Magacitli

Liziazīra

Soacēra pazuda tālu aiz kalniem. Laiva lidoja pāri putekļainam un garlaicīgam līdzenumam. Dažās vietās uz dzeltenbrūna fona bija redzami nodedzināti ciemati, piekārto ceļu stabi un sliedes, pārvadi un tilti, estakādes, šauri kanāli, kas robežojās ar melnzaļām sakaltušu dubļu joslām.

Loss pieturējās vairāk uz dienvidiem, atcerēdamies pirmo lidojumu gaisa kuģī un otro - kad pēc Tuskuba pavēles viņus aizveda uz Marsa valdnieka īpašumu.

Pārlidoja pāri milzu cirkam - ūdenskrātuvei, kuras sienas bija veidotas no laika zoba sagrauztiem milzīgiem blokiem. Sienas augšējā virsma bija apaugusi ar krūmiem un biezu dzeltenu zāli. Virs ūdens virsmas ik pa laikam uzvilnīja putojošas strūklakas. Bet ūdens bija daudz mazāk nekā pirmajā lidojumā. Acīmredzot milzīgie sūkņi, kas sūknēja pa caurulēm uz kanāliem ūdeni no Ziemeļpola uz visiem rezervuāriem, bija pārstājuši darboties. Kā sekas bija ūdens līmeņa pazemināšanās cirkos un iepriekš pilno kanālu seklums vai pilnīga izžūšana.

- Ro, - Loss norādīja uz leju, atskatoties uz ceļabiedru. Tas neatbildēja, nodarbināts ar savām domām. Šķērsoja izdegušu ieleju. To izrievoja divi kanāli, sārti sarkani, sausi, gar krastiem aizauguši ar kārtīgām kaktusu rindām. Putekļaini kvēlojošajā dūmakā parādījās vēl viens ezers ar periodiski bangojošu strūklaku centrā. Soama - Loss atcerējās ezera nosaukumu. Aiz tā dūmakā sāka izaugt akmeņainas kalnu virsotnes. Parādījās Liziazīra.

Elpa iesprūda kaklā, un sirds dauzījās pret ribām.

Loss palielināja ātrumu. Laivas ēna skrēja pāri plakanajiem vara sarkanajiem pauguriem, pār smilšu viļņiem, pār kristālisko iežu un solončaku sasprēgājušajiem šķīvjiem. Visur tuksnesi izvagoja sausas kanālu gultnes, biežāk pilnīgi tukšas, akmeņainas, retāk apaugušas ar kaktusiem un ērkšķainiem krūmiem.

No piramidālas klints aizmugures, šķērsām laivas kursam, metās garspārnu putni - ihi - ar pretīgām krokodilu galvām. Loss izšāva no mauzera, vienu notrieca, pārējie atpalika.

Virs apvāršņa pa labi, miglaini karstā gaisa viļņojumā parādījās liela gaisa kuģa propelleri. Loss sagatavojās vajāšanai un kaujai, pēkšņi izjūtot bēgļa nikno kaismīgumu. Tomēr sudrabaini mirdzošais milzis pacēlās debesīs un lēnām aizlidoja uz ziemeļiem. Vai nu marsieši laivu nepamanīja, vai arī noturēja tās pasažierus par savējiem.

Pēc stundas lidojuma Loss atpazina aizu ar skatu uz skaistu pļavu zemienē starp kalnu sienām un nogriezās turp. Pār galvu nolija siltums. Šeit viņš satika Aelitu un uzzināja saprašanas un mīlestības laimi, šeit viņš satikās ar to, kuru vērtēja augstāk nekā dzīvību. Un šeit arī viņu pazaudēja ...

Laiva uzkārās virs sulīgu, nokārušos, zilganzilu vītoliem un ievām līdzīgu koku birzīm. Zem kokiem ganījās ganāmpulks mazu, garspalvainu dzīvnieku. Viņiem bija resnas lāča ķepas un plakani, miermīlīgi purni. Haši - tā viņus sauca marsieši.

No ezera aiz birzs veda plašas kāpnes uz terasi, uz kuras stāvēja Tuskuba māja. Bet statuju abās pusēs vairs nebija, tās pārvērtās gruvešu kaudzēs. Vispār arī bijušā Marsa valdnieka māja bija sagrauta. Uz zvaigznes formas smilšainās platformas tās priekšā bija redzami sprādzienu krāteri un garas kvēpu mēles. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Karsta dūmaka. Putekļi. Pamestība. Saldi skābenas nāves smaržas.

- Šeit? - vaicāja Augstais.

Atbildes vietā Loss vadīja laivu uz leju, apstādināja to pie sabrukušās mājas vārtiem. Izlēca, izlīda starp nokritušajām kolonnām caur sienas caurumu, iegāja brīnumainā kārtā neskartajā stūra telpā, kur Aelita savulaik uzņēma viesus no Zemes.

Krūtis smacēja skumjas. Asaras piepildīja acis. Loss dusmīgi piesita kāju, izslaucīja ar dūri acis un palūkojās apkārt.

Gaismas kūļi ar tajos dejojošām putekļu daļiņām krita caur sienas un griestu plaisām uz mozaīkas grīdas. Starp plakanajiem grāmatu plauktiem stāvošās bronzas statujas un vāzes bija notriektas un sasistas. Apgāzts plats soliņš ... uz grīdas izkaisīti kaulu veltnīši un grāmatas skaistos iesējumos ... salauzts rakstāmgalds ... matēts ekrāna spogulis, vesels!

Loss, krakšķinādams ar trauku fragmentiem un apmetuma drupačām, pienāca klāt un pavilka auklu. Atskanēja kluss tarkšķis. Ekrāns uzliesmoja ar perlamutra nokrāsu, tā dziļumā parādījās kaut kādas alas kontūras un tajā - tieva cilvēka figūra. Aelita?

Loss pieliecās pie ekrāna, pastiepa roku.

Atskanēja vēl viens tarkšķis, pa ekrānu pārskrēja zilu elektrisko dzirksteļu kūļi, tas nodzisa.

Aiz muguras atskanēja krakšķi.

Loss pagriezās, ķerot pēc mauzera. Uz viņu, no bailēm pietupdams, lūkojās resns marsietis pelēkā halātā. Loss viņu atpazina: tas bija Tuskuba zemju pārvaldnieks, Aelitas kalps.

- Magacitls ir dzīvs! - viņš nomurmināja pīkstošā balsī, kratīdams resnos vaigus, nokrita ceļus uz grīdas. - Magacitls ir atgriezies!

- Kur ir Aelita? - Loss, viss liesmojot pielēca pie viņa.

Marsietis atstreipuļoja, nobālēja, trīcēdams sāka vaimanāt:

- Aelita ir mirusi ... Tuskubs paņēma viņas ķermeni ... visi ir miruši ... tuvojas Talzetls ... Magacitli visus nogalinās ...

- Aizveries, muļķi! - Loss viņu rupji sapurināja aiz pleciem. - Neviens tevi negrasās nogalināt. Aelita ir dzīva! Viņa mani nesen, pirms diviem mēnešiem, pasauca pa radio. Kur Tuskubs viņu aizveda?

"Es nezinu, kungs! - Resnulis sabruka ar seju uz grīdas, cenšoties noskūpstīt Losa zābaku. - Viņu ir daudz ... viņi ir visur ... drīz viņi visi nomirs ...

- Kā ir daudz? Citlu?

- Brūno ... visur Husana karotāji ... viņu tūkstoši un tūkstoši... viņi tika klāt karalienes Magras svētajām relikvijām ... sakāva Tuskuba karotājus ... viņiem ir flote ... un dīvainas mašīnas no Magras velvēm ...

- Kur var atrast Tuskubu?

- Nezinu, kungs! Nemeklējiet viņu, nomirsiet ... tur, kur ir viņš - vienmēr ir nāve ...

- Velna gļēvulis! Viss tev nāve ...

Loss nospļāvās, izrāva kāju no mājkalpotāja rokām, sajuta skatienu, pagriezās. Uz viņu caur pieri skatījās nemanāmi un klusi ienākušais Augstais.

- Ko viņš teica?

- Neko nozīmīgu. Viņš nezina, kur paslēpies Tuskubs. Murmina par karalienes Magras relikvijām, it kā Husana armija tās pārņēmusi savā īpašumā. Varbūt arī zenītieroči ir no turienes. Mums vajadzētu nokāpt līdz Svētajam Slieksnim, paskatīties ...

- Kas tas par slieksni?

- Saskaņā ar leģendu tas ir no Zemes pirms divdesmit tūkstošiem gadu atlidojušo atlantu mantojums. It kā zem tā guļot kaut kāds Ļaunums. To ieskāvuši trīs neredzamu ugunskuru gredzeni, un tas izgatavots no zelta. Bet blakus ...

- Kas?

- Aelitas slēptuve. Lai gan es domāju, ka tā iznīcināta.

Loss atcerējās ...

- Paliec sveiks Mans vīrs, Debesu Dēls.

Viņas pirksti pārslīdēja pār viņa seju. Loss taustīdamies atrada viņas rokas un paņēma indes pudeli. Viņa ātri, ātri - ar vienu elpu - murmināja viņam ausī:

- Uz manis ir aizliegums, es esmu veltīta karalienei Magrai ... Pēc senās paražas un briesmīgā Magras likuma, jaunavu, kas pārkāpusi iesvētīšanas aizliegumu, iemet labirintā, akā. Tu to redzēji ... Bet es nespēju pretoties Debesu Dēla mīlestībai. Esmu laimīga. Paldies tev par dzīvi. Tu atgriezi mani Hao tūkstošgadēs. Paldies, mans vīrs ...

Aelita viņu noskūpstīja, un viņš uz lūpām sajuta rūgto indes smaržu. Tad viņš izdzēra tumšā šķidruma paliekas - pudelē tā vēl bija daudz. Aelita tikko paspēja viņam pieskarties. Triecieni pie durvīm lika Losam piecelties, bet viņa apziņa aizpeldēja, rokas un kājas neklausīja. Viņš atgriezās guļvietā, nokrita uz Aelitas ķermeņa, apskāva viņu. Kad marsieši iebruka alā, viņš vairs nekustējās. Viņu atrāva no sievas, apsedza Aelitu un aiznesa. Ar pēdējām pūlēm viņš ķēra pēc viņas melnā apmetņa malas, bet šāvienu uzplaiksnījumi, trulie triecieni krūtīs viņu atmeta pie alas zelta durvīm ...

Inženiera sauso ķermeni satricināja raudas. Viņš ieķērās ar pirkstiem krūtīs, kurās bija saglabājušās ložu ievainojumu rētas, it kā lodes vēl būtu tur.

Atskanēja ieklepošanās.

Loss nodrebēja, attapās, sastapa ieinteresēto Augstā skatienu. Klusēdams pagriezās un izlīda pa spraugu ārā. Klusā balsī smilkstošais pārvaldnieks palika Aelitas istabā. Viņš droši vien bija zaudējis prātu.

Vēl stundu Loss pārmeklēja Tuskuba mājokli, cerot atrast vismaz kaut kādas Aelitas uzturēšanās pēdas, norādošas uz viņas turpmāko likteni. Atrada viņas lelli - mīkstu Magacitla statueti ar baltiem matiem, stikla bumbiņu ar dzirkstelēm iekšpusē. Bet šīs lietas neko nevarēja pateikt par savu saimnieci. Bet zīmīti - kur viņu meklēt - Aelita neatstāja. kaut gan par zīmi varēja būt lasītājā ievietots fonogrāfa kaula veltnītis, kas glabāja alas attēlu un sievietes figūriņu. Loss to izņēma un paņēma sev līdzi.

Drūms un saviļņots viņš apstaigāja īpašumu, atceroties sarunas ar marsieti dārzā, ezera krastā un uz kāpnēm. Nez kāpēc Augstais viņu nesteidzināja. Viņš nepiedalījās meklējumos, ar ziņkāri aplūkoja nogāztās guļošo Magacitlu statujas, atrada zelta masku ar trešo - fasetu - aci pieres daļā, pēc tam pelēka metāla figūriņu, kura attēloja karalieni Magru, un ar atradumiem atgriezās laivā.

Loss uzdūrās zirneklim, pēkšņā niknumā to nošāva un arī atgriezās.

- Lidosim uz Svēto Slieksni.

Augstais paslēpa figūriņu un masku portfelī un paraustīja plecus.

- Kā teiksiet, Mstislav Sergejevič. Pagaidām tas atbilst arī maniem plāniem.

Viņi pacēlās. Un tūlīt bija spiesti izlemt, kādu taktiku izvēlēties: no dzirkstošās miglas austrumos parādījās divu gaisa kuģu silueti. Viņi lidoja Tuskuba īpašuma virzienā.

- Mēģiniet atrauties, - vienaldzīgi ieteica Augstais. - Cik ātri šie monstri var lidot?

- Es precīzi nezinu, bet domāju, ka apmēram simts kilometru stundā.

- Un mūsu kuģis?

Loss klusējot iegremdēja stūri.

Laiva notrīcēja, sāka ieskrieties. Spārnos un astē iesvilpojās vējš. Ātrums sasniedza astoņdesmit kilometru stundā, pēc tam deviņdesmit, tika līdz simtam. Marsa gaisa kuģi - abi ar sešiem vertikāliem propelleriem - pamanīja bēgošo kuģi, pagriezās tam pakaļ. Kādu laiku distance saglabājās. Loss piedeva vilkmi.

Simt pieci kilometri stundā, simts desmit ...

Kuģi sāka atpalikt. Viens nogriezās un apstājās. Otrais vēl pāris minūtes vajāja bēgļus - milzīgs saules apspīdēts sudraba grozs, pakaļ laivai izšāva divus zibeņus, netrāpīja un atpalika.

Loss noslaucīja ar piedurkni nosvīdušo seju un palēnināja tempu. Tad atcerējās, kurp viņi dodas, pagrieza galvu, meklējot pazīmes.

Tuvojās kalni. Viens no tiem, dzirkstošs ar zilu ledu, piesaistīja uzmanību. Tas bija tuvs un neaizmirstams. Aiz tā sākās aizas un spraugas, senās Aolu un Magacitlu kaujas vieta, un viena no spraugām veda uz Magras labirintu un Svēto Slieksni.

Laiva nolaidās zemāk, ar dibenu nočerkstināja pret pār bezdibeni pārkārušās dzegas akmeņiem. Losu sagrāba satraukums, asinis sadziedētajās brūcēs pulsēja līdz sāpēm. Viņš izlēca no laivas.

- Tas ir šeit! Es nokāpšu lejā!

Nedzirdēdams ceļabiedra atbildi, viņš piesteidzās pie alas ieejas, gandrīz aizgruvušas ar akmeņiem, kas nokrituši no augšas. Tuskubs patiešām uzspridzināja ieeju labirintā, taču sprādziens nevarēja pilnībā aizpildīt caurumu. Salauzdams nagus, Loss sāka mest malā bluķus. Viņam palīdzēja dusmas un nelielā gravitācija. Uz Zemes šo akmeņu svars būtu simts vai pat vairāk kilogramu.

Parādījās alas velves augšējā daļa. Vēl viena piepūle un eja bija gatava. Loss izspiedās cauri plaisai, paklupa uz marsieša skeleta izplēnējušā apģērbā, neapstājās.

Pakāpieni, alas paplašināšanās, kvēpu pārklātas sienas ... Karsti, smacīgi ... Aiz muguras dzisa pēdējie gaismas stari. Bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Mīlestības un gaidu spārni nesa viņu pāri bezdibeņiem un plaisām, pa šaurām karnīzēm un tiltiem, uz Aelitas patvērumu, kur viņi mācījās žilbinošo prieku, viens otram piederēt. To, ko viņš tur redzēs, iznīcību un nāvi, vai mīļotās vēstījumu, Loss nezināja, viņš sāka domāt un atmest. Galvenais ir tas, ka viņš tagad ieraudzīs mājīgo alu un gultu, kas saglabājusi Aelitas ķermeņa siltumu un smaržu. Ja tikai viss būtu saglabājies tā, kā bija. Un tur, iespējams, parādīsies norāde, kur viņu meklēt.

Ātri pārskrējis pār kupraino tiltu alas ezeru mākoņos, Loss, tāpat kā iepriekšējo reizi - tajā dzīvē, - uzmeta skatienu sudrabaini bālajai kalnu perspektīvai, izskrēja uz platformas, kas izvirzījās pār milzu kanjonu. Tomēr Svēto Slieksni kas mirdzētu ar blāvu zeltu, pa labi no dzegas esošās alas dziļumos, neieraudzīja. Tā vietā tvaika straumēs kūpēja ezera zaļganmelnais spogulis.

Norijis siekalas, rūgtas kā vērmeles, Loss paskatījās uz Liziaziras panorāmu. Sāpīgas apžilbinošas ilgas iedūra sirdī. Lūk, ugunskura ogles, tamla apdegušie zari, piespiestas sūnas, uz kurām bija sēdējusi Aelita kad dziedāja ulla dziesmu, lūk brūngani plankumi - viņa asinis, kas palikuās uz akmens pēc tam, kad Gusevs atrada savu biedru. Lūk samīcītas patronas - karavīri šāva uz viņu ... Un pilnīgs klusums, nekustīgums apkārt. Miris klusums!

Loss, aizturējis elpu, tuvojās klintij, zem kuras karnīzes sākās ieeja alā. Bronzas trīsstūra durvis bija izlauztas un gulēja netālu. Pieliecies, viņš iegāja alā. Acis uzreiz nepierada pie pustumsas. Viņš saskatīja baltu guļvietu, visur izmētātus spilvenus, segas - viss bija pa vecam, nekas nebija mainījies. Tikai nedega lampa un nebija Aelitas.

Kājas kļuva nespēcīgas. Viņš nokrita ar seju uz guļvietas, izstiepa rokas, apķerot rēgu. Tad apsēdās uz malas, sakumpis, ar trulu skatienu nolūkodamies sev priekšā. Kādas mokas viņš tagad būtu pārcietis, ja tikai viņa būtu blakus! Kādus elles lokus būtu izgājis! ...

Ievaidējās aiz bezspēcības, vilšanās un ilgām. Šeit viņa bija bijusi - izstiep roku - un uzdursies ķermenim ...

Roka spontāni pacēlās, pieskārās gludajam zīdam. Nē! Viņas nav! Kur tu esi pazudusi, mana mīlestība? Kā lai es dzīvoju bez tevis?! Un vai vispār ir vērts dzīvot? ...

Čauksti aiz muguras ...

Zirnekļi? Gaida savu stundu? Še jums, nesagaidīsiet!

Viņš satvēra mauzeri ... un sastinga, iepletis acis. Uz sliekšņa parādījās miglaina figūra ... maigās sejas kontūras ...Ak Dievs! Aelita?

Figūriņa tuvojās.

Salauztā sirds atgriezās.

Ar bailēm un neticību uz Losu noraudzījās Aelitas kalpone Iha.