Dieva Brūce

Neskatoties uz Tarasa skepsi, viņi ātri atrada Svēto Slieksni. Un burtiski apstulba, ieraugot atvērtās dziļās šahtas dziļumos - Slieksnis izrādījās zelta gredzens, kas apņēma šahtas ieeju - īstu raķeti!

- Neticu savām acīm! - pusbalsī sacīja Nastja. - Šādas raķetes tika izgatavotas divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados, stratēģiskās, ar kodolgalviņām ... Bet te pie viņiem ir tikai tūkstoš deviņi simti divdesmit sestais ...

- Mēs neko nezinām par vietējās Zemes vēsturi, - Tarass atzīmēja, - un vēl jo vairāk par Marsu. Uz Marsa varēja pastāvēt varena sena civilizācija, mūsu priekšā ir tās pēdas.

- Tolstojs, cik atceros, rakstīja tikai par atlantu-magacitlu pārcelšanos, un neko par seno civilizāciju.

- Tu slikti zini romāna tekstu, - Tarass attrauca ar pārākuma toni. - Tajā runāts par seno Aolu rasi un par magacitlu pēcnācējiem, ar kuriem karoja karaliene Magra. Bet par senākiem laikiem nekas īsti nav teikts, var pieņemt visu ko.

- Paskaties uz šo briesmoni! Šāds milzis, iespējams, spēj iznīcināt pusi planētas! Kam un kādiem nolūkiem vajadzēja izveidot šahtu un uzstādīt stratēģisko raķeti?

- Šis jautājums nav adresējams man.

- Nolaidies pie šahtas, - meitene pavēlēja inkam.

"Golems" paklausīgi nolaidās pie Svētā Sliekšņa zelta gredzena.

- Uzmanību! Redzu cilvēku! - ziņoja inks.

Pasažieru redzamības laukā pazibēja tēmekļa krusts, iezīmējot nelielu figūru, kas parādījās pie aizas sienas.

- Tā ir sieviete, - nočukstēja Nastja.

- Es iziešu! Ja nu tā ir Aelita?

- Ejam kopā un uzzināsim. Lai gan diez vai tā ir Aelita. Loss atlidoja uz Marsu pirms mums un nevarēja neapmeklēt šo vietu.

Piezemēšanās sfinkteris viņus vienu aiz otra izstūma no "golema".

Marsiete uzreiz nepamanīja viesus, un izbijusies pazuda aiz klints.

Nastja ieslēdza "unika" lingveri.

- Nebaidieties, mēs jums pāri nedarīsim.

No aiz klints parādījās zilgana sejiņa, acīs izbailes un neuzticība.

- Arī jūs ... Debesu Dēli?!

- Pilnīgi pareizi. Mani sauc Anastasija, viņa Tarass. Bet tevi?

- Iha ...

Jaunieši saskatījās.

- Aelitas kalpone! - nočukstēja pārsteigtais Tarass. - Tātad, arī viņas kundze ir šeit! Un Loss.

- Kaut kā pārāk gludi viss sanāk, - Nastja šaubījās. - Lai gan, no otras puses, šādas satikšanās nevar ieprogrammēt iepriekš.

- Pajautā viņai.

- Nebaidies, mīļā, - meitene atkārtoja pēc iespējas maigāk. - Mēs meklējam Debesu Dēlu Mstislavu Sergejeviču Losu un Aelitu. Pastāsti, kur viņus var sastapt. Viņi ir šeit?

Marsietei purināja galvu, no acīm izplūda asaras.

- Viņi nokrita ... Aelitas nav ... viņi meklēja ... tad atlidoja karavīri ...

- Nomierinies. - Nastja izvilka salveti, pasniedza Ihoškai. - Pastāsti visu pēc kārtas.

Iha noslaucīja asaras ar dūrīti, aplūkoja salveti un paslēpa to dzeltenoranžā halāta krokās. Nopūtusies, sāka stāstu.

Pēc viņas teiktā, izrādījās, ka Loss un viņa drūmais pavadonis ar lidojošu laivu nolaidās šahtā un pazuda. Tad atlidoja gaisa kuģis ar kaut kāda Husana karavīriem, ilgi riņķoja virs šahtas, tajā nolaida divu desmitu karavīru desantu un aizlidoja.

- Un tagad viņiem seko karavīri! - Iha atkal izplūda asarās.

Nastja izņēma vēl vienu salveti un noslaucīja marsietes seju.

- Nepārdzīvo, Debesu Dēli tiks galā ar karavīriem. Tātad Tuskubs slēpj Aelitu kalnos? Ziemeļos?

- Tumigoras alās, netālu no Dieva Hao Vāles. Labāk tur doties caur karalienes Magras labirintu, tāpēc Debesu Dēli devās caur tuneļiem.

- Kāpēc nevarēja pa gaisu? Tā taču ir ātrāk.

Iha nodrebēja, piespieda plaukstas pie vaigiem.

- Dieva Brūci apsargā briesmīgais nezvērs Kadums! Viņam ir simt galvas un simt ugunīgas nāsis! Daudzi kuģi mēģināja sasniegt Dieva Brūci, neviens neatgriezās! Kadums šauj uguni no nāsīm un sadedzina kuģus!

Nastja vērtējoši paskatījās uz savu pavadoni.

- Tu saproti, par ko ir runa?

- Laikam tur stāv ZRK ...

- Tieši tā! Bet tas nozīmē, ka kalnos atrodas kaut kāds svarīgs objekts.

- Dieva Hao Vāle!

- Pareizi. Kas, tavuprāt, tas ir?

- Varbūt Magacitlu bāze? Tas ir, atlantu, kas migrēja uz Marsu no Zemes?

- Iha, kas ir Hao Vāle?

Marsiete izmainījās sejā, sarauca pieri, izbijusies atskatījās.

- Hao vārdu nedrīkst izrunāt ...

- Velti.

- Ko?

- Velti.

- Jā, velti. Viņš ir trīsacainais dievs un ieradās uz Tumas vēl pirms Debesu Dēliem ...

- Lūk, arī atbilde, - Nastja paberzēja plaukstas. - Vāle, iespējams, ir kosmosa kuģis, kas veica ārkārtas nolaišanos uz Marsa pirms atlantu parādīšanās. Tā saimnieki nevēlējās, lai kāds viņiem traucētu, un izvietoja aizsardzības sistēmu.

- Notriecošu kuģus? - Tarass skeptiski sašķobīja lūpas. - Kas tad tie par briesmoņiem šeit atlidojuši? Ar kādu psihiku?

- Psihika, mans dārgais, te nekādu lomu nespēlē. Visu izskaidro dotais uzdevums. Varbūt kosmosa kuģa apkalpe, kuru vadīja tieši šis Hao, kurš vēlāk tika pasludināts par dievu, glābās bēgot. Vai varbūt šeit atlidoja nehumāoīdi, kuru loģika un morāles standarti ir tāli no cilvēciskajiem.

- Vai arī Spēlētāja kalpi ...

- Nu ko? Tā ir laba doma! Vispār dzīve kļūst arvien interesantāka. Es ierosinu nedoties pazemē, karalienes Magras labirintos, bet gan pa gaisu aizlēkt pie Dieva Brūces.

- Un, ja nu mūs notrieks?

- Pirmkārt, iesim "inkognito" režīmā, neviens mūs neredzēs. Otrkārt, "golems" nebaidās no jebkādiem ZRK.

Tarass pieklājības pēc mazliet paklusēja, izlikdamies ka domā.

- Labi, mēģināsim.

- Kas tur ko mēģināt. - Nastja pagriezās pret dialoga beigas pacietīgi gaidošo marsieti,. - Paldies par informāciju, Iha. Mēs atradīsim tavu kundzi un Debesu Dēlu.

- Ai, palīdziet viņiem! - marsiete papleta rokas, piespieda dūrītes pie krūtīm. - Es lūgšos par jums mūžīgi! - Viņas acis pēkšņi kļuva vainīgas, vaigiem uzplauka zilgans "sārtums". - Sakiet, vai otrais Debesu Dēls ... Leksijs... atlidos?

Nastja un Tarass apmainījās skatieniem. Abi saprata, ka runa ir par bijušo Losa pavadoni Alekseju Ivanoviču Gusevu.

- Nezinu, mīļā, - Nastja pašūpoja galvu. - Bet mēs pajautāsim Mstislavam ... ē-e, Debesu Dēlam ar baltajiem matiem, viņam būtu jāzina.

- Es pagaidīšu, - marsiete priecīgi pamāja, atkāpjoties. - Lai Hao nedusmojas uz jums.

- Tu dzīvo šeit?

- Augšā. - Iha norādīja uz aizas vertikālās sienas cekulu. - Es kāju lejā pēc ūdens.

- Varbūt tev kaut kas vajadzīgs?

- Dēls ... Debesu Meita ir ļoti laipna ... nekas nav vajadzīgs, viss ir kundzes slēptuvē. Es šeit dzīvoju jau ilgi.

- Nu ko, visu labu tev.

Marsiešu meitene kā kaziņa aizlēca prom, skrējienā paķēra spaini, atskatījās, pamāja ar roku. Nastja un Tarass pamāja atbildei.

- Laba meitenīte, - teica Nastja. Tarass piekrita.

- Man viņas žēl ... izskatās, ka viņa joprojām mīl biedru Gusevu.

- Un gaida.

- Tikai diez vai sagaidīs.

Kalnos virs zemiešu galvām radās tarkšķoša atbalss.

- Kas tas?

- Kāds lido uz šejieni!

- Laiks doties prom!

Viņi steigšus sakāpa "golemā" un pacēlās. Svētā Sliekšņa dibens ar gredzenu un palaišanas šahtu palika tālu lejā. Viņu sejās pazibēja gaismas spārns: pār kalniem lēca saule. Parādījās tuvojošies balti putni - pieci gaisa kuģi, viens lielāks par otru. Nezināmā Husana karavīri lidoja uz Svēto Slieksni.

- Notrieksim! - ieteica Nastja. - Ka tik viņi nenoķertu Ihu.

- Nav vērts, - nomurmināja Tarass. - Kāpēc mums vajadzīgi nepamatoti starpplanētu konflikti?

- Es tikai tāpat ieteicu, - meitene samulsa. Pievienoja stingrāk:

- Nekļūsti te pārgudrs! Kas šeit ir galvenais?

- Tu, - viņš pēc pauzes pateica.

- Tā lūk! Un klusēt, kad runā ar komandieri!

Tarass iesmējās.

- No kurienes tas?

- Atcerējos senās armijas folkloras fakultatīvās nodarbības. Nu ko, lidojam uz ziemeļiem?

- Kā mēs atradīsim šo Vāli?

- Meklēsim Dieva Brūci. Cik sapratu, tas ir kaut kas līdzīgs kalderai vai krāterim. Droši vien labi saredzama astroblēma. Uzlido augstāk, - inkam pavēlēja meitene. - Piecdesmit kilometru.

"Golems" caur planētas atmosfēru cēlās uz augšu.

Apvārsnis vērās plašumā, lai gan Marsa salīdzinoši mazā diametra dēļ - tikai puse no Zemes lieluma - tas palika diezgan netāls. Ziemeļos kļuva redzams kalnains apvidus: klinšu krāvumi, lūzumi, aizas, krāteri, dažviet pārgriezti ar mākslīgiem kanāliem. Uz rietumiem no tā bija oranžsarkans tuksnesis. Tā kanāli bija gandrīz pilnībā aizauguši ar kaktusiem. Dienvidos sniedzās Liziazīras kalnu drūmie lūzumi un arkas.

- Jā, šejienes Marss nav līdzīgs mūsējam, - sacīja Nastja. - Reljefa formas šeit ir daudz atšķirīgākas. Plus kanāli.

- Skaties! - Tarass nodrebēja, atklājis pie horizonta tumšu ieplaku, ieleju, kas pašķīra kalnus.

- Astroblēma?

- Tūlīt redzēsim.

Pēc minūtes viņa acīm pavērās gigantiska plaisa, kas ar nepieredzēta lieluma rētu pāršķēla kalnu haosu. Tās malas bija noapaļotas un apkusušas, mirdzot glazūrā. Centrālā daļa slēpās ēnā, taču varēja uzminēt, ka lūzuma apakšdaļa ir ļoti dziļa, ne mazāk kā desmit , divdesmit kilometri.

- Tas tik ir krāteris!

- Patiešām, Dieva Brūce!

- Nez, kur šeit slēpjas pūķis Kadums, par kuru runāja Iha? - smejoties teica Nastja. - Vai tu neko neredzi?

- Vēl nē.

- Ir pienācis laiks iedarbināt sistēmu ... - Nastja nepabeidza. "Golems" pēkšņi pārklājās ar dreboša gaisa slāni, it kā būtu uzkarsēts līdz augstai temperatūrai.

- Mēs atrodamies gravilokatora starā! - paziņoja inks - Fiksēju vāju torsionu lauka traucējumu.

- Kāds vēl gravitācijas lokators? - Nastja bija pārsteigta. - No kurienes uz Marsa šāda tehnika?

Tarass sajuta neērtu nemieru, it kā viņu kailu aplūkotu nelaipnas acis.

- Nolaižamies. Man nepatīk ... - Viņš nepabeidza.

No rētām līdzīgā krātera malu trim vietām uz "golemu" aizlidoja ugunīgi punktētas līnijas. Un pilotu acu priekšā uzliesmoja saule!

Trieciens!

Baismīga spēka rāviens! Tas bija aparāta inks kurš mēģināja izvairīties, izkļūt no lokatora stara. Sirēnas kauciens!

- Lec! - Nastja iekliedzās, domājot "golema" pāreju uz momentālās kustības "stīgu".

Bet bija jau par vēlu.

Vēl viens trieciens satricināja aparātu un pilotu ķermeņus.

Nelabums sagrieza vēderus!

Pēdējais, ko Tarass dzirdēja, bija inka balss:

- Enerģijas zudums! Veicu avārijas nosēšanos! ...

Tad uz galvas nokrita tumsas siena ...

Attapās no dedzinoši aukstas straumes, kas caurdūra plecu, kaklu un galvu. Apziņa noskaidrojās. Kļuva skaidrs, ka iedarbojusies unika medicīniski adaptīva sistēma, kas ieslēdzas neatkarīgi un lika īpašniekam atjēgties.

- Aelita ... - viņš mehāniski iesaucās.

- Apsveicu, Ždanov! - kļuva dzirdama izsmiekla pilna Nastjas balss. - Tu jau sapņo par Aelitu. Biedrs Loss tevi galīgi nesapratīs.

Asinis metās uz vaigiem.

- Es... tikai gribēju ...

- Nemaz netaisnojies. Celies, slinkuma maiss, ejam meklēt tavu marsieti.

- Viņa nav mana, - Tarass protestēja.

- Labi, labi, jokoju. Lien laukā!

- Tumšs ... ieslēdz gaismu.

- Neieslēdzas.

- Kas tas bija? Mūs notrieca?

- Izskatās gan.

- Ar ko var notriekt "golemu"?!

- Ar Kadumas pūķa puņķi. - Nastja nervozi ķiķināja. - Viņš patiešām sargā Dieva Brūci.

- Bet ja nopietni?

- Kā lai es zinu? - meitene sadusmojās. - Tā sadrebināja, lai pat "golema" aizsardzība neizturēja. Hei, draiver, vai tu mani dzirdi?

Inks neatbildēja.

- Nosprādzis! - komentēja Nastja. - Iztērējis visus spēkus, glābjot mūs. Nu ko, tagad būs jāizkļūst pašiem.

- Kā mēs nokļūsim transgressā?

- Kaut ko jau izdomāsim.

Nastja sakustējās, sāka atbrīvoties no aizsargājošā kokona elastīgajām krokām. Vispirms, ar kājām pa priekšu, izkļuva no pilota kabīnes, pagrozījās pie sfinktera diafragmas. Kaut kas nokrakšķēja. Diafragmā izveidojās sprauga, kas aparāta iekšienē ielaida gaismas staru. Nastja ieslīdēja spraugā un pazuda.

Tarass viņai sekoja.

"Golems" gulēja ieplakā starp zemiem pauguriem un akmeņu kaudzēm. Tas bija zaudējis savu stingro tetraedru formu un bija kļuvis par kūpošu ribu un spalvu konglomerātu. No attāluma tas, iespējams, izskatījās kā putns, kas nokritis uz akmeņiem.

- Nabadziņš! - pažēloja aparātu Nastja. - tādu triecienu uzņemt uz sevi!

Tarass neteica neko. No zemapziņas atkal parādījās šaubas par izvēlētās uzvedības pareizību, kas lika pārdzīvot. Turklāt nepārgāja sajūta, ka viņus uzlūko tās pašas nelaipnās acis.

- Kurp mēs iesim?

Nastja saritināja ķiveri un pakratīja matus.

- Ir tikai viens ceļš - uz Dieva Brūces centru. Šeit ir jāatrodas Hao Vālei, lai kas tā arī būtu. Vai arī tev ir cits viedoklis?

Tarass arī saritināja ķiveri, ieelpoja šajā augstumā retināto Marsa gaisu, kas bija piesātināts ar izkausēta akmens, metāla un sadedzinātas plastmasas smakām.

- Mani vairāk uztrauc tas, kā mēs varēsim atgriezties.

Draudzenes uzacis savilkās vienā līnijā.

- Rodas iespaids, ka tu esi gļēvulis.

Tarass kļuva sārts, apvainojies izmeta zodu.

- Es nebaidos! Bet mums patiešām ir problēma.

-Tāpēc jau problēmas tiek radītas, lai tās risinātu. Aiziesim līdz Vālei, sameklēsim Losu un Aelitu un padomāsim, kā atgriezties dzimtajā Zarā. Vai šāds variants tev ir piemērots?

Viņš novērsās, pavilcinājās.

- Labi ... Vienalga, nav jau citas izejas.

- Nerefleksē, Ždanov, nav bezcerīgu situāciju. Toties interesanti. Jānoskaidro taču beidzot, kas un kāda iemesla dēļ mūs notrieca. Seko man.

Viņa uzkāpa uz gluda akmens kupola, kurā ar priekšgalu bija ietriecies sadragātais "golems", pacēla pie pieres virs acīm plaukstu.

Tarass, vilkdams kājas, sekoja viņai.

Paskatījās apkārt.

Viņi nokrita apmēram desmit kilometrus no Dieva Brūces centra. Rētas pamatne, ko radīja vai nu liela asteroīda krišana, vai kāds spēcīgs nukleāra tipa sprādziens, bija gludi porains. Tikai šur tur varēja redzēt akmeņu mēlītes un ieliktņus, noapaļotus viļņus un dobumus, kas piepildīti ar smiltīm un putekļiem. Pa šādu reljefu bija viegli pārvietoties.

- Gatavs? Čāpojam nu!

Tarass pacēla acis uz tumši zilajām debesīm, kurās bija izšļakstītas zaļgani dzeltenas mākoņu plūksnas. Neliela Saule karājās augstu, bet tās stari gandrīz nekarsēja sejas ādu.

- Kāpēc nevarētu lēkt pa gaisu? Mums ir antigravi ...

- Tāpēc, ka sistēma, kas notrieca "golemu", var reaģēt arī uz mazākiem lidojošiem objektiem. Kāpēc riskēt?

- Tad iesim kājām.

Un viņi devās uz plaisas centrālo caurumu, savas pasaules un vecuma bērni, atšķirīgi novērtējot ceļa bīstamības pakāpi, bet vienlīdz pārliecināti, ka briesmas nav letālas.

Загрузка...