Karuselis virs pilsētas

CETURTĀ DIENA Neliels atmaskojums

Pienāca ceturtās dienas rīts, skaitot kopš tā brīža, kad bija nodibināts kontakts.

Mūsu mazās planētas dzīvi tas nekādi neiespaidoja.

Neizmainījās arī dzīve Kuļeminskā, kas nesteidzīgi riņķoja ap­kārt Zemes asij, griezdama sānus lecošajai Saulei. Pieaugušie kuļe- minskieši jau gāja uz darbu. Skolēn», kuriem tagad arvien biežāk sapņos rādījās brīvdienas, vēl vārtījās pa gultu. Anna Maksimovna labi izgulējusies atgriezās no naktsdežūras. Tatjana, nepatikā šķo­bīdamās, virtuvē ziepēja kaklu — viņai šodien vajadzēja nokārtot ieskaiti. Aleksejs Paličs, tā kā viņam bija brīvdiena, cepa uz plīts olas.

— Vai Saša naktī atkal nebija mājās? — Anna Maksimovna pavaicāja, kad visi bija nosēdušies pie galda.

— Viņam agri no rīta lidojums, — Tatjana paskaidroja.

Anna Maksimovna pagaidām vairāk neko neteica. Taču Tatjana lieliski saprata, kam domāts šis mājiens. Kādu brīdi viņa valdīdamās ar dakšiņu nikni dalīja ceptās olas. No divām acīm izveidoja četras, pēc tam astoņas, un tad arī viņas pacietība bija galā.

— Tu, mammu, velti tā uztraucies. Es ar savu vīru esmu pilnīgi apmierināta.

— Apmierināta?

— Absolūti!

— Nu, nu, — Anna Maksimovna noteica.—Tev pašai labāk redzams.

Annas Maksimovnas balsī skanēja tik daudz klusas, taču iecir­tīgas neapmierinātības, ka Tatjana vairs nespēja valdīties.

— Un es reiz par visām reizēm lūdzu, — viņa paceltā balsī uz­stāja, — nerunāsim par šo tēmu.

— Varam arī nerunāt, — Anna Maksimovna piekrita. — Taisnība: tagad par vēlu runāt.

Te nu Aleksejam Paličam bija īstais brīdis gāzt ar dūri pa galdu, tā ka šķīvji un trauki palecas. Taču tas vairs nebūtu Aleksejs Paličs. Nē, tā viņš nevarēja rīkoties. Viņam šai situācijā vispār vajadzēja klusēt. Bet viņš mierīgi sacīja:

— Nestrīdēsimies, Anna. Nevienam nav viegli — ne tev, ne Taņušai. Ņem vērā, ka viņai šodien ieskaite.

Te nu ļoti gribētos uzrakstīt, ka Tatjana pateicīgi paraudzījās tēvā. Taču tā nebūtu taisnība. Taisnība bija tikai tā, ka viņa paska­tījās. Pareizāk sakot — izmeta šķēpu no garo skropstu apakšas — to pašu skropstu, kas tik ļoti patika lidotājam Sašam. Tēvam nu galīgi nebija tiesību jaukties pieaugušās meitas dzīvē!

— Varam arī nestrīdēties, — Anna Maksimovna sacīja.—Tu pareizi teici: sievietēm nekad nav viegli. Toties vīriešiem ir vieglāk. Viņiem laika daudz, viņi var stundām tarkšķēt pie alus bodes, var baidīt pārdevējas. Kā, piemēram, tu to dari.

— Es — pie bodes? — Aleksejs Paličs no sirds izbrīnījās. — Kad es? . . .

— Es saku: baidīt pārdevējas.

— Kādas pārdevējas?

— Klaudiju no sakņu veikala. Es vakar biju veikalā. Viņa man siļķes bundžās atstāja . . . «Atskrēja,» stāsta, «izspūris, ne īsti sar­kans, ne zaļš . . . Kliedz — ar ko lai bērnu baro, ar ko lai bērnu baro?! Es,» saka, «nobijos: ka tik jūsu mazdēlam kas nav lēcies? Bet viņš kļūst bāls, sāk drebēt un kliedz: vārda nav . . . trīs mē­nešus nav vārda! Es jau nodomāju, ka jums ugunsgrēks vai kas cits . . . Cilvēks gluži kā bez prāta.»

Ziņkārīgi paskatījusies uz tēvu, Tatjana ievēroja, ka viņš «kļūst bāls».

— Kāpēc tad izspūris? — Aleksejs Paličs apjucis vaicāja.

— Nezinu, kāpēc.

— Un kad es esmu uz kādu kliedzis?

— Klaudija, protams, var arī samelot — tas viņai neko nemaksā. Bet viss taču nav melots?

— Mamma,—Tatjana bikli iejaucās,—man šķiet, ka tēvs nevar būt sarkans, izspūris un zaļš. Kliegt viņš arī nemāk . . .

— Māku, — Aleksejs Paličs iesaucās ar klusu draudu pieskaņu, sākdams apjēgt, uz kuru pusi velk bezkaunīgais skuķis.

— Nemāki vis. Tu, mammu, labāk pievērs uzmanību kādai de­taļai: viņš interesējies, ar ko barot bērnu.

— Nu un tad? — Anna Maksimovna pavaicāja, nepaguvusi vēl ieraudzīt sakarību.

— Tas, ka mums pazuda produkti . . .

— Nesaprotu, kāpēc tu vienu lipini klāt otram. Andrejiņa pro­dukti. Vai tad tēvs nezina, ar ko mēs viņu barojam?

— Ar ko baro Andrejiņu, to viņš zina…—Tatjana daudzno­zīmīgi sacīja.

— Taņa! — Aleksejs Paličs, balsi paaugstinājis, iesaucās. — Cikos tev ieskaite?

Tatjana piecēlās no galda, uzmeta plecā somu un devās uz durvju pusi.

— Interesanti, — viņa atskatījusies piezīmēja,—tiklīdz es ieru­nājos par produktiem, tu uzreiz atcerējies manu vilcienu.

Tatjana aizvēra durvis, taču tūlīt pavēra tās vēlreiz.

— Interesanti!—viņa atkārtoja. — Pat dīvaini!

Durvis Tatjanai aiz muguras aizvērās. 5ajā mirklī Aleksejs Pa­ličs pat nebūtu iebildis, ja tās aizvērtos uz visiem laikiem.

— Aleksej, — Anna Maksimovna klusi ierunājās, — vai tu pa­ņēmi produktus?

— Nu es, — Aleksejs Paličs atzinās.

— Kāpēc?

— Paņēmu, — Aleksejs • Paličs sacīja. — Paņēmu — aiznesu. Gribēju nopirkt — pavaicāju… nopirku… aizmirsu pavaicāt..', aizmirsu nopirkt . . . aizmirsu atnest . . . aizmirsu aiznest . . . Zaļš es nebiju. Bāls es nebiju. Dzeltens nebiju. Nekliedzu. Nedrebēju.

— Kāpēc? — Anna Maksimovna uzstājīgi atkārtoja.

— Neteikšu! — Aleksejs Paličs ietiepīgi paziņoja.

Anna Maksimovna salika elkoņus uz galda un zodu atbalstīja delnās. Aleksejs Paličs redzēja, ka viņai no acīm birst asaras.

— Aleksej,—viņa izmocīja,—tev ir vēl kāds bērns?

Aleksejs Paličs, nosēdies sievai blakus, apskāva viņu un noskūp­stīja uz auss.

— Annuška, — viņš sacīja,—man nav citu bērnu. Zvēru, pie kā vien vēlies. Visā izplatījumā man nav neviena cita kā vienīgi Tatjana, kaut viņa šodien nedabūtu ieskaiti! Un neraudi, lūdzama, bez vajadzības, citādi arī man nekas cits neatliks. Tu paskaties — viss ir savās vietās, trūkst tikai vienas bundžas.

— Tiešām? — Anna Maksimovna pārvaicāja, taču šis jautājums neattiecās uz bundžām.

— Goda vārds. — Un arī atbilde neattiecās uz bundžām.

— Labi, — Anna Maksimovna teica, — laiks modināt Andrejiņu. Dievs ar to sasodīto bundžu.

Kad Aleksejs Paličs izgāja no mājas, zeme viņam zem kājām vieglītiņām līgojās. Un tas nebija no tā, ka Zemes ass, kā astronomi izsenis noskaidrojuši, nedaudz šūpojas.

Četrās dienās baiļu sajūta bija nedaudz pierimusi. Nokāpdams pagrabā, Aleksejs Paličs vairs nemeta zaglīgus skatienus apkārt, taču, iegājis iekšā, durvis tomēr pieslēdza.

— Sveiks, Palič, — zēns sacīja, un viņa tonī bija manāma lab­patika. — Es dzirdēju, kā tu nāc. Bet vakar tas nebiji tu.

— Kas tad? — Aleksejs Paličs satraucās.

— Nezinu. Es dzirdēju, kā viņš aiziet prom. Tu, Palič, nebaidies. Es neko neesmu aizticis, neesmu ne trokšņojis, ne gaismu dedzis. Es tikai paskatījos pa šo caurumiņu. — Zēns norādīja uz logu, kas aizklāts ar avīzi.

— Kā tad viņš izskatījās?

— Savādāk nekā tu.

— Saprotams. Vai tu nevarētu viņu uzzīmēt?

Aleksejs Paličs pasniedza zēnam papīra lapu un zīmuli. Skolo­tājam par izbrīnu, zēns bez sevišķas piepūles ar dažiem vilcieniem uzzīmēja sievietes augumu. Zīmējums bija tik precīzs, ka kļūdīties te nevarēja.

— Tas ir nevis viņš, bet viņa, — Aleksejs Paličs nopūtās. — Tā ir sieviete. Viņu sauc Jefrosiņja Dmitrijevna. Ko viņa darīja?

— Neko. Sacīja: «Vai tur kāds ir?» Pēc tam sacīja: «Ak kungs, ak kungs.» Pēc tam aizgāja.

— «Ak kungs, ak kungs …» — Aleksejs Paličs novaidējās.

— Tā tik vēl trūka. Kaut gan pareizi vien ir—laiks tevi no šejienes vest laukā. Neesi vairs nekāds zīdainis.

Jā, nu gan vairs nevarēja teikt, ka Aleksejam Paličam pretī stāv zīdainis. Pa nakti zēns bija vēl vairāk izaudzis un tagad bija apmēram Borisa augumā. Aleksejs Paličs pieveda viņu pie svītras, kas novilkta ar zīmuli uz sienas. Viss bija precīzi līdz milimetram.

— Tātad jūs dzirdat, ko mēs runājam? — Aleksejs Paličs vaicāja.

— Mēs? — zēns pārjautāja ar acīm redzamu neizpratni sejā.

— Labi, — Aleksejs Paličs sacīja, — nav svarīgi. Labāk pasaki — vai tu vēl augsi?

— Tagad es zinu, kāpēc Borja vakar runāja tik skaļi. Vai es vairs nedrīkstu augt?

— Mums jau nebūtu nekas pretī, — Aleksejs Paličs paskaid­roja.— Tikai tu nevari visu laiku staigāt, ietinies segā. Bet mainīt drēbes tik bieži mēs tev nevaram.

— Tagad es zinu, — zēns sacīja. — Es neaugšu.

— Vai ēst gribi?

Zēns iesmējās.

— Vakar — ēst, šodien — ēst. Tikai ēst un ēst?

— Mēs ēdam katru dienu, — Aleksejs Paličs uzmanīgi pa­skaidroja.

— Man negribas. Bet, ja tu vēlies, dod šurp — ēdīšu.

Aleksejs Paličs apmulsa un nezin kāpēc uzsita sev pa kabatām.

— Man, kā par nelaimi, nekā nav. Es tūliņ atnesīšu.

— Nevajag, — zēns sacīja. — Man nekad negribas.

— Paklausies … — Aleksejs Paličs piepeši sastomījās. Sī bez­personiskā uzruna jau sen viņu kaitināja. — Kā tevi sauc?

— Nezinu.

— Kā tevi sauc pie jums mājās?

— Pie mums? — zēns atkal izbrīnījās. — Es tevi nesaprotu.

— Ikvienam cilvēkam ir vārds. Mani sauc Aleksejs Paličs . . .

— Tevi sauc Paličs, — zēns izlaboja.

— Nu lai būtu tā. Borju sauc Borja. Tev arī vajadzētu dot vārdu. Izvēlies.

— Sauc mani par Paliču. Man ļoti patīk.

— Divu Paliču būs par daudz. Labāk izdomāsim tev citu vārdu.

— Tad par Borju. v

— Borja mums jau ir. Pagudro vēl.

— Seņka-maita, — zēns sacīja.

— Ko?! — Aleksejs Paličs neticēja savām ausīm. Zēns pamāja uz loga pusi.

— Tur viņi visu laiku kliedz: «Seņķa-maita, piespēlē man! Seņka-maita, tas nav tavs auts!» Seņka-maita droši vien ir labs vārds, ja jau viņi visu laiku to lieto.

— īsti labs nav, — Aleksejs Paličs noteica, nolēmis neielais­ties paskaidrojumos. — Labāk es pamēģināšu.

Skolotājs domāja. Pa galvu jaucās dažnedažādi vārdi — tikai ne krievu, varbūt tas tāpēc, ka zēns bija nācis no citas pasaules.

— Fēlikss! — skolotājs iesaucās. — Mūsu valodā tas nozīmē «saulainais»[6].

— Nu tad sauc mūsu valodā, — zēns piekrita. — Seņka-maita man gan patīk labāk, bet lai būtu Saulainais.

— Nē, — Aleksejs Paličs iebilda — arī viņam bija savas vājības.

— Fēlikss skan daudz labāk. Pie mums Kuļeminskā vēl nav neviena Fēliksa. Tu būsi pirmais? Norunāts?

Zēns samierinājās bez sevišķas sajūsmas. Droši vien taisnība tiem, kas apgalvo, ka pirmā mīlestība ir pati stiprākā. Fēliksa pirmā mīlestība vēl arvien bija «Seņka-maita».

— Bet tagad, Fēliks,—ar zināmu svinīguma pieskaņu sacīja Aleksejs Paličs,—es eju pēc drēbēm. Tu šeit tikmēr mierīgi gaidi. Labi?

— Gaidīšu, — Fēlikss bija ar mieru.

Aleksejs Paličs devās uz durvīm. Fēlikss viņam uzsauca:

— Palič . . .

— Jā, Fēliks?

— Viņi tur skraida, klaigā … — Fēlikss parādīja uz logu.

— Ko viņi vēl dara?

— Viņi? Nu, vēl viņi mācās, guļ, ēd, skatās televizoru, braukā ar divriteni, iet uz kino, slaistās.

— Es arī gribu skraidīt, klaigāt un mācīties.

— Parīt sākas brīvlaiks, — Aleksejs Paličs sacīja, — un viņi vairs nemācīsies.

— Es arī gribu skatīties, braukāt un slaistīties, — Fēlikss uz­stājīgi atkārtoja. — Es esmu tāds pats kā viņi. Tu gan neesi tāds.

— Tev taisnība, — Aleksejs Paličs piekrita, — tu esi tāds, bet es tāds neesmu. Taču es esmu bijis un tāpēc tevi labi saprotu. Es apsolu tev: tu skraidīsi, skatīsies un darīsi visu pārējo.

— Tiešām?

— Tiešām.

— Un es redzēšu Seņku-maitu?

— Noteikti.

— Kad?^

— Drīz, — Aleksejs Paličs nekonkrēti apsolīja. — Gaidi mani! Es atgriezīšos pēc pāris stundām.

Aleksejs Paličs aizgāja. Pareizāk sakot — aizmuka. Aizmuka no jautājumiem, uz kuriem viņam tik un tā nāksies atbildēt . . .

Elektriskais vilciens pieveda Alekseju Paliču gandrīz pie paša veikala, kas atradās blakus stacijai. Paļaudamies, ka te nu nekādi paziņas nevar gadīties, skolotājs uzkāpa otrajā stāvā. Virsdrēbju nodaļā nebija neviena pircēja.

— Vai jūs nebūtu tik laipna … — Aleksejs Paličs uzrunāja kādu pārdevēju, kas stāvēja aiz letes ar muguru pret viņu.

— Viss ir izlikts plauktos, — meitene nepagriezdamās atcirta.

— Es gribēju pajautāt … — Aleksejs Paličs apmulsa. — Varbūt jūs dotu padomu? Es, redzat, esmu absolūts nejēga šajās lietās. — Un Aleksejs Paličs pat tik tikko manāmi iesmējās, kā demon­strēdams, cik niecīgs ir viņš pats un viņa mēģinājums patraucēt.

— Es jau teicu: viss ir plauktos,—meitene, nemainījusi pozu, atkārtoja.

Te nepieciešams paskaidrojums. šī pārdevēja, ar kuru Aleksejam Paličam bija tas gods runāt, nebija nedz slinka, nedz rupja, viņa arī nebija no tām, kas pircējos saskata savus personiskos ienaid­niekus. šī meitene nebija cietsirdīga, nebija arī nekāds briesmonis ar negantu raksturu. Patiesību sakot, pie vainas bija pats Aleksejs Paličs. Viņš bija uzradies nelaikā. Meitene bija aizņemta nopietnā darbā: mazajā spogulītī viņa pētīja pūtīti, kas bija uzmetusies viņai uz kreisās uzacs. Vienlaikus pārdevēja izlēma svarīgu jautā­jumu: izspiest vai atstāt? Tāpēc ikvienam jāsaprot, ka Aleksejs Paličs ar visām savām darīšanām viņai tobrīd vienīgi traucēja.

Taču arī Alekseju Paliču var saprast. Viņam nebija kur sprukt.

— Atvainojiet, es vēlētos . . .

— Ak šausmas! — pārdevēja pagriezdamās iesaucās. — Kauna

nav cilvēkiem! Jums taču saprotamā va . . . — Un pēkšņi pārdevējas seja no bēdīgas un neapmierinātas pārvērtās laipnā un smaidīgā.

— Aleksej Palič, labdien! — viņa sacīja. — Ko jūs vēlaties, Aleksej Palič?

Aleksejs Paličs pūlējās atcerēties, kā sauc viņa bijušo skolnieci.

— Labdien, Klāva, — skolotājs nedroši sacīja un nojauta, ka ir uzminējis. — Man vajadzētu apģērbu komplektu zēnam.

— Kādam augumam?

— Apmēram tādam, — Aleksejs Paličs ar roku norādīja savu plecu augstumā.

— Četrdesmit otrais, — Klāva secināja. Viņa paskatījās apkārt un čukstus piebilda, kaut gan sekcijā vēl joprojām neviena nebija:

— Ir džinsu kostīms . . .

— Vai tas ir kas labs? — Aleksejs Paličs jautāja, arī nevilšus pieklusinājis balsi.

— Ejiet nu, Aleksej Palič! — Klāva izbrīnījās. — Pēdējais, atliku pati sev.

— Tad varbūt nevajag, ja pēdējais?

— Labi jau, labi, ņemiet vien, — Klāva nopūtās. — Man vēl ir. Četrdesmit vienu rubli.

— Derētu arī krekls . . . Nē, vajadzētu divus kreklus. Un divus pārus apakšbikšu. Un divus sporta kreklus.

Klāva izlika uz letes vairākas kaudzītes veļas.

— Izvēlieties, lūdzu!

Aleksejs Paličs nepaguva izvēlēties vajadzīgās mantas, kad viņam aiz muguras atskanēja balss:

— Labdien, jūs arī pastaigājaties?

Aleksejs Paličs pagriezās. Viņam līdzās stāvēja angļu valodas skolotāja — tā pati, kuru viņš nesen tik tikko nebija nogrūdis no kāpnēm.

— Labdien, Jeļena Sergejevna! «Kāds velns jūs šurp atdzinis?» — pēdējo frāzi Aleksejs Paličs, protams, izteica tikai domās.

Jeļena Sergejevna ar pieredzējušas sievietes acīm ieurbās džinsu kostīmā, kas nebija vēl ietīts.

— Vai, arī man taisni tāds vajadzīgs! Re, kā laimējās!

— Pēdējais, — strupi noteica Klāva, kas pie Jeļenas Sergejevnas nebija mācījusies.

Aleksejam Paličam nebija ne mazākās vēlēšanās, lai šī satikša­nās iegultu Jeļenas Sergejevnas atmiņā.

Viņš lūdzoši paskatījās uz Klāvu un pat mazliet pamirkšķināja plakstiņus, it kā piemiegtu ar aci.

— Pēdējais . . . palicis, — Klāva sacīja, izvilkdama no letes apakšas taisni tādu kostīmu.

— Paldies jums, meitenīt,—Jeļena Sergejevna aizkustināta iz­dvesa un laipni paskatījās uz Alekseju Paliču. — Jūs, Aleksej Palič, izrādās, nemaz neesat tik neizveicīgs. Kā jūs to uzodāt? Es jau pusgadu meklēju.

— Neko es neesmu uzodis, — Aleksejs Paličs attrauca. — Un vispār es šeit esmu nejauši. Un vispār — tas nav man. Nav man — un vispār . . .

Paķēris veļu, kas pirmā pagadījās pa rokai, un kostīmu, Aleksejs Paličs izlidoja no veikala. Bet kāpēc vajadzēja lidot? Nevajadzēja lidot, jo Jeļenas Sergejevnas atmiņā cieši iespiedās gan džinsu kostīms, gan veļa, ko Aleksejs Paličs nervozi sasvieda portfelī.

Kad Aleksejs Paličs atgriezās laboratorijā, viņš ieraudzīja šādu ainu: Boriss un Fēlikss sēdēja viens otram pretī, starp viņiem atradās šaha galdiņš ar figūrām. Abi spēlētāji strīdējās. Nav nekā dīvaina, ja šahisti reizēm strīdas, — šaha pulciņā Kuļeminskas Kul­tūras pilī bija piedzīvoti pat kautiņi. Taču, par ko viņi strīdas, Aleksejs Paličs uzreiz nesaprata.

— Vai tad šāds gājiens nav atļauts? — Fēlikss vaicāja. — Tu pats rādīji, ka zirgs tā iet.

— Ir atļauts, tikai tas ir muļķīgi, — Boriss atbildēja. — Es tavu zirgu tagad bez vajadzības nokaušu.

— Kauj, lūdzu.

— Tā nevar spēlēt.

— Kāpēc? — Fēlikss brīnījās. — Tu pats mācīji: vajag nokaut pēc iespējas vairāk pretinieka figūru. Es esmu pretinieks. Tad kauj. Tev jau gribas kaut?

— Daudz ko gribas . . . Man varbūt gribas nokaut desmit figūras!

Fēlikss precīzi noskaitīja desmit savas figūras, novāca no galdiņa

un pasniedza Borisam:

— Te būs desmit, lūdzu.

— Kas tev pašam tagad paliek?

— Man paliek sešas,—Fēlikss draudzīgi atbildēja. — Vai gribi vēl?

Boriss no jauna salika figūras vecajās vietās.

— Tā nevar spēlēt, — viņš sacīja. — Tu saproti — man jācenšas nokaut tavas figūras, bet tev — manas.

— Es cenšos. Tikai tu man neļauj. Padod, tad es arī nokaušu.

— Cik reižu tev jāsaka! — Boriss paaugstināja balsi.—Jācenšas, lai pretinieks varētu mazāk nokaut — tur jau slēpjas sp»1 *" būtība.

— Tu atkal skaļi runā, — Fēlikss sacīja. — Es nesaprotu. Gribi nokaut — nekauj. Vajag nokaut vairāk — vajag neļaut nokaut. Es gribu nokaut — nedrīkst. Tu gribi nokaut—nedrīkst. Neviens nekam neko neļauj, bet vajag.

— Nevis nokaut — vienkārši nokaujot, bet nokaut — piespiežot pretinieku pie sienas.

— Piespiežot?

— Jā, piespiežot pie sienas.

— Piespiežot? Vai tad pretinieks vēl jāspiež pie sienas?

— Izcīnot, — Boriss novaidējās. — To sauc par figūras izcīnī­šanu. Skaties! — Boriss noņēma no galdiņa zirgu un tā vietā nolika savu bandinieku. — Bet tagad tu pacenties izcīnīt kādu figūru.

— Saprotu, — Fēlikss sacīja. Viņš nocēla no galdiņa balto karali un tā vietā nolika savu bandinieku, ko no karaļa šķīra pieci lauciņi.

Boriss nogrūda no galda visas figūras.

— Pamēģini tādam kaut ko iestāstīt, — viņš sacīja, pievērsda­mies Aleksejam Paličam.

Fēlikss neapvainojās. Izskatījās pat, ka viņš priecātos.

— Tu paņēmi visas, — viņš sacīja. — Vai tagad tu esi ap­mierināts?

— Visas?! — Boriss iekliedzās. — Visas man arī mājās bija. Nebija vērts stiept šurp.

— Ja jau nebija vērts, tad kāpēc atnesi? — Fēlikss nelikās mierā.

— Jā, ar tevi par garlaicību nav jāsūdzas! — Boriss sacīja.

— Vai tev ar mani ir jautri?

— Un kā vēl … — Boriss nostenējās.

Aleksejs Paličs juta, ka pienācis brīdis iejaukties. Par Fēliksu viņš nebaidījās: liekas, zēnam ir nosvērts raksturs. Skolotājs nolēma pasargāt Borisa nervus, šie nervi, kā skolotājs jau saprata, drīz būs vajadzīgi visi līdz pēdējam.

— Borja, — Aleksejs Paličs samierinoši sacīja, — iedomājies, ka tu esi nonācis svešā valstī. Un tev māca spēlēt aplīšus.

— Kādus aplīšus?

— Pieņemsim, ka viņiem ir tāda spēle.

— Darīšu, kā viņi, un iemācīšos.

— Bet šahā tā nevar. Ja tu atkārtosi pretinieka gājienus, tad no­teikti zaudēsi. Prast spēlēt un prast iemācīt spēlēt — tās ir divas dažā­das prašanas. Un norunāsim — nenervozēt, šķiet, ka tuvākajā laikā prasme apmācīt mums būs vajadzīga visvairāk. It īpaši tev. Bet par to parunāsim vēlāk. Tagad pielaikosim viņam drēbes.

Kad Fēlikss tika ieģērbts jaunajās drēbēs, viņš izskatījās pēc gluži pieklājīga zēna. Pat pārāk pieklājīga, it kā nupat būtu izkāpis no skatloga.

— Nu kā? — Aleksejs Paličs jautāja.

— Nekas, — Boriss atteica. — Ja viņam vēl mazliet sasmērētu bik­ses . . . drusciņ ieplēstu jaciņu . . . zābakus notrieptu ar dubļiem . . .

— To viņš izdarīs ar tavu palīdzību, — Aleksejs Paličs sacīja. — Borja, man šķiet, ka mums nav tiesību viņu te ilgāk turēt. Citādi tam visam nav jēgas. Un vēl: tagad viņš ir tikpat kā tavs vienaudzis un tu viņam esi vairāk vajadzīgs nekā es.