Karuselis virs pilsētas

Augusts Janovičs nodrebēja un pielika soli.

— Onkulīt, pagaidiet! — Serjoga sauca, iedams frizierim pa pēdām.

Un tad Augusts Janovičs metās skriet. Viņš skrēja, neskatīdamies, kurp, un tomēr samērā veikli lekdams pāri kritušajiem kokiem. Serjoga sekoja aizmugurē, un viņa kliedzieni švīkstēja Augusta Janoviča ausīs kā pātagas cirtieni, kas lika viņam skriet vēl ātrāk.

— Onkulīt, pagaidiet! Nu, onkulīt . . .

Tā nebija nejaušība, ka Serjoga centās apturēt Augustu Janoviču. Viņš gribēja izpildīt norunu — aizvest brāli. Puišelis absolūti ne­saprata, kāpēc šis tēvocis no viņa neko neprasa. Serjoga taču pagaidām savu solījumu vēl nebija izpildījis.

Toties Augusts Janovičs vairs nekliboja. Viņš skrēja ar tādu ātrumu, ar kādu pēdējoreiz bija skrējis pirms piecdesmit gadiem. Neap­stādamies frizieris pārlēca pāri strautam, tad viņam skrienot izkrita no rokām portfelis, neapstādamies viņš to saķēra un drāzās tālāk.

Serjoga atpalika. Ne jau tāpēc, ka viņš nespētu frizieri panākt, bet tāpēc, ka saprata: kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ šis tēvocis vairs ne­grib spēlēt.

Izskrējis uz meža celiņa, Augusts Janovičs atskatījās. Neviens viņam nesekoja. Frizieris sāka iet. Sirds krūtīs sitās kā rībošas bungas, galvā ar troksni darbojās kāds sūknis. Augusts Janovičs jau no­žēloja, ka aizmucis un turpat uz vietas nav sadevis zeņķim pa ausīm. Domādams par to, viņš nezin kāpēc pataustīja savas ausis. Tās bija tur, kur tām jābūt.

Atgriezies mājās, Augusts Janovičs ar visām drēbēm ievēlās gultā un nogulēja līdz nākamajam rītam uz vieniem sāniem pat nepakustējies.

Kopš tās dienas, ja frizētavā aizsākās saruna par bērniem, fri­zieris sacīja:

— Bērni? Vai tad mūsu laikos ir bērni? Gatavie bandīti!

DESM/TA diena beigu sākums

5ajā svētdienas rītā kuļeminskieši gulēja ilgāk nekā parasti.

Pats pēdējais Kuļeminskā pamodās Augusts Janovičs.

Frizieris gulēja un prātoja, vai tikai murgainā vakardiena viņam nav rādījusies sapņos. Taču, kad Augusts Janovičs, sajuzdams stīvumu kaulos, ar grūtībām pacēla galvu un paskatījās uz gultu, kas bija pie­birusi ar skujām, smiltīm un lapām, saprata, ka tā nav rādījusies sap­ņos.

Atmiņā viņš pārcilāja vakardienas notikumus. Atceroties Serjogu, friziera ķermeni sarāva viegli krampji.

Smeldzīgs veca cilvēka aizvainojums iemetās Augusta Janoviča sirdī. Turklāt viņš nebija apvainojies uz Serjogu. Uz sevi arī ne. Vai­nīgs bija Aleksejs Paličs.

Tagad no rīta viss izskatījās tā, it kā Aleksejs Paličs būtu licis viņam kā āzim lēkt pāri kritušajiem kokiem un bēguļot no mazgadīgā bandīta «granātām». Alekseja Paliča dēļ vajadzēja visvisādi locīties sarunā ar sporta nometnes priekšnieku. Aleksejs Paličs atradās visa centrā, visi pavedieni veda pie viņa.

Frizieris atkal atcerējās Serjogu, viņa uzticīgo bērna skatienu — un auksti šermuļi izskrēja cauri friziera augumam un apstājās sirds rajonā.

— Nē, — Augusts Janovičs pats sev sacīja,—tie ir murgil Pie velna visus šos bērnus! Ja gribu dzīvot, tad jāmet miers! Šodien pat runāšu ar Alekseju Paliču.

Vispirms frizieris norāva no sienas lapu un saplēsa to driskās.

Pēc tam viņš paskatījās pulkstenī un redzēja, ka nosebojis darbu.

Ceļš, kuru Augusts Janovičs parasti, iedams uz frizētavu, pieveica desmit minūtēs, šoreiz prasīja pusstundu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, kājas kustējās it kā atrauti no ķermeņa, otrkārt, pamanījis tālumā zēnu apmēram Serjogas vecumā, Augusts Janovičs izmantoja ikvienu slēpni, pat svešus vārtiņus.

Nometnē šī svētdiena bija brīva, nekādas nodarbības nenotika.

Arī vecāku ciemošanās nebija paredzēta, kaut gan Boriss cerēja, ka Aleksejs Paličs atnāks.

Un tomēr šī diena bija īpaša: tika atklāta peldēšanās sezona.

Netālu no nometnes tecēja upe Kuļemka, peldēties tajā bija aizliegts. Tie, kas šo aizliegumu neievēroja, nekavējoties tika padzīti no nometnes.

Pieķert vainīgos bija elementāri vienkārši: viņi nokrāsojās zilā, zaļā vai sarkanā krāsā. Šī krāsa ar pirmo reizi nebija nomazgājama pat zem karstas dušas. Tāda bija Kuļemkas dīvainība. Šī dīvainība bija nevis dabas dota — tā radusies nesen.

Kuļemkai bija zilās, zaļās un sarkanās dienas. Viss bija atkarīgs no tā, kādu produkciju tajā dienā ražoja rotaļlietu fabrika. Ja tika izgatavoti lielgabali, tanki vai pašizgāzēji, no krāsošanas ceha upē ieplūda zaļa šalts. Kad «steidza» karodziņus, bumbas un koka lellītes, šalts ieguva bālgani sārtu nokrāsu. Turpretī, ja netika ražots nekas, šalts nezin kāpēc kļuva zila un tāda palika no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam.

Šodien bija zilā diena.

Nometne tālredzīgi bija iekārtota tīra mežezera krastā, iet uz upi nebija atļauts un nebija arī nekādas vajadzības. Un tomēr arvien at- radāstādi, kas gribēja nopeldēties aizliegtajos ūdeņos. Visā nometnes pastāvēšanas vēsturē bija izraidīti astoņi zili, divi sarkani un viens zaļš noteikumu pārkāpējs — visi zēni.

Arī ezera nebija atļauts peldēties, kā katram ienāk prata. Peldētāju treniņiem bija iekārtots īpašs baseins ar plostiem. Pārējiem smilšainajā piekrastē bija ar mazām bojām norobežots ezera sektors, kurā noslīkt varēja vienīgi ar lielu vēlēšanos.

Katrai peldētāju maiņai sekoja treneri un audzinātāji. Ezerā pastā­vīgi dežurēja glābšanas laiva.

Nu jau sesto gadu varēja vērot vienu un to pašu ainu: glābšanas laiva šūpojās pie nožogojuma līnijas; viens no glābējiem sēdēja pie airiem, otrs — laivas pakaļgalā, izvilinādams no ģitāras mūsdie­nīgas skaņas. Viņiem nebija itin nekā, ko darīt: slīkt neviens netai­sījās.

Kamēr pirmā maiņa plunčājās pa ūdeni, Boriss un Fēlikss viņus vēroja no krasta. Fēlikss noskatījās ar skaudību. Viņš vispār ne­spēja palikt vienaldzīgs, ja sapulcējās bariņš zēnu un kopā kaut ko darīja.

— Kad mēs peldēsimies? — Fēlikss interesējās.

— Tagad nav mūsu maiņa, — Boriss paskaidroja.

Ūdenī devās otrā maiņa. Prieka un trokšņa nebija mazāk kā pirmajā.

Ja aizvērtu acis, varētu domāt, ka ezerā ar joni meties liels zirgu ganāmpulks' . Taču Fēlikss acis nevēra ciet.

— Atkal nav mūsu maiņa? — viņš vaicāja.

— Atkal, — Boriss atteica. — Tu jau redzi, ka es nepeldos.

šoreiz Boriss sameloja. Tā bija viņu maiņa. Boriss negribēja laist

Fēliksu peldēties. Ej nu viņam tādā ņudzeklī izseko. Kāds viņu varēja paraut aiz kājas un apsviest riņķī, varēja pabāzt ar galvu zem ūdens un turēt tik ilgi, kamēr viņam sāk pietrūkt elpas (iecienīts paņēmiens ar nosaukumu «gurķis»). Un sazin ko vēl Fēlikss pats varēja izstrādāt šajā viņam svešajā situācijā. Pat uz zemes vienreiz daudz netrūka, ka viņš būtu nosmacis.

Beidzot arī trešā maiņa iztrokšņojusies līda laukā no ūdens.

— Atkal nav mūsējā? — Fēlikss jautāja.

— Nav mūsējā, — Boriss nopūtās.

— Vairāk nevienas maiņas nav.

— Mēs peldēsimies rīt.

Taču Fēlikss vairs nebija agrākais Fēlikss.

— Borja, tu mani piemānīji, — viņš sacīja. — Visi nopeldējās. Vienīgi mēs nepeldējāmies. Kāpēc tu mani piemānīji?

— Es par tevi baidījos. Tu varēji noslīkt. Es tevi piemānīju, lai ar tevi neatgadītos nekas ļauns.

— To jau es zinu — izdarīt sliktu, lai būtu labi. Bet man nemaz nav labi. Tu gribēji man izdarot sliktu un izdarīji. Saki — kāpēc?

— Tāpēc, ka es esmu tavs draugs, —Boriss nopurpināja.

— Tātad viņiem nav draugu? — Fēlikss norādīja uz pārējiem zē­niem. — Viņi visi peldējās, viņus neviens nepiemānīja.

— Peldēties un peldēties! Es, re, nepeldējos, un man nekas.

— Tev nekas, bet kas man? — Fēlikss iebilda. — Vai es sliktāks par citiem?

— Tu neesi sliktāks.

— Tad es tūlīt eju peldēties!

— Viens tu nedrīksti. Tevi uzreiz ieraudzīs un sados pa biksēm.

— Lai sadod,—Fēlikss iespītējās. — Man sados, toties pa­skaidros, kāpēc es vienīgais netiku peldēties.

— Es arī varētu paskaidrot, tikai ilgi jāstāsta.

— Man pietiks pacietības klausīties.

1 Viens zirgs ir viens zirgs; divi zirgi ir divi zirgi; daudz zirgu ir ganāmpulks.

— Tu tik un tā nesapratīsi.

— Neesmu dumjāks par tevi, — Fēlikss aizrādīja. — Es gribu zi­nāt: kāpēc tikai tu viens atbildi uz maniem jautājumiem? Es gribu zināt: kas atbild uz citu zēnu jautājumiem? Es gribu zināt: kāpēc es ne­sapratīšu to, ko tu saproti? Vai tad es neesmu tāds pats kā tu?

Lūk, šāda neliela jautājumu gūzma izbira pār Borisa galvu. Uz ik­vienu no tiem varēja dot absolūti precīzu un skaidru atbildi. Taču ik­viena atbilde radītu jaunu jautājumu. Pat lai paskaidrotu Fēliksam, kas viņš tāds ir, jānolasa viņam īss astronomijas kurss. Tādam varoņdarbam Boriss nebija gatavs. Un arī nebūtu nekādas jēgas. Turklāt Fēlikss ar savu raksturu pārdzīvotu, ka nav tāds kā visi citi. Borisam kļuva skaidrs, ka tie gudrinieki no Fēliksa planētas, sūtīdami viņu uz Zemi, kaut ko nebija izdomājuši līdz galam.

Par laimi, Boriss jau zināja paņēmienu, kā izgrozīties no situācijas. Uz laiku, protams, jo Fēlikss neko neaizmirsa. Viņa uzmanību varēja novērst, kā to dara ar maziem bērniem. Pieredzes bērnu audzināšanā Borisam nebija. Taču pēdējā laikā viņš šo to bija apguvis.

— Labi, — Boriss sacīja,—ejam, tu varēsi peldēties.

Fēlikss saknieba lūpas, uz kurām jau bija izsprucis nākamā jautā­juma galiņš.

— Būtu tā uzreiz teicis, — viņš sacīja. — Citādi izdomāji — «no­slīkt», «nesapratīsi». Jokot arī vajag ar prātu.

Boriss nedaudz apstulba. Neko tamlīdzīgu viņš Fēliksam nebija teicis.

— Kur tu rāvi tādus vārdus?

— Rāvu, un viss,—Fēlikss noslēpumaini atcirta.—Tu tik un tā nesapratīsi.

Nodoms, ko gribēja īstenot Boriss, bija smags disciplīnas pārkā­pums: peldēties pa vienam, turklāt aiz pludmales robežām bija uz stingrāko aizliegts. Taču noteikumos nebija ņemti vērā citplanētu viesi, šie noteikumi bija rakstīti normāliem slīcējiem.

Boriss aizveda Fēliksu uz ezera tālo galu. Koki un krūmi tur auga līdz pašai ūdens malai, krasts bija diezgan stāvs. Neērta peldvieta, lai peldētos tāpat. Turpretī, lai peldētos slepus, labākas neatrast.

Nelielais klajumiņš bija aizņemts. Netālu no ūdens uz zilā vilnas treniņtērpa gulēja Toma ar grāmatu rokās. Draudzenes kostīms atradās līdzās, taču viņa pati nebija redzama.

— Sveiki, — Toma sacīja, nenovērsdama acu no grāmatas.

Viņi jau bija šodien tikušies pie brokastgalda, tomēr Fēlikss sasveicinājās vēlreiz. Kā vienmēr, kad viņš uzrunāja meitenes, viņa balsT skanēja neliekuļota labpatika.

— Ejam prom no šejienes, — Boriss mudināja.

Vēl pirms mirkļa, izdzirdusi soļus, Toma vēlējās, lai zēni aizietu garām. Taču Toma nebija pieradusi, ka pazīstami zēni rīkotos tā, kā viņiem ienāk prātā. Lai varētu aiziet mierīgi, Borisam bija jāgrib palikt. Toties viņš bija sagribējis aiziet, un tagad to izdarīt vairs nebija tik viegli.

Toma nolika grāmatu malā un apsēdās. Viņa nesteidzās: sākumā atmeta matus aiz muguras, tad sasēja ar lenti, pēc tam sacīja:

— Zēni, neejiet prom, man ir garlaicīgi.

Toma neskatījās uz Fēliksu. Viņai nevajadzēja uz viņu skatīties — meitene jau visu zināja iepriekš.

Fēlikss viņu nepievīla.

— Mēs neiesim prom, ja tu nevēlies, — viņš paziņoja. — Tu man patīc.

Tas jau bija mazliet vairāk nekā pieklājās. Pazīstami zēni nekad nerunāja par tādām lietām tik tieši. Drīzāk viņi apgalvoja pretējo. Bija viens tāds zēns, kas apgalvoja tikai pretējo. Un taisni viņš arī sekoja Tomai kā piesiets.

Toma izlikās, ka pēdējo frāzi nav dzirdējusi.

— Šodien labs laiks, — viņa sacīja.

Fēlikss piekrita.

— Tikai mazliet par karstu,—Toma piebilda.

Fēlikss piekrita arī tam.

Boriss drūmi klusēja, ar kurpes purngalu piesizdams pie zemes.

— Fēliks, ejam peldēties, — Boriss aicināja, likdams uzsvaru uz pēdējo vārdu.

Fēlikss paraudzījās uz Tomu. Viņa noliedzoši papurināja galvu.

— Šodien ir pārāk vēss . . .

— Pārāk vēss, — Fēlikss atkārtoja.

— Fēlikss negrib peldēties, —Toma pavēstīja iemīlējušās čūskas balsī. — Vai ne, Fēliks?

— Negribu, — Fēlikss apstiprināja.

Boriss noskaitās. Tik daudz pūļu bija veltīts Fēliksa audzināšanai, taču, tikko meitene pakustināja mazo pirkstiņu, viss izkūpēja vējā.

— Tu vari palikt, es iešu, — Boriss teica.

— Redzi, Fēliks, tev atļāva palikt, — Toma ironiski piezīmēja. — Varbūt tu nemaz negribi palikt?

— Es gribu palikt.

Toma nopūtās.

— Nē, labāk ej. Man, protams, būs skumji, bet nekas, esmu jau pieradusi, —Toma runāja tādā balsī, it kā viņu kāds grasītos pamest vienu Sahāras tuksnesī.

Šoreiz Toma nošāva buku. Meitene apzinājās, ka viņas vara pār šo zēnu ir liela. Tomēr viņa nesaprata, ka-ikviens viņas vārds ir līdzvērtīgs pavēlei.

— Labi, es iešu, — Fēlikss padevīgi un bēdīgi sacīja.

Boriss ļaunā priekā pasmaidīja. Viņš paņēma Fēliksu pie rokas un veda prom. Aiz Borisa muguras viņa ieraudzīja visiem zināmo trīs- pirkstu kombināciju. Un tā jau bija Borisa kļūda.

— Fēliks, atgriezies, lūdzu!—Toma iesaucās. — Es negribu, ka tu ej prom!

Fēlikss izrāvās Borisam no rokas un skrēja atpakaļ pie Tomas.

Meitene parādīja Borisam to pašu, tikai ar abām rokām.

Boriss nospļāvās un, noslēpies aiz tuvākā krūma, apgūlās. Lai arī kā viņš dusmojās uz Fēliksu, tomēr vienu atstāt neuzdrošinājās.

Toma atkal bija uzvarējusi. Tagad viņa nezināja, ko iesākt tālāk.

— Nestāvi, apsēdies,—viņa atvēlēja. — Vai tu esi lasījis šo grāmatu?

— Neesmu lasījis, — Fēlikss atbildēja, pat nepaskatījies uz vāku.

— Kā tu zini?

— Es nevienu grāmatu neesmu lasījis. Vai lasīt grāmatas ir interesanti?

Toma aizdomīgi palūkojās uz Fēliksu. Varbūt šis zēns nemaz nav tik vienkāršs, kā liekas.

— No kurienes tu esi atbraucis?

— Es esmu nevis atbraucis, bet atnācis. No laboratorijas.

— A, skaidrs, —Toma iesaucās. — Tu esi no inkubatora. Izšķīlies no olas. Jūs tur bijāt daudz tādu cālēnu. Un nevienam nemācīja lasīt.

— Cālēnu tur nebija. Bet lasīt es protu.

Toma nekādi nespēja apjēgt, vai Fēlikss joko vai runā nopietni. Ja joko — tad nav smieklīgi. Ja runā nopietni—tad tas ir dīvaini.

— Kā tad tu māki lasīt, ja neesi izlasījis nevienu grāmatu? Varbūt tu esi lasījis vienīgi mācību grāmatas?

— Mācību grāmatas es arī neesmu lasījis.

Ja Fēlikss nebūtu izskatījies tik godīgs, Tomai jau sen būtu apnikusi šī saruna. Tik stulbi melot bija muļķīgi. Bet ko tad, ja Fēlikss nemelo? Un vispār — viņš ļoti, ļoti atšķiras no citiem. Toma to juta. Un, ja mei­tenes jūt, tad kļūdās reti.

— Lasi, —Toma pavēlēja, pasniegdama Fēliksam atvērtu grāmatu.

Fēlikss paklausīgi paņēma grāmatu un izlasīja nelielu fragmentu.

— Ira!—Toma iesaucās. — Nāc ātrāk šurp!

— Man asaris' norāvās, -•- atskanēja balss no krasta.

— Nāc, ka es tev saku, nenožēlosi.

No piekrastes krūmiem izlīda Ira.

— A-ā-ā, — viņa gari novilka, — ko es redzu!

— Mani un Tomu, — Fēlikss paskaidroja.

Ira iesmējās.

— Tevi un Tomu, — viņa sacīja.—Tomu un tevi. Tevi ar Tomu, bet Tomu ar tevi. Kolosāli! Toma, es tevi apsveicu . . .

— Lasi! — Fēliksam no jauna tika dota pavēle.

Fēlikss nelika sevi lūgties.

— Kolosāli! — Ira iesaucās. — Mēs nemaz nezinājām, ka mums blakus dzīvo ģēnijs.

— Viņš nav vienkārši ģēnijs,—Toma piemetināja. — Viņš ir Mauglis. Barojies ar vilcenes pienu. Uzaudzis kopā ar vilcēniem un nav lasījis nevienu grāmatu. Un tagad viņš ir saticis brīnišķīgu meiteni.

Grāmata, ko Fēlikss ačgārni turēja, arī bija «Mauglis».

— Un šī meitene esi tu! — Ira iesaucās, pagaidām vēl jokodama.

— Viņš sacīja, ka es viņam patīkot.

— Vai taisnība? — Ira pavaicāja Fēliksam.

— Taisnība, — Fēlikss atbildēja. — Es vienmēr runāju taisnību.

— Bet vai es tev patīku?

— Patīc.

— Un kura vairāk — es vai Toma?

Fēlikss aizdomājās, šaudīdams acis te uz vienu meiteni, te uz otru. Boriss aiz krūma lieliski dzirdēja sarunu. Viņš nesteidzās Fēliksu glābt. Viņš gaidīja to mirkli, kad glābiņš būs vajadzīgs meitenēm.

1 Asaris —tā ir tāda svaigi saldēta zivs; reizēm sastopama dzīva, taču līdz pat šim brīdim nav noskaidrots, kā tai izdodas atsaldēties.

— Jūs abas man patīkat vienādi, — Fēlikss paziņoja.

Ne Iru, ne Tomu šāda atbilde nezin kāpēc neapmierināja. Sapro­tams, viņas bija draudzenes, taču jebkura draudzība tiek apdraudēta, tiklīdz draugus sāk salīdzināt.

— Tā nemēdz būt, — Ira aizrādīja. — Vienai noteikti jāpatīk vairāk.

— Un tā «viena» esi tu, —Toma sacīja.

— Kāpēc es? Bet tikpat labi — kāpēc tu, kaut arī esmu pārliecināta, ka tu, — Ira runāja vēl joprojām pa jokam.

— Fēliks, — Toma teica, — noskati mūs uzmanīgi. Mēs taču neesam vienādas.

— Neesat vienādas.

— Tātad — kāda no mums ir labāka un kāda sliktāka. Ja tu nevari pateikt, kura ir labāka, tad pasaki, kura ir sliktāka. Man šķiet, ka es.

Toma velti bijpi par sevi tik pārliecināta. Viņa nesaņēma tādu at­bildi, kādu bija gaidījusi.

— Pareizi.

— Ak tā! Kāpēc?

— Tu nerunā to, ko domā. Tu nedomā, ka esi sliktāka.

Toma viegli nosarka. Tomēr spilgtajā saulē tas nebija manāms. Ira iesmējās. Viņa bija skaistāka par Tomu un zināja to. Taču Fēliksu, kā redzams, maz interesēja cilvēka ārējais skaistums. Viņš vērtēja cilvēku pēc citām īpašībām.

— Un tu arī esi sliktāka, — Fēlikss pavēstīja Irai.

Fēlikss pat nedomāja būt rupjš. Viņam gluži vienkārši gribējās, lai meitenēm, kuras viņam patīk, nebūtu nekādu trūkumu. Mēs, Zemes iedzīvotāji, to saucam par draudzīgu kritiku.

Iras smiekli aprāvās.

— Interesanti … — viņa sacīja. — Ko nozīmē arī?

— Tu domā, ka patīc man vairāk, tomēr saki, ka man vairāk patīk Toma.

— Kur tu rāvi, ka tev kāds grib iepatikties?

— Es domāju, — Fēlikss atteica, — un uzminēju. Es taču esmu skaists zēns.

Tā bija taisnība. Te viss bija taisnība: meitenes redzēja, ka patīk Fēliksam, un gribēja patikt vēl vairāk, kaut gan pašas nezināja, kam tas viņām vajadzīgs. Fēlikss tiešām bija skaists zēns. Tomēr izturējās pret šo faktu vienaldzīgi. Par savu skaistumu viņš paziņoja mierīgi un vienkārši. Viņam skaistums likās līdzīgs ziepju burbuļiem — pievil­cīga cilvēciska īpašība, kurai vajadzētu patikt meitenēm. Vismaz tā viņam Boriss bija izskaidrojis vārdus «skaists zēns». Tos vakar Fēliksam aiz muguras bija teikusi ārste.

Meitenes uz brīdi zaudēja valodu. Atklājās, ka zēns, kas izskatījās tik kautrīgs un bikls, ir bezkauņa. Tiesa gan, bezkaunība, kā jau viss šajā zēnā, bija dīvaina. To varētu nosaukt par patiesīgu bezkaunību.

— Toma, — Ira iesāka, — ko mums tagad darīt?

— Domā pati, — Toma atteica. — Es jau esmu izdomājusi. Ja runā­jam atklāti — viņš nav pateicis nevienu vārdu nepatiesības.

— Ja tu par mani … — Ira iesāka.

— Arī par tevi.

— Nē, es tā nebiju domājusi.

— Tieši tā biji domājusi.

— Nespried pēc sevis.

— Es spriežu nevis pēc sevis, bet gan pēc tevis.

— Un tu? . . .

— Es arī,—Toma sacīja.—Tikai es godīgi atzīstos.

— Tātad es negodīgi?

Toma paraustīja plecus. Reizēm viņai Iras skaistums kļuva ap­nicīgs. Toties Irai reizēm apnika Tomas saprātība.

No šīs meiteņu sarunas, kas bija pilna slepenu mājienu, Fēlikss nekā nesaprata. Toties gandrīz visu saprata Boriss. Viņš priecājās, ka šīs pārlieku sportiskās meitenes šoreiz pār Fēliksu bija paklupušas.

— Es tev viņu dāvinu,— Ira sacīja.

— Paldies,—Toma sacīja.

— Un vispār — man jau sen laikam tur ķeras, — Ira sacīja.

— Ja ne te, tad tur, — Toma sacīja. — Tev vienmēr kaut kur ķeras.

Beidzot Fēliksam pielēca, ka meitenes šobrīd viena otru diez ko

neierauga. To viņam negribējās. Viņš bija par saticību. Viņš gribēja sēdēt kopā ar meitenēm, skatīties uz viņām, klausīties viņas un stāstīt, cik ļoti viņam patīk viņas.

— Ira un Toma, — Fēlikss iejaucās, — nevajag tā runāt.

— Kā tad mēs runājam?— Ira uzprasīja.

— Slikti un skaļi.

— Ko tu iedomājies! — Ira izbrīnā iesaucās. — Toma ir mana labākā draudzene! Vai ne, Toma?

Ira piegāja pie Tomas un noskūpstīja viņu uz vaiga.

— Pati labākā!—Toma apstiprināja un izdarīja to pašu.

Fēlikss pārsteigts lūkojās meitenēs. Sarokošanās viņam bija labi zi­nāma, taču to, ka cilvēki viens otru laiza, viņš redzēja pirmo reizi. Un tomēr viņš noģida, ka ir klāt visdraudzīgāko jūtu izpausmei. Viņš priecājās, ka meitenes vairs nestrīdas. Viņš arī gribēja kļūt par labāko draugu.

Fēlikss pielavījās klāt Tomai un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Toma, kas bija gatava no Fēliksa sagaidīt visu, ko vien vēlaties, tikai ne to, iespiedzās un uzšāvās kājās.

Fēlikss nomērķēja uz Iru, taču viņa palēca sāņus un, smieklos lo­cīdamās, aizmuka.

Boriss aiz krūmiem no sajūsmas vai raudāja. Tāds notikumu pavēr­siens viņam pat sapņos nevarēja rādīties.

Toma — piesārtusi, kategoriska, nikna — blenza uz Fēliksu no augšas uz leju.

— Vai tu jucis esi?!

— Vai tad es izdarīju ko sliktu? — Fēlikss vaicāja, nesaprazdams, par ko uz viņu skaišas.

— Vai tu pats neapjēdz?!

— Neapjēdzu. Kāpēc Ira drīkst, bet es ne?

— Tu esi idiots?—Toma vaicāja.

— Nē, — Fēlikss atbildēja.—Es arī gribu būt par tavu labāko draugu. Kāpēc tu uz mani dusmojies? Ja tev nepatīk, es vairāk tā nedarīšu.

Lai cik aizkaitināta Toma bija, viņa ievēroja, ka Fēlikss ir no sirds sarūgtināts.

— Kāpēc lai man patiktu? — Toma bargi noprasīja. — Vai tu ar visām meitenēm tā izdaries?

. — Nē. Tikai ar tevi,—Fēlikss atklāti atzinās.

Toma labāk ļautu sevi sacirst gabalos nekā atzītos, ka Fēliksa bei­dzamajos vārdos bija kas tīkams. Taču, tā kā Toma bija gudra meitene, viņa necentās noskaidrot attiecības pati ar sevi. Viņai gribējās no­skaidrot ko citu.

— Tu labāk ej pie Iras, — viņa ieteica. — Ar Iru tu varēsi skūp­stīties kaut līdz pusdienlaikam.

— Vai tad viņa nedusmosies? — Fēlikss jautāja.

— Nē, nedusmosies. Tā ir viņas mīļākā nodarbošanās. Nu, ko stāvi, skrien pie viņas!

Toma bija pārliecināta, ka Fēlikss nekur neies. Sā vai tā, bet Fēlikss bija licis viņai saprast, ka viņa zēnam ir vienīgā uz šīs planētas. Par to viņa pat bija gatava piedot bezkaunīgo izlēcienu.

Fēlikss piecēlās kājās un gāja. Toma nezināja, ka viņš iet bez se­višķas vēlēšanās. Pa šiem mirkļiem kosmiskās būtnes dvēselē jau bija kas mainījies. Fēliksam abas meitenes vairs nelikās vienādi jaukas. Viņas abas bija brīnišķīgas, tomēr Toma bija kļuvusi par kripatiņu brī­nišķīgāka. Taisni tāpēc arī Fēlikss neiedrošinājās viņai nepaklausīt.

Toma apjukusi vēroja, kā Fēlikss aiziet. Sī puišeļa uzvedība neat­bilda nekādiem standartiem.

Boriss, redzēdams, ka Fēlikss dodas uz ezera pusi, izlīda no savas slēptuves.

Viņš bija ļoti apmierināts, taču visam ir robežas.

— Neiedomājies viņai uzmākties, —- Boriss brīdināja Fēliksu. — Dabūsi vēl pa ģī . . . Es gribēju teikt — viņai tas nepatiks.

— Bet Toma sacīja . . .

— Toma ir čūska, — Boriss paskaidroja. — Visas meitenes ir čūskas.

— Tu no meitenēm neko nesaproti, — Fēlikss paziņoja.

— Oho! — Boriss iesaucās. — Ātri gan tu esi ticis skaidrībā . . . Kura tad tev vairāk patīk?

— Tagad Toma.

— Kāpēc tad tu ej pie Iras?

— Tāpēc, ka Toma teica . . .

— Ejam labāk uz nometni, pietiks tev šodienai meiteņu sabied­rības. Tu viņas vēl satiksi ēdnīcā.

— Nē, nepietiks,—Fēlikss stingri noteica. — Ēdnīcā viņas vairs nav tādas. Tur viņas ir dusmīgas.

— Arī te viņas nav nekādas jēra dvēseles, — Boriss aizrādīja.

— Zināms, ka nav jēra dvēseles, —Fēlikss piekrita. —To es arī pats saprotu. Kāds sakars meitenēm ar jēriem? Tavi joki, Borja, nemaz nav smieklīgi.

— Es nejokoju, — Borja nopūtās.

Ira sēdēja krastā un makšķerēja. Izdzirdusi zēnu soļus, viņa pa­griezās. Paskatījās uz Fēliksu un iesmējās. Arī Fēlikss pasmaidīja.

— Ira, es atnācu ar tevi skūpstīties, — viņš paziņoja.

Ira uzreiz kļuva nopietna. Viņa nolika makšķeri malā un piedrau­dēja ar dūri.

— Vai to tu esi redzējis?

— Viņš joko, — Boriss sacīja.

— Nē, nejokoju, — Fēlikss spurojās pretī. — Toma teica, ka tā esot tava mīļākā nodarbošanās.

— Ak tad Toma teica? — Ira uzreiz nomierinājās. — Viss skaidrs. Zini ko, Fēliks, atliksim manu mīļāko nodarbošanos uz rītdienu. Vai līdz rītdienai tu varēsi pagaidīt?

— Varēšu, — Fēlikss sacīja.—Tikai pasaki—cikos?

Šoreiz iesmējās Boriss.

— Divi muļķīši,— Ira noskaitās. — Es gan domāju, ka jūs esat gudrāki. Tev, Boris, es to pieminēšu.

— Kāpēc man? — Boriss brīnījās. — Viņam pašam galva uz pleciem,

— Nav gan redzams. Labāk palīdziet man atāķēt makšķeri.

Ira pacēla kātu — tas saliecās, un aukla nostiepās: āķis kaut kur dziļumā bija ieķēries.

— Lec ūdenī, — Boriss ierosināja.

— Ja? — Ira attrauca. — Tā tik vēl trūka! Fēliks . . .

— Klausos, — Fēlikss atsaucās.

— Izvelc, lūdzu, makšķeri.

Fēlikss ar visām drēbēm pa taisno devās ūdenī. Boriss ieķērās ar rokām viņa jakā.

— Apstājies! — viņš uzsauca. — Klausi tik viņu … Tu pat peldēt. nemāki.

— Vai tad es nemāku peldēt? — Fēlikss jautāja. — Visi māk, bet es ne?

Ira jau senāk bija ievērojusi, ka no abiem galvenais ir Boriss. Viņš izrīkoja, deva padomus, komandēja — vadīja. Un tajā pašā laikā Boriss nelīdzinājās cilvēkam, kuram patīk komandēt. Irai kādu nesa­protamu iemeslu dēļ Fēlikss visu laiku bija pamācāms. Dīvains puišelis . . .

— Vai tad tu pats nezini, ka nemāki peldēt?— Ira interesējās.

— Nezinu. Es nekad neesmu peldējis.

— Kāpēc tad tu gribēji lēkt?

— Tu palūdzi.

— Pēc mana lūguma tu esi ar mieru noslīkt?

— Saprotams — esmu ar mieru, — Fēlikss sacīja. Viņš vēl arvien nezināja, ko nozīmē vārds «noslīkt».

Un tobrīd Ira nodomāja, ka Fēlikss nav nekāds muļķis: cilvēks, kas gatavs viņas dēļ noslīkt, nevar būt muļķis. Viņam nav tiesību tā­dam būt.

— Labi, — Ira samierinājās, —vari neslīkt. Izdomā kaut ko citu.

— Norauj āķi, — Boriss pamācīja.

— Tas ir pēdējais. Turklāt makšķere nemaz nav mana.

— Borja, — Fēlikss sacīja, — ja Ira lūdz, vajag palīdzēt. Tu man vienmēr palīdzi.

Boriss klusēdams pagāja malā. Viņš nolauza tievu alkšņa stibu un attīrīja to no zariem.

— Ne par ko neatbildu, — Boriss atrunājās.

Ar alkšņa vicu izdevās aizsniegt āķi. Aukla atbrīvojās.

— Paldies, — Ira pateicās. — Par to es jums piedodu. Tagad uz­lieciet man slieku.

— Varbūt tu gribi, lai es arī uzkožos? — Boriss vilka viņu uz zoba. — Palūdz labāk Fēliksam.

— Es varētu uzkosties, tikai nezinu, kā. Parādi, — Fēlikss sacīja Irai.

Zēns runāja pilnīgā nopietnībā. Taču Ira visu uztvēra savādāk.

— Nevaru saprast, kurš no jums ir asprātīgāks? — viņa balsī gudroja. — Laikam tomēr Fēlikss—tādus es vēl neesmu redzējusi.

— Neesi gan redzējusi, — Boriss piekrita. — Un nekad vairs ne­redzēsi. Nekad mūžā.

— Borja, — Fēlikss iejaucās, —tu atkal joko tā, ka nav smieklīgi. Viņa redzēs mani gan šodien, gan rīt un parīt . . .

Te nu Fēlikss pamatīgi kļūdījās. Viņš zināja, ka nometne ir pare­dzēta uz mēnesi. Taču viņš nevarēja zināt, cik ilgi viņam paredzēts dzīvot uz Zemes.

Aiz krūmiem parādījās Toma, mugurā meitenei bija treniņtērps. Uz atvērtās grāmatas viņa nesa kātiņu ar divām sarkanām ogām.

— Zemenes jau sarkanas, — viņa teica. — Zēni, ejam zemenēs. Ira, vai tu nāksi līdzi?

— Zini, negribas.

— Tā jau es domāju, — Toma izmeta.

— Ira, — Fēlikss ierunājās, — es nesaprotu. Ja jūs esat labākās draudzenes, jums jāiet kopā. Un, ja jūs negribat iet kopā, tad jūs ne­esat labākās draudzenes. Kāpēc tu māni Tomu?

— Kā tad es viņu mānu?

— Tu sacīji, ka viņa ir tava labākā draudzene.

— Taisnība. Tu jau redzi, ka mēs vienmēr ejam visur kopā.

— Tikai ne šodien. Es uzminēju: šodien ir atpūtas diena — un tāpēc jūs no draudzības atpūšaties.

Fēliksam bija taisnība. Meitenes arī pašas juta, ka viena no otras ir nedaudz nogurušas. Viņas draudzējās jau sen, taču stadionā bija sāncenses.

Tomai bija nelāgs paradums — sasniegt finišu mazliet ātrāk par Iru.

Ja viņa katru otro reizi palaistu arī Iru pa priekšu, viss būtu kār­tībā. Tas arī bija Tomas rakstura lielākais trūkums, ka viņa katrā treniņā par dažiem centimetriem Iru apsteidza. Tāpēc starp meitenēm, kā saka, bija izskrējis melns kaķis. Neteiksim, ka liels, nobarojies runcis, bet mazs, gandrīz vai simpātisks kaķēns. Un tomēr melnā krāsā. Tas arvien sagaidīja meitenes pie finiša. Taču meitenes izlikās, ka nekāda kaķēna nav.

— Muļķības, — Ira sacīja.—Es tikai gribēju vēl drusku pamak­šķerēt. Jūs gan te visas zivis esat iztramdījuši. Var iet arī zemenēs.

Boriss neiebilda. Viņš saprata, ka līdz pusdienām Fēliksu no meite­nēm pat aiz ausīm prom neaizvilkt. Viņš nolēma būt turpmāk uzma­nīgāks, tāpēc tagad samierinājās.

Ira uzvilka savu treniņtērpu, un visi četri devās pa mežmalu uz priekšu.

Nezin kā tas gadījās, ka Toma un Fēlikss pagāja mazlietiņ sāņus, un pats par sevi saprotams, ka Boriss palika ar Iru divatā.

Borisam absolūti nebija ar Iru par ko runāt. Zēns pat mazliet baiļojās no viņas; kopā ar treniņtērpu Ira it kā bija uzvilkusi ne­pieejamas sportiskas meitenes masku. Pie galda, kur sēdēja arī citi, Boriss no viņas nebaidījās. Divatā viss bija savādāk.

Viņi gāja klusēdami. Abi juta, ka šajā klusēšanā slēpjas zināma neveiklība. No klusēšanas viņi klusēja vēl klusāk un, īsti nezinādami, ko iesākt, bez vajadzības sasaucās ar Tomu un Fēliksu. Protams, ka Boriss auroja Fēliksu un Ira—Tomu.

Zemeņu bija ļoti maz. Redzams, kāds nadzīgāks ogotājs te bijis jau pirms viņiem: daži čemuri bija izrauti ar visām saknītēm, no'citiem — nolasītas ogas.

Toma un Fēlikss vairs neatsaucās. Iru tas pārāk neuztrauca, taču . Boriss visai saprotamu iemeslu dēļ sāka bažīties.

— Jāatrod viņi. — Tā bija pirmā frāze, kas adresēta Irai.

Ira labprāt piekrita. Tas ir interesantāk nekā klimst bez mērķa un klusēt.

Viņi klaigāja, tomēr neviens neatsaucās.

— Toma nevarētu apmaldīties, — Ira sacīja.—Mēs ar viņu daudzreiz esam gājušas mežā. Viņa labi orientējas.

— Viņa varbūt arī orientējas labi… — Boriss atteica. — Tu skrien uz mežmalu un pasauc tur. Es paiešu tālāk.

Boriss to sacīja tik noteiktā balsī, ka Ira paklausīja bez ierunām.

Viņa redzēja, ka Boriss ir satraucies. Satraucies, kā viņai šķita, vai­rāk, nekā vajag.

Drīz vien Boriss izdzirdēja Iras balsi no mežmalas. Pēc tam tā­lumā tik tikko dzirdami atsaucās Toma. Viņas balss tuvojās. Ira sauca Tomu pie sevis. Un tad mežmalā visi trīs satikās.

— Vai Fēlikss ir ar jums? — Toma vaicāja.

— Viņš taču bija kopā ar tevi!

— Viņš aizgāja. Es viņu meklēju un neatradu.

— Uz kurieni viņš aizgāja? — Boriss jautāja.

— Uz mežu.

— Kāpēc viņš aizgāja? — Boriss bargi noprasīja.

— Es nezinu . . .

— Zini, — Boriss atteica. — Nemelo! Par ko jūs runājāt? Ko tu viņam teici?

— Neko īpašu es viņam neteicu.

— Nemelo, — Boriss no jauna atkārtoja. — Pats viņš no tevis ne­kur nebūtu aizgājis. Es viņu pazīstu.

Meitenes Borisu tādu vēl nebija redzējušas. Tik noteikts un no­pietns, ka viņām ne prātā nenāca apšaubīt zēna tiesības komandēt.

— Ko tu viņam sacīji?

— Nu … es parādīju, kā aug zemenes . . . viņš nezināja, kā tās meklēt.

— Tālāk.

— Viņš teica, ka tagad katru dienu lasīs man . . .

— Es tev neprasu, ko viņš teica, — ko tu teici?

— Es apsēdos: man kurpē bija iebiris kāds akmentiņš.

— Kamēr tu pļāpā, viņš aiziet arvien tālāk! Ko tu viņam teici?

— Es teicu…—Toma atbildēja, sajuzdamās jau vainīga.—Es teicu, lai viņš salasa man piecdesmit ogu, es tikmēr pagaidīšu klaju­mi ņā. Es nudien gaidīju . . . Un neko es nemeloju — viss notika tieši tā.

Piecdesmit ogu!

Tik daudz to varbūt nebija visā mežā. Un Fēlikss klīdīs pa mežu, kamēr nebūs salasījis šīs ogas. Bet, kur viņš var aiziet, to zina tikai viņš pats. Neviens nebija Fēliksam paskaidrojis, kā atrast ceļu atpakaļ. Tas nebija grūti. Pa kreisi — dzelzceļš, pa labi—šoseja, priekšā — Kuļemka. Apmaldīties nevarētu neviens, atskaitot Fēliksu.

Nebija neviena, kas nelaistu viņu pāri šosejai.

Nebija neviena, kas neļautu šķērsot dzelzceļu.

Nebija neviena, kas apturētu viņu un neļautu noslīkt Kuļemkā meitenes Tomas skaisto acu dēļ.

— Tu pat apjaust nevari, ko esi sastrādājusi! — Boriss sacīja.

Meitenes apklusa. Meitenes uzreiz kļuva paklausīgas.

— Mēs viņu atradīsim. Izklīdīsim un meklēsim.

— Nekur jūs neiesiet, — Boriss norīkoja. — Staigāsiet gar mež­malu. Varbūt viņš pats iznāk.

Meitenes — tās pašas meitenes, kurām pat treneris centās pārāk bieži nepavēlēt, — ir neiepīkstējās un paklausīgi palika turpat. Viņas juta, ka Borisam pašreiz ir tiesības komandēt.

DESMITĀ DIENA Beigu vidus

Boriss skrēja uz mežu.

Pirmās divas ogas Fēlikss bija atradis uzreiz. Par to viņš paziņoja Tomai.

— Vēl četrdesmit astoņas! —Toma atsaucās.

Nākamās trīs ogas gozējās saulītē soļus piecdesmit tālāk. Fēlikss to atkal darīja zināmu.

— Ziķeris!—Toma uzlielīja.

Taču vairāk zemeņu nebija. Fēlikss nozuda meža dziļumā. Viņš nezināja, ka zemenēm nepatīk ēna, — Toma viņam to nebija patei­kusi.

Fēlikss gāja ātri. Viņš gribēja drīzāk salasīt ogas un atgriezties pie Tomas.

Sajā saulainajā dienā iegaumēt ceļu bija tīrais nieks — vajadzēja tikai paskatīties, no kuras puses spīd saule. Taču Fēliksam to neviens nebija mācījis. Kad viņš apjēdza, ka sākumā biežāk laimējies atrast pa ogai, un gribēja atgriezties, viņam tas neizdevās.

Vispirms, kā jau lielākoties šādi meža klaiņotāji, viņš gāja vairāk pa labi. Turpinādams ceļu šajā virzienā, Fēlikss būtu iznācis pie no­metnes, kaut arī ne gluži iepriekšējā vietā. Taču viņš pagriezās uz pretējo pusi un tāpat virzījās pa labi, tikai attālinādamies no nometnes.

Reto jauktu koku mežu nomainīja biezs eglājs. Mazās eglītes auga tik cieši kopā, ka vientumis vajadzēja mesties četrrāpus, lai izsprauktos starp tām.

Izlauzies cauri egļu audzei, Fēlikss iznāca paretā birzī un atrada vēl trīs ogas. Viņš uzsauca Tomai, taču atbildi nesaņēma. Fēlikss nedaudz izbrīnījās: viņam jau vajadzēja būt atpakaļ pie Tomas.

Tad atkal sākās eglājs — mikls, tumšs un drūms. Zem kājām žļurkstēja ūdens, ceļu aizšķērsoja nokaltušo egļu skeleti. Fēlikss ložņāja gan pa kritušo koku apakšu, gan rāpās tiem pāri. Viņš pat nemanīja, ka ogas saujā ir pārvērtušās šķidrā, sarkanbaltā putrā.

Ikviens cilvēks, apveltīts, saprotams, ar viselementārāko attapību, Fēliksa vietā būtu pratis atnākt atpakaļ. Pa labi stiepās šoseja, no kurienes reizēm atplūda klusinātas automašīnu signāltaures: ja pagrie­zīsies tā, lai signāli būtu kreisajā pusē, iznāksi vecajā vietā. Pa kreisi bija dzelzceļš: ja iesi tā, ka elektrisko vilcienu troksnis būs dzirdams no kreisās puses, tad atkal nonāksi, kur vajag.

Fēlikss visām šīm skaņām nepievērsa ne mazāko uzmanību: tās viņam neko nenozīmēja.

Fēlikss gāja taisni—turp, kur, noslēpusies līkumotajos krastos, plūda Kuļemka.

Mežs negaidot pašķīrās. Kāda smilšu nogāze veda lejā. Bet no­gāzei pie kājām klusi, mierīgi un indīgi zilgoja nelielās upītes ūdeņi. Starp citu, tik indīgi zili tie nemaz nebija.

Koki, krūmi, debesis un mākoņi spoguļojās tajos tikpat dzidri kā parastā ūdenī.

Pēc izskata tā bija gluži nevainīga upīte. Pavisam nesen tajā vēl dzīvoja asari un raudas un pat vēži, kuri, kā zināms, mājo tikai tīros ūdeņos. Taču pirms dažiem gadiem rotaļlietu fabrika bija iz­skaudusi no upītes pēdējo dzīvību. Stāsta, ka ilgāk par visiem esot noturējusies kāda veca līdaka. Taču, redzēdama, ka šeit dzīves vairs nebūs, aizpeldējusi pa straumi lejā un pārcēlusies uz citu upi, kur gājusi bojā no skumjām un vientulības: šai līdakai bijusi sarkana galva, zaļš vēders un zila aste, tāpēc citas līdakas nav gribējušas ar viņu runāt.

Fēlikss visu to nezināja. Taču upes otrā krastā viņš ieraudzīja milzum daudz baltu ziedu. Toma bija viņam paskaidrojusi, ka tā zied zemenes.

Fēlikss norāpās pa nogāzi lejā. Upīte nebija plata, un no šejienes izskatījās, ka ziedi ir pavisam tuvu. Fēlikss noģērbās un salika drēbes kaudzē.

Zēns bija nolēmis pārpeldēt upei pāri un atgriezties ar ogām. Viņš neticēja, ka neprot peldēt: visi pārējie taču prata — viņš pats to bija redzējis.

Fēlikss ar vienu kāju iekāpa ūdenī un paplikšķināja sev pa krūtīm, kā to šodien bija darījuši zēni, pirms metās ūdenī.

No kraujas malas atskanēja kliedziens:

— Fēliks, apstājies! Neej ūdenī!

Fēlikss pagriezās, kāja mālos paslīdēja, un viņš ievēlās upē . . .

Sajā vietā nepieciešams pārtraukt stāstījumu un paskaidrot, kāpēc varoņi parasti tiek izglābti pēdējā brīdī.

Pirmkārt, pagaidām vēl neviens nav izglābts . . .

Otrkārt, nevienam autoram nav tiesību slīcināt savus varoņus, ja nav galējas nepieciešamības, un šī nepieciešamība vēl nebija radu­sies.

Treškārt, mēģināsim tikt skaidrībā: kurā brīdī tad vispār slīkstoši cilvēki tiek glābti? Ne jau stundu vai divas pirms viņu bojāejas. Un, protams, tie netiek glābti, kad ir jau noslīkuši, tos glābj īsu mirkli pirms tam. Patiesību sakot — kad slīkst, tad arī glābj . . .

Nupat autors jūt, ka pārāk taisnojas. Ja cilvēks uzskaita pārāk daudz attaisnojumu, tas nozīmē, ka īsti nopietna attaisnojuma viņam nav neviena.

Tāpēc autors domās svītro visus iepriekš minētos attaisnojumus un atstāj vienu, taču nopietnu: viss notika tā, kā rakstīts.

Un tā nebija nejaušība.

Tā nebija nejaušība, ka Boriss atrada Fēliksu, kaut arī nedevās viņu meklēt uzreiz un kaut arī gāja pa citu ceļu. Fēlikss gan pie upes nonāca nejauši. Taču Boriss saprata, ka Fēliksam vislielākās briesmas draud ne no šosejas un ne no dzelzceļa, bet no Kuļemkas upes, jo vilciena vadītājs vai šoferis var uztaurēt vai nobremzet, tolm\ iiļ.. ■ aprīs cilvēku bez jebkādiem signāliem. Boriss pa īsāko ce|u līdz Kuļemkai un steidzīgiem soļiem gāja pa taciņu gar t.i\ km\ln

Un tā — Fēlikss ievēlās upē . . .

Gribēties gribas uzrakstīt, ka Fēlikss sasitās pret akmeni vni .m tika ierauts straumē, ka priekšā šalca ūdenskritums un Boriss, riskudninv ar dzīvību, izvilka viņu krastā.

Taču Kuļemka ir sekla; straumes un ūdenskritumi upītei n.iv r

Kad Boriss ievēlās pakaļ Fēliksam upē, ūdens tajā bija tikai li

Viņi stāvēja viens pret otru — Fēlikss sportenēs, Boriss krekla un biksēs — un zilas ūdens lāses notecēja viņiem gar kaklu.

— Dabūji, ko gribēji, — Boriss izgrūda.

Fēlikss klusēja. Viņš juta, ka ir nogrēkojies.

Boriss četrrāpus izrausās glumajā krastā un pasniedza Fēliksam roku.

— Cauri, — Boriss teica. — Sveiki . . . Atvadies no nometnes.

— Es gribēju salasīt zemenes. Skaties, cik to ir otrā krastā!

Boriss pavērās pāri upei un nospļāva zilu siekalu.

— Tās ir kumelītes, — viņš strupi paskaidroja un sāka izģērbties.

Borisa drēbes bija nokrāsojušās nevienādi: vietām zilā krāsa bija biezākā kārtā, vietām — plānākā. Toties augums, rokas, kājas, kakls bija zils kā jūras vilnis — līksms, zils vilnītis, kādu bērni zīmē savos zīmējumos.

Fēlikss izskatījās labāk vai arī — ne sliktāk, kā kuram tīk.

Rāt Fēliksu vai kaut ko skaidrot viņam Boriss negribēja. Viņš saprata, ka šo «peldēšanos» noslēpt nav iespējams, tam nolūkam būtu nepieciešamas jaunas rokas un jauni kakli un Borisam vēl piedevām jaunas drēbes.

Boriss izgrieza apakšveļu un virsdrēbes un slapjas uzvilka atkal mugurā.

— Ejam.

— Boris, kāpēc tu teici: «Atvadies no nometnes.»?

— Padzīs.

— Kur mēs ar tevi tad iesim?

— Es iešu mājās. Bet, kur tu iesi, nezinu.

— Es arī mājās — pie Paliča.

Boriss neko neatbildēja. Viņam nevērās mute.

Zēni gāja pa taku, kas vijās gar Kujemkas krastu. Aiz muguras un nedaudz iesāņus no viņiem sprakstēja zari, varētu domāt, ka mežā atbalsojas zēnu soļi. Boriss apstājās un apturēja Fēliksu. Atbalss neapklusa. Netālu aiz kokiem Boriss sazīmēja kādu kustību.

— Pelēkais, — Boriss klusītiņām uzsauca, — lien laukā, citādi galvu noraušu!

Aiz kokiem parādījās Serjoga ar automātu. Viņš bija sekojis brālim pie ezera, skrējis viņam nopakaļ pa taku un redzējis «peldēšanos». Serjoga saprata, ka šobrīd ar brāli labāk nejokot.

— Tā kā pēc pusstundas tu būtu mājās! — Boriss pavēlēja. — Tē­vam neko nestāsti!

— Borja, es tīšām neslēpos. Man tev kas sakāms.

— Es teicu — mājās! — Boriss pacēla balsi.

— Borja, jums sekoja kāds tēvocītis.

Boriss apstājās.

— Nupat?

— Ne-e . . . vakar . . . sekoja tev un Fēliksam.

— Kādam Fēliksam?

— 5im te, — Serjoga pamāja ar galvu.

— Kā tu zini, ka viņu sauc Fēlikss.

— Man ir ausis, — Serjoga solīdi atgādināja.

— Es tūlīt viņas tev noraušu, — kas sekoja?

— Tēvocītis no frizētavas. Prasīja, lai es tevi aizmānu prom. Gribēja ar Fēliksu aprunāties. Pats teica, ka esot spiegs. Tikai viņš izlikās.

— Vajadzēja vakar pateikt.

— Kamēr es viņam džinos pakaļ, jūs bijāt prom. Un man sagribējās ēst. . .

— Pazūdi! —Boriss uzsauca, un Serjoga ienira krūmos.

— Borja, kas gribējis ar mani aprunāties? — Fēlikss uzprasīja.

— Ir te viens tāds . . . Pat lāgā nezinu, kāpēc tu viņam esi vaja­dzīgs. Tagad tas nav svarīgi. Mūs tik un tā izdzīs. Man ne silts, ne auksts, bet ko lai iesāk ar tevi? . . . Līnijā taču piekodināja — upē peldēties nedrīkst. Kurš tevi trenca? . . .

— Es negāju peldēties, es gribēju tikt otrā krastā.

— Kāda starpība, zils tu esi no galvas līdz kājām. Es gan no tēva nebaidos: viņš pats ir vainīgs . . .

Boriss apstājās. Pieminot tēvu, viņam galvā iešāvās necerēta ideja.

— Fēliks, šķiet, ka es izdomāju! Pusdienas mēs esam nokavē­juši . . . Skrienam tūliņ uz Kuļeminsku pie manis uz mājām. Pateiksim tēvam, ka tu netīšām iegāzies ūdenī, bet es metos tevi glābt. Tā mēs arī nokrāsojāmies. Vainīgs taču ir tēvs! Viņš jau divas reizes maksājis sodu par upi. Es pārģērbšos, tad lai ved mūs uz pirti. Līdz vakariņām būsim atpakaļ.

— Es neiegāzos netīšām, es gribēju tikt pēc zemenēm, — Fēlikss iebilda.

— Vajag teikt, ka netīšām.

— Bet tā nebūs taisnība.

— Tu vari klusēt. Runāšu es. Un vispār — ja vecākiem vienmēr būtu jāsaka taisnība, tad nebūtu iespējams dzīvot.

— Borja, tu saki «tēvs», «vecāki» . . . Kur ir mani vecāki?

— Jo vairāk prašņāsi, jo ātrāk tos ieraudzīsi. — Boriss iesmējās. — Pagaidām tavi vecāki esam mēs: Aleksejs Paličs un es.

— Tā arī es domāju,—Fēlikss sacīja.—Tomēr nepatiesību es tik un tā neteikšu.

— Neviens tev neliek to darīt. Klusē — un beigta balle.

Tomēr Borisa plānu, kas nebūt nebija tik sarežģīts, īstenot

neizdevās. Ejot apkārt nometnei, Boriss pamanīja nelielu bariņu, kas devās pāri stadionam uz mežu.

— Cauri, — Boriss paziņoja. — Prom iet nedrīkst. Mūs nāk meklēt. Meitenes izpļāpājušās.

Jā, meitenes bija izpļāpājušās. Un diezin vai drīkst viņām to pār­mest. Paklaiņojušas pa mežmalu līdz pusdienām, viņas devās uz ēd­nīcu. Ne Fēlikss, ne Boriss uz pusdienām neieradās. Meitenes pagai­dīja vēl pusstundu.

Un pēc tam viņas nosprieda: ja ar zēniem kas atgadīsies, vainīgas būs vienīgi viņas.

Meitenes izsūdzēja grēkus trenerim.

Treneris devās pie nometnes priekšnieka.

Nometnes priekšnieks pa translāciju nekavējoties lika sapulcēties visam personālam.

Un tagad kādu divdesmit cilvēku bariņš devās uz mežu. Pa priekšu soļoja Ven-Vens ar megafonu rokās. Nopakaļ visiem gāja Aleksejs Paličs, kas tikko bija ieradies nometnē.

Ieraudzījis meklētājus, Boriss saprata, ka plāns brūk. Nevarēja likt šiem cilvēkiem līdz tumsai staigāt pa mežu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saviem spēkiem viņi nevienu nebūtu atraduši, tas nozīmē, ka atskanētu zvani milicijā, mežniecībā, pie lidotājiem, — simtiem cilvēku tiktu at­rauti no saviem pienākumiem, lai izķemmētu mežu, kamēr divi pazu­dušie mierīgi pērtos pirtī.

— Beigas,—Boriss izdvesa. — Liekas, visam beigas. Tikai tu klusē. Varbūt vēl notic. Kaut gan neticēs. Re, cik viņu tur daudz.

— Paličs nāk!—Fēlikss priecīgi iesaucās.

— Te arī Paličs nelīdzēs, — Boriss nopūtās.

Abi zilie iznāca no zaļā meža un devās uz dzelteno smilšu lau­kumu pretī meklētājiem.

— Re, kur viņi! — līksmi iesaucās kāds tuvredzīgs glābējs.

— Es gan teiktu — ne gluži viņi, — aizrādīja Ven-Vens, kas nebija tuvredzīgs.

Zēni tika ielenkti. Sievietes skatījās uz viņiem ar žēlumu: viņas zināja, kas draud šiem zēniem. Vīrieši arī zināja, taču žēluma viņu acīs nebija, jo taisni vīriešu sūtība uz mūsu planētas ir cīnīties par taisnību.

— Ak kungs, cik viņi zili!—novaidējās pavāre, kas no meklē­šanas gan bija atbrīvota, tomēr nākusi līdzi aiz ziņkārības.

Aleksejs Paličs kautri stāvēja pēdējās rindās. Viņš nolādēja sevi, ka nebija spējis izrauties no rīta un pagūt laikā. Viņš saprata, ka tik daudzu liecinieku klātbūtnē pat nometnes priekšniekam būs pagrūti ko izdarīt.

Fēlikss, nepievērsdams nevienam uzmanību, metās pie Alekseja Paliča.

— Sveiks, Palič! — viņš priecīgi sauca. — Kur tu tik ilgi biji pazudis?

Aleksejs Paličs, nepacēlis acis, saspieda zilo plaukstu, taču tūliņ apķērās.

— Kāda nejēdzība! — skolotājs sacīja, iešķībi paskatījies uz no­metnes priekšnieka pusi.

— Paldies, biedri, — nometnes priekšnieks teica nelāgā balsī. Tādā balsī nerunā cilvēks, kurš grasītos piedot. — Visi ir brīvi. Kuļikovs un Saulainais nāks man līdzi uz kanceleju.

— Koncerts beidzies, — Ven-Vens paziņoja megafonā. — Pilsoņi, izklīstiet! Pilsoņi, nedrūzmējieties! •

Taisni tobrīd, ieraugot zilos puisēnus, Ven-Vena galvā notika radošs īssavienojums. Viņš skaidri ieraudzīja savu jauno lugu. Tā bija zilā krāsā. Uz skatuves dziedāja zili zēni un zilas meitenes. Zils orķestris spēlēja «Zilo blūzu». Visi bija mežonīgi vientuļi, ne­ciešami skumji, baismīgi nošķirti. Galvenais, ka lugā nebija vārdu. Varēja tikai dziedāt «na-na», «la-la», «ra-ra», «pa-pa» un . . . «ku-kū».

«Ku-kū» bija īsts atradums — kaut kas tāds vēl nebija redzēts.

Ven-Vens ātrā solī devās uz klubu pierakstīt ideju, kamēr tā vēl silta. Viņam pakaļ steidzās pārējie.

Nometnes priekšnieks, Boriss, Fēlikss un Aleksejs Paličs gāja uz kanceleju. Zēni, kas gadījās viņiem ceļā, lipa klāt kā dzelzs skai­diņas pie magnēta. Visi gribēja redzēt, kā pirms sprieduma izpildes izturas uz nāvi notiesātie. Viņi pavadīja Borisu un Fēliksu klusēdami. Neviens nesmējās un ļauni nepriecājās. Vienīgi Degtjarjovs paskrē­jās uz priekšu un soļoja atmuguriski, cerēdams noziedznieku acīs sa­skatīt asaras.

Visi četri uzkāpa otrajā stāvā virs ēdnīcas — nometnes priekš­nieka nelielajā kabinetā. Viņš, neko neteikdams, pastūma Aleksejam Paličam krēslu un pats nosēdās aiz galda.

— Nu… — viņš daudznozīmīgi novilka, un tajā acumirklī pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Ienāciet.

Durvīs parādījās Ira un Toma un nostājās uz sliekšņa.

— Ko teiksiet?

— Viņi nav vainīgi, — Ira sacīja.

— Mēs esam vainīgas, — Toma sacīja.

— Pie kā tad jūs esat vainīgas?

— Mēs sūtījām zēnus pēc zemenēm, un viņi apmaldījās.

— Tas ir viss?

— Viss, — sacīja meitenes.

— Labi, meitenes, ejiet.

— Vai jūs viņiem piedosiet? — Toma vaicāja.

— Ejiet.

Meitenes aizgāja. Tagad viņas jutās vēl vairāk vainīgas, tagad viņām kļuva skaidrs, ka nevajadzējis celt brēku.

— Tik tālu nu mēs būtu, — nometnes priekšnieks nopūtās. — Sa­kiet man — kāds velns jūs turp dzina? — viņš jautāja zēniem. — Kāds prieks peldēties tādā grāvī? Bez tam — iet mežā arī nav atļauts.

— Mēs nepeldējāmies, — Boriss atteica. — Viss sanāca netīšām.

— Ko nozīmē netīšām?

— Viņš netīšām iekrita ūdenī, bet es . . . — Boriss gribēja teikt «izglābu», taču nodomāja, ka šajā vārdā ir pārāk daudz varonības. — Es viņam palīdzēju izlīst laukā.

— Tātad tu viņu izglābi?

Boriss klusēja.

— Vispār tā varēja būt, — Aleksejs Paličs bikli ņēmās viņu aizstā­vēt. — Kuļikovs ir diezgan enerģisks zēns.

— Pieņemsim. Lai tad Kuļikovs man tikpat enerģiski paskaidro, kāpēc viņam drēbes nokrāsojušās, bet viņa draugam nav.

— Tāpēc, ka viņš ievēlās ūdenī bez drēbēm.

— Netīšām iekrita bez drēbēm? Sākumā noģērbās un pēc tam iekrita . . . Kāpēc viņš noģērbās? Vai zināja, ka iekritīs?

Boriss klusēja. Fēlikss redzēja, ka Borisam grūti atbildēt. Viņš atcerējās, ka nedrīkst runāt, un tomēr metās draugu glābt:

— Es noģērbos, lai pārietu otrā krastā.

— Kāpēc?

— Pēc zemenēm.

— Skaidrs. Tālāk!

— Borja saka taisnību. Es pakritu, bet viņš ielēca pakaļ un palī­dzēja man izrāpties.

— Vai tad zemenes otrā krastā saldākas, ko?

— Tur nebija zemeņu. Tur aug kumelītes,—Fēlikss patiesīgi sacīja.

— Tavs draugs ir godīgāks, Kuļikov, — nometnes priekšnieks teica. — Nudien likteņa ironija: tēvs laiž upē krāsu, bet dēlu par to iztrenc no nometnes.

Priekšnieks piegāja pie loga un paskatījās lejā.

— Vesels pūlis sanācis, — viņš sacīja. — Gaida, kā tas beigsies. Un visi zina, ar ko tam jābeidzas. Simtiem reižu ir teikts: ielīdīsi upē — žēlastības nebūs. Visā nometnes vēsturē esam padzinuši vien­padsmit bērnu. Ja šiem tiks piedots, ko mēs teiksim nākamajiem? Jūs pats, Aleksej Palič, esat pedagogs, jums mani jāsaprot.

— Es jūs saprotu, — skolotājs padevīgi teica. — Tikai man galīgi nav kur likt zēnu. Zēns ir no tālienes . . .

— Starp citu, — nometnes priekšnieks aizrādīja, — daudzi nezin kāpēc interesējas par viņu. Treneris vaicāja, no kurienes viņš atbraiu i\.

Kancelejā nekādu dokumentu neesot — to es arī pats zinu. Tā ir mūsu abu noruna. Bet, kāpēc par viņu tik ļoti interesējas frizieris, tas man nav īsti skaidrs.

— Frizieris? — Aleksejs Paličs izbrīnījās.

— Jā. Jūs viņu droši vien pazīstat: liekas, Augusts Janovičs.

— Kādas muļķības? Kāpēc Augustam Janovičam par viņu būtu jā­interesējas?

— Es arī netieku gudrs. Turklāt vēl gvelza, ka jūs ar puišeli esot nācis pie manis. Man radās iespaids, ka viņš pūlas ko izdibināt, tikai tā arī nesapratu, ko īsti.

— Augusts Janovičs ir ārkārtīgi ziņkārīgs cilvēks,—skolotājs delikāti aizrādīja. — Acīmredzot tā viņam ir profesijas īpatnība . . .

— Labi, liksim frizieri mierā. Jūs, Aleksej Palič, esat vecāks un pieredzējušāks par mani. Varbūt jūs pateiktu, kā man tagad rīkoties? Kuļikovu ģimenē to kaut kā pārdzīvos. Tur pat ir savs humors. Man būtu ārkārtīgi žēl, ja Kuļikovs vecākais nedabūtu redzēt savu zilo dēlu. Bet jūs, re, sakāt, ka nav kur likt Saulaino . . .

— Pagaidām, — Aleksejs Paličs piezīmēja. — Uz laiku. Kamēr beidzas eksāmeni. Kaut gan es jūs labi saprotu.

— Ir kāda izeja, — nometnes priekšnieks teica. — Es to vēl ne­esmu izmantojis — nav bijusi vajadzība. Taču šī izeja pastāv. Uzbru­kums — labākā aizsardzība. Ko par jums zina meitenes? Kur viņas bija, kad jūs peldējāties? — viņš pavaicāja Borisam.

— Viņas mežā negāja.

— Tātad viņas zina tikai to, ka jūs devāties pēc zemenēm?

— Pēc zemenēm gāju es viens,—Fēlikss paskaidroja,—bet Borja gāja meklēt mani.

— Labi, Saulainais, par tavu godīgumu esmu jau pārliecinājies. Tūlīt tu pārliecināsies par manu negodīgumu. Tikai, ja jūs domājat, ka es to daru jūsu dēļ, tad maldāties. Vai meitenes redzēja, ka jūs plun­čājaties pa ūdeni?

— Neredzēja.

— Lieliski. Paņēmiens gluži vienkāršs, — nometnes priekšnieks uzrunāja Alekseju Paliču, — noziedznieki tiek pasludināti par varo­ņiem. Viņi bija spiesti mesties ūdenī, lai glābtu cilvēku. Kāds šajā upē slīka, pieņemsim, tūrists. Un tā — vaina pārvēršas cēlsirdīgā rī­cībā, un jautājums par sodu pats no sevis atkrīt. Taču ne pilnībā. Par skriešanu uz mežu mēs ar pirmo reizi neizslēdzam. Par to tiek izteikts stingrais brīdinājums. Par tūrista glābšanu tiek izteikta pa­teicība. Tas viss, lai izvairītos no baumām, tiek paziņots pa trans­lāciju. Mums ir pretīga sajūta, nelabums spiežas kaklā, taču citas izejas es neredzu.

Aleksejam Paličam bija kauns. Viņš saprata, ka tas tiek darīts viņa dēļ. Viss iznāca pārlieku negodīgi. It īpaši neērti bija pret zē­niem. Un vēl nav zināms, vai viņi paši būs ar mieru?

Nometnes priekšnieks, gluži kā uzminējis skolotāja domas, jautāja Borisam:

— Nu, kā tev patīk mana ideja?

Boriss klusēja. Ideja viņam nepatika. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka viņš zināja to, ko nezināja nometnes priekšnieks. Bez tam viņam nebija grūti iztēloties, kas nāks pār skolotāja galvu.

— Saprotu. Un tev? — nometnes priekšnieks prasīja Fēliksam.

— Tā nav taisnība, — Fēlikss sacīja.

— Nūja. Es, liekas, to neslēpju.

— Bet vai kaut kā savādāk nav iespējams? — Aleksejs Paličs jautāja. — Bez cēlsirdības . . .

— Nekā nesanāk. Varonība — vienīgais attaisnojums zilajiem, zaļajiem un sarkanajiem. Ja viņi būtu kādi ārzemnieki un nesaprastu krievu valodu . . . Vēl labāk, ja viņi būtu no citas planētas. Bet tā jau ir fantastika. Drīz vakariņas. Jāizlemj, Aleksej Palič. Es sa­protu, ka arī jums nav viegli izšķirties. Izvēlieties no diviem ļaunu­miem mazāko!

— Vai nevarētu mazliet padomāt? — Aleksejs Paličs lūdza. — Mums ar zēniem jāapspriežas . . . Man negribētos izlemt vienam pašam.

Nometnes priekšnieks acīm redzami nopriecājās, ka ir iemesls nedaudz pavilkt garumā.

— Tūliņ būs vakariņas,—viņš sacīja. — Ēdnīcā viņi tādā izskatā tik un tā nevar rādīties. Pēc tam nakts . . . Zināt ko, Aleksej Palič, ņemiet viņus līdz rīt rītam. Ja zēni ieradīsies uz brokastīm, uzskatī­sim, ka jūs esat piekritis varonības variantam. Ja neieradīsies — tātad parastais variants. Pēc mantām varat nākt jebkurā laikā.

— Man negribētos ar viņiem rādīties Kuļeminskā tādā izskatā.

— Tas jau ir vienkāršāk, — nometnes priekšnieks teica. — Mūsu dušā viņus nomazgāt nav iespējams — zinu pēc pieredzes. Es jums dodu mašīnu — un vediet viņus uz pirti. Tikai es ieteiktti — nebrauciet uz Kuļeminsku, brauciet uz Veco Starpstaciju. Kuļikovs gan laikam vairāk gribētu, lai viņu mazgā viņa tēvs?

— Gribētu gan, — Boriss drūmi atzinās.

— Lieliski. Sveicini viņu. — Nometnes priekšnieks devās pēc ma­šīnas. Pa ceļam apsolīdams, ka rīt varēs visu uzzināt pa translāciju, viņš izklīdināja līdzjutēju pūli, kas bija kļuvis jau krietni retāks.

— Redzi nu . . . — Aleksejs Paličs sacīja. — Kā tad tu, Boris, nogulēji? Es tev nepārmetu. Tikai nelāgi gan sanācis.

— Meitenes . . . Viņš to dēļ galīgi prātu zaudējis.

— Vai uz pirti brauksi?

— Nē, drēbes tik un tā vairs tīras nedabūsim. Bet tas frizieris, Aleksej Palič, arī mums sekoja. Man Pelēkais teica. Viņš to redzē­jis pie nometnes.

— Pilnīgi nesaprotami, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Ko večuks grib? Varbūt man vajadzētu ar viņu aprunāties?

Skolotājs vēl nezināja, ka runās ar frizieri daudz agrāk, nekā to vēlētos.

Kad viņi iznāca laukā, pie kancelejas līdzjutēju vairs nebija. Tikai netālu stāvēja kāda vientuļa meitene treniņtērpā. Viņa pamāja visiem trim—Aleksejam Paličam, Borisam un Fēliksam. Pie viņas piegāja vienīgi Fēlikss.

— Vai jūs atstāja?—Toma vaicāja.

— Atstās, ja mēs teiksim, ka esam izglābuši tūristu.

— Nu tad sakiet!

— Toma, — Fēlikss teica, — tu pati zini, ka mēs nevienu neesam izglābuši.

— Nu un tad? Mazliet samelosi, toties paliksi uz veselu mēnesi.

— Tu gribi, lai es runāju nepatiesību?

— Gribu.

— Tu joko? — Fēlikss vaicāja.

Toma sadrūma.

— Ja jūs izdzīs, mēs vairs neredzēsimies. Pēc mēneša man un Irai sacensības Maskavā. Pēc tam atgriezīsimies pilsētā . . . Vai tad tu neko nesaproti?

Pie kancelejas ēkas signalizēja mašīna. Fēliksu pasauca.

— Uz kurieni tu brauc? — Toma vaicāja.

— Uz pirti,—Fēlikss godīgi atbildēja.

Toma strauji apcirtās apkārt un neatskatīdamās gāja uz ēdnīcu. Viņa nezināja, ka nometnes dušā krāsa nav nomazgājama, un uztvēra Fēliksa vārdus kā muļķīgu joku, kas šobrīd ir galīgi nevietā.

Izsēdinājis Borisu netālu no mājām, Aleksejs Paličs lūdza šoferi viņus ar Fēliksu aizvest uz Veco Starpstaciju. Jau ceļā skolotājs ievēroja, ka Fēlikss ir manāmi pārvērties un kļuvis pieaugušāks. Zēns izstāstīja par Ven-Venu, par meitenēm, par treniņiem. Tikai kad Fēlikss gribēja stāstīt par ceļojumu uz upi, skolotājs lika saprast, ka pašreiz runāt nedrīkst.

Aleksejs Paličs vēl nebija izlēmis, kā rīkoties, un baidījās, ka šofe­ris nenoklausās.

Šoferis jautri atskatījās pār plecu. To, kā zēns kļuvis zils, viņš nojauta, taču viņam nebija saprotams, kāpēc Fēlikss sauc skolotāju par Paliču un uzrunā ar «tu».

Pirtī Aleksejs Paličs paņēma atsevišķu kabīni ar vannu. Arī te neizdevās izvairīties no dežurantes ziņkārības. Viņa pameta ātru mirkli uz Fēliksu un bez grūtībām noteica precīzu diagnozi:

— Kā rādās, būsi Kuļemkā peldējies?

— Peldējās gan, — Aleksejs Paličs īsi atteica.

— Tas nozīmē, ka šodien ir svētdiena . . . Šitā krāsa ar reizēm piecām noiet. Zilā nav tik traka. Grūtāk ir ar tām, kas ieplūst darbdienās. Vāri kaut sārmā, tik un tā nenomazgāsi. Gribi, es tev iedošu ziepes? Man ir tādas speciālas, «melnās» — priekš suņiem. Tās pa trim lāgiem noņems kā ar roku.

— Būšu jums ļoti pateicīgs, — Aleksejs Paličs sacīja un centās dežurantei iedot rubli, taču viņa roka tika atstumta mierīgi un ar cieņu. Atšķirībā no lielajām pilsētām Kuļeminskā un tās apkaimē ļaudis vēl nav iemācījušies ņemt naudu par palīdzību.

Dežurantei bija taisnība: kad trešo reizi tika nomainīts ūdens, Fēlikss jau ieguva pilnīgi ciešamu izskatu. Sasvīdušais skolotājs Fē­liksu noskaloja, lika viņam apģērbties, bet pats izgāja svaigā gaisā.

Kļuva vēsi. Padebeši virs galvas krēsloja. Vai kāds šajos pade­bešos novērtēs Alekseja Paliča pūles, vai atmaksās? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka novērtēs un atmaksās. Tikai pēc sava — debesu — prāta.

Uz Kuļeminsku viņi brauca ar elektrisko vilcienu.

Izvēles Aleksejam Paličam nebija, un viņš aizveda Fēliksu uz to pašu pagrabu.

Tikām, kamēr norisinājās šie notikumi, frizētavā savu maiņu strādāja Augusts Janovičs. Viņa pastāvīgie klienti ievēroja, ka viņš tajā dienā bija nerunīgs, pat tāds kā sabozies.

Augusta Janoviča lūpas nemitīgi kustējās, it kā viņš kaut ko zelētu vai sarunātos pats ar sevi.

Pēc darba frizieris negāja vis mājās, bet taisnā ceļā devās pie Alekseja Paliča. Viņa nebija mājās. Frizieris, ceļgaliem knikšķot, sāka staigāt no mājām uz skolu un no skolas uz mājām. Netālu no skolas viņš arī sastapa Alekseju Paliču un Fēliksu.

— Aleksej Palič, — frizieris ierunājās, — ļoti labi, ka es jūs satieku. Varētu pat teikt, ka es jūs meklēju. Es visu zinu.

Vēl tikai friziera Aleksejam Paličam šodien trūka. Citkārt mierī­gais skolotājs šoreiz sajuta niknumu. Sākumā viņš sevi apvaldīja tikai tāpēc, ka zināja friziera pļāpīgumu un baidījās, ka noslēpums varētu nākt gaismā.

— Ko tad jūs zināt, August Janovič?

— Visu. Džinsu kostīms, kedas, ceļazīme uz sporta nometni; jūsu sieva nekā nezina par šo puisēnu.

Skolotājs automātiski uztvēra visvājāko vietu friziera ziņojumā un pieķērās tai.

— Kāda jums daļa gar manu sievu?

— Gar sievu — nekāda. Mani interesē, kas īstenībā ir šis zēns.

— August Janovič, — skolotājs centās savaldīties, — runāsim mie­rīgi. Es nekad neesmu jaucies jūsu darīšanās. Kāpēc jums jājaucas manās? Kāpēc man nebūtu tiesību pastaigāties ar savu audzēkni?

Aleksejs Paličs instinktīvi pielietoja aizsardzībai to pašu metodi, ko bija pārbaudījis sarunā ar Annu Maksimovnu: uz jautājumu viņš atbildēja ar pretjautājumu. Taču frizieris bija, kaut arī pašdarbnieks, tomēr izmeklētājs, viņš uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

— Es jūs ļoti cienu, Aleksej Palič, — frizieris sacīja, — tikai šis zēns nav jūsu audzēknis. Viņš vispār nav no mūsu pilsētas. Es gribu zināt: kas īstenībā ir šis zēns?

Pēdējo frāzi Aleksejs Paličs ar nolūku palaida gar ausīm un pie­ķērās priekšpēdējai.

— Varbūt jūs vēl apgalvosiet, ka viņš nav no mūsu planētas?

— To gan es neapgalvošu, neesmu vēl prātu izkūkojis. Jūs man atbildiet uz vienu jautājumu — kas īstenībā ir šis zēns? Un es aiz­iešu.

— Es ari varu uzdot jautajumus, — skolotājs aizkaitinata balsī sacīja. — Ko jūs man piesienaties?

— Rimstieties, Aleksej Palič, —frizieris viņu draudzīgi mierināja, — jūs visu saprotat. Jau tas fakts vien, ka jūs mani nesūtāt pie velna, par daudz ko liecina. Vai tiešām tik grūti atbildēt uz vienkāršu jau­tājumu?

Taisnība gan — nav vārdam vietas. Ja līdzās nestāvētu Fēlikss, tad Aleksejs Paličs varbūt arī kaut kā izlocītos. Taču Fēlikss bija blakus, uzmanīgi sekoja sarunai un nesaprata, kāpēc večuks piesienas Aleksejam Paličam un kāpēc Aleksejs Paličs nejaudā atbildēt.

— Laikam vajadzēs tā darīt, — skolotājs sacīja. — Vajadzēs sūtīt. Rādās, ka tas ir vienīgais, kā izbeigt šo sarunu.

Jo dusmīgāks kļuva Aleksejs Paličs, jo vairāk nomierinājās Augusts Janovičs. Viņš jau bija gandrīz atspēlējies par to, ka dabūjis lēkāt apkārt nometnei kā tāds kazlēns. Aleksejam Paličam tagad tikai at­lika atzīties, ka Fēlikss ir viņa desmitās sievas devītais dēls, vai izdo­māt vēl kādus murgus — un večuks būtu nomierinājies un pats pie­dāvājis salīgt mieru. Taču skolotājs bija aizkaitināts, friziera priekšā viņam taisnoties negribējās. Vēl vairāk tāpēc, ka frizierim bija pretīgi pašpārliecināts izskats.

— Ir vēl kāds ceļš, kā izbeigt mūsu sarunu, — Augusts Janovičs sacīja. — Var atzīties.

— Jums?

— Tieši man.

Ko zaudēt nebija.

— Tad klausieties, ko es teikšu, — Aleksejs Paličs sacīja, —ejiet, jūs, August Janovič, lūdzu, pie velna!

Frizieris ne kripatiņas neapvainojās.

— Varbūt jūs man atļautu parunāties ar zēnu? Puisīt, kā tevi sauc?

— Fēlikss.

— Lielisks vārdiņš. Un kur tu dzīvo?

— Nometnē.

— Un kur tu dzīvoji pirms nometnes? . . .

— La . . .

Aleksejs Paličs aizstājās Fēliksam priekšā ar muguru.

— Lieciet zēnu mierā un ejiet!

— Nē, es neiešu!—frizieris paaugstināja balsi.—Jums neizdo­sies Augustu Janoviču apvest ap stūri! Augusts Janovičs nav tāds muļķis, dargais Aleksej Palič. Viņš labi zina, ka jūs esat nozadzis šo zēnu!

Frizieris sāka runāt par sevi trešajā personā — kad viņš uztraucās, tā reizēm gadījās. Un viņš bija satraucies, sev pašam negaidot: ideja par bērna nozagšanu viņam bija radusies pēkšņi. Viņš vairs nespēja izdomāt, ka visa Alekseja Paliča dzīve bija ziedota taisni pretēja rakstura mērķiem.

— Augusts Janovičs to tā neatstās!—frizieris iebrēcās. — Viņš aizstāvēs šo puisēnu! Viņš sacels kājās visu pilsētu! Visu tautu! . . .

Frizieris nepaguva pateikt līdz galam, ko gribēja. Viņš vēl gribēja teikt — visu zemi! Taču pie vārdiem «visu tautu» Augusts Janovičs bija tik ļoti iekarsis, ka pacēla savu mazo dūrīti un papurināja to pie Alekseja Paliča deguna.

Fēliksam ar to pietika. Uztvēris šo žestu kā uzbrukumu skolotā­jam, zēns izlīda no viņa aizmugures un ietriecās frizierim krūtīs.

Augusts Janovičs paspēra divus soļus atpakaļ un novēlās gar zemi. Aleksejs Paličs metās viņu celt kājās, taču frizieris atstūma pasniegto roku.

— Ar nazi, Aleksej Palič … — viņš purpināja, sēdēdams grāv­malē. — Duriet labāk uzreiz ar nazi. Kur jums ir nazis? Kāpēc es neredzu nazi, Aleksej Palič?

Skolotājs satvēra Fēliksu aiz rokas un steidzīgi aizrāva viņu prom.

Bija uznākusi tumsa. Skolas pagalmā neviena neredzēja. Aleksejs Paličs atslēdza pagrabu un noveda Fēliksu lejā.

— Vai padzīvosies te līdz rītam?

— Labi, — Fēlikss bija ar mieru. — Un no rīta mēs iesim uz no­metni?

— Pagaidām vēl nezinu, — Aleksejs Paličs sacīja. — Šobrīd es nekā nezinu. Kāda joda pēc tu grūdi to večuku?

— Es tevi aizstāvēju.

— Labāk nebūtu aizstāvējis. Nometnē atgriezties neērti, un arī te atstāt tevi nevar: vecis sacels brēku. Kaut gan arī nometnē viņš tagad tevi neliks mierā. Piedevām vēl izstāstīs manai sievai par tevi. Nezinu, Fēliks, ko lai tagad iesāku.

— Palič, — Fēlikss ierunājās, — es jau agrāk jutu . . . Nedaudz . . . Borjam es neteicu. Bet šodien es to skaidri sapratu — es neesmu tāds kā citi zēni. Kāpēc tu nevarēji pateikt tam vecītim, kas es tāds esmu?

— Negribēju. Un nedrīkstēju.

— Vai man arī nedrīkst teikt?

— Tev? — Aleksejs Paličs aizdomājās.—Tev droši vien drīkst, tu jau esi pieaudzis. Tikai es baidos, ja tev izstāstīšu . . . tev nekļūs vieglāk. Var pat kļūt smagāk.

— Es gribu zināt taisnību, — Fēlikss sacīja. — Es redzu, ka arī tev ir grūti. Es jau zinu: vienmēr ir grūti, ja nedrīkst teikt taisnību. Tomēr es nesaprotu, kā no taisnības var būt grūti.

— Reizēm taisnība ir tāda, ka labāk to nezināt,*— Aleksejs Paličs paskaidroja. — Labi, rīt es tev mēģināšu izstāstīt. Kaut gan es pats nezinu, kas būs rīt.

— Rīt … — Fēlikss iesmējās. — Man vienmēr saka: rīt, vēlāk, pēc tam. Ej, Palič, atpūties. Gaismu es nedegšu: es zinu, ka tu mani slēp.

Aleksejs Paličs atgriezās mājās vēlu. Neviens nejautāja, kur viņš bijis, Anna Maksimovna klusēja: kopš zināma laika viņa vispār centās mazāk jautāt.

Skolotājs uzlika modinātāju uz septiņiem, taču modinātājs viņam nebija vajadzīgs: visu nakti viņš grozījās, domāja un — kā nebūs grūti nojaust — neko neizdomāja.

Pienāca pirmdienas rīts — smagas dienas rīts.

PĒDĒJĀ DIENA — PIRMĀ DIENA Beigas un sākums

— Nē, tu man pasaki — kāds velns tevi turp dzina?

— Papriekš pasaki — kāpēc tu katru dienu to krāso?

— Tā absolūti nav tava darīšana.

— Ja tava nav mana, tad mana nav arī tava.

— Pagaidām tēvs esmu es. Mans pienākums — jautāt, tavs — at­bildēt. Ja tu man visu godīgi izstāstīsi, varbūt es tev piedošu.

— Man nevajag nekādas piedošanas. Piedošana ir vajadzīga tev. Jau daudzreiz tev ir piedevuši.

— Borja, kā tu runā ar tēvu?

Boriss šobrīd nebaidījās ne dieva, ne velna. Arī no tēva viņam nebija bail. Viņš zināja, ka taisnība ir viņam.

— Es ar tevi runāju normāli. Ja gribi, lai runāju godīgi, tad vainīgs esi tu.

— Tu dzirdi, ko viņš runā? — Arsenijs Petrovičs vērsās pie sie­vas. — Nē, es vienmēr esmu teicis, ka mūslaiku jaunatne ir «slikti audzi­nāta, smejas par priekšniecību un ne kripatiņu neciena vecākus cilvēkus. Mūsu tagadējie bērni ir kļuvuši par tirāniem, viņi neceļas kājās, ja istabā ienāk vecāks cilvēks, runā pretim saviem vecākiem. Vienkāršāk sakot — mūsu jaunatne ir ļoti slikta.»'

— Jā, — Borisa mamma piekrita. — «Sī jaunatne dvēseles dziļu­mos ir pagrimusi. Jaunie cilvēki ir ļaunprātīgi un nolaidīgi. Nekad tie nebūs līdzīgi agrāko laiku jauniešiem. Mūsdienu jaunā paaudze nepra­tīs saglabāt mūsu kultūru.»'

«Pagrimušās» jaunatnes pārstāvis uzņēma šo kritiku samērā mierīgi. Ko līdzīgu viņam jau bija gadījies dzirdēt.

— Labi, Borja, — Arsenijs Petrovičs sacīja, — runāsim prātīgu valodu. Man ir nepatīkami uz tevi skatīties, taču es pirmais tev pa­stiepju roku. Paskaidro — kā tev tas gadījās? Droši vien netīšām? Mēs tev ticēsim.

— Vispirms paskaidro — kā tev gadījās? Vai arī netīšām?

— Borja, — Arsenijs Petrovičs iesaucās, — valdies, citādi es tev . . .

— Mani izmetīs no nometnes, — Boriss paziņoja.

— Es to nepieļaušu!

— Viņi pieļaus, — Boriss atbildēja. — Viņi tevi pazīst. Zini, kas dzīvē ir visšausmīgākais? Visšausmīgākais ir sarkt par savu tēvu.

Lūk, tā ar rikošetu Boriss atspēlēja tēva vārdus viņam pašam at­pakaļ. Nomainīdams, saprotams, vienu vārdu.

— Čūskulēns! Viņš vēl ņirgāsies! Borja, es ņemu siksnu!

— Varbūt labāk viņu nomazgāt, kamēr pirts nav ciet? — pavaicāja mamma, kas lieliski zināja, ka lielākais, uz ko ir spējīgs Arsenijs Petrovičs, —tas ir trīs reizes apskriet apkārt galdam.

1 Saja vietā autors pirmo reizi izmantojis savas tiesības uz izdomu: viņš licis Arsenija Petroviča lūpās vārdus, kurus teicis sens filozofs apmēram pirms 2400 gadiem.

Sajā vietā autors atkārtoti izmantojis savas tiesības un licis Borisa mammai no­runāt tekstu, kas pierakstīts apmēram pirms 4500 gadiem senajā pilsētā Babilonā.

— Sasodīts! Es taču ar viņu nevaru rādīties mūsu pirtī! Par mani līdz mūža beigām smiesies!

— Brauciet uz Veco Starpstaciju.

Tā šajā vakarā pa otram lāgam Vecās Starpstacijas pirtī ierādās zils puišelis.

— Šodien daudz zilo. — Dežurante pašūpoja galvu, vezdama tēvu un dēlu uz atsevišķu kabīni ar vannu. — Kaut nodegtu šī fabrika! Tu, pilsoni, to varēji tā neatstāt, uzraksti avīzē, kas zin, varbūt veco direktoru patriektu. Bet jaunais sāktu domāt . . .

Sajuzdams mugurā dēla urbjošo skatienu, Arsenijs Petrovičs iešā­vās vannas telpā. Viņš to izdarīja tik mudīgi, ka dežurante pat nepaguva piedāvāt «melnās» ziepes.

Borisu nācās mazgāt piecos ūdeņos . . .

Aleksejs Paličs noknosījās pa gultu cauru nakti, tā arī neko ne­izdomājis.

Viņš piecēlās ar smagu galvu un no brokastīm atteicās. Neviens viņam nejautāja — kāpēc. Pēdējās dienās viņam vispār maz tika jautāts. Mājinieki ievēroja, ka viņš novājējis, kļuvis nervozs. Tomēr lika viņu mierā un neizprašņāja, gluži kā baidoties izdzirdēt ko šaus­mīgu. Anna Maksimovna nerunāja par mājas lietām, Tatjana neko vairs neaizrādīja. Neviens vēl neko nezināja, taču gaisā jautās kādas nelaimes priekšnojauta. Bija tāda sajūta, ka mājās noslēpta bumba ar laikadegli — visi dzirdēja tikšķus un izlikās, ka nekas nebūtu noticis.

Šodien atkal eksāmeni.

Ne velti saka: rīts gudrāks par vakaru. Tiklīdz Aleksejs Paličs izgāja no mājas, viņam piepeši atausa gaisma. Visu laiku viņš bija centies tikt galā viens pats. Labi — ar Borisu. Boriss pat bija izdarī­jis vairāk nekā viņš. Taču tagad arī pats Boriss bija nonācis smagā situācijā. Jāsaudzē viņa patmīlība — nedrīkst viņu vest atpakaļ uz nometni kā varoni. Pietiek jau ar to, kas viņam tiks mājās.

Aleksejs Paličs nolēma, ka šodien pat aizies pie Kuļikoviem, parunāsies ar vecākiem, centīsies palīdzēt Borisam.

Tomēr šobrīd Aleksejam Paličam pašam bija nepieciešama palī­dzība. Turklāt steidzama. Nevar zināt, kur patlaban atrodas un kādās durvīs laužas frizieris. Veci cilvēki ceļas agri . . .

Un pēkšņi — ideja! Fēlikss jāaizved no Kuļeminskas! Jāaizved pie kāda no draugiem.

Draugu Aleksejam Paličam bija diezgan daudz. Tiesa gan, drau­dzība bija vienpusēja un «uz sezonu». Kopš tā laika, kad Aleksejs Paličs bija apmeties uz dzīvi Kuļeminskā, kad nomira Annas Mak- simovnas vecāki un Muhini tika pie personiskās mājas, institūta draugi arvien biežāk sāka atcerēties savu veco studiju biedru.

Draudzīgas attiecības uzliesmoja katru gadu ar jaunu sparu jūnija sākumā un ar tādu pašu sparu apdzisa augusta beigās. Draugi brauca gan pa vienam, gan ar ģimeni, nakšņoja mājā, cēla pagalmā teltis, gāja sēnēs un ogās, makšķerēja tālajos ezeros, saukāja Alekseju Paliču par «veco» un tincināja, kāpēc viņš neraksta disertāciju.

Augusta beigās draugi nozuda.

Protams, Aleksejs Paličs kopā ar sievu tika aicināts uz pilsētu, viņiem tika solītas biļetes uz teātriem un koncertiem, pat draudēts ar nezin kādām ceļazīmēm uz sanatoriju. Taču Aleksejs Paličs sest­dienās bija aizņemts skolā, un braukt uz vienu dienu nebija jēgas. Sanatorija viņam vispār bija abstrakts jēdziens — kas līdzīgs. An- tarktīdai vai jaunajai Āfrikas valstij Namībijai.

šobrīd vajadzība spieda skolotājam atcerēties draugus. Izbrīnī­jies, ka šī vienkāršā doma tikai tagad ienākusi prātā, viņš steidzās uz pastu.

Aleksejs Paličs samainīja piecpadsmit kapeikās rubli un metās uz­brukumā automātam.

Pulkstenis tuvojās astoņiem—visi draugi bija mājās.

Pirmais ļoti nopriecājās par Alekseja Paliča zvanu, taču, kad runa aizsākās par to, ka zēnam — ļoti paklausīgam zēnam — uz desmit dienām vajadzīga pajumte, sacīja, ka, par lielu nožēlošanu, tuvākajā laikā, burtiski, rīt, lido komandējumā.

Otrs draugs bija stāvā sajūsmā, taču tūliņ pat noskaidrojās, ka viņam dzīvoklī ir remonts. Un tas ir uz ilgu laiku — «Tu jau zini, kādi tie meistari!» — uz visu vasaru.

Trešais draugs — ir gan sakritība! — taisni šodien brauca prom at­vaļinājumā.

Pēc tam draugi sāka atkārtoties: atvaļinājums, remonts, komandē­jums, remonts, remonts, atvaļinājums . . .

Desmitais draugs nedaudz atšķīrās no pārējiem: pārvērstā balsī viņš paziņoja, šoziem esot nomiris.

Un tikai ar vienpadsmito zvanu, kad gandrīz jau bija iztērēts otrais rublis, Aleksejam Paličam paveicās: Fēliksu bija ar mieru pieņemt cilvēks, kas pie Alekseja Paliča nekad nebija braucis un nebija apsaukājis viņu par «veco». Viņi kādreiz bija kopā strādā­juši praksē, un Aleksejam Paličam netīšām bija saglabājies viņa tāl­ruņa numurs.

Kļuvis ievērojami līksmāks, skolotājs devās uz skolu. Viņš bija nolēmis aizvest Fēliksu tūliņ pēc eksāmena. Par to, kas notiks pēc desmit dienām, viņš galvu pagaidām nelauzīja. Gan redzēs, varbūt iz­grozīsimies . . .

Gar skolas viņu pusi jau klaiņoja Boriss.

— Vai viņš ir tur? — Boriss vaicāja, pamādams ar galvu uz pagraba durvju pusi.

— Saprotams, — Aleksejs Paličs atteica. — Kā tev pašam?

— Pagaidām nekā. Vakar es aizgāju gulēt, šodien viņi ir darbā. Vakarā būs izskaidrošanās. Skolotāj, es domāju, domāju . . . Bries­mīgi negribas atgriezties nometnē. Staigāsim tur kā tādi muļķīši . . .

— Nometnē atgriezties nevajadzēs. Es visu nokārtoju. Ejam pie Fēliksa.

Kad viņi iegāja, Fēlikss stāvēja laboratorijā pie galda. Viņš izska­tījās nomākts. Aleksejs Paličs iedomājās, ka Fēliksam arī negribas atgriezties nometnē, un steidzās viņam paziņot patīkamu jaunumu:

— Fēliks, uz nometni atpakaļ jums nebūs jābrauc.

— 2ēl gan, — Fēlikss nopūtās. — Man tur patika. Diemžēl tagad tas vairs nav svarīgi.

— šodien es tevi vedīšu uz pilsētu. Tur tu padzīvosi pie kāda cilvēka tikai desmit dieniņas. Tas ir labs cilvēks. Viņš aizvedīs tevi uz muzeju, uz kino, jūs aiziesiet uz bērnu parku, pavizināsieties karuselī.

— Un Borja?

— Borja pagaidām paliks šeit. Viņam, saproti, pašlaik ir nelielas grūtības . . . Taču esmu pārliecināts, ka jūs vēl satiksieties.

— Bet es esmu pārliecināts, ka ne, — Fēlikss sacīja. — Borja, vai es tev ļoti esmu apnicis?

— Vakar es uz tevi pamatīgi noskaitos, — Boriss atbildēja. — Šo­dien atkal pamodos — viss pārgājis. Ja tu nebūtu līdis upē, mēs būtu varējuši dzīvot mierīgi. •

— Vai tad nometnē tu dzīvoji mierīgi?

— Ne pārāk, — Boriss atzinās. — Ciest varēja.

— Un tu būtu vēl ar mieru ciest?

— Nu … ja vajadzīgs . . . vienu taču tevi nevar pamest.

— Vienu . . : — Fēlikss aizdomājies atkārtoja. — Jā, vienam droši vien grūti. Es noturējos ilgāk par visiem citiem. Laikam jau tāpēc, ka nebiju viens.

— Es tevi nesaprotu, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Ko nozīmē «noturējos»?

— Mani sauc atpakaļ, Aleksej Palič.

— Ko nozīmē «sauc atpakaļ»? Fēliks, vai tu esi pieslēdzies?

— Nūja! — Fēlikss sacīja. — Es pieslēdzos, kad jūs aizgājāt. Es negribēju pieslēgties, taču no manis tas nav atkarīgs. Mani gribēja atsaukt uzreiz, es tik tikko izlūdzos, lai man atļauj no jums atvadīties.

— Tu nevarēji palūgt, lai tevi atstāj?

— Kāda tam nozīme? — Fēlikss bez jautrības iesmējās. — Lai jūs ar mani atkal mocītos? Jums jau no manis nav nekāda labuma.

— Tā nav tava darīšana, — Aleksejs Paličs teica. — Un ne viss mūsu dzīvē tiek mērīts ar Jabumu.

— To es zinu, — Fēlikss attrauca. — Pie mums zina visu, kas ar mani ir noticis, tikai viņi nesaprot, kāpēc jūs ar mani krāmējā­ties. Aleksej Palič un Borja, nedusmojieties uz mani, citādi es uzves­ties nespēju. Es biju tāds, kādu jūs mani redzējāt, neko es nedarīju tīšām. Ja esmu jums sagādājis nepatikšanas, tas nav ar nolūku darīts.

— Nu kaut uz desmit dienām tu vēl varēji palikt, — Aleksejs Pa­ličs ieminējās. — Es visu norunāju.

— Man nav tiesību. Viņi mani jau gaida. Viņiem šķiet, ka ir uzzi­nājuši kaut ko ļoti svarīgu, taču bez manis to nespēj izskaidrot.

— Fēliks, bet jūs . . . viņi . . . kādi viņi tur ir? — Boriss jautāja.

Fēlikss pasmaidīja.

— Mēs neesam ar septiņām kājām. Neesam ar izvalbītām acīm. Neesam čūskām līdzīgi. Neesam ar prātu apveltīti kukaiņi. Neesam domājoši augi. Mēs neesam tādi, kādus izgudro jūsu fantasti. Pēc iz­skata mēs esam ļoti līdzīgi jums. Taču viss pārējais mums ir ļoti atšķirīgs. Mēs esam tālu jums aizsteigušies priekšā zinātnē. Taču, aizgājuši uz priekšu, mēs šo to esam aizmirsuši. Mēs esam zaudējuši dažas būtiskas saprāta īpašības. Mēs pat esam aizmirsuši, kā tās agrāk saucās. Ja runājam jūsu valodā, mēs esam zaudējuši vienu otru cil­vēcisku kvalitāti. Tās mēs arī meklējam uz citām planētām. Mūsu teh­nika mums to atļauj. Vienīgais, ar ko mums vēl nav izdevies tikt galā, ir naba. Neizdodas, ka tevi piektā saule parautu!

Jau bez smaida Fēlikss sniedza roku Aleksejam Paličam.

— Aleksej Palič, es vēlreiz jums lūdzu piedošanu. Paldies . . . Palūdziet manā vārdā piedošanu frizierim. Man šķiet, ka jūs mums ļoti palīdzējāt. Diemžēl mēs nevaram jums atsūtīt dāvanu, kā tas uz Zemes ir pieņemts. Atsūtīt — tā nav problēma, bet jums nekas no mūsu mantām nederēs.

— Tagad gan tu runā muļķības, — skolotājs sacīja. — Man ir tāda sajūta, ka tu atkal esi atslēdzies.

— Es jau labprāt … — Fēlikss nopūtās. — Lai mani uz visiem laikiem atslēdz. Es paliktu. Taču es esmu darbā. Es neesmu sev saimnieks — tāpat kā, piemēram, jūsu kosmonauti. Ak pareizi, gandrīz vai piemirsu. Aleksej Palič, man lūdza jums pateikties par to, ka jūs mani nomazgājāt. Mums nav tādu līdzekļu, ar ko varētu dabūt nost šo krāsu.

— Nu re, — skolotājs jokodamies piezīmēja, — es jau teicu, ka jūs visu nemaz nezināt. Šo to var pamācīties arī no mums.

— Un vēl viens lūgums: vai drīkstu sev paturēt džinsu kostīmu?

— Saprotams, nelaidīsim jau tevi kailu tādā ceļā.

— Tas ir tikai mirklis, — Fēlikss sacīja. — Tomēr viņiem nezin kāpēc ievajadzējušies džinsi.

Fēlikss pasniedza roku Borisam.

— Vai tu nekad neatgriezīsies? — Boriss jautāja.

— Nē, divas reizes šurp nesūta: vajadzīga svaiga galva. Paliec sveiks, vecīt! Paldies tev par visu. Tu mani lieliski audzināji. Vēlu tev daudz bērnu, kad izaugsi liels. Tev viņi būs labi audzināti.

— Nu nē, bērnu man nebūs! Neviena paša! Pat ne pusītes! — Brīdi pieklusis, Boriss apņēmīgi teica: — Paliec, Fēliks! Atgriezīsimies no­metnē . . . Esmu ar mieru, lai mūs apsaukā par varoņiem. Mēs vēl varam pagūt uz brokastīm.

Fēlikss no jauna nopūtās.

— Es jau teicu: no manis vairs nekas nav atkarīgs. Atgriezies viens. Kad satiksi Tomu, svei …

Šajā mirklī telpā uzzibsnīja un atkal izdzisa zilais stars. Fēlikss bija nozudis.

— Tas arī viss, — Aleksejs Paličs sacīja. — Viņš jau ir mājās! Zini, Borja, man tagad šķiet, ka esmu ilgi, ilgi sapņojis. Es pat neatceros, ar ko viss sākās.

— Ar šo te, — Boriss paņēma rokās spoli. — Jums toreiz bija tais­nība — pārdedzis ārējais tinums.

— Kas no tā, ka ārējais? Kāds tam sakars ar tinumu? Un vispār. . . radioteleskopi . . . galaktikas . . . Kāda mums ar tevi gar to darīšana?

Skolotājs izņēma Borisam no rokām spoli, pagrozīja to un nolika uz galda. Viņi abi skatījās uz šo spoli, tad palūkojās viens uz otru — un abiem reizē iešāvās prātā viena un tā pati doma.

— Salodē, — Aleksejs Paličs palūdza.

— Nekas nebūs, — Boriss atteica.

— Tomēr salodē . . .

Boriss ieslēdza lodāmuru, pagaidīja, kamēr tas sakarst, nolocīja pārdegušo tinumu, savienoja galus un piegrūda tiem lodāmuru. Pēc tam lodējuma vietu aptina ar izolācijas lenti.

— Vai ieslēgt?

Aleksejs Paličs pamāja.

— Nekas nebūs, — atkārtoja Boriss un iesprauda spoles dak­šiņu kontaktligzdā.

Nekas nenotika.

— Slēdz laukā, — skolotājs sacīja.—Mēs ar tevi tik tiešām ne­esam vainīgi. Ejam. Man sākas eksāmens.

Boriss atvienoja spoli. Aleksejs Paličs piegāja pie sadales un pagrieza svirslēdzi.

— Es, Borja, pie jums šodien ieiešu. Ja tev nav iebildumu. Man gribētos aprunāties ar taviem vecā . . .

Tievs, zils stars uz mirkli iespīdēja laboratorijā. Uzliesmoja un nozuda.

Bet līdzās galdam tajā vietā, kur nesen bija stāvējis Fēlikss, uz­radās meitene pazīstamajā džinsu kostīmā.

— Labdien, Aleksej Palič! Labdien, Borja!—meitene jautri sacī­ja. — Sveiciens jums no Fēliksa!