Karuselis virs pilsētas

OTRA DIENA Cilvēks aiziet — pierādījumi paliek

— Kur tu biji pazudis vakarvakarā? — Anna Maksimovna apjau­tājās nākamajā rītā pie brokastgalda.

— Skolā.

— Ko tu naktī tur darīji?

— Kāpēc naktī?

— Cikos tu pārnāci?

— Tik vēls nemaz nebija.

— Ap divpadsmitiem, — Tatjana sacīja.

Aleksejs Paličs šķībi paskatījās uz meitu. Tatjanai bija paradums teikt taisnību tieši acīs. It īpaši, ja šī taisnība neskāra viņu.

— Ko vēl neizdomāsi — ap divpadsmitiem!

— Labi jau, labi, bez piecām divpadsmitos. Es taču dzirdēju, kā nosit pulkstenis.

— Taisies žiglāk, — Aleksejs Paličs aizrādīja. — Nokavēsi vēl vilcienu.

— Runa nav par vilcienu. Lūdzu neizvairies, tēti. Mamma skrien kā vāvere ritenī, bet tu viņai nemaz nepalīdzi, — Tatjana rūpju pilnā balsī pārmeta.

Tatjana bija laba meita. Tā kā viņa Andrejiņu bija pametusi Annai Maksimovnai, tad lieliski zināja, cik grūti klājas mātei. 5o sapratni Tatjana ar sev raksturīgo atklātību izteica balsī. Anna Maksimovna labprāt pieņēma līdzjūtību: lielākas pateicības viņai nevajadzēja. Bez tam Tatjana bija gādīga māte — viņa uzskatīja, ka Saulei, Mēnesim un pārējam Visumam jāgriežas ap viņas dēlu. Aleksejs Paličs, pēc meitas prāta, negriezās pietiekami ātri.

Kad mājās uzradās Saša, Aleksejam Paličam pazibēja doma par vīriešu solidaritāti, par to, ka spēku samērs tagad izlīdzināsies — divi pret divi. Taču Saša sarunās iesaistījās reti, vairāk klusēja. Viņš saprata, ka par daudz lido, lai būtu labs vīrs.

— Mums vairs nav kartupeļu,—Tatjana ieminējās. — Vai tiešām viss jāuzvēl mammas pleciem?

— Šodien nopirkšu. Tu labāk ņem, kas tev ņemams, un taisies, ka tiec, — Aleksejs Paličs saniknots sacīja.

— Tēt, ja tu domā… — Tatjana iesāka, tomēr Aleksejs Paličs viņu pārtrauca:

— Un nerunā ar mani kā ar mazu bērnu. Esmu jau pāraudzis to vecumu.

Māte un meita saskatījās. Tādu Alekseju Paliču viņas vēl nebija redzējušas. Viņām pie galda līdzās sēdēja svešs cilvēks — rupeklis, kas iedomājas, ka tik tiešām ir ģimenes galva.

Anna Maksimovna mazliet satraucās.

— Vai tev nepatikšanas? Kaut kas noticis?

Taču Aleksejs Paličs jau nožēloja savus vārdus un ieslēdza atpakaļgājienu.

— Kas ar mani var notikt? — viņš mierīgi jautāja. — Padomā pati: kas Kuļeminskā vispār var notikt?

Anna Maksimovna nopūtās. Kopš tā brīža, kad Aleksejs Paličs viņas dēļ bija pametis savus mākoņus, viņā neizzuda vainas apziņa.

— Vismaz būtu ņēmis uz skolu līdzi brokastis, — Anna Mak­simovna sacīja. — Kas tie par eksperimentiem ar tukšu vēderu!

«Ir gan eksperimenti — un vēl kādi!» Aleksejs Paličs klusībā pasmaidīja.

— Dod savu portfeli — ielikšu tev brokastis.

«Tā tik vēl trūka,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Interesanti, ko es tur tumsā esmu sabāzis?»

— Paldies, es paēdīšu bufetē, — viņš skaļi sacīja. — Iedod man, Aņečka, kādus divus rubļus. Un somu kartupeļiem.

Iegājis guļamistabā, Aleksejs Paličs pagrūda portfeli ar zagtajiem produktiem zem skapja un devās uz veikalu.

Pazīstamā pārdevēja (Kuļeminskā visas pārdevējas ar visiem ir pazīstamas) nosvēra desmit kilogramus kartupeļu.

— Vai tad pašu jau cauri? — viņa pavaicāja, kaut arī lieliski zināja, ka Muhini ar kartupeļu audzēšanu nenodarbojas.

— Tā sanācis … — Aleksejs Paličs taisnojās, juzdamies kā baltā vārna, jo Kuļeminskā kartupeļus stādīja pat putraimu fabrikas direk­tors.

— Kartupeļi man pašvaki, — pārdevēja sacīja un vēl pačukstēja: — Pasakiet Annai Maksimovnai, lai ienāk. Ir siļķes bundžās.

— Vai labas? — Aleksejs Paličs naivi pajautāja.

— Ko jūs! — izbrīnījās pārdevēja. — Pie mums brauca pat no pilsētas, ņēma pa pieciem kilogramiem.

Un tad, mazlietiņ atmaidzis, Aleksejs Paličs pieļāva pirmo kļūdu. Pati par sevi kļūda nebija nozīmīga, taču, kā redzēsim, šai sekos vēl citas, kas galarezultātā novedīs pie pamatīga skandāla.

— Sakiet, Klaudija Petrovna … — Kuļeminskā visas pārdevējas sauca par Klaudijām. — Sakiet, Klaudija Petrovna, — ko aptuveni ēd bērni trīs četru mēnešu vecumā?

— Puika vai meitene? — pārdevēja lietišķi apprasījās.

— Nu, teiksim, puika . . .

— Puika … — pārdevēja aizdomājās, — saprotams, tas vien­alga— puika vai meitene. Es tikai tāpat pajautāju . . . Man ir meita. Bet jums taisni puika, vai tad jūs nezināt, ar ko viņu baro?

— Viņš jau ir liels. Bet ar ko baroja agrāk, esmu aizmirsis.

— Arī es esmu aizmirsusi. Manējai jau septiņi gadi, vico iekšā visu, cel tik priekšā. Bet kāpēc jūs interesējaties?

— Tāpat vien. Aiz ziņkārības.

— Aiz ziņkārības… — pārdevēja novilka, un viņas acis nelāgi iemirdzējās. — Nu, protams, aiz ziņkārības … Kā tad nosaucāt puisīti?

— Vēl neesam nosaukuši, — Aleksejs Paličs automātiski atbil­dēja, un tūliņ viņu sagrāba izbīlis no paša vārdiem. — Es gribēju sacīt. . . tie . . . vecāki . . . vēl nav izdomājuši vārdiņu.

— Trīs mēnešu laikā?! — pārdevēja brīnījās.

— Iedomājieties tikai … — Aleksejs Paličs steidzīgi sacīja. — Uz redzēšanos.

Skolotājs ātri pagriezās un devās uz izeju. Pārdevēja noskatījās viņam pakaļ. Skatījās ar interesi un aizdomām, kas Aleksejam Paličam nekā laba nesolīja.

Kad viņš pārnesa kartupeļus mājās, Anna Maksimovna bija nodar­bināta ar Andrejiņa barošanu. Steigā Aleksejs Paličs bija iegrūdis portfeli zem skapja pārāk dziļi, un tagad viņam vajadzēja ņemt talkā krāsns kruķi. Lai slāpētu troksni, Aleksejs Paličs sāka dziedāt.

Nometies skapja priekšā uz ceļgaliem un noņemdamies ar kruķi, skolotājs nedabiski dziedošā balsī dudināja kaut kādu «na-na-na, la-la-la». Turklāt, atceroties, ka arī dabiskā balsī viņš nekad nedzie­dāja, ka viņa balss bija rūcoša un ka pašreiz viņš dungoja saliecies, nebūs grūti iedomāties, kādi kazas blējieni nonāca līdz Annas Maksimovnas ausīm.

— Kas tev par klepu? — viņa uzsauca no blakusistabas. — Ie­dzer kādu tableti, citādi skolā pavisam paliksi bez balss.

— Es nevis klepoju, bet dziedu, — Aleksejs Paličs atsaucās.

— Vēl labāk! — Anna Maksimovna iesmējās. — Kas tev uznācis?

Izmakšķerējis putekļaino portfeli, viņš to noslaucīja gar mēteli,

tad, brītiņu padomājis, notrauca putekļus no mēteļa ar segu, bet segu apgrieza uz otru pusi. Iedams cauri virtuvei, Aleksejs Paličs apstājās pie plīts, norūcās «la-la-la» un, cenzdamies nesacelt troksni, nolika kruķi vietā.

— Ko tu sacīji? — neredzamā Anna Maksimovna apjautājās.

— Es sacīju —«la-la», — Aleksejs Paličs atbildēja, pēkšņi noskai­ties uz sevi un savu tūļāšanos. — «La-la» un vairāk neko. Ko tu brīnies? Sitās dziesmas skan pa radio caurām dienām. Es skrienu, Anna, ir laiks.

Un Aleksejs Paličs steidzīgi aizgāja, pamezdams sievu manāmā neizpratnē. Nekādu aizdomu viņai pagaidām nebija. Gluži vien­kārši — šorīt Aleksejs Paličs bija paguvis divas reizes izrādīt neie­rastu patstāvību — gan meitai izteikdams rājienu, gan mēģinādams dziedāt. It īpaši uzkrītoša likās dziedāšana. Aleksejs Paličs nedzie­dāja nedz svētkos, nedz dzimšanas dienās, pat muti nevēra vaļā, kautrējās. Viņš pat kaunējās par citiem, ja tie sāka dziedāt pārlieku skaļi.

Tāpēc vieglprātīgajam «la-la», ko Aleksejs Paličs nodungoja, bija daudz lielāka nozīme, nekā sākumā varēja likties. Tā bija novirze no normas — varētu nodomāt, ka Aleksejs Paličs uz mirkli vairs nav viņš pats. Are, kas iznāk no nenozīmīgas lallināšanas.

Un Anna Maksimovna to iegaumēja.

Iegaumēja tāpat vien, neizdarot nekādus secinājumus.

Kad Aleksejs Paličs pienāca pie skolas, pulkstenis jau rādīja bez desmit minūtēm deviņi.

No visām pusēm uz galveno ieeju straumēm plūda skolēni. Jau­nāko klašu audzēkņi bez kautrēšanās un dzīvespriecīgi sveicināja skolotāju. Turpretī vidusskolēni, baiļodamies zaudēt savu cieņu, izlikās, ka nemana Alekseju Paliču, un sveicināja vienīgi tad, ja saskrējās aci pret aci.

Starp citu, torīt Aleksejs Paličs pats tik tikko ievēroja savus audzēkņus. Viņš gāja pāri pagalmam, un viņa skatiens bija kā piekalts nelielajām, ar skārdu apsistajām durvīm. Jebkuru citu dienu viņš bez šaubīšanās būtu nokāpis uz brīdi pagrabā un pēc tam mierīgi no tu­rienes izgājis, taču tagad viņam šķita, ka tas var likties aizdomīgi.

Pēkšņi skolotājs pamanīja, ka skolas viņā pusē atveras durvis. Pagalmā iznāca sieviete un taisnā ceļā devās uz pagrabu. Pie pag­raba ieejas viņa apstājās, paraustīja slēdzeni un, kā Aleksejam Pa­ličam likās, pat pieklauvēja pie durvīm.

«Sadzirdējusi bērnu!» viņam iešāvās prātā. «Visam beigas!»

Sieviete pamanīja skolotāju un pamāja viņam ar roku.

— Panāc šurp!

Aleksejs Paličs pienāca tuvāk. Viņa seja bija bāla kā ļaundarim, kas nožēlojis savus grēkus. To būtu pamanījis ikviens. To pamanīja arī sieviete, kas stāvēja viņam pretī, taču nebūt nebrīnījās. Viņa bija pieradusi, ka skolā visi viņas priekšā izskatās vainīgi. Turpretī viņai pašai vienmēr bija taisnība. Pie tā viņa arī bija pieradusi.

— Atver durvis!

— Kāpēc, Jefrosiņja Dmitrijevna? — Aleksejs Paličs bikli pavai­cāja.

— Tāpēc, ka tur pie tevis stāv mans spainis. Jau no pagājušā gada. Vai tikai nebūsi to izsaimniekojis?

Alekseja Paliča sirds, kas bija uz mirkli pamirusi, pamazām atsāka pukstēt. Protams, arī šajā gadījumā viņš bija vainīgs. Tieši viņš bija ieņēmis pagrabu, kurā Jefrosiņja Dmitrijevna glabāja savus spai­ņus un sukas. Kopš tā laika šī sieviete viņu mazliet neieredzēja un uzrunāja ar «tu», negodājot vārdā un tēvvārdā.

— Spaiņa tur nav, Jefrosiņja Dmitrijevna. Jūs jau senāk tos visus pievācāt.

— Ko, tu mani par muļķi turi, vai?

Dot noteiktu atbildi uz šo jautājumu Aleksejs Paličs neiedro­šinājās, un nebija nemaz laika pļāpāt — vajadzēja nekavējoties Jefrosiņju Dmitrijevnu aizmānīt prom no durvīm.

— Man nav atslēgas.

— Atnes!

— Un bez tam … es atcerējos . . . Jūs atvainojiet, bet spaini es, liekas, esmu . . .

— Sabendējis, — Jefrosiņja Dmitrijevna bargi noteica.

— Jā, jā . . . tā varētu sacīt. Es šodien pat nopirkšu jaunu.

— Tas spainis bija emaljēts.

— Nu, protams . . . noteikti . . . Skaista diena šodien, vai ne, Jefrosiņja Dmitrijevna?

— Jums vienmēr viss rādās rožainās krāsās,—Jefrosiņja Dmitri­jevna sacīja un lēnām devās prom. Pat no mugurpuses viņa izskatījās majestātiska un nepieejama.

Turpretī mājās Jefrosiņja Dmitrijevna bija visai lāga sieviete. Viņa kopa slimu vīru, palīdzēja kaimiņiem; no savas trūcīgās aldziņas prata atlicināt naudu, ko aizsūtīt dēlam uz armiju. Vienīgi skolā viņai galvu reibināja vara, kas bija liela, jo sniedzās pāri visām skolas telpām līdz pat direktora kabinetam.

Kad Jefrosiņja Dmitrijevna bija aizgājusi, Aleksejs Paličs centās kaut ko saskatīt caur pagraba logu, taču nekā neredzēja: vakar viņš pats pirms aiziešanas rūpīgi bija aizklājis logu ar avīzi.

No pagraba nebija dzirdama ne skaņa.

Tiklīdz Aleksejs Paličs sataustīja kabatā atslēgu, skolā atskanēja zvans, un skolotājs steigšus devās uz galveno ieeju.

Pagāja minūtes piecas, kamēr viņš skolotāju ģērbtuvē novilka mēteli un uzkāpa otrajā stāvā. Tukšajā gaitenī viņš satikās ar direk­toru.

— Esi nokavējies? — direktors vaicāja.

— Kā redzi.

Ar skolas direktoru viņi dzīvoja vienā ielā nu jau divdesmit gadu.

— Un kas jāsaka? — Direktors pasmaidīja.

— Vairāk tā nedarīšu.

— Ticu. Bet ar Jefrosiņju Dmitrijevnu gan tu, dieva dēļ, neķil­dojies. To es kā draugam saku. Pagrabu es tev atdevu . . . Vai nepietiek, ka fizkultūrietis man jau sprandu aplauza: viņš tur bija gribējis ierīkot cīkstoņu sekciju . . . Un tu vēl nevari viņai atdot nezin kādus spaiņus.

— Vai sūdzējās?

— Nav īstais vārds.

— Spaiņu tur nebija. Taču es nopirkšu.

— Nopērc, lūdzu. Tu man piedod, bet uz mūsu vietām atradīsies citi kandidāti, taču uz viņas — diezin vai. Man tā ir problēma numurs viens.

— Ja es tev pateiktu, kāda man ir problēma . . .

— Atnāc pie manis mājās, aprunāsimies.

— Varbūt arī aiziešu, — Aleksejs Paličs sacīja, nodomādams, ka nebūtu slikti iegūt vēl vienu līdzdalībnieku. Ar direktoru viņiem bija visdraudzīgākās attiecības.

Kā par nelaimi, Aleksejam Paličam pirmā stunda bija sestajā klasē.

Kaut arī Boriss ir pašu cilvēks, tomēr bērns: noslēpums viņam lauzās uz āru — visu stundu zēns dīdījās, visu laiku raudzījās uz Alekseju Paliču, it kā gribēdams dot kādu mājienu, it kā juzdams līdzi; Borisa izskats liecināja par to, ka pat nāves bailēs viņš neatklās lielo noslēpumu, taču tas pats izskats kliegtin kliedza, ka noslēpums tomēr pastāv.

Visu stundu Aleksejs Paličs it kā dalījās uz pusēm. Viņa dvēsele atradās pagrabā, bet miesa pārvietojās pa klasi, izsauca pie tāfeles un uzdeva jautājumus. Skolēni, pamanījuši, ka skolotāja klasē daļēji nemaz nav, pamazām kļuva bezkaunīgi. Kad pie tāfeles tika izsaukts putraimu fabrikas ' direktora dēls, citi viņam sāka teikt priekšā tīšuprāt nepareizi. Viņš, neuzticēdamies pats sev, šīs muļ­ķības atkārtoja. Aleksejs Paličs klausījās neuzmanīgi, taču uz tāfeles uzrakstītais runāja pats par sevi.

Putraimu direktora dēls saņēma divnieku. Viņš labi zināja par virpu, tāpēc apsēdās savā vietā un līdz pat stundas beigām skatījās uz Alekseju Paliču kā uz nodevēju.

Visu dienu skolotājs jutās neomulīgi. Skolēni pagadījās īpaši neaptēsti, skolotāji izskatījās dīvaini un aizdomīgi. Starpbrīdī, parau­dzījies pa skolotāju istabas logu, Aleksejs Paličs pamanīja netālu no skolas stāvam milicijas mašīnu. Viņš zināja, ka pretējā namā dzīvo šīs mašīnas šoferis, un tomēr, raugoties uz dzeltenzilo auto, pa galvu jaucās nepatīkamas domas.

Bez tam Aleksejs Paličs nemitīgi ieklausījās. Viņš saprata, ka nav iespējams cauri diviem griestu pārsegumiem sadzirdēt vārgu zīdaiņa bļāvienu, taču gaidīja to.

Nelielu mierinājumu deva tas, ka zēniņš vakar bija «solījis» ne­kliegt. Bet kurš gan zina vēl labāk par skolotāju, cik vērti ir šādi solījumi . . .

Un vēl Aleksejs Paličs domāja par to, ka puišelis ir izsalcis. Andrejiņš līdzīgos gadījumos sacēla tādu brēku, it kā viņš būtu barots nevis pirms trim stundām, bet pagājušogad. Tiesa, šis nebija Zemes bērns. Iespējams, ka viņam barība vispār nav nepieciešama vai arī viņš barojas ar elektrību, taču tas bija vēl jāpārbauda. Pa­gaidām Alekseja Paliča acu priekšā rēgojās kails, neaizsargāts zī­dainis, kuru kāda varena un nežēlīga roka iemetusi saltajā kosmosā. Zeme, kas gadījās viņam ceļā, neprata tālo viesi pat pabarot. Nē, vairāk tas neatkārtosies! Zeme viņam palīdzēs!

Tā domāja Aleksejs Paličs. Viņš vairs nejutās tikai kā cilvēks vai tikai kā skolotājs. Viņš nebija parasts produktu zaglis vai spaiņu pie- gružotājs. Viņš pat nebaidījās no nepatīkamās sarunas ar putraimu direktoru. Aleksejs Paličs apzinājās sevi kā visas Cilvēces pārstāvi.

Tas bija prieka mirklis, kvēlojoša dzirksts, īss uzliesmojums.

Pēc tam starpbrīdī pienāca Boriss Kuļikovs un visu izpostīja.

— Viņa tur vairs nav, Aleksej Palič, — Boriss paziņoja.

— Tu esi prātu zaudējis! — skolotājs čukstēja, no jauna pārvērz- damies sazvērniekā. — Es taču teicu — bez manis never vaļā!

— Es nemaz nevēru. Tur stiklā ir caurumiņš, es ar zīmuli izdūru vēl avīzē caurumu — kaste ir tukša.

— Vai atslēga ir savā vietā?

— Viss savā vietā.

. . . Sīkās rociņas ieķeras dēļa malā . . . vienreiz . . . otrreiz . . . desmito reizi… pāri malai pārvēlas kails mazulis… lejā—tuk­šums. Viegls trieciens . . . Tad tāpēc tur visu laiku ir klusums!

Aleksejs Paličs metās lejup pa kāpnēm. Skolēni atkāpās pie sienas, padodami skolotājam ceļu. Uzskriedams virsū pavecākai angļu valodas skolotājai, Aleksejs Paličs notrieca viņai no deguna brilles, pirms viņa bija paguvusi sazīmēt savu kolēģi. Vēlāk šī skolotāja pedagoģiskās padomes sēdē daudz runāja par skolēnu slikto uzve­dību starpbrīžos.

Neskatīdamies atpakaļ, nedomādams ne par kādu konspirāciju, Aleksejs Paličs atslēdza durvis un iedrāzās pagrabā.

Zēns gulēja, kur gulējis.

Vēl arvien neticēdams savām acīm, Aleksejs Paličs viņu aptaustīja. Nebija ne sasitumu, ne skrambu. Puišelis bija sveiks un vesels. Tiesa, kaut kas viņā bija mainījies. Tikai Aleksejs Paličs, dziļi aizelsies, nema­nīja, kas tieši. Tas viņam šobrīd nebija galvenais. Atcerēsimies, ka Aleksejs Paličs šajā īsajā laikā bija pārdzīvojis gan šī bērna nāvi, gan viņa piedzimšanu par jaunu.

Mazulis, šķiet, Alekseju Paliču pazina. Viņš iebrauca vīram ar pirkstu acī un smaidīdams izdvesa:

— Paličs . . .

— Es pats, dārgais, es pats … — Aleksejs Paličs atsaucās. — Tu vēl mazlietiņ pagūli, es drīz atnākšu. Atnākšu ar vēl vienu puisīti . . . Mēs viņam austiņas norausim, ka viņš mūs tā pārbiedēja.

Augšā atkal atskanēja zvans. Tas sauca Alekseju Paliču uz pēdējo stundu un nekad vēl nebija skanējis tik derdzīgi.

Tādā. pašā tempā skolotājs aizslēdza durvis un metās uz skolu. Neapstājoties viņš berzēja aci, jo mazulis to bija sabakstījis ne pa jokam.

Arī šoreiz gaitenī pagadījās direktors.

— Atkal esi nokavējies?

Aleksejs Paličs klusēdams paraustīja plecus.

— Kas tev šodien lēcies? Tu izskaties tā, it kā būtu nokritis no Mēness?

— Kāpēc no Mēness? — Aleksejs Paličs nodrebēja. — Kas tev teica, ka no Mēness?

Šoreiz direktors palūkojās uz Alekseju Paliču ar izbrīnu.

— No kurienes tad?

— Vai tu par mani runā? — Aleksejs Paličs beidzot aptvēra.

— Par ko tad citu … — Direktors iesmējās. — Tev jau visu laiku kosmoss rādās: sudrabainie mākoņi un tā tālāk . . .

— Drīzāk — un tā tālāk, — Aleksejs Paličs sacīja.

— Paklausies, — direktors uzsāka nopietnu valodu, — man zva­nīja no putraimu fabrikas . . . Atkal tu viņam esi iespēris divnieku?

— Šodien? — Aleksejs Paličs brīnījās. — Pa kuru laiku šis paguvis jau nosūdzēt…

— Re, ka paguvis. Vai tad viņš ir pavisam bezcerīgs?

— Kāpēc bezcerīgs? Nav garīgi atpalicis, ir pilnīgi normāls. Vienkārši negrib. Bet galvenais — paļaujas uz tētiņu.

— Tad, lūk, kā: vai nu tu viņu sapurini . . . vai atdod virpu. Citādi mēs esam nelāgā situācijā.

— Es labāk atdošu virpu, — Aleksejs Paličs nolēma.

— Un vispār es pat nezinu, kas tai pagrabā notiek, — direktors sacīja. — Man patlaban ir brīvs brīdis. Iedod atslēgas — ieiešu apskatīt tavu laboratoriju.

— Atslēgas? — Aleksejs Paličs pārvaicāja. — Ak, atslēgas . . . Atslēgu gan man nav. Visu laiku, saproti, nēsāju līdzi, bet šodien aizmirsu mājās.

Aleksejs Paličs bezkaunīgi uzsita sev pa kabatu. Tā kā sācis melot viņš bija tikai kopš vakardienas, tad uzsita tieši pa to kabatu, kurā atradās atslēgas.

— Nu re, kur nošķindēja,—direktors sacīja.

— Tās ir mājas atslēgas.

— Kam tev vajadzīgas mājas atslēgas, ja jūs māju nekad ne­slēdzat ciet?

— Kāpēc neslēdzam?

— Tāpēc, ka tev mājās arvien kāds paliek pie bērna.

— Bet ja nu es vēlu pārnāku?

— Kad tu esi vēlu nācis mājās?

— Ko tu man piesienies! — Aleksejs Paličs neizturēja.

— Tāpēc, ka rezerves atslēgām arvien jābūt pakarinātām skolo­tāju istabā, — direktors paskaidroja. — Citādi inspektori man sados pa mici, bet es—tev. Tā kā rīt lai būtu atslēgas! Norunāts?

— Labi, — Aleksejs Paličs noburkšķēja un devās uz klasi, kur pa durvju spraugu jau trijos stāvos cita virs citas rēgojās skolēnu pa­bāztās galvas.