Karuselis virs pilsētas

ASTOTĀ diena pratināšanas, pratināšanas

Karuselis, ko bija iedarbinājis Augusts Janovičs, joprojām riņķoja virs Kuļeminskas. Arvien jauni pilsoņi, pašiem nemanot, tika ierauti tā riņķojumā.

Vecais frizieris nesteidzās, taču arī velti laiku nezaudēja. Rimbulīši un līnijas tika pārzīmēti uz lielas rasējamās lapas, ko viņš bija no­pircis grāmatnīcā.

— Vai tad jūs, August Janovič, taisāties par mākslinieku? — jautāja viņam pārdevēja, kura valkāja Augusta Janoviča veidoto burkānu krāsas frizūru.

— Nē, — Augusts Janovičs noslēpumaini atbildēja,—tas būs eksperiments, nekas vairāk.

Vārds bija visnotaļ zinātnisks, un pārdevējas skatiens kļuva ne­daudz domīgs: eksperimenti frizētavā—tas var ieinteresēt ikvienu sievieti. Augusts Janovičs izmantoja mirkli un iepina sarunā savu tradicionālo jautājumu par Alekseju Paliču. Tomēr, atskaitot papīra lapu, viņš šoreiz no veikala neko neiznesa.

Mājās Augusta Janoviča rasējamā lapa tika novietota pie sie­nas virs tā gultas gala, kurā atradās viņa papēži. Vēlu vakarā iemig­dams un agri no rīta pamozdamies, frizieris ar labpatiku pētīja šo lapu.

Patiesību sakot, neredzamais prāta darbs gandrīz jau bija galā. Pienācis laiks rīkoties. Taču, kā rīkoties, Augusts Janovičs vēl nebija izlēmis.

Aleksejs Paličs viņam neatgādināja cilvēku, kas ir spējīgs izdarīt noziegumu. Ja nu vienīgi kāds sīkums . . . Nē, sīkuma dēļ skolotājs ir pirkstu nepakustinās. Te slēpjas kas lielāks. No grāmatām Augusts Janovičs zināja, ka taisni sīkumu dēļ iekrīt lieli noziedznieki; iesācēji uzreiz ķeras pie slepkavības. Taču slepkavība un Aleksejs Paličs friziera smadzenēs nekādi nesaistījās: viņš pazina skolotāju divdesmit gadus.

Godīgi sakot, Augusts Janovičs pat nezināja, kā rīkosies, ja atklāsies kas nopietns. Viņš cienīja un augstu vērtēja Alekseju Paliču kā cilvēku. Tomēr nemiera pilnajam večukam bija tāda daba, ka, iesācis izmeklēšanu, viņš nejaudāja apstāties.

Augusts Janovičs darbā bija apzinīgs. Un, palikdams uzticīgs savam principam, viņš apstrādāja klientus ar žileti un ar mēli, un drīz vien divi pēdējie upuri, sapinušies nevainīgu jautājumu tīklos, izpauda šo to noderīgu.

Par priekšpēdējo upuri krita ugunsdrošības inspektors.

Augusts Janovičs jau bija tiktāl iepraktizējies, ka prata jebkuru sarunu — vai tā būtu par laika apstākļiem vai neitronu bumbu — no­vest līdz Aleksejam Paličam.

— Jums ir smags darbs,—frizieris līdzjūtīgi piezīmēja, iezie­pēdams inspektoru. — Smags un nepateicīgs.

— Tieši tā — nepateicīgs. — Inspektors bija tādās pašās domās.

— Pateicību mēs nemaz negaidām. Kaut viņi, blēži, vismaz nebūtu slēpuši . . . Sabāž drošinātājos naglas un staigā kā svētie. It kā mēs sevis dēļ censtos. Es taču nevaru katrā korķī ielīst. Toties viņš ir laimīgs — inspektors nepamanīja. Un vēlāk — ugunsgrēks. Cilvēki cieš pašu vainas dēļ. Savas muļķības dēļ. Re, pirms dažām dienām Stacijas laukumā nodega māja . . . Un kāpēc? Es jums teikšu atklāti: instalācijas dēļ.

— Māja — tas vēl nav tik briesmīgi, — Augusts Janovičs sacīja.

— Pašu māja, paši lai dedzina, ja grib. Bēdīgāk ir, ja cilvēki cieš. It īpaši bērni. Zināt, silīte vai bērnudārzs, vai, piemēram, skola . . .

— Nu, bērnu iestādēs mēs pārbaudām katru centimetru. Tur ir īpaša pieeja.

— Un pareizi darāt,—frizieris vilka uz savu pusi. Ugunsgrēks skolā — baismi pat iedomāties. Vai skolu jūs bieži pārbaudāt?

— Nesen biju. Viņiem tur krietns saimnieks: visu uztur pilnīgā kārtībā.

— Gadās, ka augšā viss kārtībā, bet kādā citā vietā — pa roku galam. Piemēram, pagrabā . . .

— Pagrabus mēs tāpat pārbaudām. Es biju arī pagrabā. Tur viņiem spēka tīkls. Bet viss izdarīts gods godam. Tā ka par skolu varat nebaidīties.

Augustam Janovičam šķita, ka inspektors virzās pretī mērķim pārāk lēni. Varbūt viņš skolotāju nemaz nebija saticis? Taču frizieris zināja, ka izmeklēšanā vajadzīga pacietība. Nepieciešamais vārds var pasprukt negaidot. Un tas paspruka.

— Priekš kam tad spēka tīkls? — Augusts Janovičs pavaicāja vienkārši tāpat, lai uzturētu sarunu.

— Virpai. Aleksejs Paličs tur ierīkojis veselu darbnīcu.

— Nu, Aleksejs Paličs gan no jums droši vien neko neslēpa? Vai ne? Neparasti apzinīgs cilvēks.

— Aleksejs Paličs ir vīrs uz goda, — inspektors piekrita.

— Un jūs, saprotams, neko neatradāt.

— Neko neatradu. Viss pilnīgā kārtībā.

Bija skaidri redzams, ka inspektors nesteidzas paziņot ko nozīmīgu. Augustam Janovičam bija tāda sajūta, ka viņš ripinātu pa nogāzi augšā mucu, piebāztu pilnu ar akmeņiem.

Inspektoram vēl nenoskūta bija palikusi vienīgi virslūpa. Augusts Janovičs nolēma doties triecienuzbrukumā.

— Vai tur bija vēl kāds kopā ar Alekseju Paliču?

— Kopā ar Alekseju Paliču? Neatceros. Tā kā neviena nemanīju.

— Tiešām neviena? — Augusts Janovičs vaicāja, nolēmis, ka neko noderīgu izmeklēšanai viņa klients nepateiks. — Itin neviena?

— Neviena. Ak tā, bija vēl viens puika.

— Redzat nu, — Augusts Janovičs atdzīvojies sacīja. — Taisni par puikām ir runa. Pie ugunsgrēkiem puikas parasti ir tie lielākie vaininieki. Visu laiku kaut ko spridzina, dedzina; gandrīz katram ir sērkociņi kabatā. Bet daži, iedomājieties tikai, smēķē . . .

— Šis diezin vai. Liekas nopietns zēns.

— Interesanti,—frizieris skeptiski, ironiski, kā arī ar šaubām, neuzticību un sarūgtinājumu jautāja, — kur tad mūsu laikos Kuļe- minskā var sastapt nopietnu jaunu cilvēku? Kurš tad ir šis unikālais jauneklis?

— Kuļikovs. Rotaļlietu fabrikas direktora dēls. Gan es nonākšu arī līdz šim direktoram! Kokmateriālu atgriezumus, saprotiet, izgāž līdzās katlu mājai. Iedomājieties tikai! Kādu dienu iegriežos fabrikā . . .

Inspektors jau bija noskūts kā līgavainis pirms kāzām. Taču Augusts Janovičs ar precīzu otiņas triepienu aizsmērēja viņam muti un ņēmās ieziepēt vaigus trešo reizi. Ar šo paņēmienu frizierim izdevās inspektoru uz mirkli apklusināt. Citkārt Augusts Janovičs būtu viņu uzklausījis, kā uzklausīja visus. Ne jau velti frizieris zināja gandrīz visu par visiem kuļeminskiešiem. Tomēr šobrīd nedrīkstēja ļaut inspektoram izplūst un novirzīties no galvenā.

Augusts Janovičs novilka žileti pa inspektora gludo vaigu, no­slaucīja viņam lūpas ar salveti un tikai tad turpināja sarunu:

— Vai bez Kuļikova tur neviena vairāk nebija?

— Fabrikā? Tur jau tā lieta, ka pašu Kuļikovu es nesastapu . . .

— Nevis fabrikā, bet pagrabā, — Augusts Janovičs sausi sacīja.

— Kas jums ir ar to pagrabu? — inspektors īgni izmeta. — Kas jūs interesē šajā pagrabā? Vai zeltu esat tur noracis?

— Zelts man ir citā vietā, — Augusts Janovičs aizrādīja. — Bērni — tas ir mūsu zelts. Mani interesē, vai tur nebija vēl citi bērni?

— Runājot par bērniem, es jums teikšu … — inspektors iesāka.

Smidzinātāja aukstā duša lika inspektoram apklust. Parasti Augusts

Janovičs ļāva visiem izrunāties līdz galam. Taču šobrīd viņš ne­pārprotami sajuta, ka no inspektora neko vairāk neizspiedīs: tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nebija vairs ko izspiest. Bet aiz durvīm gaidīja citi klienti.

Kad inspektors jau bija norēķinājies, viņš pēkšņi paziņoja:

— Vispār tur bija vēl kāds puišelis. Kuļikova brālis.

— Kāpēc cilvēkam nevarētu būt brālis? — Augusts Janovičs no­burkšķēja, jau noskaņodamies uz nākamā klienta nopratināšanu.

— Tikai tas nebija viņa brālis,—inspektors pavēstīja. — Brāli es arī pazīstu: viņš visu laiku trinas ap ugunsdzēsējiem. Uz redzēša­nos, August Janovič.

— Pagaidiet!—Frizieris viņu aizturēja. — Kā šis brālis vai ne- brālis izskatījās?

— Kā jau parasti. Puika kā puika.

— Ak šie puikas, — Augusts Janovičs sacīja. — Visi viņi pirmajā brīdī izskatās parasti. Šodien puika, rīt jau ieradīsies skūt bārdu. Nākamais!

Inspektora informācija, nākusi ar tādām pūlēm, izrādījās pati svarīgākā no visām līdz šim iegūtajām. Džinsu kostīms, Jefrosiņjas Dmitrijevnas «spoks», kedas, nauda, pārskaitīta uz sporta nometnes, pie kam — bērnu! — sporta nometnes rēķina,—tie visi bija simpā­tiski, taču netieši pierādījumi. Beidzot bija uzradusies dzīva persona — «ne-brālis», kurš nezin kāpēc ticis uzdots par brāli; tagad kļuva pavisam skaidrs, ka Aleksejs Paličs un Boriss Kuļikovs kādu slēpj. Iepriekšējo izmeklēšanu varēja uzskatīt par izbeigtu. Līdz maiņas beigām laika bija atliku likām. Augusts Janovičs nopratināja vēl dažus klientus, tomēr, neko jaunu neuzzinājis, jau gribēja mest mieru. Taču maiņas beigās aiz stikla durvīm parādījās sporta nometnes priekšnieka staltais augums.

Nometnes priekšnieks bija gados jauns un visnotaļ moderns cilvēks. Pret Augustu Janoviču viņš nekādu Tpašu cieņu nejuta. Viņam bija vienalga, vai frizieris Kuļeminskā nostrādājis četrdesmit gadus vai četrdesmit dienas, — ka tik labi noskuj. Tāpēc nopratināšana pēc Augusta Janoviča izstrādātās sistēmas uzreiz aizgāja šķērsām.

— Jums ir grūts darbs, — Augusts Janovičs, ieziepēdams klientu, līdzjūtīgi aizrādīja. — Smags un nepateicīgs.

Parasti šī piezīme trāpīja taisni mērķī: gandrīz ikviens klients uzskatīja, ka viņa darbs ir smagāks nekā citiem un ka viņu pienācīgi nenovērtē. Šoreiz gadījās kļūme.

— Kāpēc grūts? Pilnīgi normāls darbs.

— Nu … — Augusts Janovičs sacīja. — Darbs ar bērniem . . .

— Man patīk strādāt ar bērniem.

Klients apklusa. Klusēja arī frizieris, sakopodams domas. šī sistēma nederēja, bet citu Augusts Janovičs nezināja. Viņš bija pieradis, ka klients ātri vien noskaņojas uz atklātu sarunu. Krēslā iesēdinātais, palagā ievīstītais klients parasti izjūt zināmu bezspēcību, viņš ir viegli vadāms.

Šis klients bija tiepša.

— Neuztrauc? — Augusts Janovičs vaicāja, cenzdamies sasiet pārtrūkušo sarunas pavedienu.

— Nē.

Saruna nevedās. Taču tā bija nepieciešama, šim klientam bija gluži vai pienākums kaut ko zināt.

— Vai šovasar jums daudz bērnu? — Augusts Janovičs jautāja.

— Simt trīsdesmit septiņi.

— Šermuļi skrien caur kauliem pat iedomājoties! — Augusts Janovičs noskurinājās. — Pabarot tādu baru — klusais vājprāts.

— Tam nolūkam ir speciāli cilvēki. — Klients paraustīja plecus.

— Esiet tik laipns, neraustieties, — Augusts Janovičs bargi aiz­rādīja. — Man rokās ir žilete, nevis jūsu ēdnīcas nazis.

— Jūs visu laiku ar mani sarunājaties. Nerunājiet jūs, tad arī es klusēšu.

Augusts Janovičs saprata — ja viņš tagad pārtrauks sarunu, tad vēlāk to atsākt būs daudz grūtāk.

— Varat nepievērst man uzmanību, — viņš sacīja. — Es esmu pieradis strādājot runāt. Starp citu, no tā jūsu frizūra nebūs sliktāka. Pamēģiniet visu dienu nostāvēt pie krēsla klusējot. Es necērpu aitas

un nedzenu bārdas auniem. Visi mani klienti, jūsu zināšanai, ir cilvēki. Un frizieri, jūsu zināšanai, sendienās bija vieni no cienīja­mākiem cilvēkiem. Mati, lai jūs zinātu, aug ne tikai ganiem, bet arī karaļiem. Pieņemsim, ka jūs esat karalis.

— Es drīzāk esmu gans. — Nometnes priekšnieks pasmaidīja.

Klienta smaids Augustu Janoviču nedaudz iepriecināja.

— Jā, — viņš turpināja, — jums ir liels ganāmpulks. Redziet, mēs nupat esam atgriezušies pie tā, ar ko sākām. Jums ir sarežģīts darbs gluži kā . . .

— Gluži kā ikvienam citam.

— Nē, piedodiet, nav vis kā ikvienam citam, — Augusts Janovičs iebilda, pēkšņi ieraudzījis, ka virs bezdibeņa pavīd šaura, nedroša laipa, kas ved pie Alekseja Paliča. — Ja jau runājam par ikvienu, tad runāsim par ikvienu skolotāju. Mūsdienu skolotāji -*- tie ir katordz- nieki. Viņi ir nolemti visu mūžu darīt labu. Bet ko viņi saņem pretī no saviem audzēkņiem? Atvainojiet — rupjības un muļķīgas iesaukas.

— Blēņas, — klients vienaldzīgi piezīmēja.

— Kā tad tā — blēņas?! — Augusts Janovičs sašuta, jo nebija pieradis dzirdēt no klientiem tik kritiskus vērtējumus par savām runām.

— Tāpat vien — blēņas. Labs skolotājs ne tikai dod saviem audzēkņiem, bet arī saņem no viņiem.

— Interesanti, ko tad no viņiem mūsu dienās var saņemt? — Augusts Janovičs vaicāja.

— Jaunību, — klients strupi atteica.

— Kādā nozīmē jūs to domājat?

— Viņi visu laiku aug. Mainās. Liek domāt.

— Jaunību … Es pazīstu cilvēkus, kas strādā skolā divdesmit gadus. Pa šo laiku neviens no viņiem nav kļuvis jaunāks. Mati, atvainojiet, nav vienīgais, kas liecina par to. — Skatīdamies uz klientu spogulī, Augusts Janovičs bargi paraustīja ūsas, bet tas klientu nebūt nesamulsināja.

— Varbūt tomēr ķersimies pie darba? — nometnes priekšnieks vaicāja.

Kā jau visi veci cilvēki, Augusts Janovičs bija viegli aizvainojams. Bez tam frizieris bija pieradis, ka pret viņu vienmēr izturas ar cieņu. Tikai no viņa un ne no viena cita bija atkarīgs cilvēciskais skaistums — ārējais, visvairāk acīs krītošais skaistums. Tāpēc der atzīmēt, ka saruna ar necienīgo klientu prasīja krietnu vīrišķību. Kaut arī Augustam Janovičam bija no kā pamācīties: dižo policijas komisāru un privāt­detektīvu ēnas bija noslēpušās frizētavas stūros.

Augusts Janovičs nopūtās un turpināja:

— Mēdz gan būt arī lieliski skolotāji. Piemēram, Aleksejs Paličs Muhins.

Nometnes priekšnieks klusēja.

— Tas cilvēks ir pelnījis pieminekli.

— Viņš vēl nav nomiris, — klients piezīmēja.

— Tātad jūs pazīstat šo lielisko cilvēku?

— Pazīstu.

— Varu galvot — jūs pie viņa esat mācījies.

— Esmu.

— Teikšu vēl vairāk: jūs pie viņa esat mācījies, taču tagad ar viņu nesatiekaties.

— Satiekos.

— Teikšu vēl vairāk: jūs satikāties ar viņu gluži nejauši.

— Paklausieties, ko jums vajag? — klients piepeši jautāja.

— Man? — Augusts Janovičs nedaudz apstulba. — Man absolūti neko nevajag. Tikai interesanti, kur mūsu dienās var satikties bijušais skolnieks ar veco skolotāju?

— Pieņemsim, ka manā kabinetā.

— A-ā-ā … — Augusts Janovičs novilka. —Jā, jā. Viņš bija pie jums atnācis ar kādu zēnu.

— Viņš bija atnācis viens. Varbūt jūs man tomēr pateiksiet skaidri un gaiši: ko jums no manis vajag?

— Absolūti neko.

— Kāpēc tad jūs uzdodat jau sesto jautājumu par Alekseju Paliču?

— Vai tiešām sesto? — frizieris izbrīnījās. — Piedodiet, es ne­skaitu.

— Toties es skaitu. Kāpēc jūs interesē nezin kāds zēns? • — Liekas, Aleksejs Paličs kaut ko sacīja . . .

— Liekas vai sacīja?

Nometnes priekšnieka jautājumi sekoja strauji cits citam un bez pauzēm. Augusts Janovičs tik tikko spēja izlocīties. Frizieris savus jautājumus uzdeva, iepriekš sagatavojies, toties klients izlūkošanai laiku netērēja.

— Pat ja būtu teicis, kāda jums gar to visu daļa?

— Ak kungs! — Augusts Janovičs žēlabaini izdvesa. — Vai tiešām mūsu dienās klientam neko nedrīkst pajautāt?

— Jautājiet!

— Kas tad man jājautā? — Augusts Janovičs pagalam apjuka.

— Ko jūs gribat uzzināt?

— Es neko negribu, — Augusts Janovičs aizstāvējās, jau vēlēda­mies, kaut klients ātrāk pazustu no šejienes. — Kāpēc man kaut kas jāgrib?

— Es redzu, ka jūs ļoti interesējaties par Alekseju Paliču un par nezin kādu zēnu, kurš pie manis nav bijis.

— No jums piecdesmit kapeikas, — Augusts Janovičs noburkšķēja uz labu laimi un turklāt apšmauca sevi par kapeikām trīsdesmit.

— Vai šis zēns ir jūsu radinieks? — nometnes priekšnieks jautāja.

— Pasarg dievs . . .

— Paziņa?

— Dieva vārds, ne . . .

— Kāpēc tad jūs par viņu interesējaties?

— Atvainojiet, — Augusts Janovičs sacīja, nedaudz novērsdamies no klienta, kas tagad bija piecēlies kājās.

— Lūdzu, — nometnes priekšnieks salti piezīmēja. — Nākamreiz netaustieties apkārt, bet sakiet uzreiz. Tā būs vienkāršāk. Ziņoju: zēns, kas jūs interesē, atrodas pie mums nometnē. Aleksejs Paličs tik tiešām par viņu rūpējās. Es izrakstīju viņam ceļazīmi. Tas nav gluži likumīgi, bet gan pārdzīvosim. Vai jautājumi vēl būs?

— Es tāpat vien … — Augusts Janovičs aizstāvējās. — Rūpē­damies par bērniem.

— Ar šīm rūpēm mums viss kārtībā, — nometnes priekšnieks noskaldīja. — Tā kā guliet mierīgi, dārgais biedri. Paldies — un uz redzēšanos!

Nometnes priekšnieks atsperīgā, sportiskā solī izgāja laukā.

Augusts Janovičs, viņam aizejot, parādīja mēli. Viņš bija ap­mierināts: arī jaunajiem mūsdienu' priekšniekiem bija savas vājās vietas. Sim te vājā vieta bija pašpārliecinātība. Augusts Janovičs gluži vienkārši uzreiz neaptvēra, ka ar tādiem cilvēkiem vislabāk spēlēt atklātām kārtīm.

Taču, lai arī kā nebūtu, prāta spēle līdz ar to tuvojās nobeigumam. Vajadzēja izšķirties par konkrētu rīcību.