Karuselis virs pilsētas

ASTOTĀ DIENA Vēl viens pārbaudījums

Ritēja trešā diena, kopš Fēlikss dzīvoja sporta nometnē.

Fēlikss un Boriss bija sastopami vienīgi divatā. No tā varēja noprast, ka viņi ir lieli draugi. Tie, kas atcerējās notikumu ar ziepju burbuļiem un redzēja Fēliksa uzbrukumu Degtjarjovam, Fēliksu pat uzskatīja par galveno. Taču viņu sabiedrībā neviens ielauzties ne­centās. Abi turējās malā—tas bija redzams.

Vienīgi Boriss ievēroja, kā Fēlikss pārvēršas. Viņā norisinājās kāds neredzams process. Viņš pakļāvās Borisam un tomēr jau tiecās pēc patstāvības. Viņš nojauta, ka ne jau ar Borisu iesākas pasaule un ne ar Borisu tā beidzas. Viņu arvien vairāk interesēja pārējie nometnes biedri, it īpaši meitenes.

Taču dzīves pieredze Fēliksam bija pārāk niecīga. Aizraujošus notikumus viņš nezināja, bet burbuļus pūst viņam tika aizliegts. Viņš nezināja, kā vēl var sasmīdināt meitenes, un tāpēc, aizmirsis ēdienu, cītīgi vēroja viņas pie galda, neko neteikdams.

Meitenes, pats par sevi saprotams, to visu manīja. Meitenēm pat reizēm, par spīti viņu rūdījumam, sametās mazliet neērti. Sī zēna skatiens kliedza par . . . Kaut gan meitenēm nebija jāmin, par ko mēdz kliegt zēnu skatieni, viņas to zināja pavisam skaidri.

Trešajā dienā meitenes saprata, ka Fēlikss viņas ar kaut ko pie­saista. Nebūt ne tajā nozīmē, kā citkārt varētu nodomāt. Viņas redzēja, ka Fēlikss atšķiras no pārējiem, taču nespēja apjaust, ar ko īsti. Fēlikss viņas interesēja kā rēbuss.

Starp citu, kad pie mums, uz Zemes, meitenes sāk minēt šādus rēbusus, tad līdz tai pašai nozīmei pārāk tālu nemaz nav.

Tomēr viena lieta — interesēties, cita — kā izrādīt interesi.

Meitenes pret Fēliksu izturējās nievājoši.

— Ko blenz uz mani? — meitene ar bizītēm uzklupa Fēliksam. — Man pat zupa kaklā iestrēga. Vai nevari skatīties uz citu pusi?

— Varu, — Fēlikss atbildēja. — Bet man gribas skatīties uz jums.

Tā arī bija viena no galvenajām Fēliksa dīvainībām: to, ko

normāli cilvēki parasti cenšas noslēpt, viņš klāja vaļā tieši. Ir, protams, cilvēki, kas māk jokot ar nopietnu seju. Taču Fēlikss runāja patiesību.

Tas bija pilnīgi skaidrs. Nevarētu teikt, ka meitenes būtu sajūsmā par tādu tiešumu. Sacīsim tā: nepatīkami viņām arī tas nebija.

Meitene ar garajiem matiem nebija tik skaista kā viņas draudzene. Tāpēc dzīve viņai bija iemācījusi domāt nedaudz ātrāk. Viņa pirmā aptvēra, ka Fēlikss ir spējīgs izšaut ne to vien. Viņa atskārta, ka par tēmu, kurš kuram vairāk patīk, Fēliksam nedrīkst uzdot tiešus jautājumus. Bez tam viņa pirmā apzinājās savu varu.

— Ēd, —« viņa skubināja, — un netraucē mūs.

Fēlikss paklausīgi ķērās pie ēdiena. Taču ne uz ilgu laiku. Arī klusējošs Fēlikss meitenes nezin kāpēc neapmierināja.

— Vai tavs draugs vienmēr ir tik nerunīgs? — meitene ar garajiem matiem vaicāja Borisam. To darīdama, viņa uz Fēliksu neskatījās.

— Vienmēr, — Boriss strupi atbildēja.

— Kāpēc?

— Kāda tev daļa?

Meitenes pie rupjībām nebija radušas. Turklāt viņas prata sevi aiz­stāvēt.

— Liec tu viņu mierā, —meitene ar bizītēm sacīja. — Vai tad tu neredzi, ka viņš ir no laukiem?

— Varbūt tu esi no pašas Maskavas? — Boriss atcirta. Viņš sa­prata, ka prātīgāk būtu gan klusēt. Taču arī kuļeminskiešiem ir sava patmīlība. Bez tam šīs meitenes Borisam nepatika jau no sākta gala, jo viņas gluži vai izstaroja savu sportisko meistarību.

— Mēs neesam no Maskavas, — Boriss saņēma atbildē. — Uz Maskavu mēs brauksim tikai jūlijā, uz PSRS meistarsacīkstēm.

— Uzmanies, ka neieņem netīšām pirmo vietu, — Boriss ļauni ņirgājās.

— Kur nu pirmo, — viņam tika pavēstīts ar tādu pieticību, ka zēns bija gatavs meitenei vieglītiņām iespert ar kāju pa viņas sportisko ceļgalu. —Ja nu vienīgi trešo, ļaunākā gadījumā otro . . .

Meitenes nezināja, par ko Boriss ir noraizējies. Kopš pirmās sastapšanās pie galda viņš šķita viņām drūms un nerunīgs. Tādi puiši meitenes neinteresēja. Vārdi «PSRS meistarsacīkstēs» un «otrā vieta» bija adresēti Fēliksam. Taču Fēliksu viņām neizdevās satriekt pilnīgi saprotama iemesla dēļ. Fēlikss joprojām klusēja. Tas jau izskatī­jās pēc apvainojuma.

— Ejam, Toma, — meitene ar bizītēm aicināja. — Vispār derētu pārsēsties pie cita galdiņa … Kā tev liekas?

— Varētu pārsēsties … — draudzene, stiepdama vārdus un likdama Fēliksam apjēgt to drausmīgo nozīmi, izteica savu piekrišanu.

Fēlikss apjēdza.

— Nevajag pārsēsties, — viņš izdvesa.

Izbīlis tika ievērots ar manāmu labpatiku. Meitenes pat nebija gaidījušas tik ātru uzvaru. Starp citu, kāpēc viņām šī uzvara bija vajadzīga, viņas pašas nezināja. Vienkārši — uzvara uzvaras pēc. Un meitenes bija riskējušas: pat ļoti sportiskām meitenēm neļauj mainīt galdiņus bez iemesla. Kas notiktu, ja viņām nebūtu lūgts palikt?

Meitenēm ar to šķita par maz. Viņas vēlējās arī Borisam piežmiegt asti. Boriss pats viņām nebija vairāk vajadzīgs kā krēsls, uz kura viņš sēdēja. Taču meitenes bija pieradušas nonākt pirmās pie finiša ikvienā skrējienā.

— Varētu arī nepārsēsties … — meitene ar garajiem matiem izmeta. — Mums tikai bail, ka neesam apnikušas tavam draugam, — Toma piebilda. — Vai ne, Ira?

— Jā, — Ira apstiprināja. — Man no viņa briesmīgi bail.

Meitenes lieliski saprata viena otru. Bez iepriekšējas norunas

viņas spēlēja teātri, ko varētu nosaukt par «bezkauņas savaldīšanu». Fēlikss visu ņēma par pilnu.

— Meitenes nevar apnikt, — viņš noteiktā balsī sacīja. — Meite­nes ir labākas par visiem.

— Pat labākas par tavu draugu?

— Par manu draugu? — Fēlikss kļuva svārstīgs. — Es nezinu . . . Borja droši vien zina. Borja, vai viņas ir labākas par tevi?

Piekāpties Borisam negribējās. Un tomēr viņš saprata, ka ir tikai viena iespēja, kā pārtraukt izrādi: atbildēt to, ko meitenes gaida.

— Viņas ir labākas, — Boriss sacīja. — Viņas ir gudrākas. Viņas ir pat resnākas.

Meitenes bija apmierinātas. Viņām vienīgi nepatika piezīme par resnumu. Taču Fēlikss savā tieksmē pēc taisnības tūliņ steidzās pa­skaidrot Borisam, ka meitenes ir resnākas, tikai kopā ņemot; atsevišķi viņas ir daudz tievākas par Borisu.

Līdz ar to meitenes likās mierā. Viņas aizgāja prom gandarītas. Boriss uzbruka Fēliksam.

— Vai es tev esmu sacījis, ka meitenes ir labākas par visiem?

— Tu neesi sacījis. Es pats tā domāju. Tu man no rīta teici:

domā vairāk pats. Es sāku domāt pats un aptvēru, ka saprotu vairāk, nekā tu man stāsti.

— Domā, kas tev ienāk prātā. Tikai viss nav obligāti balsī jā­stāsta. Viņas par mani smejas, un tu viņām piebalso.

— Viņas nesmējās, viņas pat nepasmaidīja.

— Kad smejas, nav obligāti jārāda zobi. Var runāt vienu un domāt kaut ko citu.

— Ko tad viņas domāja, kad runāja? — Fēlikss vaicāja,

— To tu ej un viņām uzprasi.

— Tūlīt iešu. — Fēlikss labprāt piecēlās no krēsla, taču Boriss viņu parāva aiz rokas.

— Sēdi! Kad es teicu «ej un viņām uzprasi», es nemaz ne­gribēju, lai tu ietu un prasītu. Es gribēju teikt, ka nezinu, ko viņas domāja.

— Kāpēc tu uzreiz tā neteici?

— Es jau tev paskaidroju: ne vienmēr runā to, ko domā.

— Bet kas ir svarīgāk? — Fēlikss vaicāja.

Jautājums, ko Fēlikss uzdeva, nemaz nebija tik muļķīgs. Pats sev Boriss nekad to nebija pajautājis.

— Laikam svarīgāks ir tas, ko domā … — Boriss nepārliecināti sacīja. — Un tomēr — visu runāt nedrīkst. Ja visi zinās, ko citi domā, tad . . ,

Boriss aprāvās. Fēlikss gaidīja.

— … tad . . . gluži vienkārši būs šausmas! Tad nedrīkstēs ielaisties sarunā ne ar vienu muļķi! Uzreiz vajadzēs pateikt, ka viņš ir muļķis!

— Kāpēc tad ar tādu vispār jārunā?

— Arī taisnība … — Boriss sāka šaubīties. — It kā nemaz nebūtu iemesla. Paklausies, Fēliks, — vai tev nav kādi vieglāki jautājumi?

— Pagaidām nav, — Fēlikss sacīja. — Tagad es saprotu: meitenēm tu neteici to, ko domāji. Tu neuzskati, ka viņas ir gudrākas, labākas un resnākas.

— Bet viņām no manis itin nemaz nav bail, kaut arī sacīja . . .

— Tas viss nav saprotami, — Fēlikss teica.—Tomēr es domāšu un gan jau sapratīšu. Es vienmēr runāju to, ko domāju. Man jāzina, vai tas ir labi vai slikti.

— Kad uzzināsi, pasaki arī man. — Boriss pasmaidīja. — Tas būtu lieliski, ja tu šajā jautājumā varētu tikt skaidrībā.

Iedams laukā no ēdnīcas, Boriss nolēma, ka nebūtu nemaz tik briesmīgi, ja Fēliksam tiktu dota lielāka patstāvība. Pastāstīt par savu kosmisko izcelšanos viņš nevarēja, jo pats par to nekā nezināja. Toties viņa ērmīgie jautājumi un aizrādījumi neliecināja ne par ko citu kā vienīgi par šī zēna dīvainību, sak, cilvēks ar nelielu «no­virzi», nekas vairāk.

Pēc pusdienām Fēlikss nozuda.

Boriss bija atstājis viņu uz dažām minūtēm vienu. Viņš aizskrēja līdz pastkastītei — iemest vēstuli Aleksejam Paličam. Kad viņš at­griezās, Fēliksa vairs nebija.

Boriss izskraidīja visu nometni: futbola laukumā zēni spēlēja, taču bez Fēliksa; stadionā — tukšums; basketbola un gorodku laukumā — visi, ko vien vēlies, tikai ne Fēlikss; guļamistabā, ēdnīcā, vingrošanas zālē — tāpat ne miņas no viņa . . .

Boriss jau nodomāja, ka Fēlikss būs «atsaukts», un viņam piepeši sametās neomulīgi.

Kamēr Fēlikss grozījās blakus, visu laiku vajadzēja būt nomodā un gaidīt nepatikšanas. Tagad viņa nav, un kaut kas likās nozudis līdz ar viņu. Varbūt šī sajūta radās tāpēc, ka Boriss vēl mūžā nebija saticis cilvēku, ko varētu saukt par draugu.

Boriss uzsāka meklējumu otro apli . . .

Fēliksam nekas briesmīgs nebija lēcies. Viņu bija pievākuši bibliotekāre Lilija Nikolajevna jeb vienkārši Lilija. Šorīt ēdnīcā viņa bija paziņojusi, ka pēcpusdienā klubā tiek aicināti interesenti, kas vēlas piedalīties pašdarbībā. Laiks bija lielisks, brīvdienas nupat kā sākušās, un nevienam negribējās kaut ko mācīties. Pa ziemu jau visi bija mācījušies līdz nelabumam.

Neviens nebija atnācis. Kluba vadītājs nervozēja. Jau kopš paša rīta viņu bija pārņēmis radošs noskaņojums — viņam nekavējoties gribējās radīt mākslu. Viņš sūtīja Liliju meklēt aktierus. Lilija centās, tomēr nevienu neizdevās savaņģot, izņemot Fēliksu. Fēlikss piekrita uzreiz. No Lilijas vārdiem viņš ne gluži visu saprata, taču viņam ausīs iekrita vārds «spēle».

Kluba vadītāju sauca par Marku Morkovkinu. Tā vismaz viņu sauca viņa māte. Mākslas pasaulē viņš bija pazīstams ar citu, skanī­gāku vārdu: Venjamins Venjaminovs, toties draugu vidū — vienkārši

Ven-Vens. Kuļeminskas Kulturas pilī viņš vadīja vokāli instrumentālo ansambli, kas izpildīja slaveno dziesmu:

«Es eju pie tevis, vis-vis-vis, Tu nāc pie manis, nis-nis-nis . . .».

Mūziku un vārdus bija sacerējis pats Ven-Vens, no kā top redzams, ka viņš bija komponists un dzejnieks.

Kuļeminskā Ven-Vens bija pazīstams cilvēks. Taču viņam bija, tā teikt, vakara slava. Tie, kas apmeklēja viņa ansambļa koncertus, sapņoja kaut reizi viņam paspiest roku. «Dienas» kuļeminskieši viņu ne­pazina. Viņš tīkoja pēc vispārējas atzinības. Tāpēc Ven-Vens nolēma nodibināt teātri, kaut arī necilu, piemēram, bērnu teātri.

Viņš izlasīja dažas bērnu grāmatas un lugas. Tās likās pārāk primitīvas. Radās iespaids, ka šos darbus būtu rakstījuši cilvēki bērna prātā: ko, tā sacīt, redz, to, tā sacīt, raksta. Tas nešķita šodienīgi. Ven-Vens nebija nekāds puika, viņš zināja: modernā lugā jēga jāslēpj tik dziļi, lai neviens skatītājs nespētu pie tās nonākt ar pirmo piegājienu. Ja, piemēram, uz skatuves parādās zaķis un saka, ka sapnī redzējis vilku, tas nozīmē, ka zaķim gribas kļūt par lāci.

Ven-Vens pats uzrakstīja lugu, ar kuras palīdzību gatavojās sagriezt kājām gaisā bērnu teātri. Ven-Vens nenojauta, ka pieļauj parastu kļūdu, kas iesācējiem ģēnijiem ir raksturīga — pirmām kārtām viņi mēģina kaut ko sagriezt kājām gaisā. Visa pasaule viņiem rādās stāvam otrādi. Un viņi nemana, ka tas ir tāpēc, ka paši vēl pagaidām stāv kājām gaisā.

Lugu Ven-Vens uzrakstīja ar vieglu roku trijās nedēļās. Viņš dega nepacietībā to iestudēt. Taču vasarā Kuļeminskas skatītāji bija iz­klīduši pa nometnēm, un Ven-Vens dzinās pakaļ skatītājiem.

— Tas ir viss? — Ven-Vens jautāja, kad skatītāju zālē ienāca Lilija un Fēlikss.

— Ko es varu darīt? — Lilija vainīgi taisnojās. — Viņi negrib. Neiešu raut katru aiz rokas.

— Iegaumē, Lilija, — Ven-Vens bargi pamācīja, — mākslas pa­saulē aiz apkakles neviens netiek vilkts. Tur ir mana kļūda — ne­vajadzēja braukt uz sporta nometni. Parastajā nometnē no gribētā­jiem nevaretu atkauties. Taču šī ir vienīga skatuve, kurai jumts pāri . . .

Ven-Vens ar skeptisku skatienu nopētīja Fēliksu. Jau no rīta viņš bija noskaņojies uz kupli apmeklētu mēģinājumu, uz lomu dalīšanu, uz talantu atklāšanu, uz savas lugas lasīšanu, uz savām gudrajām un precīzajām režisora piezīmēm. Domās bērni viņam jau sajūsmināti jautāja, kas ir šīs lugas autors, bet viņš — tāpat domās — kautrīgi neko neatbildēja, un bērni visu uzzināja no Lilijas.

Tagad Ven-Venam pretī stāvēja izstīdzējis puišelis džinsu kostīmā. Tiesa gan, viņš Ven-Venā raudzījās ar cieņu, un tas bija patīkami.

— Panāc pie manis, — Ven-Vens sacīja.

Fēlikss piegāja un apstājās pie estrādes, lūkodamies no apakšas uz augšu Ven-Venā un gudrodams, ko šis treneris ar viņu iesāks.

— Vai tu kādreiz esi spēlējis? — Ven-Vens skatījās uz Fēliksu vērīgi, caururbjoši, ar draudzīgu bardzību, apslēptu siltumu. No tāda skatiena nav iespējams neko noslēpt.

Te jāpiezīmē, ka tobrīd Ven-Vens jau sāka mēģināt. Tagad viņš sevi iztēlojās gluži cita teātra telpās. Viņš mēģināja savu nākotni.

— Esmu spēlējis, — Fēlikss sacīja. — Un tu?

— Ko tu man esi atvedusi, nelaimīgā? — Ven-Vens vaicāja, ne­skatīdamies uz Liliju.

Lilija satraucās. Viņa pieskrēja pie Fēliksa un parāva puišeli aiz rokas.

— Puisīt, vai tu esi aizmirsis, ka pieaugušie jāuzrunā ar «jūs»?

— Es nezināju, ka viņš ir pieaudzis, — Fēlikss sacīja, — turpmāk es teikšu «jūs».

Ven-Venam bija divdesmit trīs gadi, viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem, un tas bija mazliet nepatīkami.

— Prom, — Ven-Vens sacīja, nepaceļot balsi.

Fēliksam šis vārds jau bija zināms. Klusēdams viņš devās uz durvīm. Zēna paklausība režisoram iepatikās.

— Apstājies! — Ven-Vens pavēlēja. — Panāc šurp!

Fēlikss atkal pienāca pie estrādes.

— Ko tu esi spēlējis?

Fēlikss nezināja, ka pasaulē pastāv teātris. Vārds «spēlēt» viņam saistījās vienīgi ar spēli un nevis ar lomu, ko Ven-Vens šajā gadījumā bija domājis.

— Es esmu spēlējis futbolu, — Fēlikss sacīja.

— Humors? — Ven-Vens vaicāja, šūpodamies no purngala uz papēža un atpakaļ. — Humors—tā ir laba lieta. Protams, ja ir dziļi noslēpts . . . Kāp augšā, paņem to krēslu, sēdies un klausies. Lilij, tu arī panāc tuvāk.

Fēlikss paklausīgi izpildīja režisora norādījumu. Ven-Vens iz­vilka no džinsu aizmugures kabatas rullītī sarullētu burtnīcu, apsēdās un sacīja Fēliksam:

— Klausies uzmanīgi. Replikas būs vēlāk. Es nolasīšu nelielu fragmentu, un tu pacenties iejusties varoņu ādā. Par ko viņi domā? Ko viņi grib? Nekas vairāk pagaidām no tevis netiek prasīts. Lilij, tu arī pacenties reaģēt!

— Klausos, Ven-Ven, — Lilija atsaucās un padevīgi sastinga līdzās Fēliksam.

Lilijai bija apritējuši astoņpadsmit gadi. Visdiženākais aktieris, ko viņa bija redzējusi nevis televizorā, bet dzīvu, bija Ven-Vens. Lilija bija iemīlējusies.

— Tātad, — Ven-Vens teica, — šajā fragmentā darbojas tikai trīs personas. Kā tās sauc un viss pārējais būs noprotams no teksta.

Un Ven-Vens, pārlicis kāju pār kāju, sāka lasīt:

— «Neliels mūsdienu pagalms pie liela mūsdienu četrpadsmitstāvu nama. Darbība norisinās pa vertikāli. No kaut kurienes skan mūzika. Iespējams, ka tiek spēlēts Ravēla «Bolero». Iespējams arī, ka ne. Visticamāk tomēr, ka «Bolero». Jā, liekas, «Bolero». Kā tad.

Kola Zvaigznīte (pabāž galvu no trīspadsmitā stāva loga).

Ei, kas tur ir?

Oļa Sērdienīte (no otrā stāva loga). Putni, putni, nelidojiet garām!

Poļa Zagatiņa (dzied liftā). Ta-ra-ri-ra-ra, ta-ra-ri-ra-ra.

Kola Zvaigznīte. Vai tiešām tur neviena nav?

Oļa Sērdienīte. Saulīte, saulīte, neslēpies aiz pamales!

Poļa jau ir pirmajā stāvā. Klusēdama iznāk no lifta. Viņai rokās slidas.

Kola Zvaigznīte. Tātad neviena nav. Tātad man atkal izlicies. (Lec no palodzes lejā.)»

Ven-Vens beidza lasīt un vērīgi nopētīja klausītājus.

— Nu? — viņš vaicāja.

Fēlikss klusēja. Lilija viegli nosarka. Viņai ļoti gribējās pateikt autoram ko patīkamu, taču viņa nezināja, ko īsti vajag slavēt.

— Vai noskaņa ainā ir dota?

— Dota! — Lilija nopriecājās par priekšā pateikšanu. — Pat daudz noskaņu! Ļoti daudz!

— Galvenais te ir noskaņa, — Ven-Vens sacīja. — Kāpēc tad Oļa uzrunā putnus?

— Viņa grib tos pabarot, — Lilija minēja.

— Tas nav galvenais, — Ven Vens sadrūma. — Var barot, un var arī nebarot. Var vispār nekādu putnu nebūt. Olai ģimenē notikusi traģēdija. Aizgājis tētis. Pēc tam no viņas aizgājusi mamma. Palikusi viena vienīga vecmāmiņa, un arī tā ir kurla. Oļa ir mežonīgi vientuļa, viņai nav ar ko parunāties. Tas nepārprotami izriet no teksta. Viņa ir nonākusi izmisumā, viņa ir gatava sarunāties ar ikvienu, kas pagadī- tos, kaut ar putniem, kaut ar sauli. Lūk, kāpēc viņa piesauc putnus.

— Bet kur aizgājis tētis un mamma? — Lilija vaicāja.

— Tas nav galvenais, — Ven-Vens sacīja jau nedaudz aizkaitināts. — Nu, kaut vai uz kino. Kāda starpība? Svarīgi, ka visi šie bērni ir šausmīgi vientuļi. Viņus šķir moderno jaunbūvju stāvi. Viņi meklē cits citu un nespēj atrast. Tā ir pasaule bez draugiem. Kola grib ar kādu dalīties savos priekos — viņš šodien saņēmis trīs piecniekus. Taču arī viņš ir neizsakāmi vientuļš. Viņu neviens nedzird. Katrs ir ieslēdzies savā dzīvoklī. Lūk, kur būtība. Pat jautrā Poļa . . . Viņa tikai grib izlikties jautra. Patiesībā viņai ir šausmīgi skumji. Viņa dzied, lai slēptu skumjas. Un tomēr visi trīs ir vīrišķīgi bērni. Viņi pārkausē savu sāpi paši sevī. Šie bērni ir ar bagātu jūtu pasauli, tikai vārdos skopi. Vai tad tas nav saprotams? Starp citu, ja ir piezīmes, es labprāt tās uzklausītu.

— Piezīmju man nav, — Lilija paziņoja.

— Nē, saki vien, — Ven-Vens uzstāja, — nevar būt, ka viss ir tik gludi. — Es pagaidām vēl neesmu Šekspīrs, liec to aiz auss.

— Viens sīks jautājums … — Lilija uzdrīkstējās.

— Dieva dēļ, kaut desmit.

— Logi visiem ir vaļā . . . Tātad darbība notiek pavasarī vai vasarā?

— Pavasara beigās. Ir jau silts, taču mācības vēl nav beigušās. Neaizmirsti, ka Kola saņēmis trīs piecniekus.

— Kāpēc tad slidas?

— Tas ir absolūti skaidrs. Poļa nodarbojas uz mākslīgā ledus ar daiļslidošanu. Viņa nenes slidas vienkārši. Viņa tās nes . . . Nu, to, protams, vajag nospēlēt . . . Meitene nes slidas tā, ka skatītājiem kļūst absolūti skaidrs — viņa tikai vakar izslēgta no sekcijas. Viņa nevienam nav vajadzīga un nes sev pašai nevajadzīgās slidas. Un tomēr viņa dzied. Tur slēpjas viņas traģēdija. Starp citu, tas viss iz­riet absolūti skaidri no teksta.

— Tagad es saprotu, Ven-Ven. Tikai man ir žēl Koļas.

— Man arī žēl, — Ven-Vens nopūtās.—Tā jau ir viņa traģēdija.

— Bet vai tu nevari uzrakstīt tā, lai viņš nenosistos?

— Kas tev teica, ka viņš nositās? — Ven-Vens sadrūma.

— Viņš taču nolēca no trīspadsmitā stāva, — Lilija bikli atgādināja.

— Muļķe, — Ven-Vens iekliedzās. — Viņš nolēca nevis pagalmā, bet istabā. Tuk-šā istabā! Tā ir viņa traģēdija.

Fēlikss sēdēja klusēdams. Viņš jau bija aptvēris, ka šī spēle nav domāta viņam.

— Nu, un ko tu esi sapratis? — Ven-Vens pievērsās Fēliksam. — Kurš tev vislabāk patika?

— Oļa, — Fēlikss sacīja.

— Kāpēc?

— Viņa mazāk runā.

Ven-Vens saprata Fēliksu pēc sava prāta.

— Pa daļai tev taisnība, vecīt, — viņš teica. — Jo mazāk vārdu, jo grūtāk nospēlēt raksturu. Te, saproties, viss balstās uz noskaņu. Olas lomai mēs sameklēsim īstu meiteni. Bet kā tev patika pārējie bērni?

— Nekā.

— Kāpēc tad nekā? — Ven-Vens neizpratnē vaicāja.

— Viņi nerunā to, ko domā.

— Klausies, vecīt, — Ven-Vens manāmi aizkaitināts sacīja,—tā arī jābūt. Iedomājies, ka tu dzīvo tādā pašā mājā. Jūs visi esat šausmonīgi vientuļi, jūs tiecaties cits pie cita. Taču jūs šķir stāvi. Vai tiešām tu iesi svešā stāvā, pieklauvēsi pie svešām durvīm un sacīsi: «Nāciet pie manis.»?

— lešu,—Fēlikss atbildēja. — Bet, ja mani izslēgs no sekcijas, es nedziedāšu «ta-ra-ri-ra-ra».

— Laukā! — Ven-Vens pavēlēja.

Šoreiz Fēliksu neviens neaizturēja. Bet sadusmotais Ven-Vens tā arī nekad neuzzināja, ka šodien novadījis savā mūžā labāko mēģinājumu: viņš bija iemācījis Fēliksam saprast, ka dažādi cilvēki par vienu un to pašu var būt dažādās domās.

Ap šo laiku, kad Fēliksam tik neveiksmīgi beidzās mēģinājums, Boriss gāja riņķī nometnei jau trešo reizi — gāja, nelolodams ne mazāko cerību. Klubā viņš tā arī neieskatījās, un Fēliksa tur nemaz vairs nebija. Boriss bija apjucis: viņš nesaprata, ko iesākt, ko sacīt Aleksejam Paličam un kas vispār tagad notiks. Boriss domās pārcilāja visu, kas pēdējās dienās atgadījies, un savas vairtas tur neredzēja: viņš nebija izdarījis nekā tāda, lai Fēlikss tiktu «atsaukts». Un tomēr Boriss jutās vainīgs.

Toties Fēlikss jau stāvēja tur, kur tika atstāts, un Boriss, viņu ieraudzījis, kļuva tik priecīgs, ka pat noskaitās.

— Kur tu biji, kosmisko izbāzni? — Boriss kliedza, uzbrukdams Fēliksam. — Es visu nometni pa trim lāgiem izmeklēju!

— Tur, — Fēlikss sacīja, norādīdams uz kluba pusi. — Meitene Lilija mani pasauca spēlēt. Es domāju, ka mēs spēlēsim. Taču viņa bija runājusi nepatiesību. Tur bija treneris Ven-Vens. Sākumā viņš lasīja, pēc tam stāstīja. Meitene Lilija sacīja, ka visu saprotot, taču es redzēju, ka viņa nekā nesaprot. Es vēl mazāk sapratu. Borja, ja meitene Oļa saka: «Putni, putni, nelidojiet garām…» — kāpēc tas nozīmē, ka viņa vēlas apciemot Koļu?

Boriss saprata pat mazāk nekā Fēlikss. Ven-Vena luga Fēliksa pārstāstījumā skaidrāka nekļuva.

— Vai tavā ķobī nav viss sagriezies? — Boriss vaicāja, nedaudz satraucies. — Kāda Lilija? Kāda Oļa? Kāds sakars te ar putniem? Ko tu gvelz?

— Lilija ir īsta. Un treneris Ven-Vens ir īsts. Bet Oļa un Kola — uz papīra. Ven-Vens par viņiem daudz stāstīja, taču uz papīra bija pavisam kas cits.

Boriss atcerējās, ka no rīta ēdnīcā kāda meitene bija paziņojusi par mēģinājumu.

— Tu esi bijis mēģinājumā! — Boriss aptvēra. — Morkovkins jums nolasīja ainiņu un gribēja, lai jūs to nospēlētu. Atceries: spēlēt var ne tikai futbolu. Spēlēt var arī ģitāru vai teātri. To visu «spēlē». Morkov­kins ir nevis treneris, bet kultūras darbinieks. Viņš vienreizēji vālē pa bungām.

— Viņu sauc nevis par Morkovkinu, bet par Ven-Venu, — Fē­likss iebilda.

— Neesmu dzirdējis. Zinu tikai, ka viņš ir Morkovkins. Un tu pie viņa vairāk neej. Man pietiek ar tavu pašdarbību.

— Viņš mani padzina, — Fēlikss sacīja bez mazākā apvainojuma.

— Sākumā viņš mani nosauca par vecīti, pēc tam — izdzina. Borja, vai tad es esmu kāds vecītis?

— Viņš tevi nosauca par vecīti tāpēc, ka tu viņam iepatikies.

— Kāpēc tad viņš mani padzina?

— Droši vien tu kaut ko aplamu sarunāji. Vai tu nebiji rupjš?

— Nē. Vienreiz es viņu uzrunāju ar «tu», tas viņam nepatika.

— Esi gan tu muļķis, — Boriss sacīja un tajā pašā mirklī apķērās, taču vārds jau bija izsprucis pār lūpām. — Laiks zināt, ka pieaugušie jāuzrunā ar «jūs».

— To es sen zinu. Es domāju, ka viņš nav pieaudzis. Borja, kāpēc tu . . .

— Diezgan jautāt, — Boriss viņu pārtrauca. — Par mēģinājumu es tev neko nevaru paskaidrot, jo pats tur neesmu bijis klāt.

Šoreiz Fēlikss neklausīja.

— Es nejautāju par mēģinājumu. Es tev gribu uzprasīt ko citu. Tu man arvien stāsti, skaidro vārdu nozīmes. Tu visu laiku ej kopā ar mani. Kāpēc citi zēni neiet kopā ar mani un neko neskaidro? Kāpēc tu viens pats?

— Tāpēc, ka es esmu tavs draugs, — Boriss atbildēja, priecā­damies, ka Fēlikss nav pievērsis uzmanību vārdam «muļķis».

— Bet vai cilvēkam var būt tikai viens draugs?

— Var pat nebūt neviena.

— Vai divi draugi var būt?

— Var būt arī pieci.

— Kāpēc tad man nav pieci?

Tas bija viens no tiem jautājumiem, uz kuriem nav iespējams atbildēt. Boriss neprastu paskaidrot, kāpēc viņam pašam starp vien­audžiem līdz šim nav pat viena drauga. Uz tādiem jautājumiem parasti atbild: «Pajautā pats sev!» Taču arī tā nav atbilde, tikai atrunāšanās. Turklāt vēl Fēliksam tā atbildēt nedrīkstēja. Viņš dzīvoja uz Zemes tikai dažas dienas. Viņš nesapratīs, ka par draudzību jācīnās visu mūžu, bet to pazaudēt var dažās sekundēs.

— Nezinu, kāpēc tev nav pieci draugi, — Boriss atbildēja.

— Vienkārši tā sanācis.

— Bet kāpēc tev nav?

— Man neviens cits nepatīk. Atskaitot tevi, protams.

— Tagad man skaidrs, — Fēlikss sacīja. — Skaidrs par tevi, taču nav skaidrs par sevi. Man patīk visi zēni.

— Pat Degtjarjovs?

— Degtjarjovs man nepatīk. Ja viņš man gadīsies tuvumā, es atkal metīšos tevi aizstāvēt.

— Labāk nevajag, — Boriss teica. — Viņš tagad nevienam nepie­kasās. Vai tavi jautājumi ir galā?

— Man ir vēl viens.

Boriss nopūtās. Fēlikss jautāja par lietām, par kurām Boriss nekad nebija domājis. Tomēr labāk atbildēt pašam nekā gaidīt, kamēr Fēlikss pajautās kādam citam.

— Labi. Tikai lai tas būtu pēdējais. Šodien ne par ko vairāk nejautā. Norunāts?

— Vairāk nejautāšu, — Fēlikss bija ar mieru. — Man nav skaidrs … Tu mani nosauci par «kosmisko izbāzni» . . .

— Tas bija joks.

— Tu mani nosauci par «muļķi» . . .

— Arī joks.

— Bet Ven-Vens mani nosauca par «vecīti». Kas tad es īstenībā esmu?

— Es jau tev paskaidroju: par «vecīti» sauc cilvēku, kurš patīk. Bet «izbāznis» un «muļķis» ir joku vārdi.

— Nē, — Fēlikss stingri noteica,—tie nav joki. Es jau zinu: joks ir tad, kad smejas. Tu nesmējies. Tie ir slikti vārdi.

— Piemēram, izb … — Boriss sacīja, taču laikā aprāvās. — Vispār tev taisnība. Tie nav īsti labi vārdi. Ja tev tos saka kāds no malas, tu drīksti apvainoties. Bet, ja šos vārdus saka draugs, tie iegūst gluži citu nozīmi. Es tevi varu nosaukt par muļķi vai sivēnu, vai mūdzi. Un tev uz mani nav jāapvainojas. Tas viss ir sacīts pa draugam. Saproti? Līdzīgi «vecītim».

— Nu es saprotu, vecīt, — Fēlikss teica.

— Tad ir labi. Iesim uzspēlēt futbolu.

— Ejam, muļķi! — Fēlikss nopriecājās. — Es jau sen neesmu spēlējis futbolu, mūdzi.

Boriss nodrebēja, un Fēlikss to manīja.

— To es tikai tev, izbāzni, — viņš paskaidroja. — Nevienam citam es tā neteikšu.