Karuselis virs pilsētas

SESTĀ DIENA UN SEPTĪTĀ Mācīties ir grūti, taču arī mācīt nav viegli . . .

Nometnes priekšnieks nebija aizmirsis Aleksejam Paličam doto solījumu. Viņš pats raudzījās, lai Borisam un Fēliksam tiktu ierādītas guļvietas vienā istabā. Viņu gultas atradās līdzās.

— Vai patīk? — priekšnieks vaicāja zēniem.

— Te ir ļoti labi, — Fēlikss sacīja, atcerēdamies Borisa pamācības.

Priekšnieks apmierināti nokrekšķējās.

— Jūsu dēļ centāmies,—viņš pavēstīja. — Ar ko jūs domājat pie mums nodarboties? Jūs abi esat bez sporta skolas norīkojuma.

— Skraidīt, spēlēt un slaistīties, — Fēlikss vaļsirdīgi paziņoja.

Priekšnieks iesmējās.

— Skraidīt varat, cik vien gribas. Sporta spēļu sekcijas mums nav, taču spēlēt — spēlēsiet. Toties slaistīties mēs jums neļausim. Slaistus mēs neturam.

— Paličs sacīja… — Fēlikss iesāka un tūliņ pat apklusa: viņam ar Borisu bija noruna — līdzko Boriss viņam uzkāpj uz kājas — jā­apklust.

— Kāds Paličs? — priekšnieks jautāja.

— Aleksejs Paličs, — Boriss pasteidzās iejaukties, kamēr Fēlikss vēl nav paguvis sarunāt muļķības. — Viņu skolā tā sauc: Paličs, tas nozīmē — Aleksejs Paličs.

— Mēs gan viņu tā nesaucām,—priekšnieks sacīja. — Laiki mainās. Iekārtojieties — un tad uz medicīnisko pārbaudi!

Priekšnieks aizgāja. Boriss noņēma papēdi no Fēliksa pēdas.

— Paliču aizmirsti!

— Es nevaru viņu aizmirst.

— Tad vismaz nerunā to, ko tev neprasa. Tagad iesim uz medi­cīnisko pārbaudi. Tur atbildi tikai uz jautājumiem, kā es tev teicu. Ja neko neprasa, klusē. Labāk lai domā, ka tu esi stulbenis. Tādi pie mums gadās.

Guļamistabā pamazām sanāca arī citi zēni. Fēlikss aplūkoja viņus ar sajūsmu. Tie bija tādi paši kā viņš. Dažiem pat bija līdzīgi kostīmi. Borisam pazīstamu zēnu pagaidām nebija, un nevarētu teikt, ka viņš par to skumtu.

Pie ārsta kabineta drūzmējās meitenes. Boriss pievērsa viņām Fēliksa uzmanību jau iztālēm.

— Re, tur ir tās meitenes, par kurām tev stāstīju.

— Atceros, — Fēlikss sacīja, vērīgi nopētīdams rindā stāvošās meitenes. — Meitene ir «viņa». Taču viņas nemaz nav līdzīgas Jefro- siņjai Dmitrijevnai.

— Kādai Jefrosiņjai Dmitrijevnai?

— Tai, kas vakarā bija atnākusi. Paličs sacīja, ka viņa arī ir «viņa». Tikai viņa nav tāda kā viņas.

— Kad viņa bija atnākusi?

Fēlikss atkartoja visu, ko bija stāstījis Aleksejam Paličam. Boriss nosvilpās.

— Pēdējais laiks bija no turienes aizlaisties.

— Aizlaisties?

— Aiziet, — Boriss izlaboja.—Tā bija mūsu apkopēja. Viņa ir nevis meitene, bet vecenīte. Kā lai tev izskaidro? Vecenīte—tā ir tāda meitene, kas jau ir veca.

— Skaidrs, — Fēlikss sacīja. — Tātad meitene — tā ir jauna ve­cenīte?

— Meitene ir meitene, — Boriss novaidējās. — Un vecenīte — gluži vienkārši vecenīte. Kaut gan viņas abas ir sievietes. Viņa — tas nozīmē sieviešu dzimti. Meitene vēlāk paliks par vecenīti, toties vecenīte par meiteni nekad vairs nekļūs.

— Kāpēc? — Fēlikss vaicāja. — Vai viņa negrib?

— Arī gribēdama viņa to nevarētu.

— Tagad saprotu, — Fēlikss sacīja.

Boriss aizdomīgi pašķielēja uz Fēliksu.

— Varbūt tev vispār ir viss skaidrs? Varbūt tu man tikai spēlē uz nerviem?

— Varbūt arī spēlēju, — Fēlikss atbildēja.

— Ko?! — Boriss draudīgi izdvesa.

— Varbūt arī spēlēju, — Fēlikss atkārtoja, — un varbūt arī ne. Es taču pats nezinu.

— Bet kā tu zini, ko nozīmē «spēlēt uz nerviem»?

— To es nemaz nezinu, — Fēlikss sacīja. — Nupat jau vienreiz teicu.

Boriss klusēdams noskatīja Fēliksu. Kaut kā vajadzētu būt manā­mam, ja cilvēks melo. Taču Fēliksa acis bija skaidras un mirdzošas kā pašā pirmajā mirklī viņam nonākot uz Zemes. Liela, uzticīga zīdaiņa acis. Ar tādām acīm nav iespējams melot.

Medicīniskā pārbaude noritēja gandrīz vai bez starpgadījumiem. Zēniem pārbaudes laikā kājās bija apakšbikses, un neesošā naba ne­tika ievērota. Citādi Fēlikss nebija sliktāks par pārējiem, savā ziņā pat labāks: viņam atklājās savam vecumam neatbilstoši spēcīgas kājas un liels plaušu tilpums.

Ar šo tilpumu arī radās pārpratums, kuru, par laimi, izņemot Borisu, neviens nepamanīja.

— Ievelc krūtīs elpu. Pūt šeit, — sieviete baltā virsvalkā sacīja Fēliksam.

Boriss, stāvēdams viņam aiz muguras, baidījās, ka tik Fēlikss tūliņ nepajautā, piemēram, «Ko nozīmē «pūt»?», vai necenšas no­skaidrot, kur viņam ir krūtis. Taču Fēlikss pūta, neko nejautādams.

— Lieliski! — ārste sacīja. — Pat pārāk lieliski! Vai tu, puisīt, ne­strādā par stikla pūtēju?

— Par stikla pūtēju nestrādāju, — Fēlikss nosvērti atbildēja.

— Panāc man tuvāk. Elpo.

Fēlikss paklausīgi piegāja un elpoja.

— Neelpo. Labi. Vari iet.

Boriss atviegloti nodvesās, kad Fēlikss aizgāja. Katra lieka minūte ārsta kabinetā varēja beigties ar to, ka tiktu atklāta trūkstošā naba.

Taču, kad Boriss izgāja no kabineta, izrādījās, ka Fēlikss vēl arvien neelpo. Viņš bija savilcis pirkstus dūrēs, piesarcis un cietās pēdējiem spēkiem. Uz mirkli Borisam pazibēja doma, ka patlaban Fēlikss tik ļoti izskatās pēc normāla cilvēka kā nekad agrāk.

— Elpo, muļķīti, — Boriss neliekuļoti sirsnīgi sacīja. — Citādi vēl nomirsi.

Fēlikss iepleta acis, nosarka vēl vairāk, taču elpot nesāka. Boriss nobažījās pa īstam.

— Elpo, Fēlikss, kad es tev saku!

Fēlikss ar troksni izpūta gaisu. Ieelpoja. No jauna izelpoja. No jauna ieelpoja. Un teica:

— Paldies, Boris. Es nezināju, ka bez elpas ir tik grūti. Tā mei­tene ārsta kabinetā ir slikta?

— Viņa ir nevis meitene, bet ārste, — Boriss paskaidroja. — El­pošanai atļauja nav jāprasa. Pašam jāelpo, nav ko pūsties. Bēdīgi tev klātos, ja es nebūtu atnācis.

— Un muļķītim arī klātos bēdīgi?

— Kādam muļķītim?

— Tam, kuram tu atļāvi elpot.

Atkal Boriss ar šaubīgām acīm paskatījās uz Fēliksu, pūlēdamies viņa sejā sazīmēt izlikšanos. Taču izlikšanos nevarēja manīt. Ir jābūt aktierim, lai tā izliktos. Pat ne parastam aktierim — nopelniem bagā­tam.

— Diezgan, — Boriss sacīja. — šodien tu man neko vairs nejautā. Vai norunāts?

— Šodien nejautāšu, — Fēlikss paklausīgi atbildēja. — Taču tu vēl nepateici — kur ir tas muļķītis?

— Viņš ir te. Es tev vēlāk viņu parādīšu.

Šoreiz Boriss, to teikdams, mērķēja pats uz sevi. Acumirklī viņš pat iedomāties nespēja, kā varēs izturēt ar šo ciemiņu veselu mē­nesi.

Pēc vakariņām, kuras Fēlikss aprija bez jebkādas baudas, skolē­niem tika demonstrēta filma. Uz ekrāna aulekšoja zirgi, sprak- šķināja ložmetēji; neuzvaramie puišeļi uzveica pieaugušos ienaid­niekus. Puišeļi, salīdzinot ar pieaugušajiem, bija tik gudri, ka nesajūs- mināties par viņiem nebija iespējams. Bērni smējās un lēkāja krēslos. Viņiem gribējās dzīvot tajā laikā, kad pieaugušie bija tik viegli uz­veicami.

Fēlikss nesmējās. Dažas reizes viņš pavēra muti, taču Borisa pa­pēdis visu seansu cieši balstījās uz viņa pēdas. Galu galā arī Borisam bija tiesības uz atpūtu.

Noguruši no trokšņainās un satraukumu pilnās dienas, nometnes dalībnieki pēc vakara jundas ātri vien iemiga. Iemiga arī Boriss, pirms tam vēl izskaidrojis Fēliksam, kas tas ir — rīta junda.

No rīta Fēlikss Borisa vadībā uzklāja gultu. Neviens viņiem ne­pievērsa uzmanību: zēni vēl īsti nebija pamodušies. Arī Borisam nāca miegs, tomēr viņu kaut kas pamodināja jau dažas minChes pirms tauru skaņām. Viņš pamodās ar tik satrauktu sirdi, ar kādu mostas cilvēki, kurus sagaida nepatikšanas. Sākumā viņš neaptvēra, no kā cēlies šis satraukums, taču, pametis acis sāņus, saprata.

Nepatikšanas gulēja blakusgultā pie sienas.

— Tūliņ skriesim mazgāties, — Boriss pačukstēja. — Pēc tam — rī- tarosme. Dari, kā visi citi.

No dažādām nometnes pusēm uz ezeru skrēja zēni. Fēlikss skrēja Borisam līdzās: viņš neskatījās, kur liek kāju, un pa divi lāgi paklupa.

— Nemet acis uz meitenēm, — Boriss skriedams aizrādīja.

— Man patīk meitenes, — Fēlikss neapstādamies atbildēja.

— Tā tik vēl trūka, — Boriss nomurmināja.

Boriss saprata, ka nav iespējams Fēliksu turēt visu laiku malā no citiem, taču pirmajā reizē aizveda viņu uz peldvietas attālāko galu.

Boriss jau bija pārliecinājies, ka Fēlikss, ja viņam tikai parāda, visu iegaumē precīzi. Zobus viņš, piemēram, iztīrīja ar pirmo reizi. Slikti iznāca, ja viņš bija sadomājis darboties patstāvīgi.

Ieziepēdams seju, Boriss aizmiedza acis un, kad ziepes bija no­skalotas, ieraudzīja, ka Fēlikss nokož ziepju gabaliņu.

— Izspļauj, to nedrīkst ēst!

Bija par vēlu. Kad Boriss iebāza Fēliksa mutē pirkstu, ziepju tur vairs nebija.

— Ir nu gan! — Boriss sašutis iesaucās. — Ja nu tev vēders sāpēs? Tavu vēderu nevienam pat parādīt nedrīkst. It īpaši ārstam.

— Un nemaz nevajag rādīt. — Fēlikss atbildēja. — Viņa ir slikta meitene.

— Es jau tev vienreiz paskaidroju: viņa nav slikta, viņa ir ārste. Ārsts pat var izdarīt, ka sāp, bet tas tik un tā nāks par labu.

— Man nevajag, Borja, divas reizes skaidrot, — Fēlikss atgādi­nāja.

— Kāpēc tad tu viņu sauc par meiteni?

— Tas bija joks, — Fēlikss attrauca.

— Kāds joks? — Boriss piktojās.

— Vai tad esi jau aizmirsis? Tu man solīji vēlāk paskaidrot.

— Tikai tavu joku man trūka! Vispirms iemācies saprast, kas un kā! Vai Paličs tev nelika mani klausīt? Vai tu nesolīji?

— Es solīju.

— Tādā gadījumā es tev pavēlu — nekādu joku. Saprati?

— Sapratu, — Fēlikss paklausīgi atbildēja. — Bet meitenes tomēr ir labākas par vecenītēm? Vai ne?

— Labākas. — Boriss atmeta ar roku. — Tikai neiedomājies tādus jautājumus uzdot vecenītēm. Centies prasīt vienīgi man.

— Es jau cenšos, — Fēlikss sacīja. —Tu ne vienmēr atbildi. Kad tu neatbildi, man gribas pajautāt citiem.

Peldvietā gandrīz neviena vairs nebija. Nokavēt rītarosmi, visiem redzot, Boriss negribēja.

— Labi, — viņš teica, savākdams vienkopus pacietības paliekas. — Es centīšos atbildēt uz visiem taviem jautājumiem. Tikai ņem vērā — arī es visu nezinu.

— Ei nu ei? — Fēlikss brīnījās. — Un es domāju, ka tu zini visu.

Noskaidrot, vai tas bija teikts nopietni vai pa jokam, Borisam ne­bija laika.

Rītarosme pagāja mierīgi.

Pie galda bez Borisa un Fēliksa sēdēja vēl divas meitenes. Vakar šo meiteņu nebija. Viņas laikam bija atbraukušas agri no rīta.

Fēlikss, tikko apsēdies pie galda, sāka uz viņām blenzt tik cen­tīgi, ka varētu domāt — viņam arī četru acu nepietiktu. Aizmirsis par ēdienu, viņš raudzījās cieši un vērīgi. Fēlikss nesmaidīja un arī nebija sadrūmis, skatījās, acu nenovērsdams, un viss.

Borisa kāja zem galda slīdēja sāņus.

Godīgi sakot, meitenes diezin ko neapjuka. Sīs meitenes vairs nebija ar pliku roku ņemamas; ne reizi vien viņām bija nācies startēt rajona un apgabala sacensībās; bija piedzīvoti gan svilpieni, gan aplausi; viņām mugurā bija treniņtērpi no tīras vilnas; zēnus viņas bija redzējušas ne tādus vien.

Jā, ne tādus vien. Taču šī zēna nopietnajā vērīgumā bija kas dīvains. Viņa skatiens nebija parasts. Viņš lūkojās tā, it kā gribēdams šīs meitenes iegaumēt uz visu mūžu.

Sākumā viena, tad otra nolika savu karoti uz galda, un abas pārmija skatienus. Tā, kurai bija īsas, spurainas bizītes, vaicāja:

— Nu, ko lūri?

Boriss uzmina uz Fēliksa kājas stiprāk. Ar to bija domāts, ka Fēliksam jānovēršas un jāsāk ēst. Taču Fēliksam tas nozīmēja vie­nīgi pavēli klusēt. Viņš klusēja, kaut gan zēnam ļoti gribējās ko pavaicāt.

Otra meitene ar garajiem matiem paraustīja plecus.

— Vai tad neredzi? Mēs viņam esam iepatikušās.

Tas sniedzās pāri Fēliksa spēkiem. Viņš vairs nejuta Borisa kāju.

— Jūs man esat iepatikušās, — Fēlikss pavēstīja, un no viņa mutes izlidoja ziepju burbulis.

Meitenes no jauna saskatījās. Tās bija nopietnas meitenes, sa­smīdināt viņas nebija tik viegli.

Burbulis tūliņ pārsprāga.

— Tu esi iluzionists? — meitene ar bizēm pavaicāja.

— Es esmu Fēlikss,—viņš atteica, un viņam no mutes izlidoja vēl divi burbuļi.

Šoreiz burbuļi nepārsprāga. Laistīdamies varavīksnes krāsās, tie cēlās augšā — pretī ēdnīcas griestiem. Meitenes iespurdzās. Pie citiem galdiņiem pagaidām neviens neko nemanīja.

Fēlikss pasmaidīja. Viņam bija patīkami skatīties uz meitenēm. Un tagad viņš redzēja, ka arī meitenes veras viņā ar ziņkāri. Viņas sekoja burbuļiem ar acīm, un Fēlikss saprata, ar ko izpelnījies mei­teņu uzmanību.

Ātri vien aptvēris, ka burbuļu skaits atkarīgs no izelpotā gaisa daudzuma, Fēlikss pūta no visa spēka. Pār viņa lūpām pārskrēja bur­buļu ķēdīte. Zvārodamies un ļodzīdamies, kļūdami arvien lielāki, varavīkšņainie baloni lidoja virs jauno sportistu galvām. Tagad smiekli atskanēja arī no blakusgaldiņiem.

Dežūrskolotājs — viņš bija arī vieglatlētikas treneris — sāka pārlūkot ēdamzāli. Taču laimīgais Fēlikss, neapjauzdams, kāds ne-* gaiss briest pār viņa galvu, pūta un pūta, un burbuļi no viņa lūpām cēlās gaisā ķēdītē vien.

Treneris pamāja Fēliksam ar pirkstu. Fēlikss paklausīgi devās pie viņa.

— Tu iedomājies, ka uz cirku esi atnācis? — treneris vaicāja.

Visi uz mjrkli pieklusa, gaidot, kā šis nepazīstamais zēns izlo­cīsies.

— Es domāju, ka esmu atbraucis uz sporta nometni, — Fēlikss pieklājīgi sacīja.

Fēliksa atbildē bija tieši astoņi vārdi. Un tieši astoņi burbuļi at­sitās pret trenera platajām krūtīm un pārplīsa.

Ja virs ēdamzāles nebūtu vēl otrā stāva, griesti, pilnīgi iespējams, būtu no smiekliem pacēlušies gaisā. Taču treneris bija savaldījis ne tādus kumeļus vien.

— Ārā no ēdamzāles, — viņš mierīgā tonī pavēlēja. — Atnāksi pie manis pēc brokastīm.

Iedams garām meitenēm, Fēlikss raudzījās uz viņām, cenšoties notvert viņu skatienus. Taču meitenes pagrieza muguru. Vīrietis, kas izdzina Fēliksu, bija tieši šo meiteņu treneris.

Pēc brokastīm Boriss kā lode izlidoja no ēdamzāles. Fēlikss stā­vēja pie ziņojumu dēļa un grozīja galvu visneiedomājamākos veidos, lai ziņojumu teksts ieņemtu viņam ierasto stāvokli.

Boriss iebakstīja Fēliksam mugurā un parādīja ar roku ap ēdnīcas stūri.

— Ko tas nozīmē! — Boriss nošņācās, kad viņi bija noslēpušies no sportistiem, kas nāca laukā no ēdnīcas. — Tevi izmetīs no nomet­nes! Cik Aleksejs Paličs nenopūlējās! Cik es neesmu pūlējies! Un viss tagad būs pagalam tavu burbuļu dēļ! Kāpēc tu sabāzi ziepes rīklē?

— Sabāzu ziepes rīklē? — Fēlikss pavaicāja ar viņam raksturīgo neizpratni.

— Ēdi, ēdi, ēdi … — Boriss nepacietīgi čukstēja. — Bāzi mutē, bāzi mutē, bāzi mutē . . . nobaudīji, iebaudīji, nogaršoji, notiesāji . . . šajā gadījumā tas viss ir viens un tas pats. — No uztraukuma Boriss bija sācis ar roku sist ritmu un, pašam nemanot, turpināja runāt ritmā. — Ja tev tiešām nepielec, vācies prom, kur rāda acs! Tā! Vai tagad saprati?

— Es sapratu, ka viņam nepatika burbuļi. Toties visiem citiem patika. Visi smējās. Ja smejas, tas ir labi? Vai tad viens var būt labāks par visiem?

— Viņš nav labāks. Viņš ir svarīgāks.

— Svarīgāks par meitenēm?

— Fēliks, — Boriss bezcerīgā balsī ierunājās,—ja tu vēl reizi . . . Klausies, Fēliks, es tevi aizsūtīšu uz mājām.

— Uz laboratoriju? Pie Paliča?

— Nē. Es izstāstīšu, kas tu esi, — un tevi atsauks atpakaļ.

— Uz kurieni mani atsauks atpakaļ? — Fēlikss bezrūpīgi vai­cāja, un Boriss atcerējās, ka Fēlikss viņa priekšā ir bezpalīdzīgs.

— Tagad tu dosies pie tā cilvēka, — Boriss nopūtās. — Tu viņam teiksi: «Piedodiet man, lūdzu, es nekad vairs tik huligāniski neuz- vedīšos. Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.»

— Bet man jau neiekrita putrā ziepju gabaliņš, — Fēlikss ie­bilda.

— Tā vajag, — Boriss sacīja. — Vēlāk paskaidrošu. Pasaki tikai šos vārdus un ne zilbītes vairāk, pat ja tev jautās. Ej, viņš nāk ārā. Un nerunā vienā laidā. Lai viņš kaut ko parunā, tad tu, tad atkal viņš, tad atkal tu.

Fēlikss devās pie trenera. Tas viņu ieraudzīja pa gabalu un apstājās, sakrustodams rokas aiz muguras. Zēns piegāja klāt un klusēja.

— Nu? — treneris vaicāja.

— Piedodiet man, lūdzu, — Fēlikss sacīja.

— Pieņemsim . . .

— Es nekad vairs tik huligāniski neuzvedīšos.

— Pieņemsim arī to.

— Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.

— Pieņemsim, ka es noticēju. Klausos tālāk.

Tā kā Fēliksam bija pavēlēts ne zilbes vairāk nerunāt, plate tika uzlikta par jaunu.

— Piedodiet man, lūdzu, — Fēlikss atkārtoja.

— Nu tālāk, tālāk . . .

— Es nekad vairs tik huligāniski neuzvedīšos.

— Vai patafonu esi aprijis?—treneris vaicāja.

— Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.

Treneris vērīgi ielūkojās Fēliksam acīs un ieraudzīja visīstāko

svešas planētas iedzīvotāja skatienu. Tomēr viņš pat tādu domu ne­pieļāva, ka varētu tikt izjokots.

— Ēdamzālē tu biji drosmīgāks. Tev manas meitenes iepati­kušās, vai?

Fēlikss nodrebēja. Adatiņa nolēca no plates.

— Iepatikušās gan, — Fēlikss priecīgi atzinās. — Vai jums viņas arī iepatikušās?

Treneris pasmīkņāja.

— Zini ko — tu iesi uz vieglatlētikas grupu. Paskatīsimies, kā tur tu laidīsi burbuļus.

Fēlikss atgriezās pie Borisa.

— Nu, ko viņš teica?

— Teica, ka meitenes . . .

— Galvu tu esi zaudējis ar savām meitenēm! Ko viņš par tevi sacīja?

— Sacīja — iesi uz vieglatlētikas grupu.

— Tātad piedevis, — Boriss nopriecājās. — Iesim kopā, man vienalga, kur trenēties.

Jāteic, ka Kuļeminskas sporta dzīvē bija zināmas dīvainības. Kuļeminskas sporta priekšnieki nebūt neuzskatīja par pienākumu iz­virzīt olimpiskajām spēlēm savu komandu. Kuļeminskā nebija tādas kārtības, ka fizkultūras skolotāji un visi treneri dancotu apkārt desmit spējīgākajiem, bet pārējie — lai sēž pie grāmatām, kamēr mugura līka. Kuļeminskā centās palīdzēt visiem, kas vien gribēja nodar­boties ar sportu. Tas mazināja čempionu un rekordistu skaitu. To­ties vairāk cilvēku turējās pie labas veselības.

Protams, uz sporta nometni sabrauca arī čempioni. Taču pār­svarā bija parasti skolēni, kas pa vasaru iemācīsies augstāk lēkt un ātrāk skriet. Un pie viena iegūs pareizu stāju (nemetīs vairs kūkumu), pareizu gaitu (nevilks kājas pa zemi) un ielāgos, kā pareizi jāelpo (ar krūtīm, nevis ar vēderu).

Kad Boriss ar Fēliksu piegāja pie vieglatlētikas sektora, tur jau bija sapulcējušies kādi trīsdesmit grupas dalībnieki. Pazīstamais treneris lika nostāties ierindā, bet pats pagāja malā, kur zālē sēdēja meitenes zilajos vilnas treniņtērpos.

— Volodja,—treneris uzrunāja savu palīgu, — tu padarbojies šeit. Mēs iesim pastrādāt pie starta. Ejam, meitenesl

Meitenes piecēlās un sekoja trenerim uz skrejceliņu. Gaita viņām bija laiska un atbrīvota; rokās meitenes nesa kurpes, kādas Fēlikss vēl nekad nebija redzējis: uz zolēm auga zobi.

— Mani sauc Vladimirs Antonovičs, — sacīja palīgs, kam mugurā bija vēl lieliskāks treniņtērps nekā meitenēm: pāri zilajām piedurknēm stiepās balta svītra. — Sākumam ievelciet vēderu un iztaisnojiet mu­guru. Degtjarjov, ko tu stāvi kā krāsns kruķi norijis?

Ierinda sakustējās. Degtjarjovs iztaisnojās, ievilka cik vien va­rēdams vēderu un sastinga, tēlodams absolūtu pakļaušanos.

— Vari elpot, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Un neāksties. Nevienam smiekli nenāk, pat tev ne.

Izdzirdis vārdu «elpot», arī Fēlikss saausījās.

— Vai šis ir tas muļķītis? — viņš čukstus pavaicāja Borisam.

— Kaut kas līdzīgs, — Boriss atbildēja. — Tu ar viņu labāk ne­ielaidies.

— Sākumā noģērbsimies, — Vladimirs Antonovičs teica. — Ap- skriesiet divas reizes apkārt stadionam. Mierīgā tempā. Necenšoties cits citu apdzīt — tās nav sacensības, tā būs tikai iesildīšanās. Kam nav sporta apavu, var skriet basām kājām. Izklīst!

Noģērbuši virsdrēbes, zēni sastājās uz skrejceliņa.

— Aiziet!

Fēlikss skrēja pirmo reizi mūžā. Tas, par ko viņš bija sapņojis pag­rabā, piepildījās: līdzās skrēja tādi paši zēni kā viņš. Kāpēc tas viss notiek, Fēlikss nezināja, taču sajūta bija lieliska. Skriet bija tik viegli, ka Fēlikss pamazām izvirzījās priekšā. Pārējie negribēja atpa­likt. Kaut arī nebija sacensības, viņi tik un tā uzņēma ātrumu. Tomēr Fēlikss bez īpašas piepūles drīz vien apsteidza citus par kādiem pie­ciem metriem. Fēlikss nezināja, kas tas ir—sacensības. Un tomēr viņam bija patīkami skriet visiem pa priekšu. Viņu pārņēma burvīga sajūta — uzvaras sajūta. Taču piepeši to uzveica vēl kas stiprāks.

Pa skrejceliņu pie starta līnijas pastaigājās meitenes. Viņas pakāpās malā, lai palaistu garām Fēliksu un pārējos. Pārējie aizskrēja tālāk — Fēlikss apstājās. Viņš nespēja paskriet garām šīm meitenēm.

Šķita, ka meitenes viņu vairs nepazīst. Un ja arī būtu pazinušas? Kam viņām vajadzīgs šis izstīdzējušais zeņķis garajās, lempīgajās sportenēs? Meitenes zilajos treniņtērpos turpināja iesildīties, uz Fēliksu joprojām neskatīdamās.

— Nu, ko teiksi? — treneris vaicāja.

— Kas tad jāsaka? — Fēlikss atbildes vietā pajautāja.

Meitenes nepievērsa viņam uzmanību. Taču meitenes nebūtu

meitenes, ja pat neraudzīdamās nezinātu, ka šis puišelis blenž uz viņām kā uz nezin kādu brīnumu. Meitenes saskatījās un iesmējās. Toties trenera pieredzējušais skatiens automātiski ievēroja, ka puiše­lis elpo vienmērīgi un dziļi, kaut gan noskrējis gandrīz veselu apli.

— Drāz pakaļ, drāz pakaļ! —treneris steidzināja.

Fēlikss aizskrēja. Viņš skrēja, no trenera viedokļa raugoties, atbaidoši: solis īss, bez vēziena; zods nokarājies; krūtis izgāztas. Taču grupu viņš panāca jau otrā apļa sākumā.

Otrajā aplī Fēlikss atkal grasījās apstāties, taču treneris zēnu ta­gad uzmanīja. Viegli uzšāvis pa pēcpusi, viņš sūtīja Fēliksu uz finiša taisni, kur zēns apsteidza visus citus par metriem divdesmit.

Vladimirs Antonovičs to iegaumēja. Taču balsī vienīgi noteica:

— Es brīdināju — nav nekādas sacensības. Tu man būsi visu grupu nodzinis.

Daži no zēniem, to skaitā arī Boriss, novēlās zālē garšļaukus.

— Negulēt, negulēt! Staigājiet! — Vladimirs Antonovičs uz­sauca. — Turpmāk zināsiet, kad ir iesildīšanās un kad — pasaules čempionāts.

Boriss aizelsies piegāja pie Fēliksa.

— Skriet tu māki, — viņš sacīja.—Tikai nevajag tik briesmīgi.

— Ko tas nozīmē —tik briesmīgi? Vai tad kāds nobijās no manas skriešanas?

— Skrien lēnāk. Neizcelies īpaši. Tu nedrīksti.

— Nesaprotu, — Fēlikss brīnījās. — Borja, tu man visu laiku aizrādi: to nedrīkst, to nedrīkst. Kāpēc tu aizrādi man vienam? Kāpēc tu neaizrādi citiem—tādiem pašiem kā es?

Fēliksa balsī nebija ne kripatiņas no aizvainojuma. Viņš vienkārši gribēja zināt — kāpēc?

— Tāpēc, ka es tev esmu, nu . . . drusciņ draugs.

— Ko nozīmē — drusciņ draugs?

— Ak kungs, — Boriss iesaucas, — ne «drusciņ», bet draugs, un viss, nepiesienies. Vēlāk paskaidrošu.

— Vēlāk un vēlāk … Tu saki «vēlāk», bet pats aizmirsti.

— Toties tu labi atceries, — Boriss pavīpsnāja.

Taču Fēliksu izsist no sliedēm nebija tik vienkārši.

— Es labi atceros, — viņš apstiprināja. — Vai tad tas ir kas ļauns — labi atcerēties?

Boriss jau zināja, ka jautājumu un atbilžu spēle var turpināties līdz vakaram. Šoreiz izlīdzēja Vladimirs Antonovičs.

— Vai esat atpūtušies? — viņš vaicāja. — Tagad palēkāsim.

— Kādā stilā?—jautāja Degtjarjovs, kas ikvienā kompānijā bija pieradis būt galvenais.

— Kādā tu māki?

— Pārvēlienā, — paziņoja Degtjarjovs, jo bija izlasījis šo vārdu laikrakstā «Sovetskij sport», ko abonēja tēvs.

— Lieliski, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Stils visnotaļ mo­derns.

Metra augstumā latiņai pārlēca pāri visi. Izņemot Degtjarjovu. Nezin kāpēc saspļāvis rokās, Degtjarjovs ieskrējās un lēca ar galvu pa priekšu. «Stilīga» iznāca tikai lēciena pirmā puse. Kaut arī tas nav iespējams, tomēr Degtjarjovam izdevās uz mirkli apstāties gaisā taisni virs latiņas. Pēc tam viņš kopā ar latiņu ievēlās smiltīs.

— Pamēģini bez stila, — Vladimirs Antonovičs ieteica.

Taču Degtjarjovs bija patmīlīgs puisis. Vēl divas reizes viņš badīja ar galvu gaisu virs latiņas un divas reizes novēlās uz vēdera.

— Neatlaidība ir laba īpašība, — Vladimirs Antonovičs piezī­mēja. — Ja tā, protams, ir neatlaidība, nevis spītība.

— Vai viņš ir neatlaidīgs vai spītīgs? — zinātkārais Fēlikss pa­vaicāja.

Vladimirs Antonovičs nosmējās, taču neko neatbildēja. Viņš uz­stādīja latiņu augstāk. Degtjarjovs pavirzījās tuvāk Fēliksam un balsī, kāda ir cilvēkam, kas pieradis komandēt, ieteica:

— Tu, lauki, labāk aizveries!

Fēliksa galvā automātiski iešāvās divi jautājumi: kāpēc viņš ir «lauķis», nevis Fēlikss, un ko nozīmē «aizveries». Taču Boriss jau stabili bija iekārtojies uz viņa kājas. Fēlikss noklusēja. Degtjarjovs pagāja malā. Tas nebūt nenozīmēja, ka viņš būtu piedevis.

Simt divdesmit centimetru augstumā bija palikuši tikai divi spor­tisti. Tas bija dabiski, jo grupa bija savākta no iesācējiem.

Simt trīsdesmit centimetru augstumā Fēlikss palika viens pats.

Latiņa tika pacelta arvien augstāk: simt trīsdesmit pieci . . . simt četrdesmit . . . simt četrdesmit pieci . . . simt piecdesmit.

Tā vien gribētos uzrakstīt, ka Fēlikss pacēlās gaisā kā putns. Taču tā nenotika. Viņš lidoja pāri latiņai stāvoklī, ko varētu nosaukt par «sēdus stāvokli». Fēlikss pierāva ceļus pie vēdera, neveikli mē­tādams rokas. Viņš krita smiltīs gan uz sāniem, gan uz ceļgaliem. Latiņa palika savā vietā.

Velti Boriss miedza ar aci un visvisādi šķobījās, likdams saprast, ka laiks apstāties. Fēlikss mājienus nesaprata. Viņam patika lēkt. Viņam patika sporta nometne un viss pārējais. Viņš būtu ar mieru lēkt augu dienu.

Vladimirs Antonovičs neizteica nekādus aizrādījumus. Tam ne­bija nozīmes, jo Fēlikss itin visu darīja aplami. Taču līdz ar katru jaunu Fēliksa lēcienu trenera palīgs arvien vairāk pārliecinājās, ka zēnam ir divas svarīgas īpašības: dabas dota koordinācija un spēja nebai­dīties no augstuma.

Līdz ar katru jaunu lēcienu Boriss klusībā vēlējās, lai latiņa nokristu.

Līdz ar katru jaunu lēcienu sadrūma Degtjarjovs. Fēliksa panāku­mus viņš uztvēra kā personisku apvainojumu.

Beidzot pie simt piecdesmit piecu centimetru iedaļas latiņa no­krita. Zēni aplaudēja, apsveikdami Fēliksu ar netīšo uzvaru. Degtjar- jova sirds sažņaudzās dusmās.

Pametis meitenes, augstlēkšanas bedrei tuvojās treneris. Viņš jau iztālēm bija šo to ievērojis.

— Labs atspēriens, — Vladimirs Antonovičs sacīja, pamādams uz Fēliksu.

— Es redzēju,—treneris attrauca. — Un koordinācija. Dieva dāvana. Pārējais ir nulles vērts, ja neskaita burbuļus. Cik viņš varētu izspiest ar tādu atspērienu, kā tev liekas?

— Simt astoņdesmit pieci — simt deviņdesmit. To jau ātri vien.

— Tā izskatās,—treneris bija vienisprātis,—atspēriens, godīgi sakot, ir ne tikai labs — tas ir unikāls. Panāc šurp!

Fēlikss piegāja pie trenera. Fēlikss smaidīja. Sis cilvēks viņam patika, jo, kā varēja noprast, bija meiteņu pavēlnieks.

— Kā tevi sauc?

— Fēlikss. Viņš domā, ka mani sauc «lauķis», taču tā nav taisnī­ba, — Fēlikss sacīja, norādīdams uz Degtjarjovu.

Degtjarjovs bezmaz vai iegaudojās. Uz līdzenas vietas viņš ar sūdzmani izrēķināties nevarēja, tāpēc klusībā solījās to izdarīt pie pirmās izdevības.

— Mēs vēl paskatīsimies, kurš te ir «lauķis», — Vladimirs Anto­novičs teica un nokomandēja: — Pārtraukums! Kam ir ko uzsmēķēt?

Zēni neizpratnē saskatījās. Kaut gan neizpratnē bija ne gluži visi. Liels prāts un lielas dusmas var iemiesoties arī vienā cilvēkā. Degtjarjovs tomēr nebija šāds cilvēks. Automātiski viņš paspēra soli uz savu drēbju pusi.

— Degtjarjov, atnāc pie manis! Ar visām drēbēm, lūdzu!

— Pārmeklēsiet, vai? — drūmi noprasīja Degtjarjovs, kad viņam bija pielecis.

— Nepārmeklēšu, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Pats atdosi.

Degtjarjovs klusēdams izvilka no bikšu kabatas «Pamira» paciņu.

— Un sērkociņus arī.

— Sērkociņu nav, — Degtjarjovs ar ļaunu prieku paziņoja. — Kaut vai pārmeklējiet.

— Mēs tev ticam,—treneris teica. — Bet, ja es tevi kaut reizi redzēšu ar cigareti, tu izlidosi no nometnes tajā pašā dienā. Tagad ej un noorganizē. Redzi, bez tevis nekāds futbols nesanāk.

Tā bija taisnība. Zēni gaidīja Degtjarjovu. Viņi zināja, ka Degtjar­jovs ir varens spēlētājs.

— No kurienes tu esi? — treneris Fēliksam jautāja.

— No laboratorijas.

— Ko nozīmē — no laboratorijas? No kādas laboratorijas?

— No Alekseja Paliča laboratorijas.

Treneris jautājoši palūkojās uz Vladimiru Antonoviču.

— Viņš nav no mūsu skolas,—trenera palīgs sacīja. — Priekš­nieks man teica, ka Aleksejs Paličs iekārtojis kādu zēnu. Droši vien šo pašu.

— Kur tu dzīvo?—treneris vaicāja.

— Es dzīvoju nometnē.

— Es jautāju: kur tu vispār dzīvo? Kur ir tavas mājas?

— Manas mājas ir pie Alekseja Paliča.

Boriss atradās turpat netālu un bija ne pa jokam satraucies. Sarunu viņš nedzirdēja, taču noprata, ka nekas labs nav gaidāms. Saņēmies

Boriss piegaja tuvāk un pamaja Vladimiram Antonovičam, lai viņš panāk malā.

— Jūs viņam nejautājiet, — Boriss lūdza. — Viņš tik un tā neko neteiks. Ne — kur dzīvo, ne — kur viņa vecāki.

Ko tālāk teikt, Boriss nezināja. Viņu izglāba pats Vladimirs Anto­novičs.

— Vai viņam mājās atgadījies kas nepatīkams?

— Šausmas! — Boriss nopriecājās. — Šausmīgas nepatikšanas.

— Skaidrs, — Vladimirs Antonovičs sacīja, atgriezās pie trenera un kaut ko iečukstēja viņam ausī.

— Ej vien, uzspēlē futbolu,—treneris atvēlēja. — Tu labi lēci, man patika. Tagad mēs tev mācīsim lēkt ne tikai labi, bet arī pareizi.

— Šodien šis zēns uzjautrināja visu ēdamzāli,—treneris sacīja Vladimiram Antonovičam. — Laida no mutes ziepju burbuļus. Diez ko neizskatās pēc cilvēka, kuram mājās būtu notikusi traģēdija. Te slēpjas kas cits.

— Nav jau grūti noskaidrot arī bez viņa.

— Protams,—treneris piekrita. — Mani šis zēns ieinteresējis. Es noskaidrošu.

Nometnes futbola laukums bija mazāks par īsto. Taču spēle kļuva līdz ar to vēl interesantāka: bumba ātrāk nonāca no vieniem vārtiem pie otriem. Kā jau tas pieklājas nemākulīgiem spēlētājiem, zēni barā dzinās bumbai pakaļ; spēlētāju kamols ripoja no viena laukuma gala uz otru. Sajā juceklī Degtjarjova meistarība tika nedaudz no­mākta. Un tomēr viņš biežāk par citiem tika pie bumbas, biežāk raidīja bumbu vārtos. Bez tam viņš prata tā uzvesties, ka neviļus gri­bējās viņam piespēlēt. Degtjarjovs bija no tiem cilvēkiem, kam citi parasti pakļaujas. Ņemot nost bumbu, Degtjarjovs nekautrējās: spēra pa kājām, grūda no muguras. Toties viņu negrūda neviens. Un ne jau tāpēc, ka baidītos. Grupā bija arī spēcīgāki zēni. Degtjarjovā bija kaut kas tāds, kas lika pakļauties.

Boriss un Fēlikss, stāvēdami pie vārtiem, vēroja spēli. Fēlikss sa­jūsmā lēkāja. Spēles būtību viņš aptvēra ātri. Bet galvenais, ka spēlē bija ietverts viss, par ko viņš sapņoja: te varēja skriet, lēkāt, staigāt un pat slaistīties. Ar pēdējo taisni nodarbojās viens no Degtjarjova pre­tinieku komandas.

— Trieciet ratā to slaistu! — Degtjarjovs ieteica, kad spēle tika pārtraukta. — Nekust ne no vietas.

Degtjarjovs tika uzklausīts. Kads pasauca Borisu, taču Degtjarjovs iejaucās arī šoreiz.

— Pārbaudīsim šo te gudreli, — viņš sacīja, norādīdams uz Fē­liksu. — Ei, gudrais, vai gribi spēlēt?

Degtjarjovs uzaicināja Fēliksu ne jau bez nolūka. Viņam bija savs aprēķins.

Pēc tam kad Fēlikss bija paskaidrojis, ka viņu sauc nevis par «gudreli», bet pavisam citādi, spēle turpinājās.

Fēlikss iejutās spēlē no visas sirds. Tiesa gan, pie bumbas viņš pagaidām netika: piespēlēt viņam neviens nepiespēlēja un ņemt bumbu nost pretiniekam Fēlikss kautrējās. Toties viņš varēja skraidīt un lēkāt! Ar to viņa laime bija pilnīga. Dažas reizes zēnam aiz muguras garām noskrēja Degtjarjovs. Tādās reizēs Fēlikss nezin kāpēc paklupa, lāgiem sasitās. Taču viņš redzēja, ka arī citi krīt, un uzskatīja, ka to prasa spēles noteikumi, un neapvainojās uz Degtjarjovu. Patiesību sakot, Fēlikss nemaz nezināja, kas tas ir — apvainojums. Degtjarjovs gan zināja. Iespēris Fēliksam kārtējo reizi pa kājām, viņš domāja, ka Fēlikss nepaliks parādā un tad varēs uzsākt kautiņu. Taču Fēlikss krita gar zemi un laimīgi smaidīja. Degtjarjovs plīsa vai pušu aiz dusmām.

Beidzot Fēlikss tika pie bumbas. Neviens viņam nebija piespēlējis, bumba nejauši pieripoja zēnam pie kājām. Mirkli pagaidījis un re­dzēdams, ka bumbu neviens viņam neprasa, Fēlikss skrēja uz vārtiem. Tā gadījās, ka Fēlikss atradās iesāņus no pārējiem zēniem. Un, kad viņš sāka skriet, panākt viņu neviens vairs nespēja — skriet viņš skrēja ātrāk par visiem. Līdz vārtiem bija palikuši tikai kādi pieci metri. Negaidot Fēlikss apstājās. Viņš ieraudzīja, ka vārtsargs izstiepis viņam pretī rokas, un nodomāja, ka tas lūdz viņam bumbu. Atteikt Fēlikss nespēja. Viņš paņēma bumbu rokās un nesa to vārtsargam.

Vārtsargs nezin kāpēc bumbu nepieņēma. Viņš apstulbis blenza uz Fēliksu.

— Roka! — Degtjarjovs iekliedzās. — Sodiņš!

Pēdējos vārdus Degtjarjovs jau izrunāja gaisā. Zēns ieskrējienā palēcās, it kā nespēdams apstāties. Viņš lidoja ar galvu pa priekšu, lidoja savā «pārvēlienā», tikai latiņas vietā viņa priekšā atradās Fē­liksa mugura.

Sportistiem ir zināms, ka spēlētājam, kas paguvis sagatavoties,

šāda sadursme ar citu spēlētāju tikpat kā nav bīstama. Bīstama tā ir tam, kas sadursmi negaida.

Degtjarjovs bija sagatavojies — pievilcis ceļgalus un rokas pie vēdera — un mērķēja Fēliksam pa muguru nevis ar galvu, bet ar plecu.

Fēlikss ar bumbu rokās ielidoja vārtos un izstiepās garšļaukus. Trieciens pret zemi nekādas īpašas sāpes neizraisīja. Toties mugura Degtjarjova trieciena brīdī bija atslābināta. Saņemt tādus zvēlienus , nepatīk pat pieaugušiem futbolistiem.

Zēni stāvēja klusēdami. Visiem bija skaidrs, ka runa te nav par soda sitienu.

— Nu aiziet, aiziet, — Degtjarjovs steidzināja. — Kurš sitīs so- diņu?

. Degtjarjovam nebija žēl Fēliksa. Viņš gluži vienkārši saprata, ka ir pārcenties.

Nojautis ko nelabu, no laukuma otra gala uz vārtiem steidzās Boriss.

— Tā nevajadzēja, Seņka, — kāds no zēniem izmeta.

— Kas tad viņam notika? Re, skaties — smejas.

Un Fēlikss nudien, pārvarēdams sāpes, plati smaidīja. Viņš pie­cēlās un piegāja pie Degtjarjova.

— Tu esi Seņka? — Fēlikss vaicāja.

— Nu un tad? — Degtjarjovs norūca, nesaprazdams, kas šeit tik jautrs atgadījies.

— Tu esi Seņka-maita? — Fēlikss, priecīgi smaidīdams, jautāja.

— Ko-o? — Degtjarjovs izbrīnījās.

— Seņka-maita! — Fēlikss sajūsmā atkārtoja.

Fēlikss bija kļūdījies. Semjons Degtjarjovs nebūt nebija tas Seņka, par kuru viņš sajūsminājās, sēdēdams pagrabā. Nejauša sakritība. Taču Fēlikss nezināja, ka pasaulē dzīvo arī citi Seņkas, viņam eksistēja tikai viens vienīgais.

Izdzirdis tādu apvainojumu, Degtjarjovs nopriecājās. Tagad visi redzēja, kā viņš ticis apvainots. Tagad visi saprata, ka viņš ir spiests aizstāvēties.

Degtjarjovs ar abām rokām iegrūdās Fēliksam krūtīs, un viņš at­krita uz muguras. Fēlikss vēl arvien smaidīja. Kaut gan arī viņš pama­zām noprata, ka tā nespēlē.

— Ko tu gribi, Seņka-maita? — viņš draudzīgi vaicāja.

Tieši šis draudzīgums Degtjarjovu pagalam aizkaitināja. Dusmas viņā vārīties vārījās.

— Maita?! — Degtjarjovs iekliedzās. — Es tev rādīšu «maitu»!

Degtjarjovs atvēzēja kāju. Viņš gribēja iespert uz zemes guļoša­jam Fēliksam. Taču nepaguva. Tajā pašā brīdī viņš pats novēlās gar zemi. Boriss, nenoskaidrojis apstākļus, viņā bija ietriecies ar visu augumu.

Pirmo reizi pa visu dienu Degtjarjova sejā uzradās smīns.

— Divi pret vienu … — viņš sacīja un pielēca kājās.

Kāvās Degtjarjovs ne pārāk skaisti: viņš spārdījās, ieķērās preti­niekam rokā, centās ar galvu iebelzt pa seju. Boriss bija vājāks un viņu krietni vien samizoja. Bez tam Boriss negribēja kauties: viņā patlaban nebija īsta niknuma, lai kautos. Viņš aizstāvēja Fēliksu, un ar to viņam bija diezgan. Visvairāk viņš baidījās, ka šo kautiņu var pamanīt treneris. No tā, šķiet, baidījās arī pārējie. Viņi sastājās aplī ap Borisu un Degtjarjovu.

Iztālēm atskanēja svilpiens, kas aicināja zēnus uz nodarbībām. Degtjarjovs bija spiests apstāties.

— Tas tev sākumam, Kuļik, — viņš sacīja. — Pārējo dabūsi vēlāk.

Zēni devās uz vieglatlētikas sektoru. Degtjarjovs lepni soļoja pa priekšu. Pārējie necentās viņu panākt, it kā negribēdami iet līdzās. Viņā arvien vēl mutuļoja gan dusmas, gan zināms apmierinājums. Taču viņš nezināja, ka taisni tagad — uzvarēdams — ir zaudējis. Viņš nezināja, ka no šī brīža neviens negribēs spēlēt viņa komandā, ka bei­gusies bezierunu paklausība, ka arī kauties viņam neviens vairs ne­ļaus.

Kā jau iepriekš minēts, grupā bija zēni — spēcīgāki par Degtjar­jovu.

Boriss un Fēlikss vilkās visiem aiz muguras. Fēlikss ievēroja, ka Boriss nav tāds kā arvien. Fēlikss nojauta, ka noticis kas neparasts.

— Tagad es zinu, kam drīkst sist pa seju, — Fēlikss paziņoja.

— Kam tad? — Boriss automātiski vaicāja, berzēdams zodu, pa kuru Degtjarjovs bija samērā jūtami trāpījis.

— Tev.

— Kāpēc tad man?

— Tāpēc, ka Seņka-maita sita tev pa seju.

— Viņš nav maita, — Boriss sacīja. — Viņš ir gluži vienkārši Seņka. Kaut arī maita, protams. Bet sist viņš gribēja tev.

— Tā mums bija spēle.

— Viņš gribēja tev sist. Ar mani viņš kāvās tāpēc, ka tevi aizstā­vēju. Es viņam iesitu pirmais, tad viņš sāka kauties.

— Tātad—tu esi slikts? — Fēliks vaicāja.

— Nē. Ja es nebūtu palīdzējis, viņš tevi būtu piekāvis ne par ko. Tas nozīmē — aizstāvēt. Tas ir nevis slikti, bet labi. Vai saprati?

— Tātad — aizstāvēt un palīdzēt ir viens un tas pats?

— Gudrinieks, — Boriss drūmi sacīja, nospļaudams sarkanu sie­kalu.

— Tik un tā nesaprotu, — Fēlikss uzstāja. — Aizstāvēt un palīdzēt ir labi. Sist — slikti. Kāpēc jādara sliktu, lai izdarītu labu?

— Vai tu vari paklusēt vismaz pusstundu? — Boriss jautāja.

— Varu, — Fēlikss atbildēja. — Bet es domāšu.

Pēc pārtraukuma Fēlikss vairs netrenējās tik cītīgi. Lāgiem viņš meta acis gan uz Borisu, gan uz Degtjarjovu; viņš saspringti domāja. Kad nodarbība bija galā un treneri aizgāja, Fēlikss pienāca pie Borisa.

— Tagad es saprotu, — viņš paziņoja. — Seņka nemaz nav maita. Viņš ir slikts. Viņš ir vēl sliktāks par to meiteni. Viņš gribēja man sist pa seju. Bet tu negribēji, ka man sit pa seju. Tad viņš sita tev.

— Pareizi, — Boriss atbildēja. — Šodien es aizstāvēju tevi, rīt tu aizstāvēsi mani.

— Kāpēc rīt? — Fēlikss vaicāja. — Es varu šodien.

Fēlikss piegāja pie Degtjarjova un, ne vārda neteicis, iegāza viņam ar dūri pa vēderu. Pa seju viņš neuzdrošinājās sist, jo atcerējās Borisa agrāk sniegtās pamācības. Degtjarjovam, kas nebija gaidījis tādu bezkaunību, nekas cits neatlika kā ievelties smilšu bedrē.

— Seņka, es aizstāvēju Borisu, — Fēlikss paskaidroja. — Ja tu viņam sitīsi, es viņu vēlreiz aizstāvēšu.

Uz Degtjarjovu bija nepatīkami skatīties. Viņš saviebās aiz sāpēm, taču sejā atkal parādījās smaids. Fēliksam pretī slējās kājās ne cilvēks, bet dusmu pūslis. To ievēroja arī zēni. Taisni tāpēc otrs kautiņš neizcēlās. Degtjarjovam virsū sakrita vesela gūzma. Neviens viņu nesita, tikai baroja ar smiltīm, kamēr viņš nomierinājās un izbeidza kost. Pēc tam zēni viņu pameta bedrē un devās pusdienās.

Degtjarjovs vilkās nopakaļ ar akmeni rokā. Neaizgājis līdz ēdnīcai, viņš kaut kur nozuda un neieradās uz pusdienām.

SEPTĪTĀ DIENA Pa to laiku Kuļeminskā

Kamēr Boriss un Fēlikss pamazām iedzīvojās sporta nometnē, arī Kuļeminskā šis tas notika. '

Aleksejs Paličs šajos notikumos gan nepiedalījās; viņš pat neno­jauta, ka tie notiek. Skolotājs mierīgi pieņēma eksāmenus un jau pirmajā brīvajā dienā grasījās apmeklēt nometni. Viņš nezināja, ka ap viņu tiek austs neredzams tīkls.

Un šo tīklu auda Kuļeminskas frizieris Augusts Janovičs.

Augusts Janovičs nebūt nebija ļauns cilvēks. Gluži otrādi — visa Kuļeminskā viņu pazina kā pavisam nevainīgu večuku. Viņa pļā- pīgums nevienam nenodarīja sliktu, un, pateicoties viņa viszinībai, bija radusies paruna. «To pat Janičs droši vien nezinās,» sacīja kuļe- minskieši, kad spriedelēja par tēmu: būs sēņu gads vai nebūs.

Augusts Janovičs zināja gandrīz visu, kas notiek Kuļeminskā. Tas arī saprotams, ja ņem vērā, ka citu frizētavu Kuļeminskā nebija. Agri vai vēlu — reizi mēnesī vai reizi gadā — dzīves līkne katru kuļeminskieti nosēdināja Augusta Janoviča krēslā. Turklāt viņš ar vienādiem panākumiem strādāja kā vīriešu, tā sieviešu zālē — viss bija atkarīgs no garastāvokļa. Ja viņš no rīta jutās možs, tad iekārtojās sieviešu zālē; ja sāpēja krusti, pārvācās uz vīriešu zāli: tur varēja darboties, lieki nekulstot mēli.

Frizētavā strādāja arī citi meistari, taču vecāko gadagājumu ku- ļeminskieši gluži kā sazvērējušies sukājās, grieza matus un dzina bārdu vienīgi pie Augusta Janoviča.

Un lūk — šis pilnībā nevainīgais večuks kādā jaukā dienā sāka aust tīklu, kurā drīz vien nonāks un sapīsies Aleksejs Paličs.

Lieta tāda, ka Augustam Janovičam bija vēl otra profesija. Amatu apvienošanas kārtībā viņš darbojās par detektīvu. Precīzāk sakot — par detektīvu—teorētiķi vai detektīvu — amatieri, kā labāk patīk. Sai darbībai viņš bija veltījis gandrīz četrdesmit gadus. Pa šo laiku frizieris bija savācis veselu blāķi grāmatu par spiegošanu, par no­slēpumainām slepkavībām, par izmeklētājiem un policijas inspek­toriem.

No grāmatām izrietēja gauži vienkāršs secinājums: ja sāk no paša gala, var atklāt, ko vien vēlies. Jaunas grāmatas Augusts Janovičs kopš zināma laika nelasīja līdz beigām. Viņš apstājās pirms pēdējās nodaļas, kurā viss kļūst skaidrs, un sāka uz papīra zīmēt apļus un savienot tos ar līnijām. Jo vairāk līniju veda uz kādu apli, jo aizdo­mīgāks kļuva tajā ierakstītais vārds. Reizēm ar šādu paņēmienu laimējās uzminēt, kurš ir ļaundaris, tad Augusts Janovičs klusībā priecājās un iemiga labā noskaņojumā.

Reālajā dzīvē Augusts. Janovičs vingrināja savas smadzenes ar klientu palīdzību. Pamazām tas pārvērtās par ieradumu.

— Ivan Ivanovič, jūs pagājušonedēļ esat bijis pilsētā, — viņš sa­cīja, ieziepēdams klientam seju. — Nelēkājiet, būsiet tik laipns . . . Ja reiz es saku, tad tā ir.

— Biju, — Ivans Ivanovičs noņurdēja cauri putām.

— Nu redzat . . . Pateikšu vēl vairāk: jūs iegriezāties' pie savas meitas, bet mazmeitiņai aiznesāt dāvanu. Pateikšu vēl vairāk: jūs pārbraucāt mājās ar elektrisko vilcienu . . . neievelciet zodu . . . ar elektrisko vilcienu divdesmit trijos un četrdesmit minūtēs. Un vēl pateikšu . . . Atvainojiet, ziepes nav netīrumi, jūsu biksēm nekas nenotiks . . . teikšu, ka ar znotu jūs mazlietiņ saķērāties . . . Znots jums nav diez ko padevies? Vai pareizi es saku?

— Pareizi, — Ivans Ivanovičs piekrita. — Tikai šoreiz it kā…

— Nestrīdieties, — Augusts Janovičs viņu pārtrauca. — Kas bijis, bijis. Starp mums, protams.

— Varbūt arī bija, — Ivans Ivanovičs izmeta, patiesībā jau aiz­mirsis, vai viņš toreiz sastrīdējās ar meitas vīru vai ne. — Nu gan tu, Janič, laid. Tev vajadzētu strādāt milicijā.

Noslēpums, kā Augusts Janovičs varēja to visu uzzināt, nebija pārāk sarežģīts. Viņš ievēroja Ivana Ivanoviča jauno matu griezumu un redzēja, ka tas nav viņa roku darbs. Tātad cilvēks braucis uz pilsētu. Pilsētā viņam nebija pie kā braukt, atskaitot paša meitu: pa teātriem Ivans Ivanovičs laiku nenotrieca. No ciemiem kuļeminskieši parasti atgriezās ar pēdējo vilcienu. Pie mazmeitiņas, kuru satiek reizi pa pusgadu, normāls cilvēks bez dāvanas nebrauks. Bet to, ka znots nav diez ko padevies, Augusts Janovičs jau sen bija dzirdējis no paša Ivana Ivanoviča mutes. Nesastrīdēties ar tādu znotu pa visu vakaru diezgan pagrūti.

It kā gauži vienkārši.

Cilvēkam, kurš pazīst visu Kuļeminsku, varbūt arī vienkārši.

Un tomēr šāda cilvēka prātam jābūt ar zināmu novirzi. Augustam Janovičam šāda novirze bija.

Taču viss sākās pat ne frizētavā. Viss sākās ar Annas Maksimovnas un Jefrosiņjas Dmitrijevnas sarunu.

Jefrosiņja Dmitrijevna strādāja divās darbavietās. Beigusi uz­kopšanu skolā, viņa devās uz slimnīcu, lai pa vakaru, nevienu ne­traucēdama, varētu ievest kārtību neirožu nodaļā.

«Nerviniekus» viņa žēloja, Dažreiz Jefrosiņja Dmitrijevna pat nesa tiem mājas plāceņus, uzskatīdama, ka valsts ēdiens pat veselu cilvēku var iedzīt kapā. «Nervinieki», apvēlušies no dīkdienības, sū­tījumiem no mājas, pārēdušies apelsīnus, ko radinieki stiepa bez­maz vai maisiem, ēda plāceņus tikai aiz pieklājības. Taču Jefro- siņju Dmitrijevnu viņi cienīja un izlikās, ka staigā viņas priekšā uz pirkstgaliem; tas viņai patika.

Vēlā vakarā, kad slimnieki jau gulēja, starp divām sievietēm reizēm izvērtās saruna. Lūk, kā noritēja tā sarunas daļa, kas attiecās uz lietu.

— Laiks arī tev iet gulēt,—Jefrosiņja Dmitrijevna, posdamās uz promiešanu, sacīja.

— Vienīgi te jau iznāk pagulēt, — Anna Maksimovna atzinās. — Mājās neļauj. Tiklīdz viņš ieraudas, tā jāceļas man. Diezgan brēku- līgs. Vai viņai nav īstas mātes rokas . . .

— Jauniņa vēl.

— Ne jau tur tā vaina. Man arī to skolā nemācīja. Pati iemā­cījos. Viņai nav laika. Rītos drāž no mājas laukā ar kumosu mutē. Vakarā pārskrējusi, sēstas pie rasējumiem. Bet vīrs visu laiku lido . . .

— Vai pats nemaz nepalīdz?

— Pats? Viņš jau neatsakās. Tikai no viņa maz jēgas. Pēdējā laikā sācis vēl dīvaini uzvesties.

— Kā gan? — Jefrosiņja Dmitrijevna pamira. 5ajā mirklī viņa izskatījās pēc lielas auss.

— Tā kā raksturs būtu mainījies. Agrāk viņam bija viegls raksturs, bet tagad staigā nervozs, norūpējies. Nezin kāpēc aizstiepa pro­duktus no mājām. Nu, aiznesa, un dievs ar viņu. Varēja taču pateikt: paņēmu, redzi, tam un tam. Bet nesaka . . . Man jau būtu vienalga, tikai Klaudija no sakņu veikala pastāstīja: sak, interesējas, ar ko bērnu barot.

— Mazdēlu, vai?

— Tur jau tas āķis, ka par mazdēlu nav runa. Andrejiņš no viņa rokas neēd, niķojas. Es nodomāju: viņam būs kāds cits bērns . . . Pēc tam atmetu ar roku. Kur nu viņa gados . . .

Jefrosiņjas Dmitrijevnas acu priekšā atkal uzradās siluets ar zi­lajām adatiņām apkārt. Tagad bija skaidrs — šis siluets atgādināja zēna augumu. Pagrabs bija aizslēgts ar atslēgu. Pagraba saimnieks bija Aleksejs Paličs.

Jefrosiņjai Dmitrijevnai tā vien mēle niezēja visu izstāstīt Annai Maksimovnai. Viņa, protams, tūdaļ mestos uz pagrabu . . . Bet ja nu tur nekā vairs nav? Sieva ar vīru vienmēr izlīgs, bet viņai apmelojums netiks piedots. Tas nozīmē beigas sirsnīgajām sarunām.

— Met tās domas no galvas laukā, Aņuta,—Jefrosiņja Dmitri­jevna mierināja. — Viņš pa vakariem nolien savā pagrabā. Kopā ar Kuļikovu Borju. Kaut ko meistaro … Ja gribi, es noskaidrošu . . .

— Nevajag, — Anna Maksimovna nopūtās,—nejaucies. Mums pašiem jātiek galā.

— Nu, nu,—Jefrosiņja Dmitrijevna piekrita. — Es jau saku… Tu atpūties, es iešu.

Jefrosiņja Dmitrijevna aizgāja. Taču mērs jau bija pārpā­rēm pilns. Tā saturam vajadzēja līt pāri. Un tas lija. Jau nākamajā dienā.

Nākamajā rītā sākās Borisa un Fēliksa nometnes dzīves otrā diena. 5ajā rītā Jefrosiņja Dmitrijevna atveda uz frizētavu savu radinieku.

— Griez, August Janič, nežēlo — tagad vasara, — Jefrosiņja Dmitrijevna sacīja.—Tikai cekulu uz pieres mums atstāj.

— Būs cekuls, — Augusts Janovičs solīja, nolaizdams ar elek­trisko mašīnu pa pakausi. — Vai nekut, jaunais cilvēk?

— Ne-e,—jaunais cilvēks atbildēja,—tikai skaļi dūc.

Jefrosiņja Dmitrijevna nosēdās līdzās brīvajā krēslā.

— No šī žeņķa kā no izkāmējušas aitas — vilna par kapeiku,— viņa sacīja.—Toties delverības par rubli.

— Nekas, vilna ataugs. Jauneklim mati labi, mīksti. Ar tādiem viegli strādāt. Gadās, zināt, mati trausli, sausi. Izlaidīsi, piemēram, cauri ķemmi un dabūsi ar strāvu pa nagiem.

— Kā tas ir — ar strāvu? — Jefrosiņja Dmitrijevna brīnījās.

— Tādas zilganas dzirkstis.

— Zilganas, kā adatiņas?

— Pilnīgi pareizi,—frizieris apstiprināja.—Taisni kā adatiņas. No tā es varu secināt, ka arī jums, Jefrosiņja Dmitrijevna, ir darīšana ar elektrību. Un man pat šķiet, ka zinu — kāda. Neieteicu nevienam valkāt tos kapronus un neilonus. Tie ir, burtiski, piesūcināti ar elek­trību, Es jums teikšu vēl vairāk: jūs pati valkājat sintētiku. Vai man taisnība?

Taču Jefrosiņja Dmitrijevna vairs neklausījās frizierī. Viņas domās mirguļoja zilās adatiņas.

— August Janič, — viņa uzprasīja, — vai tu pazīsti skolotāju Alekseju Paliču?

— Kā pats sevi, —frizieris atteica. — Viņam ir kupli mati, ar tā­diem var dzīvot. Mūsdienās tas ir retums, ja kādam cilvēkam viņa gados saglabājas tik kupli mati. Teikšu vēl vairāk . . .

— Pagaidi, pagaidi . . . Nejauc man galvu. Saki — vai tu šajās dienās neesi bijis pie mums skolā? Vai tevi neieslēdza pagrabā? Vai tu kādam tur neesi griezis matus?

Jautājumi, protams, likās dīvaini, taču cilvēku dīvainības tieši bija Augusta Janoviča otrā specialitāte.

— Es jums pateikšu vairāk,—viņš atbildēja,—es nešaubos, ka pie jums pagrabā kādam dzen matus. Tikai es tur neesmu bijis. Un ie­slēgts vēl ne tik. Bet kas noticis?

Jefrosiņja Dmitrijevna nespēja ilgāk valdīties. Augusts Janovičs arvien viņā bija modinājis uzticību. Un ne jau viņā vienā. Frizierim, ja tas ir labs frizieris, jāprot ne tikai griezt matus, bet arī klausī­ties. Augusts Janovičs bija labs frizieris. Jefrosiņja Dmitrijevna iz­stāstīja viņam, ko redzējusi tumšajā pagrabā un ko uzzinājusi vakar slimnīcā.

— Saņemiet savu jaunekli, — Augusts Janovičs sacīja, uzklausījis viņu līdz galam. — No jums piecdesmit kapeikas.

— Un vairāk tu neko neteiksi?

— Ko te lai saka?—frizieris vienaldzīgi atbildēja.—Tas, ko jūs stāstījāt vispirms, jums gluži vienkārši būs licies. Pateikšu vai­rāk: jūs tajā dienā bijāt stipri nogurusi. Kas attiecas uz produktiem un godājamās Klaudijas Petrovnas sniegtajām ziņām, tad, no vienas puses, tā nav mana darīšana, bet, no otras puses, Klaudijai Petrovnai reizēm gadās pārspīlēt.

— Mēle Klāvai iet kā kulstīkla, to tu pareizi saki, — Jefrosiņja

Dmitrijevna piekrita. — Nogurstu arī — otrā rītā kājas neklausa. Viena pati pa visu skolu. Tātad tu apgalvo, ka izlicies?

— Droši. Kā saka — noziegums, kas nav noticis.

— Lai tā būtu,—Jefrosiņja Dmitrijevna nopūtās, sajutusi atvieg­lojumu. Par vienu rūpi viņai tagad bija mazāk.

So rūpi Augusts Janovičs ar prieku uzņēmās pats. Viņš juta, ka briest patīkams darbiņš.

Augusts Janovičs paņēma tīru kases norēķina formu un otrā pusē uzvilka četrus apļus. Lielajā aplī viņš iezīmēja burtus «A. P.», pārējos trijos ierakstīja: «Pr. n.» (produktu nozušana), «Sv. p.?» (svešinieks pagrabā?) un «B. K. — līdzd.?» (Boriss Kuļikovs — līdzdalībnieks?). Pēc tam ar līnijām trīs mazie aplīši tika savienoti ar lielo. Sākumam sanāca tīri labi: uzreiz trīs līnijas veda pie Alekseja Paliča. Galvenā figūra it kā noskaidrojās.

Padomājis frizieris apli «Pr. n.» ar punktētu līniju savienoja ar apli «Sv. p.?». Līdz ar to, kaut arī zem jautājuma zīmes, aplis «Sv. p.?» saistījās ar pārējiem abiem apļiem. Nelabojamais detektīvs Augusts Janovičs iekšēji juta, ka viss grozās ap šo «Sv. p.?». Ja viņa nav, tad nav arī noslēpuma. Taču sākt ar absolūti nezināmu lielumu bija bezjē­dzīgi. Nebija ne grāmatas, ne pēdējās nodaļas. So nodaļu vēl vaja­dzēja sacerēt.

Loģika teica priekšā, ka jāsāk ar Alekseju Paliču.

Vispār jāteic, ka frizieris īpaši nesteidzās. Laika viņam bija diez­gan. Taču tajā dienā notikumi paši steidzināja cits citu.

Stundas divas pēc Jefrosiņjas Dmitrijevnas aiziešanas frizētavā iegriezās angļu valodas skolotāja. Jebkurā citā dienā Augusts Jano­vičs būtu viņai ieveidojis matus un mierīgu sirdi palaidis viņu mājās. Taču kopš šīs dienas viss, kas bija saistīts ar Alekseju Paliču, frizie­rim kļuva sevišķi svarīgs.

— Jeļena Sergejevna,—frizieris laipni sacīja, — jums kā vecai klientei es izdarīšu visu iespējamo. Teikšu pat vairāk — arī neies­pējamo.

Skolotāja piedraudēja viņam ar pirkstu.

— Jūs, August Janovič, gribējāt teikt — pastāvīgai, nevis vecai klientei.

— Kundze,—frizieris iepleta rokas, — lai nu kurš par to at­ļautos runāt. Atliek man jūs padarīt par divdesmit gadiem jaunāku — un jūs pārvērtīsieties par zīdaini.

Savos piecdesmit gados Jeļena Sergejevna, protams, zināja, ko vērti ir šādi komplimenti. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka viņai vaja­dzētu šos komplimentus apstrīdēt.

— August Janovič, — Jeļena Sergejevna sacīja, — šodien es pie­ņēmu eksāmenus. Pie mums bija atbraukusi inspektore no pilsētas. Viņai gan bija frizūra … Es taisni ievēroju — lai arī kā viņa grozītu galvu, mati ikreiz krita īstajā vietā. Kā jūs domājat, vai es tādu va­rētu valkāt?

— Sasons,—frizieris atbildēja. — Skaidrs, ka varat. Sī frizūra piestāv absolūti visiem. Tiesa gan, tā nav minēta mūsu cenrādī . . . Taču jūsu dēļ . . . Nāksies kādu pusotru stundiņu pasēdēt. Lūdzu jūs, negarlaikojieties! Pastāstiet kaut ko . . .

— Ko lai stāsta? Jūs jau tā visu zināt.

— Kur nu visu. Pastāstiet, piemēram, par . . . nolieciet galvu . . . par savu skolu . . . par saviem audzēkņiem . . . lūdzu, nekustieties — man rokās ir šķēres . . . par saviem kolēģiem . . .

— Ko nu par skolu … — Jeļena Sergejevna nopūtās. — Ar katru gadu paliek grūtāk. Gan mums, gan skolēniem. Man rādās, ka mūsu laikā mācīties bija daudz vieglāk.

— Mūsu laikos mums pietika laika «čižikiem», es nemaz nerunāju par «kazakiem un laupītājiem», — Augusts Janovičs sacīja. — Mūs­dienu skola—klusais vājprāts. Mums ir nevis bērni, bet akadē­miķi.

— Tas ir no vienas puses. Bet no otras — nevienam skolotājam nav simtprocentīgas sekmības.

— Pat Aleksejam Paličam?—frizieris nevainīgi apjautājās.

— Aleksejam Paličam? — Jeļena Sergejevna atkārtoja. — Nezinu, sen neesmu viņu satikusi.

— Es arī. Ka tik nebūs saslimis?

— Nedomāju vis. Neesmu dzirdējusi . . . Kaut gan es maldos — nupat nesen redzēju viņu veikalā.

— Interesanti, ko gan var nopirkt Kuļeminskas veikalos? — frizie­ris ironiski vaicāja. — Cerams, ka ne sarkanos ikrus?

— Nē. Es viņu satiku rūpniecības preču veikalā. Vecajā Starp- stacijā.

— Varu iedomāties, kādas preces ir Vecajā Starpstacijā! — Au­gusts Janovičs joprojām spēlēja. — Cerams, ka aitādas puskažoku tur nav? Tādā gadījumā — atvainojiet, es jūs pametu un traucos turp.

— Neuzminējāt. — Jeļena Sergejevna smaidīja. — Bet — tuvu. Viņš nopirka lielisku džinsu kostīmu.

— Lielisku džinsu kostīmu, — Augusts Janovičs it kā sevī nopur­pināja. — Vecajā Starpstacijā . . . Zinu jau, zinu, sešdesmito lielumu, piekto augumu. Lūdzu, nesakiet man neko. Es zinu Veco Starpstaciju. Divus gadus tur nostrādāju.

— Jūs šodien esat tik skeptisks, August Janovič. Ļoti jauku zēnu kostīmu. Četrdesmit otro lielumu. Es savam jaunākajam dēlam nopirku taisni tādu pašu.

— Kā lai nebūtu skeptisks, — Augusts Janovičs joprojām pur­pināja. — Cilvēkiem izdodas nopirkt džinsu kostīmus, cilvēkiem veicas. Viens nopērk jaunākajam dēlam, otrs … — Un Augusts Jano­vičs sastinga paceltām šķērēm, gaidīdams, ka viņam tiks pateikts priekšā.

— Es nezinu, kam viņš pirka, — Jeļena Sergejevna sacīja. — Viņa ģimenē pusaudžu tā kā nebūtu. Varbūt viņš nopirka priekšdienām . . .

— Tagad ir moderni pirkt priekšdienām,—frizieris jautri iz­meta. — Viens otrs pat frizūras nopērk priekšdienām. Es domāju — parūkas. Kaut gan tas nav svarīgi. Paraugieties spogulī, Jeļena Ser­gejevna. Paraugieties — kā sanāk?

Kliente un frizieris vēl runājās vairāk nekā pusstundu, taču tā­lākajai sarunai vairs nav nozīmes. Džinsu kostīms bija svarīgākais pierādījums, kas bija iekritis Augusta Janoviča krātuvītē. Aplī «Sv. p.?» jautājuma zīme tika nosvītrota: par noslēpumainā pusaudža esamību tagad nebija ne mazāko šaubu.

Taču nemiera pilnajam večukam ar to nepietika.

Pabeidzis maiņu, Augusts Janovičs devās veikalu apgaitā. Viņš saprata, ka Aleksejs Paličs nevar braukt pēc katra pirkuma uz Veco Starpstaciju. Kaut kur vajadzēja parādīties vēl kādam pavedienam.

Saimniecības preču veikalā pie letes drūzmējās pircēji — un tāpēc bija nepieciešama piesardzība.

Augusts Janovičs ilgi grozīja rokās cirvja kātu. Beidzot pircēju kļuva mazāk.

— Jums ir labi cirvja kāti — no bērza, — viņš pusbalsī iemi­nējās pārdevējam.

— Mums viss ir labs.

— Man ieteica pirkt taisni pie jums. Vai zināt, kas? Aleksejs Muhins, skolotājs,—frizieris sacīja ar velnišķīgu viltību.

— Nu,—vienaldzīgi norūca pārdevējs,—vai ņemsiet?

— Esmu tikai piemirsis, kad tas bija. Aleksejs Paličs bija pie jums ienācis, liekas . . .

— Mēs pircējiem dokumentus neprasām. Ņemsiet?

Skaidri varēja redzēt, ka pārdevējs nav kuļeminskietis. Augusts Janovičs samaksāja četrdesmit kapeikas, izgāja no veikala un iesvieda cirvja kātu grāvī.

Pārtikas kioskā, piena un gaļas veikalā nekas jauns neatklājās. Toties rūpniecības preču veikalā necerēti paveicās.

Augusts Janovičs jau bija zaudējis cerības un tāpēc jautāja parupji un tieši:

— Vai Aleksejs Paličs pie jums nav rādījies?

Pārdevēja pie Augusta Janoviča grieza matus, tāpēc atbildēja tieši, taču ne parupji:

— Šodien ne. Pirms dažām dienām gan bija iegriezies.

— Jā, jā . . . — frizieris «atcerējās». — Viņš man stāstīja — meklē­jis puikam zābakus.

— Par zābakiem nezinu, viņš nopirka kedas.

— Tās viņš sev, — Augusts Janovičs nevērīgi paskaidroja. — Mums ar viņu vienāds izmērs — četrdesmit pirmais.

— Trīsdesmit septītais, — pārdevēja precizēja. — Četrdesmit pirmā mums kopš Jaungada nav bijis.

Augusts Janovičs izgāja no veikala palēkdamies. Viss centrējās vienā punktā — kā uz globusa.

Iepretī veikalam atradās krājkase. Augusts Janovičs nebija domājis tajā iet. Taču tad viņam iešāvās prātā, ka džinsu kostīms, kedas un, protams, vēl šis tas maksā naudu. Un ne jau tik maz naudas, ka varētu paklusām atlikt no algas. No krājgrāmatiņas arī diezin ko nepaņemsi: sieva uzzinās. Bet ja nu Aleksejam Paličam bijusi bezizejas situācija?

— Suročka, — frizieris, kustinādams ūsiņas, laipni sacīja, — vai Aleksejs Paličs nav noņēmis no savas grāmatiņas n-to summu, lai man palienētu? Viņš solīja, bet nezin kāpēc nerādās. Es savukārt neiedrošinos viņam atgādināt. Ja nav ņēmis, es palienēšu citur.

— Mums, August Janovič, noguldījuma noslēpums tiek sargāts ar likumu, — Suročka koķeti paziņoja. — Jūs uzdodat neiespējamu jautājumu.

Kasiere bija nonākusi samērā sarežģītā situācijā: no vienas puses — viņa kādreiz bija pie Alekseja Paliča mācījusies, no ot­ras — valkāja Augusta Janoviča sasonu.

— Es jūs saprotu,—frizieris nopūtās. — Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī man reizēm nākas pārkāpt instrukcijas. Piemēram, veidot frizūras, kuru nav cenrādī . . .

Suročka arī nopūtās. Mājiens bija pietiekami skaidrs. Augusts Janovičs neiedrošinājās uzplīties, tikai vēlreiz nopūtās. Un atkal Su­ročka viņam atbildēja ar līdzcietīgu nopūtu. Kad stikla nožogo­jums no abpusējām nopūtām bija nedaudz aizmiglojies, Suročka izlēma:

— Es jums pateikšu, ir ņēmis vai nav, bet neteikšu, cik daudz. — Suročka izvilka no kartotēkas Alekseja Paliča rēķinu un iesmējās. — Es pat varu pateikt, cik. Pēdējā pusotra gada laikā Alekseja Paliča rēķins nav mainījies. Uz tā ir viens rublis un divdesmit divas kapeikas.

— Pateicos jums, Suročka. Acīmredzot nauda viņam glabājas mājās. Es gaidīšu. Vienmēr priecājos jūs redzēt savā krēslā.

Frizieris devās uz izeju un nodrebēja, kad viņam mugurā ietriecās papildu informācijas bulta.

— Pirms divām dienām viņš iemaksāja naudu. Nevis uz grā­matiņas, bet sporta nometnes rēķina.

— Tas vairs nav svarīgi, — Augusts Janovičs sacīja. — Uz re­dzēšanos, Suročka.

Augusts Janovičs bija vientuļnieks. Mājās viņu neviens negai­dīja. Neviens neredzēja, kā nemiera pilnais večuks pulksten divos naktī velk uz kases norēķina formām apļus un līnijas. Citas līnijas bija taisnas un nepārtrauktas, citas — līkumotas un punktētas. Viss kopā līdzinājās zirnekļa tīklam, kura centrā zirnekļa vietā atradās aplis ar burtiem «A. P.».

Tāds, lūk, karuselis sagriezās Kuļeminskā, pateicoties nemiera pilnajam Augustam Janovičam, taču atšķirībā no īsta karuseļa tas pagaidām griezās bez mūzikas.

Nekas, drīz būs arī mūzika . . .■