Karuselis virs pilsētas

PIRMĀ diena tā viss sākās

Pagaidām tikai divi cilvēki zināja, kas noticis Kuļeminskā.

5im notikumam bija pasaules mēroga nozīme, kaut arī tas nebūt nebija pasaules mēroga notikums: jo pasaule par to vēl nekā nezi­nāja. Viss bija atkarīgs no tā, kā izturēsies cilvēki, kas šajā notikumā tika iesaistīti pirmie.

Dažam labam varētu likties, ka Aleksejs Paličs un Boriss Kuļikovs rīkojušies nepareizi. Varbūt pareizi, ka nepareizi. Un varbūt arī nepareizi, ka nepareizi. Sāksim no sākuma.

Lai sāktu no sākuma, nepieciešams pateikt, ka Boriss Kuļikovs kopš agras bērnības sirds dziļumos bija konstruktors. Jau dažu gadu vecumā viņš interesējās par mehānismiem, it īpaši par tiem, kas kustas.

Sešu gadu vecumā viņam ar skrūvgrieža un šķēru palīdzību stundas laikā izdevās izjaukt pa daļām mammas elektrisko šujmašīnu. Tās mehānisms izrādījās diezgan vienkāršs; tik daudz detaļu viņš no tās nemaz neizmakšķerēja, un tomēr ne tētis, ne remontdarbnīca no šīm detaļām mašīnu samontēt vairs nejaudāja.

Tajā pašā gadā mazais Borja ieinteresējās par putekļu sūcēju. Šoreiz viņš pēc izjaukšanas pats to samontēja un pārbaudīja. Pu­tekļu sūcējs darbojās: pa vienu galu tas sūca iekšā putekļus, pa otru spļāva laukā dažnedažādas skrūvītes un uzgriežņus, kamēr izspļāva visu, tad putekļu sūcējs pārtrauca savu darbību.

Nedaudz paaudzies, Borja pilnīgi patstāvīgi atklāja principu, ko izgudrotāji apzīmē ar vārdiem — «Kas iznāktu, ja? . . .». šo principu izmanto pilnīgi nopietni un pieauguši cilvēki. Izgudrotājs spriež aptuveni tā: «Kas iznāktu, ja . . . vara kafijkannā ielietu glāzi kefīra, piejauktu pusglāzi petrolejas, ieliktu simt gramu saldējuma, tad vecu modinātāju, iespiestu pusi citrona, iemestu beigtu mušu, rūpīgi iz­maisītu, apsegtu ar vakardienas avīzi un apstarotu ar rentgena sta­riem? Saprotams,» domā izgudrotājs, «visdrīzāk nekas neiznāks. Taču pirms manis to neviens nav darījis, kāpēc tad neizmēģināt . . .»

Vienreiz Borjas prātu nodarbināja šāds jautājums: kas dzied gaiļa balsī pa radio — aktieris vai īsts gailis?

«Ja es pieslēgtu televizoru radiotranslācijas tīklam,» Borja sev sacīja, «ekrānā varbūt parādītos aktieris?»

Un viņš pieslēdza. Aktieris neparādījās, un vispār nekas nenotika.

«Nu protams,» Borja nodomāja, «es neesmu ieslēdzis reproduk- toru.»

Un Borja reproduktora kontaktdakšiņu iebāza ligzdiņā, pie kuras parasti tika pieslēgts televizors. Reproduktorā atskanēja sprakšķi, gaisā uzšāvās dūmu mutuļi, toties televizoram nekas ļauns ne­notika.

Pārdegušos korķus Borja nomainīja pats; to viņš prata jau toreiz.

Taču tas viss, viss notika sen . . .

Ap to laiku, kad Borja satikās ar Alekseju Paliču, viņš ne tikai bez lielām pūlēm mācēja salabot elektriskās plītiņas un gludekļus, bet labi orientējās tēva zaporožeca mehānismā. Vismaz pēc remonta detaļas pāri nepalika.

Tikai ar zaporožecu vien Borjam vairs nepietika. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pie stūres viņam tika atļauts piesēsties retu reizi — uz kāda klusa meža ceļa. Borjam tagad bija citas idejas, piemēram, vēja elektrostacijas būve. šī elektrostacija bija iecerēta kā piga Kuļe­minskas elektriķiem, kuriem bija ieradums noslēgt spriegumu, tiklīdz uz ekrāna parādījās Štirlics vai «Pagaidi tikai!». Vēl Borja bija iece­rējis uzstādīt antenu," kas uztvertu televīzijas signālus no citām valstīm.

Viņš bija lasījis, ka šādus signālus var uztvert no pusotra tūkstoša kilometru attāluma, bet tuvākā robeža, pēc Borisa aprēķiniem, atradās par trīsdesmit pieciem kilometriem tuvāk.

Tātad Borja sapņoja.

Taču dalīties savos sapņos viņam nebija ar ko, jo klasesbiedri līdz vēja dzinējiem vēl nebija izauguši, bet pieaugušie Kuļeminskas iedzīvotāji visi bez izņēmuma krāja naudu žigulim un ne par ko citu neinteresējās.

Tāpēc, tiklīdz pie apvāršņa uzradās Aleksejs Paličs, Borja ātri vien saprata, ka tas ir tieši tas cilvēks, kas viņam vajadzīgs.

Pēc tam Aleksejs Muhins uzzināja, ka cilvēki visā nopietnībā domā par mākoņu vadīšanu un, iespējams, cer, ja arī ne pārvietot tos no vienas vietas uz citu, tad likt nolīt lietum tur, kur tas nepieciešams. Šo mēģinājumu pirmsākumi meklējami tālā senatnē. Stāsta, ka reiz kāds artilērists, pārskaities uz tveici, izšāvis ar lielgabalu debesīs — un kā balva nolijis auksts lietus. Visticamākais, ka tā bija parasta sagadīšanās, kaut gan — kas to var zināt . . .

Un vēl students Muhins izdibināja, ka augstu virs zemes peld neaizsniedzamie un noslēpumainie sudrabainie mākoņi. Šos mākoņus laistāmies liegā pērļu zaigā — līdzīgus lielu, sniegbaltu putnu spār­niem — redzējuši vienīgi nedaudzi laimīgie, taču to noslēpumu atklāt pagaidām nav izdevies nevienam.

Aleksejs Muhins uzplijās profesoriem ar jautājumiem, tomēr arī profesori nespēja pateikt neko sakarīgu.

Un jau trešajā kursā Aleksejs Muhins nolēma, ka veltīs savu dzīvi sudrabainajiem mākoņiem.

Bet pēc tam viņš nonāca meteoroloģiskajā stacijā netālu no Kuļeminskas.

Pēc tam viņš iepazinās ar Annu.

Pēc tam piedzima Taņa — un sudrabainie mākoņi atvirzījās mazliet tālāk.

Pēc tam Kuļeminskas stacija tika slēgta, un Aļošam Muhinam pie­dāvāja vietu polārā apgabala meteoroloģiskajā stacijā, taču braukt uz turieni ar zīdaini nebija iespējams.

Bet vēl pēc tam vairs nebija uz kurieni braukt.

Un Aļoša Muhins aizgāja uz skolu par fizikas skolotāju un kļuva par Alekseju Paliču.

Sudrabainie mākoņi vēl arvien tikpat noslēpumaini slīdēja pāri planētai.

Aleksejs Paličs bija saticīgs un apzinīgs cilvēks. Ar skolēniem viņš neķildojās, nesauca uz skolu vecākus, tomēr sekmes viņa klasēs nezin kāpēc bija gluži pieklājīgas. Skolēni nezin kāpēc neiztu­rējās pret viņu rupji. Iespējams, ka tā notika tāpēc, ka Aleksejs Paličs ļāva savās stundās «pļāpāt», ja «pļāpāšana» izvērtās saprātīga, bet iespējams, ka viņš bija dzimis skolotājs, kaut arī līdz zināmam laikam to neapjauta.

Aleksejam Paličam piemita arī sava vājība: skolā fizikas kabinetu viņš bija bāztin piebāzis ar modernu aparatūru. Protams, ne jau nu ar kompjūteriem1 vai lāzeriem"', un tomēr pilsētā viens otrs varēja viņu apskaust. Kabinetā, piemēram, atradās skaņas ģenerators', ko Alek­sejs Paličs bija izlūdzies bijušajam kursabiedram, tagad Saulrietu nodaļas vadītājam MZPI1 . Aleksejs Paličs bija dabūjis arī oscilo- grāfu° — no Mēnesslēktu laboratorijas vadītāja SZPI6 . Un vēl Alek­sejam Paličam bija izdevies iegādāties spektrometru', ar kura palī­dzību viņš cerēja izpētīt sudrabainos mākoņus.

Aizritēja gadi.

Sudrabainie mākoņi virs Kuļeminskas nerādījās. Modernā apara­tūra ļāva stundās demonstrēt interesantus mēģinājumus, un skolēni nojauta, ka skolotājs dara vairāk, nekā no viņa prasa. Par to viņš tika cienīts. Daži mēģinājumi bija noslēpumaini. No tā Alekseja Paliča autoritāte auga jo lielāka.

Drīz vien fizikas kabinets kļuva par šauru.

Ierīces laiku pa laikam sabojājās, tās vajadzēja remontēt, regulēt, un Aleksejs Paličs jau sen gudroja par palīgu. Viņam bija vajadzīgas ne tikai papildu divas rokas, viņš ilgojās pēc domubiedra — cilvēka, kuram dvēselē būtu savi sudrabainie mākoņi un kurš, iespējams, kādreiz izdarītu to, kas neizdevās Aleksejam Paličam.

Kārtējā mācību gada sākumā viņš pārņēma kārtējo sesto klasi — un tur atrada šādu cilvēku.

Pareizāk sakot — viņi atrada viens otru.

Kad Boriss Kuļikovs parādīja skolotājam lietpratīgi uzzīmētu vēja dzinēja shēmu ar visiem aprēķiniem un pavaicāja, kur varētu dabūt dzinējam dinamomašīnu, Aleksejs Paličs saprata, ka viņš ir saticies ar savējo.

Tiklīdz skolotājs paķēra zīmuli un uzskicēja dzinēja mastu, Boriss Kuļikovs saprata, ka Aleksejam Paličam var uzticēt vēl daudz ko citu.

— Tas ir pilnīgi iespējams, — Aleksejs Paličs sacīja.

— Tad iztaisīsim, — Boriss lika priekšā.

— Es tev palīdzēšu, — Aleksejs Paličs precizēja. — Ideja taču ir tava . . . Dinamomašīna man ir — tikai līdzstrāvas. Vajadzēs akumu­latoru . . .

— Mēs tikko jaunu ielikām zaporožecā, — Boriss sacīja. — Vecais ir gluži labā stāvoklī. Vienīgi paredzēts divpadsmit voltiem.

— Sākumā pagatavosim modeli, — Aleksejs Paličs ierosināja.

Pēc divām nedēļām vēja dzinējs jau griezās Kuļikovu pagalmā.

Automobiļa lampiņa uzcītīgi apgaismoja pagrabu ar kāpostiem, par ko ļoti apmierināta bija Borisa mamma. Neapmierināts bija vienīgi mazais Serjoga: cenzdamies aizsniegt dzinēju, viņš pa divi lāgi bija novēlies lejā no masta. Starp citu, Serjoga bija viens no tiem bērniem, kuru mierīgi varēja izgrūst laukā no lidmašīnas, nebaidoties, ka viņa veselībai tiks nodarīts kaut mazākais ļaunums.

Fizikas kabinetā Boriss iejutās ļoti ātri. Izrādījās, ka viņam ir labas rokas. Tās pašas rokas, kuras reiz šujmašīnu bija pārvērtušas lūžņu kaudzē, tagad prata lodēt, līmēt, konstruēt un montēt. Taču Boriss bija ne vien izpalīgs, viņš perināja galvā savas idejas. Alekseja Paliča atmiņā arvien vēl reizēm uzpeldēja sudrabainie mākoņi un novērsa viņu no reālās dzīves, toties Boriss ar visiem saviem televīzijas projektiem bija praktiskākas dabas cilvēks. Tieši viņš ierosināja ierīkot laboratoriju skolas pagrabā.

Ja viņi būtu zinājuši, kas vēlāk notiks šajā laboratorijā!

Varbūt viņi durvis uz pagrabu būtu aizmūrējuši . . .

Bet, iespējams, gluži otrādi—būtu pametuši visus darbus un sākuši tieši ar magnētu, kura dēļ viss arī notika.

Tad vēl Aleksejs Paličs un Boriss par nākotni neko nezināja.

Strādādami pa vakariem, viņi apšuva sienu ar dēļiem, ielika grīdu un ievilka elektrību. Pēc tam sanagloja skrūvgaldu un sagādāja ne­lielu virpu, kas nezin kāpēc atradās Kuļeminskas putraimu fabrikā.

Sīs fabrikas direktora dēlam draudēja ceturtais divnieks fizikā, un šķirties no virpas direktoram nebija grūti, jo vairāk tāpēc, ka put­raimu ražošanā virpa nepiedalījās.

Arī krietns daudzums citas aparatūras pārcēlās uz pagrabu. Iznāca tāda kā laboratorija, tāda kā darbnīca. Aleksejs Paličs pagraba durvīm piekarināja slēdzeni.

Viena šīs slēdzenes atslēga tika Borisam.

Kabinetā palika vienīgi mācību līdzekļi un spektrometrs', kas stāvēja pie loga un bija nomērķēts uz to debespusi, kur vajadzēja parādīties sudrabainajiem mākoņiem.

Dzīvība laboratorijā pamodās vakaros. Iestājoties krēslai, pagraba logos atblāzmoja elektriskās izlādēšanās zibšņi, reizēm skanēja virpas dūkoņa, bet tie, kuri ieskatījās pa logu, ieraudzīja Alekseju Paliču un Borisu, kas bija aizņemti nezin kādā nesaprotamā darbā.

Kā jau teikts, Kuļeminska nav liela pilsētiņa. Nelielās pilsē­tiņās nesaprotamas lietas necieš un vienmēr cenšas tām sameklēt saprotamu izskaidrojumu.

Tāpēc Kuļeminskas vienā galā uzskatīja, ka Aleksejs Paličs meistaro krāsaino televizoru, bet otrā — ka viņš no rezerves daļām grib savākt žiguli.

Starp citu, kuļeminskieši fizikas skolotāju no sākta gala uzskatī­juši par dīvaini, jo viņš kartupeļus nestādīja piemājas dārziņā, bet pirka veikalā.

Laboratorijā Aleksejs Paličs un Boriss bija paguvuši veikt ne vienu vien interesantu eksperimentu, taču runa pašlaik nav par to. Kādai iekārtai bija vajadzīgs liels elektromagnēts. Var būt, ka lielās pilsētās tādi elektromagnēti mētājas izgāztuvēs, taču Kuļeminskā tādu nebija pat putraimu fabrikas direktoram. Nekā darīt — vajadzēja pagatavot pašiem. Būtībā tas nav visai sarežģīti, mazlietiņ nogurdinoši gan. Tādam magnētam nepieciešams ap divpadsmit tūkstoš tinumu.

Un Boriss pēc Alekseja Paliča rasējuma izgatavoja nelielu ierīci un sāka tīt stiepli uz spoles. Pēc dažām dienām spole bija gatava. Atlika to izmēģināt.

— Tagad pārbaudīsim, — Aleksejs Paličs sacīja.

Atcerējos! Spektrometrs — tās, piemēram, ir krāsas, kurās var sadalīt saules staru. Kopā septiņas kā varavīksnei — sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, tumšzila, violeta.

Tobrīd viņš nezināja, ka līdz notikumam ar pasaulvēsturisku nozīmi atlikušas tikai divas minūtes.

Boriss pievienoja vadus spoles tinumu galiem un aptina tos ar izolācijas lenti, tagad līdz pasaulvēsturiskajam notikunjam atlika viena minūte. Tad viņš notīrīja vadiem otrus galus, pievienoja tos dakšiņai, nenojauzdams, ka palikušas tikai desmit sekundes.

— Slēdz iekšā! — Aleksejs Paličs nokomandēja.

Virs spoles nozibsnīja dzirksts, un tajā pašā brīdī pagrabā atskanēja bļāviens.

Sākumā neviens neko nesaprata. Aleksejam Paličam šis bļāviens atgādināja gaiļa kikerigū, un viņš nobrīnījās: no kurienes gan pagrabā varēja uzrasties gailis? Borisam šķita, ka kliedzējs bijis Aleksejs Paličs, un viņš nodomāja, ka dzirksts trāpījusi skolotājam un to apdedzinājusi. Bez tam abi redzēja, kā no loga pret galdu, uz kura atradās spole, atduras zils stars un tūlīt pat atkal izgaist.

Pirmajā brīdī viņi vēl nepamanīja galveno.

Aleksejs Paličs paskatījās uz loga pusi, no kurienes bija hācis dīvainais stars, un ievēroja stiklā mazu caurumiņu.

Boriss palūkojās uz Alekseju Paliču, pūlēdamies saprast, vai skolotājs tik tiešām dabūjis pa pirkstiem vai arī viņam tikai šķitis.

Patiesību sakot, nekas briesmīgs nebija. Spolē bija radies īssavie­nojums. Tādos gadījumos pārdeg vai nu spole, vai korķi. Tā tas notiek jebkurā mūsu planētas vietā. Vienīgi Kuļeminskā nezin kāpēc tā nenotika.

— Nekas … — Aleksejs Paličs sacīja, arvien vēl nesaprazdams, ko nozīmē caurums stiklā. — Pārdedzis ārējais tinums. Tūliņ mēs to atkal . . .

Sajā mirklī skolotājs ar acu kaktiņu uztvēra kādu kustību uz galda. Viņš pagriezās un sastinga, piemiedza plakstiņus, papurināja galvu, plaši iepleta acis.

— B-borja . . . kas tas? … — Aleksejs Paličs jautāja.

Boriss, iztrūcies no skolotāja balss intonācijas un sejas izteiksmes, lēnām pagrieza galvu — un arī viņa acis iepletās.

— Liekas, puisītis . . .

Uz galda līdzās spolei mēmo aparātu ielokā gulēja kails zīdainis.

— Blēņas … — Aleksejs Paličs nopurpināja.

Viņš sakustējās, pieskrēja pie durvīm un paraustīja tās. Durvis

bija slēgtas. Atslēga, kā parasti, atradās atslēgas caurumā no iekš­puses.

— Muļķīgi joki! — Aleksejs Paličs uzsauca.

Zīdainis no jauna aprauti iekliedzās, turklāt šoreiz nepārprotami varēja pateikt, ka kliedzējs ir cilvēks, nevis gailis.

— Vai tu viņu atnesi? — Aleksejs Paličs vaicāja.

— Es . . . neesmu nesis . . . —Boriss klusītiņām atteica.

— Kur tu viņq ņēmi? Tūliņ nes atpakaļ!

— Ko jūs, Aleksej Palič … — Boriss satraukti iesaucās un apklusa.

Beidzot Aleksejs Paličs apjēdza, ka durvis ir slēgtas, ka Boriss

visu laiku atradies viņam acu priekšā un ka vēl pirms mirkļa uz galda nav bijis nekā cita, izņemot aparātus.

Aleksejs Paličs uz pirkstgaliem piegāja pie galda un, nošķiebis galvu, blenza uz zīdaini.

Skolotājs patlaban izskatījās pēc vistas, kas ieraudzījusi slieku, bet neiedrošinās to paknābt.

Bērns gulēja mierīgi; vaigi bija mazlietiņ piesārtuši, gludā āda atstaroja vieglu zilgmi — droši vien tāpēc, ka pagrabā dega dienas­gaismas spuldzes. Ja Aleksejs Paličs nebūtu tik ļoti apjucis, viņš katrā ziņā pamanītu kādu visai neparastu īpatnību bērna ķermenī.

Pareizāk sakot — īpatnības trūkumu. Taču tobrīd Alekseja Paliča apziņa bija nedaudz aizmiglojusies.

Skolotājs lēnām pastiepa roku un pieskārās bērnam. Viņa pirksti sajuta dzīva cilvēka siltumu. Zēna lūpas sakustējās.

— Muļķīgi joki, blēņas, — zēns mierīgā balsī sacīja.

— Ko? — Aleksejs Paličs, piepeši vairs nespēdams noticēt ne savām acīm, ne ausīm, pagriezās pret Borisu.

— Vai tu to teici?

— Viņš to teica, — Boriss atbildēja.

— Blēņas … — apjucisatkārtoja Aleksejs Paličs.

Zīdainis tūliņ paklausīgi piekrita:

— Blēņas.

— Viņam nav tiesību runāt! — Aleksejs Paličs uzsauca Borisam. — Viņam nav vairāk kā trīs četru mēnešu!

— Trīs četru, — zīdainis nekavējoties atsaucās. — Tūliņ mēs to atkal . . .

— Viņš atkārto jūsu vārdus, — Boriss sacīja.

— Vai tu maz aptver, Borja! … — Aleksejs Paličs izmisumā

teica. — Tā nevar būt taisnība, ka viņš runā! Tādā vecumā vēl nesaka ne «mamma», ne «tētis».

— Tētis, — zīdainis atkal ierunājās.

Aleksejs Paličs nervozi iesmējās. Smiekli iznāca spiedzoši, neda­biski.

— Viņš laikam domā, ka viņa tētis esmu es. Kas tad ir mamma? — skolotājs pievērsās puišelim.

— Mamma, — zēns atkārtoja.

— Borja, vai tu kaut ko saproti?

— Viņš atkārto jūsu vārdus.

— Kāpēc tikai manus un nevis tavus? — Aleksejs Paličs jautāja, it kā tas šobrīd būtu pats svarīgākais, un tūliņ pat aptvēra: — Ak kungs, ko es tevi tincinu? Klausies, Borja, iesit man, lūdzu, ar kaut ko tā, lai sāpētu.

— Kāpēc?

— Ja es guļu, man nesāpēs, bet, ja neguļu, tad sāpes ir nieks, salīdzinot ar to … ar to .. . salīdzinot … — Aleksejs Paličs sapinās un apklusa.

— Jūs neguļat, Aleksej Palič, — Boriss sacīja.

Saprotams, arī Boriss bija pārsteigts. Viņš bija pārsteigts, taču ne apdullis. Viņš nekad netika interesējies, kādā vecumā bērni sāk runāt. Kas to lai zina — varbūt viņi buldurē jau pirms dzimšanas. Boriss redzēja kailu zīdaini, kas prot runāt, tātad viņa priekšā šobrīd tik tiešām ir kails zīdainis, kas prot runāt, un viss. Taču tas, kā viņš no­kļuvis pagrabā un kāpēc netika pamanīts uzreiz, nudien likās nesa­protami. To vajadzēja noskaidrot un bērnu aizgādāt mātei.

— Tātad tu viņu redzi? — Aleksejs Paličs jautāja.

— Redzu, — Boriss atbildēja.

— Kāds viņš izskatās?

— Tāds pliks . . . maziņš . . . iezilgans.

— Jā, jā, — Aleksejs Paličs apstiprināja, — iezilgans . . . Divi cilvēki vienu un to pašu sapni nevar redzēt. Un kā viņš te nokļuva?

— Varbūt izrāpies no skapja? — ieminējās Boriss, paskatījies uz skapi, kas stāvēja, cieši piebīdīts pie galda.

— Bet kā viņš nokļuvis skapī? — Aleksejs Paličs vaicāja. — Un kāpēc viņš tur nokļuvis? Vai tu atslēgas nevienam neesi devis?

— Nekad neesmu devis.

— Vai pazaudēt nekur nevarēji?

Boriss parakņājās pa kabatu, izvilka āra slēdzenes atslēgu, durvju atslēgu un parādīja tās skolotājam. Aleksejs Paličs nopūtās un atkal blenza uz mazuli, it kā uz viņa gludā, iezilganā vēderiņa cerēdams izlasīt atbildi.

Uz gludā vēderiņa . . .

Uz pilnīgi gludā vēderiņa!

Tieši šobrīd, raudzīdamies uz mazuli, Aleksejs Paličs atklāja kādu nepareizību viņa ķermenī: kaut kā trūka. Toties, kad Aleksejs Paličs aptvēra, kā trūkst, viņš tik ļoti izbrīnījās, ka aizmirsa, kā to sauc.

— Kas tas ir? — Aleksejs Paličs uzmanīgi piedūra pirkstu zīdai­nim.

— Vēders.

— Bet kam te jābūt? — Aleksejs Paličs jautāja.

— Vēderam arī jābūt … — Boriss nedroši atbildēja. Skolotāja izturēšanās viņam vairs nepatika.

— Te jābūt nabai, — Aleksejs Paličs vārgā balsī paziņoja.

— Nav nabas, Aleksej Palič! — Boriss priecīgi iesaucās, it kā ar šo atklājumu arī viss kļūtu skaidrs.

— Bet kur tā ir? — Aleksejs Paličs klusu vaicāja, automātiski mek­lēdams pats savu nabu, kas atradās, par laimi, tur, kur tai jābūt.

— Nav nabas… — mazulis vienaldzīgi atkārtoja.

— Un viņš runā, kaut arī nevajadzētu … un durvis bija aiz­slēgtas … un . . . un . . . — Aleksejs Paličs sastomījās, jo doma, kas pazibēja viņa smadzenēs, bija neticama un . . . pilnīgi reāla.

Aleksejs Paličs lēnām pagriezās pret logu. Mazais caurumiņš loga rūtī stāvēja, kā stāvējis. Caurumiņš, no kura vēl pirms piecām minūtēm nebija ne miņas. Pa to bija redzams tumšs debess aplītis ar blāvu zvaigzni.

Un piepeši Aleksejs Paličs atsauca atmiņā visus notikumus pēc kārtas. Sie notikumi izskrēja cauri viņa smadzenēm kā kinolente.

Borisa roka — izstiepta pie rozetes.

Dzirksts spoles sānos.

Zilais stars, kas uz mirkli bija pazibējis.

Mazulis uz galda — gluži kā no gaisa nokritis.

Radies kā no zila gaisa . . .

Jā, no gaisa.

Un kliedziens, kas atskan tajā pašā mirklī.

Un bērna ierunāšanās, kaut arī viņš nevar, kaut arī viņam neva­jadzētu to darīt!

Un izrādās — viņam nav nabas . . .

— Tu zini, Borja, — Aleksejs Paličs bailīgi ierunājās. — Šķiet, ka viņam . . . šķiet, viņam nav pat četru mēnešu . . . Viņš ir tikai dažas minūtes vecs.

PIRMĀ DIENA Tā viss turpinājās

Pārsteigt cilvēku mūsu laikos nebūt nav tik vienkārši. Nu jau daudzus gadus zinātnes un tehnikas darbība ir vērsta uz to, lai pilnīgi iznīcinātu cilvēka spēju brīnīties.

Ar atomiem vēl vienīgi pingpongs netiek spēlēts.

Virsskaņas lidmašīna — lūdzu, te tā ir — ar nokārtu knābi, līdzīgā noskumušam putnam. Cik pasažieru var vizināties ar šo putnu? Pieci simti? A, es domāju vairāk. Bet cik ilgi jālido no Maskavas līdz Vla- divostokai? Piecas stundas? A, es domāju — mazāk . . .

Izšāva uz Veneru—trāpīts. Notēmēja uz Marsu — arī precīzi. Fotogrāfijas — nekas sevišķs: putekļi un akmeņi. Cilvēkus nav sasta­puši. Bet runāja, runāja . . .

Amerikāņu astronauts Alans Separds izkāpa uz Mēness. Kas tur liels, viņš bija stāvā sajūsmā vai noģība no izbrīna? Nē. Viņš iznesa no kabīnes nūju un bumbu un mēģināja uzspēlēt golfu[4]. Mēness putekļus, saceltus ar nūjas sitieniem, televīzija palaida pa visu planētu.

Mēs jau sen sūtām cilvēkus uz turieni. Laiks būtu kādam ierasties no turienes.

Boriss Kuļikovs, ja arī pabrīnījās, tad nevis par to, ka mazulis ieradies no turienes, bet drīzāk par to, ka tas noticis tik vien­kārši. Toties, kad Aleksejs Paličs visu saprata, tad saprata, ka neko

nav sapratis. Vēl mazliet — un viņam būtu tikai viens ceļš — uz nervu slimību nodaļu, taisni mīļotās sievas rokās. Taču tad iedar­bojās bremzes, kas atrodas katra cilvēka smadzenēs. Aleksejs Paličs lika pats sev noskaitīt līdz divdesmit. Spēja domāt atkal atgriezās.

— Borja, — Aleksejs Paličs svešādā balsī sacīja, — viņš nav no Saules sistēmas.

— Vai jūs tā domājat nabas dēļ? — Boriss pavaicāja.

— Nē. Gluži vienkārši — ne uz vienas no šīs sistēmas planētām nav apstākļu tādai . . . tādai dzīvības formai.

«Forma» mierīgi gulēja uz galda un, pagriezusi acis uz sāniem, vērīgi klausījās Aleksejā Paličā. Pēc tam «tā» pastiepa roku pēc spoles.

— Nedrīkst! — Aleksejs Paličs iesaucās. — Citādi būs . . . ai-ai-ai būs!

Puisītis atrāva roku atpakaļ.

— Saprot! — Boriss konstatēja. — Kā viņš iemācījies mūsu va­lodu, ko, Aleksej Palič?

— Nejaušība. Neko viņš nemāk, — Aleksejs Paličs paziņoja un tūliņ nožēloja savus vārdus, jo mazulis paskatījās uz viņu un noteica:

— Ai-ai-ai, Aleksej Palič . . .

Aleksejam Paličam pēkšņi šķita, ka viesis no svešās pasaules ne tikai atkārto viņa vārdus, bet arī mēdās. Pārāk saprātīgs bija viņa skatiens. Andrejiņš tādā vecumā . . . Ak, par kādu vecumu te var būt runa? Andrejiņš tik liels . . . pie tādiem izmēriem … tik tikko bija iemācījies pa īstam raudāt.

— Paklausies, — Aleksejs Paličs uzrunāja mazuli,—ja tu mani saproti, tad pasaki: viens, divi, trīs, četri . . . Nu, pasaki!

— Trīs, četri, — atsaucās mazulis.

Boriss iesmējās.

— Viņš atkārto kā papagailis. — Boriss noliecās pār puisēnu. — Pasaki: piecreiz pieci — divdesmit pieci.

— Divdesmit pieci, — paklausīgi atkārtoja zēns.

— Vai redzat? — Boriss sacīja. — Viņš atkārto pēdējos vārdus. Viņš vēl neko nesaprot. Vai tad viņi nevarēja atsūtīt kādu gudrāku?

Aleksejs Paličs paraustīja plecus.

— Tā būtu rīkojušies mēs. Bet kāpēc mērīt viņus ar cilvēku olekti? Mēs visu laiku gaidām, kad mums no kosmosa piesūtīs reizrēķina tabulu vai ūdeņraža uzbūves shēmu … To mēs arī paši zinām. Visti­

camākais, ka viņi izdarīs to, kas mums pat prātā nevar ienākt. Kāpēc gan viņiem neatsūtīt uz Zemi zīdaini? Viņš uz Zemes izaugs, pēc Zemes likumiem tiks mācīts un skolots . . . Viņš varēs viņiem izstāstīt par mums visu, ko mēs paši par sevi zinām. Varbūt pat vairāk. Jā, jā! —Aleksejs Paličs sajūsminājās. — Tagad man skaidrs, ka es viņu vietā būtu rīkojies tieši tāpat. Mēs meklējam kosmosā šifrētus signālus. Mēs aizmirstam to, ka nodibināt kontaktu ar cilvēku ne­viens nevar labāk par pašu cilvēku. Un viņš — viņš arī izaugs par cilvēku.

— Jūs domājat, ka viņš izaugs? — Boriss vaicāja.

— Nešaubos. Tagad labāk pasaki—ko lai iesāk ar šo zeperi?

— Varbūt aizvest uz bērnudārzu?

— Jautās, kur mēs tādu esam ņēmuši.

— Mēs visu izstāstīsim.

— Un tu pratīsi izskaidrot? — Aleksejs Paličs pavīpsnāja.

— Es, piemēram, pat neņemos izskaidrot savai sievai. Starp citu — viņai it īpaši. Mēs ar tevi,.Borja, esam nonākuši smagā situācijā. Ej labāk mājās. Es teikšu, ka biju te viens pats.

— Nē, — Boriss purināja galvu, — labāk mēs abi kopā . . . Jums vienam var neticēt.

— Lai notiek, — Aleksejs Paličs piekrita,—ja kopā, tad kopā. Būs vismaz, ar ko saspēlēt šahu trako namā.

— Aleksej Palič … — Boriss ierunājās. — Zināt ko, Aleksej Palič . . . Labāk pagaidām neatdosim viņu vispār. Viņš mums vēl noderēs.

— Ko tu esi nodomājis?

— Man vajag līdz rītdienai visu apsvērt.

— Bet ja nu viņš līdz rītdienai aiziet bojā?

— Kāpēc viņš aizies bojā, ja no kosmosa pliks atlidoja?

— Es neticu, ka viņš lidojis tieši tādā izskatā, — Aleksejs Paličs sacīja un pirmo reizi tajā vakarā pasmaidīja. — Līdz tuvākajai zvaig­znei — četri gaismas gadi, tā var arī saaukstēties. Visticamākais, viņš piedzima … tas ir, es gribu teikt — izveidojās uz šī te galda.

— Ko nozīmē — izveidojās? — Boriss vaicāja. — Viņš taču ir dzīvs. . .

— Pastāv hipotēze, — Aleksejs Paličs sacīja. — Principā cilvēku var, vienkārši sakot, sadalīt atomos, nosūtīt informāciju pa kaut kādu kanālu' un atkal savākt to kanāla otrā galā no tā paša materiāla. Jādomā, ka viņiem tā vairs nav nekāda fantastika.

— Aleksej Palič, — Boriss joprojām lūdzās, — atstāsim viņu kaut vai uz vienu dienu. Nekas puišelim nenotiks. Tik un tā jau nakts. Kur mēs viņu nesīsim?

— Atklāti runājot, — Aleksejs Paličs atzinās,—es pats nezinu, ko ar viņu iesākt. Vispareizāk būtu viņu tagad aiznest pie mums mājās. Bet ko lai saku sievai? Sievietes ne vienmēr tic pat tam, ko redz, bet viņa pat neredzēja, kā viņš uzradās.

— Jā, sievietes vispār… — Boriss piekrita, saprazdams, ka Alek­sejs Paličs sāk padoties.

— Bet varbūt tomēr labāk viņu aiznest?

— Uz kurieni?

— Hm … — Aleksejs Paličs saminstinājās. — Uz dzemdību namu, vai . . . Diemžēl viņu var uzskatīt par piedzimušu. Silītes slēgtas. Milicija? . . . Nē, milicijai te nav ko darīt. Un bez dokumentiem viņu nekur nepieņems. Lūk, ja viņi būtu atsūtījuši līdzi dokumentus . . . Vispār, Borja, es nezinu.

— Tātad pagaidām atstāsim, — Boriss secināja. — Rīt es atnesīšu sarakstu.

— Kādu sarakstu?

— Es vēl nezinu, kādu.

Aleksejs Paličs uzmanīgi pavērās Borisā, taču neņēmās skaid­rot, par kādu sarakstu ir runa, jo nosprieda, ka sarakstā būs uzskaitīti pasākumi, kas veicami puisēna glābšanā.

— Labs ir, domā … — Aleksejs Paličs sacīja. — Labāk divas galvas nekā viena. Bet ja nu mazulis sāk brēkt un viņi sadzird . . . Vai tu saproti, par ko mūs var apvainot?

— Viņš nebrēks. Vai neraudāsi? — Boriss uzrunāja mazuli.

Puisītis uzsmaidīja un papurināja galviņu.

— Saprot!—Boriss nopriecājās. — Es teicu, ka viņš saprot!

— Tu teici, ka viņš atkārto vārdus, — Aleksejs Paličs precizēja.

— Tagad jau saprot. Skatieties! Nedrīkst raudāt! Vai saprati? — Boriss, noliecies pār zēnu, skaidri izrunāja katru vārdu.

Šoreiz mazulis apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Skaidrs, ka saprot, — Boriss uzvaroši iesaucās. — Viņi taču neies mums sūtīt kaut kādu muļķīti, kas līdzīgs Serjogam. Viņi tur droši vien atlasa kosmonautus tāpat kā mēs.

Aleksejs Paličs nopūtās. Viņam arī negribējās tik viegli šķirties no puisēna. Tā bija parasta cilvēciska vēlēšanās. Šobrīd viņš nedo­māja par pasaules slavu, kas varēja viņu apņemt, pateicoties tam, ka viņš atklājis kosmisko dzīvību. Protams, skolotājs zināja, ka daudzās valstīs radioteleskopi vandīdami vanda debess velvi, lai sameklētu citplanētu saprāta signālus. Pienācis laiks, kad cilvēks savu vien­tulību kosmosā vairs nespēj paciest. Daudz zinātnieku ir nodar­bojušies ar šo problēmu un pagaidām neko nav atklājuši. Bet šie, tā arī neatklātie, ņem un atsūta, turklāt nevis kaut kādus starus, bet gluži simpātisku puisēnu. Un nevis uz Zinātņu akadēmiju, bet tieši diviem Kuļeminskas naktsputniem rokās. No tādas uzticības var pat apraudāties.

Aleksejs Paličs, protams, neraudāja, taču viņam bija ārkārtīgi patīkami.

— Labi,—skolotājs nolēma, — pagaidīsim līdz rītdienai. Es ar viņu paliktu pa nakti, taču Anna Maksimovna … Un tu arī nedrīksti palikt — vecāki meklēs. Es domāju — nekas nenotiks: ja jau viņš sūtīts tādā ceļā, tad droši vien kādi drošības pasākumi ir veikti. Tikai uz galda gan viņu nedrīkst atstāt.

Aleksejs Paličs izvilka no galdapakšas dēli, kas bija palicis pāri no grīdas materiāliem, un sazāģēja to trijās daļās. Boriss tikām novāca no skrūvsola visu lieko, un iznāca ietilpīga kaste. Kastes dibenā tika ieklāts darba uzsvārcis.

Aleksejs Paličs uzmanīgi paņēma bērniņu rokās. Tas negaidot izrādījās smags — daudz smagāks par Andrejiņu.

— Tu-tū, — Aleksejs Paličs dudināja,—tūliņ iesim aijā žūžū.

Puisītis iesmējās. Aleksejs Paličs ar kaunu nodomāja, ka viņš

nudien izskatās muļķīgi. Kāpēc citas planētas zīdainim vajadzīga šīs zemes dudināšana? Taču citas planētas dudināšanu Aleksejs Paličs neprata.

— Nu, guli, — viņš sacīja, noguldīdams mazuli un apsegdams ar savu žaketi. — Guli. Izdari tā! — Un skolotājs pievēra acis, de­monstrēdams kosmosa viesim, kā guļ paklausīgi Zemes bērni.

— Palič … — puisēns miegaini izdvesa, un viņa plakstiņi aiz­vērās.

— Es esmu Paličs, es, mazulīt, — Aleksejs Paličs aizkustinājumā iesaucās. — Mēs rīt atnāksim.

Un pēkšņi Aleksejā Paličā pamodās pret šo mazuli tādas jūtas, kādas viņš agrāk nebija pazinis. Tās bija stiprākas nekā jūtas pret Andrejiņu. Tas bija kaut kas līdzīgs Pigmaliona1 jūtām. Un ļoti labi, ka par to nezināja Anna Maksimovna. Tad viņa parādītu vīram Pig- malionu. «Kosmiskos bērnus apmīļo, bet paša mazdēliņam vārdiņu nespēj pateikt!» — apmēram tā varētu sacīt Anna Maksimovna, ieraudzījusi, kā Aleksejs Paličs čāpstina lūpas virs guļošā puisēna.

Aleksejs Paličs nodzēsa gaismu. Viņi izgāja skolas pagalmā.

— Bez manis netaisi vaļā, — skolotājs noteica, cieši aizslēgdams durvis. — Rīt pēc stundām . . .

Viņi soļoja pa naksnīgo ielu. Dienā pārgurušie suņi viņus pavadīja ar miegainām rejām. Tumši zilajās debesīs lēnām, acij netverami, apkārt Kuļeminskai riņķoja zvaigznes. Tām nebija daļas gar diviem sazvērniekiem, un tikai uz vienas no tām kāds uzmanīgi vēroja mazo, zilo planētu, kamēr tā nebija pagriezusies un Kuļeminska nozudusi aiz horizonta.

— Aleksej Palič, kāpēc viņi to atsūtīja tieši mums? — Boriss vaicāja.

— Uz mūsu Zemi?

— Uz Kuļeminsku?

— Es nedomāju, ka viņi sūtīja noteikti uz Kuļeminsku, — Aleksejs Paličs sacīja. — Iespējams, ka viņi vispār nebija mērķējuši uz mūsu planētu. Varbūt viņi tādus starus raida uz visām pusēm. Bet kāpēc uz Kuļeminsku? … Ja stars būtu nonācis Parīzē, varbūt jautātu — kāpēc uz Parīzi? . . . Nejaušība … — Aleksejs Paličs aiz­domājās. — Kaut gan, zini, ja viņi trāpītu, piemēram, uz Marsu . . . Tur praktiski nav gaisa. Sals. Bērns aizietu bojā tajā pašā mirklī. Pasākums zaudētu jebkādu jēgu. Nē, droši vien viņi par mums tomēr šo to zina. Un teikšu atklāti — man gan tas ne visai patīk. Baidos, ka mēs neesam rīkojušies pareizi, vajadzēja nekavējoties kaut kur ziņot.

— Kur lai ziņo, Aleksej Palič, kur?

— Kaut vai uz pilsētu, uz manu institūtu.

' Pigmalions — sens skulptors, kas radījis sievietes statuju, bet vēlāk pats tajā iemīlējies.

— Tā nu jūs tur naktī kāds gaida . . .

— Taisnība gan, — Aleksejs Paličs piekrita. — Nav no kurienes piezvanīt, un nav kam piezvanīt. Rīt visu izlemsim. Un … — Aleksejs Paličs piespieda pie lūpām rādītājpirkstu.

— Vīrs un vārds,—Boriss sacīja.—Trīs kapi, divi krusti.

Pie skolotāja mājas sazvērnieki šķīrās.

Boriss aizskrēja tālāk. Aleksejs Paličs iegāja pa vārtiņiem, novilka pie lieveņa zābakus un uz pirkstgaliem pietipināja pie priekšnama durvīm. Dēļi neganti iečīkstējās, taču mājā valdīja klusums. Aleksejs Paličs tumsā parakņājās pa plauktiem, sataustīja trīs pakas, dažas burkas un sabāza portfelī.

Tādējādi apzadzis mazdēliņu, Aleksejs Paličs apāva zābakus un atvēra durvis uz virtuvi. Istabās joprojām bija klusums.

Mēteli izdevās novilkt bez trokšņa, taču, ejot uz savu istabu, Aleksejs Paličs ar portfeli aizķērās aiz virtuves galda, lešķindējās trauki. No tuvākās istabas atskanēja Tatjanas miegainā balss:

— Tēt, vai tas esi tu? Kāpēc tik vēlu? Mamma rājās . . .

— Es jau sen esmu mājās, — pašam nezinot, kāpēc, Aleksejs Paličs meloja. — Es tikai iznācu padzerties. Guli, Taņuša, guli.

Anna Maksimovna dežurēja. Neiededzis gaismu, Aleksejs Paličs izģērbās un apgūlās.

Miegā viņš spārdījās ar kājām un vaidēja. Sapnī viņš redzēja milicijas formā ģērbtus cilvēkus, kas bariem dzinās viņam pakaļ pa tukšu un bezgalīgu ceļu.