Karuselis virs pilsētas

TREŠĀ DIENA pēc otrās, par kuru mums pagaidām vēl nekas nav zināms

Ejot no skolas pa nelielo ieliņu uz augšu, pārlecot pāri diviem trim grāvjiem, ko izrakuši ūdensvada meistari, trim četriem, ko izra­kuši telefonisti, un, apmetot līkumu piecām sešām bedrēm, ko izrakuši elektriķi, var nonākt pašā uzkalna galā.

Priekšpēdējās bedres malā Aleksejs Paličs paklupa un nosmērēja bikses, viņš pusbalsī sodījās un pat nospļāvās aiz sarūgtinājuma.

— To nu gan es nesaprotu, — skolotājs pukojās. — Līdzko viens savu grāvi aizber, cits tūliņ blakus rok jaunu. Gandrīz jādomā, ka viņiem kāds naids.

Boriss Kuļikovs ieskatījās bedrē un arī nospļāvās, taču ne aiz sarūgtinājuma: viņš bija ieraudzījis vardi, kas ķepurojās pa mālaino, duļķaino ūdeni.

— Varbūt izvilkt laukā? — Boriss vaicāja. — Beigu beigās — dzīva radība.

— Te jāuzmanās, ka pašam sevi nav jāglābj, — Aleksejs Paličs šķendējās. — Un vispār, Borja, nesāc vairs stundās debates par dzīv­niekiem. Man ir jāizņem viela, bet galva pilna ar citām lietām. Tu jau

zini, ar kādām . . . Un te vēl — dzīvnieki! Tev viss šķiet vienkārši,

»

bet man nav triju galvu uz pleciem.

— Ne jau es sāku par dzīvniekiem, vai tad jūs neatceraties?

— Neko es pašlaik neatceros, — Aleksejs Paličs atcirta.

Nokāpuši no uzkalna pa otru pusi lejā, viņi iegāja nelielā mežiņā.

Pavasarīgi caurspīdīgais mežs skanēt skanēja no putnu balsīm. Bērzu zari jau bija ietinušies zaļā plīvurā, pumpuri pārsprāguši un sākuši plaukt. Tālumā kala dzenis; egļu galotnēs šalkoja leja nemanāms vējš. Visi šie trokšņi un skaņas piederēja mežam, tas bija viņa īpašums un nevienam netraucēja.

Drīz, jau pavisam drīz, kā reizēm raksta, «mežs pielīs ar ļaužu skanīgajām balsīm».

Skanīgie ļaudis tusnīdami un svīzdami aplauzīs ziedošo ievu zarus, ar saknēm izraus maijpuķīšu baltos zvārgulīšus; čaklākie rāpsies augstajās eglēs—taisni tur, galotnēs, var nogriezt vai ar koku atsist zarus ar mīkstajiem, sārti zaļajiem čiekuriem.

Tā sāksies vasarnieku un tūristu sezona, un līdz pat krietnām salnām mežam nebūs glābiņa.

Kad beigsies pavasara ziedu laiks, mežā izaugs šis tas ēdams.

Savas takas iemīs melleņu[2] tīkotāji, pēc tam mežā metīsies sēņo­tāji . . .

Sēnes — tas ir meža brīnums. Pasaulē nebūt nav tik daudz brī­numu, kurus varētu sālīt un cept, bet sēnes var. Turklāt šis brīnums ir iegūstams par velti, kas to padara vēl jo pievilcīgāku.

Pirms simt gadiem valdīja uzskats, ka sēņu lasīšana ir dīkdieņu nodarbošanās.

Arī pirms trīsdesmit gadiem sēņotāju nebija daudz, tos dēvēja par «entuziastiem». Turpretī tagad grūti atrast cilvēku, kurš ar sēņošanu nenodarbojas, ja nu vienīgi tāds, kas jau miris, vai tāds, kas nav paguvis vēl piedzimt.

Būtībā sēņotāji nav slikti cilvēki: klīst pa mežu nodurtu ska­tienu — it kā būtu pazaudējuši naudasmaciņu. Nevienu neaiztiek, ne putnus, ne citas dzīvas radības vispār neievēro. Dabai pat ir labums no viņiem — sēņotāji baro odus, bet odi, kā tagad zināms, ir gluži vienkārši nepieciešami: ar to kāpuriem barojas zivis. Arī sēņotājiem labums: viņi elpo tīru gaisu. Un mājās atgriežas, kā bieži vien lasām avīzēs, «noguruši, bet apmierināti». Te nu ar avīzēm var arī mazliet pastrīdēties. Visus vienā maisā bērt nedrīkst. Var gadīties, ka iztu­rīgāks pilsonis atgriežas mājās pavisam žirgts, toties neapmierināts, ja grozs viņam ir tukšs.

Par to, ka sēņotājs pārnesis pilnu grozu ar meža gaisu, neviens mājinieks viņu neslavēs.

Tātad sēnes—tas ir kaut kas brīnišķīgs.

Brīnišķīgs visiem, izņemot to, kas tās audzē, — mežu.

Kāds izteikti ārzemniecisks zinātnieks rakstīja, ka augi (tāpat kā dzīvnieki) it kā nedaudz saprotot: pazīstot cilvēkus, kas aplauž tiem zarus, sagraiza mizu ar nazi vai liek degošu sērkociņu pie lapām, šis zinātnieks vai nu pamatīgi maldījās, vai domāja to kā zinātnisku humoru.

Šai ziņā mežs nesaprot nekā. Ja mežam galva kaut nedaudz strādātu, tas atdotu cilvēkiem savas sēnes, ne mirkli nevilci­nādamies, visas vienā dienā, lai tikai to liktu mierā.

Taču mežs slēpj sēnes zālē, zem kokiem, starp akmeņiem, turklāt vēl audzē «pakāpeniski» — no pavasara līdz rudenim. Un no pava­sara līdz rudenim sēņotāji blietē zemi, izmīda zāli, sīkus krūmājus, ogulājus — visu to, bez kā mežs vairs nav mežs. Pašiem nemanot, sēņotāji iet pa mežu cits cita pēdās, un pret rudeni ir iemītas ne vien taciņas, bet veseli ceļi, pa kuriem iešana ir ērta, toties skumīga.

Un vēl pa mežiem slāj «tūristu» bari.

Pat vismazākajam baram (piemēram, diviem cilvēkiem) ir vaja­dzīgi mietiņi teltij un malka ugunskuram. Un tad, kā agrāk mēdza rakstīt, «meža klajumā atskan līksmi cirvja klaudzieni». No šīs «līksmības» šermuļi skrien caur kauliem.

Ja jau tūristiem mežā tik ļoti nepieciešams ugunskurs, lai viņi tajā kurina savas ģitāras.

Taču šobrīd mežā nebija ne tūristu, ne sēņotāju. Un tomēr Aleksejs Paličs pameta skatienu apkārt.

— Liekas, neviena nav, — viņš sacīja.

— Neviena, — Kuļfkovs apstiprināja. — Serjoga neskaitās.

— Kur viņš ir? — Aleksejs Paličs piesardzīgi vaicāja. — Es negri­bētu, ka viņš mūs dzird. Nav vairs tik mazs — sapratīs.

— Tur, — Kuļikovs norādīja.

Aiz priedes, kas auga metrus divdesmit no viņiem, parādījās auss, puse vaiga un vērīga acs. Septiņus gadus vecais Borisa brālis Serjoga spēlēja savu mūžīgo spēli. Atkarībā no garastāvokļa viņš bija vai nu spiegs, vai automātists. Ja, pieņemsim, pirmdienā Serjoga izse­koja kādu radinieku vai paziņu, tad otrdienā viņš ar automātu no slēptuves to nošāva. Serjoga darbojās no visas sirds un ar sajūsmu;

viņš spēlēja pēc saviem īpašiem noteikumiem un vienmēr viens pats. Šodien Serjoga, šķiet, bija spiegs.

— Seko mums jau no pašas skolas, — Boriss paskaidroja.

— Ko viņš grib?

— Neko. Seko — un cauri.

— Tu domā, ka viņš mūs tur aizdomās?

— Viņš visus tur aizdomās.

— Labāk būtu, ja viņš mūs nedzirdētu, — Aleksejs Paličs atkār­toja.

Boriss pacēla no zemes satrunējušu zaru un pamētāja to rokā. Auss, puse vaiga un acs nozuda.

Zars atsitās pret priedi un sašķīda driskās. Mazs, saliecies au­gumiņš pašāvās sānis un noslēpās aiz krūmiem.

— Ies apkārt, — Boriss izmeta. — Ejam klajumā, tur viņš mums netiks klāt.

Meža klajumā viņi apsēdās uz nogāzta koka.

— Boris, — Aleksejs Paličs ierunājās, — liekas, es esmu iekritis. Vakar, kad mēs ēdām vakariņas . . .

Vakar, kad Muhinu mājās ēda vakariņas, pie galda sēdēja visa ģimene: Anna Maksimovna vēl nebija aizgājusi uz dežūru, Aleksejs Paličs jau bija atgriezies no skolas, meita Tatjana bija paguvusi pārbraukt no pilsētas, bet lidotājs Saša bija pārnācis mājās uzreiz pēc darba — kā visi normāli cilvēki.

Annai Maksimovnai bija slikts garastāvoklis. Andrejiņš šodien niķojās, pa dienu negulēja, un viņa nebija paspējusi aizskriet uz veikalu, kas atradās divsimt metru attālumā no mājas.

— Nekādu smalko ēdienu nebūs, — Anna Maksimovna brīdināja. — Ēdiet, ko dod! ,

Uz šo repliku neviens neatbildēja. Aleksejs Paličs, kā jau cilvēks, kas jūtas vainīgs, centās palikt neuzkrītošs; meita, sapratusi, ka māte ar kaut ko ir nemierā, saprata arī, ka Anna Maksimovna vēl tu­vākos piecus gadus būs vajadzīga. Lidotājs Saša vispār pēc dabas bija klusētājs.

Taču šodien Annai Maksimovnai ļoti gribējās, lai ar viņu kāds pastrīdētos.

— Ko jūs klusējat? — viņa vaicāja. — Vismaz kāds būtu pastāstījis, kā diena pagājusi!

Uz šo priekšlikumu arī neviens neatsaucās.

— Tatjana?

— Mammu, nu kas man var būt jauns? Lekcijas . . . drīz sāksies ieskaites . . .

— Aleksej?

Aleksejam Paličam jaunumi bija—tādi jaunumi, ka par tiem ne tikai runāt, pat domāt negribējās.

— Nav nekā tāda, viss pa vecam, Anna.

Anna Maksimovna paskatījās uz Sašu un tūliņ pat bezcerīgi atmeta ar roku.

— Izrādās, ka man vienai ir jaunumi, — viņa pavēstīja. — Mūsu mājā uzklīdušas peles. Varbūt arī tās ir žurkas. Tiesa gan, tādas žurkas man vēl nav gadījies redzēt. Ēd produktus ar visu taru.

Dzirdot vārdu «produkti», Aleksejs Paličs viegli nodrebēja.

— Kas tad atgadījies?—Tatjana interesējās.

— Pati nesaprotu, — Anna Maksimovna teica. — Šodien piegāju pieliekamajā pie plaukta — gribēju Andrejiņam attaisīt burciņu ābolu sulas. Skatos — kaut kā trūkst. Sāku skaitīt — trūkst divas paciņas «Mazulīša», divas burciņas sulas un viena paciņa rīsu un piena maisījuma.

Pie galda atkal iestājās klusums.

Lidotājs Saša, par spīti savam biklumam, bija apveltīts ar iztēli. Viņš iedomājās, kā naktī zem segas varētu mieloties ar rīsu un piena maisījumu, un nosarka. Aleksejs Paličs arī nosarka, taču pavisam cita iemesla dēļ.

— Lai būtu peles, — Anna Maksimovna turpināja. — Bet burkas ir no stikla, ar dzelzs vāciņu. Pat suns tās neaizstieptu, kur nu pele.

— Varbūt tu esi izbarojusi un aizmirsusi? — Tatjanai iešāvās prātā.

— Kā es varu aizmirst? — Anna Maksimovna noskaitās. — Vai nu es neatcerēšos, cik samaksāju! Divi divdesmit piecas, trīsreiz sešdesmit četras, rublis septiņdesmit septiņas un cīsiņi par divi seš­desmit. Astoņi rubļi trīsdesmit četras kapeikas! Divas kapeikas viņa neizdeva, es neko neteicu. Kopā astoņi trīsdesmit sešas. Trūkst akurāt par trim rubļiem divpadsmit.

No šī rēķina, kas bija saprotams vienīgi Annai Maksimovnai, kļuva pilnīgi skaidrs, ka kļūdīties viņa nevarēja.

— Kur tas viss pazudis? — Tatjana ievaicājās.

— Tāpēc jau es jautāju — kur?

— Mēs neesam ēduši, — Tatjana sacīja.

— Bet kas? Nav runa par naudu. Tikai interesanti — kas varēja to visu paņemt? Vai tiešām zaglis?

— Tagad arī man kļūst interesanti, —Tatjana teica.

Aleksejs Paličs iekrekšķējās.

— Taņa, nestrīdies ar māti, ļauj viņai mierīgi paēst.

— Vai tad es strīdos? — Tatjana atbildēja ar pretjautājumu. — Ja no mājas pazūd nevienam nevajadzīgas lietas, ir interesanti uzzināt, kas varējis tās paņemt.

— Nevienam nevajadzīgas, izņemot bērnu, — iedrošinājās pie­zīmēt Saša, un Aleksejam Paličam sāka trīcēt ceļi. Nerunīgais Saša bija trāpījis tieši devītniekā. Bērnu ēdiens nudien nav vajadzīgs nevienam citam kā tikai bērnam. Bērns pats to paņemt nevar. Tātad produkti ir ņemti bērnam. Tāds un vienīgi tāds secinājums izrietēja no Sašas vārdiem. Aleksejs Paličs saprata to pilnīgi skaidri. Tagad atlika vienīgi uzzināt — kas? Par tālāko Aleksejs Paličs neie­drošinājās pat domāt.

— Iznāk, ka viņš pats paņēmis? — Anna Maksimovna pamāja uz gultiņas pusi, kur, nometies uz vēdera kā varde, saldā miegā gulēja Andrejiņš.

Aleksejs Paličs izdvesa kaut ko starp «ha-ha» un «he-he», tādējādi apliecinādams, ka pratis novērtēt sievas joku. To nevajadzēja darīt. Ne velti saka: neizlec . . .

— Ka tik tu neesi paņēmis, Aleksej? — Anna Maksimovna pa­vaicāja.

Te nu pienācis īstais mirklis pateikt, ka Anna Maksimovna nekļū­dījās: produktus bija nolaupījis tieši Aleksejs Paličs. Tikai atzīties viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, jo tad neizbēgami sekotu pats šausmīgākais jautājums: kāpēc?

Atbildēt uz šo jautājumu Aleksejs Paličs nevarēja un tāpēc izvē­lējās taktiku, ko iecienījuši nepieredzējuši noziedznieki: uz jautājumu atbildēt ar jautājumu. Sai taktikai bija divas priekšrocības: pirmā — nevajadzēja melot, otrā—izmeklētājs bija spiests pats atbildēt uz saviem jautājumiem.

— Kam man tādas mantas? — Aleksejs Paličs drošsirdīgi jautāja un pat paraustīja plecus.

— To nu es nezinu — kam, — Anna Maksimovna attrauca. — At­ceros — reiz tev kādiem tur eksperimentiem ievajadzējās klīsteri, toreiz tu aizstiepi no mājas veselu paku miltu.

— Klīsteris — tas ir kas cits. Kādi var būt eksperimenti ar ābolu sulu?

— Varbūt tev vajadzēja burkas . . .

— Kam man burkas? Vai mājās tukšu burku trūkst?

Jāteic, ka uz meliem Aleksejs Paličs nekāds meistars nebija. Un viņa taktika ļāva viņam aizvirzīties prom no patiesības tikai tālab, ka Anna Maksimovna nebija pieredzējusi izmeklētāja.

Pieredzējusi izmeklētāja vaicā tieši: «jā» vai «nē», «tu» vai «kāds cits»? Tad arī noziedznieks, apmulsdams vai mēģinādams izlo­cīties, sevi nodod. Anna Maksimovna nebija nopratināšanas spe­ciāliste.

— Taisnība gan, — viņa sacīja, — burku mājās, cik nevajag. Bet vai rīsu maisījumu tu arī neesi ņēmis?

— Kur es likšu rīsu maisījumu? — Aleksejs Paličs turpināja vai­rīties.

— Tēt, tevi jau neviens nevaino. Tu tikai pasaki: neesmu ņēmis, — uzstājīgā Tatjana iejaucās.

— Ko es iesākšu ar divām paciņām «Mazulīša»? — Aleksejs Paličs aizsteidzās jautājumiem priekšā.

Tatjana aizdomīgi paraudzījās uz tēvu.

Aleksejs Paličs nodomāja, ka Tatjanas nopratināšanu viņš var arī neizturēt.

Un tad iebrēcās Andrejiņš . . .

Mazdēliņš iebrēcās tik piemērotā brīdī, ka Aleksejs Paličs klusībā nozvērējās jau šovasar viņam nopirkt velosipēdu.

Sievietes metās pie bērna.

Aleksejs Paličs aizlaidās. Viņš nozuda no istabas bez trokšņa un tik zibenīgi, kā nozūd attēls no izslēgta televizora ekrāna . . .

Lūk, ko Boriss Kuļikovs uzzināja gaišajā pavasara dienā tukšajā pavasara mežā.

— Kas tur šausmīgs? Jūs taču neatzināties, — Boriss sacīja. — Man arī jautāja par segu, es teicu: neesmu ņēmis, un viss.

— Jā, kā tev gāja?

— Tā arī gāja: cik reižu jautāja, tik es noliedzu.

— Nē, Borja, — Aleksejs Paličs sacīja, —tas ir tik nepatīkami . . . meli un viss pārējais . . .

— Kas gan te nepatīkams? — Boriss brīnījās. — Mēs melojam godīgi.

— Kas tie tādi «mēs»? — Aleksejs Paličs satraukts vaicāja.

— Nu, es un jūs.

— Jā . . . — Aleksejs Paličs novilka. — Ne jau gluži melojam . . . Es, starp citu, neesmu teicis ne vārdiņa nepatiesības, kaut arī ne visai saprotu, kā var melot godīgi.

— Ja to nedara sevis dēļ … — Boriss paziņoja. — Domājot par savu labumu . . .

— Taisnība gan, mums no tā nekāda labuma nav.

— Aleksej Palič, kā būtu, ja mēs viņu kādam atdotu? Nav jau obligāti jāstāsta patiesība. Tad viņu atpakaļ neatsauktu.

— Ja neizstāstīsim, mums neticēs. — Aleksejs Paličs nopūtās. — Ja izstāstīsim — gan nenoticēs, gan atsauks atpakaļ. Kāda jēga tad stāstīt? Mēs esam bezizejas stāvoklī, Borja. Tur, kā rādās, arī nav muļķi.

Pie apsūnojuša akmens, kas gulēja klajuma malā, pēkšņi pavīdēja kaut kas līdzīgs galvai.

Pēc tam galva nozuda, tās vietā uzradās cepure, uzsprausta uz sprunguļa, galva tagad bija redzama vairāk pa labi.

— Pelēkais! — Boriss uzsauca. — Lai pēc piecām minūtēm tu būtu mājās!

Galva atkal nozuda, un tās vietā aiz akmens parādījās automāta stobrs.

Nozibēja šāviņu uzliesmojumi, atskanēja blīkšķi.

— Nopirka muļķītim automātu ar baterijām, — Boriss paskaid­roja,— tagad viņš pilnīgi izkūkojis prātu. Vajadzēs izņemt baterijas.

— Ejam. Inspektors droši vien jau aizgājis. Man šodien tā savādi dur sirdī. Vai tu, Boris, zini, kur tev ir sirds?

— Neesam vēl mācījušies, — Boriss atteica.

Skolnieks un skolotājs devās no meža laukā.

Atskatoties viņi redzēja, kā aizmugurē zib neliels augumiņš, sīkiem pārskrējieniem slēpdamies te aiz viena koka, te aiz cita.