Karuselis virs pilsētas

OTRĀ DIENA Turpinājums ar pieslēgšanos

Kad Aleksejs Paličs pēc stundas izgāja pagalmā, zēni jau spēlēja futbolu.

Zeme bija pietiekami nožuvusi, lai bumba neiestrēgtu dubļos, un bija arī pietiekami slapja, lai futbolisti būtu dubļos līdz ausīm. Tas ir — tieši pa dubļiem viņi nevārtījās, taču paskats bija tāds, it kā ikviens no viņiem vismaz reizi būtu bijis ierakts zemē.

Tiesnešu nebija. Tapec arī soda sitienu nebija. Uzbrucējs, ja tika notriekts no kājām, gluži vienkārši uz neilgu laiku izstājās no spēles, jo dzinās pakaļ nevis bumbai, bet aizsargam, cenzdamies trāpīt viņam pa celi. (Tieši tā spēlēja putraimu fabrikas izlase, rādīdama piemēru saviem jaunākajiem brāļiem.)

Jaunākie brāļi — gandrīz visi Alekseja Paliča skolnieki — bija apguvuši arī citu futbola paņēmienu: pēc katriem iesistajiem vārtiem spēlētāji ilgi apskāvās un pat bučojās, gluži it kā būtu satikušies pēc ilgākas prombūtnes. Starp citu, šis vīrišķīgais maigums, pateicoties televīzijai, patlaban ir izplatījies visā futbola pasaulē, un iespējams, ka drīz futbola mačos priekš bučošanās tiks paredzēts papildu laiks.

Izmantodams mirkli, kad bija iesisti kārtējie vārti un laukuma centrā bučotāji bija sakrituši cits citam ap kaklu, Aleksejs Paličs ie­šmauca pagrabā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Neviens, protams, nepievērsa viņam uzmanību. Zēni joprojām skraidīja pa laukumu, izkliegdami sportiskus un nesportiskus saukļus.

Aleksejs Paličs piegāja pie kastes un konstatēja, ka puisēna tur nav.

Jauns caurums, pa kuru zēns būtu varējis nozust, stiklā arī nebija manāms.

«Vai tiešām viņš būtu trāpījis tieši tajā pašā caurumā?» Aleksejs Paličs nodomāja. «Un kāda jēga tad bija viņu sūtīt?»

Uz īsu brīdi Aleksejs Paličs izjuta tādu kā atvieglojumu: murgs beidzies, nevajadzēs vairs ne no viena slēpties, nevajadzēs nodarboties ar sīko zādzību un krāpties. Taču tajā pašā brīdī skolo­tājs saprata, ka viņam ļoti gribas kaut vienu reizi vēl redzēt zēnu. Viņš pat jutās nedaudz aizvainots, ka viesis aizgājis neatvadījies, nenogaršojis barības maisījumu, kas bija iegūts ar tādām grūtībām.

«Viņš būs apvainojies uz mani,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Vai arī t i e, kas viņu sūtījuši, nolēma, ka es esmu slikts cilvēks? Varbūt viņš paziņoja, ka te nedod ēst, un ir pārcelts uz citu vietu? Vai arī vispār pievākts atpakaļ?»

īsi sakot, ja vēl pirms dažām minūtēm Aleksejs Paličs domāja, kaut ātrāk viss beigtos, tad tagad viņam gribējās, lai nekas nebūtu beidzies.

Un nekas arī nebija beidzies.

Starp skapi un sienu, kur zem loga stāvēja apsildes baterija, kaut kas sakustējās. Aleksejs Paličs metās turp; viņš vēl nebija ticis līdz logam, kad zēns pats iznāca pretī.

Tas bija pavisam cits zēns. Pareizāk sakot, nevis cits, bet tas pats—tikai pārvērties. Tas, ko Aleksejs Paličs nebija pamanījis starpbrīdī, tagad bija kļuvis acīm redzams: zēns bija izaudzis. Un kā izaudzis! Varētu domāt, ka kopš vakardienas būtu pagājuši nevis mēneši, bet daži gadi. Aleksejam Paličam pretī stāvēja vēl arvien tas pats kailais zēns bez nabas, tikai neticami izaudzis. Pēc izskata viņam varēja būt apmēram četri gadi.

Zēns piegāja pie skrūvgalda, palēcās, ar rokām ieķērās kastes malā un pievilkās, tad, iesēdies kastē, sacīja:

— Kam tu piespēlē, stulbeni? Sit man!

Aiz loga no laukuma skanēja līdzīgi izsaucieni.

— Tā nedrīkst runāt, saproti? — Aleksejs Paličs tēvišķā tonī aiz­rādīja. — Saukt cilvēku par stulbeni nedrīkst. Nav labi.

— Nav labi, — puisēns piekrita. — Saukt par stulbeni nedrīkst. Stulbeni, stulbeni, nedrīkst, nedrīkst. Nedrīkst, stulbeni, nav labi.

— Vairāk tā nerunā, — Aleksejs Paličs noteica. — Tu taču mani saproti?

— Saproti, — puišelis piekrita un labpatikā atkārtoja: — Stulbeni, stulbeni, stulbeni . . .

Aleksejs Paličs sabozās, un zēns, šķelmīgi smaidīdams, piebilda ievērojami klusāk:

— Nav labi . . .

«Kosmiskajiem bērniem, tāpat kā uz Zemes dzimušajiem, patīk tas, kas nav atļauts,» Aleksejs Paličs nopūzdamies secināja. Lai arī cik dīvaini būtu, šis secinājums viņu tomēr uzmundrināja. Ja puisēnam ir Zemes bērna raksturs, tad ar viņu var apieties kā ar cilvēku.

Un cilvēku bērnus pirmām kārtām vajag pabarot.

Skolotājs izvilka no portfeļa barības maisījumu, izlasīja lieto­šanas pamācību un šaubīgi palūkojās uz paaugušos viesi.

— Ar ko lai es tevi baroju? — viņš jautāja. — 5im ēdienam esi tā kā par lielu. Gaļa jāmeklē, vai. Re, kādi tev zobi. Aizsūtīsim tevi, draudziņ, uz Zinātņu akadēmiju, viņiem gan būtu jānotic, kad visu izstāstīšu. Gan pārliecināsies, ja paši redzēs, cik tu strauji audz.

— Nav labi, — puisēns sacīja.

— Kāpēc nav labi?

— Paličs — labi, Borja — labi.

— Vai tad bez Paliča un Borjas nevar?

— Nevar.

— Kāpēc?

— Aiziešu.

— Uz kurieni tu aiziesi?

— Uz turieni, — puisēns sacīja un parādīja uz caurumu logā.

Aleksejs Paličs saprata, ka zēna atbildes vairs nav tādas pašas

kā pirmīt — tajās jau slēpjas zināma jēga.

— Ko nozīmē «aiziešu»? Paskaidro, ja vari!

— Septītā saule! — puisēns iesaucās, un wņa vaigi piesarka. — Piedod, nesavaldījos. Man kauns: tā pie mums lamājas tikai žokeji1 . Es nevaru visu laiku izlikties, ka neko nesaprotu. Apnicis. Vēl vakar es maz ko sapratu, bet šodien esmu pieslēdzies. Man ir skaidrs, ka ar, jums var strādāt. Taču, ja jūs mani atdosiet citiem

1 Zēns acīmredzot domāja ormaņus.

cilvēkiem, mani atsauks atpakaļ. Mani, protams, tik un tā atsauks atpakaļ, bet daudz vēlāk.

— Kāpēc tad tevi sūtīja pie mums?

— To es precīzi nezinu.

— Bet ko nozīmē — «esmu pieslēdzies»? Pie kā tu esi pie­slēdzies?

— To es arī nezinu.

— Tad iznāk, ka tu tikai pēc izskata atgādini bērnu? — Aleksejs Paličs jautāja. — Īstenībā tu esi pavisam pieaudzis un spēj kontak­tēties ar cilvēci?

— Esmu jau kontaktējies, — zēns atbildēja. — Tu un Boriss. Un diezgan.

— Es nebūt neesmu tas labākais cilvēces pārstāvis, — Aleksejs Paličs teica. — Es esmu tikai skolotājs, bet Borja — vēl skolnieks. Man šķiet, ka kontaktam ir nepieciešams, tā sakot, vesels kolektīvs, kurā ietilpst dažādu nozaru zinātnieki. Mēs ar Borisu tos aizstāt nevaram.

— Ja jūs kādam par mani izstāstīsiet, mani nekavējoties atsauks atpakaļ.

— Nesaprotu, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Tu esi atsūtīts, lai nodibinātu kontaktu, tad kāpēc tevi uzreiz sauks atpakaļ?

— O, trešā saule! — puisēns iesaucās, šoreiz nenosarkdams. — Kā jūs esat apnikuši ar šo kontaktu! Jums noteikti vajag, lai atlidotu skaistuļi, gudrinieki, draugi. Lai viņi būtu tādi paši kā jūs, tikai vairāk zinātu par jums. Lai jums pasniegtu nemirstības recepti vai atklātu gravitācijas noslēpumu. Jūs gribat, lai viņi būtu līdzīgi jums un tajā pašā laikā nebūtu jums līdzīgi. Jūs sapņojat par to, ko saucat par «kontaktu», un tajā pašā laikā baidāties no tā. Jūs, meklē­dami saprātu, raidāt kosmosā signālus, kaut paši nezināt, ko ar šo saprātu iesāksiet. Klausies, Palič! Pamēģini — paņem bisi, izej naktī no mājas, aizver acis, izšauj debesīs un gaidi, kamēr no turienes nokritīs kalnu ērglis.

— Ko tu ar to gribi sacīt? — Aleksejs Paličs vaicāja, izbrīnīts par ciemiņa kvēlo uzstāšanos. — Pie mums nav ērgļu, kalnu ērgļu ne tik.

— Un tomēr, — puisēns turpināja, — šādi trāpīt ērglim var vieglāk nekā ar jūsu stariem aizsniegt kādu apdzīvotu planētu. Un kāpēc vispār tā jāaizsniedz? Pie jums jau daudzas reizes ir bijuši.

— Kā tā? Es, piemēram, neko neesmu dzirdējis.

— Esi dzirdējis. Avīzēs tika rakstīts un pa radio stāstīts ne vienreiz vien.

— Tu domā lidojošos šķīvīšus un tamlīdzīgi?

— Lidojošie šķīvīši! — puisēns iesmējās. — Mūsu bērneļi ar tiem spēlējas. Muļķīši, tāpēc palaidņojas. Ej nu katru soli viņiem izseko . . . Nē, pie jums ir bijuši no Centra. Taču jūs, cilvēki, esat dīvaini radījumi: atliek jums kādu no mums satikt — un jūs uzreiz bēgat pie otra, pie trešā, lai viņu pārsteigtu, lai viņam izstāstītu. Un mūs tad nekavē­joties pasauc atpakaļ. Tāpēc arī jums neviens netic. Kas tev ticētu, ja mani tagad atsauktu atpakaļ?

— Kāpēc tad tevi atsūtīja?

— Nezinu. Uz tavu jautājumu nespētu atbildēt pat tie, kas mani sūtījuši. Par jums kaut kas jāuzzina. Kaut kas tāds, ko pie mums neviens nezina. Un nav pat skaidrs, kas jāuzzina.

— Vai jūs par mums daudz zināt? — Aleksejs Paličs pavaicāja.

— Ko nozīmē — daudz? — puisēns atjautāja. — Vai daudz tu zini par mani?

— Salīdzinot ar vakardienu — ļoti daudz. Salīdzinot ar to, ko es vēl par tevi varēšu uzzināt, laikam ļoti maz.

— Tu pats atbildēji uz savu jautājumu, — puisēns sacīja. — At­kārtoju: mēs par jums nezinām kaut ko ļoti svarīgu. Tas var izrādīties svarīgāks par visiem jūsu izgudrojumiem. Mums tie nav noslē­pums.

— J-ja … — Alekseja Paliča domas uz mirkli novērsās no sa­runas, un viņš paraudzījās uz sevi it kā no malas.

No malas tas droši vien izskatījās nedaudz dīvaini: pieaudzis onkulis, vīrietis, kā saka, pieklājīgi ģērbies, stāv līdzās muļķīgai kastei, kurā atrodas kails bērns; vīrieša piere no sasprindzinājuma ir nosvīdusi, bet delna visu laiku bužiņa jau tā izbužināto matu ērkuli. Bērns sēž austrumu dievības pozā un mierīgi stāsta tēvocim jautru kosmisku pasaciņu.

Aleksejam Paličam sametās neomulīgi. Viņš sajuta vieglu — ja tā var sacīt — Zemes patmīlības dūrienu.

— Ko tad jūs tā . . . — Aleksejs Paličs ieminējās. — Es gribu teikt — atsūtījuši tevi tādu gaisa gabalu … tā sacīt . . . cauri visam kosmosam . . . bet nabu aizmirsuši.

Puisēns kā pieaudzis cilvēks smagi nopūtās.

— Tā mums ir problēma, — viņš atzinās. — Cik daudz nav mēģi­nāts— nesanāk, ka tevi—to nabu — ceturtā saule parautu!

— Āre! — Aleksejs Paličs gavilējoši iesaucās.— Izrādās, arī jūs vēl visu neprotat! Interesanti būtu zināt — kāpēc?

— Kāpēc, kāpēc . . . tāpēc jau, ka nezin kāpēc! — puisēns at­trauca.

— Ak kungs, arī to tu zini?!

— Tas tāpēc, ka esmu pieslēdzies. Drīz es atslēgšos, un tad tev būs vieglāk ar mani sarunāties.

— Neteiktu gan, ka man ir pārāk grūti, — Aleksejs Paličs aizrā­dīja. — Es, redzi, mūža lielāko daļu to vien daru kā sarunājos ar tādiem kā tu. Tiesa gan, viņi ir nedaudz vecāki. Tā kā tu vari neat- slēgties, ja tev negribas.

— Negribas, — puisēns vaļsirdīgi atzinās. — Bet tas ir nepie­ciešams. Visam jānotiek dabiski. Jums taču nav tādu zīdaiņu, kas zinātu tik daudz, cik pieaudzis Zemes iedzīvotājs.

— Hm … — Aleksejs Paličs novilka. — Varbūt kaut kur arī ir. Vismaz tāda tendence pastāv. Es gribu teikt: pusaudžu vidū līdzīga parādība ir sastopama.

Puisēns kļuva domīgs.

— Zinu, — viņš sacīja. — Tā saucamie broileri.

— Gluži tā nav, — Aleksejs Paličs bikli iebilda. — Broilers — tas ir cālis, kas divos mēnešos izaug lielāks par pieaugušu vistu. No tā viņš, protams, nekļūst gudrāks par vistu. Nē. Cilvēku vidū to sauc par akcelerāciju.

— Būtu uzreiz tā teicis,—puisēns sacīja.—To jau var saprast. Un tomēr man vajadzēs atslēgties. Tu taču nesūtīsi mani atpakaļ?

— Pat ja gribētu, es to nespētu, — Aleksejs Paličs iebilda.

— Nē, — puisēns nopūtās,—tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Es jau tev teicu: ja tu vai Boriss kādam izstāstīs, kas es tāds esmu, mani nekavējoties atsauks atpakaļ. Tu vari tikt no manis vaļā jebkurā mirklī.

— Bet pašam tev gribētos palikt? — Aleksejs Paličs vaicāja.

Uzdodams šo vienkāršo jautājumu, viņš cerēja atbildē saņemt ko līdzīgu «jā, tu man esi iepaticies» vai «jā, man uz Zemes ir labi», taču izdzirdēja mierīgu un lietišķu atbildi:

— Man jāpaliek tik ilgi, cik vien tas ir iespējams. Varbūt tad es uzzināšu . . .

— Ir nu gan tev sarežģīts uzdevums, — Aleksejs Paličs sacīja. — «Aizej tur — nezin kur. Atnes to — nezin ko . . .»

— Tā gluži nav, — puisēns atbildēja. — Kur — ir zināms. Bet uzzināt — nezin ko — pagaidām nav izdevies. Mūždien kaut kas traucējis. Viens uzreiz aizdrāzās uz avīzi. Cits pārbijās un iemeta bērnu upē. Nabadziņš vēlāk tā smirdēja, ka viņu pat žokeju skolā nepieņēma. Bet citi no jūsējiem par klusēšanu prasa miljoniem . . . to, nu . . .

— Dolāru, — Aleksejs Paličs pateica priekšā.

— Nē, marku.

— Markas ir vairākās valstīs, — Aleksejs Paličs sacīja.

— Vairākās arī prasīja.

— Man no tevis nekā nevajag, — Aleksejs Paličs dusmīgi teica.

— Tātad tu negribi, ka mani atsauc atpakaļ?

— Nē! — Aleksejs Paličs steigšus izšāva.

Izšāva… un tūliņ kļuva domīgs. Tagad gan bija skaidrs, ka šis zēns nemaz nav zēns, bet drīzāk izlūks, kam jānoskaidro kas tāds, ko iepriekšējiem izlūkiem nav izdevies noskaidrot. Tiesa gan, viņu, šķiet, tehniska rakstura noslēpumi neinteresē. Viņš grib izdibināt kaut ko par cilvēkiem. Tehniskos noslēpumus Aleksejs Paličs no­dot nespēja gluži vienkārša iemesla dēļ: viņš tos nezināja. Turklāt diezin vai tos, kas mētā zīdaiņus tādus gaisa gabalus (kādus?), varētu interesēt rasējumi, skolotājs nodomāja. Arī puisēns pats stāstīja …

Bet no citas puses . . .

Ja bērns ir bērns, tad parasti ar viņu nav viegli. Jābaro, jāģērbj, jāārstē, jāskatās, lai nesabāž netīrumus mutē un neizbaksta sev ar dakšu acis. Tāds Aleksejam Paličam nav vajadzīgs, jo viņam ir Andrejiņš, kas nav ne par matu sliktāks un, godīgi sakot, nav arī labāks.

Ja bērns nav bērns, bet tāds brīnums, kas spēj «pieslēgties», «atsaukties atpakaļ», spriest par nopietnām lietām, tad vēl nav zi­nāms, ko viņš var izspēlēt vēlāk. Arī tāds bērns normālam cilvēkam nav vajadzīgs.

Bet nelaime tā, ka Aleksejs Paličs bija nenormāls cilvēks.

Pasaule pamatā sastāv no normāliem cilvēkiem. Tie ēd, guļ, iet uz darbu, priecājas un bēdājas — dzīvo kā visi.

Nenormālie' cilvēki arī ēd. Taču viņiem atšķirībā no citiem piemīt kāda dīvainība: šie cilvēki aizdomājas par lietām, gar kurām viņiem, varētu likties, nav nekādas daļas.

No laika gala bija zināms, ka Saule riņķo ap Zemi. Tas bija skaidrs, turklāt ar acīm redzams. Taču uzradās Koperniks un paziņoja:

— Neticiet savām acīm, tā ir Zeme, kas riņķo ap Sauli.[5]

— Kā tad tā? — viņam atbildēja. — Tu, Kopernik, noslauki brilles. Re, kur ir Saule. Šeit tā parādās un tur nozūd, neredzi, vai?

— Redzu. Bet tas ir tāpēc, ka tu riņķo kopā ar Zemi.

— Tad jau iznāk, ka arī mūsu baznīca griežas?

— Arī baznīca.

— Interesanti gan, kā tad baznīca var griezties, ja divsimt gadus jau stāv uz vietas.

Un Koperniks tika pasludināts par vājprātīgo.

Vājprātīgo Koperniku mēs atceramies, bet tos gudros esam aizmir­suši.

No laika gala bija zināms, ka lietus lāse krīt uz Zemi. Taču uzradās Ņūtons un paziņoja:

— Arī Zeme krīt uz lāsi. Vēl jo vairāk — Zeme krīt uz visu, kas krīt uz Zemi, pat uz Mēnesi, kas, no malas skatoties, šķiet, vispār nekur nekrīt.

— Kā tad Mēness mums līdz pat šim brīdim nav uzkritis virsū? — viņam vaicāja.

— Tāpēc, ka tas attālinās no mums ar tādu pašu ātrumu, kā tuvojas.

— Kā tad Mēness var attālināties, ja tas tuvojas? Un kā var tuvo­ties, ja attālinās?

— To jūs uzzināsiet astotajā klasē, — Ņūtons atbildēja.

Daudzi uzskatīja, ka Ņūtons nav pie pilnas saprašanas. Tagad mēs

zinām: viņš nebija pie to saprašanas, kas tā uzskatīja.

Bet reiz uzradās cilvēks, kas apvainoja visu pasauli. Viņš pazi­ņoja, ka cilvēki un mērkaķi dzimuši vienā pirtī. Protams, apvainojās ne jau paši gudrākie, kaut gan arī gudro netrūka. Stāsta, ka noti­kusi visnotaļ zinātniska līmeņa sanāksme, kurā izveidojies vesels koris neapmierināto, un starp viņiem un Darvinu norisinājusies ap­mēram šāda saruna:

— Kā? — sašutumā kliedzis koris. — Un mēs arī? . . .

— Jūs arī, — Darvins atbildējis.

— Un pat karalis?

— Un pat karaliene.

— Kā tad tā?

— Tā ir, — Darvins sacījis. — Vairāk jālasa, jāmācās.

— Uh-ū, uh-ū, — klieguši neapmierinātie un metušies apsvaidīt Darvinu ar zariem un negataviem augļiem.

Darvina portrets tagad ir ikvienā skolā.

Aleksejs Paličs nebija nedz Koperniks, nedz Ņūtons, nedz Darvins. Viņš pat nebija kļuvis par parastu zinātnieku. Un tomēr īsti normāls viņš nebija, jo spēja noticēt neticamajam.

Neticami bija tas, kas ar viņu šajās divās dienās bija atgadījies. Un tomēr tas bija atgadījies.

Aleksejs Paličs izlēma — šoreiz jau negrozāmi.

— Es apsolu, ka tevi neatsauks atpakaļ, — skolotājs sacīja. — Pareizāk sakot — ja arī atsauks, tad ne manas vainas pēc.

— Bet Borja?

— Borja sapratīs. Tikai es jau laikus tevi brīdinu: no grūtībām mums neizmukt. Ne es šobrīd vēl zinu, kā tevi paslēpt, ne arī visu pārējo . . .

— Tas ir labi, ka būs grūtības! — puisēns iesaucās.

— Skatoties, kam būs labi, — Aleksejs Paličs negribēja uzreiz piekrist.

— Mums. Nezinu kāpēc, bet ir ļoti svarīgi, lai būtu grūtības. Toties paslēpt mani nav nepieciešams. Tikai nevajag teikt, kas es tāds esmu. Mēs jūs pazīstam—tūliņ pat gribēsiet mani izpētīt, rādīsiet riņķus un trīsstūrus vai zīmēsiet atoma uzbūvi. Vispār tu, Palič, ne­baidies. Es atslēgšos.

— Būtu vismaz sākumā ko ieēdis, — Aleksejs Paličs sacīja. Tajā mirklī pie durvīm kāds pieklauvēja. Aleksejs Paličs steigšus

apsedza puisēnu ar savu mēteli un devās pie durvīm.

— Kas tur ir?

— Skaidrs, ka es, Aleksej Palič!

Piesārtis un aizelsies pagrabā iedrāzās Boriss.

— Nu, vai atradies?

— Atradies. Viņš nekur nebija pazudis. Te. Borja, zini … — Aleksejs Paličs nometa mēteli uz virpas. — Paskaties pats!

Boriss iesvilpās.

— Tas jau ir pavisam cits!

— Nē, tas pats. Viņš pa nakti izaudzis.

— Tā tik vēl trūka, — Boriss iesaucās. — Ko lai ar viņu tagad iesāk? Es mājās nospēru segu. Tagad izskatās, ka viņam vajadzīgas bikses, nevis sega. Kur mēs ņemsim drēbes?

— Ja tik vien būtu tās bēdas … — Aleksejs Paličs nopūtās.

Un skolotājs izstāstīja Borisam par savu sarunu ar puisēnu.

Boriss uzreiz noticēja. Viņš jau vakar bija pārliecināts, ka stul­beņus kosmosā nesūta.

— Tad jau viss kārtībā, — viņš sacīja. — Labi, ka atnesu sarakstu.

— Kādu sarakstu?

Boriss izvilka no kabatas četrās daļās pārlocītu burtnīcas lapu un pasniedza to Aleksejam Paličam.

— «Kondensatori, dažādi — 300 gab.», — Aleksejs Paličs izla­sīja, — «maiņstrāvas elektromotori — 5 gab.; līdzstrāvas elektro­motori — 3 gab.; akumulatoru baterijas — 4 gab.; vara stieples ar izolāciju — 300 m; lodāmuri — 3 gab. …» — Neko nesaprotu. Kādi lodāmuri? Kāpēc trīs gabali?

— Rezervei, — Boriss sacīja. — Skatieties tālāk!

— Pat skatīties negribas. — Aleksejs Paličs novērsās. — Vai man tagad laiks par to domāt! Turklāt neviens mums nedos tik daudz aparātu.

Boriss pamāja uz puisēna pusi.

— Lai viņi atsūta. Ja reiz tā sanācis . . .

— Ak tādas tās lietiņas, — Aleksejs Paličs visu saprata. — Tu, Borja, laikam esi sagudrojis diedelēt no citām planētām?

— Apnicis lūgties katru stieples galu!

— Bet ko par mums tur nodomās, vai tas tevi neuztrauc?

— Kas tad viņiem, žēl, vai? Jūs pats teicāt, ka viņiem tur visa kā diezgan.

— Nu, labs ir, lūdz, — Aleksejs Paličs piekrita. — Ja tev, zināms, nav kauna.

— Nav kauna, — Boriss atbildēja. — Neprasu jau sev.

Šīs sarunas laikā puisēns uzmanīgi lūkojās te uz vienu, te uz otru.

Viņa skatiens bija pilnīgi saprātīgs, taču, kā jau mazulim, — pie­sardzīgs.

Boriss piegāja pie puisēna un pasniedza viņam atvērto sarakstu.

— Vai vari to dabūt?

Puisēns paņēma lapu un vērīgi izpētīja.

— Borja, Borja, jāvaldās — gribi vērsi aprīt pusdienās, — puisēns noskaitīja.

Boriss saprotoši pasmaidīja.

— Lauva, — viņš sacīja.—Tikai tu neizliecies. Kā tevi sauc?

— Borja, Borja, nebēdā — cūkas šņukurs būs tev azaidā, — puisēns atbildēja, un no viņa smaidošās sejas varēja noprast, ka viņš ar sevi ir ļoti apmierināts.

Šoreiz Boriss neizpratnē palūkojās uz skolotāju. Arī skolotājs uzreiz nespēja apjēgt, kas notiek.

— Zini k° • • • — Aleksejs Paličs beidzot sacīja. — Man šķiet, ka viņš jau ir atslēdzies. Viņa gadi tagad atbilst viņa izskatam.

— Bet kāpēc tad mums viņš ir vajadzīgs? — Boriss vaicāja.

— Runa nav par to, vai viņš ir vajadzīgs mums, galvenais, ka mēs esam vajadzīgi viņam!

Boriss klusēja. Tas nozīmēja, ka viņš Aleksejam Paličam nepiekrīt. Borisam nekas nebūtu pretī, ja puisēns izdarītu kādu brīnumu. Ci­tādi — kāda jēga bija dzīties šo gaisa gabalu?

Vispār cilvēki kopš senseniem laikiem no augšas ir gaidījuši vienīgi brīnumus. Sākumā no dieva. Taču dievs, izņemot zibeņus un viesuļus, neko nesūtīja. Tad sāka gaidīt brīnumus no citām pasaulēm. Grāmatās simtiem svešinieku ir apciemojuši Zemi — katrs ar saviem trikiem. Un nu ir atlidojis vēl viens — taisni pie Borisa. Un neko nav atnesis. Ja neskaita caurumu rūtī. Uz tādiem brīnumiem Boriss pats ir spējīgs.

— Vajadzētu tagad pabarot mūsu ciemiņu, — Aleksejs Paličs sacīja.

Boriss neiebilda. Viņš ieslēdza elektrisko plītiņu. Skolotājs piena maisījumu atšķaidīja ar destilēto ūdeni. Kad ēdiens uzsila, Aleksejs Paličs to rūpīgi izmaisīja un nesa puisēnam.

— Viņš tomēr ir mierīgs bērns, — skolotājs sacīja. — Cits viņa vietā jau sen būtu kliedzis nelabā balsī aiz bada. Tūliņ, tūliņ mēs viņu pabarosim, — Aleksejs Paličs uzrunāja puisēnu tādā tonī, kādā, pēc viņa prāta, būtu jāsarunājas ar izsalkušu bērnu.

— Nepabarosim vis, nepabarosim vis, — puisēns atsaucās.

—- Ēd, tas ir garšīgi! — Aleksejs Paličs mudināja, celdams karoti bērnam pie mutes.

— Neēd, nav garšīgi, — puisēns, atgrūzdams karoti, atsaucās.

Boriss iesmējās.

— Nav ko smieties, — Aleksejs Paličs aizrādīja, — kādreiz pats biji tāds.

— Savu mūžu tāds neesmu bijis, — Boriss sacīja, labpatikā vēro­dams, kā skolotājs danco apkārt puisēnam.

— Ēd, citādi Paličs sadusmosies! — skolotājs piedraudēja.

— Neēd, nav garšīgi, — puisēns sajūsmināti atbildēja. Sī spēle viņam manāmi iepatikās.

— Varbūt pats ēdīsi? — Aleksejs Paličs vaicāja.

— Pats, — negaidīti piekrita puisēns.

Aleksejs Paličs triumfējoši palūkojās uz Borisu.

— Ar labu no bērna var panākt, ko vien vēlies. Se tev, — Alek­sejs Paličs sacīja, sniegdams puisēnam karoti.

— Se tev, — atsaucās puisēns un ietriepa Aleksejam Paličam putru degunā.

Skolotājs lēnām izslējās taisni. Viņš izvilka kabatlakatiņu un no­slaucīja putru. Boriss, atbalstīdamies ar muguru pret skapi, pamazām slīdēja uz grīdas. Viņš vairs nesmējās, bet klusītiņām elsa.

— Kas šeit smieklīgs? — Aleksejs Paličs bargi noprasīja.

— Pu-pu-putra … — Boriss novaidējās, — pu-pu-putra . . .

— Nu labi — putra. Kas ir ar putru?

— Vai pu-pu-putra . . . karsta?

— Tam nav nekādas nozīmes, — Aleksejs Paličs sausi atteica.

— Piedodiet, — Boriss atvainodamies pamazām nomierinājās. — Neko tādu es vēl neesmu redzējis.

— Kad būsi tēvs — redzēsi.

— Bet jūs taču neesat tēvs, — Boriss iebilda. — Par ko tad jums tā — ar putru?

Aleksejs Paličs pameta acis uz puisēnu, kas bija sastindzis ar paceltu roku un karoti tajā, un, sev par brīnumu, iesmējās.

— Viņš saprot, ka ir vainīgs. Paraugies, cik viņam vainīga sejas izteiksme!

Un puisēns, gluži kā atbildēdams uz šiem vārdiem, sacīja:

— Es vairāk tā nedarīšu.

— Pareizi gan!—Aleksejs Paličs nopriecājas. — Vai būsi labs zēns?

— Nebūšu labs.

— Nebūsi labs zēns?

— Būšu nelabs! — Un puisēna acis šķelmīgi iemirdzējās.

Otro raundu Aleksejs Paličs negribēja uzsākt. Viņš nojauta, ka šo spēli viņam tik un tā nevinnēt. Borisam arī smiekli pārgāja.

— Lai viņš labāk pieslēdzas, — Boriss ieteicās.

— Tas nav no manis atkarīgs, — Aleksejs Paličs attrauca. — Gud­rāk būtu, ja mēs padomātu par drēbēm.

— Aleksej Palič, — Boriss nedroši ierunājās,—to es, protams, tāpat vien . . . vienkārši nupat iešāvās prātā . . . Varbūt izdarīt tā, lai viņu atsauc atpakaļ?

— Kāpēc? — Aleksejs Paličs noprasīja. Noprasīja tā, it kā viņam nebūtu svarīga pati atbilde, bet svarīgi būtu noskaidrot, kas tas ir par cilvēku, kas stāv viņam pretī.

— Kāds no viņa labums?

— Kāds labums bija no tevis šajā vecumā? Vai no manis?

— Tas ir savādāk, — Boriss taisnojās. — Mēs nebijām ne no kurienes atlidojuši. Vai tiešām viņš atlidojis šurp, lai mētātos ar putru?

— Borja, — Aleksejs Paličs sacīja, — man nav tiesību tevi pie­spiest. Tu esi brīvs. Bet es devu vārdu.

— Toties es vārdu neesmu devis. Jūs klusēsiet un nebūsiet nevienu piekrāpis, bet es varu mierīgi pateikt, nevienu nepie­krāpdams. Un — sveiki. Pat drēbes nebūs vajadzīgas.

— Vai tam, ka viņš mūs pašlaik dzird, nav nekādas nozīmes?

Boriss palūkojās uz puisēnu. Viņš sēdēja taisni, vērīgi raudzī­damies te uz Borisu, te uz Alekseju Paliču.

— Lai tad viņš atzīstas, ka visu saprot!

Puisēns klusēja. Izskats viņam bija ārkārtīgi nopietns.

— Pasaki kaut ko, nu! — Boriss viņu uzrunāja.

Puisēns klusēja. Viņa pozā slēpās kāds bērnam neraksturīgs sasprindzinājums. Un vēl acis — iepletušās, nogaidoši stingas. Tādas acis bija Serjogam, kad Boriss pacēla pret viņu roku.

Borisam nezin kādēļ kļuva neērti.

— Ja runājam par apģērbu … — viņš sacīja, — es varētu atstiept kādu Serjogas lupatu, taču viņam tās būs par lielu.

— Ar drēbēm mēs kaut kā izgrozīsimies, — Aleksejs Paličs sacīja. — Varbūt es šodien pat pagūšu aizbraukt pakaļ.

Taču todien Aleksejs Paličs nekur nepaguva aizbraukt. Tieši tās dienas vakarā Anna Maksimovna atklāja, ka pazuduši produkti, un Aleksejs Paličs neiedrošinājās iet laukā no mājas.

Un labi, ka neiedrošinājās, jo nākamajā dienā, kamēr Aleksejs Paličs un Boriss mežā slēpās no ugunsdzēsēja, laboratorijā notika pārvērtības.