Karuselis virs pilsētas

PIEKTĀ DIENA UN SESTĀ Sākas jauna dzīve

Arsenijs Petrovičs Kuļikovs strādāja Kuļeminskas rotaļlietu fabrikā. Viņš bija visai maza auguma, tāpēc Kuļeminskā jokoja: rotaļlietu fabrikā direktors kā rotaļlieta.

Neliela auguma cilvēki bieži vien par to ir vairāk satraukušies, nekā viņiem pašiem gribētos. Lai kompensētu šo, viņuprāt, trūkumu, viņi cenšas izcelties ar kaut ko citu: piemēram, krāso bārdu rudā krāsā vai arī kļūst par māksliniekiem.

Arseniju Petroviču viņa personiskais augums neuztrauca. Viņš nepārdzīvoja, ka iepriekšējā direktora krēslu viņa kabinetā vajadzēja nomainīt un sēdekļus jaunajā zaporožecā pacelt nedaudz augstāk. Pateicoties tam, ka viņu maz interesēja, cik augstu viņa cepure atrodas virs trotuāra, Arsenija Petroviča raksturs, gadiem ritot, gandrīz nemaz nemainījās. Tāpēc arī viņa raksturā bija kaut kas rotaļīgs, pareizāk sakot — vieglprātīgs.

Tas izpaudās viņa attieksmē pret savu dēlu audzināšanu.

Arsenijs Petrovičs uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam, pirms viņš kļūst pieaudzis, jāsaņem noteikta deva punu un zilumu. Sis vīrs zināja, ka pastāv divu veidu ievainojumi: vieni paliek uz ķermeņa, otri — sirdī. Sirds ievainojumus Arsenijs Petrovičs saviem dēliem nevēlēja; pret zilumiem uz ķermeņa viņš izturējās pilnīgi vienal­dzīgi.

— Nepadodies, Serjoga! Dod viņam pretī! — Arsenijs Pet­rovičs skubināja, izdzirdis elsojam jaunāko dēlu, ko vecākais bija iespiedis šaurā spraugā starp dīvānu un krāsni.

Vispār Serjoga iztika bez labiem padomiem. Viņš spirinājās no visa spēka. Boriss labi zināja, kas notiks, ja kliņģerī saliekto brāli atlaidīs kaut uz sekundi. Serjoga locījās kā čūska. Pat šajā situ­ācijā viņam izdevās iekost brālim pirkstā vai iebelzt ar ceļgalu pa vēderu.

Reizēm Serjoga izlikās, ka padodas.

— Viss, — viņš sacīja. — Vairāk tā nedarīšu.

Pirmajā reizē Boriss noticēja. Viņš pat centās izrādīt augstsirdību un pagrieza brālim muguru. Uzreiz viņš sajuta tādu triecienu ar galvu zem lāpstiņām, ka nespēja nostāvēt kājās. Serjoga smējās. Taču ne ilgi. Pēc mirkļa viņš pārlidoja pāri galdam, ar blīkšķi novēlās uz dī­vāna un no turienes nošļūca uz grīdas. Cits viņa vietā būtu kaut ko salauzis vai izmežģījis. Bet tikai ne Serjoga. Viņš sarāvās uz grīdas čokurā, aizsedza ar delnām seju, tā ka varēja domāt — viņš zau­dējis samaņu. Taču, kad Boriss piegāja pie brāļa, viņš cauri pirkstu spraugām ieraudzīja Serjogas viltīgās acis un tik tikko paguva atlēkt sāņus.

Serjogas kāja atsitās pret galda kāju. Tēmējis viņš, protams, nebija pa galdu.

Savaldīt Serjogu nebija iespējams. Reizēm, nonācis bezizejas situācijā, viņš savilka žēlabainu grimasi. Ticēt viņam nevarēja ne par kapeiku.

Pēdējā laikā viņš bija mainījis taktiku.

— Palaid, gribu čurāt, — viņš vienreiz paziņoja.

Un atkal Boriss sākumā noticēja: ja nu tiešām? . . .

Serjoga izskrēja aiz durvīm. Tikai tāpēc, lai savāktu sniegu. Sniega pika, aizlidojusi garām Borisa pakausim, ietriecās sienā, pre­cīzāk— tajā vietā, kur karājās tēva portrets — fotogrāfija. Stikls rāmī saplīsa — nelietīgais puika bija ne tikai sniegu saspiedis stingrā pikā, bet arī pamērcējis ūdenī.

— Spēkoties jūs varat … — Arsenijs Petrovičs sacīja, attīrīdams no sniega savu jaunības dienu seju. — Bet mantas bojāt nevajag. Ar steigu novāc, Serjoža. Un tu, Borja, nākamreiz turi viņu stingrāk — lai čurā biksēs.

Kā mēs redzam, Arsenijs Petrovičs nesadusmojās. Acīmredzot viņš saprata, ka pašlaik vāc augļus no tiem kokiem, kurus pats izau­dzējis.

Un tomēr jāteic, ka Serjogam bija garlaicīgi bez Borisa. Par to liecina fakts, ka Borisu viņš izsekoja biežāk par citiem un biežāk nošāva viņu ar savu bateriju automātu. Un Boriss, kaut arī draudēja automātu salauzt, nopietni nekad nedomāja to darīt. Brāļu attie­cības bija gauži vienkāršas. Boriss mierīgi lēja laukā ūdeni no sava zābaka un cirta pliķi jaunākajam brālim. Jaunākais brālis mierīgi saņēma pliķi, mierīgi iespēra vecākajam brālim pa ceļgalu un ielēja ūdeni otrā zābakā. Nekāda naida brāļi viens pret otru neiz­jūta.

Arsenijs Petrovičs vēlējās, lai dēli izaugtu vīrišķīgi un spēcīgi.

— Ķīviņos ar Serjogu muskuļus neuzpumpēsi, — viņš sacīja Borisam. — Cik reižu tu vari pievilkties pie stieņa?

— Necikreiz.

— Kā tas ir — necik?

— Neesmu mēģinājis.

— Tad ejam pagalmā.

Pagalmā starp diviem bērziem bija iestiprināta dzelzs caurule, pie kuras rītos vingroja Arsenijs Petrovičs. Boriss pievilkās divas reizes; otro reizi — locīdamies no piepūles un spārdīdamies kājām. Tēvs pievilkās vienpadsmit reizes.

— Riebjas uz tevi skatīties, — Arsenijs Petrovičs sacīja.

— Uz nometni! Nekavējoties uz sporta nometni!

Arsenijam Petrovičam visu patika darīt nekavējoties. Taču toreiz līdz vasarai bija tālu, un Boriss netiepās. Tēvs ātri iekarsa un ātri arī nomierinājās. Ziemā viņš pēkšņi sadomāja katru rītu apslacīties ar aukstu ūdeni. Viņš nepieradinājās pamazām, bet izgāja pa­galmā apakšbiksēs un uzgāza sev uz galvas trīs spaiņus ūdens pēc kārtas.

Pie brokastgalda viņš jūsmoja.

— Labi gan! Jūs nevarat iedomāties, cik labi! Katru šūnu jūti. Un kāds žirgtums, kāds žirgtums! . . .

Vieglās mašīnas rotaļlietu fabrikā nebija, tāpēc tēvu vakarā pārveda ar pašizgāzēju: viņam bija sākusies smaga angīna. Ar apsla- cīšanos nu bija cauri. Taču sporta nometni Arsenijs Petrovičs šajās dienās nezin kāpēc atcerējās.

— Tiklīdz beigsies mācības — uz nometni prom,—viņš sacīja Borisam. — Es jau sarunāju. Lieliska vieta. Treniņi. Ūdens. Svaigs gaiss.

— Man arī šeit svaiga gaisa diezgan,—Boriss piezīmēja.

— Kāpēc lai es tur brauktu, ja neesmu sportists?

— Kļūsi par sportistu! Tur no tevis iztaisīs cilvēku. Kamēr desmit reizes nevarēsi pievilkties, mājās nerādies. Un vairāk zilumu un punu tāpat. Nevaidi, ja sāpēs, nepadodies, ja grūti.

— Es arī gribu uz nometni, — iedūcās Serjoga. — Gribu kopā ar Borju.

— Brauksi, — tēvs apsolīja, — pēc gadiem trim. Pat piespie­dīšu tevi braukt, ja stīvēsies pretī.

Noslēpies aiz stūra, Serjoga nopļāva tēvu ar automāta ložu kārtu. Tēvs, protams, palika dzīvs, un Serjoga apvainojās.

— Es jums rādīšu … — viņš biedināja.

Serjogas mīklainos draudus neviens neņēma nopietni. Un velti. Borisam gan vajadzēja zināt, ka jaunākais brālis neko neaiz­mirst.

Boriss varēja no sporta nometnes izlocīties. Tēvs būtu pa- burkšķējis, taču ar mammas palīdzību viņu var pielauzt. Boriss tā arī pateica Aleksejam Paličam. Taču skolotājs uz šo gadījumu skatījās savādāk.

— Tas ir tas, kas vajadzīgs, — viņš paziņoja. — Mēs te lauzām galvu, ko iesākt ar Fēliksu . . . Bet ja nu jūs aizsūtīt abus kopā?

— Viņu tur uzreiz atmaskos, — Boriss šaubījās.

— Ko nozīmē «atmaskos»? Kam var ienākt prātā, ka viņš ir no turienes? To zinām mēs ar tevi un arī tikai tāpēc, ka redzējām, kā viņš uzradās. Tu paskaties uz Fēliksu no malas: zēns kā zēns, drusku ar dīvainībām. Kam nav dīvainību? Katram cilvēkam ir savas dīvainības.

— Neēd — neko teikt, dīvainība uz goda!

— Viņš var arī ēst. Mēs viņu nobrīdināsim. Viņš ir pa­klausīgs bērns. Ja neesi ar mieru, piedāvā savu variantu. Tu pats saproti, ka laboratorijā viņu atstāt nedrīkst. Tad gan diezgan droši, ka viņu atmaskos.

— Varbūt noslēpt mežā?

— Drīz sabrauks vasarnieki, sāksies sēņu laiks . . . Kur tu viņu noslēpsi?

— Tas gan, — Boriss piekrita. — Es pagājušogad atradu divas baravikas . . . Pavisam maziņas, domāju — lai paaugas. Pat pie­sedzu ar lapu. Nākamajā dienā atnāku — vairs nav. Vasarnieki visas malas izokšķerē.

— Bet galvenais, — Aleksejs Paličs sacīja,—viņam jābūt starp cilvēkiem. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Domā, Borja! Ja neesi ar mieru, es kaut ko gudrošu.

— Labi, mēģināsim. Tikai neapvainojieties, ja nesanāks.

— Es jau neapvainošos, — Aleksejs Paličs teica. — Svarīgi, lai viņš neapvainotos.

Godīgi sakot, braukt uz nometni Borisam galīgi negribējās. Ar sportu viņš neaizrāvās, bez sabiedrības iztika it labi. Pa vasaru viņam bija citi plāni. Bet tagad iznāk braukt ar zēnu uz nometni un pieskatīt viņu gluži kā tādam tētim vai mammai. Zēns, protams, ir amizants . . .

Tikai nav redzams, kāds no viņa labums — nedz šim brīdim, nedz tālai nākotnei.

Sirds kaktiņā slēpās domele: nebūtu nemaz tik slikti, ja Fēlikss tiktu atsaukts atpakaļ. Tad arī Aleksejs Paličs izbeigtu māžoties — un viņi kopā varētu ķerties klāt kam nopietnākam. Labi, ja tas no­tiktu pats no sevis. Apmānīt skolotāju — par to nevarēja būt ne runas.

Viņš ieveroja, ka Aleksejs Paličs ar katru dienu vairāk rūpējas par šo zeņķi. Tas Borisam nepatika.

Fēliksa ceļazīme, uz ko Boriss klusībā cerēja, nekādu grūtību nesagādāja. Viss iznāca apbrīnojami vienkārši.

— Vai tas ir jūsu radinieks? — nometnes priekšnieks vaicāja.

— Ne gluži, — Aleksejs Paličs nenoteikti atbildēja.

— Paziņa?

— Netiešs, — Aleksejs Paličs sacīja. — Nav neviena, pie kā viņu vasarā atstāt.

— Skaidrs. — Nometnes priekšnieks nosmējās. — Jums, Aleksej Palič, kā arvien — rūpes par citiem. Vienīgi sevi aizmirstat. Tā jau gan pagātne, bet arī manu dzīvokli varēja piešķirt jums.

— Man kaut ko sacīja … — Aleksejs Paličs apmulsa. — Nekas, mūsu māja pagaidām ir tīri pieklājīga . . . Un vēl dārzs, kartupeļi . . .

— Kartupeļus jau jūs nestādāt.

— Nestādām gan, — Aleksejs Paličs piekrita, — bet tik un tā . . .

— Ceļazīmi es pats izrakstīšu, — nometnes priekšnieks sa­cīja.— Izņēmuma kārtā. Jums krājkasē uz mūsu rēķina jāiemaksā astoņdesmit rubļi. Padārgi, protams. Taču ar atlaidi es jums noformēt nevaru.

— Kāpēc ar atlaidi? Nevajag nekādas atlaides, — Aleksejs Pa­ličs kļuva steidzīgs, lēsdams, vai pietiks naudas. 5o naudu viņš jau trešo gadu krāja, sievai nezinot, — lai nopirktu laboratorijai magnetofonu. Daļa šīs naudas jau bija iztērēta par drēbēm.

— Kā zēnu sauc?

— Pavisam vienkārši—par Fēliksu.

— Un uzvārds?

— Uzvārda viņam nav, — Aleksejs Paličs paziņoja un uz līdzenas vietas domās iebelza sev ar dūri pa galvu. — Jūs saprotiet, es gribēju teikt, ka uzvārds nav diez ko skaists, skanīgs. Saulai­nais . . .

— Pat ļoti oriģināls uzvārds, — nometnes priekšnieks iebilda, aizpildīdams ceļazīmi.—Te būs, lūdzu. Maiņa sākas rīt. Vai jūs pats viņu atvedīsiet?

— Nē, viņš ieradīsies kopā ar manu skolnieku Borisu Kuļikovu. Jūs, lūdzu, ļaujiet viņiem dzīvot kopā.

— Izdarīsim, — priekšnieks apsolīja, spiezdams roku savam bijušajam skolotājam. — Vai atceraties, Aleksej Palič, kā jūs man devītajā klasē iegriezāt gadā trijnieku?

— Tas bija tik sen … — Aleksejs Paličs izvairīgi sacīja. — Un galu galā — arī trijnieks ir atzīme.

— Jā, — nometnes priekšnieks iegrima atmiņās,—tas bija grūts laiks . . .

Ko viņa skolnieks ar to gribēja pateikt, Aleksejs Paličs tā arī nesa­prata. Pilsoņu karā viņš piedalīties nevarēja, Tēvijas karš jau bija galā, kad viņš vēl nebija piedzimis. Un vispār — skolu šis skol­nieks pabeidzis tikai pirms septiņiem gadiem. Kamēr Aleksejs Pa­ličs centās atsaukt atmiņā, kas tad tik ļauns būtu varējis notikt pirms septiņiem gadiem, kabinetā kāds ienāca. Aleksejs Paličs aizgāja, pievienodams savam matu ērkulim pusotra sirma mata. Turklāt pie vainas bija viņš pats: uzvārdu varēja izgudrot arī agrāk.

Bija sākusies brīvlaika otrā diena, kad skolotājs bez jebkādas piesardzības gaišā rītā izveda Fēliksu no pagraba. Viņu iznākšanu neviens nemanīja, bet tālāk vairs nebija ko baidīties. Ikvienam skolēnam ir tiesības iet kopā ar pieaugušo pastaigāties, ja vien viņš nav kails vai ievīstīts segā.

Iepriekšējā dienā, kad tika noformēta ceļazīme, Aleksejs Paličs bija riskējis vēl pa divi lāgi. Pirmo reizi, kad maksāja naudu krājkasē. Tur viss beidzās labi. Kasiere, protams, pazina skolotāju, taču viņai likās pilnīgi dabiski, ka cilvēki viņai maksā naudu, un kasieres acīs Aleksejs Paličs nekādi neizcēlās no kopējās rindas. Viņa vienīgi pavaicāja:

— Uz kurieni?

— Uz rēķinu numurs piecdesmit septiņi astoņdesmit septiņi — svītra — četrpadsmit, — Aleksejs Paličs mundri noskaldīja.

— Pieņemts, — kasiere sacīja, izsniegdama kvīti.

«Krājkasē viss iznāca labi,» Aleksejs Paličs atviegloti nodomāja. Tā gan nevajadzēja domāt. Skolotājs nebija manījis, ka šī kasiere, ierakstījusi sporta nometnes rēķinā summu, pēkšņi paceļ galvu un paskatās pāri barjerai uz durvīm, aiz kurām nupat kā bija nozudis apmeklētājs. Tikai tagad viņa apjēdza, ka naudu maksājis Aleksejs Paličs.

Otro reizi skolotājs riskēja, pirkdams Fēliksam sporta apavus. Kļuvis mazlietiņ pārdrošs, Aleksejs Paličs iegāja Kuļeminskas kul­tūrpreču veikalā. Tur viņš nopirka trīsdesmit septītā numura kedas un aizgāja pilnīgā pārliecībā, ka arī šoreiz nav «iekritis». Tālākie notikumi rādīs, ka šī pārliecība bijusi aplama.

Neko nenojauzdams, Aleksejs Paličs no rīta vislabākajā noska­ņojumā izveda Fēliksu no pagraba. Līdz eksāmenu sākumam bija palicis vēl vairāk nekā stunda laika, un pie skolas neviena nebija.

Pa to pašu ielu, pa kuru viņi senāk bija gājuši ar Borisu, Aleksejs Paličs un Fēlikss devās uz mežu. Tur vajadzēja gaidīt Borisam.

— Tagad mēs ar tevi vairs katru dienu neredzēsimies, — skolo­tājs sacīja.

— Vai tu brauc prom? — Fēlikss vaicāja.

— Nē, mums sākas eksāmeni. Es nevarēšu pie tevis bieži nākt.

— Kas tas ir — eksāmeni?

— Fēliks, — Aleksejs Paličs teica, — šodien tev sākas gluži cita dzīve. Tur būs daudz tādu pašu bērnu kā tu. Bet tu viņiem visu nejautā, ja kaut ko nesaproti. Visu drīkst jautāt tikai Borjam.

— Vai Borja tur arī būs?

— Borja dienu un nakti būs kopā ar tevi. Tur būs arī pieaugušie. Tev jādara viss, ko viņi liek. Nu un, protams, tev jāēd kā visiem pārē­jiem.

Fēlikss nepatikā savilka seju.

— Vai tas ir obligāti?

— Obligāti. Tad tu būsi tāds pats kā viņi.

— Es skraidīšu, spēlēšu, staigāšu, skatīšos un slaistīšos?

— Katru dienu.

— Bet vai Seņka-maita tur būs?

— Iespējams, — Aleksejs Paličs sacīja, gudrodams, kas šis Seņka varētu būt. Droši vien Semjons Degtjarjovs no septītās. Sprie­žot pēc viņa nelāgā rakstura, šī iesauka bija pašā laikā.

Mežmalā viņu gaidīja Boriss. Rokās viņam bija neliels koferītis, kurā pietika vietas arī Fēliksa mantām.

— Es lūkošu jūs apciemot nākamajā svētdienā, — Aleksejs Pa­ličs solījās.

— Nākamajā neļaus, — Boriss attrauca. — Vecāku diena ir pēc divām nedēļām. Man tēvs teica.

— Mani laidīs! — Aleksejs Paličs iesmējās. — Pēdējās dienās man atklājies tik daudz sakaru . . . Borja, tagad viss atkarīgs no tevis. Pa īstam es būšu brīvs tikai jūnija beigās. Tad gan . . .

— Kas tad būs? — Boriss vaicāja.

Skolotājs pats nezināja, kas «tad» būs. Un ja arī zinātu? Protams, šo to var grozīt. Taču galvenajā izvēles nebija: zēnam vajadzēja vai nu dzīvot starp cilvēkiem, vai atgriezties atpakaļ.

Skatoties, kā zēni aiziet, Aleksejam Paličam ļoti gribējās, lai viss beigtos labi. Kaut gan, ko nozīmē «beigtos» un ko nozīmē «labi», viņš arī nezināja. Sev par kaunu, skolotājs neizjūta ne mazāko atbildību pret mūsu planētas iedzīvotājiem. Vēl mazāk viņu uztrauca tie zinātnieki, kas sevi bija ziedojuši «kontaktiem». Aleksejs Paličs redzēja vienīgi puisēnu — naivu un bezpalīdzīgu. Gribējās, lai zēns atrastu savu Visuma laimi. Taču, ko nozīmē šī Visuma laime, uzminēt nebija iespējams.

Boriss ar Fēliksu gāja pa klusu meža ceļu. Drīz uz šī ceļa buksē­dami iekauksies pilsētnieku žiguļi un moskviči. Svīzdami un lādēda­mies pilsētnieki vilks savas mašīnas laukā no dangām un pūlēsies iebraukt mežā pēc iespējas dziļāk. Viņi labi zina — jo tālāk, jo vairāk sēņu. To zina desmitiem tūkstošu ļaužu un ļoti brīnās, ja iznāk atgriez­ties ar tukšiem groziem. Arī kuļeminskieši nav muļķi. Viņi lasa sēnes pie pašas pilsētas vai arī blakus ceļiem. Sazīmējuši lēnīgu večuku ar pilnu grozu, lec laukā no mašīnām. «Kur?» viņi uzstājīgi ņe­mas izdibināt. «Tur,» večuks labprāt atbild. Turklāt — rādīdams uz dienvidiem, ja stāv ar muguru pret ziemeļiem, un otrādi, ja stāv otrādi.

Taču pagaidām vēl pirmā sēne mežā nebija atrasta un ziņa par to vēl nebija ar tādiem gadījumiem raksturīgo ātrumu1 aplidojusi pil­sētu pa tālruņa vadiem. Mežs bija tukšs.

Kuļeminskas sporta nometnē pulcējās bērni no visa rajona. Viņi jau brauca autobusos un elektriskajos vilcienos. Boriss ar Fē­liksu gāja kājām. No Kuļeminskas līdz nometnei bija tikai trīs kilo­metri.

Fēlikss bija noklausījies Alekseja Paliča detalizētās pamācības. Tagad viņš uzmanīgi klausījās Borisā.

— Tā tev vairs nebūs tupēšana pagrabā, — Boriss sacīja. — Tur ir dienas režīms. Visi reizē ceļas un reizē iet gulēt. Neiedomājies pa naktīm skraidīt riņķī! Ja citi ceļas, arī tev jāceļas. Nodarbībās rīkojies kā visi citi! Kad nebūs nodarbību, turies vairāk pie manis!

Ja tālruņa klausulē izruna vārdu «sēne», tas traucas pa vadiem ar ātrumu 300 000 km/s. Arī jebkuri citi vārdi.

Ja kāds tevi aiztiek — pasaki. Ja pats kausies, nesit pa ģīmi — paliek zilumi.

— Pa ģīmi? — Fēlikss vaicāja.

— Pa seju, — Boriss sabozās. — Varbūt pietiks man mācīt, kā jārunā.

— Es tevi nemācu. Paličs piekodināja, lai es tevi klausot. Bet kāpēc jāsit pa seju? Vai tu Paličam sit pa seju?

— Nerunā muļķības. Paličs ir skolotājs, viņam nedrīkst sist.

— Bet vai tev Paličs sit pa seju?

— Es taču saku: Paličs ir skolotājs, viņš nevienam nedrīkst sist.

— Tad es gribu būt par skolotāju, — Fēlikss paziņoja.

Boriss kļuva vai nikns — līdz kaklam šīs muļķības. Taču acumirklī viņš nodomāja, ka pacietību vajag taupīt. Viss vēl tikai priekšā.

— Tu nevari būt par skolotāju, — Boriss skaidroja. — Lai kļūtu par skolotāju, daudz jāmācās. Bet tu pat lasīt nemāki.

— Es māku lasīt, — Fēlikss iebilda.

— Pa kuru laiku tad tu paguvi iemācīties? — Boriss skeptiski vai­cāja. — Savās mājās, vai?

— Savās mājās.

Boriss paskatījās apkārt. Ilgi viņam meklēt nevajadzēja. Mežā visādas drazas bija papilnam. Boriss pacēla papīra strēmeli ar mil­zīgiem burtiem.

— Lasi, ja esi tik izglītots.

— «Nepiegružojiet mežu! Mežs ir jūsu dr …» — Fēlikss izla­sīja. — Borja, ko nozīmē «dr . . .»?

— Droši vien draugs, — Borisam nenācās grūti uzminēt, un pēk­šņi viņš pamanīja, ka Fēlikss tur tekstu otrādi. — Ne jau tā, — viņš aizrādīja un apgrieza strēmeli pareizi. — Tā vajag.

— Nē, šitā, — Fēlikss iebilda un pagrieza lapeli iepriekšējā stāvoklī.

— Atradies triku meistars, jāsmejas, — Boriss nievīgi izmeta. — Lielus burtus arī es protu izlasīt kājām gaisā. Tu palasi šito.

Un atkal tālu nevajadzēja iet. Nosviedis zemē plakāta strēmeli, Boriss pacēla avīzes lapu.

— Lasi!

— Nepiegružojiet mežu! Mežs ir jūsu dr . . . — Fēlikss sacīja.

— To jau tu lasīji, lasi šo!

— Es nevis lasu, bet runāju, — Fēlikss paskaidroja, norādīdams uz strēmeli, ko Boriss nupat bija nosviedis zemē. — Mežs ir mūsu dr., bet tu to piegružo.

Borisam šķita, ka Fēlikss, izrunādams šos vārdus, tik tikko manā­mi smaida. Varbūt viņš saprot labāk, nekā liekas? Kaut gan nē, puika vienkārši vēl ir pavisam dumjš un visu uztver burtiski.

— Es tev saku — lasi.

Fēlikss apgrieza tekstu kājām gaisā un izlasīja:

— «… gi iegaumēt: katrai brigā . . . bi jāsagatavojas . . . ku dar­biem. Ievērojot pērna gada pier . . .»

— Diezgan, — Boriss pārtrauca. Viņš izņēma Fēliksam no rokām avīzi, apgrieza to normālā stāvoklī un pārskrēja ar acīm. Viss bija pareizi. — Kas tev iemācīja tā lasīt?

— Man neviens nav mācījis, — Fēlikss atbildēja. — Es visu laiku esmu pratis lasīt. Savās mājās, laboratorijā, es izlasīju avīzi piecas reizes. Tikai vienu burtu nevarēju izlasīt: tur bija caurums.

Boriss centās atminēties. Jā, laikraksts, ar kuru bija aizklāts pagraba logs, karājās otrādi — ar virsraksta lielajiem burtiem uz leju.

— Labāk tu nemaz nebūtu pratis lasīt, — Boriss nopūtās. —Man nav laika mācīt tev visu no gala. Mēs jau drīz būsim klāt.

Šoreiz Boriss nenosvieda avīzes drisku uz ceļa. Lūkodamies, lai Fēlikss nepamanītu, viņš saritināja laikrakstu dūrē un iebāza ka­batā. Tā bija vieglāk nekā no jauna skaidroties ar šo zeņķi.

— Tagad klausies tālāk, — Boriss turpināja. — Nometnē būs meitenes . . .