Karuselis virs pilsētas

TREŠĀ DIENA Sakot ar to brīdi, kad Alekseja Paliča mājā . . .

. . . Alekseja Paliča Muhina māju bija apsēduši zagļi.

Sie zagļi bija dīvaini, varētu pat teikt — nenormāli. Tiesa gan, Annai Maksimovnai arī ar normāliem zagļiem nekad nebija iznākusi darīšana, un tomēr viņa juta, ka mantu pazušana no mājas ir nelo­ģiska un savā ziņā likumsakarīga.

Neloģiska tāpēc, ka pazudušajām mantām bija nieka vērtība, turklāt svešiem cilvēkiem tās vispār bija bez vērtības; ar tām nevarēja pat nedaudz nopelnīt, kur nu vēl kļūt bagāts. Likumsa­karība izpaudās tai apstāklī, ka visas nozagtās mantas bija saistītas ar mazgadīgo vai, pareizāk sakot, dažus mēnešus veco mazdēlu. Sis mazdēls bija meitas dēls, tēvs viņam bija lidotājs Saša, kas strādāja aerodromā netālu no Kuļeminskas.

Meita mācījās institūtā un katru dienu braukāja uz pilsētu. Mājās viņa atgriezās pievakarē, nogurusi no pilsētas drūzmas un abiem elektriskajiem vilcieniem, tomēr, tikusi pāri slieksnim, metās pie dēlēna. Mātes jūtām Annas Maksimovnas meita dienā varēja no­doties tikai no pusotras līdz divām stundām, un šajās divās stundās viņa centās izpildīt visas dienas normu: pārģērbt, pabarot, apmīļot, pastaigāties, aprunāties.

Bērnam tobrīd bija desmit mēneši. Viņa mazajā galviņā jau dzima apziņa, ka šai tantei varētu būt kāds sakars ar viņu, taču par savu īsto mammu viņš, saprotams, uzskatīja Annu Maksimovnu. Tieši viņas rokas visbiežāk pieskārās mazulim, viņas balss runāja bērna prātam vēl nesaprotamus, tomēr patīkamus vārdus; tieši viņa bija gan karotīte, gan knupītis, gan aizstāvis pret mums nezināmām bērna bailēm.

Tātad dienā Anna Maksimovna audzināja mazdēlu, bet naktī strādāja. Sākumā viņa strādāja par medmāsu poliklīnikā, vēlāk, pēc mazdēla piedzimšanas, lūdza, lai viņu pārceļ uz slimnīcu — uz neirožu nodaļu un atļauj dežurēt naktīs.

Šajā nodaļā gulēja nervu slimnieki. Tā atradās ēkas atsevišķā spārnā, kas tika uzskatīts par klusāko vietu slimnīcā. Viņu slimī­bas — saprotamas ārstiem, toties nemanāmas citiem cilvēkiem — perinājās viņos iekšā. Arēji viņi bija klusi, vienkārši un izpalīdzīgi cilvēki. Labprāt nāca talkā māsiņām, paši gāja uz virtuvi pēc ēdiena un tējas; siltā laikā stādīja slimnīcas dārzā kokus un puķes, spēlēja domino; pie nervu slimniekiem atradās visā slimnīcā vie­nīgais televizors, un vakaros vājinieki omulīgi sēdēja krēslos, atgā­dinādami lielu, saticīgu ģimeni.

Tikai reizi visas neirožu nodaļas pastāvēšanas vēsturē tur bija radušās nelielas domstarpības. Norisinājās pasaules čempionāts ho­kejā, un līdzjutēji no lielā korpusa bija centušies ielauzties šajā spārnā, lai tiktu pie televizora. Sākumā viņi apelēja pie «sirdsapziņas», pārmeta pazīstamajiem «nerviniekiem» (Kuļeminskā no katriem trim cilvēkiem divi ir savā starpā pazīstami) godaprāta trūkumu, tomēr spārna iemītnieki, slēpdami savu bezkaunību, izlikās, ka viņi jau labprāt . . . taču pastāvot galvenā ārsta rīkojums: nepiederošiem šajā spārnā ieeja aizliegta.

— Kas nu mēs par nepiederošiem?! Tādi paši slimnieki kā jūs!

— Tādi gan un tomēr ne gluži tādi … — viņi noslēpumaini aizrādīja, mērķēdami uz ko tādu, kas neprasa īpašus paskaidrojumus un kam tāpat jābūt skaidram.

Līdzjutēji pamazām iekarsa, vēl jo vairāk tad, kad no halles, informēdama par komandu sastāvu, atskanēja komentētāja balss.

Mājieni, ja tos tā var saukt, kļuva stiprāki un ieguva medicīnisku raksturu: rau, ja kādam galvā kaut kas nav kārtībā, pa labam ar viņu nav nozīmes runāt, tādiem vajadzētu nevis nodaļā nest televizoru, bet labāk pie sienām salikt spilvenus un sasiet rokas, lai nesakropļo sevi un citus.

«Nervinieki», vilkdami pie lieveņa pēdējos smēķu dūmus, tikai smīkņāja.

Beidzot viens no līdzjutējiem neizturēja, pakāpās uz lieveņa un sāka raustīt durvis. Un te no smēķētāju bariņa atdalījās vājš, izstī­dzējis jauneklis. Labo roku viņš kustināja tā, it kā ar kurbuli darbi­nātu automobili; kreisā iekrampējās viņa paša matos, acis sāka riņķot, šaudīties — kā meklēdamas kādu asu vai smagu priekšmetu.

— Nu, nu . . . z-zūdi … ko meklē, —jauneklis sacīja un pagrūda iebrucēju.

Jauneklis negrūda viņu stipri, taču iebrucējs atsprāga atpakaļ par kādiem trim metriem gluži kā vaļā nākusi atspere. Līdzjutēji arī at­kāpās. Pat «nervinieki», neizpratnē lūkodamies uz savu kolēģi, nedaudz pavirzījās no viņa sānis. Kā paklausot neredzama diriģenta mājienam, apkārt jauneklim izveidojās draudīgs aplis, kurā neviens neiedrošinājās spert kāju, — aizliegtā zona.

Jauneklis pakāpās pa kāpnēm augšā, viņa seja atguva parasto izteiksmi. Viņš mīlīgi piedraudēja ar pirkstu līdzjutējiem kā blēņas pastrādājušiem bērniem un bargi noteica:

— Ne-ne-nedrīkst. Sa-sa-sāpēs . . .

Ar šiem vārdiem viņš nozuda aiz durvīm. Tramīgi saskatīdamies, «nervinieki» viņam sekoja. Jaunekli viņi atrada mierīgi sēžam savā vietā — stūrī uz dīvāna.

— Kas tev, Kola, tur uznāca? — kāds viņam pavaicāja.

— Kur uznāca?

— Nu tur… — Jautātājs pamāja ar galvu uz durvju pusi.

— Tāpat vien — pašdarbība,—jauneklis atbildēja.—Es, tēvoci Kostja, varu notēlot, ko vien vēlies, — stomekli, dzērāju, ja gribi, varu arī tevi.

Tēvocis Kostja atviegloti nopūtās.

— Paldies dievam. Man jau rādījās, ka tu patiesi būsi nojūdzies. Zini, reizēm tā gadās: skaties uz cilvēku, no malas neko nepateiksi, bet smadzenēs šim viss vienā putrā. Tu ar saviem jokiem varēji būt uzmanīgāks.

— Nekas, toties vairāk nelīdīs,—jauneklis sacīja un devās no­regulēt televizoru.

Dežurējošais ārsts, kam tika ziņots, ka viens no «nerviniekiem» pilnīgi izgājis no eņģēm, uzbrūk cilvēkiem un gvelž visādus niekus, redzēja, ka «nervinieku» spārnā valda parastais miers: slimnieki seko mačam, laiku pa laikam dodami spēlētājiem un treneriem pa­domus.

Tātad, kā jau teikts, nervu nodaļa bija visklusākā nodaļa. Naktī slimnieki mierīgi gulēja, neprasīdami ne injekcijas, ne pārsējus, un arī dežurējošā māsiņa varēja netraucēti nosnausties uz dīvāna pie telefona.

Lūk, tāpēc arī Anna Maksimovna bija pārgājusi uz šo nodaļu.

Kaut arī dežūras bija mierīgas, iznāca tā, ka viņa strādāja gandrīz vai cauru diennakti un nogura ne pa jokam — uz nedēļas beigām pat mazdēls likās par nastu.

Svētdienās Anna Maksimovna atpūtās, mazgādama veļu, pie­kopdama māju, vārīdama ēdienu un vēl atlicinādama laiku piemājas dārziņam. Vispār, kā mēs redzam, Anna Maksimovna bija parasta krievu sieviete, kādu pieņemts dēvēt par labu saimnieci, gādīgu sievu un mīlošu māti.

Annas Maksimovnas meita Tatjana, protams, redzēja, ka māte uzkrāvusi sev tādu vezumu, ko nespētu pavilkt pat zirgs1 . Simtiem reižu Tatjana tika sacījusi mātei:

— Met to darbu pie malas, mammu. Tētim ir alga, Sašam ir alga, arī es pēc diviem gadiem sākšu pelnīt . . .

— Man līdz pensijai vēl desmit gadi palikuši, — Anna Maksi­movna ar gudru ziņu atteica. — Ja pametīšu darbu — kas man maksās pensiju, varbūt tu ar Sašu? Galvenais tev tagad beigt institūtu, Andrejiņš paaugsies — būs vieglāk. Pagaidām es tikšu galā, nekas. Par šo tēmu vairs nerunāsim. Domāt vajadzēja agrāk, tagad par vēlu — kas izdarīts, izdarīts.

Ar pēdējiem vārdiem lieku reizi tika uzsvērts, ka Tatjana par agru apprecējusies. Un it īpaši, ka no lidotāja Sašas mājās nav gandrīz nekāda labuma.

Saša lidoja ar lauksaimniecības aviācijas helikopteriem, mazajiem MI-4, kas nesteidzīgi parkšķināja gaisā gluži kā traktori pa lauku. Saša lidoja, kaisīdams uz tīrumiem mēslojumu un indīgus maisījumus pret dažādiem lodājošiem kaitēkļiem; lidoja patruļas lidojumos, uz­manīdams mežus no ugunsgrēka. Viņš nebija no tiem mūsdienu lidotājiem — aristokrātiem, kuri, sakārtojuši kaklasaiti virs sniegbaltā krekla, ieskrienas ar savu simtvietīgo putnu uz betona skrejceļa un pēc divām trim stundām nosēžas pie siltajām jūrām, mandarīnu un šašliku krastā.

Saša pacēlās gaisā no zāles laukuma un uz tā paša arī nosēdās. Un tomēr aviācija, kaut arī mazā, no lidotāja prasa daudz vairāk izturības nekā no zemes cilvēka: nemitīgi jāmācās, jātrenējas, jāceļas pirms saules, jādežurē lidlaukā; gadījās dienas, kad Saša nemaz nepārnāca mājās.

' Zirgs — tas ir tāds nedaudz izmirstošs dzīvnieks ar asti un nagiem. Ku|eminska pēdējais zirgs nomira 1975. gadā.

Sākumā Anna Maksimovna, izdzirdusi helikopteru, stāstīja pa­gaidām vēl maz ko saprotošajam mazdēlam:

— Re, kur mūsu tētiņš lido. Vai dzirdi, ko tētiņš saka? Nu, ko tētiņš saka? Cl-ū-ū .. . Sauc tu arī: tē-ti, ū-ū-ū . . .

Nedaudz vēlāk Anna Maksimovna jau piemetināja:

— Citi tētiņi gan nelido . . . viņi dzīvo uz zemes, pastaigājas ar saviem bērniņiem. Viņi neūjinās pa gaisu, viņi katru nakti pavada mājās.

Tā Anna Maksimovna pamazītiņām sūdzējās mazdēlam par lido­tāju Sašu, taču viņas balss bija mīlīga, un būtībā Andrejiņš nesa­prata, ka viņa tēvs mājai nav nekāda debesu dāvana.

Nevar teikt, ka Aleksejs Paličs nepalīdzētu Annai Maksimovnai. Lai nu kā, bet viņš centās. Tikai, par nelaimi, viņš bija kautrīgs cilvēks, viņam šķita, ka it visu dara aplami, un patiesībā tā arī bija. Aiziet uz veikalu, sanest ūdeni, saskaldīt malku—tas Aleksejam Paličam vēl padevās. Toties no mazdēla viņš gluži vienkārši baidījās. Kā jau visi kautrīgi cilvēki, ar zīdaiņiem viņš sarunāties neprata: visvisādi «tu-tu-tu» un «bu-bu-bu» viņam likās neīsti, samāksloti — kā maigu jūtu tēlošana, kuru nav. Patiesībā jūtas bija, tikai Aleksejs Paličs neprata tās izrādīt. Neprata mazdēlam savu mīlestību pasniegt. Bet citu valodu Andrejiņš saprast nevēlējās. Galu galā barības mai­sījumi tika izspļauti uz Alekseja Paliča biksēm, mazdēls sacēla brēku un nerimās, kamēr Anna Maksimovna nepaņēma viņu savās rokās.

Aleksejs Paličs bija parasts vīrietis un izrādīja aizkustinošu bezpalīdzību, kura kopš aizvēsturiskiem laikiem[1] gluži kā vairogs sarga vīriešus no mājas rūpēm.

Skolā Aleksejs Paličs mācīja fiziku un bieži vien aizkavējās arī pēc stundām; saviem skolēniem, kas ar katru gadu gribēja mācīties mazāk un mazāk, viņš gatavoja neparastus mēģinājumus; lai pie­saistītu stundā viņu uzmanību, vajadzēja izdarīt nelielu sprādzienu vai vismaz īssavienojumu.

Aleksejs Paličs nepūlējās no saviem audzēkņiem izaudzināt dižus fiziķus. Viņš uzskatīja, ka skolēniem nepieciešama vispusīga attīstība, un iespēju robežās centās atbildēt uz visiem jautājumiem, pat ja tie neattiecās uz fiziku.

Skolēni lieliski zināja šo Alekseja Paliča vājību un labprāt uzdeva jautājumus: pirmkārt, tajā laikā neviens netika izsaukts pie tāfeles, otrkārt — kāpēc nepapļāpāt par interesantām tēmām, kuras dzīve ar televīzijas, radio, dažādu laikrakstu un žurnālu palīdzību ierosina ik dienas.

Šodien, piemēram, veselu stundu tika norunāts par tēmu—«Vai dzīvnieki spēj domāt?». Skolēni vienbalsīgi izteicās dzīvniekiem par labu: gandrīz vai ikvienam bija gadījies kāds kaķis vai suns, kas veicis ko gudru, saprātīgu.

— Un tomēr modernā zinātne uzskata, ka dzīvnieks nav saprā­tīga būtne. Vismaz lielais vairums zinātnieku tā domā, — Aleksejs Paličs uzmanīgi iebilda.

Taču skolēni ne par kādiem zinātniekiem negribēja ne dzirdēt. Sie zinātnieki laikam bija tiktāl izglītojušies, ka pat vienkāršas lietas viņiem likās sarežģītas.

— Mūsu suns, piemēram, saplosīja kaimiņu gaili1 . . . Un kas no­tika pēc tam? Suns aizmuka no pagalma un trīs dienas nerādījās mājās. Kāpēc?

— Nosacījuma reflekss — bailes no soda, — Aleksejs Paličs at­bildēja.

— Bet kas tas ir — nosacījuma reflekss? — kāds viņam pajautāja.

— 5ajā gadījumā tā ir apziņa, ka par nedarbu pienākas sods.

— Jūs teicāt «apziņa»? «Apzināties» jau arī nozīmē domāt.

— Taisnība, — Aleksejs Paličs piekrita, — tas nav īstais vārds. Varbūt — ieradums.

Jautājumu par apziņu bija uzdevis Boriss Kuļikovs. Tas pats Kuļikovs, kas … Lai gan par viņu mēs uzzināsim vēl daudz ko. Pagaidām vienīgi pieklājas pateikt, ka Kuļikovs nebūt negribēja noķert Alekseju Paliču kā zivi uz āķa. Viņš bija nevis skolotāja ienaid­nieks, bet drīzāk draugs. Iespējams, ka dažam labam vārds «draugs» liksies nevietā lietots. Kāda gan var pastāvēt draudzība starp skolo­tāju un skolnieku? Labi, nesteigsimies ar paskaidrojumiem. Tālākais rādīs, ka viņi ir ne tikai draugi, bet arī sabiedrotie. Pašlaik Aleksejs Paličs nodomāja, ka Kuļikovs, ja reiz iesācis, tik drīz neliksies mierā — viņš parasti centās aizrakties līdz pašai saknei. Kaut nu šoreiz Kuļikovs rimtos ar saviem jautājumiem! Vai tiešām viņš nesaprot, ka šodien Aleksejs Paličs nav noskaņots uz gudru spriede­lēšanu? «Proties kaunu, Borja,» Aleksejs Paličs nodomāja. Taču Kuļikovam, redzams, nervi bija stiprāki.

— Nu labi — ieradums, — Boriss piekrita. — Ja sunim ir ieradums plosīt gaiļus, tas nozīmē, ka viņam ir tāds reflekss. Jura, vai daudz gaiļu tavs suns ir saplosījis? — Kuļikovs pajautāja suņa īpašniekam.

Jura nemaz vairs nejutās priecīgs, ka izšāvis par savu suni un saplosīto gaili. Vaininieks jau tāpat bija piesiets pie ķēdes, bet suns pie ķēdes vairs nav nekāds draugs—tas ir sargs, ērcīgs un aiz­domu pilns glūņa.

— Savu mūžu tas gaiļus nav aizticis! Pats nesaprotu, kas šim galvā ienāca . . .

— Kā tad suns uzzināja, ka dabūs brāzienu par gaili?

— Aizej pats un pajautā viņam, — Jura kļuva pikts. — Un liec sunim mieru, kā viņš tev liek mieru.

Borisu Kuļikovu izsist no sliedēm nebija tik viegli.

— Kas tad sanāk, Aleksej Palič? — viņš vaicāja. — Par gaiļu plosīšanu suns nekad nav sists, tātad ieradums tas nevar būt. Iznāk, ka suns pats visu saprata. Pats izdomāja, ka gaili nedrīkstējis aiztikt, nojauta, ka dabūs sutu, un aptvēra, ka labāk nozust no acīm, kamēr norimst dusmas. Visu — pats. Vai teiksiet, ka suns tai laika nedomāja?

— Tu gribi apgalvot, ka suns ar savu rīcību līdzinājies cilvēkam?

— Un kā vēl līdzinājies! Es pats suņa vietā būtu tā rīkojies. Un

jūs?

— Pirmām kārtām — es nebūtu plosījis gaili, — Aleksejs Paličs centās atjokot.

Taču Kuļikovs nebija pielūdzams.

— Pamēģiniet ielīst suņa ādā! . . .

— Es būtu gājis pie kaimiņa, atvainojies un samaksājis.

— Suns nevar atvainoties un samaksāt. Suns var tikai aizmukt un to arī saprata. Vai teiksiet, ka ne?

— Var jau būt, ka tev taisnība, — Aleksejs Paličs sacīja. — Taču mēs neesam speciālisti, kaut gan arī atsevišķiem speciālistiem ir zināmas . . . šaubas. Vairums no viņiem ar tevi, Borja, nebūtu vienis­prātis.

— Es zinu, kāpēc, — Kuļikovs atteica. — Viņi taisa ar dzīvniekiem visādus eksperimentus, operācijas … Tā teikt — spīdzina. Ja viņi atzīs, ka dzīvnieki domā, šie eksperimenti tiks aizliegti.

— «Mēs nedrīkstam dzīvniekiem piedēvēt prātu, jo tad mums nebūs tiesību tos nogalināt», — Aleksejs Paličs citēja. — Tā sacījis kāds spāņu biologs. Kā redzi, Borja, tava doma ir izteikta jau agrāk un pat daudz asākā formā. — Aleksejs Paličs paskatījās pulkstenī. — Un tomēr šai domai, kā arī visam pārējam nav nekāda sakara ar mūsu programmu. Varbūt mēs pie tā arī varētu pagaidām palikt?

— Bet vai jūs piekrītat, ka dzīvnieki domā? — klasē kāds pa­vaicāja.

— Nezinu, — Aleksejs Paličs sacīja. — Noteikti atbildēt nevaru, taču man nezin kāpēc ļoti gribētos tam piekrist.

Aleksejs Paličs pateica to, ko domā. Un tās bija ne vien viņa, bet arī viņa audzēkņu domas. Tāpēc jau Aleksejs Paličs skolēniem patika, jo prata domāt tāpat kā viņi. Skolēni arī nebija pārliecināti. Viņi šaubījās. Taču šaubījās dzīvniekiem par labu.

Turpretī, ja Aleksejs Paličs pateiktu, ka ar šo dienu visi dzīv­nieki tiek uzskatīti par saprātīgām būtnēm, skolēni būtu dziļi sašu­tuši. Kā tā — viņus salīdzina ar govīm?! Iespējams, ka govīm kaut kas tāds piemīt, taču . . . Nav vērts uzskaitīt visus šos «taču». Vēstures gaitā cilvēks sakrājis milzum daudz pierādījumu tam, ka viņš atšķiras no dzīvnieka ar spēju domāt. So pierādījumu ir tik daudz, ka varētu likties — cilvēkam visu laiku nepieciešams aizstāvēties. Cilvēks vāc tos ar tādu neatlaidību, it kā tāpat nebūtu viss skaidrs. It kā cilvēks neticētu pats sev, censtos pats sevi pārliecināt un apvārdot; viņš kliedz mutiski un rakstiski: «Es esmu vienīgais! Es esmu neatkārto­jams! Vienīgi es spēju domāt!» Bet dzīvnieki ar cilvēku nestrīdas. Kam tādā gadījumā viņš cenšas to pierādīt?

Nē, zinātniekiem sen laiks iegriezties Kuļeminskā, parunāties ar Kuļeminskas skolas audzēkņiem un paskatīties uz parastu Kuļeminskas suni.

Aleksejs Paličs nervozi pavērās pulkstenī, tad pārlaida acis klasei, un viņa skatiens saskrējās ar Kuļikova skatienu. Zēns lūkojās skolotājā vērīgi un saprotoši kā sazvērnieks.

«Mēs arī esam sazvērnieki,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Ja mēs izstāstītu, neviens neticētu. Tāpēc jau arī nedrīkst stāstīt, ka neticētu. Plānprātīgie romantiķi! Bet varbūt arī noziedznieki?»

Pēc stundām Aleksejs Paličs izgāja saules apspīdētajā skolas pa­galmā. Visapkārt tāds gaišums, kāds mēdz būt vienīgi pavasarī. Bija maijs. Papeļu lapas izstaroja svaigu spožumu; mirgojošajās peļķēs plunčājās izspūruši zvirbuļi; dzidrajās, augstajās debesīs svīres trau­cās uzbrukumā neredzamiem knišļu bariem; apkārt viss skanēja un gavilēja — visi bija līksmi. Visi, atskaitot Alekseju Paliču.

Aleksejs Paličs devās apkārt skolai. Pēkšņi viņš manīja, ka iet gluži dīvaini — piesardzīgi, gandrīz vai zaglīgi. Skolotājs klusībā sevi sarāja un pūlējās spert normālu soli. Tagad sanāca pārlieku vaļīgi: viņš gāja palēkdamies, turklāt vēl portfeli vicinādams kā tāds pirmklasnieks.

«Kas tad nu — pats sevi esmu iebaidījis!» Aleksejs Paličs klusībā pukojās. «Neviens pagaidām neko nenojauš. Un gribēdams nevarētu nojaust . . .»

Tā, mainīdams soli, Aleksejs Paličs pienāca pie durvīm, kas veda uz skolas pagrabu. Durvis, kā parasti, bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni — ar viņa personisko slēdzeni, kuras atslēga atradās skolo­tājam portfelī.

Aiz durvīm valdīja klusums. Tur arī jābūt klusumam. Kopš vakardienas taču nekas nav noticis, ja neskaita sarunu ar sievu.

Aleksejs Paličs jau grasījās meklēt atslēgu, kad pieķēra sevi, ka raugās apkārt tramīgi un nervozi kā sīks blēdis.

«Nē, tā nedrīkst,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Vēl jo vairāk tāpēc, ka es esmu nevis sīks, bet drīzāk liels blēdis. Jānomierinās. No malas es droši vien izskatos aizdomīgs. Nu un tad, uz pieres nav rakstīts, kāpēc es turp eju. Ja esmu kāpis pagrabā divsimt reižu, kāpēc nevaru nokāpt arī divsimt pirmo? Vai trīssimto? Neviens nezina, kas šai pagrabā atrodas. Galu galā — pastāv arī neatklāti noziegumi! Kaut gan — kāpēc noziegumi? Kāpēc tāds krimināls vārds?»

Tiklīdz Aleksejs Paličs nodomāja par noziegumu, kaut kas ieča­bējās.

Viņš nodrebēja un pagriezās. Aiz muguras stāvēja Boriss Kuļi­kovs.

— Ko tu slapsties? — Aleksejs Paličs vaicāja, pārlikdams portfeli no sasvīdušās labās rokas sasvīdušajā kreisajā. — Vai nevari iet normāli?

— Es netīšām, — Kuļikovs čukstus taisnojās,—man tā iznāca.

— Kāpēc tu čuksti? — Aleksejs Paličs pusbalsī jautāja. — Vai kas atgadījies?

— Nē, nekas, — Kuļikovs klusi sacīja. — Vai tad es čukstu?

— Jā, — Aleksejs Paličs čukstus atbildēja. — Ejam prom no še­jienes. Tagad nedrīkst — pa skolu klīst ugunsdrošības inspektors. Bet tas nav pats nepatīkamākais jaunums. Ir vēl kas ļaunāks.