Karuselis virs pilsētas

IEVADS,

nevis lai paskaidrotu, bet nedaudz samudžinātu

Mūsu brīnišķajā, trauksmainajā, reaktīvi kosmiskajā neilona un tranzistoru dzīvē arvien vēl sastopamas nelielas pilsētiņas. Šādu pilsētiņu kļūst aizvien mazāk, un tas ir neatgriezenisks process, jo nelielās pilsētiņas palēnām pārvēršas par lielām pilsētām, toties lielās par mazām — nekad.

Dažādās pilsētās arī dzīve ir dažāda. Lielā pilsētā, piemēram, ja mājas pagalmā parādās cilvēks, kas izvedis laukā pastaigāties suni, gandrīz visi zina, no kura dzīvokļa ir šis suns. Jo suni lielā pilsētā parasti ievēro. Toties cilvēku tur ir diezgan, un tāpēc neviens mums nevarēs pateikt, kā sauc to cilvēku, kas iegāja divdesmit piektajās parādes durvīs, kurā dzīvoklī viņš dzīvo un kas viņš tāds ir — lauksaimniecības zinātņu kandidāts vai blēdis.

Nelielās pilsētiņās suņi bieži vien klaiņo brīvā vaļā — un savu adresi zina vienīgi viņi paši. Bet cilvēkus tur pazīst: paejies tik pa ielu — reizes divdesmit vajadzēs sasveicināties un nevis pa roku galam — vārdā un tēvvārdā godājot.

Tāpēc mazā pilsētiņā grūti kaut ko noslēpt no kaimiņiem; no tuviniekiem—tikpat kā neiespējami. Un tomēr uz zināmu laiku noslēpt izdevās . . .

Un izdevās to izdarīt nevis mazā pilsētiņā, bet lielā ciematā, kur gandrīz katra ģimene dzīvo atsevišķā mājā un kur uz ielas var sastapt ne tikai brīvā vaļā klaiņojošu suni, bet arī vistu'.

Lielās pilsētas patlaban aug pasakainā ātrumā. To iedzīvotāji aizgājuši tālu uz priekšu. Aiziet uz priekšu nozīmē aiziet pie kaut kā. Un nozīmē arī — aiziet no kaut kā. Un lūk — daži ir aizgājuši tik tālu, ka aizmirsuši, no kā aizgājuši. Tāpēc atsevišķus jēdzienus, kas lielo pilsētu iedzīvotājiem var būt nesaprotami, kā arī citus pārlieku gudrus vārdus autors zemsvītras piezīmēs paskaidros.

Tātad «vista» — tas ir tāds dzīvnieks. Tieši no viņa veikalos iegūst olas.

Taču pateikt, vai tas ir labi, ka izdevās noslēpt, — pagrūti.

Iespējams, ka nodarīts ļaunums visai cilvēcei. Iespējams, ka šī notikuma varoņus . . . vaininiekus . . . zinātnieki lādētu pa vispa­saules radio un televīziju vai arī pieprasītu viņus sodīt. Lai tas nenotiktu, personu vārdi šajā stāstā ir šifrēti: ja, piemēram, rakstīts Ivans Petrovičs, tad var gadīties, ka patiesībā tas ir Pjotrs Ivarlovičs. Arī ciemata nosaukums mainīts. Citādi sadomās braukt visādu valstu speciālisti un vajadzēs būvēt viesnīcu, bet tur pat jaunā pirts vēl nav pabeigta.

Taču iespējams, ka Aleksejs Paličs un Boriss nav ne vaininieki, ne noziedznieki cilvēces priekšā; viņi vienkārši ir cilvēki, kas rīko­jušies, kā varējuši. Vai — vēl pareizāk — rīkojušies kā cilvēki.