Karuselis virs pilsētas

PĒCVĀRDS

Par godu Augustam Janovičam jāteic, ka viņš neaizgāja uz mili­ciju. Viņš sagaidīja, kamēr Aleksejs Paličs pats atnāk pie viņa uz frizētavu.

Aleksejs Paličs atvainojās un visu viņam izstāstīja: tagad viņam uz to bija tiesības.

Sākumā Augusts Janovičs klausījās un tikai māja ar galvu, pēc tam — sāka piebalsot un pēdīgi, pašās sarunas beigās, visam piekrita un mazpamazām atkāpās no skolotāja. Viņš zināja: ar trakajiem — tikai pa labam.

Augusts Janovičs nebija ļauns cilvēks. Viņš nolēma, ka cilvēks, kas nedaudz jucis, jāliek mierā.

Augusts Janovičs atgriezās pie savām frizūrām un grāmatām.

Boriss pagaidām palika mājās.

Alekseja Paliča paziņa loti izbrīnījās, kad viņam zēna vietā tika atvesta meitene.

Kas notika tālāk, autors, protams, zina, taču pastāstīs par to nākam­reiz.

Skaidrs ir viens — mūs jau sen vēro, tāpēc uzvedīsimies cilvēcīgi.

Var gadīties, ka šī meitene vēl tagad dzīvo lielā pilsētā, taču nav izslēgts, ka arī mazā. Var gadīties, ka viņa mācās sestajā klasē, taču pastāv iespēja, ka arī septītajā. Katrā gadījumā lasītājiem ne­vajadzētu aizmirst, ka ikvienam līdzās var atrasties viešņa no planētas, kuru pagaidām vēl nav atklājušas pašas mūsdienīgākās ierīces.

Kuļeminsku uz kartes nav vērts meklēt priekšvārdā norādītā iemesla dēļ.

Nobeigumā autors izsaka pateicību Aleksejam Paličam Muhinam un Borisam Kuļikovam, bez kuriem šis stāsts nebūtu uzrakstīts.

Sveiciens visiem no Fēliksa!

JURUS tomins par sevi

Dzimšanas gads — 1929., vieta — Ļeņingrada. Pusaudža gadi kā jau pusaudža gadi, ja neskaita karu, evakuāciju, to, ka augu bez tēva. Savu pirmo mīlestību pavadīju līdz mājām cauros zābakos, taču tolaik tam nebija nozīmes. Istā dzīve sākās 1945. gadā Ļeņin- gradā — izpostītā, šāviņu saārdītā pilsētā.

1946. gadā pabeidzu desmito klasi un iestājos jūrskolā, pēc pirmā kursa to pametu.

Iestājos Ļeņingradas universitātes fizikas fakultātē. 1952. gadā pabeidzu universitāti un kļuvu par ģeofiziķi. Aizbraucu ekspedīcijā uz Rietumsibīrijas ziemeļiem. Tolaik maz bija speciālistu ar augstāko izglītību. Mani uzreiz iecēla par grupas priekšnieku. Grupā piec­desmit cilvēku. Atkal vajadzēja mācīties. Teorija ir teorija, taču praktiski mums nebija nedz apvidus automašīnu, nedz helikopteru. Mugursoma ar dažnedažādiem aparātiem plecos — un aiziet taigā uz pusotru mēnesi. Cilvēks nogājis kilometrus piecus, bet puskažociņš viņam uz muguras vienos sviedros: tie izsūkušies cauri džemperiem un aitādai. Un tas viss — kad termometrs rāda četrdesmit piecus — piecdesmit grādu salā! Vai šādam cilvēkam es vēl varu tēlot priekš­nieku? Ņem un nes pats — neesi sliktāks par citiem. Mēs meklējām naftu. Neatradām — nebija īstās tehnikas. Tie, kas nāca vēlāk mūsu pēdās, atrada — un vēl kādu!

Sākot ar ceturto kursu, lidoju aeroekspedīcijās. Lidot man patika. Arī ziemeļos, kad vien radās izdevība, lidoju. Nekad neesmu sap­ņojis kļūt par lidotāju, toties tagad man ir skaidrs — būtu par to kļuvis, ja laikā būtu ienācis prātā.

Pēcāk strādāju ģeofizikas zinātniskās pētniecības institūtā, tad skolā par skolotāju, augstskolā par pasniedzēju. Mācījos aspiran­tūrā — «iztraucēja» literatūra.

Rakstīt sāku 1955. gadā. Sarakstīju vairāk nekā trīsdesmit stāstu, kurus pēc pirmā noraidījuma noslēpu rakstāmgaldā. No tiem visiem publicēts ir tikai pats pirmais . . .

. . . Apmēram divus gadus rakstīju ļoti daudz un, kā tagad redzams, slikti. Stāstus bērniem sāku rakstīt nejauši. Gluži vienkārši radās kāds stāsts, bet man pateica, ka tas ir priekš bērniem. Tieši šo stāstu tiku rakstījis ar lielāku prieku nekā citus.

Un tā es turpināju. Jo vairāk rakstīju, jo vairāk iepatikās. Kad rakstu par bērniem, arvien cenšos justies tāds kā tie, par kuriem rakstu.