Karuselis virs pilsētas

TREŠĀ DIENA Zils siluets ar zilām adatiņām

Nākamajā dienā, nolēmuši, ka ugunsdrošības inspektors skolas apgaitu jau beidzis, Aleksejs Paličs un Boriss no meža taisnā ceļā devās uz laboratoriju.

Viņi tikai uz mirkli gribēja ieskriet,- jo pēc tam skolotājs bija no­domājis aizbraukt uz tuvāko staciju aiz Kuļeminskas pēc drēbēm. Pirkt drēbes Kuļeminskā būtu gatavais neprāts. Jaunās pārdevējas kādreiz pie Alekseja Paliča bija mācījušās, bet tās, kuras nebija tik jaunas, tagad skoloja pie viņa savus bērnus. Protams, ne jau visas zināja, cik liels skolotājam ir mazdēls. Bet visām tas nemaz nebija jāzina, pietiek, ka to zināja viena.

Pēc vakardienas sarunas ar puisēnu Aleksejs Paličs tik ļoti vairs nebaiļojās, ka viņa prombūtnē varētu kas atgadīties ar viesi. Ja jau t i e pratuši «atsaukt» upē iemestu bērnu, tad, jādomā, arī šim ne­ļaus aiziet bojā.

Šoreiz skolotājam portfelī bija divas magoņu maizītes un četri cīsiņi, nopirkti skolas bufetē.

— Zini ko, Borja, — Aleksejs Paličs, tuvodamies skolai, ierunā­jās,— drošības labad pastaigā pa stāviem — ja nu viņš vēl nav aizgājis.

Skola bija tukša un klusa. Taču tikt tālāk par vestibilu Borisam ne­izdevās. Viņam uzklupa Jefrosiņja Dmitrijevna, kas ar lupatu uz- mazgāja grīdu.

— Uz kurieni tu? — viņa bargi noprasīja.

— Es? — Boriss ilgi nedomāja..— Es uz fizikas kabinetu. Skolo­tājs lika aiznest vienu aparātu.

— Kādu aparātu?

— Fizikas.

— Skaidrs, ka fizikas. Kurš skolotājs lika? — Jefrosiņja Dmitri­jevna pavaicāja, lai gan pati lieliski zināja, kurš.

— Aleksejs Paličs, — Boriss padevīgi atbildēja.

— Uz kurieni aiznest?

— Viņam uz māju.

— Kā tu iekļūsi kabinetā — durvis uzlauzīsi, vai?

— Skolotājs man iedeva atslēgu.

— Vai tā ir kāda kārtība, ka skolnieki staigā ar atslēgām kabatā?

— Jūs taču zināt, ka es viņam palīdzu.

— Neko es nezinu,—Jefrosiņja Dmitrijevna burkšķēja, lai gan lieliski zināja arī to. — Man, redzi, neviens nepalīdz, viena pati raujos pa visu skolu.

— Vai tad skolā neviena cita vairs nav?

— Kas šajā laikā var būt? Un es nevienu nelaistu iekšā. Arī tavu skolotāju nelaistu. Jūs to vien zināt kā bradāt. Re, ugunsdzēsējs nupat aizgāja, mīdījās te pa tīro grīdu kā tāds lācis. Un tagad tu pie- pēdosi?

— Es labāk neiešu, — Boriss sacīja.

— Ej vien, ej, tikai kājas noslauki!

Uzdevums bija izpildīts, kāpt augšā nebija nozīmes.

— Uz redzēšanos, — Boriss, dodamies uz izeju, atvadījās.

— Borja, — Jefrosiņja Dmitrijevna uzsauca nopakaļ, — pateikšu mammai.

— Ko jūs pateiksiet? — Boriss, nonācis pie durvīm, vaicāja.

— To pašu .. .

— Nesakiet, lūdzu, — tā Boriss.

— Ko lai nesaka? — Jefrosiņja Dmitrijevna painteresējās.

— To pašu…

Boriss izgāja, neļāvis Jefrosiņjai Dmitrijevnai pateikt pēdējo vārdu. Sis nevietā izmestais joks abiem sazvērniekiem vēlāk atspēlēsies, jo apkopējas galvā dzima neskaidras, mikroskopiskas aizdomas. Kādas aizdomas — to viņa pati nezināja. Galvā tikai savirknējās

kas līdzīgs ķēdītei: Boriss — kabinets — Aleksejs Paličs — uguns­drošības inspektors.

Pēc norunātā klauvējiena durvis pagrabā atvērās, un Boriss ieraudzīja apjukušo skolotāju, kas klusēdams pakāpās malā, lai pa­laistu garām Borisu.

Laboratorija izskatījās tā, it kā tajā būtu plosījušies divi mēr- kaķēni.

Uz galda un zem galda mētājās samudžināti vadi. No aparātiem bija sakrauts tornis, kas draudēja teju, teju sagāzties; instrumenti, kas agrāk kārtīgi karājās virs skrūvsola, tagad bija izmētāti pa grīdu; pat skapis bija izkustināts no vietas.

Taču tas viss nebija galvenais jaunums.

Pie galda stāvēja gadus astoņus vecs zēns — gandrīz vai Serjogas vienaudzis. Viņš stāvēja, ievīstījies segā, klusēdams tina uz pirksta kādu vadu un pa retam iešņaukājās. Viņa sejā jaudās apvainojums.

— Atkal izaudzis, — Aleksejs Paličs satriekts paziņoja.

— Kāpēc tu visu to sastrādāji? — Boriss bargi vaicāja.

— Es rotaļājos.

— Vai tad ar aparātiem rotaļājas?

— Paličs man jau sacīja. — Zēns smagi nopūtās. —Tagad tu saki. Es nezināju . . .

— Mēs arī nezinājām, ka tu izaugsi.

— Vai tad es esmu izaudzis? — zēns vaicāja.

— Tu smejies, vai?

— Kāpēc tad jāsmejas? — zēns nesaprata.

— Beidz muļķoties!

— Tu vēl neesi sasveicinājies. Paličs man sacīja, ka ienākot vien­mēr jāsasveicinās.

Boriss īsi paraudzījās uz skolotāju. Tas paraustīja plecus.

— Nu, sveiki, sveiki, — Boriss nosmīkņāja. — Ko vēl labu teiksi?

— Sveiki, — zēns draudzīgi atņēma. — Nerunā tik skaļi! Man nezin kāpēc ir nepatīkami.

— Nezin kāpēc? — Boriss ironiski pārvaicāja.

— Jā, — zēns nopietni atteica. — Es nezinu, kāpēc.

Aleksejs Paličs uzlika roku Borisam uz pleca.

— Borja, — skolotājs sacīja, — izturies pret mūsu ciemiņu iecie- tīgāk. Neaizmirsti, kas viņš ir.

— Aleksej Palič! — Boriss sašuta. — Un tā turpināsies visu laiku?!

Viņš lauzīs, bet mēs — glaudīsim galviņu? Ja es tik daudz būtu salauzis! . . .

— Tu arī lauzi, — Aleksejs Paličs teica. — Putekļu sūcēju, pie­mēram.

— Taisnība, — Boriss atzinās. — Bet cik man bija gadu un cik viņam?

— Varbūt tu vari pateikt, cik viņam ir? — Aleksejs Paličs pajau­tāja.

— Cik tev gadu? — Boriss vaicāja.

— Nezinu. Bet cik vajag?

Boriss neko neatbildēja,» tikai nopūtās, kā nopūšas noguruši vecāki. Viņš tobrīd bija ļoti nikns. Tik daudz pūļu bija ieguldīts laboratorijā! Viņa personisko pūļu un viņa izdomas. Un te uzrodas nezin kāds muļķītis no nezin kādas muļķīgas planētas un tā vietā, lai uzdāvinātu lidojošo šķīvīti vai vismaz staru pistoli, ņem un ieved savu kārtību. Tiesa gan, puišelis nestrīdas un izskatās vainīgs, taču tas uzdzen vēl lielākas dusmas. Ja nebūtu šeit Alekseja Paliča, kosmis­kais viesis saņemtu pāris pļauku.

Izmantodams mirkļa klusumu, Aleksejs Paličs izvilka no portfeļa maizītes, cīsiņus un pasniedza zēnam.

— Se, ieēd.

Zēns paņēma vienu maizīti.

— Ja tev kaut ko dod, jāsaka «paldies», — Boriss pamācīja.

— Paldies, — ciemiņš atkārtoja, grozīdams maizīti rokā un nezi­nādams, ko ar to iesākt.

— Kod, — Aleksejs Paličs sacīja un sakoda zobus, rādīdams, kā jāapietas ar maizīti.

Zēns nokoda gabaliņu, norija un nolika maizīti uz galda.

— Negribas.

— Vai tu vispār nekad neēd? — Boriss vaicāja.

— Es varu. Taču es negribu.

— Gribu, negribu — tas viss palicis uz tavas planētas, — Boriss bargi aizrādīja. — Pie mums ir jāēd.

Zēns viebdamies norija gan maizīti, gan cīsiņus. Un viņa seja, kamēr viņš ēda, atkal Borisam atgādināja brāļa Serjogas seju, kad tas bija nokļuvis bezizejas situācijā.

— Bet tagad, — Boriss sacīja, — ievedīsim kārtību. Liec mantas

vecajas vietas. Ko nezini, prasi. Mēs tev palīdzēsim. Vai ne, Aleksej Palič?

— Jā, jā . . . — skolotājs piekrita, raudzīdamies uz Borisu uzma­nīgi jo uzmanīgi, it kā būtu viņā atklājis ko jaunu. — Pamēģinā­sim ar.

Kamēr laboratorijā tika ieviesta agrākā kārtība, nekas intere­sants nenotika.

Taču šajā pašā laikā tuvumā norisinājās citi notikumi, no kuriem arī laboratorijā drīz vien kļūs interesanti.

Nelaime tā, ka Borisa izlūkošanas rezultāti bija pareizi tikai da­ļēji: ugunsdrošības inspektors tik tiešām bija aizgājis no skolas prom, taču viņš vēl taisījās tajā atgriezties.

Viņš bija staigājis pa skolu pāris stundu, aplūkojis sadales kārbas, vadus, skrūvējis laukā korķus un reizēm pat kaut ko ošņājis. Neko īpašu no ugunsdrošības viedokļa viņam atklāt nebija izdevies. Un neviens pat nenojauta, ka no šī viedokļa visbīstamākais ir inspek­tors pats.

Jo krūtīs viņam plosījās ugunsgrēks.

Sis ugunsgrēks bija uzliesmojis pamazām nakts laikā. Iepriekšējā vakarā viņš bija ēdis siļķes un, kopā ņemot, notiesājis četras zivis.

No rīta ugunsgrēku nebija izdevies nodzēst nedz ar aukstu pienu, nedz ar kefīru.

Mocīdamies ar šo ugunsgrēku, kas viņā pieņēmās spēkā, inspek­tors staigāja pa skolu. Pat ugunsdzēsības baloni viņā modināja atmi­ņas par kaut ko dzirkstošu, vēsu, kas patīkami atveldzē kaklu. Beidzot inspektoram pietrūka spēka cīņai ar iekšējām liesmām. Neapskatījis pagrabu un nolēmis, ka to var izdarīt vēlāk, inspektors steidzās uz ēdnīcu.

Kamēr viņš malku pa malkam slacīja ar alu iekšā kvēlojošās liesmas, laboratorijā instrumenti un ierīces pamazām atgriezās savās vietās. Kad inspektors noteiktā solī piegāja pie durvīm un paraustīja tās, tad kaut ko glābt bija par vēlu.

— Kas tur ir? — Aleksejs Paličs jautāja.

— Inspektors . . .

Tādas vietas, kur varētu paslēpties, laboratorijā nebija.

Pakāpies uz leju trīs pakāpienus, inspektors ieraudzīja trīs cilvēkus: divus bērnus un vienu pieaugušo, kuru pazina diezgan sen.

— Nu, ka te pie jums no mūsu viedokļa? — inspektors, snieg­dams Aleksejam Paličam roku, jautāja.

— Liekas, viss kārtībā. Pats taisīju atbilstoši instrukcijām, — Alek­sejs Paličs goddevīgi sacīja, šķībi lūkodamies uz stūri, kur Boriss bija paguvis iestumt zēnu.

— To mēs tūliņ paskatīsimies, ir kārtībā vai nav. Kur ir spēka pievads?

— Te — pie virpas.

Inspektors gribēja nolikt stūrī ķeblīti.

— Nu, puisēn, paej malā, — viņš lūdza, pabīdīdams svešinieku ar roku.

Lai arī kā Boriss centās zēnam aizstāties priekšā, inspektora skatiens tomēr pārslīdēja pāri nelielajam augumam, kas ievīstīts segā. Pār­slīdēja — un viss.

Pārbaudījis spēka pievadu, inspektors noņēmās ar pārējiem va­diem. Viņš kāpa uz skrūvsola, uz galda, tumšajos kaktos iespīdināja bateriju.

Inspektors strādāja nesteigdamies, godīgi, nenovērsdamies, uz­deva jautājumus vienīgi par lietu, taču skaidri varēja redzēt, ka viņam nemitīgi uzplijas kāda neizdibināma blakusdoma. Vispārējā klusumā inspektors nojauta kādu dīvainību, vēlēšanos kaut ko noslēpt . . . No inspektora parasti centās kaut ko noslēpt. Taču šeit vadi bija pilnīgā kārtībā!

Beidzot inspektoram izdevās šo domu notvert.

— Kāpēc jūs zēnu esat ietinuši segā?

— Redzat… — Aleksejs Paličs saminstinājās.—Tas ir, lai…

— Mēģinājums, — Boriss ātri izšāva pirmo domu, kas bija ienā­kusi prātā.

— Nūja, nūja, — inspektors piekrita, uzreiz zaudēdams interesi; vārds «mēģinājums» bija ierasts, ikdienišķs: Kultūras pilī inspek­tors iegriezās bieži.

Apskate tuvojās nobeigumam. Inspektors vēl paķimerējās pa drošinātāju kārbu, tad nokāpa no ķeblīša un nobraucīja delnu pret delnu.

— Izskatās, ka viss normāli. Kaut arī nenāktu par ļaunu jums uz­likt sodu.

Aleksejs Paličs it kā atdzīvojās un nodrebēja.

— Par ko mums sodu?

— Tāpat vien. Kārtības labad. Lai nemēģinātu.

Pēdējo frāzi inspektors izteica kā joku. Viņš pat atļāvās pasmaidīt, kas inspektoru praksē ir līdzvērtīgi mežonīgiem smiekliem. Taču viņa paša vārdi viņam kaut ko atgādināja.

— Kāpēc jūs mēģināt šeit? — viņš pavaicāja, ar acīm meklēdams zēnu.

— Tas ir mans brālis, — Boriss steigšus paskaidroja.

— Nūja, — inspektors, kuram Borisa sacītais itin neko neizteica, pamāja ar galvu. — Brālis — tas ir labi.

Atvadījies no Alekseja Paliča, inspektors aizgāja ar mīklainu no­jausmu, ka laboratorijā tomēr kaut kas nav kārtībā.

Aleksejs Paličs aizslēdza durvis un noslaucīja ar kabatlakatiņu seju.

Boriss uzsita zēnam pa muguru. Tas paraudzījās Borisā ar izbrīnu.

— Tu esi no dzelzs, — Boriss sacīja.

— No dzelzs? — zēns atkārtoja.

— No dzelzs — tas nozīmē puika uz goda. Uz goda tāpēc, ka klusēji. Citādi mēs būtu dimbā.

— Dimbā? — par jaunu vaicāja zēns.

— Nu, būtu iekrituši, saproti?

Zēns noraidoši purināja galvu.

— Iekrituši — tas nozīmē … — Boriss jau runāja mazliet aizkai­tināts.— Tas nozīmē… tas nozīmē… — Boriss, paraudzījies uz Alekseju Paliču un ievērojis, ka viņš smaida, apklusa.

Viņš bija noskaities.

— Iekrist — tas nozīmē, ja . . . — Boriss sāka skaidrot kā stundā. — Ja . . . ja cilvēks grib kaut ko noslēpt, taču viņu . . . atmasko. Tu klusēji, un tāpēc tu … un tāpēc inspektoram neienāca prātā, ka mēs tevi slēpjam.

— Tagad skaidrs, — zēns sacīja. — Tas ir ļoti vienkārši. Brīnums, ka es uzreiz nesapratu. »

— Tu labāk pieslēdzies, tad nevajadzēs desmitiem reižu skaid­rot, — Boriss ieteicās.

— Pieslēdzies? Ko nozīmē pieslēgties?

— Nepūt miglu acīs! —Boriss garlaikoti sacīja. — Aleksejs Paličs man visu izstāstīja. Tu pats dzirdēji.

— Es dzirdēju, — zēns piekrita. — Bet es tik un tā nesaprotu, ko nozīmē «pieslēgties». Un, ko nozīmē «pūst miglu acīs», vēl ļotāk nesaprotu.

— Pūst miglu acīs nozīmē slēpt patiesību! — Boriss iekliedzās. — Un teikt «vēl ļotāk nesaprotu» — nav pareizi! Jāsaka — «vēl vairāk nesaprotu»!

— Tu atkal runā pārāk skaļi, — zēns sacīja. — Kad tu runā skaļi, es vēl vairāk nesaprotu. Taču taisnību es neslēpju.

Boriss nespēkā saļima uz ķeblīša. Viņš paskatījās uz Alekseju Paliču, kā piesaukdams viņu par liecinieku svešplanētu iemītnieku cietpauiībai.

Cits Borisa vietā varētu tīksmināties par savu pārākuma apziņu; šīs jūtas sasilda daudzu cilvēku sirdis. Citi cilvēki ir spējīgi gadiem rakņāties sevī, meklēt, ar ko viņi ir pārāki par citiem. Atrodas pat tādi, kas tam veltī visu savu mūžu. Un tad, noguruši no saviem meklējumiem, viņi negaidot atklāj šo pārākumu. Par nožēlu tas ir viņu vecums.

Boriss Kuļikovs nebija no tiem. Viņš prata strādāt. Viņš zināja, ko spēj un ko nespēj. Ja kāds no viņa klasesbiedriem neprata atrisināt vienkāršu uzdevumu matemātikā, Boriss nesmējās un nezobojās par viņu. Bet arī nepalīdzēja. Tādus viņš gluži vienkārši neievēroja. Boriss nemitīgi gāja uz priekšu. No šī ceļa viņš nevienu negrūda nost, taču līdzi sev arī nevienu nevilka. Viņš darīja, kas bija darāms, un tam arvien bija rezultāti. Toties tagad — ar šo zēnu — rezultāti izpa­lika. Pat Aleksejs Paličs, ar ko Borisam vienmēr viss gāja no rokas, pašlaik neko nespēja izgudrot.

Skolotājs vis nejuta līdzi, bet sacīja:

— Borja, tu nemaz neesi melojis inspektoram, sacīdams, ka zēns ir tavs brālis. Jūs tik tiešām esat brāļi — saprāta ziņā.

— Man tādu brāļu pilna klase,—Boriss norūca.—Tikai tie ir gudrāki.

— Borja, es tevi saprotu, — Aleksejs Paličs, cenzdamies runāt cik iespējams saudzīgāk, teica. — Es tevi vēl jo vairāk saprotu, tāpēc ka . . . nu, tāpēc ka esmu redzējis daudz dažādu bērnu. Ir bijuši pat tādi, kas spēj iedzīt izmisumā. Taču viņi saprata, ko dara. Mūsu viesis turpretī nedara neko aiz spīta. Viņš uzvedas, kā tas bērnam pieklājas: ja nesaprot — prasa. Vai tiešām tu gribi, lai viņu tikai tāpēc «atsauktu»? Manās ausīs pat šis vārds skan cietsirdīgi. Gluži kā «nogalināt».

Zēns sakustējās.

— Ko nozīmē «nogalināt»? — viņš vaicāja.

— Tas ir . . . kā lai tev paskaidro … — Aleksejs Paličs sa­stomījās.— Tas ir apmēram tas pats, kas «atsaukt».

— Atsaukt?

— Jā. Kad tevi atsauks, tevis vairs nebūs kopā ar mums.

— Es esmu ar jums, — zēns brīnījās. — Kas mani var atsaukt?

Skolotājs pameta daudznozīmīgu skatienu uz Borisu.

— Neviens tevi nevar atsaukt, — viņš sacīja.—Tu būsi kopā ar mums. Tas bija tikai joks.

— Kas tas ir — joks?

Šoreiz sarežģītā situācijā bija nonācis arī Aleksejs Paličs.

— Borja, — viņš ierunājās,—tu mums esi speciālists krievu valodas tulkošanā uz krievu valodu. Varbūt pamēģini tu?

— Nevaru, Aleksej Palič,1 —Borja tielējās. — Man bez visa tā galvā ir putra. Vēlāk tev paskaidrošu, — viņš sacīja zēnam. — Tev jau nedeg?

— Nedeg?

Boriss ievaidējās. Nevis balsī, bet klusībā. Skolā viņam jau sen bija izskaidrots, ka krievu valoda ir bagāta un daudzveidīga. Taču šis bija tas gadījums, par kuru saka: «Mana valoda — mans ienaidnieks.»

— Vai tu nevari pagaidīt? — Boriss novaidējās — šoreiz jau skaļāk. — Vai man obligāti viss uzreiz jāizskaidro?

— Es varu pagaidīt, — zēns paklausīgi sacīja. — Tu, Borja, esi labs, kad nekliedz.

— Bet tu neesi pārāk labs,—Boriss aizrādīja. — Tu visu laiku audz. Tas nav nekāds joks. Mēs nesaprotam, kādas drēbes tev gādāt. Vai tu vēl ilgi augsi?

— Es nezinu, — zēns klusi sacīja.

— Toties es zinu, — Boriss droši atbildēja.

Viņš paņēma zēnu aiz rokas un pieveda pie sienas.

— Aleksej Palič, kāds lielums būtu vislabākais?

— Es domāju, nebūtu slikti, ja jūs abi būtu apmēram viena auguma. Bet kā tu to panāksi? …

Arī autoram nav viegli izskaidrot, kas tas ir — joks. Kādai no Dienvidamerikas ciltīm joks ir nogrūst cilvēku ūdenskritumā. Dažiem mūsu biedriem joks ir nolikt uz sola spraudīti. Acīmredzot viss atkarīgs no vietējiem apstāk|iem . . .

— Lai viņš pats to dabū gatavu. Vai arī — lai viņi gudro. — Boriss norādīja ar pirkstu uz augšu. — Atsūta cilvēku tādu ga­balu bez biksēm, un mums jādomā. Varbūt viņi mūs pašreiz dzird? — Boriss pacēla zodu un runāja griestos. — Ei, jūs, biedri, vai nu atsūtiet drēbes, vai izbeidziet viņu audzēt! — Laikā ap­ķēries, Boriss paskatījās uz zēnu, taču tas neko neteica. Boriss sevi izlaboja: — Vai arī izdariet tā, lai viņš neaugtu tālāk par šo svītru.

Boriss atbalstīja zēnu pret sienu, nostājās viņam blakus un ar zīmuli novilka savu acu augstumā robežu.

— Būs labi? — viņš pavaicāja skolotājam.

— Normāli, — Aleksejs Paličs novērtēja.

— Tas arī viss, varam pirkt tādam augumam.

— Liekas, tu jau sāc dot pavēles kosmosam,— Aleksejs Paličs nosmējās.

— Neko citu es izdomāt nevaru.

— Es jau nepārmetu, — skolotājs sacīja. — Man, piemēram, tas pat prātā neienāca. Cerēsim. Man, starp citu, rīt ir brīva diena, es te ienākšu, tā sacīt, pielaikot. Bet tagad gan ejam mājās. Ja nu mūsējie sāk meklēt un iegriežas šeit — tas var beigties slikti. Mamma nav nekāds inspektors, viņai tu neiestāstīsi, ka šis ir tavs brālis.

— Arī inspektors Serjogu pazīst, — Boriss bezrūpīgi atzinās. — Serjoga cauras dienas trinas ap ugunsdzēsējiem. Viņam pat ļauj uztaurēt. Es pamatīgi nobrīnījos, ka inspektors nekā neteica.

— Kāpēc tad? . . . Kāpēc tu tā sacīji?

— Vai jūs domājat, ka viņš tos sīkos atšķir? Man pašam viņi visi liekas vienādi.

— Nu, nu, — Aleksejs Paličs tik vien spēja izdvest. — Ja tā, tad labi.

Piekodinājuši zēnam neko neaiztikt, netrokšņot, neiedegt gais­mu un pārliecinājušies, ka viņš it kā visu ir sapratis, viņi izgāja no pagraba un noslēdza durvis.

Visu ceļu līdz krustojumam, kur abiem sazvērniekiem vajadzēja šķirties, Aleksejs Paličs, kaut ko pārdomādams, klusēja. Boriss jau grasījās iegriezties savā šķērsieliņā, kad skolotājs sacīja:

— Borja, tu man tā arī neatbildēji . . . Man rādās, ka tev šis no­tikums diez ko nepatīk. Pareizāk sakot — tev nav interesanti. Es jau sacīju: tu vari būt brīvs. Jo vairāk tāpēc, ka tuvojas brīv­laiks … Es gribu teikt, ka tu nevienam neesi neko parādā. Ne viņam, ne man.

— Tad sakiet — vai jums ir interesanti?

— Tas nav īstais vārds. Sajā gadījumā es nevaru teikt — «ir interesanti» vai «nav interesanti». Vārdi «esi parādā» vai «neesi parādā» te arī neder. Man gluži vienkārši ir tāda sajūta, ka man, apzinoties sevi par cilvēku, nav tiesību sūtīt viņu atpakaļ. Kā tev liekas, ko?

— Jūs droši vien pareizi runājat, — Boriss sacīja.—Es jūs sa­protu, tikai man pašam tā neliekas. Es gribu zināt: kā dēļ mēs pūlamies? Varbūt viņš mūs visus rīt uzspers gaisā.

— Tu baidies?

— Nebaidos, tikai gribu zināt: kā dēļ? — Boriss stūrgalvīgi atkārtoja.

So rakstura īpašību — stūrgalvību — skolotājs savā audzēknī bija ievērojis jau agrāk. Tiesa, līdz šim tā bija izpaudusies, kad runa bija par kaut ko nopietnu. Vai šo gadījumu var nosaukt par nopietnu — Aleksejs Paličs arī pats šaubījās.

— Kādreiz brāļi Mongolfjē palaida pirmo gaisa balonu, — Alek­sejs Paličs ierunājās. — Uz palaišanu sapulcējās daudz ļaužu. Skatītāju vidū bija arī Franklins. Vērodams lidojumu, viņš sacīja: «Nedomāju, ka no tā varētu būt kāds labums.» Taču viņš bija dižens zinātnieks.

— Mājienu sapratu, — Boriss teica.—Tikai jūs uz manu jautā­jumu arī palikāt atbildi parādā. Es nebaidos. Man nevajag nekādas brīvības. Ja nu tā reiz ir noticis, es jums palīdzēšu. Es nevienam neko neteikšu. Bet ja nu mēs iekuļamies ķezā, Aleksej Palič . . .

— Tu gribi teikt, ka mūs var atmaskot? — skolotājs centās pre­cizēt.

— Es gribu teikt: var sanākt ziepes, — Boriss atbildēja. — Par sevi es nebaidos. Bet jūs, skolotāj, varat pamatīgi dabūt.

Aleksejs Paličs purināja galvu.

— Nē, Borja, — viņš sacīja, — skolā vien palikšu — kur citur mani var aizsūtīt.

Un sazvērnieki šķīrās. Nekas būtisks todien vairs nenotika, ja neskaita . . .

… ja neskaita to, ka tieši ap šo laiku pie pagraba durvīm bija nostājusies Jefrosiņja Dmitrijevna. Viņu šurp bija atvilinājušas mīklainas aizdomas, kuras radās sarunas laikā ar Borisu. Ķēdīte: Bo­riss — kabinets — Aleksejs Paličs — ugunsdrošības inspektors — sa­karīgā domā tā arī nebija pārvērtusies. Pa galvu jaucās dažādi prā­tojumi: Boriss Kuļikovs bija gribējis iet uz kabinetu, taču neaizgāja, kad viņam tas tika atļauts; viņš lūdza par kaut ko nestāstīt mātei; viņš interesējās par ugunsdrošības inspektoru; varbūt arī neinteresējās, bet viņa pati bija izstāstījusi?

Un vēl šis skolotājs . . . Kāds te sakars ar Alekseju Paliču? A, viņš lūdzis puišelim atnest uz māju kaut kādu agregātu. Taču, cik Jefrosiņjai Dmitrijevnai zināms, fiziķis veselu lērumu krāmu bija atstiepis uz skolu, bet lai nestu no skolas prom . . . Aleksejs Paličs nav slikts cilvēks, tikai spaini gan nav atdevis . . . Stop! Ķēdīte acu­mirklī pārtrūka, pārējās darbojošās personas pagaisa. Skolotājs nav atdevis emaljēto spaini, kaut arī jau vakar solīja! Tā dzima pilnīgi konkrēta doma, no kuras Jefrosiņja Dmitrijevna nomierinājās.

Viņa zināja, ka skolotājs vakaros bieži vien ņemas pa pagrabu, un tāpēc, iedama mājās, nolēma aizstaigāt līdz turienei.

Durvis bija noslēgtas. Jefrosiņja Dmitrijevna jau taisījās doties prom, kad pēkšņi pamanīja, ka no pagraba loga stiepjas tievs, garš stars. Tas ieslīpi tiecās tālu debesīs un tur nozuda. Protams, viņai ne prātā nevarēja ienākt, ka viss ir tieši otrādi. Nevis debesīs, bet no debesīm nāca šis stars un pa caurumiņu iespraucās laboratorijā, kur tas arī izbeidzās.

«Aizmirsuši izslēgt aparātu,» Jefrosiņja Dmitrijevna nodomāja. «Iztaisīs vēl ugunsgrēku!»

Viņa piespieda seju pie stikla un ieskatījās pa caurumu. Logs no iekšpuses bija aizklāts ar avīzi, taču arī tajā bija caurums — sī­ciņš kā adatas dūriens. Nekā daudz Jefrosiņjai Dmitrijevnai saskatīt neizdevās, un tomēr viņa ieraudzīja ko līdzīgu mirguļojošam siluetam ar zilām adatiņām apkārt. Siluets pamazām izdzisa un nozuda tumsā.

Jefrosiņja Dmitrijevna piegrūda pie caurumiņa degunu: pēc sviluma neoda. Laboratorijā valdīja tumsa un klusums.

Arī stars bija nodzisis.

— Vai tur kāds ir? — Jefrosiņja Dmitrijevna izstieptām lūpām pie caurumiņa pavaicāja.

Klusums. Tumsa. Nekādas atbildes.

Pastāvējusi nedaudz pie loga, apkopēja devās mājup.

Tagad viņa jau bija pilnīgi pārliecināta, ka laboratorijā notiek

kaut kādas nekārtības. Tiesa gan, par nekārtību Jefrosiņja Dmitri- jevna sauca arī līdz galam neaizvērtu logu, no kura stundā nopil viena pile.

Taču te bija kas ļaunāks.

Šoreiz Jefrosiņja Dmitrijevna aizgāja ar ciešu pārliecību, ka viņas aizdomas nav bijušas bez pamata: laboratorijā notiek tumšas lietas.