Delfīnu sala

8. NODAĻA

Delfīnu salu kā milzīga karaļvalsts ietvēra rifs. Cilvēka mūžs būtu par īsu, lai izzinātu visus tā noslēpumus. Džonijs kaut ko tadu nebija redzējis pat sapņos — šeit mita milzums savādu un skaistu radījumu. Sauszemes lauki un meži, salīdzinot ar šīm vietām, šķita gandrīz vai izmiruši.

Paisuma laikā rifs atradās pilnīgi zem ūdens, neapplūda vienīgi šaurā balto smilšu josla ap salu. Bet dažās stundās notika neticama pārvērtība. Kaut gan paisuma un bēguma laikā ūdens līmeņa starpība bija tikai trīs pēdas, rifs bija tik plakans, ka ūdens atkāpās vairākas jūdzes. Dažās vietās jūra pat izzuda skatienam un koraļļu plato atsedzās līdž pašam apvārsnim.

Tādās reizēs varēja pētīt rifu, vajadzēja tikai izturīgu apavu pāri, platmali, kas aizsargātu no saules, un masku. Pats galvenais bija apavi: asie, trauslie koraļļi varēja radīt rētas, ko bija viegli inficēt, un tad pagāja nedēļas, līdz tās sadzija.

Kad Džonijs pirmo reizi devās uz rifu, viņa pavadonis bija Miks. Tā kā Džonijs nezināja, kas būs tālāk, viņam viss likās ārkārtīgi savāds, un viņš arī mazliet baidījās. Sākumā zēns ļoti uzmanījās — un tas arī bija pareizi. Rifu apdzīvoja sīkas, no izskata pavisam nevainīgas būtnes, kas viegli varēja viņu nogalināt, ja vien tiktu aizmirsta piesardzība.

Abi zēni devās taisni no pludmales uz salas rietumiem, kur atklātais rifs bija tikai pus- jūdzi plats. Vispirms viņi šķērsoja neinteresantu tuksnesīgu joslu, kur varēja redzēt vienīgi mirušus, salauztus koraļļus — sadrumstalotas atliekas, ko gadsimtu gaitā bija izmetušas krastā vētras. Faktiski visa sala bija veidota no šādām atliekām, kas laika ritumā pamazām bija pārklājušās vispirms ar plānu zemes kārtu, tad ar zāli un nezālēm un visbeidzot noaugušas ar kokiem.

Drīz mirušo koraļļu josla palika aiz muguras, un Džonijam likās, ka viņš iet pa dārzu ar dīvainiem pārakmeņotiem augiem. Te bija smalki krāsaina akmens zariņi un arī masī- vāki, gigantiskām sēnēm vai piepēm līdzīgi veidojumi, tik izturīgi, ka pa tiem varēja droši staigāt. Tomēr, neraugoties uz to izskatu, tie bija nevis augi, bet gan dzīvnieku valsts veidojumi. Noliecies aplūkot tos tuvāk, Džonijs ievēroja to virsmā tūkstošiem mikroskopisku caurumiņu. Katrs no tiem bija atsevišķa koraļļu polipa šūniņa. Tas bija miniatūrai jūras anemonei līdzīgs niecīgs radījums, un katra šūniņa bija būvēta no dzīvnieciņa izdalītā kaļķa. Kad polips nobeidzās, šūniņa palika, un nākamā paaudze būvējās tālāk uz tās. Tā gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta auga koraļļu rifs. Visu te redzamo plakano līdzenumu, kas spīdēja saulē, bija būvējuši par viņa nagu mazāki radījumi.

Un tā bija tikai niecīga daļa no milzīgā Lielā Barjeru rifa, kas stiepās vairāk nekā tūkstoš jūdžu gar Austrālijas piekrasti.- Tagad Džonijs saprata profesora Kezena piezīmi, ka rifs esot lielākā būve uz zemeslodes, ko vien uzcēlušas dzīvas būtnes.

Drīz zēns atklāja, ka zem viņa kājām mīt ne tikai koraļļi. Pilnīgi negaidot, dažas pēdas no viņa gaisā uzšāvās ūdens strūkla.

— Kas tas? — Džonijs pārsteigumā iepleta muti.

Miks iesmējās.

— Molusks, — viņš īsi noteica. — Izdzirdēja tavus soļus.

Dažas minūtes vēlāk Džonijam radās izdevība novērot, kā tas notiek. Molusks, apmēram pēdu diametrā, bija paslēpies koraļļos tik dziļi, ka ārā rēgojās tikai tā atvērtās lūpas. Līdz pusei no gliemežnīcas izlīdušais ķermenis atgādināja spilgtu samta gabalu, kas izrotāts ar skaistākajiem smaragdiem un safīriem. Kad Miks uzkāpa uz klints tam blakus, izbiedētais molusks momentā aizcirta lūpas, un ūdens strūkla gandrīz ķēra Džonija seju.

— Tas ir sīkums, — Miks nicīgi noteica. — Dziļumā ir lielāki eksemplāri, četras piecas pēdas diametrā. Mans vectēvs stāstīja, ka viņš reiz, nodarbodamies ar pērļu zveju uz kāda kuģa no Kuktaunas, redzējis divpadsmit pēdu resnu molusku. Bet viņš ir slavens ar saviem pārspīlējumiem, un es viņam neticu.

Džonijs neticēja, ka eksistē arī piecas pēdas resni moluski. Vēlāk viņš tomēr pārliecinājās, ka šoreiz Miks teicis vistīrāko patiesību. Nebija gudri uzskatīt par izdomājumu jebkuru stāstu par rifu un tā iemītniekiem.

Iztraucēto molusku apšauditi, viņi nogāja vēl simt jardus, līdz nonāca pie neliela ezeriņa klintī. Tā kā šeit nebija vēja, kas ņirbinātu ūdens virsmu, Džonijs varēja saredzēt zivis šaudāmies ūdenī tik skaidri, it kā tās karātos gaisā.

Zivis laistījās visās varavīksnes krāsās, svītras un apļi uz to ķermeņiem mijās ar punktiem, it kā tās būtu izraibinājis neprātīgs mākslinieks. Pat visraibākie tauriņi nebija daudzkrāsaināki un iespaidīgāki par zivīm, kas nedzirdami kustējās starp koraļļiem.

Ezeriņā bija arī daudz citu dzīvu būtņu. Miks norādīja Džonijam uz diviem gariem taustekļiem, kas rēgojās ārā no nelielas alas. Tie nemierīgi kustējās šurpu turpu, it kā pētītu apkārtējo pasauli.

— Raibais langusts, — sacīja Miks. — Varbūt atpakaļceļā mēs kādu noķersim. Tie ir ļoti garšīgi, ja tos cep veselus, pieliekot pavairāk sviesta.

Nākamajās dažās minūtēs Miks bija Džonijam parādījis ap divdesmit dažādu radījumu — vairākas sugas ļoti skaistu gliemežnīcu, piecstarainās jūras zvaigznes, kas lēni rāpoja pa jūras dibenu, meklējot laupījumu, vēžus vientuļniekus, kas slēpās gliemežnīcās, kur bija iekārtojušies kā mājās, un beidzot kaut ko līdzīgu milzīgam gliemim, kas izšļāca veselu mākoni purpurkrāsas tintes, kad Miks piebikstīja tam ar kāju.

Džonijs šeit pirmo reizi ieraudzīja arī as- toņkāji. Tas bija mazulis, dažu collu diametrā, un kautrīgi paslēpās ēnā, kur tikai Mika trenētā acs spēja to ieraudzīt. Kad Miks to izbaidīja ārā, astoņkājis graciozi aizslīdēja pār koraļļiem, mainot krāsu no tumši pelēkas uz bāli sārtu. Sev par lielu brīnumu Džonijs nosprieda, ka šis ir jauks, mazs radījums, lai gan zināja, ka tā nedomātu, sastopot tiešām lielu eksemplāru.

Zēns būtu varējis nostāvēt tā visu dienu, pētot šo mazo ezeriņu, bet Miks mudināja doties tālāk. Viņi turpināja ceļu, ieturot virzienu uz tālumā redzamo jūru un izvairoties no vietām, kur koraļļi bija pārāk trausli, lai izturētu viņu svaru.

Reiz Miks apstājās, lai paceltu plankumainu gliemežnīcu, kam bija egles čiekura lielums un forma.

— Paskaties, — viņš teica, rādīdams gliemežnīcu Džonijam.

Miniatūram sirpim līdzīgs melns, smails āķis veltīgi snaikstījās no viena gliemežnīcas gala uz viņa pusi.

— Indīgs, — teica Miks. — Ja tas tev iedzels, tu smagi saslimsi un vari pat nomirt.

Viņš nolika gliemežnīcu atpakaļ uz klintīm, kamēr Džonijs domīgi nolūkojās tai pakaļ. Tāda skaista, no izskata nevainīga būtne — un tomēr nes nāvi! Šo mācību viņš atcerējās ilgi.

Zēns uzzināja, ka uz rifa nekas nedraud, ja patur prātā divus likumus. Pirmais — skaties, kur sper soli, otrs — nekad neko neaiztiec, iekāms neesi pārliecinājies, ka tas ir nekaitīgs.

Beidzot viņi bija sasnieguši rifu un apstājās, vērdamies uz mierīgi viļņojošo jūru. Bēgums vēl nebija beidzies, un ūdens tecēja lejup no atsegtajiem koraļļiem pa simtiem sīku kanāliņu, ko tas bija izgrauzis dzīvajās klintīs. Tādējādi bija radušies lieli, dziļi, ar jūru savienoti ezeri, kuros peldēja daudz lielākas zivis par tām, ko Džonijs bija redzējis līdz šim.

— Aiziet, — teica Miks, uzlikdams masku. Viņš gandrīz bez trokšņa ienira tuvākajā ezeriņā, pat neatskatīdamies, vai Džonijs viņam seko.

Džonijs brīdi vilcinājās, tad, nevēlēdamies izrādīt mazdūšību, uzmanīgi sāka laisties lejup pa trauslajiem koraļļiem. Tikko maska bija ūdenī, zēns aizmirsa visas bailes. Zemūdens pasaule, kurā viņš bija lūkojies no augšas, likās vēl brīnišķīgāka tagad, kad viņš peldēja, skatīdamies uz leju. Džonijs pats jutās kā zivs milzīgā akvārijā. Caur maskas stiklu viss bija redzams apbrīnojami skaidri.

Zēns lēniņām sekoja Mikam gar izliektajām sienām, starp koraļļu klintīm, kas atkāpās, jo vairāk viņi tuvojās jūrai. Sākumā ūdens bija tikai divas trīs pēdas dziļš, tad, pilnīgi negaidot, pamats zem kājām izzuda, un, iekāms zēns paspēja kaut ko apjēgt, viņš jau atradās divdesmit pēdu dziļumā. Lielais, plakanais rifs palika aiz muguras. Džonijs bija sasniedzis atklātu jūru.

Pirmajā acumirklī viņu tiešām sagrāba bailes. Viņš pārstāja peldēt un brīdi uzkavējās, atskatīdamies atpakaļ, lai pārliecinātos, ka drošā vieta ir tikai pāris jardu aizmugurē. Tad Džonijs vēlreiz palūkojās uz priekšu — uz priekšu un lejup.

Bija neiespējami noteikt, cik dziļi sniedzas skatiens, — simt pēdas vismaz. Viņa priekšā ija gara, stāva nogāze, un tā veda valstībā, as nepavisam nelīdzinājās spilgti apgaismotajiem ezeriem ar bagātīgo krāsu rotaļu, kurus viņš tikko bija atstājis. No saulē dzirkstošās pasaules viņš ielūkojās tumši zilā, noslēpumainā krēslā. Tālu lejā šajā tumsā it kā svinīgā dejā kustējās kaut kādi lieli ķermeņi.

— Kas tie tādi? — Džonijs vaicāja biedram.

— Jūras asaru paveids, — atbildēja Miks. — Skaties!

Džonijam par izbīli viņš paslīdēja zem ūdens un šāvās lejup kā bulta, tikpat graciozi un ātri kā jebkura zivs. Tuvojoties šīm kustīgajām ēnām, viņš kļuva mazāks un mazāks, turpretī tās savukārt likās augam. Miks apstājās apmēram piecdesmit pēdu dziļ uma, tieši virs ēnām, un izstiepa roku, grasīdamies pieskarties vienai no milzīgajām zivīm, bet tā pasita ar asti un izvairījās.

Likās, ka Miks nesteidzas atgriezties virspusē, bet Džonijam, vērojot šo izrādi, vismaz reizes desmit aizrāvās elpa. Beidzot vienīgajam skatītājam par lielu atvieglojumu Miks sāka lēni peldēt augšup, mādams ardievas asariem.

— Cik lielas bija šīs zivis? — jautāja Džonijs, kad biedrs bija izniris un atvilcis elpu.

— Ko nu, tikai kādas astoņdesmit vai simt mārciņas. Ziemeļos — tur tie gan ir lieli. Mans vectēvs pie Kernsas reiz noķēris uz āķa astoņsimt mārciņas smagu eksemplāru.

— Bet tu taču viņam netici, — pasmīnēdams teica Džonijs.

— Ticēju, — smaidot atbildēja Miks. — Toreiz viņš to bija nofotografējis un parādīja uzņēmumu.

Peldot atpakaļ uz rifa malu, Džonijs vēlreiz palūkojās zilajā dzelmē ar koraļļu klintīm, izvelvētajām terasēm un milzīgajām ēnām, kas lēni peldēja starp tām. Šī pasaule bija tikpat sveša kā kāda cita planēta, lai gan atradās tepat uz dzimtās Zemes. Tā viesa Džonija sirdī ziņkārību un bailes tieši tādēļ, ka bija tik ļoti savāda.

Bija tikai viena iespēja atbrīvoties no šīm izjūtām — agri vai vēlu viņš sekos Mikam lejup pa zilo, noslēpumaino nogāzi.