Delfīnu sala

4. NODAĻA

Spurām ar neticamu ātrumu šķeļot ūdeni un tuvojoties plostam, Džonijam atmiņā uzpeldēja kādreiz lasītie šausmīgie nostāsti par haizivīm un avarējušiem jūrniekiem. Viņš savilkās kamoliņā, pūlēdamies aizņemt pēc iespējas mazāk vietas kastes centrā. Tā nemierīgi gāzelējās, un zēns saprata, cik niecīgs grūdiens vajadzīgs, lai to apgāztu. Pats sev par izbrīnu viņš sevišķu baiļu nejuta, bija tikai savāda, stinga nožēla un cerība, ka, ja tiešām notiks ļaunākais, tad tas viss ātri būs cauri. Bez tam bija žēl, ka neviens nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis …

Drīz ūdens ap plostu mudžēja no spīdīgiem, gludiem, pelēkiem ķermeņiem, kas graciozi šaudījās pa ūdens virsmu. Džonijs gandrīz neko nezināja par jūras iemītniekiem, bet katrā ziņā haizivis tā nepeldēja. Bez tam šie dzīvnieki elpoja gaisu, tāpat kā viņš: tiem peldot garām, varēja dzirdēt krākšanu, un zēns ievēroja arī atveramies un aizveramies nāsis. Kā tad, tie taču bija delfīni!

Džonija sasprindzinājums atslāba, un viņš vairs necentās paslēpties sava plosta vidū. Viņš bija bieži redzējis delfīnus filmās un televīzijā un zināja, ka tie ir draudzīgi un saprātīgi radījumi. Tagad tie kā bērni rotaļājās ar «Svētās Annas» atliekām, badīdami peldošos priekšmetus ar saviem plūdlīnijas formas purniem, pie tam izdodot ārkārtīgi dīvainas svilpjošas un čīkstošas skaņas. Dažus jardus atstatu viens bija izbāzis galvu pilnīgi laukā no ūdens un balansēja uz purna dēli kā dresēts dzīvnieks cirkā; likās, ka viņš aicina savus biedrus: «Palūkojieties, cik es gudrs!»

Savādā, saprātīgā galva, kas tomēr nemaz neatgādināja cilvēku, pagriezās pret Džoniju, un delfīns nepārprotamā izbrīnā nosvieda savu rotaļlietu. Tad tas, uztraukti pīkstēdams, ienira atpakaļ ūdenī, un mirkli vēlāk Džoniju ielenca spīdīgas, ziņkārīgas sejas. Tās bija arī smaidošas, jo delfīnu mutes likās sastingušas stīvā smīnā, viena pat tik dabiska, ka zēns uzsmaidīja pretī.

Viņš vairs nejutās vientuļš; tagad blakus bija sabiedrība, kaut arī tie nebija cilvēki un nespēja viņam palīdzēt. Bija saistoši vērot baložpelēkos, elastīgos ķermeņus šaudoties ap viņu tik nepiespiesti viegli. Delfīni medīja starp «Svētās Annas» atliekām. Džonijs drīz vien saprata, ka viņi to dara, vienīgi lai parotaļātos un papriecātos; tie ļoti atgādināja pavasarī pļavā jautri lēkājošus jērus. Zēns nekad nebija domājis, ka jūrā var ieraudzīt kaut ko tādu.

Laiku pa laikam delfīni uzpeldēja, lai pa- raudzītos uz zēnu, it kā gribētu pārliecināties, vai viņš nav aizbēdzis. Tie ar lielu interesi noraudzījās, kā viņš novelk savu iz- mirkušo apģērbu un izklāj to žāvēties saulē, un likās rūpīgi apdomājam, kad Džonijs viņiem svinīgi jautāja: «Ko lai daru tālāk?»

Viena atbilde bija skaidra — jāizveido patvērums no tropiskās saules, kamēr viņš vēl nav dzīvs izcepies. Par laimi šo problēmu nenācās grūti atrisināt; viņam izdevās no peldošajiem dēļiem uzcelt nelielu telti, ko viņš sastiprināja, sasienot ar kabatas lakatiņu, un pēc tam pārklāja ar kreklu. To padarījis, Džonijs jutās diezgan lepns uz sevi un cerēja, ka skatītāji pienācīgi novērtēs viņa apķērību.

Tagad viņam neatlika nekas cits kā apgulties ēnā un taupīt spēkus, kamēr vējš un straume nesa viņu pretī nezināmajam. Zēns nejuta izsalkumu, un, kaut gan viņa lūpas jau bija sausas, būs jāpaiet vairākām stundām, līdz slāpes kļūs par nopietnu problēmu.

Jūra tagad bija daudz mierīgāka, un nelieli, eļļaini vilnīši maigi skalojās garām. Kaut kur Džonijs bija uzdūries frāzei «jūras šūpuļa ieaijāts». Tagad viņš skaidri saprata, ko tas nozīmē. Šeit bija tik glāstošs miers, ka zēns gandrīz bija gatavs aizmirst savu nelaimi; bija patīkami vērties zilajā jūras klaidā un zilajās debesīs un vērot savādos, tomēr skaistos dzīvniekus, kas slīdēja un traucās visapkārt zēnam, laiku pa laikam nevaldāmā dzīves priekā izšaudamies pilnīgi ārā no ūdens …

Kaut kas satricināja plostu, un Džonijs uztrūkās no miega. Kādu brīdi zēns negribēja ticēt, ka ir gulējis un ka saule jau ir gandrīz virs galvas. Tad viņš sajuta vēl vienu grūdienu un ieraudzīja tā cēloni.

Četri delfīni, peldot cieši blakus, stūma plostu. Jau tā tas peldēja ātrāk par cilvēku, un ātrums joprojām auga. Džonijs izbrīnā blenza uz dzīvniekiem, kas šļakstījās un sprauslāja tikai dažas collas no viņa. Vai tā bija jauna rotaļa?

Jau uzdodams sev šo jautājumu, Džonijs saprata, ka atbilde ir NĒ. Delfīnu izturēšanās bija mainījusies pašos pamatos, tagad viņu rīcība bija apdomāta un mērķtiecīga. Rotaļas bija beigušās. Džonijs atradās lielā delfīnu barā, kas peldēja, stingri ieturot virzienu. Priekšā un aizmugurē, pa labi un pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens, bija desmitiem, ja ne simtiem dzīvnieku. Viņš juta, ka ceļo pāri okeānam karaspēka vienības vidū. Tā bija līdzīga jātnieku nodaļai.

Džoniju interesēja, cik ilgi delfīni tā turpinās, bet vēl nemanīja ne mazākās atslābuma pazīmes. Šad un tad kāds no delfīniem atstāja plostu, un tā vietā nekavējoties stājās cits, tā ka ātrums nemazinājās. Lai gan bija grūti aoteikt ātrumu, ar kādu plosts tika stumts, zēnam likās, ka tas ir apmēram piecas jūdzes stundā. Toties nebija zināms, vai viņš peld uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem, jo pēc saules, kas atradās gandrīz tieši virs galvas, to nekādi nevarēja noteikt.

Nedaudz vēlāk Džonijs atklāja, ka virzās uz rietumiem, jo saule slīdēja lejā viņam priekšā. Zēns priecājās par tuvojošos nakti un nevarēja vien sagaidīt tās vēsumu pēc svelmējošās dienas. Tagad viņam ārkārtīgi slāpa; lūpas bija izkaltušas un saplaisājušas, un, lai gan milzīgais ūdens daudzums visapkārt sagādāja ciešanas, viņš tomēr saprata, ka to ir bīstami dzert. Slāpes bija tik stipras, ka Džonijs nemaz nejuta izsalkumu, — pat ja viņam būtu kas ēdams, viņš nespētu norīt nevienu kumosu.

Saule rietēja, grimstot zeltainās un sarkanās liesmās, un tas sniedza zēnam brīnišķīgu atvieglojumu. Delfīni joņoja tālāk uz rietumiem zvaigžņu un uzlēcošā mēness gaismā. Džonijs aplēsa, ka, ja tā turpināsies visu nakti, tie būs aiznesuši viņu gandrīz simt jūdzes. Delfīniem noteikti bija kāds mērķis, bet kas gan tas varēja būt? Zēnam uzausa cerība, ka netālu jābūt zemei un nezināma iemesla dēj šie draudzīgie un saprātīgie radījumi nes viņu uz krastu. Bet viņš nespēja iedomāties, kādēļ gan viņiem tas viss būtu bijis jāuzņemas.

Šī bija garākā nakts, kādu vien Džonijs varēja atcerēties, jo slāpes pieņēmās un neļāva aizmigt. Zēna ciešanas vēl palielināja tas, ka pa dienu viņš bija saulē stipri apdedzinājies un tagad visu laiku grozījās un locījās, velti pūlēdamies novietoties ērtāk. Lielākoties viņš gulēja uz muguras, palicis apakšā drēbes, lai aizsargātu sāpīgās vietas, kamēr mēness un zvaigznes mokoši lēni šķērsoja debess jumu. Dažreiz no rietumiem uz austrumiem aizslīdēja^ pavadoņa spožā signāluguns, pretējā virzienā un daudz ātrāk par jebkuru zvaigzni. Varēja sajukt prātā, zinot, ka tur augšā, kosmiskajās stacijās, ir ļaudis un instrumenti, ar kuriem varētu viegli viņu atrast, ja vien pameklētu. Bet viņiem, protams, nebija nekāda iemesla to darīt.

Beidzot mēness norieteja, un neilgaja pirmsausmas tumsā jūra atkal sāka fosfo- rescēt. Graciozos, lieliskos plūdlīnijas ķermeņus visapkārt plostam ietvēra ugunīgas kontūras; laiku pa laikam kāds izšāvās no ūdens, un tā lēciena trajektorija atgādināja naktī mirdzošu varavīksni.

Šoreiz Džonijs nepriecājās par rītausmu: tagad viņš zināja, cik nožēlojams ir viņa patvērums no tropiskās saules. Zēns atkal uzcēla savu mazo telti, palīda zem tās un pūlējās nedomāt par dzeršanu.

Tas bija neiespējami. Bieži vien Džonijs pieķēra sevi iztēlojamies vēsa piena malkus, atdzesētas augļu sulas glāzes, ūdeni, kas vizuļojošām šaltīm šļācas no strūklakas. Tomēr viņš atradās uz plosta ne vairāk kā trīsdesmit stundu; cilvēki ir palikuši dzīvi, ciezdami ūdens trūkumu daudz ilgāk.

Vienīgais, kas kaut cik uzturēja zēna garastāvokli, bija viņa pavadoņu noteiktība un enerģija. Bars joprojām traucās uz rietumiem, stumjot plostu ar to pašu ātrumu. Džonijs vairs nelauzīja galvu par delfīnu noslēpumaino rīcību; gan jau tas ar laiku noskaidrosies, bet varbūt arī ne!

Vēlā rītā zēns pirmo reizi ieraudzīja zemi. Ilgu laiku viņš baidījās, ka tas varētu būt tikai mākonis pie apvāršņa. Bet, ja tā, tad kāpēc tas bija vienīgais un kāpēc gan tas nekustīgi rēgojās priekšā? Viņš vairs nešaubījās, ka tā ir sala, kaut gan likās, ka tā turas gaisā virs ūdens, un tās kontūras uz debess fona siltā gaisa plūsmās ņirbēja un vibrēja.

Stundu vēlāk Džonijs jau skaidri saskatīja salu. Tā bija gara un zema, pilnīgi apaugusi kokiem. Salu apjoza šaura pludmale ar žilbinoši baltām smiltīm. Aiz pludmales, likās, bija loti plats, sekls rifs, jo vismaz jūdzi tālu jūrā varēja redzēt baltu bangu līniju.

Pirmajā acumirklī Džonijs neredzēja nekādu dzīvības pazīmju, bet tad sev par lielu atvieglojumu beidzot pamanīja tievu dūmu strūkliņu vijamies virs kādas koka ēkas. Ja jau šeit ir dūmi, tātad ir arī cilvēki — un ūdens, pēc kura tā ilgojās viss zēna ķermenis.

Kad Džoniju no krasta šķīra vēl dažas jūdzes, viņš pēkšņi sajuta spēcīgu grūdienu; delfīni pagriezās sāņus, — it kā taisīdamies peldēt garām zemei, kas tagad bija tik tuvu. Tad zēns saprata, kādēļ dzīvnieki tā dara.

Rifs bija pārāk liels šķērslis, viņi gatavojās to apiet un piepeldēt salai no otras puses.

Sis manevrs ilga vismaz stundu, bet Džo- nija prāts bija mierīgs, zinot, ka drīz viņš būs drošībā. Plostam un tā nenogurstošajam eskortam tuvojoties salas rietumu krastam, zēns vispirms ieraudzīja nelielu noenkurotu kuģu grupu, tad dažas zemas, baltas ēkas un barakas, starp kurām kustējās tumšādaini cilvēki. Uz šā vientuļā zemes gabaliņa Klusā okeāna vidū bija diezgan plaša sabiedrība!

Beidzot tomēr delfīni likās nedaudz vilcināmies, un Džonijam radās iespaids, ka tie nevēlas iepeldēt seklajā ūdenī. Lēni aizstūmuši plostu garām noenkurotajiem kuģiem, dzīvnieki pagriezās atpakaļ, it kā sacīdami: «Tālāk tiec galā pats!»

Džonijs juta nepārvaramu vēlēšanos pateikties, bet mute bija pārāk izkaltusi, lai runātu. Viņš lēni norausās no plosta ūdenī, kas šeit sniedzās tikai līdz jostas vietai, un sāka brist uz krastu.

Pa pludmali šurp skrēja ļaudis, taču viņi varēja pagaidīt. Džonijs pagriezās pret skaistajiem, varenajiem dzīvniekiem, kuri viņam bija likuši veikt šo neticamo ceļojumu, un pateicīgi māja tiem ardievas. Delfīni jau griezās atpakaļ, uz mājām, uz atklātās jūras dziļajiem ūdeņiem.

Pēkšņi ar viņa kājām notika kaut kas dīvains, un, Džonijam triecoties pret zemi, delfīni, saka un viss pārējais izgaisa no viņa apziņas.