Delfīnu sala

6. NODAĻA

Kā ceļvedim pa salu Mikam Nauru piemita tikai viens trūkums — viņš mēdza pārspīlēt. Lielākā tiesa viņa izdomājumu bija tik neticami, ka tos nemaz nevarēja ņemt nopietni, bet dažreiz Džonijam radās šaubas. Piemēram, vai tas tiešām bija taisnība, ka māsa Te- sija (jeb divtonnīgā Tesija, kā salinieki to bija iesaukuši) atstājusi mājas tādēļ, ka Ton- gas lielās meitenes smējušās par viņas mazo augumu? Džonijs tā nedomāja, bet Miks apgalvoja, ka tā esot visīstākā patiesība.

— Pajautā viņai, ja tu man netici, — viņš sacīja, pie kam viņa sejā zem melno,

sprogaino matu kuplā cekula bija svarīga

izteiksme.

Par laimi pārējā informācija bija daudz vieglāk pārbaudāma, un par tiešām svarīgām lietām Miks runāja gluži nopietni. Tikko doktors Keits bija nodevis Džoniju viņam, Miks to ātri izvadāja pa salu uri iepazīstināja ar tās ģeogrāfiju.

Sajā mazajā teritorijā bija diezgan daudz ko redzēt, un Džonijs iepazina apkārtni tikai vairāku dienu laikā. Pirmais, ko viņš uzzināja, bija tas, ka Delfīnu salā dzīvo pētniecības stacijas zinātnieki un tehniķi, kā arī zvejnieki, kas braukā ar laivām un pārtiek no tā, ko dāvā jūra. Zvejnieki apgādāja arī strādniekus, kas bija nodarbināti elektrostacijā, ūdens apgādes sistēmā un citās svarīgās vietās, tādās kā virtuve, veļas mazgātava un miniatūrā ferma ar desmit izlutinātām govīm.

— Mēs ievedām govis pēc tam, — paskaidroja Miks, — kad profesors bija mēģinājis apstrādāt delfīnu pienu. Tā bija vienīgā reize, kad salas iedzīvotāji sadumpojās.

— Cik ilgi tu jau te dzīvo? — Džonijs vaicāja. — Vai tu te esi dzimis?

— Ak nē, es esmu no Dārnlija salas Toresa jūras šaurumā. Mēs atbraucām šurp pirms pieciem gadiem, kad man bija divpadsmit. Maksāja labi, un dzīve šeit likās interesanta.

— Un vai tā tiešām ir?

— Un kā vēl! Es negribu nedz atgriezties Dārnlijā, nedz arī braukt uz kontinentu.

Pagaidi, kamēr ieraudzīsi rifu, tad sapratīsi, kādēļ.

Zēni atstāja notīrītās taciņas un devās taisni cauri nelielam mežam, kas klāja salas lielāko daļu. Lai gan koki bija biezi saauguši, tomēr ceļa izlaušana starp tiem grūtības ne-; sagādāja, jo šeit nemanīja tropiskā meža ērkšķu un vīteņaugu, ko Džonijs cerēja ieraudzīt. Salas flora bija pirmatnēja, bet ne mežonīga.

Likās, ka dažiem kokiem stumbra lejasdaļā piestiprināti nelielu nūjiņu saišķīšu atbalsti, un tikai pēc kāda laika Džonijs aptvēra, ka šie atbalsti tiešām ir koka sastāvdaļa. Koki it kā neuzticējās mīkstajai augsnei, kurā tie auga, un bija izcēluši papildu saknes virs zemes kā balstus.

— Tie ir pandanusi, — paskaidroja Miks. — Daži tos sauc par maizes kokiem, jo no tiem var izgatavot kaut ko līdzīgu maizei. Es reiz ēdu — garša gan pretīga. Uzmanies!

Bija par vēlu. Džonija labā kāja iegrima zemē līdz celim, un, cenšoties atbrīvoties, kreisā kāja iegrima vēl dziļāk par labo.

— Žēl, — noteica Miks, kura sejas izteik-l sme drīzāk liecināja pretējo. — Man vajadzēja tevi brīdināt. Seit ir albatrosu kolonija. Tie ligzdo zemē kā truši, un dažviet nevar paspert ne soli, neiekrītot to ligzdās.

— Paldies par brīdinājumu, — sarkastiski atteica Džonijs, rāpdamies ārā un tīrīdams putekļus. Šķita, ka šeit, Delfīnu salā, ir ļoti daudz lietu, ar ko vēl jāiepazīstas.

Ķīļastaino albatrosu alas vēl vairākas reizes sagādāja viņam nepatikšanas, līdz beidzot zēni izgāja no meža un devās lejup uz pludmali salas austrumu krastā, kur viņu priekšā pletās atklātā Klusā okeāna milzīgā bezgalība. Gandrīz negribējās ticēt, ka viņš ieradies te no zemes, kas atrodas tālu aiz apvāršņa, ka par to jāpateicas brīnumam, ko viņš vēl joprojām nesaprot.

Nekas neliecināja, ka te dzīvotu cilvēki: likās, ka viņi ir vienīgās dzīvās būtnes uz salas. Šo krastu periodiski piemeklēja vētras, tādēļ visas ēkas un piestātnes būves atradās salas otrā pusē. Resns koka stumbrs, izmests smiltīs un mēnešu vai pat gadu gaitā izbalējis saulē, bija kāda reiz trakojuša orkāna kluss liecinieks. Šeit bija pat lieli, tonnām smagi mirušu koraļļu gabali, ko varēja būt izsvieduši krastā tikai viļņi. Un tomēr tagad tas viss izskatījās tik mierīgs!

Zēni sāka iet pa smilšu kāpām starp meža malu un koraļļiem klāto pludmali. Miks beidzot atrada, ko bija meklējis.

Kaut kas liels bija rāpies augšup no jūras, atstādams smiltīs tanka sliedei līdzīgas pēdas. To galā, augstu virs ūdens līmeņa, bija saplacinātu smilšu laukumiņš, kurā Miks sāka rakt ar rokām. Džonijs viņam palīdzēja, un apmēram nēdas dziļumā viņi uzdūrās desmitiem olu. kam biia galda tenisa bumbiņu izmēri un forma. To čaula tomēr bija nevis cieta, bet elastīga, līdzīga ādai. Miks novilka kreklu, izveidoja kaut ko līdzīgu somai un salika tajā tik daudz oluj cik vien varēja.

— Zini, kas tās ir? — viņš vaicāja.

— Jā, — Džonijs ātri atbildēja, sagādādams Mikam acīm redzamu vilšanos. — Bruņurupuču olas. Es reiz redzēju pa televīziju, kā mazie bruņurupuči izšķiļas un pēc tam iz- rokas no smiltīm. Ko tu ar tām darīsi?

— Ēdīšu, protams. Ceptas ar rīsiem, tās ir ļoti garšīgas.

— Fui! — noskurinājās Džonijs. — Mani nu gan tu nepierunāsi tās nogaršot.

— Tu nemaz to nezināsi, — atteica Miks. — Mums ir ļoti gudrs pavārs.

Zēni gāja tālāk gar izliekto pludmali uz salas ziemeļu krastu, tad pagriezās uz rietumiem, līdz nonāca atpakaļ pie ciemata. Viņi gandrīz jau bija to sasnieguši, kad negaidot ieraudzīja lielu baseinu jeb ūdenskrātuvi, ko ar jūru savienoja kanāls. Tā kā pašlaik bija bēgums, kanālu noslēdza slūžas, kas aizturēja ūdeni līdz paisumam.

' — Te nu mēs esam, — noteica Miks. — Te ir tas, ar ko nodarbojas visa sala.

Baseinā lēni, tāpat kā Džonijs bija novērojis atklātā okeānā, peldēia divi delfīni. Zēns gribēja tos aplūkot tuvāk, bet stiepļu žogs nelāva piekļūt baseinam. Pāri žogam stiepās lieliem, sarkaniem burtiem uzkrāsots brīdinājums: «Ievērot klusumu — darbojas hidro- foni».

Viņi paklausīgi uz pirkstgaliem pagāja garām, un tad Miks paskaidroja:

— Profesors necieš, ka kāds runā delfīnu tuvumā. Viņš uzskata, ka tas var dzīvniekus samulsināt. Vienu nakti kāds traks zvejnieks piedzērās un sāka skaļi lamāt delfīnus. Izcēlās milzīgs skandāls, un ar nākamo kuģi viņu aizveda projām.

— Kas profesors ir par cilvēku? — Džonijs vaicāja.

— O, viņš ir jauks—,tikai ne svētdienu pēcpusdienās.

— Kas tad notiek?

— Katru svētdienas rītu viņu izsauc sieva un mēģina pierunāt, lai atgriežas mājās. Viņš negrib, viņš saka, ka ienīst Maskavu, jo tur vasarā esot pārāk karsts un ziemā — pārāk auksts. Tā viņi plēšas, bet ik pēc pāris mēnešiem vienojas un satiekas kādā vietā, ko sauc par Jaltu.

Džonijs pārdomāja dzirdēto. Viņš vēlējās uzzināt par profesoru Kezenu pēc iespējas vairāk, jo cerēja tādējādi palielināt savas izredzes palikt salā. Mika apraksts zēnu nedaudz satrauca, tomēr, tā kā svētdiena tikko bija pagājusi, profesoram droši vien vairākas dienas būs labs garastāvoklis.

— Vai viņš tiešām prot delfīnu valodu? — zēns vaicāja. — Es nedomāju, ka šīs pārdabiskās skaņas kāds varētu atdarināt.

— Profesors var pateikt tikai pāris vārdu, bet viņš prot iztulkot ierakstus lentēs ar skaitļošanas mašīnas palīdzību. Pēc tam viņš ieraksta jaunas lentes un atbild viņiem. Tas ir sarežģīti, tomēr darbs virzās uz priekšu.

Šie vārdi atstāja uz Džoniju stipru iespaidu, un viņa interese auga augumā. Viņš

vienmēr bija vēlējies visu izzināt un nespēja iedomāties, kā varētu pat iesākt mācīties delfīnu valodu.

— Bet, — teica Miks, kad Džonijs viņam to pajautāja, — vai tu esi jebkad padomājis, kā tu iemācījies runāt?

— Man liekas — klausoties mātē, — Džonijs atbildēja paskumjā balsī — viņš taču māti atcerējās kā pa miglu.

— Protams. Profesors ievietoja delfīnu mātīti ar mazuli vienus baseinā un, mazulim augot, klausījās viņu sarunas. Tā viņš iemācījās delfīnu valodu, tāpat kā mazulis.

— Izklausās gandrīz vai pārāk viegli, — Džonijs ieteicās.

— O, tas prasīja gadus, un viņš vēl joprojām mācās. Bet tagad viņam ir vārdnīca, kas aptver tūkstošiem vārdu, un viņš pat sācis rakstīt delfīnu vēsturi.

— Vēsturi?

— Tā to var nosaukt. Tā kā delfīniem nav grāmatu, tiem ir brīnišķīgi attīstīta atmiņa. Viņi var mums pastāstīt par to, kas jūrā noticis pirms daudziem gadsimtiem, — vismaz profesors tā apgalvo. Un tas ir loģiski: pirms cilvēki izgudroja rakstību, tiem taču viss bija jāpatur galvā. Delfīni ir paveikuši to pašu.

Džonijs prātoja par šiem pārsteidzošajiem jaunumiem, līdz zēni bija nonākuši pie pārvaldes ēkām un noslēguši ceļojumu apkārt salai. Uzlūkojot visas šīs būves, kurās bija tik daudz sarežģītu mašīnu un strādāja tik

daudz aizņemtu cilvēku, viņam iešāvās prātā kāda gluži ikdienišķa doma.

— Kas par to visu maksā? — viņš jautāja. — Te taču aiziet barga nauda!

— Nu, izdevumi nav sevišķi lieli, salīdzinot ar to, kas aiziet kosmosa vajadzībām, — atbildēja Miks. — Profešors iesāka pirms piecpadsmit gadiem ar sešiem palīgiem. Kad viņš guva pirmos panākumus, lielās zinātniskās iestādes apgādāja viņu ar visu nepieciešamo. Tā nu ik pēc pusgada mums jānodarbojas ar ģenerāltīrīšanu, lai uzņemtu grupu izrakteņu, kas dēvējas par inspekcijas komisiju. Profesors saka, ka agrāk bijis daudz patīkamāk.

«Var jau būt,» nodomāja Džonijs. Bet arī tagad dzīvei šeit vajadzēja būt jaukai, un viņš apņēmās palikt salā.