Delfīnu sala

7. NODAĻA

Kuteris ar zemūdens spārniem «Lidojošā zivs» traucās ar piecdesmit mezglu ātrumu, veikdams attālumu no Austrālijas kontinenta divās stundās. Netālu no Delfīnu salas rifa tas ievilka savas milzīgās slēpes, nosēdās ūdenī līdzīgi parastam kuģim un nobeidza ceļojumu, samazinot ātrumu līdz mierīgiem desmit mezgliem. Kad visi salas iedzīvotāji sāka plūst lejā uz piestātni, Džonijs saprata, ka kuteris jau saredzams. Viņš ziņkārē sekoja un apstājās pludmalē, vērodams, kā baltais kuteris uzmanīgi virzās pa koraļļos izspridzināto kanālu.

Profesors Kezens nevainojami baltā tropu uzvalkā un platmalē izkāpa krastā pirmais. Viņu sirsnīgi apsveica sagaidīšanas komisija, kurā ietilpa visi — tehniķi, zvejnieki, kantora darbinieki un bērni. Salas sabiedrībā valdīja demokrātija, katrs uzskatīja sevi par līdzīgu visiem citiem, bet profesors Kezens, kā Džonijs drīz atklāja, bija lielisks pats par sevi, un salinieku attieksmē pret viņu cieņa mijās ar mīlestību un lepnumu.

Džonijs ievēroja arī, ka, ja jau cilvēks nonācis pludmalē sagaidīt «Lidojošo zivi», tad no viņa sagaida, ka viņš arī palīdzēs to izkraut. Veselu stundu zēns palīdzēja nogādāt iespaidīgu daudzumu saiņu un kastu no kuģa uz noliktavām. Darbs tikko bija pabeigts, un Džonijs pašlaik veldzējās ar patīkami vēsu dzērienu, kad pa skaļruni tika laipni lūgts nekavējoties ierasties Tehnikas korpusā.

Tur viņu ieveda plašā, ar elektronisko aparatūru pilnā telpā. Profesors Kezens un doktors Keits sēdēja pie komplicētas vadības pults un neveltīja zēnam ne mazāko uzmanību. Džonijam bija vienalga — viņu pārāk apbūra viss notiekošais.

No skaļruņa nāca savādas skaņas, kas atkārtojās atkal un atkal. Tās izklausījās pēc

delfīnu radītajiem trokšņiem, ko zēns jau bija dzirdējis, tomēr tikko manāmi atšķīrās no tiem. Noklausījies vairākas reizes, viņš pēkšņi saprata, kas tas ir. Skaņas bija ievērojami palēninātas, lai cilvēka auss varētu novērtēt to smalkās nianses.,

Bet tas vēl nebija viss. Katru reizi, kad no skaļruņa plūda delfīnu skaņas, tās gaismas un ēnu veidā parādījās arī uz liela televīzijas ekrāna. Gaišo līniju un tumšo joslu raksts veidoja kaut ko līdzīgu kartei, un, ja Džo- nija nepieradušajai acij šis skats neizteica neko, tad abiem zinātniekiem tas acīm redzot atklāja daudz ko. Viņi saspringti vēroja to katru reizi, kad tas uzliesmoja uz ekrāna, un šad tad paregulēja kontroltaustiņus, kas lika dažām vietām iemirdzēties gaišāk, citām satumst.

Pēkšņi profesors pamanīja Džoniju, izslēdza skaņu un pagriezās ar visu sēdekli pret viņu. Tomēr viņš neizslēdza attēlu, kas joprojām mirguļoja klusi un ātri, tādā hipnotizējošā ritmā, ka zēna acis neviļus vēl un vēl atgriezās pie tā.

Tomēr Džonijs nepalaida garām pirmo izdevību pēc iespējas labāk izpētīt profesoru Kezenu.

Tas bija tukls sirms vīrietis tuvu sešdesmitiem; viņa sejas izteiksme bija laipna, bet reizē arī diezgan atturīga, it kā viņam nebūtu nekas pretī draudzēties ar visiem un tomēr viņš uzskatītu par labāku palikt vienatnē ar savām domām. Vēlāk Džonijs uzzināja, ka

va|as brīžos profesors var būt loti sabiedrisks, kaut gan sarunājoties šad tad radās iespaids, ka viņa domas aizmaldījušās kaut kur tālu projām. Viņš nebūt neatgādināja «izklaidīgo profesoru», par kuru sacerētas neskaitāmas anekdotes; nevarēja iedomāties mazāk izklaidīgu cilvēku par profesoru Kezenu, ja runa bija par svarīgām lietām. Viņš spēja it kā sašķ°lties: daļa viņa prāta nodarbojās ar ikdienišķām lietām, bet otra dala risināja kādu sarežģītu zinātnisku problēmu. Tādēļ arī nebija nekāds brīnums, ka dažreiz viņš šķita ieklausāmies kādā viņam vienam dzirdamā iekšējā balsī.

— Sēdies. Džonij, — viņš sāka. — Doktors Keits paziņoja par tevi pa radio, kamēr es biju kontinentā. Domāju, tu saproti, cik ļoti tev laimējies?

— Jā. ser, — zēns izjusti atbildēja.

— Jau kopš gadsimtiem zināms, ka delfīni dažreiz palīdz cilvēkiem nokļūt krastā. Faktiski tādas leģendas eksistē jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu, lai gan līdz šim neviens tās neņēma nopietni. Bet tevi vienkārši neizmeta krastā — tevi veda pa jūru simt jūdzes. Pie tam tevi atveda tieši pie mums. Bet kādēļ? Tieši to mēs loti vēlētos uzzināt. Ko tu pats nar to domā?

Džonijam šis jautājums glaimoja, bet viņš nespēja uz to kaut cik izsmeļoši atbildēt.

— Nu ko, — viņš vilcinoties iesāka, — viņiem droši vien bija zināms, ka jūs strādājat ar delfīniem, lai gan es nevaru iedomāties, kā viņi to būtu varējuši uzzināt.

— Uz to nav grūti atbildēt, — iejaucās doktors Keits. — To viņiem laikam pastāstījuši tie delfīni, kurus mēs izlaidām jūrā. Atcerieties, Džonijs piecus no tiem pazina fotogrāfijās, kuras es viņam parādīju, kad viņš ieradās pie mums.

Profesors Kezens pamāja.

— Jā, un tas mums sniedz vērtīgu informāciju. Tas nozīmē, ka piekrastes sugām, ar kurām mēs strādājam, un to «ļziļOdens radiniekiem ir viena valoda. To mēs līdz šim nezinājām.

— Bet mēs joprojām esam neziņā par viņu rīcības iemesliem, — sacīja doktors Keits. — Ja savvaļas delfīni, kam nekad nav bijis tiešu sakaru ar cilvēkiem, tā nopūlas, tātad viņiem no mums kaut kas ir vajadzīgs — un ļoti vajadzīgs. Varbūt Džonija izglābšana nozīmē: «Mēs palīdzējām jums — tagad jūs palīdziet rņums.»

— Izklausās ticami, — piekrita profesors Kezens. — Bet pļāpāšana vien mums atbildi nedos. Ir tikai viena iespēja uzzināt, ko vēlas Džonija draugi, — pajautāt viņiem pašiem.

— Jā, ja mēs mācēsim tos atrast.

— Ja viņiem tiešām kas vajadzīgs, viņi nevar būt sevišķi tālu. Iespējams, ka mēs varam nodibināt sakarus ar viņiem, neizejot no šīs istabas.

Profesors pagrieza slēdzi, un telpu atkal piepildīja skaņas. Drīz vien Džonijs atskārta, ka dzird ne tikai delfīnu, bet visas jūras balsis.

Tas bija šņākoņas, sprakšķu un rīboņas sajaukums. Varēja dzirdēt arī kaut ko līdzīgu putnu čivināšanai, tālus, neskaidrus vaidus un klusinātu viļņu čalu.

Vairākas minūtes viņi klausījās šajā brīnumainajā skaņu maisījumā, tad profesors pagrieza citu milzīgās mašīnas slēdzi.

— Tas bija rietumu hidrofons, — viņš paskaidroja Džonijam. — Pamēģināsim austrumu hidrofonu. Tas atrodas lielākā dziļumā, pie pašas rifa malas.

Tagad skaņu glezna mainījās: viļņu troksnis kļuva vājāks, turpretī neredzamo jūras iemītnieku vaidi un čīkstoņa — stiprāka. Profesors atkal pāris minūtes klausījās, tad pārslēdzās uz ziemeļu un beidzot — uz dienvidu hidrofonu.

— Izlaidiet, lūdzu, magnetofona lenti caur analizatoru, — viņš palūdza doktoru Keitu. — Bet es jau tagad varu saderēt, ka divdesmit jūdžu attālumā nav neviena lielāka delfīnu bara.

— Tādā gadījumā mana hipotēze nekur neder.

— Nebūt nē. Divdesmit jūdzes delfīniem ir nieks, bez tam atcerieties, ka tie pēc dabas ir mednieki, tātad nevar uzkavēties vienā vietā. Tiem visur jāseko savam medījumam. Bars, kas izglāba Džoniju, ātri vien iznīcināja visas mūsu rifa zivis.

Profesors piecēlās un sacīja:

— Turpiniet, lūdzu, analīzi, man laiks iet uz baseinu. Nāc, Džonij, es tev parādišu dažus no saviem labākajiem draugiem.

Ejot uz baseinu, profesors likās iegrimis savās domās. Pēkšņi viņš pārsteidza Džoniju, sākdams svilpot, veikli rrfodulējot skaņu.

Redzot Džonija sejā izbrīnu, viņš iesmējās.

— Neviens cilvēks nekad tekoši nerunās delfīnu valodā, — viņš teica, — bet es varu samērā precīzi atdarināt kādu desmitu visvienkāršāko frāžu. Tomēr man pie tām vēl daudz jāpiestrādā, un es baidos, ka mana izruna ir drausmīga. Tikai tie delfīni, kas mani labi pazīst, saprot, ko es saku. Un arī tad man dažreiz liekas, ka viņi tikai aiz pieklājības izliekas saprotam.

Profesors atslēdza baseina vārtiņus un pēc tam tos atkal rūpīgi aizslēdza aiz sevis.

— Katram gribas parotaļāties ar Suziju un Sputņiku, bet es to nevaru atjaut, — viņš paskaidroja. — Vismaz tik ilgi, kamēr es mēģinu tiem iemācīt angju valodas pamatus.

Suzija bija spīdīga, labi kopta, apmēram trīssimt mārciņu smaga matrona. Apmeklētājiem tuvojoties, tā līdz pusei iznira no ūdens. Sputņiks, viņas deviņus mēnešus vecais dēls, bija atturīgāks, bet varbūt arī kautrīgāks — viņš visu laiku slēpās aiz mātes.

— Sveika, Suzij! — profesors teica, izrunādams vārdus pārspīlēti skaidri. — Sveiks, Sputņik! — Pēc tam viņš izstiepa lūpas, un atskanēja tas pats komplicētais svilpiens.

Kaut kas laikam neiznāca, kā vajadzētu, un profesors klusiņām pie sevis nolamājās. Tad viņš sāka atkal no gala.

Suzijai tas likās ļoti jocīgi. Viņa pāris reižu savdabīgi iesmējās un izšļāca uz apmeklētājiem ūdens strūklu, tomēr pietiekami pieklājīgi, lai nesaslapinātu viņus. Tad viņa piepeldēja pie profesora, kas iebāza roku kabatā un izvilka plastikāta maisiņu ar cienastu.

Tagad viņš izstiepa roku ar gardumu augstu virs galvas, bet Suzija, mazliet atkāpusies, kā raķete izšāvās no ūdens, veikli izķēra barību profesoram no rokas un gandrīz bez trokšņa ienira atpakaļ baseinā. Pēc brīža viņa parādījās vēlreiz un skaidri izrunāja:

— Pateicos, profesor.

Acīm redzot viņa gaidīja vēl, bet profesors Kezens papurināja galvu.

— Nē, Suzij, — profesors noteica, papliķē- dams viņai pa muguru. — Vairāk nē, drīz būs ēdienreize.

Suzija nosprauslājās, izrādot nepatiku, pēc tam sāka riņķot pa baseinu kā motorlaiva, acīm redzot, lai palepotos.

Sputņiks tai sekoja. Profesors teica Džonijam:

— Pamēģini viņu pabarot, baidos, ka man viņš neuzticas.

Džonijs paņēma kārumu, kas stipri oda pēc zivīm, eļ{as un ķimikālijām. Vēlāk viņš uzzināja, ka delfīniem tas ir apmēram tas pats, kas cilvēkiem tabaka vai konfekte. Šis izgudrojums bija profesora vairāku gadu darba rezultāts, un dzīvnieki to bija tā iecienījuši, ka bija gatavi gandrīz uz visu, lai tikai nopelnītu kādu gabaliņu.

Džonijs nometās ceļos baseina malā un sāka vicināt ēsmu.

— Sputņik! — viņš sauca. — Sputņik, šurp!

Mazais delfīns iznira no ūdens un neuzticīgi pavērās viņā. Pēc tam viņš palūkojās uz māti, uz profesoru Kezenu un atkal uz Džoniju. Lai gan gardums viņu acīm redzot kārdināja, tomēr viņš nevis tuvojās zēnam, bet nosprauslājās, žigli ienira un sāka riņķot pa baseinu, neiznirstot virspusē. Likās, ka tam nav noteikta mērķa; viņš atgādināja cilvēku, kas, nevarēdams izšķirties, skraida šurpu turpu.

«Manuprāt, viņš baidās no profesora,» nosprieda Džonijs. Viņš pagāja gar baseina malu apmēram piecdesmit pēdu tālāk no zinātnieka un atkal pasauca Sputņiku.

Zēns nebija maldījies. Delfīns novērtēja radušos situāciju, atzina to par labu un piepeldēja pie Džonija. Vēl joprojām šaubīdamies, tas tomēr izbāza no ūdens purnu un atvēra rīkli, kas bija pilna sīkiem, kā adatas asiem zobiem. Džonijs izjuta lielu atvieglojumu, kad delfīns aprija savu atalgojumu, nenokoz- dams viņam pirkstus. Galu galā Sputņiks bija gaļas ēdājs, un Džonijs neuzdrošinātos kailām rokām barot jaunu lauvu.

Delfīnēns kavējās baseina malā, gaidīdams vēl kaut ko.

— Nē, Sputņik, — teica Džonijs, atcerēdamies, ko profesors bija sacījis Suzijai.

— Nē, Sputņik, drīz būs ēdienreize.

Delfīns atradās tikai dažas collas no viņa, un Džonijs pasniedzās, lai to noglāstītu. Kaut gan tas parāvās atpakaļ, tomēr projām nebēga un atļāva noglāstīt sev muguru. Zēns bija pārsteigts, ka dzīvnieka āda ir mīksta un elastīga kā gumija. Tā nepavisam neatgādināja zivs zvīņas. Cilvēks, kas kaut reizi noglāstījis delfīnu, nekad neaizmirsīs, ka tas ir siltasiņu zīdītājs.

Džonijs labprāt vēl būtu parotaļājies ar Sputņiku, taču profesors aicināja viņu pie sevis. Ejot projām, zinātnieks jokodamies teica:

— Esmu aizvainots savās labākajās jūtās! Sputņiks nekad nav laidis mani tuvumā, bet tev tas izdevās pirmajā reizē. Liekas, tu proti apieties ar delfīniem. Vai tu neesi kādreiz turējis pieradinātus dzīvniekus?

— Nē, ser, — atbildēja Džonijs. — Izņemot kurkulēnus, bet tas bija sen.

— Nu, — pasmaidījis teica profesors,

— domāju, ka tos mēs neskaitīsim.

Brītiņu vēlāk viņš sāka runāt ar zēnu pavisam citādā tonī, nopietni, kā ar līdzīgu, kaut gan tas bija par četrdesmit gadiem jaunāks.

— Es esmu zinātnieks, — viņš teica,

— bet tai pašā laikā es esmu arī māņticīgs krievu zemnieks. Kaut gan tas no loģikas viedokļa ir muļķīgi, man jāsāk domāt, ka pats liktenis atsūtījis tevi uz šejieni. Vispirms jau pati ierašanās atgādina sengrieķu mītu. Un tagad — Sputņiks ņem barību no tavām rokām. Protams, tā ir apstākļu sagadīšanās, nekas vairāk, bet saprātigs cilvēks arī to izmanto savā labā.

«Kas gan viņam padomā?» prātoja Džonijs.

Bet profesors vairāk neko neteica, līdz viņi bija atkal nonākuši pie Tehnikas korpusa ieejas. Tad viņš pēkšņi smaidot piezīmēja:

— Cik es saprotu, tu ne visai ilgojies atgriezties mājās.

Džonijam sirds salēcās.

— Tas tiesa, ser, — viņš dedzīgi teica. — Es gribu palikt šeit, cik ilgi vien iespējams. Es labprāt uzzinātu vairāk par jūsu delfīniem.

— Ne maniem, — profesors noteikti izlaboja. — Katrs delfīns ir patstāvīga būtne, personība, kas bauda lielāku brīvību, nekā mēs jebkad pieredzēsim uz zemes. Viņi nevienam nepieder un, domājams, arī nepiederēs. Es vēlos tiem palīdzēt ne tikai zinātnes dēļ, bet arī tāpēc, ka tas man sagādā prieku. Nekad neuzskati tos par dzīvniekiem — savā valodā viņi dēvējas par jūras tautu, un labāku nosaukumu arī neizdomāt.

Pirmo reizi Džonijs redzēja profesoru tik apgarotu, bet zēns saprata viņa izjūtas, jo pats taču bija jūras tautai pateicību parādā par savu dzīvību un cerēja kādreiz šo parādu nolīdzināt.