Delfīnu sala

12. NODAĻA

Pēc divām nedēļām salinieki pieredzēja, kā pirmie profesora nodomi tiek īstenoti dzīvē. Protams, izplatījās arī dažādas baumas, jo, tiklīdz kļuva zināmas delfīnu lūguma detaļas, katram radās savs ieskats par to, kas īsti būtu darāms.

Pētniecības stacijas zinātnieki, kā jau bija sagaidāms, dedzīgi nostājās delfīnu pusē. Viņu viedokli rezumēja doktors Keits, piezīmēdams:

— Pat tad, ja zobenvaļi izrādītos saprātīgāki par delfīniem, es atbalstītu pēdējos. Tie tomēr ir daudz jaukāki, un draugus taču neizvēlas intelekta dēl.

To dzirdot, Džonijs bija ļoti pārsteigts, jo viņš joprojām nevarēja pierast pie doktora Kleita augstprātīgās, aizbildnieciskās izturēšanās un pie sevis salīdzināja to ar aukst- asiņu zivi, kam piemīt tikai nedaudz cilvēcisku jūtu. Bet laikam taču viņam bija arī labas īpašības, ja jau profesors Kezens bija viņu pieņēmis par savu palīgu. Kas attiecas uz profesoru, tad viss, ko viņš darīja, pēc Džonija domām, nepieļāva nekādu kritiku.

Zvejnieku domas dalījās. Arī viņiem patika delfīni, bet, no otras puses, viņi pamatoti uzskatīja tos par konkurentiem, jo paši taču visvairāk izjuta to, ko bija minējis doktors Hiršs. Delfīni ne vienreiz vien bija saplēsuši viņu tīklus un izlaupījuši lomus, tādējādi dodot iemeslu izteikties par sevi vārdiem, kas būtu ļoti sarūgtinājuši profesoru Kezenu, ja vien pēdējais dzirdētu, kā nosoda viņa draugus. Ja jau zObenvaļi neļāva delfīniem pārāk savairoties, tad atlika tikai novēlēt tiem labas sekmes!

Džonijs ar interesi klausījās šajās diskusijās, bet viņš jau bija pieņēmis lēmumu, ko nespētu vairs grozīt nekādi fakti. Ja reiz kāds izglābis tev dzīvību, tad ar to pietiek: lai ko runātu citi, tu nenostāsies pret viņu.

Tagad Džonijs jau bija kļuvis par prasmīgu nirēju, lai gan saprata, ka nekad nespēs līdzināties Mikam. Viņš bija iemācījies prasmīgi rīkoties ar elpojamo cauruli un spēja uzturēties zem ūdens tik ilgu laiku, par kādu vēl pirms dažam nedēļām nebija varējis pat sapņot. Lai gan veselīgā dzive svaiga gaisā darīja Džoniju lielāku un spēcīgāku, tas vēl nebija viss. Sākumā viņš nirstot bija nervozējis, bet tagad jutās zem ūdens tikpat labi kā uz sauszemes. Zēns bija iemācījies pārvietoties ūdenī veikli un bez pūlēm, un gaisa rezerves plaušās viņam tagad pietika daudz ilgākam laikam, nekā sākot apgūt niršanas mākslu. Ja vien Džonijs vēlējās, viņš varēja palikt ūdenī veselu minūti, nemaz sevi nenogurdinot.

Līdz šim viņš visu to darīja tikai joka pēc, vienkārši tādēļ, ka niršana pati par sevi bija apgūšanas vērta. Zēnam ne prātā nenāca, ka viņa aizraušanās drīz vien tiks praktiski izmantota.

Kādu pēcpusdienu profesors Kezens uzaicināja viņu pie sevis. Profesors izskatījās noguris, bet priecīgs, it kā viņš būtu cauru diennakti strādājis pie kādas problēmas, kuras atrisinājums vairs nav tālu.

— Džonij, — viņš teica, — man padomā kāds darbiņš, ar kuru tu, liekas, būsi apmierināts. Paskaties uz šo te. *

Profesors pabīdīja uz viņa pusi aparātu, kas atgādināja miniatūru aritmometru ar piecās rindās sakārtotiem divdesmit pieciem taustiņiem. Aparāta izmēri nepārsniedza trīs collas, tam bija izliekta porainas gumijas pamatne, un tas bija apgādāts ar siksniņām un sprādzēm. Acīm redzot aparāts bija paredzētsj nēsāšanai uz rokas, līdzīgi milzīgam rokas pulkstenim.

Daži taustiņi bija bez uzrakstiem, bet uz lielākās daļas no tiem lieliem, skaidriem burtiem bija iegravēti vārdi, uz katra taustiņa pa vienam. Pārlaidis acis nelielajai klaviatūrai, Džonijs pamazām sāka saprast, kam ierīce domāta.

Uz taustiņiem bija šādi vārdi: NE, JĀ, AUGŠUP, LEJUP, DRAUGS, PA LABI, PA KREISI, ĀTRI, LĒNI, STOP, UZ PRIEKŠU, SEKOT, SURP, BRIESMAS! un PALĪGĀ! Sie vārdi uz klaviatūras bija izvietoti loģiska kārtībā. Vārdi AUGŠUP un LEJUP atradās attiecīgi augšā un apakšā. PA KREISI un PA LABI — kreisajā un labajā pusē. Vārdi ar pretēju nozīmi, tādi kā JĀ un NĒ vai STOP un UZ PRIEKŠU, atradās cik iespējams tālu viens no otra, tā ka nevarēja kļūdīties, nospiežot nepareizu taustiņu. Taustiņiem ar uzrakstiem BRIESMAS! un PALĪGĀ! bija drošinātāji, kas bija jānobīda, lai varētu šos taustiņus nospiest.

— Tur iekšā ir daudz precīzas pusvadītāju elektronikas, — paskaidroja profesors, — un baterijas, kas paredzētas piecdesmit stundām. Nospiežot kādu no taustiņiem, tu izdzirdēsi tikai vāju dūcienu, toties delfīns sadzirdēs uz taustiņa iegravēto vārdu, tikai savā valodā — vismaz mēs ceram, ka tā būs. Tagad mēs vēlamies uzzināt, kas notiks tālāk. Kā redzu, tu brīnies par neaprakstītajiem taustiņiem. Tos mēs atstājām brīvus, līdz izlemsim, > kādi vārdi vēl nepieciešami. Tagad paņem šo ierīci — sauksim to par 1. komunikatoru — un peldi un nirsti kopā ar to, līdz tas būs kļuvis par tava ķermeņa neatņemamu sastāvdaļu. Taustiņu izvietojums uz klaviatūras tev jāapgūst tā, lai tu varētu ar tiem operēt pat ar aizvērtām acīm. Pēc tam atnāc atkal pie mums, un mēs ķersimies pie nākamā eksperimenta.

Džonijs bija tik satraukts, ka gandrīz visu nakti sēdēja, spiezdams taustiņus un iegaumēdams to izkārtojumu. Kad viņš tūlīt pēc brokastīm ieradās pie profesora, zināt- ļ nieks izskatījās apmierināts, bet ne pārsteigts.

— Paņem pleznas un masku, — viņš sacīja. — Satiksimies pie baseina.

— Vai varu ņemt līdzi arī Miku? — apvaicājās Džonijs.

— Protams, ja vien viņš būs mierīgs un netraucēs.

Komunikators ieinteresēja Miku, bet viņš likās neapmierināts, ka tas bija nodots Džonija rīcībā.

— Nesaprotu, kādēļ viņš uzticējis izmēģinājumu tieši tev, — viņš teica.

— Tas taču skaidrs, — Džonijs pašapmierināti atteica. — Delfīni mani mīl.

— Tādā gadījumā viņi nebūt nav tik gudri, kā profesors uzskata, — Miks atcirta.

Citā reizē tas izraisītu strīdu: līdz kautiņam viņi nekad nenonāca, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Miks bija gandrīz divreiz smagāks un vairāk nekā divreiz stiprāks par Džoniju.

Tā nu sakrita — un tas nepavisam nebija dīvaini, — ka profesors Kezens un doktors Keits, smagi apkrāvušies ar dažādu aparatūru, ejot uz baseinu, risināja to pašu tematu.

— Sputņika izturēšanās pret Džoniju, — teica profesors, — saskan ar literatūrā minētajiem gadījumiem. Ja savvaļas delfīns sadraudzējas ar cilvēku, tad gandrīz vienmēr tas izvēlas bērnu.

— Un Džonijs ir savam vecumam tik mazs, — piebilda doktors Keits. — Manuprāt, viņi dod priekšroku bērniem tādēļ, ka pieaugušie ir lieli un, iespējams, slēpj sevī briesmas, bet bērns ir apmēram tikpat liels, cik jauns delfīns.

— Pilnīgi pareizi, — noteica profesors. — Delfīni, kas iedraudzējas ar peldētājiem jūrmalas kūrortos, droši vien ir mātītes, kuras zaudējušas mazuļus, un cilvēka bērns, šķiet, zināmā mērā tos aizstāj.

— Lūk, tur jau nāk mūsu delfīnu zēns, — sacīja doktors Keits. — Izskatās ļoti apmierināts.

— Toties par Miku to nevar teikt. Baidos, ka esmu viņu sarūgtinājis. Bet ko lai dara, Sputņiks noteikti baidās no viņa. Reiz es viņam atļāvu ienirt baseinā, un tad pat Suzija izrādīja nepatiku. Jūs varat ņemt viņu pie sevis, lai palīdz uzņemt kinolenti.

Brīdi vēlāk zēni bija klāt, un profesors Kezens viņus vēlreiz noinstruēja.

— Tā kā jūs pie baseina ievērotu pilnīgu klusumu, — viņš teica. — Jebkāda sarunāšanās var izjaukt eksperimentu. Doktors Keits ar Miku uzstādīs kinokameru austrumu pusē, tā, lai saule spīdētu no aizmugures. Es aiziešu otrā malā, bet tu, Džonij, pa to laiku ieiesi ūdenī un aizpeldēsi līdz vidum. Droši vien Suzija un Sputņiks tev sekos, bet, lai notiktu kas notikdams, paliec tur, kamēr es tev došu zīmi peldēt uz kādu citu vietu. Skajdrs?

— Jā, ser, — atbildēja Džonijs, juzdamies ļoti lepns uz sevi.

Profesors bija paņēmis līdzi daudz lielu, baltu kartīšu ar tiem pašiem vārdiem, kas bija iegravēti uz komunikatora taustiņiem.

— Es pacelšu šīs kartītes citu pēc citas, — viņš sacīja, — bet tu katru reizi nospied attiecīgo taustiņu un pārliecinies, ka tiešām esi nospiedis īsto. Ja es pacelšu divas kartītes

uzreiz, vispirms nospied augšējai, tūlīt pēc tam — apakšējai atbilstošo taustiņu. Saprati?

Džonijs pamāja ar galvu.

— Pašās beigās izmēģināsim kaut ko iedarbīgāku. Vispirms dosim signālu BRIESMAS! pēc tam, ar pāris sekunžu intervālu, — PALĪGĀ!. To darot, tev jāķepurojas, it kā tu slīktu, un tad lēni jāgrimst. Atkārto, ko es tev teicu.

Tikko Džonijs bija beidzis, klāt bija arī stiepļu žogs, kas ietvēra baseinu. Sarunas tika izbeigtas, tomēr troksnis turpinājās, jo Suzija un Sputņiks saņēma viņus ar skaļiem pīkstieniem un šļakstiem.

Profesors Kezens pasniedza Suzijai parasto gardumu, bet Sputņiks turējās nostāk un neļāvās iekārdināties. Tad Džonijs ieslīdēj-a ūdenī un lēni peldēja uz baseina centru.

Abi delfīni sekoja, turēdamies apmēram divdesmit pēdu atstatumā. Palūkojies atpakaļ, turot galvu zem ūdens, zēns pirmo reizi varēja īsti novērtēt grāciju, ar kādu, astes spuru dzīti, lokās to elastīgie ķermeņi.

Džonijs turējās baseina vidū, ar vienu aci skatīdamies uz profesoru, ar otru — uz delfīniem, un gaidīja, kad pacelsies kartītes. Pirmā bija ar uzrakstu DRAUGS.

Nebija šaubu, ka delfīni to dzirdējuši, jo viņi kļuva ārkārtīgi satraukti. Pat Džonija ausij komunikatora dūkoņa likās pietiekami skaidra, kaut gan viņš zināja, ka dzird tikai zemfrekvences toņus, bet ne ultraskaņas, kuras tieši dod iespēju delfīniem saprast signālu nozīmi.

Profesors atkal pacēla kartīti ar uzrakstu DRAUGS, un Džonijs atkal nospieda taustiņu. Šoreiz zēnam par prieku abi delfīni papeldēja uz viņa pusi, apstājās apmēram piecas pēdas no zēna un palika tur, lūkodamies viņā ar savām tumšajām, gudrajām acīm. Džonijam radās iespaids, ka viņi jau uzminējuši eksperimenta nolūku un gaida nākamo signālu.

Tas bija PA KREISI, bet rezultāts bija pilnīgi negaidīts. Suzija tūlīt apsviedās pa kreisi, bet Sputņiks pagriezās pa labi, un profesors Kezens sāka sevi lamāt par idiotu visās četrpadsmit valodās, kuras viņš pārvaldīja. Tikai tagad viņam iešāvās prātā, ka, dodot komandu, jāzina, vai to nav iespējams iztulkot dažādi. Sputņiks bija pieņēmis, ka Džonijs domājis savu kreiso pusi, bet vairāk egocentriskā Suzija — ka viņas kreiso pusi.

Nākamais signāls — LEJUP — neskaidrības neradīja. Centīgi strādājot ar peldspu- rām, delfīni nonira līdz baseina dibenam un palika, pacietīgi gaidot, līdz Džonijs deva signālu AUGŠUP. «Interesanti,» zēns nodomāja, «cik ilgi viņi tur paliktu, ja es nenospiestu taustiņu?»

Acīm redzot Suzijai un Sputņikam ļoti patika šī jaunā, aizraujošā rotaļa. Delfīni ir visdraiskulīgākie no visiem dzīvniekiem, un, ja arī tiem neko neiemāca, tie paši izgudro sev dažādas izpriecas.

Un droši vien Suzija un Sputņiks saprata, ka tas ir nevis vienkārši joks, bet gan pirmsākums savienībai, kas nestu labumu abu veidu dzīvajām būtnēm.

Profesors pacēla pirmo kartīšu pāri — UZ PRIEKŠU un ĀTRI. Džonijs nospieda vienu taustiņu, pēc tam otru. Otrais signāls vēl nebija beidzis dūkt, kad abi delfīni jau drāzās pāri baseinam. Vēl joprojām nesamazinot ātrumu, tie pagriezās, paklausīdami komandām PA KREISI un PA LABI (šoreiz viņu virzienos), samazināja ātrumu pēc signāla LĒNI un apstājās, kad Džonijs nospieda taustiņu ar uzrakstu STOP.

Profesors vai prātu zaudēja aiz prieka, un pat nesatricināmi mierīgais doktors Keits, vērodams šo ainu, smaidīja pār visu seju, bet Miks lēkāja gar baseinu gluži kā kāds no viņa senčiem, izpildot cilts rituāla deju. Pēkšņi iestājās svinīgs klusums — pacēlās kartīte ar uzrakstu BRIESMAS!.

«Kā tagad rīkosies Suzija un Sputņiks?» domāļ'a Džonijs, nospiezdams taustiņu.

Delfīni pasmējās par viņu. Dzīvnieki zināja, ka tā ir rotaļa, un nelāvās piemuļķoties. Dzīvnieku reakcija bija daudz straujāka nekā cilvēkam, viņi pazina katru baseina collu, un, ja tiešām draudētu briesmas, viņi tās būtu pamanījuši daudz agrāk, nekā cilvēka gausais saprāts spētu tos brīdināt.

Te profesors Kezens pieļāva nelielu taktisku kļūdu, likdams Džonijam atsaukt iepriekšējo signālu ar jaunu — BRIESMU NAV.

Abus delfīnus acumirklī pārņēma traks, panikai līdzīgs satraukums. Viņi drāzās pa baseinu, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens gandrīz sešas pēdas, un joņoja garām Džonijam tik ātri un tik tuvu, ka viņš baidījās, ka tie nejauši viņu taranēs. Šī izrāde ilga vairākas minūtes. Pēc tam Suzija izbāza galvu no ūdens un, pagriezusies pret profesoru, izgrūda kaut ko nelaipnu. Tikai tagad skatītāji saprata, ka delfīni par viņiem uzjautrinājušies.

Atlika pārbaudīt vēl vienu signālu. Vai delfīni to noturēs par joku vai uzņems nopietni? Profesors Kezens pavēcināja kartīti PALĪGĀ!. Džonijs nospieda taustiņu un grima dibenā, izteiksmīgi laizdams burbuļus.

Divi pelēki meteori metās pie viņa. Zēns sajuta stingru, bet maigu grūdienu, kas iznesa viņu virspusē. Pat ja Džonijs būtu vēlējies, viņš nebūtu varējis palikt zem ūdens — delfīni turēja viņu tā, lai galva atrastos virspusē, tāpat kā viņi mēdza turēt savus ievainotos ciltsbrāļus. Vai nu šis PALĪGĀ! bija patiess vai ne, riskēt delfīni tomēr nevēlējās.

Profesors māja, aicinādams Džoniju, un viņš peldēja atpakaļ uz malu. Bet nu delfīnu draiskulība likās pārgājusi arī uz viņu. Nevaldāmā priekā zēns nonira līdz baseina dibenam, apmeta ūdenī salto un pagriezās uz muguras, ar seju uz augšu. Viņš pat sāka atdarināt dzīvnieku kustības, turot kopā kājas ar pleznām un cenšoties līdzīgi tiem locīt visu ķermeni. Lai gan pa daļai tas viņam izdevās, tomēr ātrums nesasniedza ne desmito daļu no tā, kādu attīstīja Suzija un Sputņiks.

Delfīni pavadīja viņu visu atpakaļceļu, šad tad maigi pieskardamies zēnam. Viņš saprata, ka vismaz šo abu dēļ viņ^m nekad nebūs jānospiež taustiņš ar uzrakstu DRAUGS.

Kad Džonijs izrāpās no baseina, profesors Kezens apkampa viņu kā sen gaidītu dēlu; pat doktors Keits zēnam par pārsteigumu centās viņu piekļaut sev ar kaulainajām rokām, tā ka viņam nācās ātri pabēgt sāņus, lai izvairītos. Tiķko viņi bija atstājuši klusuma joslu, abi zinātnieki sāka pļāpāt kā uztraukti skolnieki.

— Pārāk labi, lai ticētu, ka tā ir īstenība, — teica doktors Keits. — Visu laiku viņi reaģēja ātrāk par mums!

— Es to ievēroju, — atteica profesors. — Nezinu, vai viņi aptver labāk nekā mēs, bet ātrāk jau nu noteikti.

— Vai nākamreiz es nevarētu izmēģināt šo ierīci, profesor? — žēlabaini jautāja Miks.

— Jā, — profesors Kezens tūlīt atbildēja. — Tagad mēs zinām, ka ar Džoniju viņi sadarbosies katrā laikā, bet mums jāredz, kāda būs viņu attieksme pret citiem cilvēkiem. Es jau iztēlojos speciāli apmācītu delfīnu nirēju komandas, ka.s pavērs mums jaunas iespējas jūras pētīšanā, nogrimušu vērtību izcelšanā … o, un vēl daudzos citos darbos!

Kad profesora entuziasms bija sasniedzis kulmināciju, viņš aprāvās.

— Nupat es atcerējos tos divus vārdus, kuru komunikatoram vēl trūkst. Mums tie nekavējoties jāiegravē.

— Un kādi tie būtu? — jautāja doktors Keits.

— LUDZU un PATEICOS, — atbildēja profesors.