Delfīnu sala

19. NODAĻA

Vēsts par to, ka profesors nopietni saslimis un nav iespējams viņu pienācīgi ārstēt, radīja lielāku izmisumu nekā visi vētras nodarītie postījumi. Džoniju tas, protams, satrieca visvairāk.

Lai gan viņš par to nekad nebija tā īsti domājis, sala viņam bija kļuvusi par dzimtajām mājām, kādu viņam nekad nebija bijis, un profesors zēnam aizstāja tēvu, kuru viņš gandrīz neatcerējās. Šeit viņš juta drošību, pēc kuras tā bija ilgojies un kuru neapzinīgi bija pūlējies atrast. Tagad šī drošības sajūta bija apdraudēta, jo neviens nevarēja nosūtīt radio- grammu nieka simt jūdžu attālumā — šajā laikmetā, kad pavadoņi wn planētas sarunājās savā starpā!

Tikai simt jūdzes! Viņš pats taču bija nopeldējis vairāk, pirms nokļuva salā..

To atceroties, zēnam pēkšņi kļuva skaidrs — bez jebkādām šaubām un svārstī- šanās, — kas viņam jādara. Delfīni bija viņu atveduši šurp, uz salu — tagad tie varētu aizvest viņu arī atlikušo ceļa gabalu līdz kontinentam.

Viņš bija pārliecināts, ka Suzija un Sputņiks, pēc kārtas velkot akvaplānu, spēs veikt šīs simt jūdzes mazāk nekā divpadsmit stundās. Tas būtu lielisks kopsavilkums visām dienām, kas bija pavadītas kopā, medījot un pētot jūru gar rifa malu. Ar diviem delfīniem blakus Džonijs jūrā jutās pilnīgi drošs: viņi ari bez komunikatora saprata visu, ko viņš vēlējās.

Džonijs atcerējās vienu no kopā veiktajiem ceļojumiem. Suzijai velkot Mika lielo akvaplānu un Sputņikam mazāku, uz kura sēdēja viņš pats, viņi bija sasnieguši blakus esošo rifu, kas apjoza Reka salu, apmēram desmit jūdžu attālumā. Ceļojums bija ildzis nedaudz vairāk par stundu, pie tam delfīni nebija sevišķi steigušies.

Bet kā lai viņš pārliecina ļaudis, ka tas nav neprātīgs risks, kas robežojas ar pašnāvību? To saprastu tikai Miks. Pārējie salinieki Džoniju noteikti aizkavētu, ja vien zinātu, kas viņam padomā. Nu ko, būs jāatstāj sala, kamēr tie vēl nav kaut ko uzzinājuši.

Miks izturējās pret Džonija ideju tieši tā, kā viņš bija gaidījis. Viņš skatījās uz drauga plānu gluži nopietni, bet nepavisam nebija sajūsmināts.

— Esmu pārliecināts, ka tas ir izdarāms, — viņš teica. — Bet tu nedrīksti to uzņemties viens pats.

Džonijs pamāja.

— Es jau esmu par to domājis, — viņš atbildēja. Pirmo reizi mūžā viņš jutās laimīgs, ka ir mazs. — Vai atceries mūsu sacensības? Cik reizes tu uzvarēji? Tu esi par lielu — tu tikai aizkavēsi mūs.

Tas bija pilnīgi pareizi, to Miks nevarēja noliegt. Pat daudz spēcīgākā Suzija nevarēja pavilkt viņu tik ātri kā Sputņiks Džoniju.

Sakauts vienā punktā, Miks izmēģināja citu argumentu.

— Pagājusi jau vairāk nekā diennakts, kopš mēs esam atgriezti no kontinenta. Kuru katru brīdi kādam jāatlido paskatīties, kas noticis, jo viņi nav saņēmuši no mums nekādas ziņas. Tad tu būsi riskējis veltīgi.

— Tas tiesa, — Džonijs piekrita. — Bet kura dzīvība ir vairāk vērta — mana vai profesora Kezena? Ja mēs gaidīsim un neko vairāk, var izrādīties par vēlu. Bez tam pēc šīs vētras ļaudis uz sauszemes arī būs stipri aizņemti, labojot postījumus. Var paiet nedēļa, līdz viņi iedomāsies mūs.

— Zini ko? — teica Miks. — Gatavosimies un, ja līdz tam laikam, kad tu būsi gatavs doties ceļā, vēl nebūs pienākusi palīdzība un profesoram joprojām būs slikti, tad izlemsim galīgi.

— Tu nevienam neteiksi? — Džonijs satraukts noprasīja.

— Protams, ne. Starp citu, kur ir Suzija ar Sputņiku? Vai tu esi drošs, ka atradīsi viņus?

— Jā, šorīt agri tie bija piestātnē, droši vien meklēja mūs. Ja es nospiedīšu taustiņu PALĪGĀ! viņi būs klāt diezgan ātri.

Miks sāka uzskaitīt uz pirkstiem līdzi ņemamos priekšmetus:

— Tev vajadzēs blašķi ar ūdeni — vieglo, plastmasas, nedaudz konservu, kompasu, nir- šanas piederumus … vairāk nekas man nenāk prātā. Ā, laternu! Visu attālumu vienā dienā tu neveiksi.

— Es taisījos doties cejā pusnaktī. Tad ceļa pirmo pusi spīdēs mēness, un es sasniegšu krastu dienā.

— Liekas, tu esi visu rūpīgi pārdomājis, — Miks teica ar skaudīgu apbrīnu. Viņš joprojām cerēja, ka šis mēģinājums nebūs vajadzīgs un kaut kas mainīsies. Bet ja ne, tad viņš darīs visu, lai palīdzētu Džonijam sasniegt tālo kontinentu.

Tāpat kā visiem saliniekiem, abiem zēniem bija jāpiedalās steidzamajos remontdarbos, tādēļ līdz tumsai viņi gandrīz neko nevarēja iesākt. Daži darbi turpinājās pat tumsā, nespodrajā petrolejas lampu gaismā, tā ka Džonijam ar Miku izdevās pabeigt sagatavošanos tikai vēlu vakarā.

Par laimi neviens neredzēja, kā viņi nogādā ostā mazo akvaplānu un nolaiž to ūdenī starp apgāztajiem un sadauzītajiem kuģiem. Uz tā jau bija nostiprinātas ceļojumā nepieciešamās lietas un iejūgs. Tagad atlika izsaukt delfīnus un pēdējo reizi pārliecināties, vai tiešām ir nepieciešams doties ceļā.

Džonijs iedeva Mikam aproci ar komunika- toru.

— Pamēģini viņus izsaukt, — viņš teica. — Es aizskriešu uz slimnīcu. Būšu atpakaļ vēlākais pēc desmit minūtēm.

Miks paņēma aproci un iegāja dziļāk ūdenī. Fosforescējošie burti uz nelielās klaviatūras bija labi saredzami, bet viņam tie nebija vajadzīgi, jo viņš, tāpat kā Džonijs, prata rīkoties ar instrumentu aizsietām acīm.

Miks ienira siltajā, mitrajā tumsā un nogūlās koraļļu smiltīs. Viņš brīdi vilcinājās; vēl bija iespēja Džoniju aizturēt. Viņš taču varēja neizmantot komunikatoru un pateikt, ka delfīni nav ieradušies. Tik un tā tie diez vai atpeldēs.

Nē, viņš tomēr nekrāps draugu, kaut gan labā nolūkā, — lai atturētu no riskēšanas ar dzīvību. Viņam atlika cerēt, ka, ieradies slimnīcā, Džonijs uzzinās, ka profesoram vairs nedraud briesmas.

Un tā Miks, nodomādams, ka viņam varbūt tas būs jānožēlo visu mūžu, nospieda taustiņu PALĪGĀ! un izdzirdēja tumsā pazīstamo vājo dūkoņu. Viņš piecpadsmit sekundes nogaidīja, tad nospieda taustiņu vēlreiz un vēlreiz.

Turpretī Džonijs nešaubījās. Iedams līdzi laternas gaismas staram gar pludmali un tālāk pa taciņu uz galveno ēku, viņš ļoti labi zināja, ka šī var būt pēdējā pastaiga pa Delfīnu salu, ka viņš var nesagaidīt nākamo saullēktu. Tā bija smaga nasta, kas reti gulstas uz viņa vecuma zēnu pleciem, bet Džonijs to uzņēma ar prieku. Viņš neuzskatīja sevi par varoni, viņš taču tikai izpildīja savu pienākumu. Šeit, uz salas, viņš bija laimīgs, te viņš dzīvoja tādu dzīvi, par kādu sen bija sapņojis. Ja viņš gribēja to saglabāt, tagad bija par to jācīnās un, ja vajadzīgs, arī jāriskē ar dzīvību.

Nelielajā slimnīcas ēkā, kur pirms gada viņš pats bija pamodies kā saules apdedzināts katastrofas upuris, valdīja pilnīgs klusums. Visiem logiem, izņemot vienu, bija nolaisti aizkari. No šī vienīgā loga plūda petrolejas lampas dzeltenā gaisma. Džonijs nenoturējās un ielūkojās apgaismotajā telpā. Tas bija ārsta kabinets, un tajā pie rakstāmgalda sēdēja māsa Tesija. Viņa kaut ko rakstīja lielā žurnālā vai dienasgrāmatā un izskatījās galīgi izmocīta. Vairākas reizes viņa pielika rokas pie acīm, un Džonijs notrīsēja, sapratis, ka māsa Tesija raud. Ja jau pat šī lielā, izturīgā sieviete bija novesta līdz asarām, tātad stāvoklis bija bezcerīgs. Džonijam sažņaudzās sirds — varbūt jau ir par vēlu!

Tomēr tik tālu vēl nebija, lai gan stāvoklis bija diezgan slikts. Kad Džonijs, klusi pieklauvējis, iegāja kabinetā, māsa saņēmās, un viņas sejā parādījās parastā profesionālā izteiksme. Viņa droši vien būtu izsviedusi ārā jebkuru, kas traucētu tik vēlā stundā, bet pret Džoniju viņas sirds vienmēr juta maigumu.

— Viņš ir ļoti slims, — māsa Tesija nočukstēja. — Ja būtu vajadzīgie medikamenti, es tiktu galā ar slimību dažās stundās. Bet tagad …

Viņa bezpalīdzīgi paraustīja savus platos plecus un piebilda:

— Un ne jau tikai profesors: man ir divi citi pacienti, kam nepieciešama pretkrampju pote.

— Ja nesaņemsim palīdzību, — čukstēja Džonijs, — vai viņš izturēs?

Māsa neatbildēja, bet viņas klusēšana bija pietiekami skaidra, un Džonijs vairs nevilcinājās. Par laimi viņa bija pārāk nogurusi, lai ievērotu, ka zēns «Ar labu nakti!» vietā nosaka «Sveiki!».

Nokļuvis atpakaļ krastā, Džonijs ieraudzīja, ka Suzija jau iejūgta un Sputņiks pacietīgi gaida blakus.

— Tie bija klāt pēc piecām minūtēm, — Miks teica. — Es pat nobijos, kad viņi iznira no tumsas, jo nedomāju, ka tas būs tik drīz.

Džonijs noglāstīja abus slapjos, spīdīgos ķermeņus, un delfīni maigi paberzās gar viņu. Zēns brīnījās, kā tie pārcietuši vētru, jo viņš nespēja iedomāties, ka kāds dzīvnieks varētu būt palicis dzīvs ap salu trakojošajos viļņos. Aiz Sputņika muguras spuras rēgojās skramba, kuras agrāk tur nebija, bet citādi abi delfīni neizskatījās cietuši vētrā.

Blašķi ar ūdeni, kompasu, laternu, hermētisko konteineru ar pārtiku, pleznas, masku, elpošanas cauruli, komunikatoru — Džonijs visu to pārbaudīja. Tad viņš teica:

— Paldies par visu, Mik, es drīz būšu atpakaļ.

— Es tomēr ļoti vēlētos doties tev līdzi, — aizsmakušā balsī atbildēja Miks.

— Nav ko uztraukties, — sacīja Džonijs, lai gan vairs nebija tik pārliecināts par izdošanos. — Sputņiks un Suzija par mani parūpēsies, vai ne?

Vairs nezinādams, ko teikt, viņš uzrāpās uz akvaplāna, iesaucās: «Uz priekšu!» un pamāja nelaimīgajam Mikam, kad Suzija jau vilka viņu jūrā.

Džonijs bija paguvis izdarīt to pēdējā brīdī, jo ieraudzīja pa pludmali kustamies laternas. Pazuzdams naktī, viņš juta nožēlu, ka Mikam būs jāizstrebj šī putra vienam.

Varbūt tieši no šīs pašas pludmales pirms pusotra gadsimta nelaimīgajā dzelzs tvertnē veltīgi bija centusies izglābties Mērija Vot- sone kopā ar zīdaini un mirstošo kalpu. Cik savādi, ka šajā kosmosa kuģu, atomenerģijas un planētu apgūšanas laikmetā viņam gandrīz tādā pašā veidā jāatstāj tā pati sala!

Bet varbūt tas tomēr nebija tik savādi? Ja viņš nekad nebūtu dzirdējis par Mērijas Vot- sones piedzīvojumu, kas gan viņu būtu pamudinājis to atkārtot? Un galu galā, ja viņam laimēsies, viņas nāve uz vientuļā rifa četrdesmit jūdžu uz ziemeļiem nebūs bijusi veltīga.