Delfīnu sala

22. NODAĻA

— Vari iet iekšā, — teica māsa Tesija. — Bet neaizmirsti — ne vairāk kā piecas minūtes. Viņš vēl nav pietiekami atspirdzis un atpūties pēc iepriekšējā apmeklējuma.

Džonijs to visu zināja. Pirms divām dienām «līdzīgi kazaku nodaļai», kā kāds, tikai nedaudz pārspīlējot, bija izteicies, salā bija izkāpusi misis Kezena. Viņa par visu vari bija centusies aizdabūt profesoru uz Maskavu ārstēties, tā ka Tesijai bija nācies likt lietā visu savu noteiktību un profesoram — savu viltību, lai šos plānus izjauktu. Un arī tad viņi būtu cietuši sakāvi, bet, par laimi, ārsts, kurš katru dienu lidoja šurp no kontinenta, bija stingri piekodinājis nekustināt slimnieku vismaz nedēļu. Tā nu misis Kezena bija aizbraukusi uz Sidneju iepazīties ar Austrālijas kultūras dzīvi, kas tagad jau bija sasniegusi ievērojamu attīstības pakāpi. Viņa bija solījusi atgriezties tieši pēc nedēļas.

Džonijs uz pirkstgaliem iegāja nodaļā. Viņš tikko saskatīja profesoru Kezenu, kas gulēja gultā, tā apkrāvies ar grāmatām, ka pat nepamanīja apmeklētāju. Pagāja vismaz minūte, līdz viņš ievēroja zēnu. Tad viņš steidzīgi nolika malā grāmatu, ko bija lasījis, un pastiepa roku sveicienam.

— Ļoti priecājos tevi redzēt, Džonij. Paldies par visu. Tu ļoti riskēji.

Džonijs nemēģināja to noliegt. Risks bija bijis daudz lielāks, nekā viņš, pirms nedēļas atstājot Delfīnu salu, bija spējis iedomāties. Varbūt, ja viņš būtu zinājis … Bet viņš bija to paveicis, un visam pārējam nebija nekādas nozīmes.

— Es priecājos, ka aizbraucu, — viņš vienkārši atbildēja.

— Es arī, — teica profesors. — Māsa saka, ka Sarkanā Krusta helikopters esot atlidojis tieši laikā.

Iestājās ilgs, neveikls klusums. Tad profesors mazāk nopietni turpināja:

— Kā tev patika kvinslendieši?

— O, tie ir brīnišķīgi ļaudis, tikai ilgi negribēja ticēt, ka esmu no Delfīnu salas.

— Tas mani nepārsteidz, — profesors sausi atteica. — Ko tu tur darīji visu šo laiku?

— Es pat neatceros, cik daudzās televīzijas un radio pārraidēs man nācās piedalīties. Man tas viss pagalam apnika. Vislabākais bija sērfings. Kad jūra bija kļuvusi rāmāka, viņi paņēma mani līdzi un parādīja visus savus trikus. Tagad, — viņš lepni piebilda, — es esmu Kvinslendas sērfinga kluba mūža godabiedrs.

— Lieliski, — profesors mazliet izklaidīgi noteica. Džonijs saprata, ka viņam kaut kas padomā, un tā arī bija.

— Džonij, — profesors sāka, — kamēr es šeit gulēju, man bija diezgan laika domāšanai, un es esmu pieņēmis vairākus lēmumus.

Tas izklausījās diezgan draudoši, un Džonijs gaidīja, kas būs tālāk.

— Es esmu sevišķi norūpējies par tavu nākotni, — profesors turpināja. — Tev jau ir septiņpadsmit gadu, un laiks raudzīties uz priekšu.

— Jūs zināt, profesor, ka es vēlos palikt šeit, — zēns satraukti sacīja. — Šeit, salā, ir visi mani draugi.

— Jā, to es zinu. Bet mums jāatrisina svarīga problēma — tava izglītība. OSKARS var palīdzēt tev noiet tikai pusi ceļa. Ja tu vēlies paveikt kaut ko derīgu, tev jāapgūst specialitāte un jāattīsta savas spējas. Vai tu nepiekriti?

— Iespējams, ka jums taisnība, — Džonijs bez degsmes atbildēja. «Ko gan tas viss nozīmē?» viņš domāja.

— Es tev iesaku, — profesors teica, — ar nākamo semestri iestāties Kvinslendas universitātē. Neesi tik satriekts — tas taču nav otrā pasaules malā. Brisbena atrodas tikai stundas brauciena attālumā no šejienes, un tu vari apciemot salu katru sestdienu. Nevar taču visu mūžu nodarboties ar niršanu rifa apkārtnē.

Džonijs nodomāja, ka tieši tas ir tas, ko viņš vēlētos, bet sirds dziļumos saprata, ka profesoram taisnība.

— Tev ir iemaņas un darba mīlestība, kas mums ļoti vajadzīga, — teica profesors Ke- zens. — Tev vēl trūkst disciplīnas un zināšanu, un tās tu iegūsi universitātē. Tikai tad tu varēsi pa īstam palīdzēt realizēt dzīvē manus nākotnes plānus.

— Kādus plānus? — Džonijs vaicāja, balsī ieskanoties cerībai.

— Man liekas, lielāko daļu to tu jau zini. Mērķis ir viens — cilvēku un delfīnu savstarpējā sadarbība abu pušu labā. Dažu pēdējo mēnešu laikā mēs esam atraduši iespējas sadarboties vairākās jomās, bet tas ir tikai neievērojams sākums. Zvejniecība, pērļu zveja, glābšanas Operācijas, patrulēšana gar piekrasti, avarējušu kuģu izpēte, ūdenssports — o, ir simtiem dažādu veidu, kā delfīni varētu mums palīdzēt! Un ir arī daudz svarīgākas lietas …

Kādu brīdi profesors juta kārdinājumu ieminēties par akmens laikmetā nogrimušo kosmosa kuģi. Bet viņš bija norunājis ar Keitu nebilst par to ne vārda, kamēr nebūs iegūta precīzāka informācija. Tas bija profesora trumpis, ko vajadzēja izspēlēt tikai īstajā brīdī. Kādreiz, kad būs jāpapildina budžets, viņš ar šo delfīnu mitoloģiju iepazīstinās Kosmosa pētījumu pārvaldi un pēc tam gaidīs, ka sāks ripot dolāri…

Džonija balss pārtrauca Viņa sapņu lidojumu:

— Un kas būs ar zobenvaļiem, profesor?

— Tā ir nākotnes problēma, un pašlaik uz to ir grūti atbildēt. Elektriskā kondicionēšana ir tikai viens no līdzekļiem, kādi būs jālieto, kad mēs būsim izstrādājuši labāko rīcības plānu. Bet man liekas, ka es zinu galīgo atrisinājumu.

Viņš norādīja uz zemu galdu istabas pretējā pusē.

— Atnes to globusu, Džonij.

Džonijs atnesa globusu, kas sasniedza divpadsmit collu diametrā, un profesors pagrieza to ap asi.

— Lūk, — viņš teica. — Es esmu domājis par rezervātiem: «Tikai delfīniem. Zobenva- ļiem iepeldēt aizliegts». Liekas, būs jāsāk ar Vidusjūru un Sarkano jūru. Vajadzēs tikai simt jūdžu garu aizžogojumu, lai šos ūdens- baseinus norobežotu no okeāniem un padarītu drošus.

— Aizžogojumu? — Džonijs neticīgi pārjautāja.

Profesors likās uzjautrināts. Neskatoties uz māsas brīdinājumu, viņš, šķiet, bija spējīgs runāt stundām.

— O, es nedomāju stiepju žogu vai kādu citu izturīgu barjeru. Kad būsim apguvusi orkānu, zobenvaju valodu, tādā līmenī, ka būs iespējams ar tiem sarunāties, mēs varēsim lietot zemūdens skaņu raidītājus, lai ganītu zobenvajus un neļautu tiem iepeldēt tur, kur mēs nevēlamies. Daži raidītāji Gibraltāra šaurumā, daži Adenas līcī — un delfīni abās jūrās varēs justies drošībā. Un vēlāk mēs varbūt varēsim pat nožogot Kluso okeānu no Atlantijas, vienu no tiem nododot delfīniem, otru — zobenvaļiem. Skaties, no Horna raga līdz Antarktikai nav tālu, Bēringa jūras šaurumu nosprostot būs viegli, tikai teritorija uz dienvicļiem no Austrālijas sagādās grūtības.

Jau gadiem ilgi vaļu mednieki runā par šāda veida operāciju, un agri vai vēlu tā būs jāīsteno.

Profesors pasmaidīja par Džonija diezgan izbrīnījušos sejas izteiksmi un atgriezās no sapņu pasaules īstenībā.

— Ja tu domā, ka daļā manu ideju ir neprātīgas, tev ir pilnīga taisnība. Bet nav zināms, kura daja, un tieši tas mums jānoskaidro. Tagad tu saproti, kādēļ es vēlos, lai tu iestātos universitātē? Tas nepieciešams tikpat daudz maniem egoistiskajiem mērķiem, cik tev pašam.

Džonijs paspēja tikai pamāt par atbildi, kad atvērās durvis.

— Es teicu — piecas minūtes, bet nu jau pagājušas desmit, — rūca māsa Tesija. — Tūlīt ej projām. Te jums būs piens, profesor.

Profesors Kezens kaut ko noteica krieviski — pēc intonācijas varēja skaidri noprast, ka viņš nebūt neilgojas pēc piena. Tomēr viņš sāka to dzert, kamēr Džonijs ļoti domīgs atstāja telpu.

Viņš gāja lejup uz pludmali pa šauru taciņu, kas vijās cauri mežam. Lielākā dala kritušo koku jau bija novākti, un vētra likās kā šausmīgs sapnis, kas īstenībā nekad nav bijis.

Bija sācies paisums, un rifu klaja divas trīs pēdas dziļš ūdens. Viegls vējiņš rotaļīgi veidoja uz tā virsmas interesantus un brīnumainus rakstus. Vietām ūdens palika nekustīgs, līdzīgs eļļai, mierīgs ka spoguļa virsma. Citur to izraibināja miljardiem sīku grumbiņu, kas, atstarojot saules gaismu, mirgoja un ņirbēja kā dārgakmeņi.

Pašlaik rifs bija skaists un mierīgs, un veselu gadu tas viņam bija aizvietojis visu pasauli. Bet tagad viņu aicināja plašāki apvāršņi — vajadzēja lūkoties tālāk.

Gaidāmie studiju gadi vairs nenomāca Džoniju. Darbs nebūs viegls, bet tas solīja arī prieku, jo viņš taču vēlējās uzzināt tik daudz par jūru.

Un arī par tās tautu, kas tagad bija viņam draudzīga.