Delfīnu sala

17. NODAĻA

— Salā valda uzskats, — teica Miks, — ka profesors ir galīgi sajucis prātā.

— Tu taču zini, ka tās ir blēņas, — Džonijs asi atteica, ar visu sirdi aizstāvot savu mīluli. — Ko tad viņš izdarījis?

— Viņš sadomājis izmantot šo smadzeņu viļņu ierīci Sniegpārsliņas barošanas kontro: lei. Viņš man liek to barot ar vienu zivju sugu, bet doktors Saha viņai to neļauj ēst. Un Sniegpārsliņa pati arī to nevēlas, pēc tam kad viņš tai devis vairākus triecienus. Viņš to sauc par «kondicionēšanu». Pašlaik baseinā peld četras piecas lielas līdakas, bet viņa uz tām pat neskatās. Tomēr citas zivis tā ēd tāpat kā agrāk.

— Un kādēļ tu domā, ka profesors ir sajucis prātā?

— Tas taču ir skaidrs, ko viņš grib darīt. Ja viņš var atturēt Sniegpārsliņu no līdaku ēšanas, tad viņš, protams, var tai neļaut arī rīt delfīnus. Kāds no tā labums? Zobenvaļu ir miljoni, un viņš taču nevar tos visus kondi- cionēt!

— Lai ko profesors darītu, — Džonijs tiepīgi noteica, — tam ir savs iemesls. Gan tu redzēsi.

— Tomēr es vēlētos, lai viņi liek Sniegpārsliņu mierā. Baidos, ka tas sabojās viņas raksturu. - ;

«Tas nu gan ir dīvaini teikts par zobenvaļi,» nodomāja Džonijs.

— Nedomāju, ka tam būtu sevišķa nozīme, — viņš sacīja.

Miks diezgan kautrīgi pasmaidīja un pamī- ņājās uz vietas.

— Vai apsoli, ka nevienam neteiksi? — viņš vaicāja.

— Protams.'

— Redzi, es esmu vairākas reizes peldējis kopā ar Sniegpārsliņu. Tas ir daudz aizrau- jošāk nekā ar taviem mazaiiem kurkulēniem.

Džonijs blenza viņā tik ārkārtīgi pārsteigts, ka palaida gar ausīm Suzijai un Sput- ņikam adresēto apvainojumu.

— Un tu vēl saki, ka profesors sajucis prātā! — Džonijs atguvies iesaucās. — Vai tikai tu mani nemuļķo? — viņš aizdomīgi piebilda. Nu jau viņš bija iemācījies atšķirt Mika jokus no nopietnības, bet šoreiz draugs likās runāiam patiesību.

Miks paraustīja plecus.

— Ja netici, atnāc uz baseinu. O, es saprotu, tas izklausās neprātīgi, bet patiesībā nav ko baidīties. Viss sākās gluži nejauši: reiz, barodams Sniegpārsliņu, es biju neuzmanīgs, paslīdēju uz baseina malas un iekritu ūdenī.

— Fjū! — Džonijs pārsteigts iesvilpās. — Varu saderēt, ka tu domāji, ka tev pienākusi pēdēiā stundiņa!

— Protams! Kad izniru virsousē, tieši man pretī rēgoiās Sniegpārsliņas rīkle. — Viņš uz brīdi apklusa, — Zini, tomēr nav tiesa, ka

šādos brīžos cilvēks atceras visu savu dzīvi. Es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par šiem zobiem — vai viņa mani norīs veselu vai pārkodīs uz pusēm.

— Un tālāk? — Džonijs, aizturējis elpu, vaicāja.

— Uz pusēm viņa mani* nepārkoda, tikai maigi piegrūda ar purnu, it kā teikdama: «Būsim draugi!» No tās reizes mēs arī sadraudzējāmies. Ja es kaut vienu dienu nepeldu ar Sniegpārsliņu, viņa uztraucas. Bet tas ne vienmēr ir iespējams, jo, ja kāds mani ieraudzīs, tas kļūs zināms profesoram, — un tad visam beigas.

Miks iesmējās, vērojot Džonija sejas izteiksmi, kurā satraukums mijās ar nosodījumu.

— Tas taču ir daudz drošāk par lauvu dresēšanu. un cilvēki ar to nodarbojas jau gadiem. Bez tam man šī lieta loti patīk. Varbūt es kādreiz nodarbošos pat ar lielajiem vājiem, piemēram, ar zilajiem, kuri sver simt piecdesmit tonnu.

— Nu, tie vismaz tevi nevarēs aprīt, — teica Džonijs, kurš pēc ierašanās salā bija jau daudz ko uzzinājis par vaļiem. — To rīkles ir pārāk mazas, un tie pārtiek tikai no kreve-

k tēm un tamlīdzīgām sīkbūtnēm.

— Labi, bet ko tu teiksi par Mobijam Di- kam līdzīgu kašalotu? Tas var vienā paņēmienā aprīt trīsdesmit pēdu garu kalmāru.

Miks iekarsa arvien vairāk, un Džonijs pamazām sāka apjaust, ka te vainojama skaudība, sāncensības gars. Pat tagad delfīni tikai

pacieta Miku, bet nekad neizrādīja viņam tādu pieķeršanos kā Džonijam. Viņš bija apmierināts, ka Miks beidzot atradis draugu starp — vaļveidīgajiem, tomēr vēlējās, kaut tas būtu miermīlīgāks.

Viņam tā arī nekad neizdevās redzēt Miku un Sniegpārsliņu peldam kopā, jo profesors Kezens gatavoja nākamo eksperimentu. Viņš bija visas šīs dienas strādājis, montēdams lentes un sastādīdams garus teikumus delfīnu valodā; tornēr arī tagad viņš nebija gluži pārliecināts, vai varēs pateikt delfīniem tieši to, ko grib. Profesors cerēja, ka tajās vietās, kur tulkojums nebūs visai izdevies, talkā.nāks delfīnu saprāts.

Viņš bieži domāja — kā gan delfīni uzņem viņa runas, kuras viņš sastādīja no daudzu un dažādu avotu vārdiem. Katrs teikums, ko viņš pārraidīja ūdenī, droši vien skanēja tā, I it kā desmit vai vairāk delfīnu pēc kārtas iz- { runātu pāris vārdu katrs ar savu akcentu. I Tam noteikti jāmulsina viņa klausītāji, ku- 1 riem diez vai bija priekšstats par magneto- 1 fona ierakstu un skaņu montāžu. Viņu snēja I vispār atrast šajos trokšņos kādu jēgu tikai I lieeināia par viņu gudrību un pacietību.

«Lidojošajai zivij» atstājot piestātni, pro- fesors Kezens biia neparasti uztraukts.

— Vai saprotat, kā es jūtos? — viņš teica 9 doktoram Keitam, abiem stāvot uz priekšējā 1 klāja. — Tas ir tā, it kā es būtu ielūdzis vie- S šos savus draugus un uzlaidis tiem cilvēk- ļ ēdāju tīģeri.

— Tik briesmīgi jau nav, — iesmējās Keits. — Draugus jūs esat godīgi brīdinājis, un tīģera rīcību jūs taču kontrolējat.

— Es ceru, — atbildēja profesors.

Kuģa skaļrunis paziņoja:.

«Pašlaik atveras slūžas. Viņa sevišķi nesteidzas atstāt baseinu.»

Profesors Kezens pacēla tālskati un palūkojās atpakaļ uz salu.

— Es negribētu, ka Saha to komandētu, kamēr nav nepieciešams, — viņš teica. — Ā, tur jau viņa nāk.

Sniegpārsliņa lēni peldēja pa kanālu uz jūru. Izpeldējusi atklātā jūrā, viņa izskatījās galīgi apmulsusi un vairākas reizes apgriezās kā orientēšanās spēju zaudējusi. Tā vienmēr reaģē dzīvnieks — vai arī cilvēks, — kas ilgu laiku pavadījis nebrīvē un tad palaists plašajā pasaulē.

— Pasauciet viņu, — profesors sacīja. Odenī atskanēja delfīnu signāls ŠURP. Pat tad, ja šī frāze Sniegpārsliņas valodā skanēja citādi, viņa to saprata. Viņa piepeldēja pie «Lidojošās zivs» un devās tai līdzi arvien tālāk no salas, dziļajos ūdeņos aiz rifa.

— Man vajadzīga telpa, lai manevrētu, — teica profesors Kezens. — Un es esmu pārliecināts, ka Einars un Pegija ar kompāniju to pienācīgi novērtēs, sevišķi, ja tiem nāksies bēgt.»

— Ja tie vispār ieradīsies. Iespējams, ka viņiem pietiks saprāta, lai nerādītos, — doktors Keits atbildēja ar šaubu pieskaņu balsī.

— To mēs pēc dažām minūtēm redzēsim. Izsaukuma signāls tika raidīts visu rītu, tā ka delfīniem vairāku jūdžu rādiusā to vajadzēja dzirdēt.

— Skatieties! — pēkšņi iesaucās doktors Keits, norādīdams uz rietumiem. Pusjūdzes attālumā paralēli kuģa kursam peldēja neliels delfīnu bars. — Tie ir jūsu brīvprātīgie, un neliekas, ka viņi taisītos nākt tuvāk.

— Tur jau ir tā lieta, — nomurmināja profesors. — Uziesim augšā pie Sahas.

Radioaparatūra, kas raidīja signālus uz Sniegpārsliņas galvai piestiprināto kastīti un uztvēra dzīvnieka smadzeņu impulsus, bija uzstādīta netālu no stūres. Tas padarīja «Lidojošās zivs» jau tā šauro tiltiņu ļoti neērtu, bet bija svarīgi, lai kapteinis Stefens Nauru un doktors Saha atrastos līdzās. Abi lieliski zināja, kas jādara, un profesors Kezens nedomāja iejaukties, izņemot, protams, ārkārtējas nepieciešamības gadījumu.

— Sniegpārsliņa tos ir pamanījusi, — čukstēja Keits.

Par to nebija šaubu. Sniegpārsliņas sākotnējā nenoteiktība bija pazudusi, un viņa kā ātrgaitas kuteris šāvās uz delfīnu pusi, atstājot aiz sevis putojošu sliedi.

Bars pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ izklīda. Profesors sajuta sirdī rūgtu vainas apziņu — ko gan par viņu domā delfīni, ja vien viņi šobrīd vispār spēj domāt par ko citu, izņemot Sniegpārsliņu?

Vairs tikai trīsdesmit pēdu šķīra viņu no spīdīga, trekna delfīna, kad viņa pēkšņi uzlidoja gaisā, ar blīkšķi iegāzās atpakaļ ūdenī un palika guļot, purinādama galvu gluži kā cilvēks.

— Divi volti, centrālais sodīšanas rajons, — teica doktors Saha, noņemot pirkstu no pogas. — Redzēsim, vai viņa mēģinās vēlreiz.

Delfīni, kurus, bez šaubām, arī bija pārsteidzis un dziļi iespaidojis redzētais, atkal bija sapulcējušies barā pāris simt jardu tālāk. Arī viņi nekustīgi gulēja uz ūdens, modri vērojot savu senseno ienaidnieku.

Sniegpārsliņa pamazām atjēdzās no saņemtā trieciena un sāka atkal kustēties. Tagad viņa peldēja ļoti lēni un pat nepagriezās pret delfīniem. Novērotāji tikai vēlāk sāka saprast viņas taktiku.

Viņa peldēja pa lielu apli, kura centrā atradās nekustīgie delfīni. Tikai vērīgs skatītājs pamanītu, ka aplis pamazām sašaurinās.

— Grib apvest mūs ap stūri, vai ne? — profesors Kezens jūsmīgi sacīja. — Piepeldēs, cik tuvu vien varēs, izlikdamās, ka delfīni viņu neinteresē, un tad pēkšņi metīsies tiem virsū.

Dzīvnieks tieši tā arī rīkojās. Tas, ka delfīni tik ilgi palika uz vietas, spilgti pierādīja viņu uzticību draugiem — cilvēkiem un lieku reizi apliecināja viņu apbrīnojami ātro aptveršanas spēju. Delfīnam reti kad vajadzēja atkārtot divreiz vienu un to pašu.

Sasprindzinājums auga, kad Sniegpārsliņa tuvojās spirāles centram, kā veclaicīga gramofona adata arvien vairāk tuvojas asij. Kad līdz tuvākajam, drosmīgākajam delfīnam bija atlicis vairs tikai četrdesmit pēdu, viņa beidzot izšķīrās.

Zobenvalis spēj attīstīt neticamu ātrumu, bet doktors Saha bija sagatavojies un turēja pirkstu tikai collu virs pogas. Sniegpārsliņai nebija nekādu izredžu.

Viņa bija gudra — ne tik gudra kā tās iespējamie upuri, bet gandrīz tādā pašā līmenī. Viņa saprata, ka cietusi sakāvi. Atjēgusies no otra trieciena, Sniegpārsliņa pagrieza delfīniem muguru un sāka peldēt tieši pretējā virzienā. Doktora Sahas pirksts atkal sniedzās pie pults.

— Ei, ķo jūs gribat darīt? — jautāja «Lidojošās zivs» kapteinis, kurš notiekošo bija vērojis ar nepatiku. Tāpat kā viņa brāļadēls, Miks, arī viņš negribēja, ka Sniegpārsliņai dara pāri. — Vai tad viņa jūs neklausa?

— Es viņu nesodu — es apbalvoju, — paskaidroja doktors Saha. — Kamēr vien es spiežu šo pogu, Sniegpārsliņa jūtas apbrīnojami labi, jo strāva ar nedaudzu voltu spriegumu kairina tos smadzeņu centrus, kas rada baudas sajūtu.

— Liekas, vienai dienai pietiks, — teica profesors Kezens. — Lieciet viņai atgriezties baseinā — viņa ir nopelnījusi maltīti.

— Vai rīt būs tas pats, profesor? — jautāja ļ kapteinis, «Lidojošajai zivij» pagriežoties mājup-

— Jā, Stīv, katru dienu tas pats. Bet es būtu pārsteigts, ja mums tas būtu jāturpina ilgāk par nedēļu.

Taču jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka Sniegpārsliņa ir izmācīta. Nebija vairs jāsoda, pietika ar pāris mirkļiem elektriskās ekstāzes. Tikpat ātri delfīni aizmirsa savas bailes, un nedēļas beigās tie jau bija pilnīgi saraduši ar Sniegpārsliņu. Tie draudzīgi medīja ap rifu, dažreiz vajājot zivju baru kopīgi, reizēm meklējot barību patstāvīgi. Daži no jaunajiem delfīniem pat sāka ap Sniegpārsliņu savas rupjās rotaļas, bet tā neizrādīja ne sašutumu, ne nepārvaramu ēstgribu, ja arī delfīni kādreiz uzgrūdās viņai virsū.

Septītajā dienā pēc trokšņainās rīta rotaļas ar delfīniem Sniegpārsliņu vairs nesūtīja atpakaļ baseinā.

— Mēs esam darījuši visu, kas vien bija mūsu spēkos, — teica profesors. — Tagad es laidīšu viņu vaļā.

— Vai tas nav riskanti? — iebilda doktors Keits.

— Taisnību sakot, ir, bet agri vai vēlu mums tas būs jādara. Ja mēs viņu neizlaidīsim, mēs nekad neuzzināsim kondicionēšanas rezultātus.

— Un ja nu Sniegpārsliņa paķer uzkodai pāris delfīnu, ko tad?

— Pārējie to mums nekavējoties paziņos. Tad mēs iziesim jūrā un viņu atkal noķersim. Atrast nebūs grūti, jo radioraidītājs paliks piestiprināts viņai pie galvas.

Pie «Lidojošās zivs» stūres stāvošais Stefens Nauru, kurš bija klausījies šajā sarunā, palūkojās atpakaļ pār plecu un uzdeva jautājumu, kas jau tā satrauca visus:

— Pat tad, ja jums izdosies pārvērst Sniegpārsliņu par veģetārieti, ko jūs iesāksiet ar pārējiem šo zvēru miljoniem?

— Mums jābūt pacietīgiem, Stīv, — atbildēja profesors. — Pagaidām es tikai vācu informāciju, un varbūt no tās nebūs nekāda labuma ne cilvēkiem, ne delfīniem. Bet es esmu pārliecināts par vienu — visa pļāpīgā delfīnu pasaule zina par šo eksperimentu un sapratīs, ka mēs viņu labā darām visu iespējamo. Te nu jūsu zvejniekiem rodas izdevība noslēgt darījumu.

— Hm-m, par to es neesmu padomājis.

— Lai nu kā, ja ar Sniegpārsliņu mans nodoms izdosies, manuprāt, katrā rajonā būs nepieciešams kondicionēt tikai dažus zoben- vaļus un tikai mātītes. Tās tad arī izskaidros saviem dzīvesbiedriem un pēcnācējiem, ka par katru aprītu delfīnu jāsamaksā ar briesmīgām galvassāpēm.

Stīvu tas tomēr nepārliecināja. Ja viņš saprastu, cik spēcīga un nepārvarama ir smadzeņu elektrostimulācija, varbūt tas atstātu uz viņu lielāku iespaidu.

— Es tomēr nedomāju, ka viens veģetārietis spētu piespiest laboties veselu kanibālu cilti, — viņš atteica.

— Iespējams, ka jums taisnība, — profesors atbildēja. — Tieši to es vēlos uzzināt.

Pat tad, ja šis darbs ir veicams, varbūt to vispār nav vērts sākt. Un, ja to ir vērts darīt, tas var prasīt vairākus cilvēka mūžus. Bet jābūt optimistam — atcerieties divdesmitā gadsimta vēsturi.

— Kuru tās daļu? — jautāja Stīvs. — Tā ir tik gara.

— To daļu, kam tiešām ir nozīme. Pirms piecdesmit gadiem ļoti daudzi negribēja ticēt, ka visas tautas var dzīvot mierā. Mēs zinām, ka viņi maldījās; ja tā nebūtu, mēs ar jums tagad neatrastos šeit. Tā ka neuztveriet manu plānu tik pesimistiski.

Pēkšņi Stīvs iesmējās.

— Kas te tik jocīgs? — vaicāja profesors.

— Man tikai ienāca prātā, — teica Stīvs, — ka nu jau trīsdesmit gadu nav bijis iemesla piešķirt Nobeja miera prēmiju. Ja jūsu plānu realizēs dzīvē, jums ir izredzes.