Delfīnu sala

I. NODAĻA

Džonijs Klintons gulēja, kad lidojošais kuģis traucās pa ieleju, slīdēdams gar veco sienu uz sava gaisa spilvena. Svilpjošā rēkoņa nakts tumsā zēnu netraucēja — viņš to bija dzirdējis gandrīz visu mūžu. Jebkuram divdesmit pirmā gadsimta zēnam šī skaņa likās kaut kas maģisks, tā stāstīja par tālām zemēm un savādām kravām, ko pārvadāja pirmie kuģi, kas vienlīdz viegli pārvietojās pa sauszemi un ūdeni.

Nē, pazīstamais izplūstošo gaisa strūklu troksnis Džoniju nespēja uzmodināt, lai gan tas varē'a atspoguļoties viņa saDņos. Bet nu kuģis pēkšņi bija apstājies Starpkontinentālās 21. maģistrāles vidū. Ar to pietika, lai zēns uzlēktu gultā sēdus, berzētu acis un saspringti ieklausītos naktī. Kas gan varēja būt noticis? Vai tiešām viens no liela'iem laineriem varēia būt apstājies šeit, četrsimt jūdžu no tuvākās pieturas?

Bija tikai viena iespēja to noskaidrot. Džonijs brīdi vilcinājās, nevēlēdamies izjust ziemas aukstumu. Tad viņš sadūšojās, apņēma segu ap pleciem, klusi pavēra logu un izkāpa uz balkona.

Bija skaista, spirdzinoša nakts, gandrīz pilnais mēness izgaismoja katru snaudošās ainavas detaļu. Džonijs nevarēja saredzēt barjeru no mājas dienvidu puses, bet, tā kā balkons stiepās visapkārt senatnīgajai celtnei, viņš uz pirkstgaliem dažās sekundēs bija nokļuvis ziemeļu pusē. Sevišķi piesardzīgi viņš gāja gar krustmātes un radinieku guļamistabām, jo zināja, kas notiks, ja pamodīsies tie.

Taču māja gulēja dziļā miegā, un neviens no Džonija nepatīkamajiem radiniekiem nepamodās, kad viņš zagās gar to logiem. Tad viņš tos pilnīgi aizmirsa, jo pārliecinājās, ka tas, ko viņš dzirdējis, nav sapnis.

Lidojošais kuģis bija novirzījies no trases un, prožektoriem degot, gulēja zemē dažus simtus jardu no maģistrāles. Džonijam likās, ka tas ir nevis pasažieru laineris, bet preču kuģis, jo tam bija tikai viens novērošanas klājs, kas aizņēma tikai dalu no piecsimt pēdu garā kuģa korpusa. Kuģis atgādināja zēnam milzu gludekli, tikai gludeklim gareniski piestiprinātā roktura vietā tam šķērsām pāri, apmēram garuma trešdaļas attālumā no priekšgala, stiepās plūdlīnijas formas komandtilts. Virs tā nepārtraukti iedegās un nodzisa sarkana signāluguns, brīdinot citus kuģus, kas varēja tuvoties pa šo ceļu.

«Ar to kaut kas ir noticis,» domāja Džonijs. «Interesanti, cik ilgi kuģis te uzkavēsies? Vai nenoskriet lejā un to labi neaplūkot?» Viņš nekad nebija redzējis lidojošo kuģi pavisam tuvu, vismaz stāvošu ne. Un neko lielu ari nevar saredzēt, kad tie aizdārd garām ar trīssimt jūdžu ātrumu stundā.

Viņam nevajadzēja daudz laika, lai izlemtu. Pēc desmit minūtēm, steidzīgi uzvilcis savas siltākās drēbes, zēns klusi atbultēja sētas durvis. Izejot saltajā naktī, viņam pat prātā neienāca, ka viņš iziet no mājām pēdējo reizi. Un, ja arī viņš to zinātu, tomēr nenožēlotu.