Delfīnu sala

2. nodaļa

Jo tuvāk kuģim Džonijs gāja, jo milzīgāks tas likās. Tomēr tas nebija viens no tiem simttūkstoštonnīgajiem naftas vai labības transportkuģiem, kas dažreiz svilpdami drāzās caur ieleju, — tā tilpums droši vien bija tikai piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši tonnu. Pāri tā priekšgalam stiepās nedaudz padzi-sis uzraksts «Svētā Anna. Brazīlija». Pat mēness gaismā Džonijs skaidri redzēja, ka kuģi būtu vēlams no jauna nokrāsot un vispār uzkopt. Ja mašīnas bija tādā pašā stāvoklī kā salāpītais un noplukušais korpuss, tad ar to arī varēja izskaidrot šo sarakstā neparedzēto apstāšanos.

Džonijs staigāja ap ķezā nokļuvušo briesmoni, bet nemanīja ne mazāko dzīvības zīmju. Tomēr tas zēnu nepārsteidza, jo preču kuģi bija lielā mērā automatizēti un šādas tonnāžas kuģi droši vien apkalpoja mazāk nekā ducis vīru. Ja šis pieņēmums būtu pareizs, tad viņi noteikti ir sapulcējušies ma- šīntelpā un pūlas atrast kļūmi.

Tagad, kad «Svēto Annu» vairs nebalstīja gaisa strūklas, tā gulēja uz lielām, plakanām peldkamerām, kas palīdzēja kuģim turēties virs ūdens, ja gadījās nolaisties jūrā. Tās apjoza korpusu un rēgojās virs zēna kā pārkārušās sienas. Dažās vietās pa šīm sienām varēja uzkāpt, jo korpusa padziļinājumos bija pakāpieni un turekļi, kas veda uz ieejas iūkām apmēram divdesmit pēdu augstumā virs zemes.

Džonijs domīgi vēroia šīs atveres. Protams, tās droši vien bija ciet. Bet kas gan notiktu, ja viņš uzkāptu uz klāja? Katrā ziņa viņš pagūtu diezgan daudz apskatīt, pirms apkalpe viņu notvertu un izsviestu ārā. Ta bija vienreizēja izdevība, un viņš nekad sev nepiedotu, ja palaistu to garām …

Zēns vairs nevilcinājās un kāpa augšup pa tuvākajām kāpnēm. Apmēram piecpadsmit pēdu augstumā viņam iešāvās prātā cita douia, un viņš uz brīdi apstājās.

Bija par vēlu — viņa liktenis biia izlemts. Lielā lokveida siena, pie kuras Džonijs bija piekļāvies kā muša, bez jebkāda brīdināiuma pēkšņi sāka vibrēt. Nakts klusumu pāršķēla gaudojošs rēciens, it kā vienlaikus būtu sākuši plosīties tūkstoš viesuļu. Pavēries lejup, zēns redzēja, kā, «Svētajai Annai» smagi paceļoties gaisā, no kuģa apakšas ar drausmīgu spēku tiek izsviestas zemes pikas, akmeņi un zāles kušķi. Atpakaļceļa vairs nebija — gaisa strūklas aiznestu viņu projām kā spalviņu vētrā. Vienīgā izeja — rāpties augšup, tikt iekšā kuģi, pirms tas sācis kustēties. Džonijs neiedrošinājās pat domāt par to, kas notiks, ja lūka būs aizslēgta.

Zēnam tomēr laimējās. Viņš sataustīja turekli vienā līmenī ar metāla durvīm, kas atvērās uz iekšpusi, uz blāvi apgaismotu gaiteni. Brīdi vēlāk, atviegloti nopūties, Džonijs jau bija drošībā kuģī. Aizverot durvis, viņš izdzirdēja, ka gaisa strūklu rēkoņa pāriet attālam pērkonam līdzīgā dunoņā, un tai pašā mirklī sajuta, ka kuģis sakustas. Sākās Džo- nija ceļojums pretī nezināmajam.

Sākumā zēns izbijās, bet tad atskārta, ka nav par ko raizēties. Viņam taču tikai jānokļūst uz komandtilta, jāpaskaidro, kas noticis, un nākamajā pieturā viņu izsēdinās. Policija dažās stundās nogādās viņu mājās.

Mājās? Bet viņam taču īstenībā nemaz nebija māju, nebija vietas, kur viņš tiešām būtu piederīgs. Pirms divpadsmit gadiem abi četrgadīgā Džonija vecāki bija gājuši bojā aviācijas katastrofā, un kopš tā laika viņš dzīvoja pie mātes māsas. Krustmātei Martai bija sava ģimene, un viņa nebūt nepriecājās par tās pieaugumu. Stāvoklis nebija tik slikts, kamēr vēl bija dzīvs apaļais, jautrais tēvocis Džeimss, bet nu viņš bija miris, un Džonijs arvien skaidrāk saprata, ka ir svešinieks krustmātes mājā.

Tātad — kādēļ lai viņš atgrieztos, vismaz kamēr apstākļi nespieda to darīt? Otrreiz šāda izdevība taču vairs neradīsies, un, jo vairāk zēns par to domāja, jo vairāk viņam likās, ka pats liktenis ir parūpējies par viņu. Viņš tomēr sekos šim aicinājumam!

Vispirms vajadzēja atrast kādu vietiņu, kur paslēpties. Tas nevarētu sagādāt grūtības tik lielā kuģī, bet par nelaimi Džonijs nezināja «Svētās Annas» telpu izkārtojumu un varēja nejauši uzdurties kādai apkalpes telpai. Droši vien visprātīgākais bija uzmeklēt kravas telpu, jo maz ticams, ka brauciena laikā kāds varētu tur ieiet.

Juzdamies kā kramplauzis, zēns sāka iepazīties ar kuģa iekšieni un drīz vien pilnīgi apmaldījās. Likās, ka viņš iau jūdzēm klīdis pa vāji apgaismotiem gaiteņiem un ejām, augšup un lejup pa vertikālām un spirālveida kāpnēm, gar lūkām un durvīm ar noslēpumainiem uzrakstiem. Reiz viņš sadūšojās atvērt durvis ar uzrakstu «Galvenā mašīntelpa». Ļoti lēni pavēris durvis, Džonijs ieraudzīja plašu telpu, ko gandrīz pilnīgi aizņēma turbīnas un kompresori. Par cilvēku resnāki gaisa vadi stiepās no griestiem cauri grīdai, un zēnam ausīs griezās spalga skaņa — likās, it kā trakotu simtiem viesuļu. Telpas pretējā siena bija noklāta ar mērinstrumentiem un kontrolskalām, un trīs vīri pētīja tās tik saspringti, ka Džonijs savā novērošanas postenī jutās pilnīgi drošs. Viņus no zēna šķīra katrā ziņā vairāk nekā piecdesmit pēdu, un nez vai viņi ievēroja, ka durvis pavērtas par pāris collām.

Acīm redzot viņi noturēja apspriedi, izskaidrodamies lielākoties ar zīmēm, jo šajā troksnī nebija iespējams sarunāties. Džonijs drīz noprata, ka tas drīzāk ir strīds nekā apspriede, jo sarunu pavadīja enerģiski žesti, vīri rādīja uz mēraparātiem un raustīja plecus. Beidzot viens no viņiem pacēla rokas, it kā gribētu teikt: «Es mazgāju rokas nevainībā,» — un cēli izsoļoja no mašīntelpas. Zēns nosprieda, ka uz «Svētās Annas» viss nebūt nav kārtībā.

Mazliet vēlāk viņš atrada paslēptuvi. Tā bija neliela noliktava, apmēram divdesmit kvadrātpēdu platībā, pieblīvēta ar kravu un bagāžu. Ievērojis, ka krava adresēta dažādām vietām Austrālijā, Džonijs saprata, ka te viņš būs drošībā, kamēr kuģis aizvedīs viņu tālu tālu projām no mājām. Nevienam taču nevarēja rasties vajadzība šeit ienākt, pirms kuģis nebūs šķērsojis Kluso okeānu un nonācis otrā puslodē.

Zēns izbrīvēja nedaudz vietas starp kastēm un saiņiem un, atviegloti nopūties, apsēdās, atbalstīdamies ar muguru pret lielu kasti ar uzrakstu «Bundaberg Chemical Pty». [1]

Viņš sāka domāt, ko gan varētu nozīmēt «Pty», un nebija vēl atšifrējis, ka tas nozīmē «īpašums», kad viņu pieveica pārciestais uztraukums un nogurums, un zēns aizmiga uz cietās metāla grīdas.

Kad Džonijs atmodās, kuģis stāvēja; to varēja uzreiz noprast pēc klusuma. Arī vibrācija bija norimusi. Viņš palūkojās pulkstenī un secināja, ka pavadījis uz kuģa jau piecas stundas. Šajā laikā «Svētā Anna» viegli varēja būt veikusi tūkstoš jūdzes — protams, ja nekur nav notikusi vēl kāda ne- paredzēta apstāšanās. Iespējams, ka kuģis sasniedzis vienu no lielajām Klusā okeāna piekrastes ostām un, tikko būs uzņemta krava, dosies jūrā.

Džonijs saprata — ja viņu tagad noķer, piedzīvojumam beigas. Labāk palikt paslēptuvē, līdz kuģis atkal būs devies ceļā un atradīsies kaut kur tālu okeānā. Maz ticams, ka tas griezīsies atpakaļ, lai izsēdinātu sešpadsmitgadīgu bezbiļetnieku.

Bet zēns bija izsalcis, un viņam gribējās dzert; agri vai vēlu vajadzēja dabūt kaut ko ēdamu un dzeramu. «Svētā Anna» varēja uzkavēties šeit dienām ilgi, un tādā gadījumā bads piespiestu Džoniju atstāt paslēptuvi…

Viņš nolēma nedomāt par ēšanu, bet tas bija grūti, jo tieši pašreiz bija pienācis brokastlaiks. Džonijs centās sev iestāstīt, ka slaveniem piedzīvojumu meklētājiem un pētniekiem bijis jāpanes nesalīdzināmi lielākas grūtības.

Par laimi «Svētā Anna» uzkavējās šajā nezināmajā ostā tikai stundu. Tad sev par lielu atvieglojumu Džonijs sajuta, ka grīda sāk vibrēt, un izdzirdēja attālu spiedzošu gaisa strūklas skaņu. Viņš nepārprotami sajuta, ka kuģis ceļas augšup, pēc tam sekoja grūdiens, tam uzsākot kustību. Divāš stundās kuģim jābūt krietni tālu okeānā, ja vien viņa aprēķini bija pareizi, un šī tiešām bija pēdējā sauszemes pietura.

Šīs divas stundas zēns gaidīja, cik pacietīgi vien spēja; tad viņš nosprieda, ka nu var droši rādīties apkalpei. Nedaudz satraukts viņš devās meklēt cilvēkus un, protams, kaut ko ēdamu.

Tomēr tas nebija tik viegli, kā Džonijs bija iedomājies. Ja no ārpuses «Svētā Anna» bija likusies liela, tad no iekšpuses tā savos apmēros šķita gluži bezgalīga. Izsalkums kļuva arvien mocošāks, bet nekur nemanīja dzīvības zīmes.

Drīz zēns tomēr atrada kaut ko, kas viņu zināmā mērā uzmundrināja. Tā bija neliela lūka, pa kuru Džonijs varēja pirmo reizi palūkoties uz ārpasauli. Lai gan viņš neko lielu nesaredzēja, tomēr tas bija gluži pietiekami. Visapkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās nemierīgs, bezgalīgs pelēka ūdens klajš. Ne miņas no sauszemes — tikai ūdens, kas milzīgā ātrumā traucās zem viņa.

Džonijs pirmo reizi redzēja okeānu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis tālu no jūras, Arizonas tuksneša eksperimentālajās bezaug- snes kultūru fermās un Oklahomas jaunajos mežos. Redzēt tik daudz nevaldāma un neierobežota ūdens bija brīnišķīgi un reizē mazliet baismīgi. Zēns ilgi stāvēja pie lūkas, cenzdamies aptvert faktu, ka viņš tiešām traucas projām no dzimtenes, uz zemi, par kuru viņš nezināja neko. Tagad, protams, bija par vēlu kaut ko grozīt…

Pārtikas jautājums atrisinājās gluži negaidot, kad Džonijs uzdūrās kuģa glābšanas laivai. Divdesmit piecas pēdas garā, pilnīgi slēgtā motorlaiva bija noslēpta zem korpusa sektora, ko varēja atvērt kā plašu logu. Laiva bija iekārta starp diviem nelieliem ceļamkrāniem, kas nepieciešamības gadījumā nolaistu to ūdenī.

Džonijs nevarēja noturēties, neiekāpis mazajā laivā, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija aizslēdzama kaste ar uzrakstu «Neaizskaramais krājums». Brīdi zēns cīnījās ar sirdsapziņu, bet pusminūti vēlāk jau grauza cepumus un konservētu gaļu. Piedevām viņš vēl padzērās ūdeni, kam gan bija diezgan manāma rūsas piegarša, un beidzot jutās daudz labāk. Brauciens gan nebūs nekāds ērtais, tomēr tagad tā grūtības būs vieglāk pārvaramas.

Šis atklājums lika Džonijam mainīt rīcības plānu. Nebija vairs nekādas vajadzības sevi atklāt; viņš varēja palikt paslēptuvē visu ceļojuma laiku un beigās, ja palaimētos, nepamanīts atstāt kuģi. Ko darīt pēc tam, zēnam nebija ne jausmas, bet Austrālija taču bija liela, un viņš bija pārliecināts, ka kaut kā jau tiks galā.

Nonācis atpakaļ slēptuvē ar pārtikas krājumu divdesmit stundām (viņam likās, ka ilgāk ceļojums nevilksies), Džonijs pūlējās atslābināt sasprindzinājumu.. Brīžiem viņš iesnaudās, brīžiem lūkojās pulkstenī un centās noteikt, kur «Svētā Anna» varētu atrasties. Viņš nezināja, vai kuģis apstāsies Havaju salās vai arī kaut kur citur Klusajā okeānā, bet cerēja, ka tas neapstāsies. Zēns gribēja pēc iespējas ātrāk sākt savu jauno dzīvi.

Pāris reižu Džonijam ienāca prātā krustmāte Marta. Vai viņa skuma pēc viņa? Droši vien ne, un arī viņa radinieki noteikti bija laimīgi, tikuši no viņa vaļā. Kādreiz, kad viņš būs ieguvis bagātību un pieredzējis veiksmi dzīvē, viņš apmeklēs tos, kaut vai tādēļ, lai redzētu to sejas izteiksmi. Tas pats attiecās uz lielo vairumu viņa klases biedru, sevišķi uz tiem, kuri smējās par Džonija mazo augumu un saukāja viņu par Sīko. Viņš tiem pierādīs, ka gudra galva un stingra apņemšanās ir svarīgāka par fizisko spēku … Bija patīkami tā aizmirsties nākotnes sapņos, un zēns pamazām grima miegā.

Viņš vēl gulēja, kad ceļojums beidzās. Acumirklī Džoniju uzrāva kājās sprādziens, un brīdi vēlāk viņš sajuta grūdienu, «Svētajai Annai» iegāžoties okeānā. Tad gaisma nodzisa, un zēnu apņēma necaurredzama nakts.