Delfīnu sala

20. NODAĻA

Kamēr viņi nebija izkļuvuši no rifa, Džonijs ļāva delfiniem pašiem izvēlēties ceļu. Viņu brīnišķīgā skaņu lĢkācijas sistēma, kas deva tiem iespēju uztvert Džonija ausij nedzirdamas atbalsis, kuras pildija tumšo jūru, precīzi noteica to atrašanās vietu. Tā brīdināja viņus par visiem šķēršļiem un lielākajām zivīm simt pēdu rādiusā. Jau miljoniem gadu pirms tam, kad cilvēki bija izgudrojuši radiolokāciju, delfīni, tāpat kā sikspārņi, bija izstrādājuši to visos sīkumos. Tiesa, viņi gan lietoja nevis radioviļņus, bet skaņu viļņus, tomēr princips bija tas pats.

Jūra viļņojās, bet ne pārāk stipri. Šad tad Džoniju apšļāca ūdens, un reizēm akvaplāns ieurbās ar priekšgalu vilnī, bet lielāko tiesu zēns slīdēja pa jūras virsmu, neizjuzdams neērtības. Tumsā bija grūti noteikt ātrumu. Iededzis laternu, viņš redzēja, ka ūdens milzīgā ātrumā traucas viņam garām, kaut gan zināja, ka vairāk par desmit jūdzēm stundā nevar būt.

Džonijs palūkojās pulkstenī. Bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes, tomēr, kad viņš pavērās atpakaļ, no salas vairs nebija ne miņas. Zēns cerēja ieraudzīt vismaz ugunis, bet arī tās bija nozudušas. No salas viņu šķira jau vairākas jūdzes. Viņš traucās naktī ar uzdevumu, kas vēl pirms gada būtu viņu šausminājis. Taču Džonijs nebaidījās — vismaz viņš varēja apvaldīt savas bailes, jo zināja, ka blakus ir draugi, kas viņu aizsargās.

Bija laiks uzņemt kursu. Tā nebija problēma. Ja viņš kaut aptuveni virzīsies uz rietumiem, tad agri vai vēlu uzdursies Austrālijas krastam, kas stiepjas tūkstošiem jūdžu garumā. Palūkojies kompasā, Džonijs pārsteigts redzēja, ka virziens nav jāmaina — Suzija pati turējās tieši uz rietumiem.

Tas bija spilgtākais un tiešākais viņas saprāta pierādījums. Bija pieticis tikai ar Mika doto signālu PALĪGĀ!. Nebija vajadzības norādīt vienīgo virzienu, no kurienes varētu nākt palīdzība: viņa to jau zināja, tāpat kā droši vien pazina katru Kvinslendas piekrastes collu.

Bet vai Suzija peldēja ar pilnu ātrumu? Sākumā Džonijs nevarēja izšķirties — atstāt to viņas ziņā vai likt saprast uzdevuma svarīgumu. Bet tad viņš nosprieda, ka nebūtu par ļaunu nospiest taustiņu ĀTRI.

To izdarījis, zēns sajuta grūdienu, bet nezināja, vai ātrums ir daudzmaz palielinājies. Tomēr ar šo mājienu pilnīgi pietika. Džonijs bija drošs, ka Suzija zina, ko dara, un peld ar maksimālu ātrumu. Ja viņš uzstātu, lai tā peld vēl ātrāk, viņš to tikai nogurdinātu.

Nakts bija loti tumša, jo mēness vēl nebija uzlēcis un vētras atstātie zemie mākoņi slēpa gandrīz visas zvaigznes. Nemanīja pat parasto jūras mirdzumu — iespējams, ka spīdošie dzelmju iemītnieki vēl nebija atjēgušies pēc vētras un nespīdēs tik ilgi, kamēr nebūs nomierinājušies. Džonijs no visas sirds vēlējās atkal ieraudzīt šo vājo spīdumu, jo dažbrīd viņam tomēr uzmācās bailes, tā pa kaklu pa galvu traucoties caur piķa melno tumsu. Ja nu, viņam joņoļot tikai trīs collas virs ūdens, pēkšņi priekšā nemanot paceļas milzīgs vilnis vai pat klints? Par spīti paļāvībai uz Suziju, laiku,pa laikam zēnam uznāca vājuma brīži, un tie bija jāpārvar.

Kādu atvieglojumu Džonijs izjuta, kad austrumos parādījās uzlēcošā mēness pirmā bālā atblāzma! Mākoņi joprojām neizklīda, un, lai gan pašu mēnesi viņš neredzēja, tomēr tā atstarotā gaisma izpletās ap viņu arvien vairāk. Tā bija pārāk vāja, lai saskatītu visu, bet zēnu nomierināja jau tas vien, ka varēja saskatīt apvārsni. Tagad viņš pats varēja pārliecināties, ka priekšā nav ne rifu, ne klinšu. Suzijas zemūdens maņu orgāni bija attīstīti nesalīdzināmi labāk nekā Džonija sasprindzinātā redze, taču tagad viņš vismaz nejutās pilnīgi bezpalīdzīgs.

Peldot pa dziļo ūdeni, nepatīkamie, nemierīgie vilnīši, kas bija svaidījuši akvaplānu ceļojuma sākumā, bija palikuši aiz muguras. Tagad viņi slīdēja pa platiem, lēniem viļņiem; atstatums starp to galotnēm sasniedza simtiem pēdu. Viļņu augstumu bija grūti noteikt — Džonijam no guļus stāvokļa tie, bez šaubām, likās daudz lielāki, nekā bija īstenībā. Suzija ilgi peldēja augšup pa garu, lēzenu nogāzi, tad akvaplāns brīdi sastinga kustīgā ūdens kalna virsotnē un atkal slīdēja lejup.

ieplakā. Un tad viss sākās no gala. Džonijs jau sen bija iemācījies pielāgoties šiem kāpieniem un kritieniem un automātiski pārvietoja ķermeņa svaru pa akvaplānu kā riteņbraucējs nelīdzenā apvidū.

Pēkšņi no mākoņiem iznira dilstošā mēness sirpis. Pirmo reizi Džonijs ietvēra skatienā bezgalīgo šūpojošos ūdens klajumu ar milzīgajiem viļņiem, kas nebeidzamām virknēm vēlās naktī. To galotnes kā sudrabotas mirdzēia mēness gaismā, tādēļ ieplakas starp tām šķita jo melnākas. Akvanlānam ienirstot tumšajās ielejās un atkal lēni rāpjoties kustīgo kalnu virsotnēs, zēnam likās, ka nakts nepārtraukti mijas ar dienu, diena — ar nakti.

Džonijs paskatījās pulkstenī — viņš ceļoja iau apmēram četras stundas. Tas nozīmēja, ka ir nopeldētas labākajā gadījumā četrdesmit jūdzes, un arī to, ka rītausma vairs nav aiz kalniem. Tā viņam palīdzēs pārvarēt miegu. Viņš jau divas reizes bija iesnaudies, noslīdējis no akvanlāna un sprauslādams atjēdzies ūdenī. Nebija patīkami peldēt tumsā, gaidot, kamēr Suzija atgriezīsies un uzņems viņu.

Debesis austrumu pusē pamazām kļuva gaišākas. Pirmo saules staru gaidās lūkodamies atpakaļ, Džonijs atcerēiās kādu citu rītausmu, ko bija vērojis no «Svētās Annas» bojā ejas vietas. Cik nevarīgs viņš toreiz jutās, un cik nežēlīgi dedzināja saule! Tagad zēns bija mierīgs un pašpārliecināts, kaut gan no sauszemes abās pusēs viņu šķira piecdesmit jūdzes. Ari saule Džonijam vairs nebija bīstama, jo viņa āda jau sen bija kļuvusi tumši zeltaini brūna.

Saullēkts ātri aizdzina nakti, un, sajutis uz muguras jaunās dienas siltumu, Džonijs nospieda taustiņu STOP.'Bija laiks ļaut Su- ziiai atpūsties un kaut ko noķert brokastīm. Viņš noslīdēja no akvaplāna, papeldēja uz priekšu, atlaida iejūgu, un atbrīvotā Suzija, priecīgi palēkdamās, šāvās prom. No Sm.it- ņika nebija ne vēsts; viņš droši vien kaut kur medīja uz savu roku. Tomēr vajadzētu tikai pasaukt, un viņš drīz būtu klāt.

Džonijs uzgrūda uz pieres masku, ko nebija noņēmis visu nakti, lai pasargātu acis no šļakatām, un apsēdās uz akvaplāna, kurš viegli šūpojās. Notiesājis banānu, divus gaļas pīrādziņus un uzdzēris malku apelsīnu sulas, viņš jutās paēdis. Pārējais noderēs vēlāk. Pat tad, ja viss noritēs labi, viņam vēl priekšā bija piecas sešas stundas ko ceļot.

Zēns ļāva delfīniem piecpadsmit minūtes atpūsties, kamēr pats guiēia uz akvaplāna, kas cēlās un krita viļņos. Tad viņš nospieda izsaukuma taustiņu un gaidīja tos atgriežamies.

Pēc piecām minūtēm viņš sāka kļūt nemierīgs. Šajā laikā delfīni varēia veikt trīs jūdzes, bet tik tālu viņi taču nebija aizpeldēiuŠi! Drīz viņa sasprindzināiums tomēr atslāba, pamanot ūdenī ātri tuvojamies pazīstamo muguras spuru.

Bridi vēlāk Džonijs uztrūkās sēdus. 3i spura, protams, bija pazīstama, bet tā nebija gaidītā. Tā piederēja zobenvalim!

Šīs sekundes, lūkojoties pēkšņajā nāvē, kas nesās šurp ar trīsdesmit mezglu ātrumu stundā, Džonijam likās kā vesela mūžība. Pēkšņi zēnam iešāvās prātā kāda doma, kas nedaudz nomierināja, un viņam uzausa cerība. Dzīvnieku noteikti atsaucis viņa signāls. Varbūt tā bija …?

Un tiešām — kad nedaudzu pēdu atstatumā virs ūdens iznira milzīgā galva, Džonijs ieraudzīja pazīstamo plūdlīniias formas kārbu ar kontroliekārtu, kas joprojām stingri turējās uz masīvā pakauša.

— Tu mani pamatīgi nobiedēji, Sniegpār- sliņ, — viņš teica, atvilcis elpu. — Lūdzu, vairs tā nedari.

Tomēr pat tagad nebija garantijas, ka viņš ir drošībā. Pēc pēdējiem ziņojumiem, Sniegpārsliņa joprojām ieturēja stingru zivju diētu — vismaz delfīni nebija sūdzējušies. Bet viņš taču nebija delfīns un arī Miks ne!

Akvaplāns spēcīgi šūpojās, Sniegpārsliņai beržoties gar to, tā ka Džonijam neatlika nekas cits kā turēties, lai neieveltos ūdenī. Bet tas bija maigs pieskāriens, vismaigākais, uz kādu spējīgs piecpadsmit pēdu garš zoben- valis, un, kad Sniegpārsliņa pagriezās, lai atkārtotu to pašu manevru no otras puses, Džonijs jau jutās daudz labāk. Nebija šaubu, ka viņa ir noskaņota draudzīgi, un zēns pie sevis dedzīgi pateicās Mikam.

Vēl joprojām drusku satraukts, Sniegpārsliņai klusu un viegli slīdot garām, Džonijs pastiepās un paplikšķināja viņai pa muguru. Dzīvnieka āda bija elastīga, līdzīga gumijai — tipiska delfīna āda, kas arī bija gluži dabiski. Bet bija grūti ticēt, ka šis jūru drauds arī ir delfīns, tikai daudz-lielāks.

Sniegpārsliņai, likās, patika diezgan nervozais Džonija rokas pieskāriens, viņam noglāstot tās sānu, jo viņa tuvojās, lai to izbaudītu vēlreiz.

— Liekas, tu esi vientuļa un garlaikojies, — Džonijs līdzjūtīgi teica un sastinga.

Sniegpārsliņa nepavisam negarlaikojās, un viņai nebija arī iemesla justies vientuļai. Turpat jau nesteidzīgi tuvojās arī viņas trīsdesmit pēdu garais draugs. Šī milzīgā muguras spura, kas augstumā pārsniedza cilvēku, varēja piederēt tikai zobenvaļa tēviņam. Milzīgais, melnais, burai līdzīgais trīsstūris lēni tuvojās akvaplānam ar sastingušo Džoniju. Viņam galvā šaudījās tikai viena doma: «Tevi nekondicionēja, tu neesi draudzīgi peldējis kopā ar Miku.»

šis bija lielākais dzīvnieks, kādu Džonijs jebkad bija redzējis, — kuģis kas kuģis — un Sniegpārsliņa blakus viņam likās pēkšņi sarāvusies līdz delfīna izmēriem. Tomēr stāvokļa noteicēja bija viņa, jo, kamēr viņas milzīgais laulātais draugs lēni patrulēja ap akvaplānu, viņa pati riņķoja pa iekšējo orbītu, visu laiku turēdamās starp savu draugu un Džoniju.

Reiz milzenis apstājās, izbāza galvu no ūdens krietnas sešas pēdas un pāri Sniegpārsliņas mugurai palūkojās tieši uz Džoniju. Šajā skatienā bija izsalkums, saprāts un cietsirdība, bet ne mazāko draudzības pazīmju. Bet varbūt Džonija saasinātajai iztēlei tā tikai likās? Dzīvnieks pa spirāli pamazītēm tuvojās akvaplānam, dažās minūtēs viņš piespiedīs Sniegpārsliņu pie tā.

Sniegpārsliņai tomēr bija citi nodomi. Kad viņas biedrs atradās vairs tikai desmit pēdu no Džonija un aizsedza viņam visu redzeslauku, viņa pēkšņi pagriezās un deva tam grūdienu sānos. Džonijs skaidri sadzirdēja dobjo atbalsi, kas izplatījās zem ūdens. Tāds trieciens viegli ielauztu sānus nelielam kuģītim!

Milzenis saprata vieglo mājienu un Džonijam par milzīgu atvieglojumu atpeldēja nostāk. Piecdesmit pēdu tālāk atkal radās mazas domstarpības un sekoja jauns grūdiens. Ar to viss beidzās. Dažu minūšu laikā Sniegpārsliņa ar savu pavadoni nozuda skatienam, turot kursu tieši uz ziemeļiem. Pavadot tos ar acīm, zēns nodomāja, ka nupat redzējis cietsirdīgu briesmoni pārvēršamies par vīru zem sievas tupeles, kurš starp ēdienreizēm nedrīkst uzkost. «Uzkožamais» bija Sniegpārsliņai par to augstākā mērā pateicīgs.

Džonijs vēl ilgi sēdēja uz akvaplāna, pūlēdamies atgūties. Zēns vēl nekad savā mūžā nebija tā pārbijies, un viņš par to nekaunējās, jo bija jau ari no kā nobīties! Beidzot viņš vairs ik bridi nelūkojās atpakaļ pār plecu, lai redzētu, vai kāds neseko, un saņēma sevi rokās. Vispirms bija jānoskaidro, kur ir Suzija un Sputņiks.

No delfīniem nebija ne vēsts, un Džonijs par to nemaz nebrīnījās. Viņi, bez šaubām, bija pamanījuši zobenvaļus un gudri darīja, turēdamies tālāk. Ja arī viņi uzticējās Sniegpārsliņai, tad tomēr bija pietiekami saprātīgi, lai netuvotos tās draugam.

Varbūt viņi aizbaidīti pavisam vai — cik briesmīga doma! — zobenvaļi tos jau aprijuši? Ja viņi neatgriezīsies, Džonijs būs pazudis, jo līdz Austrālijas krastam vēl bija ne mazāk par četrdesmit jūdzēm.

Zēns baidījās nospiest izsaukuma taustiņu otrreiz: varēja atgriezties zobenvaļi, bet viņam nebija ne mazākās vēlēšanās vēlreiz pārdzīvot to pašu, kaut arī viņš bija drošs, ka viss beigsies tikpat laimīgi. Atlika tikai sēdēt un gaidīt, vērīgi pētot, vai kaut kur jūrā neparādīsies normāla lieluma peldspura, ne vairāk kā pēdu augstumā.

Pēc piecpadsmit nebeidzamām minūtēm dienvidos beidzot parādījās Sputņiks un Suzija. Viņi droši vien bija gaidījuši, kamēr gaiss būs tīrs. Pat satiekot cilvēkus, Džonijs nekad nebija priecājies tā kā tagad, redzot tuvojamies abus delfīnus. Nošļūcis no akvaplāna, lai sakārtotu iejūgu, viņš plikšķināja tiem pa muguru, izdaļāja glāstus, kas tiem tik ļoti patika, un sarunājās ar tiem, it kā delfīni viņu saprastu. Starp citu, dzīvnieki viņu tiešām saprata, jo, lai gan viņi zināja tikai dažus angļu vārdus, toties teicami orientējās Džonija balss intonācijā. Viņi vienmēr zināja, vai zēns ir priecīgs vai dusmīgs, un tagad, bez šaubām, dalījās ar viņu milzīgajā atvieglojuma sajūtā.

Viņš nostiprināja Sputņika iejūga sprādzes, pārbaudīja, vai elpojamā atvere ir brīva un vai siksnas netraucē darboties spurām, un uzrāpās uz akvaplāna. Tikko viņš bija nogūlies uz vēdera un noregulējis līdzsvaru, Sputņiks sāka peldēt.

Taču šoreiz viņš nevis turpināja ceļu uz rietumiem, uz Austrāliju, bet devās dienvidu virzienā.

— Ei! — iesaucās Džonijs. — Tas nav pareizais virziens! — Bet tajā pašā brīdī viņš atcerējās zobenvaļus un saprata, ka galu galā tā nav slikta ideja. Zēns nolēma paļauties uz Sputņiku un vērot, kas no tā iznāks.

Akvaplāns traucās ātrāk nekā jebkad iepriekš. Ātrums tik tuvu ūdens virsmai likās ļoti mānīgs, tomēr Džonijs nebūtu pārsteigts, uzzinot, ka tas sasniedz piecpadsmit jūdžu. Sputņiks tā turpināja divdesmit minūtes, pēc 1 tam, kā jau Džonijs bija gaidījis, viņi pagriezās uz rietumiem. Tagad jau vairs nebija vajadzīga sevišķa veiksme, lai netraucēti sasniegtu Austrāliju.

Laiku pa laikam Džonijs pavērās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai viņiem neseko, bet mil

zīgajā plašumā aizmugurē nebija redzama neviena augsta spura. Reiz no ūdens vairāku simtu jardu attālumā izlēca liela raja, uz brīdi sastinga gaisā līdzīgi milzīgam, melnam sikspārnim un tad iekrita atpakaļ ar troksni, kas (iroši vien bija dzirdams jūdzēm tālu. Džonija ceļojuma ©trajā posmā tā arī bija vienīgā pazīme, kas liecināja, ka okeāns pārpilns ar d.zīvām radībām.

Ap pusdienas laiku Sputņiks palēnināja gaitu, tomēr turpināja rotaļīgi vilkt akvaplānu. Džonijs nevēlējās apstāties, kamēr nav saredzams krasts; tad viņš iejūgs Suziju, kas būs jau krietni atpūtusies. Ja viņš bija kaut cik pareizi noteicis ātrumu, līdz Austrālijai nevarēja būt atlicis daudz vairāk par desmit jūdzēm un krastam vajadzēja parādīties kuru katru brīdi.

Viņš atcerējās, kā pirmo reizi tik līdzīgos un tajā pašā laikā tik atšķirīgos apstākļos bija ieraudzījis Delfīnu salu. Toreiz zeme atgādināja nelielu mākonīti pie apvāršņa ar karstā gaisa plūsmās vibrējošām kontūrām. Tagad viņš tuvojās nevis mazai saliņai, bet gan plašam kontinentam, kura piekrastes josla stiepās tūkstošiem jūdžu tālu. Pat vissliktākais stūrmanis diez vai pabrauktu garām tādam mērķim, bet Džonijam taču to bija divi, pie tam vislabākie. Šajā ziņā nebija par ko Uztraukties, viņš tikai sāka kļūt nepacietīgs.

Zēns pirmo reizi ieraudzīja krastu, kad akvaplānu pacēla neparasti liels vilnis. Uz brīdi nekustīgi sastindzis viļņa virsotnē, viņš mehāniski palūkojās tālumā un ieraudzīja baltu līniju visgarām apvārsnim. .

Džonijam aizrāvās elpa, un viņš juta asinis saplūstam vaigos. Tikai stunda vai divas šķīra viņu no sauszemes, kur viņš būs drošība un atradīs palīdzību profesoram. Viņa garais ceļojums pa okeānu gandrīz bija galā.

Pusstundu vēlāk kāds liels vilnis ļāva zēnam vēl labāk saskatīt priekšā redzamo krastu. Tagad viņš saprata, ka jūra vēl nebūt nav beigusi rotaļāties ar viņu un ka grūtākais pārbaudījums vēl priekšā.