Delfīnu sala

14. NODAĻA

Tagad Džonijs un Miks mēdza katru dienu peldēt baseinā kopā ar abiem delfīniem, mēģinot noteikt, cik tālu sniedzas to saprāts un gatavība sadarboties ar cilvēkiem. Dzīvnieki pamazām pierada pie Mika un paklausīja pavēlēm, ko viņš noraidīja ar komunikatoru, bet to attieksme pret viņu joprojām nebija kļuvusi draudzīga. Dažreiz delfīni pat mēģināja Miku nobiedēt, mezdamies uz viņu ar atviez- tiem zobiem un pēdējā brīdī pagriezdamies sāņus. Ar Džoniju viņi neko tādu neatļāvās, lai gan bieži vien knibināja viņa pleznas vai arī maigi berzās gar viņu, gaidīdami, ka viņš tos savukārt pakutinās vai noglāstīs.

Sis aizspriedums Miku uztrauca, viņš nekādi nesaprata, kādēļ gan Suzija un Sputņiks dod priekšroku tādam, kā viņš sprieda, «bāl- sejainam pundurim» kā Džonijs. Bet delfīniem, tāpat kā cilvēkiem, ir savas emocijas, un par gaumi nestrīdas. Mikam paveicās vēlāk, un tas notika tādā veidā, kādu neviens nepavisam nebija gaidījis.

Par spīti domstarpībām un strīdiem abi zēni bija cieši sadraudzējušies un gandrīz vienmēr turējās kopā. Miks bija kļuvis Džonijam par pirmo īsto draugu. Tam bija savi iemesli, lai gan Džonijs pats to neapzinājās. Tik agri zaudējis savus vecākus, zēns bija baidījies no jauna kādam pieķerties, bet tagad, kad viņš bija sarāvis saites ar pagātni, tai gandrīz vairs nebija varas pār viņu.

Bez tam Miks tiešām bija apbrīnas vērts. Līdzīgi lielajam vairumam salinieku viņš bija teicami attīstīts fiziski; tas bija mantots no senčiem, kurus bija rūdījusi nepārtrauktā cīņa ar jūru. Miks bija veikls, gudrs un piesātināts zināšanām par tādām lietām, par kurām Džonijs nekad nebija dzirdējis. Mika trūkumi bija nenozīmīgi — nepacietība un tieksme uz pārspīlējumiem un rupjiem jokiem, kas, starp citu, bieži viņam pašam sagādāja nepatikšanas.

Pret Džoniju viņš izturējās aizbildnieciski, gandrīz tēvišķīgi, kā spēcīgāks pret vājāku. Varbūt sirsnīgais salinieku zēns, kuram bija četri brāļi, trīs māsas un desmitiem krustmāšu, tēvoču, brālēnu, māsīcu, brāļadēlu un māsasmeitu, sajuta šī no otras pasaules malas atbēgušā bāreņa iekšējo vientulību.

Kopš Džonijs bija apguvis niršanas tehnikas pamatus, viņš neatlaidīgi uzmācās Mikam ar lūgumu paņemt viņu līdzi aiz rifa, kur viņš varētu izmēģināt savas jaunās iemaņas dziļā ūdenī un starp lielām zivīm. Bet Miks nesteidzās. Lai gan viņš bija nepacietīgs sīkumos, svarīgās lietās tomēr rīkojas ar apdomu. Viņš zināja, ka niršana mazā, drošā baseinā vai tuvu pie piestātnes nepavisam nav tas pats, kas peldēšana atklātā jūrā. Tur varēja atgadīties daudz kas: spēcīgas straumes, negaidītas vētras, haizivju uzbrukumi — jūra bija pilna pārsteigumu pat vispieredzē- jušākajam nirējam. Tā bija nežēlīga pret tiem, kuri kļūdījās, un otru izdevību sagādāja reti.

Džonijam izdevība radās pavisam negaidīti. Par to bija jāpateicas Suzijai un Sputņi- kam. Profesors Kezens bija nolēmis, ka ir laiks atbrīvot delfīnus, lai tie paši pelna sev iztiku. Viņš nekad neturēja dzīvnieku pāri ilgāk par gadu, jo uzskatīja, ka tas ir netaisnīgi. Tie bija sabiedriski radījumi, kam nepieciešami sakari ar sev līdzīgiem. Vairums viņa audzēkņu, palaisti brīvībā, palika turpat salas tuvumā, un tos varēja katrā laikā pasaukt pa zemūdens skaļruņiem. Profesors bija pilnīgi pārliecināts, ka Suzija un Sputņiks rīkosies tāpat.

īstenībā notika citādi — delfīni vienkārši atsacījās atstāt baseinu. Kad atvērās slūžas, tie papeldēja kādu gabalu pa kanālu uz jūras pusi, tad kā bultas metās atpakaļ, it kā baidīdamies, ka slūžas aizvērsies un viņi paliks ārpusē.

— Es zinu, kas par lietu, — nicīgi sacīja Miks. — Viņi ir tā pieraduši, ka mēs tos barojam, ka kļuvuši pārāk slinki, lai paši ķertu zivis.

Pa daļai tā bija patiesība, bet tas vēl nebija viss izskaidrojums. Kad profesors Kezens lika Džonijam peldēt pa kanālu uz jūru, delfīni viņam sekoja. Zēnam pat nevajadzēja lietot komunikatoru.

Baseinā vairs neviens rfepeldēja, jo profesors Kezens bija paredzējis to izmantot citiem mērķiem, ko pārējie pat nenojauta. Katru rītu tūlīt pēc nodarbībām skol a Miks un Džonijs satika abus delfīnus un devās ārā uz rifu. Parasti viņi ņēma līdzi Mika akvaplānu, ko izmantoja par peldošu bāzi, uz kuras viņi varēja novietot savas lietas un noķertās zivis.

Džonijs uzzināja šausmīgu stāstu par to, kā Miks sēdējis uz šī paša akvaplāna un apkārt līkumojusi tīģerhaizivs, cenzdamās nokost gabalu no trīsdesmit mārciņu smagās barakudas, kuru viņš bija nodūris un vieglprātīgi atstājis Šūpojamies ūdenī.

— Ja gribi ilgi nodzīvot Lielajā Barjeru rifā, — viņš noteica, — tikko esi nodūris zivi, tūlīt velc to ārā. Austrālijas haizivis ir nelietīgākās pasaulē — tās katru gadu iznīcina trīs četrus nirējus.

Cik patīkami! Džonijs prātoja, cik ilgā laikā haizivs varētu pārgrauzt Mika divas collas biezo stikla-putuplasta akvaplānu, ja vien tā īsti ķertos pie tā …

Bet Suzijas un Sputņika pavadībā varēja nebaidīties no haizivīm; viņi Dat reti tās redzēja. Abu delfīnu klātbūtne radīja brīnišķīgu drošības sajūtu, kādu atklātā jūrā vel nebija piedzīvojis neviens nirējs. Sad tad Su- zijai un Sputņikam pievienojās Einars un Pe- gija, un reiz viņus pavadīja pat vesels bars, kurā bija vismaz piecdesmit dzīvnieku. Tas jau nu bija par daudz — ūdens bija tā pārpildīts, ka redzamība līdzinājās nullei. Džonijs tomēr nespēja nospiest taustiņu UZ PRIEKŠU, lai neaizvainotu delfīnus.

Viņš bija gana peldējis seklajos ezeriņos lielajā koraļļu plato, kas ieskāva salu, bet ienirt no rifa malas bija 'daudz bīstamāk. Odens dažreiz bija tik dzidrs, ka Džonijam likās — viņš peld gaisā bez jebkāda atbalsta. Palūkojoties lejup, viņam šķita, ka starp viņu un zobainajiem koraļļiem četrdesmit pēdu zemāk nav nekā, un atlika tikai drošināt sevi ar domu, ka nokrist nav iespējams.

Dažviet lielais, salu ietverošais rifs pēkšņi nobeidzās ar gandrīz vertikālu koraļļu sienu. Bija aizraujoši lēni laisties lejā gar šo krauju, izbiedējot spilgti izkrāsotās zivis, kas mitinājās tās plaisās un padziļinājumos. Vēlāk Džonijs vairākkārt mēģināja atrast Institūta katalogos iespaidīgākos no rifa iemītniekiem, bet parasti tiem nebija vienkāršu apzīmējumu, tikai sarežģīti latīņu nosaukumi.

Daudzās vietās no jūras dibena gandrīz līdz pašai ūdens virspusei pacēlās atsevišķas smailas klintis, kuras Miks sauca par kārtīm. Džonijam tās atgādināja Lielā kanjona robainos klinšu veidojumus. Tomēr šie te bija nevis radušies erozijas rezultātā, bet gan tādi izauguši, jo sastāvēja no neskaitāmu koraļļu atliekām. Dzīvs bija tikai plāns slānis pašā virspusē, pārējo veidoja nedzīva kaļķakmens masa, kas svēra vairākas tonnas un sniedzās desmit divdesmit pēdu augstumā. Sliktas redzamības apstākļos zem ūdens, piemēram, pēc vētras vai ljetus gāzes, bija satraucoši uzdurties šādam akmens briesmonim, kas pilnīgi negaidot iznira no miglas.

Daudzus no tiem bija izrobojušas alas, kas vienmēr bija apdzīvotas. Nebija gudri līst tādā alā, iepriekš nenoskaidrojot, kas tajā mīt. Varēia uzdurties murēnai, kas nepārtraukti plātīja savus drausmīgos žokļus, vai arī draudzīgi noskaņotajām, tomēr bīstamajām zivīm-skorpioniem, kas vēdināja savas indīgās adatas līdzīgi uzbudinātam tītaram, kad tas sacēlis spalvas. Ja ala bija liela, tajā parasti uzturējās klinšu menca vai jūras asaris. Sīs zivis, lai gan bija daudz lielākas par Džoniju, bija gluži nekaitīgas un pašas satraukti bēga. ia tām tuvojās.

Pārsteidzoši īsā laikā zēns iemācījās pazīt atsevišķas zivis un zināja arī, kur tās atrast. Jūras asari nekad neaizmaldījās tālu no savām alām, un Džonijs drīz vien sāka uzskatīt dažus no tiem par draugiem. Kādam rētām klātam veterānam apakšlūnā biia ieķēries makšķerāķis, pie kura vēl biia palicis gabals auklas. Pēc sava bēdīgā piedzīvojuma ar cilvēkiem tas nebūt ņeizturēiās naidīgi un pat atļāva Džonijam piepeldēt tik tuvu, ka viņš varēja to noglāstīt.

Jūras asari, murēnas un zivis-skorpioni bijā' pastāvīgi iemītnieki šajā rajonā, kuru Džonijs sāka arvien vairāk iepazīt un iemīlēt. Bet dažkārt no dziļajiem ūdeņiem šeit iepeldēja negaidīti un uztraucoši viesi. Tādēļ jau arī rifs bija tik pievilcīgs, ka nekad nevarēja zināt, ar ko katru reizi iznāks sastapties, lai gan to pašu vietu esi apmeklējis jau desmitiem reižu un pazīsti kā savus piecus pirkstus.

Visbiežāk, protams, rifu apciemoja haizivis. Džonijs nekad neaizmirsa savu pirmo sastapšanos ar haizivi reiz, kad viņi bija pametuši savus pavadoņus un izpeldējuši jūrā stundu agrāk nekā parasti. Viņš pat nepamanīja to tuvojamies, tā parādījās pēkšņi kā pelēka, ideālas plūdlīnijas formas torpēda, lēni un bez piepūles slīdot uz viņa pusi. Haizivs bija tik skaista un gracioza, ka briesmas nenāca ne prātā. Tikai kad to no zēna šķīra ap divdesmit pēdu, viņš nobažījies ar acīm sameklēja Miku. Draugs atradās tieši virs viņa un mierīgi vēroja situāciju, tomēr turot gatavībā harpūnu.

Kā visas haizivis arī šī bija vienkārši ziņkārīga. Tā aplūkoja Džoniiu ar saltām, stingām acīm, kas tik loti atšķīrās no delfīnu draudzīgajām, gudrajām acīm, un desmit pēdu atstatumā nogriezās pa labi. Zēns skaidri saredzēia zivi-loci, kas peldēja tai pa priekšu, un piesūcekni uz haizivs muguras — šo bezbiļetnieku, kas ceļo pa okeānu bez maksas.

Ja nirējs sastop haizivi, atliek tikai to novērot, neko neuzsākot cerībā, ka arī tā iztu- rosies tāpat. Ja cilvēks nezaudē galvu, haizivs parasti aiziet. Bet, ja neiztur un mēģina bēgt, tad tas ir vienkārši muļķīgi, jo haizivs bez mazākās piepūles attīsta trīsdesmit, turpretī nirējs — tikai trīs jūdžu ātrumu stundā.

Daudz nepatīkamāki par jebkuru haizivi bija barakudu bari, kas klejoja gar rifa malu. Pirmo reizi pamanījis, ka visapkārt viņam ūdenī šaudās sudrabaini pīķi ar naidīgām acīm un plēsīgi izvirzītiem žokļiem, Džonijs juta lielu atvieglojumu, zinot, ka augšā uz ūdens šūpojas akvaplāns. Barakudas nebija sevišķi lielas — to garums nepārsniedza trīs pēdas, bet barā to bija simtiem un tas veidoja riņķveida sienu, kuras centrā atradās Džonijs. Lai labāk varētu aplūkot zēnu, barakudas meta spirālveida lokus ap viņu, arvien vairāk tuvodamās, līdz beidzot Džonijs neredzēia neko citu kā tikai to spīdīgos ķermeņus. Lai gan viņš vēcināja rokas un kliedza ūdenī, tas viss neatstāja uz zivīm nekādu iesnaidu: tās laiski pētīja zēnu, bet tad bez jebkāda redzama iemesla apsviedās un pazuda zilajā krēslā.

Džonijs iznira virspusē, pieķērās pie akva- plāna un sāka satraukti apspriesties ar Miku. Ik pēc brīža viņš iebāza galvu ūdenī, lai pārliecinātos, vai vilku bars nav atgriezies.

— Tās tevi neaiztiks, — Miks pārliecināti noteica. — Kudas ir gļēvas. Tikko tu vienu nošausi, viss bars metīsies bēgt.

Džonijs nomierinājās un, sastopot baraku- das nākamo reizi, vairs nenobijās. Tomēr viņš jutās neomulīgi ik reizi, kad sidrabainie mednieki ielenca viņu līdzīgi veselai kosmosa kuģu eskadrai, kas ieradusies no citas pasaules. Ja nu kāda iedrošinās riskēt, tad viss bars …

Izpētīt rifu traucēja kāds svarīgs apstāklis — rifs bija pārāk liels. Vienkārši peldot, tā lielākā dala nebija pieejama, un līdz pat apvārsnim pletās rajoni, kur vispār neviens nebija bijis. Džonijs bieži vēlējās iekļūt dziļāk neizpētītajā teritorijā, bet neuzdrošinājās, jo varēja pietrūkt spēka atpakaļceļam. Bet reiz, kad viņi abi ar Miku noguruši peldēja atpakaļ, stumdami akvaplānu, uz kura atradās vismaz tūkstoš mārciņu zivju, viņam iešāvās prātā sarežģītā uzdevuma atrisinājums.

Miks ierosinājumu uzņēma skeptiski, lai gan atzina, ka ideja ir lieliska, — ja vien izdotos to īstenot.

— Nebūs viegli, — viņš sacīja, — izgatavot iejūgu delfīnam. Viņi ir tik glumi, ka tas slīdēs nost.

— Man liekas, ka vajadzīgas elastīgas sakas, ko nostiprināt tieši priekšā peldspurām. Ja tās būs pietiekami platas un stingras, tās nekritīs nost. Bet nerunāsim par to, citādi mūs izsmies.

Padoms bija labs, bet neizpildāms. Visi gribēja zināt, kādēļ zēniem pēkšņi ievajadzējies porainās gumijas, elastīga auduma, neilona auklas un dīvainas formas plastmasas gabalu. Nācās atklāt patiesību. Nebija nekādu cerību veikt pirmo mēģinājumu slepenībā, un, kad Džonijs uzlaikoja Suzijai iejūgu, salasījās neiedomājami daudz skatītāju.

Sprādzējot delfīnam apkārt siksnas, zēns laida gar ausīm jokus un padomus, kas nāca no pūļa. Suzija uzticējās Džonijam un nemaz nepretojās, būdama pārliecināta, ka viņš tai nenodarīs neko Jaunu. Tā bija savāda, jauna rotaJa, un viņa ilgojās ātrāk iepazīties ar tās noteikumiem.

Iejūgs aptvēra delfīna vārpstveida ķermeņa priekšdaļu, un Džonijs domāja, ka peldspu- ras un astes spura neļaus tam noslīdēt. Viņš nostiprināja siksnas ļoti rūpīgi, lai neaizsegtu elpošanas atveri galvas pakaļdaļā. Caur to delfīni elpo, izniruši virspusē, un tā automātiski noslēdzas, tiem ienirstot.

Džonijs piesēja iejūgam neilona auklas un spēcīgi parāva tās. Likās, ka nekas nav izkustējies. Tad zēns piestiprināja auklu otrus galus Mika akvaplānam un uzrāpās uz tā.

Kad Suzija vilka viņu projām no krasta, pūlī atskanēja ironiski izsaucieni. Nevajadzēja dot nekādas pavēles: dzīvnieks, kā parasti, ātri aptvēra, ko Džonijs vēlas.

Pēc simt jardiem zēns nospieda komunikatora taustiņu PA KREISI. Suzija reaģēja precīzi un nekavējoties. Viņš nospieda taustiņu PA LABI, un delfīns atkal paklausīja. Akvaplāns jau tā virzījās ātrāk, nekā viņš varētu papeldēt, bet Suzija neizrādīja nekādu redzamu piepūli.

Viņi uzņēma virzienu uz atklātu jūru. Džonijs nomurmināja: «Es viņiem parādīšu!» un deva signālu ĀTRI. Akvaplāns palēcās un drāzās pa viļņiem, Suzijai uzņemot ātrumu. Džonijs nedaudz pavirzījās atpakaļ, un tagad akvaplāns šāvās uz priekšu, kā nākas, nearot ar priekšgalu ūdeni. Džonijs bija ļoti satraukts un lepns uz sevi. Interesanti, cik ātri viņš peldēja? Vispār Suzija spēja attīstīt trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, pat velkot akvaplānu un ņemot vērā, ka iejūgs zināmā mērā traucē, tās ātrums droši vien sasniedza piecpadsmit vai divdesmit jūdžu. Tas nebija maz, ja gulēja vienā līmenī ar ūdeni un šļakatas sitās sejā.

Pēkšņi kaut kas noplīkšķēja, akvaplāns rāvās uz vienu pusi, Džonijs aizlidoja uz otru. Sprauslādams izniris virspusē, viņš pārliecinājās, ka nekas nav salauzts, — Suzija tikai bija izsprāgusi no iejūga kā aizbāznis no pudeles.

Nu ko, pirmajā mēģinājumā šādas tehniskas grūtības, protams, varēja sagaidīt. Lai gan līdz krastam bija jāpeld tālu un tur jau gaidīja daudz ļaužu, lai pasmietos par viņu, Džonijs jutās apmierināts. Viņš bija apguvis jaunu paņēmienu, kā pārvietoties pa jūru, un tas dos viņam iespēju daudz vieglāk apceļot rifu. Bez tam viņš bija atklājis jaunu sporta veidu, kas reiz kļūs par patīkamu izklaidēšanos kā cilvēkiem, tā arī delfīniem.