Delfīnu sala

3. NODAĻA

Pirmo reizi mūžā Džonijs izjuta, tādas ārprātīgas nāves bailes. Likās, ka viņa locekļi pārvērtušies želejā. Viņš tikko spēja paelpot zem drausmīgā smaguma, kas spieda krūtis. Zēnam šķita, ka viņš jau slīkst, — un tas tiešām drīz varēja notikt, ja vien viņš neiz- kļūs no šī slazda.

Džonijam bija jāatrod izeja, bet viņu ielenca kastes un saiņi, un, maldīdamies šajā jūklī, viņš driz vien pilnīgi pazaudēja virzienu. Tas bija kaut kas līdzīgs murgam, kad cilvēks mēģina paskriet, bet nevar; šoreiz viss bija pārāk reāls, lai būtu sapnis.

Pēkšņi zēns uzgrūdās kādam neredzamam šķērslim, un sāpes lika uz brīdi aizmirst bailes. Bija taču muļķīgi pazaudēt galvu un bezmērķīgi grozīties šajā tumsā. Vajadzēja iet vienā virzienā, kamēr viņš nonāks līdz sienai, pēc tam virzīties gar to, līdz būs sasniegtas durvis.

Ideja bija lieliska, bet ceļā stājās tik daudz kavēkļu, ka, šķita, pagājusi mūžība, kamēr beidzot zēns sajuta savā priekšā gludo metālu un saprata, ka ir sasniedzis nodalījuma sienu. Pārējais bija veicams viegli, un Džonijs gandrīz iekliedzās aiz atvieglojuma, beidzot atradis un atgrūdis vaļā durvis: velti viņš bija baidījies, ka gaitenis būs tumšs. Galvenais apgaismojums gan bija nodzisis,

bet dega zilas rezerves spuldzes, un redzēt varēja bez grūtībām.

Piepeši Džonijs sajuta dūmu smaku un saprata, ka «Svētā Anna» deg. Viņš ievēroja arī, ka gaitenis vairs neatrodas horizontālā stāvoklī, jo kuģa pakaļgals ar mašīnām bija stipri nosvēries uz leju. Zēnam ienāca prātā, ka sprādziens ir izsitis kuģa korpusā caurumu un pa to tagad ieplūst ūdens.

Varbūt kuģim nedraudēja briesmas, bet drošs viņš par to nebija. Viņam nepavisam nepatika kuģa svēršanās uz sāniem, vēl vairāk — korpusa ļaunu vēstošā čīkstoņa. Bezpalīdzīgais kuģis nejēdzīgi valstījās un šūpojās, un Džonijs sajuta pakrūtē, kā viņš domāja, pirmos jūras slimības simptomus. Viņš centās nelikties par to zinis un darīt visu iespējamo, lai saglabātu vissvarīgāko — savu dzīvību.

Ja kuģis grimst, viņam cik vien ātri iespējams jāsameklē glābšanas laiva. Uz turieni noteikti steigsies arī citi. Apkalpe, protams, būs pārsteigta par vēl vienu pasažieri, bet zēns cerēja, ka pietiks vietas arī viņam.

Bet kur gan atradās laiva? Džoniis bija bijis tur tikai reizi, bet biia pārliecināts, ka uzies to atkal, ja vien pietiks laika, — un tieši tā viņam trūka. Steigā viņš vairākkārt nogriezās nepareizi un bija spiests meklēt citu eju. Kādā vietā viņam ceļu aizšķērsoia masīva tērauda starpsiena, kuras agrāk šeit noteikti nebija. Ap tās malām vijās dūmi, un Džonijs pavisam skaidri sadzirdēja no

otras puses plūstam nepārtrauktus sprak- šķus. Zēns apsviedās un cik spēdams skrēja atpakaļ pa blāvi apgaismoto eju.

Beidzot, izvārdzis un šausmīgi izbiedēts, viņš atrada īsto ceļu. Jā, tas bija pazīstamais gaitenis — tā galā būs īss kāpņu posms uz laivas telpu. Džonijs metās skriet — tagad viņš bija pie mērķa, un viņam vairs nevajadzēja taupīt spēkus.

Atmiņa nebija zēnu vīlusi. Kāpnes šeit tiešām bija, kā viņš bija paredzējis, bet laivas vairs neredzēja.

Lūka bija plaši atvērta, laivceltņi izsviesti ārā, un tukšie trīši šūpojās, it kā lai zēnu spīdzinātu. Pa plato spraugu, kas bija atvērta, lai izlaistu laivu, ielauzās spēcīgas vēja brāzmas ar ūdens šļakatām. Džonijs jau tā juta mutē sāļu garšu, un drīz viņš to iepazīs pārāk labi.

Ar smagu sirdi zēns piegāia pie lūkas un pavērās ārā. Bija nakts, un mēness, viņa piedzīvojuma sākuma liecinieks, tagad noskatījās tā beigās. Tikai pāris jardu zemāk pret kuģa sāniem nikni sitās jūra, un laiku pa laikam kāds vilnis uzrāpās līdz lūkai un novirpu- ļoja gar Džonija kājām. Pat tad, ja «Svētajai Annai» citur nebija sūces, ūdens drīz vien varēja sākt ieplūst pa šejieni. Kaut kur netālu varēja dzirdēt klusinātus sprādzienus, gaisma iemirgojās un nodzisa. Tā bija palīdzējusi Džonijam pietiekami ilgi, jo šajā tumsā viņš nekad nebūtu atradis ceļu. Bet vai tam bija kāda nozīme? Viņš taču bija

viens grimstošā kuģi, simtiem jūdžu no sauszemes.

Zēns cieši ielūkojās naktī, pūlēdamies saskatīt glābšanas laivu, bet visapkārt bija tikai ūdens. Bet varbūt motorlaiva atradās tepat līdzās, otrā pusē kuģim, tā ka viņš nevarēja to saredzēt? Likās, ka tas ir visticamākais izskaidrojums, jo apkalpe diez vai bija atstājusi kuģi, kamēr tas vēl peldēja. Un tomēr vīri droši vien nebūs velti zaudējuši laiku, zinādami, ka stāvoklis ir nopietns. Varbūt «Svētā Anna» veda sprāgstvielas vai ugunsnedrošus materiālus — tādā gadījumā atlika gaidīt, kad tā uzlidos gaisā.

Džoniiam seiā iesitās vilnis, un šjakatas aizsedza skatienu; pat šajā īsajā laika sprīdī ūdens līmenis bija manāmi cēlies. Viņš nekad nebūtu ticē'is, ka tik liels kuģis varētu tik ātri grimt; bet lidojošie kuģi, protams, biia viegli būvēti un nebija paredzēti šādiem pārbaudījumiem. Džoniis aprēķināja, ka apmēram pēc desmit minūtēm ūdens būs vienā līmenī ar viņa kāiām.

Viņš biia maldīiies. Pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, «Svētās Annas» lēnā, pakāpeniskā agoniia izbeidzās, un kuģis stinri sa- zvēlās kā mirstošs dzīvnieks, kas cenšas vēl pēdē'o reizi piecelties kāiās. Džonijs vairs neviMnā'ās: vfriš instinktīvi nojauta, ka kuģis iet dibenā un viņam jātiek pēc iespējas tālāk no tā.

Saņēmies un cenzdamies nedomāt par aukstumu, viņš slaidi ienira ūdenī. Pat zem ūdens zēns bija pārsteigts, aukstuma vietā sajūtot siltumu. Viņš bija aizmirsis, ka dažu pēdējo stundu laikā nokļuvis no ziemas vasarā.

Izniris virspusē, Džonijs sāka sparīgi peldēt neveikliem, bet spēcīgiem vēzieniem. Aizmugurē atskanēja burbuļošana, brīkšķi un svilpoņa, ar kādu parasti no geizera izlaužas tvaiks. Pēkšņi visi šie trokšņi apklusa, palika vienīgi vēja vaidi un viļņu šņākoņa naktī. Vecā, nogurusī «Svētā Anna» nogrima mierīgi, bez kādas agonijas, neizveidojās pat visu iesūcošais ūdens virpulis, no kā Džonijs tā bija baidījies.

Pārliecinājies, ka viss ir cauri, zēns centās pacelties augstāk un aplūkot apkārtni, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija glābšanas laiva apmēram pusjūdzes attālumā. Viņš sāka māt ar rokām un kliegt pilnā kaklā, bet gluži veltīgi. Laiva jau peldēja projām; ja arī kāds paskatītos atpakaļ, maz ticams, ka zēns tiktu pamanīts. Un, protams, nevienam taču ne prātā neienāca, ka palicis vēl kāds, ko uzņemt.

Nu viņš bija viens zem — zeltainā mēness, kas pamazām virzījās uz rietumiem, un savādajām dienvidu debess zvaigznēm. Viņš varēia tā peldēt stundām — šeit bija daudz vieglāk turēties virs ūdens nekā saldūdens upītēs, kur viņš bija mācīiies peldēt. Bet, lai cik ilgi viņš spētu noturēties, galu galā tam nebija nozīmes. Nebija pat vienas iespējas no miljona, ka viņu kāds varētu atrast; pēdējā cerība bija izgaisusi līdz ar aizpeldošo laivu.

Pēkšņi Džonijam kaut kas iebelza, liekot iekliegties pārsteigumā un izbīlī. Taču tas bija tikai kuģa vraka gabals. Zēns ievēroja, ka visapkārt peld neskaitāmi priekšmeti. Šis atklājums nedaudz uzlaboja viņa garastāvokli, jo, ja izdotos uztaisīt plostu, tas ievērojami uzlabotu viņa izredzes. Varbūt viņš varētu pat aizdreifēt līdz sauszemei, tāpat kā vīri, kuri gandrīz pirms gadsimta pārvarējuši Kluso okeānu ar slaveno Kon-Tiki.

Džonijs sāka peldēt uz lēni virpu|ojošo priekšmetu pusi un ievēroja, ka jūra kļuvusi daudz rāmāka. Eļļa, sūcoties no vraka, bija nomierinājusi viļņus, kas vairs nikni nešņāca, bet tikai miegaini cēlās un plaka. Sākumā to augstums zēnu bija biedējis, bet tagad, šūpojoties tiem līdzi, viņš redzēja, ka nekas nedraud. Pat šajā kļūmīgajā situācijā bija aizraujoši atklāt, ka var droši un bez pūlēm pārvarēt vislielāko vilni.

Pašreiz Džonijs īrās starp peldošām kastēm, koka gabaliem, tukšām pudelēm un dažnedažādiem sīkiem priekšmetiem. Nekā noderīga te nebija — viņam vajadzēja kaut ko lielu, uz kā varētu turēties virs ūdens. Zēns jau gandrīz bija zaudējis cerību kaut ko atrast, kad piepeši pamanīja viļņos apmēram piecdesmit pēdu atstatumā šūpojamies tumšu taisnstūri.

Sasniedzis to, Džonijs iepriecināts konstatēja, ka tā ir prāva kaste. Ar nelielu piepūli zēns uzrāpās uz kastes un pārliecinājās, ka tā iztur viņa svaru. Plosts gan nebija visai stabils un tiecās apgāzties, kamēr Džonijs nebija izstiepies uz tā guļus. Nu tas peldēja pa viļņiem, paceldamies apmēram trīs collas virs ūdens. Spožajā mēness gaismā zēns varēja salasīt ar šablonu uzkrāsotos burtus, kam viņš bija nogūlies pāri: «Uzglabāt vēsā, sausā vietā».

Nu ko, sauss viņš jau nu nebija, bet drīz viņam, bez šaubām, kļūs auksti. Vējš, pūšot viņa slapjajās drēbēs, lika sajust nepatīkamu drēgnumu, bet līdz saullēktam ar to bija jāsamierinās. Džonijs palūkojās pulkstenī un nemaz nelikās pārsteigts, redzot, ka tas apstājies. Bet arī tam vairs nebija nozīmes, jo zēnam ienāca prātā, ka kopš tā brīža, kad viņš uzzagās uz nelaimīgās «Svētās Annas», viņš noteikti jau ir šķērsojis vairākas laika zonas. Tādējādi viņa pulkstenis tagad būtu vismaz sešas stundas ātrāks.

Trīcošais Džonijs gaidīja uz nelielā plosta, vērodams, kā riet mēness, un ieklausīdamies jūras trokšņos. Lai gan zēns bija nobažījies, tomēr viņš nebija vairs tik ļoti izbijies. Viņš jau tik daudz reižu bija par mata tiesu izglābies, ka gribot negribot sāka justies drošībā. Lai gan nebija ne pārtikas, ne dzeramā ūdens, tuvākajās dienās briesmas nedraudēja. Par tālāko Džonijs vairījās domāt.

Mēness slīdēja zemāk, un nakts kļuva tumšāka. Sev par izbrīnu Džonijs ievēroja, ka ūdens virsma mirgo, pārklāta ar miljoniem mikroskopisku uguntiņu. Tās iedegās I un nodzisa līdzīgi signālugunīm un veidoja ļ aiz plosta mirdzošu sliedi. Kad viņš iemērca ūdenī roku, likās, ka no pirkstiem pil uguns lāses.

Skats bija tik brīnišķīgs, ka zēns uz mirkli aizmirsa briesmas. Viņš bija dzirdējis, ka jūrā eksistē spīdoši kukainīši, bet nekad nebija domājis, ka to varētu būt tādas miriā- des. Pirmo reizi Džonijs ielūkojās brīnišķīgajā un noslēpumainajā elementā, kas klāja trīs ceturtdaļas zemeslodes un kura varā viņš pašreiz atradās.

Mēness skāra apvārsni, kādu brīdi, šķiet, karājās virs tā un tad pazuda. Debesīs virs Džonija liesmoja vecie zvaigznāji un jaunās zvaigznes, kuras tur bija ielicis cilvēks piecdesmit' gadu laikā, kopš tas bija uzdrošinājies spert soli kosmosā. Bet neviena no tām nebija tik spoža kā tie miljardi, pa kuriem kā pa ugunīgu ezeru peldēja plosts.

Pat pēc tam kad mēness bija norietējis, laiks līdz pirmajiem ausmas vēstnešiem likās ilgstam veselu mūžību. Beidzot Džonijs ieraudzīja austrumos vāju atblāzmu, kāri vēroja, kā tā izplešas gar apvārsni, un juta, kā dauzās viņa sirds, zeltainajam saules diskam parādoties pamalē. Dažās sekundēs debess un jūras zvaigznes izgaisa kā nebijušas. Sākās jauna diena.

Džonijs nebija paguvis izbaudīt saullēkta skaistumu, kad viņš ieraudzīja kaut ko, kas laupīja visas ar šo rītu saistītās cerības. Ar ātrumu un nolūkiem, kas stindzināja asinis, tieši no rietumiem uz viņa pusi traucās desmitiem pelēku trīsstūrainu peldspuru.