Delfīnu sala

AUTORA PĒCVĀRDS

Ja esat izlasījuši grāmatu līdz šai vietai, domāju, ka jūs vēlēsieties uzzināt, cik lielā mērā viss teiktais balstās uz faktiem un cik daudz ir tīras izdomas.

Pirmajās nodaļās aprakstītais lidojošais kuģis, protams, vēl neeksistē, bet Lielbritānijā kursē pirmie šā tipa tirdzniecības kuģi (VA-3 un SRN-2). Piecdesmit gadu laikā šādi satiksmes līdzekļi uz gaisa spilveniem, pilnīgi iespējams, var sasniegt «Svētās Annas» izmērus. Kuģi uz slēpēm, kas dod iespēju attīstīt ātrumu līdz piecdesmit jūdzēm stundā un vairāk, ir plaši izplatīti Krievijā un pārējā Eiropā. Sādi kuģi, kas var uzņemt simtiem pasažieru, jau kursē pa PSRS upēm.

Lielā Barjeru rifa (kā virsūdens, tā arī zemūdens daļas) apraksti pilnīgi atbilst īstenībai un balstās uz manis paša pētījumiem, kas aprakstīti grāmatā «Koraļļu krasts». 13. nodaļā sniegtais Mērijas Votso- nes likteņstāsts ir pilnīgi patiess — es neesmu tajā mainījis ne vārdus, ne datumus. Tikai šis traģiskais piedzīvojums atgadījās nevis uz manis izdomātās Delfīnu salas, bet

gan uz Ķirzaku salas, daudz tuvāk kontinentam. Šis stāsts visā pilnībā, kopā ar Mērijas Votsones dienasgrāmatu, ko es pats esmu turējis rokā, atrodams «Koraļļu krastā».

Vai delfīni tiešām ir tik gudri, kā es to esmu aprakstījis, — tā ir viena no aizraujošākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Tomēr nav šaubu, ka viņi ir ļoti gudri, ka tiem ir kaut kāda valoda un brīnišķīga skaņu lo- kācijas sistēma, kas dod iespēju atklāt zemūdens šķēršļus un medīt zivis tumsā. Ja vēlaties uzzināt kaut ko vairāk par šiem jaukajiem dzīvniekiem, pamēģiniet dabūt Antonija Olpersa «Delfīnu grāmatu» un doktora Džona Lilija darbu «Cilvēks un delfīns», no kurām es ieguvu daudz vērtīga materiāla. Es gribētu arī pateikties misteram F. G. Vudam, Marin- lendas direktoram Sentogastinā, Florīdas štatā, kurš sniedza man vērtīgas ziņas par delfīnu izturēšanos.

16. nodaļā aprakstītā dzīvnieku rīcības kontrole, ievadot to smadzenēs elektriskos impulsus, jau īstenota praksē — tā tika pielietota jau mūsu gadsimta 30. gados. Ja vēlaties tuvāk iepazīties ar šo aizraujošo (un tomēr diezgan šausmīgo) priekšmetu, izlasiet rakstu «Elektriskā izturēšanās kontrole» žurnāla «Scientific American» 1962. gada marta numurā.

Zemūdens ultravioletā starojuma apraksts 18. nodaļā pamatojas uz maniem personīgajiem novērojumiem Indijas okeānā, lietojot ultravioleto staru avotu, ko manā rīcībā laipni nodeva šī zemūdens apgaismojuma veida pionieris doktors Ričards G. Vudbridžs no Visuma pētīšanas laboratorijas. Beigās vēl jāpiebilst, ka iesācējiem nav ieteicams nodarboties ar niršanu naktī.

«

A. K l a r k s

DELFĪNU SALA Vāku zīmējis E. Skujiņš.

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore //. Pope. Korektore I. Ozola. N^d~>t.a salikšanai 1968. g. 14. novembri. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 20. decembrī. Tipogr. pap. Nr. 2, pap ra formāts 70x90'/:2. 6 25 fiz. iespiedi; 7,31 uzsk. iespiedi.; 6 83 izdevn. 1. Metiens 30.000 eks. Maksā 36 Kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvi'as PSR Ministru Pad >mc3 Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, G'orkija ielā 6. Pasiit. Nr. 1889. A(Angļu)

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.

[1] bandabergas ķīmiskā koncerna īpašums (angl.).