ASTOTĀ NODAĻA

88 STUNDAS, 52 MINŪTES

Orsija Petidžona stāvēja kā pienaglota. Divi bērni pirmās cilvēciskās būtnes, ko viņa redzēja triju mēnešu laikā, un abi kaut kādi dīvaini, pretīgi. Viens no abiem zēniem šķita pat briesmīgs.

Ne cilvēks, bet drīzāk dēmons ar resnu taustekli vietā, kur vajadzētu būt labajai rokai.

Otrs… Kādu brīdi viņa pat nebija pārliecināta, vai šis otrs tur vispār bija. Viņš te parādījās, te atkal pazuda.

Zēns ar šausminošo taustekli nolūkojās pakaļ neredza­majam. Ne pilnīgi, bet tikai gandrīz neredzamajam, saprata Orsija, kad zēns iekāpa gaismas lāmā. Pirmais tas ar pitonveida roku nopūtās, klusi nolamājās un atvēra tojotas, kas nez kāpēc bija nobraukta kādas piecdesmit pēdas no ceļa, čīkstošās durvis.

Zēns, kā redzams, gribēja atvērt logu, bet mehānisms bija sabojājies. Tad viņš paņēma ieroci, nomērķēja uz vadītāja puses logu un izšāva. Blīkšķis bija tik skaļš, ka Orsija noelsās. Viņa būtu sevi nodevusi, bet sprādziena troksnis pārmāca viņas dvesienu.

Orsija tupēja tumsā uz zemes un gaidīja. Zēns ar pitonrolcu droši vien ies gulēt.

Un tad tas sāksies atkal.

Dienā, kad visi pazuda, Orsija bija atradusies Stefanorejas Nacionālā parka reindžeru postenī.

Viņa bija apjukusi. Un pārbijusies.

Bet ari atvieglota.

Apmēram pirms trim mēnešiem Orsija bija lūgusi palīdzību tēvam.

- Kā to saprast? viņš toreiz jautāja. Tēvs bija aizņemts, viņš bija nolīcis pār dokumentiem. Reindžera darbs neaprobe­žojās tikai ar nomaldījušos tūristu meklēšanu un raudzīšanos, lai atpūtnieki, cepdami pastilas, netīšām neizraisītu meža ugunsgrēku. Viņam bija arī jāraksta neskaitāmi papīri.

Meitenei gribējās, lai tēvs pievērš uzmanību viņai. Tikai viņai. Ne tēlotu uzmanību, patiesībā koncentrēdamies uz darbu. Tēt, es vai nu jūku prātā, vai arī… nezinu.

Ar šo paziņojumu meitene izpelnījās aizdomu pilnu ska­tienu. Vai tam ir kāds sakars ar došanos pie mammas? Jo, kā es jau tev teicu, viņa vēl nav tam gatava. Viņa tevi ļoti mīl, bet viņa vēl nav gatava uzņemties atbildību.

Tie bija meli, lai arī laba nodoma vadīti. Orsija zināja, ka viņas māte ir atkarīga no narkotikām. Viņa zināja par mātes ārstēšanās kursiem, pēc kuriem sekoja normāls posms, kad viņa varēja ņemt Orsiju pie sevis un laist skolā, un gatavot mazas, jaukas, ģimeniskas vakariņas. Allaž pietiekami ilgi, lai Orsija nodomātu: varbūt varbūt šoreiz. Līdz trauku skapja dziļumā atkal atrada mātes “nedarbus” vai viņu pašu, izstie­pušos uz dīvāna un tik tikko pie apziņas.

Māte bija atkarīga no heroīna. Šī atkarība viņai bija jau sen, bet pirmajos gados, kad viņa vēl bija precējusies ar Orsijas tēvu un viņi visi dzīvoja Oklendā, mātei labi izdevās to slēpt. Orsijas tēvs tajā laikā strādāja vietējā parku pārvaldē.

Bet mātes atkarība kļuva aizvien smagāka, un drīz tā vairs nekādi nebija noslēpjama. Sekoja šķiršanās. Orsijas māte pat necīnījās par aizbildniecību. Gribēdams tikt tālāk prom no liel­pilsētas un bijušās sievas, tēvs sameklēja darbu Stefanorejā.

Kopš tā laika Orsija vadīja gaužām vientulīgu dzīvi. Skolas apmeklējumu tagad dienu no dienas aizvietoja videopieslēgšanās klasei kaut kur Sanivelā.

Reizēm viņa nodibināja īslaicīgu draudzību ar kādu no bērniem, kas kopā ar vecākiem ieradās nometnē. Pāris jauku dienu, peldoties un makšķerējot, un dodoties pārgājienos. Bet tas nekad nevilkās ilgāk par dažām dienām.

- Tēt! Es cenšos tev pateikt kaut ko svarīgu. Tas nekādi nav saistīts ar mammu. Tikai ar mani pašu. Ar mani kaut kas nav kārtībā. Manā galvā notiek kaut kas ļoti, ļoti dīvains.

- Mīļā, tu esi pusaudze. Protams, tev galvā ir juceklis. Citādi jau tu nebūtu pusaudze. Tavā vecumā ir pavisam nor­māli sākt domāt par… nu, citā…

Un tajā brīdī tēvs gluži vienkārši pazuda.

Tikko vēl bija tur.

Un nu vairs ne.

Orsija nosprieda, ka redz halucinācijas. Ka viņu piepeši pārņēmis neprāts.

Bet tēvs patiešām bija prom. Pazuduši bija arī reindžers Asante, reindžers Krūzs un reindžers Svolovs.

Un visi, kas atradās Galvenajā Rietumu nometnē.

Saikne ar satelītu bija pagalam. Mobilie telefoni nedar­bojās. Visu pirmo dienu Orsija aizvadīja meklējumos, taču nevienu neatrada. Vismaz nevienā no vieglāk sasniedzamajām nometņu vietām.

Meitene bija pārbijusies.

Bet tajā naktī Orsija bija jutusi, ka viņas izmocītajā prātā nolaižas klusums. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā.

Pretīgās, šausminošās, sadriskātās nepazīstamo cilvēku un vietu vīzijas bija izgaisušas. To vietā… ne gluži miers. Bet klusums. Orsijas prāts un sapņi atkal piederēja viņai pašai.

Par spīti bailēm, meitene aizmiga. Tagad par murgu bija pārvērtusies realitāte, taču tas vismaz bija viņas pašas murgs.

Nākamajā dienā Orsija devās tieši uz priekšu, līdz sastapās ar barjeru. Un tad viņa saprata: lai arī kas bija noticis, tas bija pa īstam.

Barjera bija nepārvarama. Pieskaršanās tai izsauca sāpes.

Uz ziemeļiem tikt nevarēja. Vienīgais atklātais ceļš bija uz dienvidiem, uz attālo Perdidobīčas pilsētiņu gandrīz divdesmit jūdžu attālumā.

Orsija no šī nodoma atteicās. Viņa gan bija līdz izmisumam vientuļa, bet tāda viņa galu galā bija jau krietnu laiku. Un ar apziņu, ka atkal esi pie pilna prāta, gandrīz pietika, lai tā atsvērtu absolūto izolāciju.

Noliktavā bija palicis pietiekami daudz ēdamā, un, kad tas bija notiesāts, viņa atrada pārtiku arī nometņu vietās.

Kādu laiku Orsija domāja, ka droši vien ir vienīgais cilvēks, kurš palicis dzīvs. Bet tad viņa uzdūrās bērnu grupiņai, kas devās cauri mežam. Viņi bija pieci. Četri zēni un meitene, visi apmēram Orsijas vecumā, izņemot kādu mazāku puisīti, kuram varēja būt četri vai pieci gadi.

Kādu brīdi viņa tiem sekoja, pati nerādīdamās acīs. Gājēji bija pietiekami trokšņaini, lai tos dzirdētu jau pa gabalu. Viņiem trūka Orsijas labi attīstīto mežinieka iemaņu.

Kad pienāca nakts un viņi posās gulēt, Orsija pielavījās tuvāk. Viņa prātoja, viņa cerēja…

Un tad tas sākās.

Pirmais sapnis bija zēnam, vārdā Edīlio. Dienas uzplaiks­nījumi, pilni drudžainas darbības: milzīga laiva, kas lidoja pa gaisu un, uzgāzusies viņam uz galvas, sašķīda; viesnīca klints virsotnē, skrējiens gar laivu piestātni.

Tad Edīlio sapni pārmāca zēna, vārdā Kvinns, sapņi. Tie bija skumīgi, tumši un drūmi, un pilni jūtu, ar dažiem neskaidriem apveidiem, kuri piešķīra tiem dzīvību.

Bet tad trauksmainā miega fāze iestājās četrgadīgajam puisēnam, un viņa sapnis aizmēza prom pārējos. Šķita, it kā pārējo sapņi tiktu rādīti uz nelieliem TV ekrāniem, bet mazā zēna sapnis uz IMAX kinoekrāna ar stereofonisku skaņu.

Šaušalīgi draudi.

Pārsteidzošs skaistums.

Ainas, kuras bija vienlaikus skaistas un šausminošas.

Nekas no tā nepakļāvās loģikai. Ne no kā nevarēja izlobīt jēgu. Bet novērsties nebija iespējams; nevarēja paslēpties no šīm tēlu, skaņu, izjūtu lavīnām. Orsijai likās, ka pār viņu brāžas tornādo.

Puisēns, Mazais Pīts, viņu redzēja. Ar tiem, kuri sapņo, tā nereti notika, lai gan tie parasti nezināja, kas viņa ir, nedz ari kāpēc tur atrodas. Pārsvarā tie Orsiju ignorēja kā jau kārtējo neloģiska sapņa nejaušo elementu.

Bet Mazais Pīts bija ienācis pats savā sapnī un piegāja viņai klāt. Viņš raudzījās tieši Orsijā.

- Uzmanies, teica Mazais Pīts. Te ir briesmonis.

Un tieši tajā brīdī Orsija sajuta aiz muguras kaut ko baisu. Tas slējās pār viņu kā melns caurums, kas izsūca no Mazā Pīta sapņa visu gaismu.

Tumšajai būtnei bija vārds. Vārds, kas Orsijai nebija sapro­tams. Vārds, kādu viņa nekad nebija dzirdējusi. Sapnī viņa novērsās no Mazā Pīta, lai uzlūkotu Tumsu, pajautātu tās vārdu. Pajautātu, ko nozīmē “gajafāgs”.

Bet Mazais Pīts viegli pasmaidīja un noliedzoši papurināja galvu, kā sabārdams nesaprātīgu bērnu, kurš grasījies pieskar­ties karstai plītij.

Un viņa pamodās, izraidīta no sapņa kā nevēlama viešņa no sarīkojuma.

Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, šīs atmiņas vēl arvien lika Orsijai sarauties. Tomēr viņa ari pēc tā tīkoja. Ik nakti meitene aizvadīja ilgās vēlreiz pieskarties Mazā Pīta aizmigušajam prātam. Viņa kavējās pie fragmentiem, kurus spēja atsaukt atmiņā, cenzdamās izraisīt to pašu pacilātību, taču tas nekad vairs neizdevās.

Orsijai gandrīz bija izbeidzies ēdiens, ari sausie koncen­trāti, izņemot pārmērīgi sālīto pārtiku, ko lietoja kareivji un daži tūristi. Viņa sev teica, ka beidzot izies no meža, lai sarū­pētu sev pārtiku. Tikai pārtiku.

Atrazdamās tumsas aizsegā, Orsija no droša attāluma vēroja, kā šis reālā dzīvē iemiesojies murgu tēls zēns ar

resno, spēcīgo taustekli rokas vietā atvadās no otra zēna, kurš tajā mirkli gluži vienkārši pazuda.

Orsija pagaidīja, līdz tas zaudē cīņu ar miegu.

Un tad ak jā, tik dīvainas ainas.

Dreiks. Tāds bija viņa vārds. Viņa dzirdēja to atbalsojamies savā galvā.

Dreiks Mervins.

Pāta groka.

Bezgala ilgi vismaz meitenei pašai tā šķita viņa klīda pa sāpju un naida muklāju. Viņai nācās sargāt sevi no fizis­kām ciešanām, jo atmiņas par tām nemitīgi pārplūdināja zēna sapņus.

Dreika sapnī Orsija redzēja kādu citu zēnu zēnu ar caur­urbjošām acīm, kurš lika priekšmetiem lidot pa gaisu.

Un vēl viņa redzēja zēnu, no kura rokām šāvās liesmas.

Tad sapnī parādījās meitene tumšmataina, tumšacaina skaistule. Un naida un aizvainojuma pilnās ainas pārvērtās par kaut ko vēl ļaunāku.

Daudz ļaunāku. Pirms lielās pazušanas Orsiju nedēļām ilgi bija mocījuši sapņi, no kuriem viņa nespēja atslēgties, un daudzi no tiem bija pieaugušo sapņi, pieblīvēti satraucošām pieaugušo dzīves ainām.

Bet šādā sapnī Orsijai vēl nebija nācies ieiet.

Viņa drebēja. Viņai trūka elpas.

Meitenei gribējās novērsties, pasargāt sevi no šī jukušā pretīgajiem murgiem. Bet tas bija viņas posts: Orsijai nepie­mita spējas sapņus izslēgt. Itin kā viņa būtu piesprādzēta pie krēsla vaļā atvilktiem plakstiem un būtu spiesta skatīt tēlus, no kuriem viņai metās nelabi.

Orsiju spēja pasargāt vienīgi attālums. Meitene šņukstē­dama rāpus vilkās prom. Pat nejūtot akmeņus, kas saskram­bāja ceļus un plaukstas, viņa virzījās uz tuksnesi.

Sapņi bālēja. Elpa pamazām nomierinājās. Tā bija kļūda nākt ārā no meža šausmīga kļūda.

Orsija gan bija sev teikusi, ka dosies pārtikas meklējumos, taču klusībā apzinājās, ka iemesls, kas mudināja viņu atstāt mežu, bija daudz dziļāks. Viņai pietrūka cilvēka balss skaņu.

Nē, tas vēl nebija viss.

Viņai pietrūka sapņu. Gan labo, gan slikto. Meitene atklāja, ka ilgojas pēc tiem. Jūt pēc tiem vajadzību. Ir no tiem atkarīga.

Bet ne šo sapni. Tikai ne šo.

Cieši aizmiegtām acīm, lēni šūpodamās turp un atpakaļ, Orsija sēdēja smiltīs, cenzdamās…

Pēkšņi viņai apkārt apvijās tausteklis. Tas sažņaudzās tik cieši, ka gaiss atstāja meitenes plaušas, pirms viņa paguva iekliegties.

Viņš bija aiz muguras. Orsijas kustēšanās bija viņu uzmo­dinājusi, un viņš bija meiteni atradis, un tagad, tagad… Ak Dievs…

Pacēlis Orsiju gaisā, Dreiks viņu pagrieza ar seju pret sevi. Puiša seja varētu šķist glīta, ja vien viņa nezinātu, ko sevī slēpj šīs ledainās acis.

- Tu, viņš dvašoja Orsijai sejā. Tu biji manā galvā.

Daks bija atradis okeāna skaņu avotu. Tas jau arī bija okeāns.

Vismaz tā likās. Saskatīt gan to nevarēja. Tas bija tikpat melns kā viss cits. Taču smaržoja pēc sāls. Un tas kustējās tā, kā, pietuvojoties viņa kāju pirkstiem un atkal atkāpjoties, būtu jāviļņojas ūdenim. Bet saskatīt Daks nevarēja itin neko.

Viņš sev teica, ka tur, aiz alas ieejas, ir tumšs. Tāpēc arī viņš neko neredz. Šķita nepārprotami, ka tai jābūt jūras alai alai, ko ļoti ilgā laikā izgrebusi nerimtīga ūdens kustība. Tas nozīmētu, ka ir jābūt ceļam uz āru.

Daks domās uzzīmēja alas izeju liedagā zem “Virsotnes”. Vai kaut kur tās tuvumā. Lai vai kā, tas bija varens vārds: izeja.

Tai jābūt.

- Tu tikai saki “jābūt, jābūt”, it kā šādi tu to varētu radīt, teica Daks.

- Nē, tas tā nav, viņš sev iebilda. Es to nodomāju, nevis teicu skaļi.

- Vareni. Nu jau es pats ar sevi strīdos.

- Nē, bet patiešām es tikai skaļi domāju.

- Labi, nu tad centies vairāk domāt un mazāk strīdēties.

- Ei, bet es šeit, pazemē, esmu jau kādas, nu, varbūt simt stundas! Es pat nezinu, cik patlaban ir pulkstenis. Varbūt pagājušas jau dienas trīs!

Daks pieliecās un pieskārās slapjajām smiltīm. Ūdens plūda caur pirkstiem. Tas bija auksts. Bet auksts galu galā bija viss. Aukstumā Daks nu jau bija pavadījis krietnu laiku. Virzīšanās uz priekšu, neredzot, kurp ej, vedās gaužām lēni.

Viņš pielika slapjos pirkstus pie mēles. Nepārprotami sāļa garša. Tātad jā, tas bija okeāns. Tas apliecināja jā, šī ala iziet uz okeānu. Bet tas savukārt nozīmēja, ka nav saprotams, kāpēc nevar redzēt itin nekādu gaismu.

Daks nodrebinājās. Bija tik auksti. Viņš jutās izsalcis. Viņu māca ari slāpes. Un bailes.

Un pēkšņi zēns saprata, ka nav viens.

Atskanēja švīkstēšana, kas atšķīrās no ūdens šalkoņas. Ļoti atšķīrās. Tā bija sausa un čaboša skaņa. It kā kāds grābtu sausas lapas.

- Ei! iesaucās Daks.

- Neatbild, viņš čukstus sacija.

- Es zinu: es dzirdēju. Tas ir, es nedzirdēju, viņš teica.

- Vai tur kāds ir?

Atkal šī švīkstēšana. Tā skanēja kaut kur virs galvas. Tad cits troksnītis čirks, čirks, čirks kluss, tomēr saklausāms. Tagad, kad acis nebija nekam derīgas, Daks nelaida gar ausīm nevienu skaņu. Ieklausījās visā, ko vien varēja saklausīt. Ja kaut kas izdeva skaņas, viņš to dzirdēja. Un kaut kas tik tie­šām tās izdeva.

- Vai jūs esat sikspārņi? viņš jautāja.

- Ja tie ir sikspārņi, tie nekādā gadījumā neatbildēs, zēns sacīja.

- Sikspārņi. Par sikspārņiem nav jāuztraucas, viņš vāvu­ļoja.

- Sikspārņiem taču noteikti ir kāds ceļš uz āru, pareizi? Tie nevar visu laiku dzīvot alā. Tiem jālido ārā un… un jādzer asinis.

Daks sastinga, gaidīdams sikspārņu uzbrukumu. Ja tie tuvotos, viņš tos neieraudzītu. Ja tie dzītos pakaļ, viņš ielēktu ūdenī. Jā. Vai… vai arī sajuktu prātā un varbūt izkristu cauri zemei un būtu drošībā.

-Jā, tas nu ir varens plāns: aprakt pašam sevi dzīvu.

Sikspārņi ja tie patiešām bija sikspārņi neizrādīja nekādu vēlmi uzbrukt un dzert viņa asinis. Tā nu Daks atgrie­zās pie jautājuma, kas īsti viņam būtu darāms turpmāk. Teo­rētiski viņš varētu ielēkt ūdenī un izpeldēt ārā, okeānā.

Teorētiski. Praktiski viņš nevarēja saskatīt pats savu roku.

Zēns novietojās alas sausajā stūri, labi tālu no ūdens. Un šī vieta arī tik ļoti nelikās dīvaino, čabošo trokšņu apsēsta.

Daks apņēma sevi ar rokām un nodrebinājās.

Kā tas ar viņu varēja notikt? Viņš taču nekad nevienam netika darījis pāri. Viņš nebija no ļaunajiem puikām Daks bija pats parastākais bērns. Kā jebkurš cits. Viņš tikai gribēja iet tīmeklī un spēlēt spēles, un skatīties TV, un klausīties mūziku. Viņš gribēja lasīt komiksus. Un nepavisam negribēja šo savu spēku spēju izkrist cauri zemei.

Kas tas vispār par muļķīgu spēku?

- Grimējs, nomurmināja Daks.

- Tonnīgais, viņš deva pats sev pretī.

- Cilvēks Urbis, viņš noskaldīja.

Aizmigt nebija nekādu izredžu. Tomēr viņš aizmiga. Sava mūža nelāgāko nakti Daks Čangs pavadīja dīvainos murgos te ieslīgstot tajos, te uztrūkstoties no tiem, te aizmidzis, te nomodā -, turklāt prātojot, vai tikai viņš pamazām nejūk prātā. Viņš sapņoja par ēdienu. Vienubrīd zēns sapņoja, ka viņam pakaļ dzenas pica, kas grib viņu apēst. Un viņš vēlējās, lai picai tas izdotos.

Tad zēns beidzot pamodās un ieraudzīja…

Ieraudzīja!

Gaisma bija blāva, tomēr gana gaiša.

- Ei! Es redzu! Daks iesaucās.

Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija tas, ka alai nav atvēruma uz ārpusi. Tās izeja atradās zem ūdens. No turienes tad arī caur zaļganzilo ūdeni spraucās gaisma. Atklāts gaiss nevarēja būt briesmīgi tālu, gan jau ne vairāk par kādām simt pēdām, bet, lai tur nokļūtu, nāksies nirt.

Pēc tam Daks ieraudzīja, ka ala ir daudz lielāka, nekā viņš bija iztēlojies. Tā bija tik plaša, ka tajā varētu novietot piecus vai sešus skolas autobusus un vēl paliktu pāri brīva vieta.

Tad viņš ieraudzīja sikspārņus.

Tie karājās pie alas griestiem. Tiem bija ādaini spārni un lielas, spožas, dzeltenas acis. To bija tūkstošiem.

Cieši saspiedušies kopā, tie blenza uz viņu.

Tad Dakam atausa: naktī sikspārņi neuzturas savās alās tie dodas ārā. Bet dienas laikā mēdz slēpties.

Turklāt normāli sikspārņi nemēdz būt zili.

Un pēkšņi tie, izpletuši spārnus, sāka krist zemē. Daku ieskāva ādains tornādo.

Viņš metās ūdenī. Stindzinoši saltā. Zēns lauzās lejup un uz priekšu, tēmēdams uz gaismu. Zem ūdens likās daudz drošāk, pat ja tur bija haizivis vai medūzas, vai…

Ūdens ap Daku kūlās un mutuļoja.

Viņš kliedza, burbuļu ieskauts.

Tūkstošiem sikspārņu peldēja ap un gar viņu, ievelkot zēnu virpulī un zvetējot ar slapjajiem spārniem, kas pēkšņi vairāk atgādināja spuras.

Daks bija sarijies sāļo ūdeni, rokas airējās paniskā kraulā.

Pēc piecpadsmit sekundēm zēnam sāka trūkt gaisa. Taču ceļš uz āru vēl arvien nebija saskatāms. Vai viņam jāgriežas atpakaļ?

Daks apstājās. Sastinga uz vietas. Vai pietiks gaisa, lai atgrieztos? Un ko pēc tam? Mācīties dzīvot alā?

Daks spārdījās ar kājām un īrās ar rokām, nu jau vairs pat nebūdams drošs, kurp dodas. Uz priekšu vai atpakaļ?

Vai vienkārši meta lokus?

Beidzot zēns uzpeldēja virspusē. Galva pāršķēla ūdens virsmu, un desmittūkstoš sikspārņu izšāvās līdz ar viņu. Tie dzenājās viņam virs galvas, bet tad kādus simt jardus tālāk ienira atpakaļ jūrā.

Līdz krastam nebija tālu. Atlika tikai peldēt. Pirms atgrie­zīsies ūdens sikspārņi.

- Tikai nesāc dusmoties, Daks sev piekodināja. Šī nu galīgi nav īstā reize grimt.

Загрузка...