PIRMĀ NODAĻA

106 STUNDAS, 29 MINŪTES

Sems Tempis atradās uz sava vējdēļa. Un apkārt bija viļņi. Dieva goda vārds krauji, bangojoši, dārdoši viļņi, kas smar­žoja pēc sāls un bija klāti baltām putām.

Un līdz krastam bija kādas divsimt pēdas ideāla vieta, kur šādi, guļot uz vēdera, noķert vilni. Ūdenī mirkstošās rokas un kājas gandrīz stinga aiz aukstuma, turpretī ūdenssporta tērpa apkļautā un saules apcepinātā mugura kūpēja.

Tur bija arī Kvinns. Draugs slaistījās viņam līdzās, gaidot labu lēcienu gaidot vilni, kas viņus rautu augšup un sviestu pretī liedagam.

Pēkšņi Sems pamodās. Viņš bija aizrijies ar putekļiem.

Samirkšķinājis acis, zēns pārlaida skatienu izkaltušajai ainavai. Sems instinktīvi palūkojās uz dienvidrietumiem, uz okeāna pusi. No šejienes tas nebija saskatāms. Un viļņi nu jau ilgi nebija manīti.

Semam šķita, ka viņš spētu pārdot dvēseli, lai kaut vienu vienīgu reizi varētu pašūpoties īsta viļņa mugurā.

Viņš pacēla roku un ar plaukstas virspusi notrausa no pie­res sviedrus. Saule dedzināja kā lodlampa pārāk karsta tik agrai stundai. Viņš bija pārāk maz gulējis. Bija pārāk daudz darāmā. Darāmais. Mūždien darāmais.

Tveice, motora troksnis un džipa ritmiskā raustīšanās, ripojot lejup pa putekļaino ceļu, vedināja atkal aizvērt plak­stiņus. Sems cieši aizmiedza acis, tad tās atkal plati atvēra, pavēlēdams sev palikt nomodā.

Tomēr sapnis no viņa neatstājās. Atmiņas gluži vai ņirgājās par viņu. Tas viss pastāvīgas bailes un nebeidzama ikdienas sīkumu un atbildības nasta būtu daudz vieglāk paciešams, ja vēl pastāvētu viļņi, Sems sev teica. Bet viļņu nebija jau kādus trīs mēnešus. Itin nekādu viļņu, tikai sīka ņirba.

Trīs mēnešus pēc IBJZ uzrašanās Sems vēl arvien nebija iemācījies vadīt auto. Šofera iemaņu apgūšana būtu vēl viens darbs, vēl vienas grūtības, vēl viena skabarga sēžamvietā. Tāpēc džipu vadīja Edīlio Eskobārs, un Sems sēdēja viņam līdzās. Aiz­mugures sēdeklī rāms un kluss sēdēja Alberts Hilsboro. Viņam līdzās puisis, kuru dēvēja par E. Z., dziedāja līdzi savam iPod.

Sems izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, kas nu jau bija izauguši par garu. Tie nebija griezti vairāk kā trīs mēnešus. Roka kļuva netīra, putekļaina. Perdidobīčā laimīgā kārtā vēl arvien bija elektrība; tas nozīmēja gaismu un, varbūt pat vēl būtiskāk, karstu ūdeni. Ja nebija iespējas doties ledainā sērfojumā, vismaz varēja pasapņot par ilgu, karstu dušu tūlīt pēc atgriešanās mājās.

Duša. Varbūt dažas minūtes divvientulībā ar Astrīdu. Mal­tīte. Nu nē, ne jau maltīte. Kaut kādus noglumējušus konser­vus nevarēja saukt par maltīti. Sema šorīt steigā ieturētās brokastis sastāvēja no konservēta kāposta kacena.

Pārsteidzoši, ko cilvēks spēj aprīt, ja vien ir pietiekami izsalcis. Un Sems, tāpat kā visi IBJZ iemītnieki, bija izsalcis.

Viņš aizvēra acis vairs ne miegaini, bet vēlēdamies skaidri ieraudzīt Astrīdas seju.

Tā bija tāda kā kompensācija. Sems bija zaudējis māti, zaudējis iemīļoto vaļasprieku, zaudējis brīvību un visu savu līdzšinējo pasauli… bet bija ieguvis Astrīdu.

Agrāk, pirms IBJZ uzrašanās, viņš šo meiteni bija uzskatījis par nepieejamu. Tagad viņi bija pāris, un tas šķita pašsapro­tami. Taču reizēm Sems prātoja, vai tad, ja nebūtu uzradusies IBJZ, viņš jebkad būtu atļāvies ko vairāk par sapņainu nolūkošanos pa gabalu.

Edīlio mazliet piebremzēja. Ceļš priekšā bija uzarts. Kāds bija nomērojis zemesceļu, atstājot uz tā raupjas, stūrainas vagas.

Edīlio norādīja uz traktoru, kuram bija pierīkots arkls. Traktors bija apgāzies tīruma vidū. Dienā, kad uzradās IBJZ, fermeris līdz ar visiem pārējiem pieaugušajiem bija pazudis, bet traktors turpinājis braukt, uzaris ceļu un ieskrējis nāka­majā tīrumā, apstājoties tikai tad, kad to apgāza ceļā pagadī­jies irigācijas grāvis.

Edīlio lēnām pārstūrēja džipu pāri arumiem, tad atkal piedeva ātrumu.

Ne labajā, ne kreisajā ceļa pusē nebija nekā ievērības cie­nīga, tikai putekļi, atmatā atstāti tīrumi, bezkrāsainas zāles pleķi un pa kādam retam koku pudurim. Bet priekšā bija zaļums, daudz zaļuma.

Sems sagrozījās sēdeklī, lai pievērstu Alberta uzmanību.

- Kas tad tur galu galā ir?

- Kāposti, atbildēja uzrunātais. Alberts bija astotklasnieks šauriem pleciem, sevī noslēdzies; ģērbies gludinātās haki krāsas biksēs, gaišzilā polo kreklā un brūnos mokasīnos pie­audzis cilvēks šādu apģērbu nodēvētu par lietišķi neformālu. Agrāk šim puisim neviens nebija pievērsis īpašu uzmanību; viņš bija tikai viens no nelielā afroamerikāņu bērnu pul­ciņa, kuri apmeklēja Perdidobīčas skolu. Toties tagad Albertu vairs nebija iespējams ignorēt: viņš bija atdzīvinājis pilsēti­ņas makdonaldu un turpināja to vadīt. Vismaz līdz brīdim, kad izbeidzās burgeri, ceptie kartupeļi un cāļa gaļas nūjiņas.

Pat kečups. Arī tas tagad bija beidzies.

Tikai atminoties vien hamburgerus, Sema vēders ierūcās.

- Kāposti? viņš novilka.

Alberts pamāja Edīlio virzienā. Tā apgalvo Edīlio. Viņš pats tos vakar uzgāja.

- Kāposti? Sems vērsās pie Edīlio.

-Ja tos saēdas, ir jāpirž, Edīlio, pamirkšķinājis ar aci, pavēstīja. Bet vai tad mēs vairs varam atļauties būt izvēlīgi?

- Skābēti kāposti nebūtu nemaz tik ļauni, attrauca Sems.

- Sacīšu godīgi, patlaban es tos tiesātu ar lielāko prieku.

- Vai zini, kas man bija brokastis? vaicāja Edllio. Kārba sukotaša.

- Kas tas sukotašs tāds ir? painteresējās Sems.

- Pākšu pupiņas ar kukurūzu. Sajauktas kopā. Edllio nobremzēja lauka malā. Nekādu ceptu olu vai desas.

- Vai tās ir tradicionālās hondurasiešu brokastis? jautāja Sems.

Edllio nošņaukājās. Vecīt, tradicionālās hondurasiešu brokastis tad, ja esi trūcīgs, ir kukurūzas tortilja, sauja pār­palikušu pupiņu un labos laikos kāds banāns. Sliktos lai­kos tikai tortilja. Viņš noslāpēja motoru un iedarbināja automātisko bremzi. Neba pirmoreiz dzīvē esmu izsalcis.

Sems mašīnā piecēlās kājās un pirms nolēkšanas zemē izstaipījās. Zēnam piemita dabisks vingrums, taču stājā nebija ne miņas no dižošanās. Viņam bija brūni mati ar zeltainu spīdumu, zilas acis un iedegums, kas šķita iegrauzies līdz pat kaulam. Jā, varbūt viņš bija mazliet garāks par vidējo augumu, varbūt mazliet labākā formā, tomēr nākotnes nacionālajai futbola līgai viņu neviens neizvēlētos.

Sems Tempis bija viens no diviem vecākajiem IBJZ iemīt­niekiem. Viņam bija pilni piecpadsmit.

- Ei! Izskatās pēc salātiem, rūpīgi aptinot austiņu vadus ap iPod, secināja E. Z.

- Ja vien tas tā būtu, drūmi noteica Sems. Līdz šim mums ir bijuši avokado tas ir jauki un melones tas ir patiešām brīnišķīgi. Bet mēs atrodam pārlieku daudz brokoļu un artišoku. Milzum daudz artišoku. Un tagad te ir kāposti.

- Varbūt mēs vēl tiksim arī pie apelsīniem, prātoja Edīlio. Koki izskatījās pa pirmo. Tikai neviens nebija novācis gatavos augļus, un tagad tie ir sapuvuši.

- Astrīda apgalvo, ka augļi tagad nogatavojoties neparastā laikā, sacīja Sems. Ne tā kā normāli.

- Mēs esam tālu no visa normālā, kā mēdz teikt Kvinns, atgādināja Edīlio.

- Kurš to visu novāks? Sems skaļi prātoja. Astrīda šo jautājumu būtu nosaukusi par retorisku.

Alberts it kā grasījās kaut ko sacīt, taču aprāvās, jo tajā brīdī ierunājās E. Z. Ei, es tūlīt pat noraušu vienu no šīm kāpostgalvām. Esmu badā. To teicis, viņš notina austiņas un iestutēja tās atpakaļ ausīs.

Kāpostgalvas vagās bija sastādītas ar apmēram pēdu lielām atstarpēm, savukārt attālums starp vagām bija divas pēdas. Augsne bija sausa un saplaisājusi. Kāpostgalvas vai­rāk līdzinājās biezlapainiem istabas augiem nekā kaut kam ēdamam.

Šis lauks ne ar ko īpaši neatšķīrās no kāda desmita citu, ko Sems, apbraukājot fermas, bija ievērojis.

Nē, Sems prātā pats sevi izlaboja, kaut kāda atšķirība tomēr bija. Nevarēja īsti apjaust, kāda, taču šeit kaut kas noteikti bija citādi. Sems sarauca uzacis un centās izanalizēt šo dīvaino izjūtu, centās saprast, kāpēc viņam tā bija šī izjūta, ka kaut kas… nav lāgā.

Varbūt šeit bija klusāk.

Sems ieklunkšķināja malku no ūdens pudeles. Viņš redzēja, kā Alberts, piesedzot acis ar roku, nolūko lauku, un dzirdēja viņu pusbalsī skaitām un reizinām. Pieņemsim tas gan ir ļoti aptuveni -, ka katra kāpostgalva sver pusotru mārciņu, ja? Tad, manuprāt, mums ir apmēram trīsdesmit tūkstoši mārciņu kāpostu.

- Man pat negribas domāt, cik daudzos pirdienos tās pārvērtīsies, apņēmīgi iesoļodams laukā, pār plecu uzsauca E. Z.

E. Z. bija sestklasnieks, taču izskatījās vecāks. Viņš bija garš un mazliet patukls. Plāni, netīri blondi mati nokarā­jās līdz pat pleciem. Viņš bija ģērbies no Kankunas atvestā T kreklā ar uzrakstu Hard Rock Cafe. E. Z. viņam bija īsti

piemērots vārds1 : ar viņu bija viegli saprasties, viegli ķircinā­ties un viegli smieties; prieku viņš atrada, kur un kad vien bija iespējams. Šķērsojis pārdesmit vagu, E. Z. apstājās un sacīja:

- ŠI kāpostgalva izskatās akurāt pēc manējās.

- Kā tu zini? uzsauca Edllio.

E. Z. izrāva vienu austiņu, un Edllio atkārtoja jautājumu.

- Piekusu slāt. Šai jābūt īstajai kāpostgalvai. Kā lai es to paņemu?

Edllio paraustīja plecus. Manuprāt tev, vecīt, būs vaja­dzīgs nazis.

- Ne-e. E. Z. atkal ielika austiņu, pieliecās un parāva augu. Viņa pūles tika atalgotas ar sauju lapu.

- Es taču tev teicu, aizrādīja Edllio.

- Kur palikuši putni? Sems, beidzot sapratis, kas viņu uztrauc, jautāja.

- Kādi vēl putni? brīnījās Edīlio. Tad pamāja ar galvu. Tev taisnība, vecīt, virs citiem laukiem lidinājās kaijas. Sevišķi no rīta.

Perdidoblčā bija pamatīga kaiju populācija. Agrākos laikos tās pārtika no zvejnieku atstātās ēsmas un pie atkritumu tvertnēm atrodamām ēdiena atliekām. Ēdiena atlieku Perdidobīčā nebija. Vairs ne. Tāpēc uzņēmīgās kaijas bija devušās laukos sacensties ar vārnām un baložiem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc liela daļa pārtikas, ko viņi atrada, bija sabojāta.

- Kāposti tām droši vien negaršo, minēja Alberts. Un nopūties piebilda: Taisnību sakot, es nepazīstu nevienu, kuram tie garšotu.

E. Z. pa to laiku, notupies pie kāpostgalvas, saberzēja plaukstas un pabāza tās zem lapām, pie kāpostgalvas pamat­nes. Pēkšņi viņš apvēlās augšpēdus. Au! zēns iekliedzās.

- Nav vis tik viegli? Edīlio viņu pazoboja.

1 “E. Z.” tiek izrunāts līdzīgi vārdam easy ‘viegli'. Šeit un turpmāk tulk. piez.

- Ai! Ai! E. Z. pielēca kājās. Saķēris labo roku, viņš ieples­tām acīm blenza uz to. Nē, nē, nē!

Sems īsti neklausījās. Viņa domas klīda citur, meklējot trūkstošos putnus, bet šausmas E. Z. balsī lika viņam strauji pagriezt galvu. Kas noticis?

- Man kaut kas iekoda! kliedza E. Z. Ui, ui, kā sāp! Sāp! Tas… E. Z. atkal sāpēs iekliedzās. No sākuma klusi, tad aizvien spalgāk un histēriskāk.

Sems ieraudzīja uz E. Z. bikšu staras kaut ko līdzīgu melnai jautājuma zīmei.

- Čūska! Sems sacīja Edīlio.

E. Z. roka raustījās spazmās. Tā mežonīgi drebēja. Izskatī­jās, it kā viņa roku būtu satvēris kāds neredzams milzis, kas to raustītu, cik stipri un ātri vien iespējams.

E. Z. kliedza un kliedza, un tad uzsāka neprātīgu deju. Tie ir man kājās! viņš brēca. Tie ir man kājās!

Sems dažas sekundes stāvēja kā paralizēts. Tās bija tikai dažas sekundes, taču vēlāk, atsaucot atmiņā, tas likās tik ilgi. Pārāk ilgi.

Viņš metās uz priekšu, lai steigtos pie E. Z., taču Edīlio, uzlēcis Semam uz muguras, nogāza viņu zemē.

- Ko tu dari? Sems dusmīgi uzkliedza un centās izbrī­vēties.

- Vecīt, paskaties! Paskaties! Edīlio čukstus sacīja.

Sema seja atradās tikai kādu pēdu no pirmās kāpostu rin­das. Augsne bija dzīva. Tārpi. No zemes līda ārā tārpi čūskas lielumā. Desmitiem. Varbūt simtiem. Visi kā viens tie devās uz E. Z. pusi. Nelaimīgais kliedza vēl un vēl, un sāpes sajaucās ar apjukumu.

Sems piecēlās kājās, tomēr netuvojās kāpostu lauka malai. Tālāk par pirmo uzartās zemes vagu tārpi nevirzījās. Tā šiem radījumiem bija tāda kā robeža.

E. Z. izmisīgi rāvās;^reti Semam. Viņš kustējās tā, it kā viņam tiktu laist^cauri stipra elektriskā strāva, raustīdamies

un vicinādams rokas kā traka marionete, kurai puse striķu satrūkuši.

Viņus šķīra vairs tikai trīs četras pēdas. Gandrīz izstieptas rokas attālumā Sems ieraudzīja no E. Z. kakla ādas izlauža­mies tārpu.

Un vēl vienu no žokļa tieši pie auss.

E. Z. vairs nekliedza. Viņš saļima zemē vienkārši apsēdās ļengani sakrustotām kājām.

- Palīdzi man, čukstēja E. Z. Sem…

Zēna skatiens bija pievērsts Semam. Lūdzošs. Dziestošs. Tad vienkārši truls, tukšs.

Skaņas tagad izdeva tikai tārpi. Simtiem žokļu šļakstošā zelēšana likās saplūstam vienā kopīgā skaņā, itin kā tur dar­botos viena vienīga milzu mute.

No E. Z. mutes izšāvās tārps.

Sems pacēla rokas izvērstām plaukstām.

- Sem, nē! iesaucās Alberts. Tad klusākā balsī piebilda:

- Viņš jau ir pagalam. Viņš jau ir gandrīz pagalam.

- Albertam taisnība, vecīt. Nedari to, nededzini tos, tad tie paliks uz lauka. Nedod tiem iemeslu dzīties mums pakaļ, svelpjošā balsī teica Edīlio. Viņa spēcīgās rokas vēl arvien bija iekrampējušās Sema plecos, kā mēģinot viņu atturēt, kaut gan Sems vairs nemaz necentās izrauties.

- Un nepieskaries viņam! elsoja Edīlio. Perdoneme, lai Dievs man piedod, nepieskaries viņam!

Melnie tārpi mudžēja pār E. Z. ķermeni un līda tam cauri. Kā skudras pār beigtu vaboli.

Likās, pagāja vesela mūžība, pirms tārpi aizslīdēja un salīda atpakaļ zemē.

Tas, kas bija palicis pāri, vairs pat neatgādināja cilvēcisku būtni.

- Te ir striķis, beidzot izkāpdams no džipa, teica Alberts. Viņš mēģināja sasiet laso, taču rokas pārāk neganti trīcēja. Viņš pasniedza virvi Edīlio, kurš izveidoja cilpu un pēc sešiem

neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot uzmeta tam, kas bija atlicis no E. Z. labās kājas. Visi kopā viņi izvilka zēna mirstīgās atliekas no lauka.

Kāds aizkavējies tārps, norāpies no tām, mēģināja iešļūkt atpakaļ kāpostos. Sems pacēla no zemes tenisa bumbiņas lieluma akmeni un trieca to pa tārpa muguru. Tārps vairs nekustējās.

- Es atgriezīšos ar lāpstu, sacīja Edīlio. Mēs nevaram vest E. Z. mājās, vecīt, viņam ir divi mazi brālīši, kuriem tas nav jāredz. Mēs viņu apglabāsim šeit.

-Ja šie radījumi izpletīsies… iesāka Edīlio.

- Ja tie pārņems pārējos laukus, mēs visi nomirsim badā, sacīja Alberts.

Sems apspieda milzīgu vēlmi izvemties. No E. Z. bija atli­kuši gandrīz vairs tikai kauli, ne visai tīri apgrauzti. Kopš IBJZ uzrašanās Sems bija pieredzējis ne mazumu šausmīgu ainu, taču kaut ko tik baisu vēl ne.

Viņš noslaucīja rokas džinsu starās. Tik ļoti gribējās raidīt uguni, nodedzināt šo lauku, līdz tārpi sačokurojas un pārvēr­šas oglēs.

Bet tur bija pārtika.

Sems nometās uz ceļiem putekļos pie zēna mirstīgajām atliekām. Tu biji lāga puisis, E. Z. Piedod! Piedod… man. Bija dzirdama mūzika klusa, tomēr saklausāma; tā vēl arvien nāca no iPod.

Sems pacēla spožo lietiņu un nospieda pauzi.

Tad viņš piecēlās un, aizspēris prom beigto tārpu, pacēla rokas kā garīdznieks, kas grasās svētīt nelaiķi.

Alberts un Edīlio saprata. Abi atkāpās.

No Sema plaukstām izšāvās mirdzoša gaisma.

Līķis dega, sačokurojās un kļuva melns. Kauli, karstumā plaisājot, skaļi brakšķēja. Pēc brīža Sems mitējās. Bija palikuši pāri tikai pelni kaudzīte pelēku un melnu pelnu, kas tikpat labi varētu būt pārpalikums no pagalmā cepta bārbekjū.

- Tu tur neko nebūtu varējis padarīt, Edīlio, redzot Sema sejas izteiksmi un pazīstot šo drūmo, mokošas vainas izjūtas pilno skatienu, mierināja draugu. Te ir IBJZ, vecīt. Vienkārši IBJZ.

Загрузка...