ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA

33 MINŪTES

Daks bija tik augstu, ka varēja saskatīt no attālās spēksta­cijas ceļamies dūmus.

Zēns vēl arvien trīcēja no apjautas, ka uz viņu šāva. Šāva! Uz viņu, kurš nekad nevienam nebija darījis pāri.

Dakam likās, it kā viņš būtu iesaukts karā, par kura esa­mību viņš pat nebija zinājis. Tas bija absurds. Viņu taču varēja nogalināt. Un var vēl arvien.

Tomēr viņš bija aizlaidies sveiks un neskarts.

Kamēr citi cīnījās par izdzīvošanu. Kamēr citi drosmīgi stājās pretī ļaunumam, cerēdami to kādreiz uzveikt.

Laimīgā kārtā viegls vējiņš pūta Daku prom no pilsētas laukuma, kur gāja vaļā viss šis neprāts. Pēc dažām minūtēm viņš palielinās savu blīvumu un viegli nolaidīsies atpakaļ uz zemes. Tad, jācer, izdosies sameklēt sev kaut ko ēdamu. Ceptās gaļas smarža padarīja zēnu vai traku aiz izsalkuma.

- Tu tur neko nevarēji padarīt, Dak, viņš sev teica.

- Tas tiesa, Daks piekrita. Itin neko.

- Tā nav tava vaina.

Viņš neveikli centās sagrābt kaiju, kas turpat netālu šūpo­jās savos bumerangiem līdzīgajos spārnos. Viņš bija tik izsal­cis, ka varētu apēst putnu kaut jēlu. Tepat gaisā.

Daks ar acs kaktiņu pamanīja lejā kustīgu plankumu. Pēk­šņi tas apstājās. Seju gan viņš neredzēja, taču tā varēja būt vienīgi Braiena. Un viņa turēja rokā balodi.

Braiena spēja paveikt to, ko nespēja Daks. Braiena varēja ķert un ēst putnus. Varbūt viņa būtu ar mieru padalīties. Viņi abi taču galu galā bija ķertie. Abi atradās vienā pusē. Vai ne?

- Ei! pasauca Daks.

Braiena palūkojās augšup. Tu! viņa iesaucās. Un es tevi meklēju pa malu malām!

- Esmu ļoti izsalcis, Daks noīdējās.

- Kā tu tur nokļuvi?

Daks, lēnām palielinādams savu blīvumu, nolaidās uz ze­mes.

- Tas darbojas abējādi, viņš atbildēja. Viss atkarīgs no blīvuma. Es sveru tik, cik gribu svērt. Es varu kļūt tik smags, ka izkrītu cauri zemei, vai arī planēt tik…

-Jā, labi, man vienalga. Sems teica, lai dabūju tevi rokā.

- Mani?

- Tevi. Še, ņem!

Viņa noplēsa baloža spārnu un pastiepa pilošo želatīnveida gaļas gabalu Dakam, kurš, ne brīdi nedomādams, metās tam virsū.

Pēc minūtes viņš, aizelsies un nosiekalojies, vainīgām acīm pavērās meitenē. Vai pati negribēji?

- Nē, viņa atbildēja. Man tā ēstgriba… Nezinu. Jūtos mazliet apslimusi.

Braiena palūkojās uz viņu tā, ka Daks sajutās neomulīgi.

- Nāksies rēķināties ar nelielu vēja pretestību, viņa no­teica.

- Ko, ko?

- Tu teici, ka spēj regulēt savu svaru? Kādas desmit mār­ciņas būtu pašā laikā.

- Pašā laikā kam?

- Lec man mugurā, Dak. Tev iznāks pavizināties.

Morfijs nenovērsa sāpes. Tas tikai pārvilka tām tādu kā plīvuru. Hs vēl arvien bija tepat: kā šausmīgs, rijīgs, rēcošs,

nepārvarams lauva, kas iedveš bijību. Tomēr aizdzīts kaut cik atstatu.

Kaut cik.

Uz brūcēm bija baisi skatīties. Pāri mugurai, pleciem, kak­lam un sejai stiepās spilgti sarkanas svītras. Daudzviet bija noplēsta āda.

Morfija izraisītais murgs bija pagaisis, un realitāte pama­zām sāka atgūt savas ierastās kontūras. Lejā bija zeme, bet augšā debesis. Zvaigznes spoži spīdēja, un kurpju zoļu troksnis uz betona šķita tikpat pazīstams kā paša elpa, kas ķērās rīklē.

Viņam bija mazliet laika. Cik daudz īsti, Sems nezināja. īss laika sprīdis, lai apturētu Keinu.

Un nogalinātu Dreiku. Jo Sems pirmo reizi mūžā gribēja atņemt kādam dzīvību.

Dreiks. Viņš nogalinās Dreiku. Vairāk nekā bažas par to, ko iecerējis izdarīt Keins, Semu dzina uz priekšu doma par Dreiku. Iznicināt Dreiku, pirms izbeigusies morfija iedarbība un atgriezušās šausmīgās sāpes, kas liek viņam kliegt un raudāt, un…

To vajadzēja izdarīt tad, kad viņam šī iespēja radās pirmo reizi.

Vajadzēja…

Viņam apkārt uznira aina, ņirboša un nereāla. Kauja uz rātsnama kāpnēm. Orks un Dreiks, akmeņu zēna smagā dūre un īstā briesmoņa plīkšķošā pātaga.

Toreiz Sems bija aizņemts ar Keinu. Tikko izglābās. Bet vajadzēja, tik tiešām vajadzēja iznīcināt šo psihopātu Dreiku. Toreiz un tur. Likvidēt kā traku dzīvnieku, kāds viņš patiesībā arī bija.

Sems grīļīgiem soļiem šķērsoja stāvlaukumu. Apkārtne likās nereāla. Patlaban te neviena nebija. Deka bija devusies… kaut ko izdarīt. Uz kurieni? Un ko? Prāts šķita aizmiglojies.

Devusies sagraut raktuvju šahtu. Kopā ar Edīlio.

Lana. Ja Lana bija tur… Ja viņa…

Ejot kājas ķērās viena aiz otras. Lana bija Sema vienīgā cerība. Bez Lanas viņš diezin vai izdzīvos. Viņa varētu Semu izdziedināt. Darīt galu sāpēm. Atjaunot viņu.

Tātad ja viņš spētu…

Sems iesēdās mašīnā. Uz brīdi viņš nezināja, cik ilgu, atslēdzās prāts. Apziņa aptumšojās, iegrūžot viņu ne īsti nemaņā, bet nomoda murgaino atmiņu un tēlu varā, ko pava­dīja nezūdošas sāpes vēderā un citas, daudz stiprākas, saka­pātajā miesā.

Turpini ceļu, viņš sev teica. Kādu ceļu? Līdz pilsētai bija desmit jūdzes. Bet ne jau uz turieni bija devies Keins.

Pakalna nogāze aiz spēkstacijas mirdzēja. It kā tā vietvie­tām degtu. Halucinācija.

Tik tālu viņš nespēs aiziet. Nekādi. Zāļu iedarbība nebūs tik ilga. Ātrāk. Viņam jāiet ātrāk.

Viņam vajadzīga palīdzība. Kādam…

- Palīdziet man kāds, Sems čukstēja.

Un viņš uzsāka, garu, nogurdinošu gājienu kalnup uz sar­dzes vārtiem. Pa zemesceļu viņš nekur netiks. Nekādu izredžu. Un pat…

Pat…

Sema prāts patlaban izstrādāja ar viņu trikus. Viņš ierau­dzīja gaismu. Tādu kā signāluguni. Bet tā nāca no okeāna.

Sems smagi apsēdās. Gaisma lēni slīdēja pār stāvlaukumu, it kā kāds būtu iebridis jūrā un no turienes spīdinātu prožek­toru.

Gaisma slīdēja gar spēkstacijas malu. Tā uzrāpās kalnā, tad laidās lejup. Kāds kaut ko meklēja.

Bet viņš bija tikai sabrucis apveids uz ceļa, pārāk mazs, lai būtu pamanāms. Gaisma pie viņa neapstāsies. Tas būs kā kaut kādā pretīgā rotaļā. Gaisma ies savu ceļu un tad mainīs virzienu.

Viņš bija neredzams.

- Nē, Sem, viņš sev teica, kad samocītajās smadzenēs smieklīgi lēni uzausa apjēga. Stulbenis tāds! Vienīgais, kas ir tev pašam, tā ir gaisma.

Viņš augstu pacēla rokas. Naksnīgajās debesīs ietriecās tīras, zaļas gaismas stabs.

Prožektors tūdaļ pārvietojās pie viņa.

- Jā, te es esmu, teica Sems.

Lai pietauvotu laivu un uzkāptu klintī pie Sema, Kvinnam bija vajadzīgas dažas minūtes.

- Brač… ierunājās Kvinns.

Sems pamāja ar galvu. Aha. Es izskatos sasodīti draņķīgi. Kā…

- Es makšķerēju. Tad ieraudzīju uguni. Kvinns notu­pās viņam līdzās, acīmredzot prātodams, kā varētu atvieglot drauga ciešanas.

- Izskatos draņķīgi, un arī galva lāgā nedarbojas, nošļup­stēja Sems.

- Aizgādāšu tevi uz pilsētu, Kvinns piedāvāja.

- Nē, brač. Dabū mašīnu.

- Sem, tu nevari…

- Kvinn! Sems saņēma Kvinna roku un cieši to saspieda.

- Dabū mašīnu!

- Prom, kvekšķi tādi! Deka uzkliedza.

Koijoti, mezdami apļus, tuvojās. Tie visu laiku meta apļus. Katrs riņķojums par kādu sprīdi tuvāk.

- Kurš no jums ir Barvedis? noprasīja Deka. Viņu bija pārņēmis izmisums. Kā lai aptur šo riņķošanu? Šos apļus, kas saslēdzās aizvien ciešāk un ciešāk? Man ir priekšlikums. Es… es varu jums palīdzēt. Gribu runāt ar Barvedi.

Viens no koijotiem apstājās un pagrieza pret meiteni savu gudro purnu. Es Barvedis.

Balss bija spalga, saspringta, it kā runāšana tam sagādātu sāpes.

Lai ari Barvedi Deka bija redzējusi tikai pa gabalu, viņa saprata, ka tas nav viņš. Barvedis izskatījās nejaukāks, tam uz purna bija rēta. Tas bija vecs un noplucis. Šis koijots nepār­protami bija jaunāks.

- Tu neesi Barvedis, meitene teica.

Koijots līksmi izslēja galvu. Barvedis beigts. Barvedis tagad es.

Barvedis būtu pagalam? Varbūt šī bija izdevība. Ja tu man nodarīsi pāri, brīdināja Deka, mani cilvēki nogalinās koijotus.

Barvedis jaunais Barvedis likās to apdomājam. Viņa acis bija spožas un saprātīgas, un tajās, šķiet, vīdēja pat kaut kāda attāla humora nojausma.

- Bars ēd beigtu cilvēku, mutējušu koijotu spokainajā, griezīgajā balsī pavēstīja Barvedis.

- Viņš nav beigts, teica Deka.

- Bars ēd, atkārtoja Barvedis.

- Nē, brīdināja Deka. Ja jūs mēģināsiet, mēs…

Pazibēja brūngani pelēks kažoks, un Deku kaut kas nogāza

zemē. Viņa apvēlās uz vēdera un uzrausās tupus. Trīs koijoti bija pieklupuši Edīlio. Asinis brīvi plūda viņam no krūtīm.

- Nē! Deka iekliedzās.

Viņa pašāva gaisā rokas, un Edīlio līdz ar trim pārbiedē­tiem, smilkstošiem un ķepas tirinošiem koijotiem pacēlās virs zemes.

Barvedis lēkšoja prom, līdz tika drošā attālumā.

Un tad atskanēja automašīnas rūkoņa.

Tā strauji tuvojās.

- Gandrīz jau esam klāt! ekstāzē kliedza Dreiks.

Vaļējam Escalade braucot pa grumbuļaino ceļu, nakts vējš

pātagoja viņu sejas. Degvielas stienis turējās braucējiem virs galvas kā raķete. Keins, augstu pacēlis rokas, balstījās pret sēdekļa atzveltni.

Lai ari Diāna varēja redzēt tikai Keina profilu, viņa sejā nebija ne miņas no tā mežonīgā prieka, kāds bija pārņēmis Dreiku. Uzacis drūmi sarauktas. Mute savilkta saspringtā grimasē. Pirmo reizi mūžā viņš Diānai šķita neglīts. Ne miņas no kādreizējā vieglā šarma. Lai arī ar kinozvaigznes sejas pantiem, patlaban Keins izskatījās kā līķautā ievīstīts mironis. Izsmiekls. Dziestoša atbalss.

- Paskat! Ha-ha-ha! Tas ataug! Dreiks spiedza un vici­nāja sava pretīgā taustekļa galu meitenei sejā. Viņam bija taisnība. Truli nocirstajā aplī veidojās puns, jaunas augšanas aizsākums. Pātagu varēja nocirst, bet tā itin kā salamandras aste reģenerējās.

- Lūk! Tā ir pilsēta! kliedza Dreiks. Tur! Nu jūs redzē­siet! Nu jūs visi redzēsiet!

- Kas šī par vietu? Džeks skaļi brīnījās. Uzlūkojis Diānu, viņš veltīja meitenei pārmetuma pilnu skatienu. Viņa, pie visa vainīga bija viņa.

Tā nav mana vaina, Diāna klusībā iebilda. Ne jau es, Džek, esmu vainīga pie tā, ka tu biji vājš un sekoji man, tu stulbais dumiķi, tu nabaga stulbais dumiķi! Es ne pie kā neesmu vainīga.

Es tikai cenšos izdzīvot. Es tikai, kā allaž, cenšos izsprukt sveikā. Kā allaž.

Ar to jau viņa, Diāna, nodarbojās ar izdzīvošanu! Vien­mēr eleganti un ar vērienu. Viņas pašas diktēti noteikumi; nav svarīgi, ko par to domā citi. Tas bija viņas īpašais talants: tikt izmantotai, bet beigās vienmēr pašai būt tai, kura izmanto. Tikt apvainotai, bet allaž atbildēt ar vēl smagāku apvaino­jumu. Un vienmēr palikt tai pašai Diānai, ne ar vienu nesalī­dzināmajai Diānai.

Tā nav viņas vaina, nepavisam.

- Paskat! iesaucās viens no kareivjiem.

Kaut kas notika uz ceļa tieši viņiem priekšā. Mazs tornādo, virpuļviesulis, kurā bija ierauti vairāki koijoti, un pašā šī neprāta vidū cilvēka ķermenis.

- Deka, Dreiks noteica ar īpašu baudu balsī.

Deka nometa koijotus zemē. Ari Edīlio. Viņai nebija izvēles. Nu jau viņa tam vairs nekādi nevarēja palīdzēt.

- Ardievu, Edīlio, viņa čukstus sacīja.

Tagad vairs bija palikusi tikai raktuvju šahta. Meitene metās skriešus.

Escalade nobuksēja un apstājās. Dreiks izlēca ārā un metās viņai pakaļ, pirms vēl auto bija apstājies.

Deka atradās viņam priekšā ne vairāk par trīsdesmit pē­dām. Un Dreiks bija ātrāks par viņu.

Gaiss krakšķēja, kad to šķēla pātagas roka. Deka sajuta tās radīto vēju uz skausta. Tikt vaļā no vajātāja viņai nebija izredžu. Nekādu izredžu.

Deka apsviedās apkārt un pacēla rokas.

Pēkšņi Dreika kājas kūla tukšu gaisu. Kukuržņu un akmeņu virpuļa ieskauts, viņš atrāvās no zemes. It kā zem viņa būtu notikusi palēnināta eksplozija. Pātagas roka mežonīgi griezās.

- Es tevi nogalināšu, Deka! kliedza Dreiks.

Deka atjaunoja gravitāciju, un Dreiks nokrita no desmit pēdu augstuma.

Meitene pagriezās un atkal metās skriet, un tagad viņai apkārt bija koijoti; tie joza pa pēdām, lēkšoja abās pusēs, skrēja pa priekšu. Tiem būtu tīrais nieks nogriezt viņai ceļu.

Deka metās augšā paugurā, elpai sprūstot rīklē. Meitene pagriezās, un tur stāvēja jaunais Barvedis. Viņa pacēla rokas. Pārāk lēni. Koijoti nāca no visām pusēm. Un visi vienlaikus lēca viņai virsū.

Deka nogāzās zem rūcošu, smilkstošu, kampjošu koijotu kaudzes.

Viņa kliedza un centās likt lietā savu spēku, bet rokās iecirtās dzelžaini žokļi.

Spēks bija zudis.

Viņa tiks par laupījumu koijotiem.

Загрузка...