Bads

SESTĀ NODAĻA

96 STUNDAS, 22 MINŪTES

- Paklau, Albert, tikai nesaki, ka mums ir problēma un es tur neko nevaru darīt, teica vai, pareizāk sakot, noburkšķēja Sems. Viņš ātrā gaitā soļoja no rātsnama uz baznīcu, kas atradās turpat blakus, un Alberts ar Astrīdu visiem spēkiem centās neatpalikt.

Virs okeāna rietēja saule. Dziestošā gaisma meta pār ūdens klaidu garu, sarkanu izsaukuma zīmi. Tur šūpojās laiva viena no mazajām motorlaivām. Sems nopūtās. Kāds bērns, kurš, visticamāk, galu galā iekritīs ūdenī.

Sems negaidīti apstājās, un Alberts ar Astrīdu uzskrēja viens otram virsū. Piedod! Es negribēju, lai tas izklausītos tik dusmīgi. Lai gan dusmīgs es esmu, tikai ne uz tevi, Albert. Redzi, man ir jāiet tur iekšā un jānosaka, ko darīt, un slepka­vīgi tārpi, vai zini, to nebūt neatvieglo.

- Nu tad novilcini to vēl dažas dienas, Alberts mierīgi ierosināja.

- Novilcināt? Albert, tieši tu biji tas, kurš jau pirms vai­rākām nedēļām nē, mēnešiem teica, ka mums visi jāliek pie darba.

- Nekad neesmu teicis, ka mums tie jāliek pie darba, iebilda Alberts. Es teicu, ka mums jāizdomā, kā viņiem par paveikto darbu atlīdzināt.

Semam bija nelāgs garastāvoklis. Pavisam nelāgs. Zaudēt biedru ikvienam ir traģēdija, bet viņam tā bija arī personiska

izgāšanās. Viņš, būdams vadītājs, bija uzdevis darbu, un tas nozīmēja, ka atbildība par visu, kas nogājis greizi, gūlās uz viņa pleciem. E. Z. bija viņa gādībā. Viņa aizsardzībā. Un tagad no E. Z. bija palikusi vairs tikai pelnu čupiņa.

Sems ievilka plaušās gaisu. Viņš pārlaida drūmu skatienu kapsētai pilsētas laukumā. Trijos mēnešos, kopš Sems bija oficiāli ievēlēts par vecāko, trīs jauni kapi. E. Z. pat nedabūs kapu, tikai piemiņas plāksni. Ja tā turpināsies, laukumā vairs nepietiks vietas.

Baznīcas durvis bija vaļā. Tās bija vaļā vienmēr. Tāpēc, ka tās līdz ar lielāko daļu jumta bija sapostītas lielajā Pateicības dienas kaujā. Platās koka durvis bija izrautas no eņģēm. Uz ļodzīgajām atvēruma malām pāri visai augšmalai balstījās akmens plāksne, kas šo posta ainu padarīja līdzīgu greizam Stounhendžas monolītam.

Daudz netrūka, lai Keins būtu nopostījis visu baznīcu, taču tā bija pamatīgi būvēta, tāpēc trīs ceturtdaļas no tās vēl arvien stāvēja savā vietā. Daļa gruvešu bija aizvākta, bet pavisam nedaudz, un pat tie bija tik vien kā aiznesti uz sānieliņu. Šis, tāpat kā daudzi citi labi iecerēti pasākumi, bija izgāzies, kad bērni pārstāja strādāt un nebija vairs pierunājami atgriezties pie iesāktā.

Sems devās taisni pa baznīcas eju un uzkāpa pa trim zema­jiem pakāpieniem, kas veda uz to, ko viņš pats uzskatīja par skatuvi, lai gan Astrīda viņam pacietīgi skaidroja, ka to saucot par altārtelpu. Varenais krusts nebija novietots tam paredzē­tajā vietā, bet stāvēja, atbalstīts kaktā. Tuvāka apskate atklātu asins traipus, ko uz tā bija atstājis Cepuma sadragātais plecs.

Tikai tad, kad Sems jau bija pagriezies, viņš ieraudzīja, cik maz bija baznīcā sapulcējušos. Ja neskaita bērnudārzniekus un tos, kuri dažādās vietās bija izlikti sardzē, šeit vajadzēja būt gandrīz 250 bērniem. Bet bija kādi astoņdesmit, turklāt puse no tiem tik mazi, ka Sems zināja: tos šeit atstājuši lielie brāļi un māsas, lai kādu brīdi tiktu vaļā no pieskatīšanas.

Astrīda un Alberts apsēdās pirmajā rindā. Mazais Pīts bija aizvests uz bērnudārzu. Tagad, kad Mātei Marijai bērnudārzā bija vairāk palīgu, Astrīda paretam varēja atstāt Pītu tur. Tomēr ne pārāk ilgi. Kamēr Pīts bija iegrimis savā videospēlē, viņu pieskatīt varēja jebkurš. Bet ja viņš par kaut ko satrau­cās…

Pati Māte Marija Terafino, būdama pārāk pazemīga, lai ieņemtu vietu vadības zonā, sēdēja divas rindas tālāk. Sems bija pārsteigts par to, cik labi viņa izskatījās. Svara zaudē­jums. Varbūt no pārstrādāšanās. Vai ari viņai nepatika pārtikt no konservētā ēdiena, ko senajās dienās, pirms IBJZ uzrašanās, cilvēki parasti ziedoja labdarībai. Bet viņa bija pavisam trausla, un agrāk uz Mariju šādu apzīmējumu vis nevarēja attiecināt. Trausla kā modele.

Lana Ārvena Lācara sēdēja, atgāzusies pēdējā rindā. Viņa izskatījās nogurusi un tāda kā mazliet aizvainota. Taču viņa vismaz bija ieradusies, ko nevarēja teikt par vairumu bērnu.

Sadusmots, ka tik daudzi bērni aizlaidušies no pilsētas sapulces, Sems sakoda zobus. Kas tad viņiem varēja būt da­rāms svarīgāks par šo?

- Pirmām kārtām, ierunājās Sems, es gribu teikt, ka man ļoti žēl E. Z. Viņš bija lāga puisis. Viņš nebija pelnījis… Pāri vēlās nez no kurienes uzradies emociju vilnis, un uz brīdi Sems gandrīz pazaudēja domas pavedienu. Man žēl, ka viņš aizgāja bojā.

Kāds skaļi iešņukstējās.

- Redziet, teikšu jums skaidri un gaiši: mums ir trīssimt trīsdesmit divas… atvainojiet, trīssimt trīsdesmit viena baro­jama mute, Sems sacīja. Viņš salika rokas uz gurniem un plati iepleta kājas. Mums jau tā bija dramatiski samazināju­šies pārtikas krājumi. Bet pēc Koutsas ļaužu uzbrukuma… Nu, tagad jau tas vairs nav dramatiski, bet gan traģiski.

Viņš ļāva, lai teiktais aiziet līdz klausītāju apziņai. Bet cik gan daudz tādi sešgadnieki vai astoņgadnieki ir spējīgi

saprast? Pat vecākie bērni izskatījās drīzāk apātiski nekā noraizējušies.

- Trīssimt trīsdesmit viens bērns, atkārtoja Sems, un pārtikas pietiek varbūt tikai kādai nedēļai. Tas nav ilgs laiks. Pārtikas nav daudz. Un, kā jums visiem zināms, pārtika, ko lietojam, ir šausmīga.

Tas izpelnījās publikas atsaucību. Jaunākie bērni laida vaļā veselu rīstīšanās un vemšanas skaņu kori.

- Viss! Sems viņus pārtrauca. Izbeidziet! Lieta tāda, ka stāvoklis ir patiešām bezcerīgs.

- Kā ar pārtiku, kas katram ir mājās? kāds nokliedzās.

Rietošās saules gaisma, plūstot cauri baznīcas sabojātajai

fasādei, dzēla Semam acīs. Lai no tās izvairītos, viņam nācās paspert divus soļus pa kreisi. Hanter? Vai tas biji tu?

Hanters Lefkovičs bija gadu jaunāks par Semu, garmatains kā jau gandrīz visi, atskaitot tos nedaudzos, kuriem pietika uzņēmības apgriezt sev matus pašiem. Viņš nebija no tiem, kuri skolā savulaik būtu bijuši diez cik populāri. Bet, Sems atcerējās, īpašības, kuras senajās dienās bērniem ļāva ieman­tot popularitāti, tagad vairs neko nenozīmēja.

Hanteram bija sācis attīstīties spēks. Sems centās paturēt šo faktu noslēpumā viņam bija aizdomas, ka Keins iesūta Perdidobīčā savus spiegus. Viņš gribēja, lai tad, ja nonāktu līdz vēl kādai kaujai ar Keina ļaudīm, Hanteru būtu iespējams izmantot kā slepeno ieroci. Bet vietā, kur visi par visiem zina visu, noslēpumus glabāt bija grūti.

- Hanter, mēs esam pārmeklējuši visas mājas un atrasto pārtiku sanesuši pie Ralfa, turpināja Sems. Nelaime tāda: kamēr mēs stūķējām sev iekšā čipsus un cepumus, visi augļi un dārzeņi sabojājās. Visa gaļa sapuva. Cilvēki ir bijuši stulbi un bezrūpīgi, un tagad mēs tur vairs neko nevaram darīt. Sems norija rūgtumu un dusmas pašam uz sevi, savu muļķību.

- Bet mums ir pārtika, kas iedēstita laukos. Varbūt ne gluži tāda, kāda mums patiktu, tomēr tās ir pietiekami, lai uzturētu

mūs mēnešus daudzus mēnešus, ja vien to novāksim, pirms tā sapūs vai to apēdis putni.

- Varbūt mūs izglābs un mums nav, par ko raizēties, ierunājās kāda cita balss.

- Varbūt mēs iemācīsimies pārtikt no svaiga gaisa, Astrīda klusu nomurmināja. Tomēr pietiekami skaļi, lai to saklausītu vismaz daži ausu pāri.

- Kāpēc jūs neejat un neatņemat mūsu pārtiku Dreikam un viņa bandītiem?

Tas bija Cils. Pretīgs zeņķis, vārdā Antuāns, viens no Cila mazā bariņa locekļiem, pauzdams atbalstu, uzsita viņam pa muguru.

- Tas nozīmētu, ka daži bērni tiks nogalināti lūk, kāpēc, Sems bez aplinkiem pavēstīja. Ja paveiktos, mēs atgūtu kādu nieku pārtikas, bet dabūtu rakt laukumā vēl jaunus kapus. Un problēmu tas tik un tā neatrisinātu.

- Piedabū savus muķus iet kauties ar viņu muķiem, teica Cils.

Apzīmējumu “muķis” pēdējā laikā nācās dzirdēt aizvien biežāk. Jaunāks apzīmējums bija “ērms”. Katra no jauna radu­sies palama likās mazliet pazemojošāka par to, kuras vietā tā stājās.

- Apsēdies, Cil! Sems viņu apsauca. Mums ir divdesmit seši bērni, kuri ir… vai esam nosprieduši? Vai mēs to sauksim par karaspēku? viņš vaicāja Edīlio.

Edīlio, saliecies uz priekšu un nokāris galvu, sēdēja pirmajā solā. Izskatījās, ka viņš jūtas neērti. Daži to tā dēvē, bet, vecīt, es nezinu, kā to saukt. Par zemessardzi vai kā tamlī­dzīgi? Man gan liekas, ka tam nav nozimes.

- Mātei Marijai ir četrpadsmit cilvēki, kas strādā viņas vadībā, ieskaitot tos, kurus norīko uz vienu dienu. To tei­cis, Sems ievilka sarakstā ķeksīti. Ugunsdzēsēju priekšnie­cei Elēnai ir seši cilvēki, kas reaģē neparedzētās situācijās. Dāra atbild par aptieku, Astrīda ir mana padomniece. Džeks

nodarbojas ar tehnoloģijām. Albertam ir pakļauti divdesmit četri cilvēki, kuri apsargā Ralfa veikalu un izdala pārtikas krājumus. Ieskaitot mani, ir septiņdesmit astoņi bērni, kas veic dažādus darbus.

- Kad tiem labpatikas ierasties, skaļi pavēstīja Marija Terafino. Tas izpelnījās nervozus smieklus. Marija pati gan nesmaidīja.

- Pareizi, piekrita Sems. Kad tiem labpatikas ierasties. Lieta tāda, ka mums vajadzīgs lielāks daudzums cilvēku, kuri strādātu. Mums vajadzīgi cilvēki, kas gādātu pārtiku.

- Mēs taču esam tikai bērni, sacīja kāds piektklasnieks un iesmējās pats par savu joku.

- Drīz jūs būsiet izbadējušies bērni, atcirta Sems. Jūs būsiet aiz bada izmērējuši bērni. Klausieties manī: iestāsies bads. Cilvēkiem draudēs bada nāve.

- Bada. Nāve, viņš atkārtoja ar uzsvaru, kādu vien spēja piešķirt šiem vārdiem.

Notvēris Astrīdas brīdinošo skatienu, Sems dziļi ievilka elpu. Atvainojiet! Es negribēju kliegt. Taču stāvoklis ir patie­šām nopietns.

Roku pacēla kāda otrās klases skolniece. Sems nopūtās, zinādams, ko sagaidīs, bet tik un tā mudināja viņu runāt.

- Es gribu pie mammas.

- To gribam mēs visi, Sems nepacietīgi attrauca. Mums visiem gribas, lai atgrieztos vecā pasaule. Taču neliekas, ka mūsu spēkos ir to atgūt. Tāpēc jācenšas iedzīvoties šajā pasaulē. Tas nozīmē, ka mums vajadzīga pārtika. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi bērni, kuri novāktu ražu, sakrautu to mašīnās, pēc tam uzglabātu un gatavotu no tās ēdienu un… Redzot, ka no visām šīm rindu rindām viņā veras neizteiksmīgas sejas, Semam nolaidās rokas.

- Vai tu esi nojūdzies, ka sūti mūs novākt dārzeņus? Tas bija Hovards Besems, kurš stāvēja, atbalstījies pret aizmugu­res sienu. Sems lūkojās apkārt pēc Orka, taču tas nekur nebija

manāms. Un Orks jau nu nebija lieta, ko… nē, par spīti visam… Orks nebija cilvēks, ko būtu grūti ieraudzīt.

- Vai tev ir kādi citi priekšlikumi, kā tikt pie pārtikas? jautāja Sems.

- Vecīt, tu domā, ka cilvēki nezina, kas notika ar E. Z.?

Sems sastinga. Protams, mums visiem ir zināms, kas notika

ar E. Z. To, kas ar viņu notika, neviens nav centies noslēpt. Bet, kā mums zināms, tārpi ir tikai tajā vienā kāpostu laukā.

- Kas tie par tārpiem? noprasīja Hanters.

Tātad visi to tomēr nebija dzirdējuši. Semam būtu gribējies šajā pašā brīdī iepļaukāt Hovardu. Vismazāk viņiem šobrīd bija vajadzīgs apcerēt E. Z. drūmo likteni.

- Es apskatīju vienu tādu tārpu, Astrīda, sajuzdama, ka Sema pacietības krājumi teju izsīks, iejaucās. Viņa nekāpa altāra priekšā, bet, stāvēdama turpat pie sava sola, uzlūkoja publiku, kas tagad bija pati uzmanība. Izņemot divus mazus bērnus, kuriem patlaban bija grūstīšanās mačs.

- Tārpi, kas nogalināja E. Z., ir mutācijas rezultāts, teica Astrīda. Tiem ir simtiem zobu. To ķermeņi veidoti tā, lai tie varētu ieurbties miesā, nevis rakt tuneļus augsnē.

- Bet, kā mums zināms, tie iemitinājušies tikai tajā vienā kāpostu laukā, atkārtoja Sems.

- Es izpreparēju tārpu, ko man atnesa Sems, turpināja Astrīda. Un atklāju kaut ko ārkārtīgi dīvainu. Šiem tārpiem ir ļoti lielas smadzenes. Tas ir, normālu zemes tārpu smadze­nes ir tik primitīvas, ka, tās izgriežot, tārps turpina izturēties tāpat kā līdz šim.

- Gluži kā mana māsa! ieaurojās kāds puika un kā atmaksu saņēma no māsas dunku. Hovards panācās uz priekšu. Tātad tārpi, kuri nogalināja E. Z., ir gudri.

- Es neapgalvoju, ka tie māk lasīt un rēķināt kvadrātvienādojumus, sacīja Astrīda. Bet šo tārpu smadzenes no agrākā šūnu kūlīša, kas nedarīja neko vairāk kā tikai aizva­dīja organisma negatīvo fototropismu, ir pārveidojušās par

smadzenēm ar atdalītām puslodēm un atsevišķiem, domā­jams, specializētiem apvidiem.

Sems pielieca galvu, lai apslēptu smaidu. Astrīdai piemita brīnišķa spēja sarežģīto izskaidrot tā, lai tas šķistu vienkāršs. Bet, ja kāds viņu nokaitināja kā patlaban Hovards viņa laida darbā savu svešvārdu arsenālu un lika šim cilvēkam justies stulbam.

Hovards apklusa, acīmredzot vārda “fototropisms” parali­zēts. Tomēr viņš ātri atguvās. Paklau, īsi un skaidri. Tu iekāp laukā, kas ir pilns ar šiem mūdžiem, E. Z. slepkavām, un esi pagalam. Pareizi?

- Lielās smadzenes apliecina iespēju, ka šie radījumi ir spējīgi uz teritoriālismu. Spriežot pēc Sema, Alberta un Edīlio novērojumiem, es domāju, ka šie tārpi uzturas tikai savā kon­krētajā teritorijā. Šajā gadījumā kāpostu laukā.

- Ja? novilka Hovards. Nu, es pazīstu kādu, kurš bez jebkādām raizēm varētu iziet cauri šim laukam.

Te nu mēs esam, nodomāja Sems. Ja bija darīšana ar Hovardu, runas neizbēgami nonāca pie Orka.

- Domāju, ka tev taisnība: Orks patiešām varētu būt neie­vainojams, Sems piekrita. Un tātad?

- Un tātad? Hovards atbalsoja. Tad viņš pasmīnēja. Tā­tad, Sem, Orks var tev tos kāpostus nolasīt. Protams, viņam vajadzēs kaut ko pretī.

-Alu?

Hovards pamāja ar galvu varbūt mazliet samulsis, tomēr ne pārlieku. Viņam tā manta traki iet pie sirds. Kas attiecas uz mani, es to neciešu. Bet arī es kā Orka pārstāvis nedrīkstu tikt atstāts novārtā.

Sems sakoda zobus. Bet rūgtā patiesība bija tāda, ka šis patiešām varētu būt problēmas risinājums. Un Ralfa pārtikas veikalā vēl bija atlicis mazliet alus.

-Ja Orks grib to izmēģināt, man nav iebildumu, sacīja Sems. Vienojieties ar Albertu.

Iebildumi bija Astrīdai. Sem, Orks jau tagad ir kļuvis par alkoholiķi. Un tu gribi dot viņam alu?

- Vienu skārdeni par darba dienu, atbildēja Sems. Orks nespēs īpaši piedzerties no…

- Nekas neiznāks, Hovards viņu pārtrauca. Orkam vajadzīga kaste dienā. Četras sešpakas. Tas galu galā ir smags darbs vākt uz lauka kāpostus.

Sems uzmeta Astrīdai ašu skatienu. Viņas seja izskatījās nocietinājusies. Bet Sems bija atbildīgs par trīssimt trīsdes­mit viena bērna paēdināšanu. Orkam mūdži droši vien nebija bīstami. Un viņš bija tik stiprs, ka, nedēļu strādājot, varēja novākt trīsdesmittūkstoš mārciņu kāpostu. Pēc sapulces aprunājies ar Albertu, Sems teica Hovardam.

Astrīda acīmredzami niknojās, tomēr apsēdās savā vietā. Hovards braši pavērsa pirkstu pret Semu, šādi apliecinādams piekrišanu.

Sems nopūtās. Sapulce nenoritēja, kā plānots. Tā tas notika allaž. Sems saprata, ka bērni ir bērni, un bija jau pieradis pie neizbēgamā uzmanības trūkuma un mazāko muļķošanās. Bet tas, ka tik daudz vecāko bērnu bērnu no septītās un astotās klases nebija uzskatījuši par vajadzīgu ierasties, bija nomācoši.

It kā ar to jau nebūtu gana, visas šī runas par pārtiku turklāt vēl pamodināja izsalkumu. Pusdienas bija trūcīgas. Izsalkums tagad bija gandrīz neiztrūkstošs pavadonis. Tas radīja viņā tukšuma sajūtu. Tas pārņēma smadzenes brīdī, kad būtu bijis jādomā par ko citu.

-Klausieties, ļaudis! Es izsludinu jaunu likumu. Tas var likties skarbs. Taču tas ir nepieciešams.

Vārds “skarbs” pievērsa gandrīz visu klātesošo uzmanību.

- Mēs nevaram atļauties uzturēt cilvēkus, kuri augu dienu sēž, spēlēdami Wii un skatīdamies DVD. Ir nepieciešams, lai bērni sāktu strādāt uz lauka. Tad nu klausieties: katram, kuram ir septiņi vai vairāk gadu, trīs dienas nedēļā jāpiedalās augļu

vai dārzeņu novākšanā. Pēc tam Alberta ziņā būs izspriest, ko sasaldēt, ko uzglabāt kā citādi.

Iestājās nāves klusums. Pretī vērās neizteiksmīgi skatieni.

- Labi, pateikšu jums to vienkāršāk: dabūjiet rokā savus brāļus un māsas, un draugus, un visus, kuri ir vecāki par sep­tiņiem gadiem, un rit no rīta astoņos esiet laukumā!

- Bet kā ar…?

- Esiet klāt, un viss, Sems teica. Balss neskanēja tik stingri, kā viņam būtu gribējies. Aizkaitinājums bija pierimis, dodot vietu nogurumam un nospiestībai.

- Esiet klāt, un viss, kāds viņu monotonā balsī izmēdīja.

Sems aizvēra acis. īsu brīdi viņš gandrīz šķita aizmidzis.

Tad zēns tās atkal atvēra un izmocīja vārgu smaidu. Lūdzu. Esiet klāt, viņš klusi sacīja.

Nokāpis trīs pakāpienus, Sems izgāja no baznīcas, dziļi sirdī zinādams, ka viņa aicinājumam atsauksies tikai nedau­dzi.

1