TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

47 MINŪTES

Daks Čangs itin patīkami vadīja laiku, ja neņem vērā faktu, ka pārtiku, šķiet, neviens vairs neizsniedza un izsalkuma dēļ viņš jutās mazliet apdullis.

Viņš bija sasniedzis tādu izsalkuma pakāpi, ka rūgti nožēloja par zaudēto hotdogu mērci, ko bija gribējis iedot Hanteram.

Toties labi bija tas, ka Daks vairs neraizējās par izkrišanu cauri zemei līdz pat tās izkusušajam kodolam. Viņš bija sācis saprast, kā pārvaldīt savu absurdo spēku.

Lai arī Daks nebija nekāds ģēnijs, tomēr beigu beigās zēnam pielēca, ka spēks, kas viņam piemīt, ir saistīts ar blī­vumu. Viņš varēja mainīt sava ķermeņa blīvumu, pats tāpēc nekļūstot ne lielāks, ne mazāks. Vienā no variantiem viņš kļuva tik blīvs, ka varēja izkrist taisni cauri zemei. Kā pudiņa bļodā iemesta marmora bumbiņa.

Tas, kā viņš to atklāja, bija nelāgi.

Bet Daks bija apguvis arī otru variantu, un tas viņam ļāva planēt gaisā. Ne gluži lidot, bet planēt. Kā hēlija balonam. Tagad viņš to varēja panākt pat bez spēcīgām garastāvokļa maiņām. Varēja vienkārši nolemt grimt. Vai arī nolemt planēt.

Planēšana bija daudz labāka. Tā pārvērta visu pasauli par tādu kā gigantisku peldbaseinu. Turklāt neviens nevarēja viņam šo prieku sabojāt.

Patlaban Daks planēja kādas piecdesmit pēdas virs lau­kuma. Viņš bija sācis celties augšup pie skolas. Viņš cēlās un

cēlās, un tad vienkārši… planēja. Vienīgās rūpes bija neaizpel­dēt pārāk tālu no pilsētas, jo garo atpakaļceļu nāktos mērot kājām. Vēl sliktāk būtu aizplanēt virs jūras. Tas gan būtu nelāgi. Viņš itin labi varēja iztēloties sevi aizsnaužamies un pēc kāda laika pamostoties ieraugām, ka ir pāris jūdžu tālu atklātā jūrā. Tumsā. Tā būtu trakoti gara un nogurdinoša pelde.

- Man būtu vajadzīgs, viņš teica jumtam, virs kura planēja, kaut kas līdzīgs spārniem. Vai propelleram. Tad es varētu lidot pa īstam. Kā Supermens.

Tā bija līksma doma, kas noturēšanos gaisā padarīja vēl vieglāku.

Vēl viena problēma: gaisā atšķirībā no ūdens bija grūti pārvietoties. Doties augšup vai lejup bija viegli. Virzīties uz priekšu vai atpakaļ bija neiespējami. Un pat apgriezties apkārt it sevišķi, guļot uz muguras, arī tas nebija necik viegli.

To viņš jau bija pārbaudījis.

Patlaban Daks gulēja uz sāna, cenzdamies pagriezties tā, lai redzētu zemi. Izrādījās, ka pret gaisu nemaz nevar atsper­ties.

Bet ari tā bija labi. Galvenais, ka viņš to bija sapratis.

Daks apsvēra, kā būtu pamēģināt noplūkt kādu meloni vai kāpostgalvu. Ne tagad, kad rietēja saule. Varbūt no rīta. Gards, gards ēdamais tieši no lauka! Viņš varētu planēt virs zemes un, paliekot nesasniedzams mūdžiem, pasniegties lejup un pakampt skaistu, sulīgu meloni.

Vienīgā problēma bija kā nokļūt virs lauka. Un kā pēc tam tikt atpakaļ. Ja nebūs vēja, viņš paliks mūžīgi karājamies virs nāvējošā mūdžu lauka.

Šī doma nebija necik tīkama. Nepavisam. Lai padarītu savu spēku patiesi noderīgu, viņam būtu jāiemācās ne tikvien pacelties, bet ari pārvietoties gaisā.

Šobrīd Dakam bija grūti paturēt acīs pat zemi zem sevis.

Tur lejā neapšaubāmi kaut kas norisinājās. Laukumā notika kaut kas nozīmīgs. Tur bija kabriolets, iebraukts tieši zālienā. Semam tas nepavisam nepatiks. Un tur grozījās kādi piecdesmit bērni; visi klīda apkārt, it kā viņiem būtu sarīkota ballīte.

Daks saoda gaļu, pirms bija to ieraudzījis.

Lai to dziestošajā vakara gaismā saskatītu, viņam nācās krietni vien piemiegt acis. Jā, tur jau tas bija, pārstiepts pār automašīnas nolaižamo jumtu. Briedis.

Kāds patlaban kūra ugunskuru strūklakas sausajā baseinā. Augšup cēlās dūmi, patiesībā gan tikai tāda grīste, tomēr Daks sprieda, ka ar laiku tas varētu kļūt kaitinoši.

Viņš peldēja vieglajā vējiņā, tāpēc pārlieku noraizējies nebija. Toties izbadējies gan. Gaļas smarža izplatījās it visur. Nav brīnums, ka bērni bija tik uzbudināti.

Daks nevarēja saskatīt, kas tie par bērniem. Bija redzamas tikai viņu galvvirsas, un pēc tām neko daudz nevarēja pateikt. Bet tad zēns ieraudzīja, ka pie automašīnas bampera virvē piesiets kāds zēns.

Pēkšņi Dakam viss šis saiets sāka likties ārkārtīgi nelāgs.

Viņš pamanīja pazīstamu seju. Maiks Fārmers, viens no Edīlio kareivjiem. Maiks blenza augšup tieši uz Daku.

Daks viņam viegli pamāja ar roku. Pat uzsmaidīja un gan­drīz jau grasījās uzsaukt: “Ei, kas jums tur, lejā, notiek?”

Tad Maiks iebļāvās: Re! Viens ir tur augšā! Skatieties! Tas ir viens no šiem!

No kuriem? Daks netika gudrs.

Seja pēc sejas pavērsās augšup, lai viņu uzlūkotu. Paska­tījās pat piesietais zēns. Hanters. Tas bija Hanters, un viņš nepavisam neizskatījās labi. Šķita, ka viņš ir piekauts.

Arī citi lūkojās augšup uz Daku. Un tagad arī Cils.

Daks apjauta, ka skatās uz Cilu. Ielūkojas viņam acīm. Vienā šausmīgā mirklī Daks apjēdza, kas tur, lejā, notiek. Sems ir prom. Edīlio arī. Neviens neko nepārrauga. Visi vadītāji ir

aizbraukuši. Un nu te uzdarbojas Cils, kurš saņēmis gūstā Hanteru un ticis pie svaigas gaļas.

- Ērmu spiegs! nokliedzās Tārks.

- Ķeriet viņu! iesaucās Cils.

Kāds meta akmeni. Daks redzēja, ka tas lido viņa virzienā, apmet graciozu loku un nokrīt zemē. Vēl viens akmens, tuvāk, bet joprojām pārāk zemu.

Tad Maiks pacēla pie pleca šauteni un notēmēja.

Sems sēdēja autobusā. Saule spoži spīdēja iekšā pa logiem.

Autobuss brauca lēkādams. Semam līdzās sēdēja Kvinns. Bet ar Kvinnu kaut kas nebija kārtībā viņā bija kaut kas tāds, uz ko Semam negribējās skatīties.

Sems juta, ka cilvēki uz viņu blenž. Skatieni dūrās pakausī. Tālumā skanēja mūzika. Grupa Against Me! dziedāja Borne on the FM Waves of the Heart.

Autobusa priekšgalā kaut kas norisinājās. Šoferis. Viņš ķēra pie sirds. Esmu tur bijis, nodomāja Sems. Tas jau kādreiz ir noticis.

Tas ir noticis.

Tikai šoreiz viss būs citādi. Toreiz sen, sen viņš bija satvēris stūri brīdī, kad šoferis saguma no sirdslēkmes.

Bet vai arī toreiz šoferim ap kaklu bija apmests tausteklis?

Un vai Sems tika kliedzis?

Pats par sevi pārsteigts, Sems pielēca kājās. Viņš nebija grasījies to darīt. Bet nu viņš bija kājās un, ķerdamies pēc atbalsta pie sēdekļu atzveltnēm, šūpojās no sāna uz sānu. Visu skatieni bija pievērsti viņam.

Šoferis pagriezās un uzsmaidīja viņam. No zobiem tam pilēja asinis.

Barjera atvērās kā milzu vārti; autobuss izšāvās tai cauri un gāzās lejup no klints. Tas krita, krita un krita; akmeņi un jūra traucās tam pretī šim autobusam, kas bija pilns ar bēr­niem, kuri pat īsti nereaģēja un neraizējās, tikai raudzījās uz smaidošo šoferi. Un tad tārpi…

Sems mēģināja kliegt, bet balss neklausīja. Viņu žņaudza šofera čūskas roka, tā žņaudza un grieza riņķī.

Sems zināja, ka tas ir sapnis, jā, tam bija jābūt sapnim, jo autobuss turpināja bezgalīgi krist, bet nekas taču nemēdz krist mūžīgi. Vai ne?

Pēkšņi šo sapņa ainu nomainīja cita, un Sems vairs nebija autobusā. Viņš ienāca savā virtuvē, un Astrīda nevis māte, kuru Sems bija cerējis tur ieraudzīt, bet Astrīda kliedza uz kādu, ko viņš neredzēja.

Nav īstais brīdis, Sems sev teica. Nav laika sapņošanai.

Nedrīkst izniekot laiku.

Mosties, Sem!

Bet tik un tā neviena ķermeņa dala nemodās. Viņš bija pielīmēts pie zemes. Sasaistīts ar tūkstoš smalkām auklām, kas locījās un mudžēja kā čūskas vai tārpi.

Un tomēr, tomēr viņš kaut kā sakustējās.

Sems atvēra acis. Vai viņš to tiešām redzēja? Vai viņš redzēja telpu, grīdu, kupolveida griestus miljons jūdžu attālumā?

Vai kaut kas no tā visa bija īsts?

Un grīdas gulēja kaut kas tāds, kas izskatījās kā izskalots no okeāna dzīlēm. Bāls, gaļīgs un mikls. Ne vairāk kā astoņ­padsmit collas garš. Tas tikko jūtami pulsēja, itin kā viegla viļņojuma kustināts. Tā varētu kustēties gliemis.

Semam šķita, ka viņam jāzina, kas tas ir. Bet viņš pat nebija pārliecināts, vai tā ir īstenība. Un nu viņam vajadzēja iet. Tagad vai nekad. Augšā, prom no tumšās bedres, ārā pasaulē, kamēr vēl turpinājās morfija iedarbība.

Tas nav īsts, viņš nodomāja, pavirzīdamies garām gliemim.

Varbūt, viņš sev teica, uzmanīgi sperdams soli. Varbūt nekas no tā visa nav īsts. Izņemot šo kāju. Un otru kāju. Vis­pirms vienu, tad otru.

Daks sajuta pirmās lodes vēju. Viņš šāvās augšup, cik ātri vien spēja. Sevišķi ātri gan tas nebija.

Otrā lode aizlidoja tālāk no mērķa.

- Ei! Izbeidziet! kliedza Daks.

- Ķertais! Ķertais! lejā klaigāja balsis.

- Es nevienam neko neesmu nodarījis! Daks kliedza pretī.

- Tad kāpēc tu nenāc lejā? sauca Tārks. Un, itin kā būtu pateicis ko izcilu, iesita plaukstā tuklam puisim, kurš turēja rokā grādīgā dzēriena pudeli.

Uz Daku blenza kādas piecdesmit sejas kā oranži gaismas efekti un melnas ēnas ugunskura gaismā. Helovlna krāsās. Tās izskatījās dīvaini svešādas. Sīki ovāli ar ieplestām acīm un atvērtām mutēm. Viņš tos tik tikko spēja pazīt, jo ne jau tā mēdz skatīties uz cilvēkiem kad pats esi augstu gaisā, bet tie snaiksta uz tavu pusi kaklu.

Daks redzēja ieroča stobru un seju aiz tā viena acs atvērta, otra piemiegta. Puika tēmēja. Uz viņu.

- Noknieb to ķerto! skubināja Cils. Ja notrieksi viņu, dabūsi pirmo steika gabalu.

- Maik! kliedza Daks. Tu esi kareivis, draugs. Tu nedrīk­sti…

Daks redzēja uzliesmojumu stobra galā un dzirdēja blīkšķi.

- Kāpēc tu uz mani šauj? viņš kliedza.

Rūpīga tēmēšana. Stobra uzliesmojums. Skaļš dārdiens.

- Izbeidz, vecīt, izbeidz!

- Tev nekas nesanāk! Cils brēca.

- Dod to stulbo šaujamo man! pieprasīja Henks. Izlēcis no kabrioleta, viņš pieskrēja pie Maika.

Droši vien Henka rāviens bija tas, kas izglāba Dakam dzī­vību. Trešā lode pašāvās garām.

Henks izrāva Maikam no rokām ieroci.

Pa to laiku Daks bija pacēlies vēl kādas trīsdesmit vai četrdesmit pēdas augstāk. Tagad viņš atradās galvu reibinošā augstumā. Viņš varēja redzēt rātsnama jumtu. Daks plivinājās augstāk par to vietu, kur agrāk bija slējusies baznīcas torņa smaile. Vienā pusē varēja redzēt skolu, otrā “Virsotni”. Un vēl viņš varēja nolūkoties tālu jūrā.

Patlaban Daks droši vien atradās kādas simt pēdas virs zemes, desmitstāvu mājas augstumā. Un te, augšā, vējš bija mazliet stiprāks. Tas pūta no jūras puses, liegi stumjot viņu atpakaļ kā tādu hēlija balonu.

Pārāk lēni.

Henks šāva. Netrāpīja. Taču daudz netrūka.

Tas bija neprāts. Daks cēlās un cēlās, bet pārāk lēni, pārāk, pārāk lēni, un Henkam bija atliku likām laika, lai rūpīgi notē­mētu mazliet zem mērķa un… Un raidītu šāvienu.

Daks saspringa, gaidīdams lodi. Prātodams, vai tā trāpīs kājā vai rokā, izsaucot šausmīgas sāpes. Vai ari tā trāpīs sirdi vai galvā, un tad ar viņu būs cauri.

Henks nospieda mēlīti. Nekas nenotika.

Viņš pretīgumā pasvieda ieroci atpakaļ Maikam.

Maiks to drudžaini pielādēja, bet, kamēr viņš slidināja tajā iekšā lodes, Daks cēlās aizvien augstāk un planēja arvien tālāk.

Henks izšāva. Kad lode bija jau pietuvojusies Dakam, gravi­tācija atņēma tai ātrumu. Daks redzēja, kā tā pašaujas garām viņa galvai. Viņš redzēja bridi, kad lode sasniedza lidojuma augstāko punktu. Un tad viņš vēroja, kā tā krīt zemē.

Lidodams pāri baznīcai, Daks izvēmās. Varbūt tā bija svē­tuma apgānīšana. Bet vēders bija tukšs, tāpēc lejup, uz pus­sagruvušo ēku, nekas daudz nenolija.

Daks planēja augšup. Prom no šausmām, kas risinājās laukumā. Viņi gatavojās nogalināt Hanteru. Zēnu, kurš bija lūdzis viņam palīdzību.

Daks neko nevarēja izdarīt: viņš virzījās, kurp viņu pūta vējš. Un viņš neko nebūtu varējis izdarīt ari tad, ja vējš viņu pūstu uz citu pusi ja nu vienīgi trāpīties ceļā lodei.

- Superspēks, Daks sev teica, ne vienmēr padara tevi par supervaroni.

Viņa atkal bija sevi pazaudējusi.

Viņa visu laiku te atnāca, te aizgāja. Vienu minūti šeit, otru prom.

Lāgiem viņa bija sevī. Savās smadzenēs. Lāgiem citur un noskatījās uz sevi pa gabalu.

Bija tik bēdīgi redzēt, par ko ir pārvērtusies Lana Ārvena Lācara.

Patlaban viņa bija te, pati savā nokārtajā galvā, un skatījās ar savām apsārtušajām acīm.

Tagad viņa gāja. Divas pēdas. Gāja.

Redzēdama sav blakus akmens sienas.

Priekšā bija briesmas to juta gajafāgs un arī viņa. Arī viņa. Ir jāaptur.

Lanai kaut kas bija jādabū. Kaut kāda lieta, ko viņa bija nometusi.

Viņa apstājās. Gajafāgs nezināja, kā to nosaukt. Un kādu brīdi Lana neatpazina tēlus savā galvā. Gludas tērauda virs­mas. Krustisks tvēriens.

- Nē, viņa lūdzās radījumam.

- Nē, es negribu! meitene, nometusies ceļos, kliedza, bet roka taustījās pēc tā. Pirksti tam pieskārās. Tas bija auksts. Rādītājpirksts apliecās ap mēlīti. Ja viņa to vienkārši pieliktu sev pie galvas, ja viņa spētu…

Bet tad viņa gāja, un rokā bija kaut kas smags. Ļoti smags. Tik šausmīgi smags.

Lana tika līdz mašīnai, kas vēl arvien nosprostoja ieeju šahtā. Viņa šņukstēdama uzrāpās uz motora pārsega un, nejuzdama, ka stikls sagriež plaukstas un ceļus, iespraucās iekšā pa izsisto logu.

Kāpēc viņa nespēja sevi apturēt? Kāpēc nespēja apturēt šo roku, šo kāju?

Iznākot raktuvju šahtas ieejā, apžilbināja zvaigžņu gaisma virs galvas.

Tur bija ienaidnieks. Tur bija briesmas.

Lana zināja ienaidnieka vārdu. Viņa zināja, ko ienaidnieks darīs. Kad gajafāgs būs pabarots, tas būs gatavs Dēkai. Vairāk nekā gatavs.

Bet vēl ne.

- Nedari to, Lana teica Dēkai. Nedari.

Deka sastinga. Viņas sejā bija lasāmas šausmas.

Līdzās stāvēja vēl viens. Viņš turēja ieroci. Ari viņa vārdu Lana zināja. Edilio. Bet viņš nebija bīstams.

- Tā ir Lana, ierunājās Deka.

- Bēdz, Lana, skrien šurp! mudināja Edilio. Viņš pastiepa meitenei pretī roku.

Lanu pārņēma neizsakāmas skumjas. Šņuksts, kas piepil­dīja visu pasauli. It kā pretī pastieptā roka būtu vienīgais, ko viņa spētu saskatīt, vienīgais, ko viņa spētu sajust.

Lana tik ļoti gribēja sniegties tai pretī.

- Nāc, Lana! aicināja Edilio.

Lanas acis piepildīja asaras. Galva lēnām šūpojās no vienas puses uz otru. Es negribu, teica viņas balss.

Lana pacēla ieroci.

- Es ne… viņa čukstēja.

Lana notēmēja. Galvā kāds kliedza, kliedza, kliedza.

- Lana, nē! iesaucās Deka.

Šāvienu Lana nedzirdēja. Taču juta ieroča atsitienu rokā. Un redzēja no stobra izšaujamies liesmu.

Un vēl viņa redzēja Edilio nokrītam.

Lana redzēja, kā puisis nokrīt uz muguras.

Viņa galva, atsitoties pret zemi, palēcās.

Lana notēmēja vēlreiz. Tēmēklis pavērsās pret Deku, kuru šausmas likās paralizējušas.

Lana nospieda mēlīti.

Klik!

Klik!

Deka pacēla rokas. Viņas sejā vidēja niknums un apņēmība. Tomēr Deka nelika lietā savu spēku. Viņas acis uzplaiksnīja. Nolaidusi rokas, Deka metās pie Edīlio.

Meitene notupās uz ceļiem pie ievainotā. Viņa elsoja. Cenzdamās apturēt asiņošanu, viņa piespieda roku pie brūces zēna krūtīs.

- Lana, Lana! asarām plūstot pār vaigiem, lūdzās Deka.

- Palīdzi viņam!

Lana stāvēja apjukusi. Pistole nedarbojās. Kāpēc tā nedar­bojās? Jautājumu nebija uzdevusi viņa, šī nebija viņas doma.

Gajafāgs bija apjucis. Kāpēc ierocis nenogalināja? Būtne nesaprata. Tā zināja tik daudz. Tomēr ne visu.

Pistole izslīdēja Lanai no pirkstiem. Viņa dzirdēja to atsi­tamies pret akmens grīdu.

- Lana, tu vari viņu izglābt, lūdzās Deka.

Es nevienu nevaru izglābt, nodomāja Lana. Vismazāk jau pati sevi.

Lana pakāpās divus soļus atpakaļ.

Pēdējais, ko viņa redzēja, bija Deka, kas metās pie Edīlio.

Lana atgriezās pie sava pavēlnieka.

Загрузка...