DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA

17 STUNDAS, 49 MINŪTES

- Ko tu gribi, Kein? no ārpuses skanēja Sema balss. Viņš izklausījās nikns un satriekts. Sakauts.

Keins pielieca galvu. Viņš izbaudīja šo mirkli. Šo uzvaru. Pagājušas tikai četras dienas, kopš viņš bija atguvis kaut kādu paškontroles pakāpi. Un nu viņš bija uzveicis Semu.

- Četras dienas, teica Keins pietiekami skaļi, lai to dzir­dētu visi, kas atradās telpā. Tik ilgs laiks man bija vajadzīgs, lai uzvarētu Semu Tempļu. Tad viņš uzlūkoja Dreiku. Četras dienas, viņš noņirdzās. Un ko tu paveici tajos trijos mēne­šos, kamēr es biju slims?

Dreiks paskatījās viņam acīs, taču tad saminstinājās un nodūra skatienu. Dreikam vaigos bija sakāpis sārtums, acīs vīdēja bīstams spīdums, tomēr sastapties ar Keina triumfējošo skatienu viņš nespēja.

- Atceries to, kad beidzot būsi sadomājis mani gāzt, Dreik, Keins čukstus sacīja.

Laimē starodams, viņš uzlūkoja savu komandu. Džeku, kas vēl arvien sēdēja pie datora, viscaur nošķiedies asinīm, taču tā iegrimis darbā, ka tik tikko saprata, kas notiek. Vaboli, kas te parādījās, te atkal pazuda skatienam. Diānu, kura izlikās, ka notiekošais uz viņu neattiecas. Abus dimošos Dreika kareivjus.

- Ko es gribu? Keins kliedza sienā izdedzinātajā cau­rumā. Tad, lai pastiprinātu efektu, izrunāja katru vārdu atse­višķi. Ko. Es. Gribu?

Un tad Keina skatiens kļuva neizteiksmīgs. Kādu mirkli tas bija tikai īss mirklis, pirms viņš atkal atjēdzās, viņš nespēja atcerēties, ko tad īsti grib. Citiem šī svārstīšanās paslīdēja garām. Bet pašam Keinam ne.

Ko viņš gribēja?

Keins meklēja atbildi un atrada tādu, kas varētu noderēt.

- Tevi, Sem, viņš sacīja. Es gribu, lai tu ienāc šeit viens pats. To es gribu.

Ķīlnieki Mikijs un Maiks neticīgi saskatījās. Keins varēja uzminēt viņu domas: lielais varonis Sems ir izgāzies.

Sema balss skanēja slāpēti, taču saklausāmi. Es to labprāt darītu, Kein. Ja gribi dzirdēt patiesību, tad varbūt tas pat būtu atvieglojums. Sems runāja vārgi. Viņš šķita sakauts. Keina ausīm tās bija saldas, burvīgas skaņas. Bet mēs visi zinām, kā tu rīkojies, kad nav neviena, kurš varētu tevi apturēt. Tāpēc nē.

Keins izdvesa skaļu, teatrālu nopūtu. Viņš smaidīja pa visu ģīmi. Jā, to jau es no tevis sagaidīju, Sem. Tāpēc man ir cits piedāvājums. Man ir padomā darījums.

- Darījums? Ko pret ko?

- Pārtiku pret gaismu, atbildēja Keins. Viņš pielika roku pie auss kā ieklausīdamies. Diānai viņš čukstus sacīja: Vai dzirdi? Tā vien izklausās, ka mans brālis ir sapratis, ka ir uzvarēts. Sapratis, ka tagad ir kļuvis par manu… kāds būtu pareizais vārds? Kalpu? Vergu?

- Man gan izskatās, ka tas, kurš iekļuvis ķezā, esi tu, Kein! iesaucās Sems.

Keins samirkšķināja acis. Kaut kur prāta dzīlēs uzzibsnīja spožs brīdinājuma signāls. Viņš tikko bija pieļāvis kļūdu. Viņš nezināja, kādu, tomēr kļūdu.

- Es? Keins kliedza pretī. Nedomāju vis. Man pieder gaismas slēdzis, brālīt.

- Jā, tā laikam ir, sauca Sems. Toties tu atrodies ielen­kumā. Un, ja tev Koutsā iet uz beigām pārtika, tad pieļauju,

ka tev tās necik daudz nav arī līdzi. Tā nu es spriežu, ka tu itin drīz būsi pamatīgi izbadējies.

Keina smaids sastinga.

- Kāds negaidīts pavērsiens, sausi noteica Diāna.

Keins pakošļāja īkšķa nagu, tad nokliedzās: Ei, brālīt,

varbūt man tev jāatgādina, ka te pie manis par ķīlniekiem ir divi tavi cilvēki?

Iestājās ilgs klusums, un Keins saspringa, domādams, ka Sems uzsāks vēl vienu uzbrukumu. Beidzot Sems ierunājās. Viņa balss skanēja gan drūmāk, gan apņēmīgāk. Uz priekšu, Kein, dari ar ķīlniekiem, ko esi nolēmis. Tad tev ķīlnieku vairs nebūs. Un tu tik un tā būsi izsalcis.

- Tu domā, ka es kavēšos šos ķīlniekus nodot Dreika rīcībā? draudēja Keins. Tu varēsi paklausīties, kā tie brēc. Viņš juta, kā pašam vaigos sakāpj sārtums. Sema atbildi viņš zināja, un tā nebija ilgi jāgaida.

- Divas sekundes pēc tam, kad izdzirdēšu kādu kliedzam, mēs dosimies iekšā, pavēstīja Sems. Līs asinis, un man labāk patiktu bez tā iztikt. Bet tu zini, ka man ir gana daudz cilvēku, kuriem ir pietiekami liels spēks, lai to paveiktu.

Keins atkal zelēja īkšķa nagu. Viņš palūkojās uz Diānu, cerēdams, ka viņai varētu būt padomā kāds risinājums, kāda noderīga doma. No Dreika skatiena viņš cītīgi izvairījās.

- Nu tad man ir labāka doma, sauca Sems. Kā būtu, ja es tev atvēlētu desmit minūtes, kuru laikā tu no šejienes aizvāktos? Un dodu tev savu goda vārdu, ka varēsi atgriezties Koutsā.

Keins izspieda smieklus, kas gan vairāk izklausījās pēc rēciena. Beigts numurs, Sem. Es šo vietu pārvaldu. Un tu pats vari atgriezties savā pavisam tumšajā pilsētā.

Atbildes nebija.

Klusums bija daiļrunīgs. Semam vairs nebija vajadzības runāt. Un Keinam vairs nebija palicis nekas, ko teikt. Viņam bija sajūta, it kā ap krūtīm būtu stīpa, kas sažņaudzas aizvien ciešāk un ciešāk. It kā viņam vajadzētu cīnīties pēc elpas.

Kaut kas bija šķērsām. Kaut kas bija ļoti, ļoti šķērsām. Bailes, kas mita Keina murgos, tagad brieda viņa galvā kā draudīgs paisuma vilnis. Viņš bija slazdā.

- Stāviet mierā! Dreiks uzrūca saviem kareivjiem, kad tie pārmija satraukti skeptiskus skatienus.

Diāna pagriezās savā krēslā. Ko nu, Bezbailīgais Vadoni? Viņam ir taisnība: pārtikas mums nav.

Keins sarāvās. Viņš izlaida roku caur matiem. Galva likās karsta.

Pārņēma sajūta, it kā viņam aiz muguras kāds ložņātu. Keins aši pagriezās, taču, izņemot to meiteni Britniju uz grī­das, tur neviena nebija.

Kā viņš nebija paredzējis, ka tā notiks? Kā viņš nebija sapratis, ka tiks šeit iesprostots? Pat ja viņš spētu kaut kā sasniegt savus ļaudis Koutsā, to bija daudz mazāk nekā pulkā, kuru komandēja Sems.

Un neviens jau arī nenāktu. Nenāktu uz šejieni. Kad šo vietu aplencis Sems.

Dažu stundu laikā Sems varēja sapulcināt pie spēkstacijas kādu pussimtu cilvēku. Bet ko varēja iesākt Keins?

Ko viņš varēja iesākt?

Viņi bija ieņēmuši spēkstaciju. Viņi bija izslēguši Perdidobīčā gaismas. Bet nu viņi atradās gūstā. Tas bija kaut kas neiespējams.

Keins sarauca uzacis, cenzdamies koncentrēties. Kāpēc viņš to vispār bija izdarījis? Minūtes laikā gavilējošais triumfs bija pārvērties drūmā pazemojumā.

Ko viņš bija izdarījis? Tam nebija jēgas. Tas viņam neko nedeva. Viņš bija apsēsts ar vienu vienīgu domu: ieņemt spēkstaciju. Ieņemt un paturēt. Un tad…

Tad…

Keins juta, ka atkal aizslīd. Domas virpuļoja aizvien tālāk lejup un lejup, it kā zem viņa būtu pavēries bezdibenis.

Apjēga bija pēkšņa un šausminoša. Spēkstaciju viņš nebija ieņēmis tāpēc, lai iegūtu saviem ļaudīm pārtiku, un pat ne

tāpēc, lai parādītu Semam savu spēku. Keinu šurp nebija atdzinušas viņa paša alkas.

Viņš nobālējis uzlūkoja Dreiku.

- Tas ir viņa dēļ, teica Keins. Tas viss ir tikai viņa dēļ.

Dreiks, neko nesaprazdams, piemiedza acis.

- Viņš ir badā, čukstus sacīja Keins. Izrunādams šos vārdus, viņš redzēja Diānas acīs ataustam apjēgu, un tas bija mokoši. Viņš ir tumsā un badā.

- Kā tu zini? noprasīja Dreiks.

Keins izpleta rokas, nespēdams neko pateikt. Vārdi nenāca.

- Tāpēc viņš palaida mani vaļā. Keins to teica drīzāk pats sev nekā Diānai vai Dreikam. Tāpēc arī viņš palaida mani vaļā. Tāpēc.

- Vai tu man gribi teikt, ka patlaban mēs visi kopā izdzīvo­jam kaut kādu tavu drudža murgu? Diāna, nespēdama tam noticēt, balansēja starp smiekliem un asarām. Vai gribi teikt, ka mēs to visu paveicām tikai tāpēc, ka tavā galvā iemitinājies tas tuksneša briesmonis?

- Ko viņš no mums grib? jautāja Dreiks. Viņa balss ska­nēja dedzīgi, nepavisam ne nikni. Suns, kas par visu varu vēlas iepriecināt savu īsto saimnieku.

- Mums tas jāaiznes viņam. Mums viņš jāpabaro, atbil­dēja Keins.

- Kā viņš jābaro?

Keins nopūtās un uzlūkoja Džeku. Barība, kas ienes gaismu viņa tumsā. Tas pats, kas apgādā ar gaismu Perdidobīču. Urāns.

Džeks lēnām purināja galvu saprazdams, bet negribē­dams saprast. Kein, kā mēs to izdarīsim? Kā mēs izdabūsim urānu no kodola? Kā pārvietosim to jūdzēm tālu pāri tuksne­sim? Tas ir smags. Tas ir bīstams. Tas ir radioaktīvs.

- Kein, tas ir neprāts, lūdzoši teica Diāna, stiept radio­aktīvo urānu pāri tuksnesim. Kāds tev no tā būs labums? Kāds labums no tā būs jebkuram no mums? Kāda tam visam jēga?

Keins minstinājās. Viņš rauca pieri. Diānai bija taisnība. Kāpēc viņam būtu jākalpo Tumsai? Lai tas radījums pats sevi baro. Keinam bija savas problēmas, savas vajadzības, savas…

Rēciens bija tik skaļš, ka likās nodrebinām sienas. Tas piepildīja telpu un notrieca Keinu uz ceļiem. Viņš aizspieda ar rokām ausis, cenšoties to aizturēt, bet tas nāca atkal un atkal, līdz viņš sakņupa, sarāvās čokurā un cīnījās ar pēkšņu vēlmi iztukšot iekšas.

Tad tas beidzās. Klusums iezvanījās.

Keins lēnām atvēra acis. Diāna skatījās uz viņu kā uz jukušu. Dreiks neticīgi blenza, teju gatavs smieties. Džeks izskatījās mazliet uztraucies.

Viņi to nebija dzirdējuši. Šis necilvēciskais, neizturamais rēciens bija domāts vienīgi Keinam.

Sods. Gajafāgam bija jāklausa.

- Kas ar tevi notiek? jautāja Diāna.

Dreiks piemiedza acis un atklāti pavīpsnāja. Tā ir Tumsa. Keins vairs nerullē. Mums ir jauns pavēlnieks.

Savukārt Diāna ietērpa vārdos paša Keina domas.

- Nabaga Keins, viņa teica. Ak tu nabaga jukušais puisīti!

Ik solis Lanai likās tik skaļš, it kā viņa staigātu pa milzīgām basa bungām. Kājas bija stīvas, ceļi negribēja locīties. Pēdas sajuta katru oli tā, it kā viņa ietu basām kājām.

Meitenes sirds dauzījās tik stipri, ka likās to var saklausīt teju vai visa pasaule.

Nē, nē, tā bija tikai viņas iztēle. Nebija citu skaņu kā vien krosa kurpju šņirkstoņa pa granti. Sirdspuksti dunēja tikai viņas pašas ausīs. Viņa nepārvietojās skaļāk par peli.

Taču Lana bija pārliecināta, ka tas viņu dzird. Kā pūce, kas ieklausās naktī un vēro savu upuri, tas vēroja un gaidīja, un visa viņas slepenība tam viņam, būtnei, Tumsai bija tikpat kā ragu orķestris.

Bija uzlēcis mēness. Vai tas, kas likās esam mēness. Mir­dzēja zvaigznes. Vai kaut kas ļoti līdzīgs zvaigznēm. To sud­rabotā gaisma apmirdzēja krūmu galotnes un akmeņu krāvu­mus, visur metot dziļas ēnas.

Lana apņēmīgi turpināja ceļu. Ierocis, ko viņa stiepa labajā rokā, berzējās gar augšstilbu. Kabatas lukturītis pagaidām izslēgts spraucās ārā no kabatas.

Tu domā, ka es tev piederu. Tu domā, ka vari valdīt pār mani. Es nevienam nepiederu. Neviens pār mani nevalda.

Kaut kur priekšā nakts melnumā pamirkšķināja divi gais­mas punktiņi.

Lana sastinga.

Abas gaismiņas lūkojās viņā. Tās nekustējās.

Lana pacēla ieroci un notēmēja. Tieši starp abiem gaišajiem punktiem.

Šāviena eksplozija uz mirkli apgaismoja nakti.

Tās gaismā meitene ieraudzīja koijotu.

Tad tas pazuda, un viņai ausīs zvanīja. Aizmugurē, zemāk uz takas, viņa dzirdēja ar brakšķi aizcērtamies koka durvis un Cepuma balsi: Lana! Lana!

- Ar mani viss ir kārtībā, Cepum. Ej iekšā. Aizslēdz durvis! Dari, ko tev saku! viņa nokliedzās.

Lana dzirdēja durvis aizcērtamies.

- Es zinu, ka tu te esi, Barvedi, teica Lana. Tikai šoreiz es neesmu tik bezpalīdzīga.

Lana atsāka virzīties uz priekšu. Sprādziens, izšautā lode kaut arī tā, gandrīz droši, nebija trāpījusi mērķī viņu iedro­šināja. Tagad meitene zināja, ka mutantu koijotu vadonis ir šeit, ka tas vēro viņu. Lana bija pārliecināta, ka Tumsai jau viss ir zināms.

Labi. Brīnišķīgi. Tā bija pat labāk. Vairs nekādas slapstī­šanās. Viņa varēja doties uz raktuvēm un paņemt no miroņa atslēgu. Un tad iet atpakaļ uz ēku, kur viņu gaidīja Cepums ar Patriku.

Bija patīkami sajust ieroci rokā.

- Nāc vien, Barvedi, viņa nomurmināja. No lodēm nemaz nav bail, ko?

Taču, pienākot pie raktuvju ieejas, pagaisa visa Lanas bravūra. Mēnesgaisma piešķīra šķērsbaļķim virs ieejas maigi sudrabainu vizējumu. Un zem tā pletās melnummelna mute, kas badīgi gaidīja, kad varēs viņu aprīt.

Nāc pie manis.

Tā ir tikai iztēle. Nekādas balss nav.

Tu man esi vajadzīga.

Lana iededza kabatas lukturīti un notēmēja tā staru uz alas muti. Tikpat labi viņa būtu varējusi tēmēt naksnīgajās debesīs. Stars neko neapgaismoja.

Lukturītis kreisajā rokā. Smagā pistole labajā. Pēc viņas šāviena tā izdvakoja kordītu. Grants šņirkstoņa. Locekļi smagi kā svins. Prāts tādā kā sapņa stāvoklī, visa uzmanība koncen­trēta uz vienkāršā uzdevuma veikšanu.

Lana stāvēja pie raktuvju ieejas. Virs tās, uzrāpies uz šau­rās klintsradzes un atņirdzis zobus pret viņu, stāvēja Barvedis.

Meitene notēmēja ar lukturīti un pacēla pistoli stara vir­zienā, taču koijots aizšāvās prom.

Viņš nemaz necenšas mani aizturēt, saprata Lana. Viņš tikai vēro. Viņš ir Tumsas acis un ausis.

Raktuvju ieeja. Stars meklēja mērķi un, to atradis, apstājās.

Miroņa seja un visa galva bija tāda kā sarāvusies, iedzel­tenā āda cieši pārvilkta pār kauliem, kas pacietīgi gaidīja, kad varēs kļūt redzami. Raupjais, salāpītais džinsa audums salīdzinājumā ar šķietami mūžveco mūmijas miesu un savī­tušai zālei līdzīgajiem matiem šķita gandrīz jauns.

Lana pietupās viņam līdzās. Sveiks, Džim, viņa teica.

Tagad bija jāizvēlas starp ieroci un gaismu. Lana nolika pistoli uz Džima iekritušajām krūtīm.

Viņa sataustīja labās puses priekšējo kabatu. Wrangler džinsi. Kabata bija vaļīga, un roku tajā iebāzt nenācās grūti.

Bet kabata izrādījās tukša. Tikpat viegli aizsniedzama bija arī aizmugures kabata, bet arī tā bija tukša.

- Piedod. To teikdama, Lana satvēra džinsu jostu un pavēla līķi pret sevi, atklājot otru aizmugures kabatu. Kustināt mironi bija savādi, negaidīti viegli liela daļa svara acīmre­dzot bija izgarojusi.

Tukša.

- Cilvēks beigts.

Šo balsi viņa tūdaļ pat pazina. To nebija iespējams aizmirst. Tas bija Barveža neskaidrais, smalkais ņurdiens.

- Jā, es to pamanīju, atteica Lana. Meitene jutās lepna par to, cik mierīgi skanēja viņas balss. Iekšēji viņu bija pārņē­musi panika: vairs tikai viena kreisā kabata, un ja nu atslēgu nav arī tur?

- Ej pie Tumsas, teica Barvedis.

Viņš stāvēja kādu divpadsmit pēdu attālumā, gatavs uz­brukumam. Vai viņa paspēs satvert ieroci, pirms Barvedis viņai uzklups?

- Tumsa teica, lai pārbaudu šī puiša kabatas, sacīja Lana.

- Tumsa man teica, ka gribot košļeni. Tā domā, ka varbūt Džimam kabatā kāda aizķērusies.

Atrodoties Barveža gūstā, Lana bija sākusi cienīt koijotu vadoņa nežēlīgo apņēmību, viņa viltību un spēku. Bet ne saprātu. Par spīti mutācijai, kuras dēļ šis radījums bija iegu­vis runas spēju, viņš bija un palika tikai koijots. Koijots, kura saprašanas robežas nesniedzās tālāk par grauzēju medīšanu un sava bara pārvaldīšanu.

Lana atgrūda līķi tālāk, apveļot to atpakaļ, lai tiktu pie pēdējās kabatas. Ierocis noklakšķēja uz akmens; starp Lanu un ieroci tagad atradās Vientuļnieks Džims.

Nebija iespējas to sasniegt, pirms Barvedis būs sasniedzis viņu.

Lana taustījās, līdz atrada kabatu.

Tajā bija kaut kas auksts un šķautņains.

Viņa izvilka atslēgas, cieši sažņaudza tās dūrē, tad iebāza savā kabatā.

Lana pārliecās pār nabaga mirušo Džimu un spīdināja lukturīti, līdz ieraudzīja ieroci.

Barvedis raidīja dziļas, rūcošas rīkles skaņas.

- To man prasīja Tumsa, teica Lana.

Viņas pirksti saslēdzās ap to. Lēnām, ceļiem krakšķot, viņa piecēlās kājās.

- Aizmirsu. Man vēl kaut kas jāpaņem, viņa teica. Mei­tene devās tieši pretī koijotam.

Bet Barvedim jau bija par daudz.

- Ej pie Tumsas, cilvēk.

- Ej ellē, koijot, atbildēja Lana. Viņa nepārvietoja luktu­rīša staru, neizgaismoja savu kustību, bet tikai pacēla ieroci un šāva.

Vienreiz. Otrreiz. Trīs reizes. Bum-bum-bum!

Katrs šāviens bija kā zibens uzliesmojums. Kā apdullinoša gaisma.

Atskanēja koijota sāpju spiedziens, kas liecināja par pilnīgi apmierinošu trāpījumu.

Gaismas uzliesmojumā Lana redzēja Barvedi lecam. Re­dzēja, kā viņš, nesasniedzis mērķi, smagi piezemējas.

Nu jau Lana bija tam garām un skrēja lejup pa taku. Viņa skrēja pa galvu pa kaklu, neko neredzot un nedzirdot. Skrie­dama meitene kliedza, bet ne aiz bailēm.

Lana izkliedza izaicinājumu.

Viņa izkliedza triumfu.

Viņai bija atslēga.

Загрузка...