Bads

trīsdesmitā nodaļa

13 STUNDAS, 38 MINŪTES

Keins bija pārguris. Atlaidies spēkstacijas priekšnieka dīvānā, viņš bija iemidzis un patlaban modās. Zēns modās lēnām. Viņš nespēja noorientēties. Nevarēja saprast, kur atro­das. Atverot acis, viss ap viņu, pat kabineta putekļainās mēbe­les, šķita vibrējam.

Keins izberzēja acis un uzslējās sēdus.

Spēkstacijas priekšnieka krēslā kāds sēdēja. Zaļš cilvēks. Zaļu to padarīja kaut kāda iekšēja blāzma, itin kā viņā, izda­līdamas nepatīkamu spīdumu, degtu kaut kādas ķimikālijas.

Cilvēkam nebija sejas. Tā apveidi bija raupji kā līdz galam neizveidots māla modelis. Palūkojies ciešāk, Keins ieraudzīja miljons sīku kristāliņu; daži nebija lielāki par punktu, citi bija gandrīz cukurgrauda lielumā. Visa šī kristālu masa atradās nemitīgā kustībā kā iztramdītas skudras, kas rāpjas cita pār citu.

Keins aizvēra acis. Kad viņš tās no jauna atvēra, parādība bija izgaisusi.

Halucinācija. Pie halucinācijām Keins jau bija pieradis.

Viņš piecēlās kājās, taču jutās nedroši. Viņš pats sev likās slims, itin kā būtu saķēris gripu vai ko tamlīdzīgu. Seja bija norasojusi sīkām sviedru lāsēm un krekls pielipis pie ādas.

Keinam gribējās izvemties, taču kuņģī nekā nebija.

Cauri stiklam varēja redzēt vadības telpu. Diāna bija aiz­migusi vai arī tikai iesnaudusies. Viņa sēdēja uz krēsla, kājas

uzcēlusi uz galda. Bez matiem meitene šķita svešāda. Keinam Diānas mati bija patikuši.

Džeks bija nolicis galvu uz tā paša galda; seja pietūkusi, lūpas šņākuļojot piepūstas kā zīdainim.

Abi ķīlnieki atslīguši viens pret otru, ari aizmiguši.

Nogalinātā meitene Britnija gulēja kņūpus uz grīdas. Kāds bija viņu pārbīdījis. Izskatījās, it kā kāds būtu centies viņu pastumt zem galda, lai tā nebūtu pa kājām. Asiņu peļķe ap viņu bija izsmērējusies.

Nomodā bija vienīgi Dreiks. Viņš stāvēja, atbalstījies pret sienu nekustēdamies un pat nemirkšķinādams; pātagas roka aptīta ap vidukli, otrā rokā mašīnpistole.

Keins sagrīļojās. Ar pūlēm atguvis līdzsvaru, viņš iztais­noja plecus un noslaucīja no mutes siekalas. Viņam jāizskatās stipram. Palūk, cik stiprs izskatījās Dreiks itin kā tas, kurš komandē, būtu viņš.

Keins prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz Dreiks beidzot no­lems ieņemt viņa vietu. Keina ilgo nevarības mēnešu laikā viņš to nebija mēģinājis. Bet tagad, no jauna dodot pavēles, viņš zināja, ka Dreiks skaišas.

Atguvis līdzsvaru, Keins sāka virzīties uz vadības telpu. Nebija viņš vēl lāgā ticis līdz kabineta durvīm, kad pāri gāzās atmiņu viesulis, kas gandrīz nogāza viņu no kājām. Keins pieķērās pie durvīm un drebēdams palika, pie tām turoties.

Tas nāca pār viņu kā bads. Briesmīgāks par visu, ko viņš līdz šim bija jutis. It kā zem ādas nebūtu nekā cita kā vien rēcošs, izbadējies tīģeris.

Badā un tumsā.

Keins iešņukstējās. Viņš sevi pieķēra, pirms bija paguvis izgrūst vēl vienu šņukstu, bet izmisuma pilnā skaņa jau bija izlauzusies pār lūpām. Vai Dreiks to saklausīja?

Liec mani mierā, Keins domās lūdzās. Es darīšu visu, ko vēlies, tikai liec mani mierā.

Blenzdams grīdā, Keins ieraudzīja Dreika kājas. Dreiks bija pietuvojies pavisam nedzirdami. Vai arī Keins bija tādā stāvokli, ka neko nedzirdēja.

- Vai ar tevi viss kārtībā? apjautājās Dreiks.

- Nekādas vainas! Keins atcirta.

- Labi. Man par to patiess prieks.

Keins paspraucās garām, pacenzdamies pa ceļam pamatīgi iebukņīt viņam ar plecu.

- Par ko jūs vispār domājat, ka guļat? Keins skaļā balsī noprasīja. Varbūt Sems tur, ārpusē, to vien gaida, kad varēs mums uzbrukt.

- Par Semu mums necik ilgi nebūs jāuztraucas, noteica Dreiks. Tikai līdz brīdim, kad tiks pabarots viris.

Keins iespēra pa Džeka krēslu. Viņš spēra vietā, kas bija vistuvāk ķīlniekiem. Mostieties! Visi! Ārā gandrīz jau ir diena. Varbūt Sems kaut ko plāno.

- Kas tev kaiš? jautāja Diāna. Vai tevi uzmodināja tavs pavēlnieks briesmonis? Noplīkšķināja savu vājprātīgo pātagu, un tu palēcies?

- Aizveries! mežonīgi uzkliedza Keins. Man tas no tevis nav jāklausās. Vai kāds ir pameklējis pārtiku?

- Vai tev nešķiet, ka Sema ļaudis šo trīs mēnešu laikā te visu ir jau sīki un smalki izķemmējuši? iebilda Diāna, bet vairs ne tik naidīgi kā līdz šim.

- Ne jau to es jautāju! kliedza Keins. Es jautāju, vai kāds no jums, stulbajiem, slinkajiem idiotiem, ir pacenties pameklēt kaut ko ēdamu. Atbilde ir vai nu “jā”, vai “nē”.

- Nē, Diāna atbildēja par visiem.

- Tad pakustiniet savas pakaļas un ejiet pameklēt! pavē­lēja Keins.

Diāna nopūtusies piecēlās kājās. Man nudien nav iebil­dumu pret mazu pastaigu.

Piecēlās arī Džeks. To pašu darīja abi Dreika bruņotie ban­dīti. Visi četri izklīda pa dažādiem gaiteņiem.

- Tikai nebāziet degunu ārpusē! Keins nokliedzās tiem pakaļ.

Tad viņš pavilka sāņus Dreiku. Vai Džeks jau ir ticis galā?

- Domāju gan. Pirms nolūza, viņš izskatījās visai apmie­rināts.

Keins pamāja ar galvu. Mums jātiek no šejienes ārā, cik ātri vien iespējams.

- Vai mums vispirms nav jāmēģina tikt galā ar Semu? Dreiks pajautāja.

Keins izgrūda nīgru smiekliņu. Tu to saki tā, it kā tas būtu sasodīti vienkārši. It kā novākt Semu būtu tīrā bērnu spēle. Viņš papurināja galvu. Nē. Mēs rīkosimies citādi. Ja Sema cilvēki mūs pārtvers, mēs, lai liktu tiem atkāpties, izmantosim urānu.

Pats to negribēdams, Dreiks pasmaidīja. Piedraudēsim to uzmest viņiem virsū?

- Piedraudēsim atraut to vaļā, teica Keins. Uzlaist gaisā un atraut vaļā.

- Un tad visi tumsā spīdēs. Dreiks to pateica kā kaut ko iepriecinošu.

- Man būs brīva tikai viena roka, turpināja Keins. Tad nu tev beidzot būs iespēja izmantot stroķi, kurš tev tik ļoti patīk.

- Vai mums vajadzētu aizsūtīt uz Koutsu Vaboli? jautāja Dreiks. Lai atved šurp vairāk mūsējo?

- Viņi nenāks, Keins neizteiksmīgi noteica.

Bija dzirdama kņada, un Keins, palūkojies sāņus, ierau­dzīja Džeku jožam pa gaiteni un viņam pakaļ Diānu, kura neveiksmīgi centās viņu aizturēt. Kā divgadīgs bērns, kas cenšas savaldīt satrakojušos bulli.

- Tu! kliedza Džeks.

Viņš vicināja gaisā dūri, un Keins ieraudzīja tajā sažņaug­tus kailus vadus, izlocījušos kā mata tievuma čūskas.

- Tu teici, ka esi tos aizvācis! Džeks apsūdzēdams kliedza.

- Ā, nūjā, laikam kādu būšu aizmirsis, noteica Dreiks.

- Ei, varbūt tu tur, klīzdams apkārt, atradi arī savu draudzeni?

Džeks sastinga. Ko?

Dreiks, attinis pātagas roku, bija gatavs kuru katru brīdi likt to lietā. Uzskrējusi vadiem, viņa noteikti attīstīja pama­tīgu ātrumu. Izšāvās tiem cauri kā jau Brīze. Ak, pag, tā nav pareizi. Nevis Brīze izšāvās cauri vadiem, bet gan vadi cauri Brīzei.

- Viņa… ko… elsoja Džeks.

- Un pārgrieza viņu tieši uz pusēm, Dreiks atklāti līks­moja. Skats noteikti bija labais. Tev tas būtu licies intere­santi redzēt visas viņas iekšas, pārgrieztas tieši uz pusēm. Pāršķeltas kā ar kārtīgu gaļas tuteni.

- Es tevi nogalināšu, Džeks nočukstēja.

- Nevajag…

Bet Džeks, pagrūdis Diānu malā, metās virsū Dreikam.

Dreiks pamanījās trāpīt viņam ar savu pātagu, bet tikai vienu vienīgu reizi. Džeks blieza viņam kā futbola aizsargs. Dreiks lidoja pāri telpai, lidoja tā, it kā būtu izskrējis priekšā braucošam autobusam.

Lai arī cik smagi viņš piezemējās, tomēr uzslējās kājās un atkal šāva ar pātagu. Atskanēja skaļš plīkšķis, un Džeka kreklā parādījās plīsums.

Džeku tas neapturēja, viņš atkal metās virsū Dreikam. Bet tad pēkšņi vairs nespēja pakustēties. Spēra soli, bet kājas neklausīja.

Keina paceltā roka turēja viņu ar nepārvaramu spēku.

- Laid mani vaļā, Kein! auroja Džeks.

- Viņš tevi tīšām kaitina, idiot! kliedza Keins. Vilinājums ļaut Džekam nogalināt Dreiku bija milzīgs. Tas atrisinātu pašu lielāko problēmu agri vai vēlu Dreiks metīs viņam izaicinā­jumu. Bet, lai vai kā, šobrīd viņš Keinam bija nepieciešams kaujā.

Dreiks trieca Džekam ar pātagu, taču arī tā, atsitusies pret neredzamu barjeru, apstājās pusceļā.

- Izbeidziet, jūs abi! uzbrēca Keins.

- Pamēģini tikai man pieskarties, es tevi nogalināšu! Dreiks bļāva uz Džeku.

- Teicu jums abiem pieverieties! auroja Keins. Viņš izvērsa abas plaukstas, vienu tēmējot uz Džeku, otru uz Dreiku. Abi atmuguriski aizlidoja pa gaisu. Džeks smagi pieze­mējās uz muguras. Dreiks vieglāk, jo nebija apveltīts ar Džeka pārcilvēcisko spēku; atsities pret sienu, viņš noslīdēja zemē.

Ar acs kaktiņu notvēris kustību, Keins ieraudzīja abu ķīl­nieku muguras brīdi, kad tie metās ārā no telpas.

Keins apsviedās, lai notēmētu, bet abi jau bija ārā no viņa redzeslauka. Viņš dzirdēja, kā attālinās bēgošo soļi. Ķeriet viņus! uzkliedza Keins.

Bet Dreiks slējās augšā pārāk lēni, un arī no Džeka nekāds palīgs nebija. Abi Dreika kaušļi stāvēja sastinguši kā sālsstabi. Piepeši Keins saprata, ka tie ir uzticami Dreikam un tātad arī pavēles gaida no Dreika, nevis no viņa.

Keins apsviedās riņķī, pacēla rokas, parāva abus tos draņ­ķus virs grīdas un aizlidināja pa gaiteni pakaļ ķīlniekiem.

- Atvediet tos atpakaļ! viņš auroja.

- Uzmanies! iesaucās Diāna.

Atskanēja šāviens. Neiespējami skaļš. Lodes lidoja Keinam gar ausīm kā spindzošas spāres.

Britnija!

Viņa nebija mirusi. Tikai bija tēlojusi beigtu un lēni, lēnītiņām virzījusies pēc ieroča, kas tai bija paslēpts zem galda.

Viņa vēl arvien gulēja sabrukusi uz grīdas. Nespēdama piecelties, pat ne apsēsties, Britnija gulēja uz sāna un šāva. Keins, vairīdamies no ložu krusas, atlēca sāņus.

Smagi atsities pret galdu, viņš nokrita uz ceļiem. Keins steidzās izvērst plaukstas, bet pistoles stobrs bija žiglāks.

Tomēr pati ašākā izrādījās Dreika pātagas roka. Tā rāvās uz priekšu un aptinās ap Britnijas plaukstas locītavu. Pistole turpināja šaut, bet lodes skrēja sienā un griestos.

Keins saniknots nomērķēja uz meiteni ar visu savu roku spēku. Viņa aizslīdēja pa grīdu un atsitās pret sienu tik ātri, ka Dreiks, kurš vēl arvien bija sažņaudzis Britnijas roku, tika parauts viņai līdzi.

Keins pielēca kājās un, turpinādams tēmēt uz Britniju, pacēla viņu labu tiesu virs grīdas.

- Tu maitas gab… izgrūda Britnija, un pēkšņi viņa pati bija lode, kas traucās pa gaisu.

Meitene ielidoja caurumā, ko sienā bija izdedzinājis Sems.

Tāds pat nebija Keina nolūks. Tam skuķim bija paveicies.

Vai ari kāds viņu sargāja.

Deka uzticami stāvēja sardzē. Te piepeši no vadības telpas atskanēja šāvienu troksnis.

Viņa pielēca pie sienas tieši brīdī, kad kaut kas izlidoja pa izdedzināto caurumu. Skaņa, ar kādu tas piezemējās, nepār­protami liecināja, ka pret zemi atsities cilvēka ķermenis.

Pārāk apstulbusi, lai rīkotos, Deka kādu bridi vienkārši blenza.

Tad atskanēja šāvieni no labās puses, no turbīnu ēkas. Durvju aiļu ierāmēja spilgti dzelteni uzliesmojumi.

Izlauzusies no transa, Deka metās uz durvīm. Edīlio ka­reivji, pielēkuši kājās, viņai piebiedrojās.

- Ork! Ork! sauca Deka.

Viņa to drīzāk saklausīja nekā ieraudzīja. Zēns briesmonis bija aizmidzis džipa aizmugurē, un, viņam svempjoties ārā, nodžinkstēja atsperes.

Durvju ailā parādījās abi Keina bruņotie huligāni. To ieroči bija notēmēti uz diviem bēgošiem siluetiem.

Šāviens, un viens no bēgošajiem, pat nepaguvis iekliegties, nokrita. Otrs turpināja skriet, skriet, skriet.

- Man izdevās! Izdevās! kāds klaigāja, taču viņa balsī jautās drīzāk šausmas nekā lepnums.

- Teilore! uzsauca Deka. Novērs viņu uzmanību!

- Lecu! atsaucās Teilore un tūdaļ pat izgaisa.

- Ak mans Dievs, laikam esmu viņu nogalinājis! kunk­stēja tā pati balss.

Deka pacēla rokas, un abi šāvēji atrāvās no zemes. Viens atsitās pret durvju ailas augšmalu. Otrs ieslīdēja iekšā, prom

no Dēkas sniedzamības lauka. Šaušana norima. Bēgošais ķīl­nieks elsodams sabruka aiz automašīnas.

Bridi Teilore skrēja blakus Dēkai.

Bet pēc sekundes viņa grīļodamās, vēl arvien viegli rikšo­dama, parādījās spēkstacijas vadības telpā.

- Tu, stulbais psihs! Keins kliedza uz Dreiku.

Dreiks bija kļuvis balts kā krīts, krāsu nebija mainījušas tikai viņa saltās, pelēkās acis. Es tev tikko izglābu dzīvību!

-Tu biji idiots! Tu kaitināji Džeku, lai patīksminātos, kā viņš mokās! kliedza Keins. Un paskat, kas notika! Es biju aizņemts, turot jūs vienu no otra pa gabalu, un, re, kas notika, tu, stulbais bandīt!

- Ei! uzsauca Diāna.

Noskūtās galvas dēļ Teilore viņu pirmajā mirklī pat nepa­zina.

- Ei! Diāna uzsauca vēlreiz, šoreiz norādīdama uz Teilori.

- Mums ir ciemiņi!

Keins apsviedās un pašāva uz priekšu savas nāvējošās rokas, bet Teilore, pārlēkusi pāri telpai, parādījās tālākajā stūrī tieši viņam aiz muguras.

- Džek, tu, nodevējs! viņa uzkliedza un izlēca no telpas.

Teilore atgriezās, iznirdama tieši Dēkai deguna priekšā.

- Viņi tur ālējas. Mums tagad vajadzētu viņiem uzbrukt!

Deka apstājās un aši apsvēra. Viņai bija Orks un Teilore, un, protams, viņa pati. Vēl viņai bija trīs Edīlio puiši. Ķīlnieki vairs nebija šķērslis.

Bet vēl arvien bija dzīvi gan Keins, gan Dreiks. Abi ļoti, ļoti bīstami. Un bez viņiem vēl vismaz divi bruņoti huligāni.

- Nē, viņa sašļukusi noteica. Bez Sema ne.

- Mums jāuzbrūk tagad, tūlīt! klaigāja Teilore. Paskat, ko viņi izdarījuši! Viņa norādīja uz asiņaino ķēpu zemē.

- Paskat, ko viņi izdarījuši! Paskat, ko tie nezvēri izdarījuši!

Deka mierinot uzlika roku Teilorei uz pleca. Ja tagad dosi­mies iekšā, mēs zaudēsim, viņa teica. Un pat ja Sems būtu šeit… Tādu, kāds viņš bija tagad, Deka Semu līdz šim nebija redzējusi. It kā viņā būtu apdzisusi kāda dzirksts.

- Tev vienkārši bail, pārmeta Teilore.

- Nebrauc man virsū, Teilore, brīdināja Deka. Mums nepiemīt tik liels spēks. Pavisam vienkārši. Ja tagad uzbruk­sim, mēs zaudēsim. Semam būs vēl vairāk līķu, ko likt Edīlio aprakt. Nezinu, vai Sems var… viņa aprāvās. Par vēlu.

- Ko Sems var? noprasīja Teilore.

Deka paraustīja plecus. Neko. Tas puisis gluži vienkārši ir pārguris, tas arī viss. Diezin vai viņam šonakt vajadzīga vēl viena kauja.

Izskatījās, it kā Teilore gribētu strīdēties pretī. Tad viņas pleci saguma. Labi. Lai nu tā būtu.

- Aizšauj atpakaļ uz pilsētu. Pasaki Semam, kas noticis. Pastāsti viņam, ko tur iekšā redzēji.

- Tas man aizņems vairākas minūtes. Es to nevaru izdarīt vienā lēcienā, teica Teilore.

- Nu tad ej.

Teilore izgaisa, un Deka nikni spārdīja zemi. Viss bija nori­sinājies pārāk ātri, lai viņa pagūtu ko citu kā vien vērot.

Maiks Fārmers lēnām vilkās šurp no mašīnas, aiz kuras bija paslēpies. Mikijs gulēja uz mutes šaušalīgi nekustīgs. Britnijas atliekas bija īsts murgs.

Deka sajuta dusmu uzplūdu pret Semu. Pats aizlaidies un atstājis viņu par galveno. Nē, viņa neparko negribēja būt galvenā. Galu galā Sems nebija vienīgais, kurš atradās uz sabrukuma robežas.

Braiena… Šī doma bija kā nazis pakrūtē, kas dūra, dūra.

Viņa nekad nebija atklājusi Braienai, ko jūt. Un tagad bija par vēlu.

Pavisam tuvu, pie pašām kājām, kaut kas nokrita uz asfalta. Deka, palūkojusies lejup, ieraudzīja kaut ko līdzīgu cāļa kau­liem. Cepta cāļa kauliem.

Meitene pavērās augšup. Lai labāk saskatītu, viņa pakāpās atpakaļ.

Desmit stāvu augstumā turbīnu ēkas nedabiski spožajā gaismā kāds māja viņai ar rokām. Ļoti ātri.

Laiks šķita apstājies. Dēkai aizrāvās elpa. Viņa ielūkojās ciešāk; bija bail kļūdīties, bail noticēt, iekams nav gūta pilnīga pārliecība.

- Brīze? Deka pārsteigta čukstēja.

Uz īsu, pavisam īsu brīdi Deka nolieca galvu un pateicās Dievam. Braiena. Dzīva.

Dzīva un kā allaž nepacietīga vismaz tā izskatījās.

Spēkstacijas turbīnu troksnī Braiena nekādi nebūtu varē­jusi viņu sadzirdēt. Kā viņa tur nokļuvusi, palika noslēpums, bet, spriežot pēc tā, cik mežonīgi meitene māja ar rokām, viņa gribēja tikt lejā.

Deka pamāja. Viņa pat tikko jaušami pasmaidīja. Braiena dzīva!

Tagad Braiena bija salikusi rokas uz gurniem, kā jautā­dama: “Ko vēl kavējies?”

Deka brīdi apsvēra. Tad viņa norādīja uz vietu pie pašas sienas, labu gabalu no durvīm, kur bija paslēpušies Keina puiši ar ieročiem.

Braiena pamāja ar galvu. Deka pacēla rokas.

Tad Braiena lēca. Un palika gaisā. Gravitācija netrieca viņu zemē.

Deka dziļi ievilka elpu un uz sekundi atslēdza spēku. Brai­ena turpināja krist. Atkal iedarbināja, un Braiena apstājās. Ieslēgt. Izslēgt. Un nu jau Braiena planēja tikai dažas pēdas virs asfalta.

Deka viņu atbrīvoja, un Braiena, saņemdama vieglu trie­cienu ceļos, nolaidās zemē. Deka viņu noturēja stāvus.

- Kas te notiek? jautāja Braiena. Es dzirdēju šāvienus. Tie mani uzmodināja.

- Prieks tevi redzēt, Braiena, Deka sausi noteica. Visi domāja, ka tu esi pagalam.

- Re, ka neesmu vis. Tā tik vēl trūka.

Deka tik vien kā iecietīgi nogrozīja galvu.

Atstājušas Edīlio kareivjus pie durvīm ar gatavībā pacel­tiem ieročiem, abas piebiedrojās Maikam aiz furgona.

Maiks bija pārsteigts. Oho! Dreilcs teica Džekam, ka tu esot pagalam! Un Džeks, viņam noticējis, galīgi sagāja sviestā.

Braiena plati pasmaidīja. Ak, vai tiešām? Vai tiešām tā bija?

- Totāli. Viņš klupa virsū Dreikam kā tāds Aragorns. Mēģi­nāja šo nogalināt. Tāpēc arī mēs… tas ir, es, aizbēgu. Tad viņš paslēpa seju plaukstās un izplūda nevaldāmās raudās.

- Tev tas Datordžeks patīk? jautāja Deka. Lai neizrādītu savu iekšējo nemieru, viņa centās uzmanīgi modulēt balsi. Patlaban nebija īstais brīdis apgrūtināt Braienu ar jūtām, uz kurām viņa tik un tā nespētu atbildēt. Jūtām, kuras varbūt pat izraisītu Braienā dusmas. Atrazdamās Koutsā, Deka ar Braienu pat nebija draudzenes. Un Deka nebija pārliecināta, vai Braienai ir zināms par viņas homoseksualitāti.

- Līdz šim nebiju par to aizdomājusies, Braiena, izskatī­damās gauži apmierināta ar sevi, atbildēja. Bet laikam jau tā ir.

- Skaidrs, norijusi rūgtu kamolu, noteica Deka. Galve­nais, ka Braiena bija dzīva. Bet Mikijs un Britnija gan ne. Patlaban šeit komandēja Deka, un viņai bija jāpieņem lēmumi.

- Varbūt izstāstīsi man, kā nokļuvi uz jumta?

- Mm… nē. Bet, klau, tur augšā ir durvis, kas ved lejup iekšienē. Ja man būtu lauznis vai kaut kas tamlīdzīgs, es tās varētu dabūt vaļā, iekļūt iekšā un, pirms viņi ko apjēgtu, atkal izsprukt ārā. Uzgāztu…

- Nē, nē, krampjaini šņukstēdams, izmocīja Maiks. Tur vēl arvien ir tie vadi.

- Kādi vadi? brīnījās Braiena.

- Dreiks. Viņš apkārt telpai nostiepa vadus, lai, uzskrienot uz tiem, tu tiktu sagriezta gabalos.

Braienas parasti tik pašapzinīgajā sejiņā Deka pamanīja šausmas.

- Tāpēc ari Džeks mēģināja Dreiku nogalināt, turpināja Maiks. Džeks viņam teica, lai novāc tos vadus, un Dreiks izlikās, ka ir to izdarījis, bet patiesībā neizdarīja.

- Laikam jau ir labi, ka tu Džekam patīc, Brīze, noteica Deka. Vismaz Maiks tika prom.

Braiena neatbildēja.

- Nezaudē dūšu, meitēn! Deka centās viņu uzmundri­nāt. Tev bijusi nelāga diena. Mums visiem šī diena ir bijusi nelāga. Viņa apsēdās blakus Maikam un aplika roku viņam ap pleciem. Man tik ļoti žēl Mikija. Es zinu, ka jūs, zēni, draudzējāties.

Maiks nopurināja viņas roku. Tev par Mikiju ne silts, ne auksts. Tev ir būtiska viņa, jo viņa tāpat kā tu ir ķertā.

Deka nolēma uz to nereaģēt. Vai Maiku varēja vainot par to, ka viņš izturas kā mazliet jucis? Nabaga zēnu nevarētu vainot pat tad, ja viņš pilnīgi sabruktu.

Braienai viņa teica: Tu biji par mata tiesu no nelaimes. Un patlaban būtu īstais brīdis beidzot sākt ieklausīties citos un nedarīt trakulības, lai tad, kad esi mums vajadzīga, tu atkal nerēgotos uz jumta. Vai, vēl ļaunāk, netiktu sagraizīta gabalos.

- Jā-ā, Braiena apjukusi novilka. Tad, atguvusi daļu savas parastās nekaunības, piebilda: Paldies, mammucītl

Dēkai tā patika šī Braienas mežonīgā pārgalvība. Viņai tā no tiesas patika. Tik ļoti atšķirīga no viņas pašas nosvērtības. Deka gan neļāva Braienai to nojaust, jo patlaban Deka bija šeit galvenā un visa atbildība gūlās uz viņu. Bet, viņasprāt, bez savas karstgalvības Braiena nemaz nebūtu Braiena.

Dzīva. Viņa ir dzīva.

Bet viņai patīk Džeks.

Toties viņa ir dzīva.