SEŠPADSMITĀ NODAĻA

22 STUNDAS, 41 MINŪTE

Viņai negribējās griezt nost savus garos matus. Diānai tie tik ļoti patika. Bet Keina draudus viņa bija uztvērusi nopietni. Džeks bija jāatgādā šurp, lai tur lūst vai plīst.

Tā nu viņa stāvēja spoguļa priekšā, turot rokā elektriskās grieznes, ko bija atradusi kādreizējās direktores guļamistabas skapi. Pēc smalkuma nebija nekādas vajadzības, tātad ari nevajadzēja stundām ilgi niekoties ar šķērēm un spoguli.

Grieznes izdeva savādi patīkamu dūkoņu. Ik reizi, kad Diāna iegrūda asmeni matos, tās mainīja toņkārtu.

Nepagāja ne stundas ceturksnis, kad Diānas tumšie mati bija sabiruši izlietnē un uz grīdas. Meitenes galvu klāja puscollu garš melns “ezītis”, kas padarīja viņu līdzīgu Natālijai Portmanei filmā V for Vendetta.

Savākusi nogrieztos matus papīrgrozā un izskalojusi izliet­ni, Diāna sāka atbrīvot acis no kosmētikas paliekām. Protams, neko nevarēja iesākt ar izplūkātajām uzacīm. Toties varēja daudz ko izdarīt ar apģērbu. Gultā bija izklāts melns World ofWarcraft T krekls, kas viņai bija divus izmērus par lielu, un pelēka jaka ar kapuci. Vaļīgi zēnu džinsi un zēnu krosa kurpju pāris. No savas apakšveļas gan viņa nešķīrās. Meitenei mazliet bija bail ieiet lomā par dziļu.

Aši apģērbusies, Diāna piegāja pie skapja durvīs iestipri­nātā augstā spoguļa, lai novērtētu rezultātu.

Tā, kas raudzījās viņai pretī, vēl arvien nepārprotami bija meitene. Pa gabalu varbūt vēl varētu piemānīt, bet tuvumā nu nekādi.

Diāna apdomāja šo problēmu. Vaina nebija ķermenī tas bija pilnīgi apslēpts -, bet gan tajā, ka viņai gluži vienkārši bija meitenes seja. Deguns, acis, lūpas, pat zobi.

- Ar muti es neko daudz nevaru izdarīt, Diāna čukstus sacīja savam spoguļattēlam. Ja nu vienīgi nesmaidīt.

Tad, kā strīdēdamās ar savu atspulgu, viņa teica: Bet tu jau tik un tā nekad nesmaidi.

Diāna ņēmās pārmeklēt vannasistabu, līdz atrada tur dažus medicīnas piederumus. Pēc brīža viņai uz deguna pamatnes bija balts apsējs. Tas līdzēja. Maldināšana varētu izdoties. Varbūt.

Viņa izgāja vestibilā. Tur neviena nebija, un kāds gan tur brīnums! Pusdienas, lai kādas, jau bija garām. Bērni bija izsalkuši un vārgi, un enerģijas neatlika nekam vairāk kā tikai gulšņāšanai savās istabās.

Diāna nosprieda, ka ņemt auto nebūtu prātīgi. Ieeja Koutsā atkal tika apsargāta. Viņu noteikti aizturētu, un tiktu pasaukts Dreiks.

Visticamāk, Dreiks viņai ļautu iet. Viņa taču galu galā pil­dīja Keina pavēli.

Bet varbūt tomēr neļautu. Kur nu vēl piemērotāka reize, lai uzrīkotu Diānai “nelaimes gadījumu”!

Tāpēc viņa atstāja guļamistabu pa sānu durvīm tās bija vistuvāk mežam. Pārlieku lielo zēnu krosa kurpju zoles, ejot pa granti, skaļi šņirkstēja. Diāna atviegloti uzelpoja, kad šo skaņu nomainīja daudz klusākā priežu skuju un trūdošo lapu čaboņa.

Lai izvairītos no vārtiem, bija jāapmet krietns līkums. Mežs bija tumšs. Atgāžot galvu un palūkojoties debesīs, varēja redzēt vakara spožo zilgmi. Bet nakts koku paēnā tumsa ātri.

Pagāja stunda, līdz viņa izlauzās cauri kazenāju brikšņiem un pārvarēja visus notekgrāvjus. Meitene baidījās, ka vairs nespēs atrast ceļu, Diānai mežs bija mežs, visi koki vienādi. Taču beidzot, kad krēslu jau bija nomainījusi tumsa, viņa uzrāpās augšā pa slidenu uzbērumu un uzkāpa uz asfalta.

Nekāda spožā plāna, kā tikt pie Dželca, viņai nebija. Neva­rēja taču vienkārši uzbliezt viņam pa galvu un apdullušu aiz­stiept pie Keina. Laikam jau vajadzēja izvēlēties citus līdzek­ļus. Džeks allaž bija viņā ieķēries; nevar taču būt, ka viņš to tēlotu.

Slikti gan, ka viņa tagad izskatījās pēc zēna.

Lejup un atkal lejup pa nogāzi, līdz viņa uzdūrās šosejai. Beidzot parādījās kaut kāds gaišums: gaismas lāmas, ko sev apkārt meta laternas, kuru atlika aizvien mazāk, un blāvais spīdums no tukšajiem veikalu skatlogiem, kuros vēl nebija izdegušas pēdējās spuldzes.

Sasniedzot Perdidobīču, Diāna bija pārgurusi un viņai sā­pēja pēdas. Meitenei bija nepieciešama atpūta. Šī būs gara nakts, par to viņa bija pārliecināta.

Diāna devās lejup pa Šīrmena avēniju, tad, cerot sameklēt kādu tukšu māju, iegriezās Goldinga ielā. To nenācās grūti atrast. Gaisma spīdēja tikai dažās ēkās, un šī bija tik nolaista un noplukusi, ka meitene bija pārliecināta šeit neviens nav apmeties.

Elektrība iekšā bija izslēgta, un atkārtoti pūliņi tikt pie gaismas vainagojās ar gauži pieticīgiem panākumiem vienu vienīgu funkcionējošu spuldzi Tifanija stila lampā, kas atradās šaurā un pārlieku piebāztā dzīvojamā istabā. Turpat bija ar mežģīņu seģeni apklāts atpūtas krēsls ar apaļīgiem paroceņiem, kurā Diāna tūdaļ pat pateicīgi ieslīga.

- Šeit dzīvojusi kāda veca dāma, viņa teica skanīgajā tukšumā.

Diāna nolika kājas uz žurnālu galdiņa par kaut ko tādu līdzšinējā iemītniece noteikti būtu neapmierināti raukusi

pieri un prātoja, cik ilgi būtu jānogaida, pirms viņa varētu riskēt doties ielās. Džeka miteklis atradās tikai aiz dažiem kvartāliem, bet tas nozīmētu doties cauri visblīvāk apdzīvo­tajai vietai pilsētas centram.

- Nudien, es pārdotu dvēseli par televizoru, viņa nomur­mināja. Kas tā par filmu, ko viņa allaž mēdza skatīties? Kaut kāda ziepju opera par dakteriem. Kā viņa varēja aizmirst tās nosaukumu? Viņa taču to skatījās katru… katru… Kurās nedē­ļas dienās to rādīja?

Pagājuši trīs mēneši, un viņa jau aizmirsusi par televīziju.

- Gan jau kaut kur pasaulē vēl arvien darbojas mana MySpace un Facebook lapa, meitene skaļi apcerēja. Tur krājas neatbildētas ziņas un uzaicinājumi. Kur tu esi, Diāna? Vai varu būt tavs draugs? Vai izlasīji manu ziņojumu?

Kas noticis ar Diānu?

Diāna ir_____________________ . Aizpildiet tukšās vietas.

Diāna ir…

Viņa prātoja par to pašu, par ko visi IBJZ iemītnieki: kur palikuši pieaugušie? Kas noticis ar pasauli? Vai visi “tur ārpusē” ir pagalam un vienīgā dzīvība palikusi šeit, šajā burbulī? Vai cilvēki ārpasaulē zina, kas noticis? Vai IBJZ ir kaut kas līdzīgs gigantiskai nepārsitamai olai, kas nez kāpēc nogāzusies Dienvidkalifornijas piekrastē? Vai tā ir tūristu pievilināšanas objekts? Vai ārpusē rindojas autobusi un ziņ­kārīgie bariem vien no tiem birst ārā, lai nofotografētos uz noslēpumainās lodes fona?

Diāna ir… pazudusi.

Viņa piecēlās, lai pārmeklētu virtuvi. Cik vien varēja sare­dzēt dziļajā tumsā, plaukti bija tukši. Tie, protams, bija iztuk­šoti; Sems, veidojot savus krājumus, par to noteikti bija pa­rūpējies.

Arī ledusskapis bija tukšs.

Diāna ir… izsalkusi.

Toties virtuves sīkumu atvilktnē meitene atrada darbojošos kabatas lukturīti. Ar to viņa izlūkoja otru telpu vecās dāmas

guļamistabu. Vecās dāmas drēbes. Vecās dāmas čības. Vecās dāmas adāmadatas, iedurtas dzijas kamolā.

Vai Diāna paliks šeit, iesprostota IBJZ, ari tad, kad būs jau veca? Tu jau tagad esi veca, viņa sev teica. Tomēr tas ne gluži atbilda patiesībai. Viņa bija spiesta rīkoties kā pieaudzis cilvēks, izturēties tā, kā izturas pieaugušie. Bet viņi visi tik un tā vēl arvien bija bērni. Pat Diāna.

Blakus vecās dāmas gultai stāvēja grāmata. Diāna bija pār­liecināta, ka tā ir Bībele, bet, uzspīdinājusi grāmatai gaismu, ieraudzīja reljefi iespiestus zelta burtus. Tas bija romantisks romāns. Uz vāka vīdēja kaut kāda pusapģērbusies sieviete un diezgan pretīga paskata puisis pirāta tērpā.

Tātad vecā dāma bija lasījusi mīlas romānus. Un, pirms izkūpēja no IBJZ, varbūt domāja: ak, vai tiešām šī ugunīgā Ketlina un izskatīgais pirāts piedzīvos īstu mīlestību?

Tā man būtu vajadzējis izrīkoties ar Džeku, domāja Diāna. Tēlot daiļu, nepatikšanās iekļuvušu dāmīti. Glāb mani, Džek!

Bet tagad? Vai Datordžeks viņai atsauksies? Vai uzķersies? Vai kļūs par viņas pirātu?

- Sauc mani vienkārši par Ketlīnu, pasmīnējusi noteica Diāna.

Viņa aizsvieda grāmatu sāņus. Bet tas nez kāpēc likās nelādzīgi, tāpēc meitene to pacēla un uzmanīgi nolika tieši tur, kur to bija atstājusi vecā sieviete.

Tad Diāna izgāja ārā naktī. Meklēt puisi, kurš bija ļoti stiprs un viņa cerēja arī ļoti vājš.

Astrīda iesprauda vienu vada galu savā datorā un otru fotoaparātā, ko pēc viņas lūguma bija atnesis Edīlio. Viņš bija pateicis, ka vairāki bērni uzņēmuši fotogrāfijas. Labākais no visiem fotogrāfiem bija vienpadsmitgadnieks, vārdā Mateo, un šis bija viņa fotoaparāts.

Atvērās iPhoto, un Astrīda noklikšķināja “importēt”. Uz ekrāna cits aiz cita, vērdamies vaļā, sāka zibēt attēli.

Pirmajos piecos vai sešos bija redzami apkārt stāvošie bērni. Tad pats lauks. Daži meloņu tuvplāni. Sems ar salta niknuma izteiksmi sejā, kāda viņam reizēm mēdz būt. Orks, atbalstījies pret mašīnas motora pārsegu. Deka, koncentrēju­sies un neizdibināma. Hovards, Edīlio, citi bērni.

Tad brīdis, kad pacēlās zeme.

Brīdis, kad Sems raidīja uguni.

Tikko fotogrāfijas bija ielādētas, Astrīda ņēmās tās pārlū­kot. Viņa sāka ar to, kurā bija redzams, kā Deka aptur gra­vitāciju. Zēns bija lietojis labu fotoaparātu un ieguvis dažus patiesi izcilus uzņēmumus. Kad Astrīda tos palielināja, kļuva skaidri saskatāmi atsevišķi tārpi, kuri spirinājās gaisā. Vai, pareizāk sakot, putekļos.

Tad nāca iespaidīgs uzņēmums, kurā bija notverts Sema pirmais spēka trieciens.

Vēl daži attēli, uzņemti tikai pēc dažām sekundēm, aši tverot mirkļus; daži no tiem sašķiebti, toties citi nevainojami fokusēti. Mateo patiešām mācēja apieties ar fotoaparātu.

Astrīda klikšķināja uz priekšu bildi pēc bildes, bet tad sastinga. Atgriezusies pie iepriekšējā uzņēmuma, viņa uzlika maksimālo palielinājumu.

Tārps bija pagriezies pret objektīvu izlocījies tā, ka zobainā mute bija vērsta pret fotoaparātu. It kā nekā nepa­rasta ja neskaita to, ka nākamais tārps, ko Astrīda palieli­nāja, darīja to pašu. Tas pats virziens, tā pati izteiksme.

Un ari tas, kurš sekoja pirmajiem diviem.

Viņa atrada deviņpadsmit atsevišķu tārpu attēlus, un tie visi bija pavērsušies pret objektīvu. Mērķējot uzbrukuma virzienā.

Tēmējot savus velnišķīgos smīnus pret Semu.

Ar drebošu roku pabīdījusi datorpeli uz iepriekšējo albumu, Astrīda atvēra fotogrāfijas, kurās bija uzņēmusi beigto mūdzi, ko viņai bija atnesis Sems. Palielinājusi pretīgo radījumu, viņa uzmanīgi nopētīja tā galvu.

Istabā ienāca Sems. Viņš nostājās aiz Astrīdas un uzlika rokas viņai uz pleciem.

- Kā klājas, mazā? Sems bija pasācis viņu šādi uzrunāt, un Astrīda vēl arvien netika gudra, vai viņai tas patīk vai ne.

- Smags vakars, viņa atbildēja. Pītijam piemetās lēkme divu stundu garumā. Viņš ieraudzīja Nestoru.

- Nestoru?

- Savu maružiņu, vai atceries? Tās mazās, sarkanās rotaļ­lietiņas viņa istabā katra lelle precīzi ietilpst nākamajā. Vakar vakarā tu to samīdīji.

- Ak. Jā. Piedod.

- Tu nebiji vainīgs, Sem. Astrīda nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk, ka Sems viņu sauc par “mazo”, toties patika just puiša lūpu pieskārienu uz sava kailā kakla. Tomēr pēc dažām sekundēm viņa atrāvās. Es strādāju.

- Ko tu tur redzi? painteresējās Sems.

- Tārpus. Tie skatās tieši uz tevi.

- Es jau galu galā biju tas, kurš šos cepināja, sacīja Sems.

- Cik nu liela tam visam bija jēga.

Astrīda pagriezās, lai viņu uzlūkotu.

- Ak, šo skatienu es pazīstu, noteica Sems. Uz priekšu, ģēnij, pastāsti, ko esmu palaidis garām!

- Ar ko tie skatās tevī? jautāja Astrīda.

Sems bridi padomāja. Tad teica: Tiem nav acu.

- Nē. Es tikko vēlreiz apskatīju. Tiem tik tiešām nav acu. Bet, uzrauti gaisā un saņemdami gaismas enerģijas triecienus, tie visi nez kāpēc pagriežas, lai palūkotos vismaz izskatās, ka tie lūkojas, vienā un tajā pašā virzienā. Uz tevi, Sem.

- Vareni. Tātad tie kaut kādā veidā tomēr spēj redzēt. Manuprāt, nozīme ir tam, ka es labu tiesu viņējo nomaitāju, bet viņiem tas nepielēca.

Astrīda papurināja galvu. Nedomāju, ka tu ar viņiem kaut ko izdarīji. Neesmu pat pārliecināta, ka tie ir “viņi”. Ja nu tie ir kā skudras? Tas ir, ja nu tie nemaz nav atsevišķi tārpi? Ja nu tie visi ir kaut kāda superorganisma daļas? Kā spiets.

- Tātad kaut kur ir noslēpusies tārpu karaliene?

- Varbūt. Vai varbūt tie nav tik hierarhiski un tiem ir mazākas atšķirības.

Sems noskūpstīja meitenes skaustu, raidot viņai pār mu­guru tīkamas tirpas. Tas viss ir lieliski, Astrīd. Bet kā lai es tos nogalinu?

- Man šajā sakarā ir divas idejas. Pirmā drīzāk ir prak­tisks ieteikums. Tev tā patiks. Otra ir trakāka. Trakā ideja tev nepatiks.

Bija laiks likt Mazo Pītu gulēt. Astrīda piecēlās un, izman­todama viņam saprotamo atslēgas vārdu, noskandēja: Aijā žūžū, aijā žūžū!

Mazais Pīts uzmeta māsai apmiglotu skatienu, it kā viņas teikto būtu gan dzirdējis, bet nebūtu sapratis. Tad viņš pie­cēlās no krēsla un paklausīgi devās uz kāpnēm. Patiesībā pakļaudamies nevis Astrīdas autoritātei, bet tam, kas viņā bija ieprogrammēts.

- Man ir jāapstaigā pilsēta, un tev jāliek gulēt Pītijs, teica Sems. Tāpēc pavēsti man to īsos vārdos.

- Labi. Astrīda piekrita. Džips brauc ar plikiem dis­kiem, bez riepām. Izēsties cauri tēraudam mūdži nespēj. Tas ir praktiskais ieteikums.

- Tas varētu izdoties, Astrīd, nopriecājās Sems. Četri riteņi ar tērauda malām, kārtis ar āķiem galā, lai satvertu melones vai kāpostus, vai sazin ko. Tas prasīs zināmas iema­ņas, bet, ja vien mūdži nespēj lidot, novācēji, pārvietojoties automašīnā, būs pilnīgā drošībā. Viņš uzsmaidīja meitenei.

- Tāpēc jau es, par spīti tai tavai absolūti neciešamajai pārā­kuma pilnajai pozai, turu tevi savā tuvumā.

- Tā nav pārākuma pilna poza, Astrīda ķircinājās pretī.

- Tas ir patiess pārākums.

- Tātad kāds ir tas trakais priekšlikums?

- Vest sarunas.

-Ko?

- Tie ir pārāk gudri, lai būtu vienkārši tārpi. Tie ir plēso­ņas, kādiem tiem nevajadzētu būt. Šie tārpi jūt teritoriju, bet tādām spējām nu tiem nekādi nevajadzētu piemist. Tie kustas un rīkojas kā viens, vismaz pa vairākiem reizē, un arī tas nav iespējams. Tie raugās tevī, kaut arī tiem nav acu. Pierādījumu man, protams, nav, toties ir nojauta.

- Nojauta?

- Manuprāt, tie nav mūdži. Manuprāt, tie visi ir viens Mūdzis.

- Runāt ar kaut kādu supertārpu? novilka Sems. Viņš papurināja galvu un palūkojās lejup. Atvaino, bet ideja par džipu ir tas, kā dēļ tu esi gudrākais cilvēks IBJZ. Tā otrā doma? Tāpēc jau tu, lai arī cik gudra būtu, tomēr neesi tā, kura šeit visu nosaka.

Astrīda apspieda vēlmi uz šo augstprātīgo labvēlību atbil­dēt ar dzēlību. Tev jātur savs prāts atvērts, Sem.

- Vest sarunas ar slepkavīgo tārpu smadzenēm? Nedomāju vis, mazā. Vai tikai tev pašai nav pārkarsušas smadzenes? Nu man jāiet.

Viņš mēģināja Astrīdu noskūpstīt, bet meitene izvairījās.

- Arlabunakti! Cerēsim, ka šonakt Pītijam nekādu interesantu murgu nebūs. Vai arī pag, par to jau nav jāraizējas, arī tie varbūt ir tikai manu pārkarsušo smadzeņu augļi.

Datordžeks galvu reibinošā ātrumā klikšķināja taustiņus. Uz ekrāna cits pēc cita zibēja logi. Kursors lidoja pāri virtuā­lajai lapai, te kaut ko atverot, te aizverot vai pabīdot sāņus.

Tas nedarbosies.

Bet tam vajadzētu darboties. Varbūt. Gan ne bez papildu aprīkojuma. Bez nopietna servera. Nopietna rūtera.

Džeks bija atradis serveri, kuram bija gandrīz tāda jauda, kā viņš gribēja. Tas bija vecs, ne pašā labākajā stāvoklī, tomēr funkcionēja. Un pilsētā noteikti bija pietiekami daudz PC un makintošu, ko varētu saslēgt kopā, pietiekami, lai katram

būtu savs kompis un vēl paliktu pāri vesels lērums, ko izman­tot rezerves daļām.

Taču viņam nebija nopietna rūtera. Tieši rūterī slēpās atšķirība starp īstu internetu un iespēju vienkārši savstarpēji saslēgt vairāku cilvēku datorus.

Augstas kapacitātes rūteris. Tas bija Svētais Grāls.

Džeks iztēlojās dienu, kad Perdidoblčā visiem būs WiFi. Kad bērni varēs sākt blogot, radīt datubāzes un sūtīt bildes, un varbūt pat radīt kādu sociālo portālu MySpace vai Facebook versiju. Varbūt YouTube. Un varbūt pat Wiki. W/Tci-IBJZ.

Tas viss būtu izdarāms. Bet ne bez labāka un jaudīgāka aprīkojuma.

Džeks atstūmās no rakstāmgalda. Tā izrādījās kļūda. Krēsls līdz ar viņu pašu lidoja, slīdēja, aizķērās aiz nomesta džem­pera, tad apgāzās un laimīgā kārtā paslīdēja sāņus. Vēl mirklis, un viņa galva būtu ietriekusies aizvērtās durvīs.

Džeks vēl arvien nebija apradis ar savu spēku. Līdz ar to spēkam nebija praktiska pielietojuma. Patiesībā tas bija vairāk bīstams nekā noderīgs.

Džeks piecēlās pats un uzcēla krēslu.

Pie durvīm klauvēja. Tā vismaz varēja secināt. Izklausījās gan drīzāk pēc dzeņa kalšanas.

- Kas tur ir?

- Brīze.

- Kas, kas?

- Braiena.

Džeks atvēra durvis, un tur jau viņa stāvēja. Braiena bija ģērbusies kleitiņā. Tā bija zila un īsa un turējās uz tievām lencītēm. Zēns izgrūda pirmo, kas ienāca prātā: Kā tu tādā vari paskriet?

-Ko?

- Mm…

- Es varu paskriet…

- Es negribēju…

- Tas nekas…

- Man vajadzīgs rūteris, viņš sacīja.

Tas šai mulsi aprautajai sarunai pielika punktu.

- Kas? Rūteris?

- Jā, atbildēja Džeks. Es nevaru, nu, tu zini, panākt, lai tas viss darbojas, bez nopietna rūtera.

Braiena brīdi apdomāja, tad sacīja: Vai es šajā kleitā izskatos stulbi?

- Nē, tu neizskaties stulbi.

- Paldies, viņa ar jūtamu sarkasmu nosmīkņāja. Prieks dzirdēt, ka es neizskatos stulbi.

- Nūja, zēns noteica un pēkšņi pats jutās stulbi.

- Nu labi, es, starp citu, dodos uz klubu. Man ir dažas baterijas. Tas ari viss.

- Ak! Tas labi.

-Un?

Džeks samulsis paraustīja plecus. Un… nu tad… izprie­cājies.

Braiena nenovērsdamās lūkojās viņā ļoti ilgas piecas sekun­des. Tad pārvērtās par izplūdušu traipu un izgaisa. Prom.

Džeks aizvēra durvis un atgriezās pie datora, ko lietoja vecā servera izpētei.

Pēc kādām piecām minūtēm viņš sāka prātot, vai īsajā sarunā ar Braienu nav kaut ko pārpratis.

Kāpēc viņa vispār ieradās?

Vēl pirms pusgada Džeks par meitenēm nedomāja. Tagad tās nodarbināja viņa prātu aizvien biežāk un biežāk. Nemaz nerunājot par dažu visnotaļ mulsinošu sapni.

Vecajos labajos laikos Džeks būtu atradis tam izskaidro­jumu Google. Nu vairs ne. Vecāki ar viņu nekad par to nebija runājuši. Ne par pubertāti, ne par to, ka, mainoties viņa ķer­menim, tas pats notiek ar domām. Zēns apzinājās, ka viņā norisinās pārmaiņas, taču nezināja, vai pastāv iespēja tās kaut kā apturēt.

Viņam bija vajadzīgs rūteris.

Vai arī jāsameklē Braiena un… un jāaprunājas ar viņu. Varbūt par rūteri.

Doma, kas piepeši iešāvās prātā, bija kā āmura blieziens, turklāt ar tādu spēku, ka likās, uz mirkli tā bija apstādinājusi zēna sirdi: vai Braiena aicināja viņu sev līdzi uz klubu? Uz to vietu, kur mēdz dejot?

Nē. Tas būtu par traku. Viņa taču nebūtu aicinājusi Džeku uz dejām. Bet ja nu tomēr?

Nē.

Bet ja nu tomēr?

Datora ekrāns sauca pie sevis. Džekam tas mūždien bijis kārojamāks par konfektēm. Kārojamāks par jebko. Viņš izmi­sīgi ilgojās atkal nokļūt tiešsaistē, atpakaļ uz Google. Atpakaļ uz Gizmodo. Atpakaļ… Šādu portālu bija bez skaita.

Džekam Alberta klubā bija brīva ieeja. Pavadījis pusi die­nas, palīdzot Albertam uzstādīt skaņu sistēmu tas bija vieg­lāk par vieglu -, Džeks bija nopelnījis tādu kā VIP caurlaidi. Tātad, ja Braiena bija tur un gribēja, lai arī viņš tur būtu, lai notiek, viņš var aiziet.

Džeks izlēma vienā mirklī un tūlīt pat ari to īstenoja steigā, lai nepagūtu pārdomāt. Viņš metās pie durvīm un savā pārmērīgajā dedzībā salauza durvju rokturi. Tagad tas vairs negriezīsies, bet durvis varēja atvērt arī ar grūdienu. Lai gan bojājums, taču nekas liels.

No kluba plūda skaļa mūzika tātad skaņu sistēma darbo­jās lieliski -, un ap to drūzmējās vesels bars bērnu. Alberts, stāvēdams durvīs, atvairīja pārlieku dedzīgos iekļūt gribētājus.

- Atvainojiet, ļaudis, bet maksimālais skaits ir septiņdes­mit pieci, viņš tiem teica. Tad Alberts pamanīja Džeku. Kā sviežas, Džek?

- Ko? Ak, nav ne vainas, Džeks nezināja, kā izturēties. Gaidīt rindā negribējās. Jo ja nu Braienas tur iekšā nemaz nav?

- Tu izskaties pēc cilvēka, kuram kaut kas ir uz sirds, Alberts pateica priekšā.

- Nu, es tā kā meklēju Braienu. Mums bija tāda… tāda… tehniska saruna. Tu nesapratīsi.

- Brīze jau ir iekšā.

- Protams, viņa ir tur! iesaucās viens no rindā stāvoša­jiem. Viņa ir ķertā. Tie jau vienmēr tiek iekšā.

-Jā, ķertie nemēdz stāvēt rindā, piebalsoja kāds cits.

- Viņai arī nebija jāmaksā.

- Klau, puiši, iejaucās Alberts, viņa te ieradās bridi pirms jums un ne tikai pagaidīja, bet ari samaksāja. Tad viņš vērsās pie Džeka: Ej tik iekšā!

- Redzat? klaigāja pirmais runātājs. Viņš arī ir no tiem.

- Vecīt, viņš man uzrīkoja skaņu sistēmu, atbildēja Alberts. Un ko tu esi darījis manā labā, ja neskaita grūstī­šanos un ķengāšanos?

Džeks samulsis paspraucās garām Albertam un ieslīdēja telpā. Apmēram puse no visiem klātesošajiem dejoja. Pārējie, sasēdušies krēslos vai uzrausušies uz galdiem, tērzēja. Pagāja labs brīdis, līdz Džeks aprada ar šejienes vājo apgaismojumu un skaļo troksni.

Cenzdamies izskatīties nevērīgs, zēns ar acīm meklēja Brai­enu. Viņš pamanīja Kvinnu dejojam vienatnē un Deku, kura klusa un nomākta sēdēja stūrī.

Blakus Dēkai, tomēr nebūdams ar viņu kopā, stāvēja zēns, kurš Džekam likās it kā kaut kur redzēts. Gadus divpadsmit vecs, ne vairāk, ar skūtu galvu un apsēju uz deguna pamatnes. Džeks šo zēnu pamanīja tāpēc, ka tas viņā lūkojās. Taču brīdī, kad abu acis sastapās, zēns novērsās.

Atskanēja priecīgu, iedrošinošu saucienu koris un roku plaukšķināšana. Džeks sekoja skaņai un ieraudzīja Braienu. Meitene dejoja viena ar viņu tik un tā neviens nespētu padejot ritmā, kas bija reizes desmit straujāks par mūziku.

Kleita ap viņu plīvoja zils mākonis, teju gatavs atrauties no dejotājas stāva. Džekam šis efekts šķita absolūti satriecošs.

Braienu nevarēja nosaukt par skaistuli; drīzāk viņa bija ierin­dojama “glīto” kategorijā. Taču šajā meitenē bija kaut kas tāds, kā dēļ viņu bija grūti nepamanīt. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bija Brīze.

- Sarauj, Brīze! kāds sauca.

Taču cita balss nobļāvās pretī: Beidz izrādīties, stulbā mutante!

Braiena apstājās kā iemieta. Kleita ieņēma savu parasto stāvokli. Kurš to teica?

Cils. Tas pats nejēga, kurš bija apcēlis Džeku par telefo­niem.

- Es. Cils panācās soli uz priekšu. Un necenties te tēlot nez kādu skarbo. Es no tevis, ķertā, nebaidos.

- Bet vajadzētu gan, nošņācās Braiena.

Pēkšņi bija klāt Deka. Viņa bija uzlēkusi no krēsla un izstie­pusi roku starp Braienu un Cilu. Nē, viņa teica savā dziļajā balsī. Pat nemēģiniet.

- Dēkai taisnība, Kvinns viņai pievienojās. Mēs neva­ram atļauties nekādu plūkšanos, neko tamlīdzīgu. Citādi Sems šo klubu aizklapēs ciet.

- Varbūt mums vajadzētu divus atsevišķus klubus, iero­sināja septītklasnieks, vārdā Antuāns. Nu, zināt, vienu ķer­tajiem un otru normālajiem.

- Vecīt, kas tev lēcies? noprasīja Kvinns.

- Man nepatīk, ka viņa uzvedas kā nez kāda superzvaig­zne, tas arī viss. Cils nostājās blakus Antuānam.

- Tev pienāktos būt mūsu pusē, Kvinn. Visiem zināms, ka tu esi normāls, ierunājās zēns, vārdā Lenss. Nu… puslīdz normāls. Lai vai kā, tu tomēr esi Kvinns.

- Izbeidziet! uzrūca Deka.

- Es pati varu sevi aizstāvēt! Braiena atcirta Dēkai. Varu tikt galā ar abiem šiem sīkajiem smerdeļiem, nogāžot tos gar zemi tik ātri, ka tie pat neapjēgs, kas noticis.

- Nomierinies, Deka viņai teica. Kāpēc tu nevari vien­kārši patīkami pavadīt laiku? Nerādot nekādus priekšnesumus?

Kādu brīdi Braiena izskatījās tā, it kā gribētu mesties Dēkai virsū. Bet Deka pat nesarāvās, tikai mierīgi nogaidīja.

- Ak! Braiena izdvesa teatrālu nopūtu. Lai notiek! Brīze jau nu nebūs tā, kas taisīs traci. Brīze tiešām grib jauki pava­dīt laiku. To teikdama, viņa Dēkas priekšā uztaisīja kaut ko līdzīgu reveransam, un Deka to pieņēma ar galvas mājienu.

Mūzika atkal pieņēmās spēkā, un bērni atgriezās pie dejo­šanas un sarunām.

- Ei, Džek! uzsauca Braiena. Tu tomēr atnāci.

- Aha.

- Nu? Vai domā, ka vari izgriezt pogas Dēkai? viņa vai­cāja.

Šis jautājums zēnu pārsteidza. Viņam pat mute palika vaļā.

- Es pajokoju. Tikai pajokoju, attrauca Braiena. Patie­sībā Deka ir baigi superīgā. Nu protams, ne tik superīga kā es.

- Tik superīgs kā tu nav neviens, Džekam izspruka.

Braiena to uzklausīja kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.

- Vai gribi dejot?

- Es nemāku, atzinās Džeks.

- Nopietni?

- Nopietni.

- Es tev varētu iemācīt.

- Man kaut kā neērti.

Braiena paraustīja plecus. Neviens taču par tevi nesmie­sies.

- Smiesies gan.

Braiena papurināja galvu. Normālā ātrumā. Pilnīgi iz­slēgts. Visi cer, ka tu salabosi telefonus un internetu un tādā garā. Par tevi jūsmo. Nu, varbūt ne gluži jūsmo, bet vismaz cer, ka tu to izdarīsi.

- Es jau tev teicu, ka telefonus esmu salabojis, atgādināja Džeks.

Braienas acis samiedzās. Džek, apdomā, ko tu runā. Tam taču bija jāpaliek noslēpumā, vai ne? Tad viņas uzmanība

pārsviedās uz kādu, kas stāvēja Džekam aiz muguras. Ko tu dzirdēji?

Džeks apsviedās un ieraudzīja skūtgalvi zēnu. Ko? Zēns paraustīja plecus. Es neko nedzirdēju.

ŠI balss. Džekam tā noteikti bija pazīstama.

- Pareizi. Tu neko nedzirdēji, zīmīgi noteica Braiena. Un labāk būs, ja to, ko tu nedzirdēji, nevienam neteiksi.

Džeks pazina šo balsi. Viņš blenza zēnā ar pazīstamo balsi.

Un pēkšņi viņš ieraudzīja.

- Nu tad nāc ar mani dejot. Braiena paraustīja Džeku aiz piedurknes, taču viņš rāvās malā.

- Es… nu… Man jāiet, nespēdams nolaist acu no skūtgalvja zēna, viņš pavēstīja.

- Neviens par tevi nesmiesies, Braiena ņēmās viņu pār­liecināt.

Bet Džeks, nopurinājis viņas roku, metās uz durvīm.

- Viss, lai notiek, aizmirstu par tevi! Braiena nokliedza pakaļ. Tizlenis! Datoru nūģis! Tad, pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi, piebilda: Izskatās, ka viņam bail no meitenēm.

^

Загрузка...