TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA

7 STUNDAS, 58 MINŪTES

Hanters bija izsalcis vairāk, nekā tas, viņaprāt, bija iespē­jams. Pārtiekot no glumā, bezgaršīgā, pretīgā ēdiena, ko izsniedza pie Ralfa, izsalkums mocīja jau labu laiku. Trīs šjuras kārbas dienā. Tā bērni to dēvēja. Tikai “šļuras” vietā reizēm tika lietots kāds stiprāks vārds.

Bet tagad jau tas bija tālu aiz muguras. Tagad dienas ar trim šļuras kārbām likās kā senās labās dienas.

Kad Daks aizgāja, Hanteru pamanīja un metās vajāt Cila drauģeļi. Viņš tik tikko izglābās. Un, lai izbēgtu vajātājiem, viņam nācās darīt to, ko tie no viņa nekādi negaidīja, proti doties ārā no pilsētas.

Hanters jau bija šķērsojis šoseju. Skrienot zēnam visu laiku likās, ka viņam dzenas pakaļ, kaut ari tā nebija. Ka Cils un tā drauģeļi huligāni viņu kuru katru bridi notvers. Un pēc tam… par to, kas sekotu pēc tam, Hanteram nemaz negribējās domāt.

Tas likās tik traki. Tik neiespējami. Cils nebija viņa labā­kais draugs, ne tuvu, taču viņi bija mitinājušies vienā mājā. Viņi bija čomi. Ne sevišķi tuvi, tomēr čomi. Puiši, kuri kopīgi skatījās mačus vai nopētīja meitenes, vai vienkārši tāpat vien nosita laiku. Viņš kopā ar Cilu un Hariju, un…

Un tur jau, protams, tā nelaime: Harijs.

Viņam ne prātā nebija nācis kaut ko nodarīt Harijam. Tā patiesi nebija viņa vaina. Bet vai tiešām?

Vai tiešām?

Pārlavoties pāri šosejai, zēnam šķita, it kā tā būtu robeža vai kaut kas tamlīdzīgs. It kā viņš būtu pārbēdzis no vienas valsts uz citu. Vienā pusē Perdidobīča, otrā kaut kas cits.

No sākuma Hanters apsvēra došanos uz Koutsu. Bet Koutsā nebija atrodama atbilde ne uz vienu no jautājumiem, kas Hanteram nelika mieru. Koutsa nozīmēja Dreiku un Keinu, un to viltīgo raganu Diānu. Galvenais jau Dreiku. Hanters viņu bija redzējis Pateicības dienas kaujā. Tajā laikā Hanteram vēl nebija ne jausmas, ka viņā attīstās spēks. Viņš bija tikai skatītājs, kurš maisījās pa kājām puišiem, kuri patiešām cīnī­jās. Skatītājs, kurš stāvēja, vērodams visas šīs neizmērojamās šausmas: to, kā Sems raida no plaukstām milzīgas enerģijas triecienus un Keins uzrauj gaisā cilvēkus un priekšmetus, lai atkal triektu tos zemē.

Un koijoti. Arī viņiem tajā visā bija sava loma.

Bet tas, kurš vajāja Hanteru nakts murgos, bija tieši Dreiks. Pātagroka, kā viņš sevi dēvēja, un ar to pilnīgi pietika. Tomēr ne jau pati pātaga bija tā, kas Hanteru tik ļoti šausmināja. Tā bija šī svešā puiša absolūtā, neiedomājamā varmācība. Neprāts.

Nē. Uz Koutsu gan ne. Turp viņš nedosies.

Viņam nebija, kur iet.

Nakts atlikušo daļu Hanters pavadīja, slēpjoties vienā no pamestajām mājām kalnu pakājē.

Miegs bija saraustīts. Gulēt neļāva bailes un izsalkums.

Labi, Hanters sev teica, ja divu dienu laikā nekas nebūs mainījies un stāvoklis paliks tikpat izmisīgs, viņam ir risi­nājums. Varbūt ne visai labs, tomēr risinājums. Pēc divām dienām Hanteram paliks piecpadsmit. Piecpadsmit ir lielais blīkšķis, lielais solis ārā. Ardievu, IBJZ!

Viņš bija dzirdējis stāstus par to, kā izdzīvot. Kā pārvarēt kārdinājumu un palikt IBJZ. Bet pēdējā laikā bija nācies dzirdēt aizvien vairāk bērnu apgalvojam: man viss līdz kaklam; paliks piecpadsmit, tīšos prom.

Runāja, ka izkūpēšanas bridi tu tiec kārdināts ar to, pēc kā visvairāk ilgojies. Ar cilvēku, pēc kura visvairāk skumsti. Ja tu spēj šo kārdinājumu pārvarēt, tad paliec IBJZ. Ja padodies… nu, tur jau tā nelaime. Neviens nezina, kas notiek tad, ja tu padodies.

Hanters zināja, ar ko tiks kārdināts. Ar člzburgeru. Vai picas gabalu. Ne ar konfektēm konfektes viņu vairs neinte­resēja. Nu jau vairs ne. Viņu interesēja gaļa.

Ja pie viņa ierastos kāds dēmons ar ceptām Applebee’s ribiņām, Hanters īpaši nešaubījās, ka sniegtos pēc tām. Lai arī kādas būtu sekas.

Viņš nudien būtu iztirgojis savu dzīvību par In-N-Out du­bulto hamburgeru. Māca vienīgi šaubas, vai dēmons patiešām ļautu viņam to apēst vai arī aizrautu neesamībā tādu pašu izbadējušos.

Pamestajā mājā Hanters slēpās visu nakti un vēl daļu rīta. Iet ārā bija bail. Bet, lai arī cik cītīgi meklēja, neko ēdamu viņš neatrada. Itin neko. Māja bija iztīrīta līdz pēdējam. Virtuves skapji bija vaļā, ledusskapja durvis plaši atvērtas. Visas nodevīgās pazīmes, ka te pabijuši Alberta vācēji.

Nekā. Itin nekā ēdama.

Apātisks, bezcerības mākts Hanters stāvēja dzīvojamā istabā. Viņš skatījās uz aizaugušo pagalmu un domāja par lakstiem un nezālēm. Arī nezāles ir augi. Dzīvnieki taču tās ēd. Ar tām vismaz var piepildīt kuņģi.

Laksti un nezāles. Tikai jāizvāra. To viņš varētu izdarīt.

Un tad Hanters ieraudzīja briedi.

Tā bija mātīte. Ārkārtīgi piesardzīga. Ar purniņu, kas likās vienlaikus jauks un stulbs. Briežumāte samirkšķināja savas lielās, melnās acis.

Briedis. Kārtīga teļa lielumā.

Pat vēl nepaguvis izdomāt, ko un kāpēc dara, Hanters vir­zījās uz sētas durvīm.

Zēns kustējās ātri. Tiklīdz viņš atvēra durvis, briedis satrū­cies metās prom. Hanters pacēla rokas un nodomāja: dedzināt.

Briedis nenokrita uz vietas beigts. Tas izdeva žēlu skaņu, uz kādām, kā Hanteram līdz šim bija šķitis, brieži nemaz nav spējīgi. Dzīvnieks turpināja skriet, tikai viena kāja bezpalī­dzīgi vilkās pakaļ.

Hanters notēmēja vēlreiz un nodomāja: dedzināt.

Briedis sagrīļojās. Priekškājas turpināja kustēties, bet pa­kaļkājas vairs ne. Dzīvnieks sabruka.

Hanters metās klāt. Briežumāte vēl arvien bija dzīva un mēģināja kustēties. Tā lūkojās viņā ar savām lielajām, maiga­jām acīm, un kādu bridi Hanters pat saminstinājās.

- Piedod, viņš beidzot sacīja.

Zēns notēmēja ar rokām uz briežumātes galvu. Pēc dažām sekundēm tā pārstāja mētāties. Melnās acis kļuva duļķainas.

Tā smaržoja kā steiks grilā.

Hanters izplūda asarās. Viņš šņukstēja mežonīgi, neapval­dīti. Lūk, to pašu viņš bija izdarījis ar Hariju. Nabaga Hariju. Un tagad ar šo nabaga dzīvnieku, kurš pats bija izsalcis.

Hanteram negribējās briedi ēst. Tas likās tik mežonīgi. Vēl pirms minūtes briežumāte bija dzīva, vēl pirms minūtes tā čāpstināja, ēdot zāli. Dzīva. Bet tagad beigta. Un ne vienkārši beigta, bet pa daļai izcepta.

Hanters teica sev, ka neēdīs briedi. Bet, lai ari zēns apgal­voja, ka to nedarīs, ka nespēj, ka nevajadzētu… viņš aizgāja uz virtuvi un sameklēja tur pašu garāko nazi.

Orsija Petidžona vairs nebija izsalkusi pēc sapņiem. Viņa bija izsalkusi pēc pārtikas.

Kopš ierašanās Koutsā viņa bija dabūjusi paēst tikai tik daudz, lai paliktu dzīva. Situācija bija dramatiska. Bērni klīda pa apkārtnes mežiem, meklēdami sēnes, ķerdami vāveres un putnus. Kāds zēns bija izgatavojis lamatas un notvēris tajās jenotu, bet, pirms viņš to ar armatūras gabalu nosita, dzīv­nieks paguva viņam vairākas reizes iekost.

Meitene, vārdā Elisona, bija pielasījusi pilnu bļodu ar sēnēm. Nospriedusi, ka izceptas tās kļūs nekaitīgas, viņa

noturēja sēnes mikroviļņu krāsnī, līdz tās kļuva cietas kā gumija. Taču cepdamās tās smaržoja.

Orsija bija ostījusi cepto sēņu smaržu, un tā viņu gandrīz padarīja traku. Kāds no zēniem uzbruka Elisonai, piekāva viņu un atņēma sēnes, bet nabaga Elisona spēja tik vien kā raudāt un lamāties.

Bet jau pēc dažām minūtēm zēns vēma. Pēc tam viņš sāka murgot un bļaustīties, un strīdēties ar kaut kādām neesošām būtnēm. Pēc brīža puisis apklusa. Kopš tā laika neviens nebija uzdrošinājies spert kāju viņa istabā. Neviens nezināja, vai viņš ir dzīvs vai miris.

Daži bērni plūca zāli un sūnas un vārīja tās. Viņi nesaslima, tikai mazliet pamocījās ar nelabu dūšu. Bet paēduši nejutās tik un tā.

Bērni bija novājējuši, iekritušiem vaigiem. Pēc īstiem bada cietējiem tie vēl neizskatījās, jo īsts pārtikas trūkums bija iestājies tikai pirms dažām dienām. Bet Orsija zināja, ka drīz vien vēderi uzpūtīsies un mati kļūs iesarkani un trausli, un iestāsies briesmīga samiernieciska letarģija. Reiz viņa skolā bija rakstījusi referātu par badu. Kas gan būtu varējis iedomā­ties, ka kaut ko tādu nāksies pieredzēt viņai pašai?

Arvien biežāk bērni izmeta melnus jociņus par kanibālismu.

Un Orsijai aizvien vairāk ruka pārliecība, ka viņai tajā nevajadzētu piedalīties.

Protams, ja par maltīti nebūtu izraudzīta viņa pati.

Orsija gulēja savā namiņā meža ielokā aiz skolas ēkas un skatījās vecu televīzijas uzveduma ierakstu, kas likās kā atce­ļojis no citas planētas. Ierakstam līdzi nāca Doritos reklāma. Uzveduma personāži nemitīgi locīja iekšā čipsus. Neticami, ka šī pasaule kādreiz tik tiešām bija pastāvējusi.

Pēkšņi Orsija sajuta, ka istabā bez viņas ir vēl kāds. Viņa to ne redzēja, ne dzirdēja. Viņa to saoda.

Atnācējs oda pēc… pēc zivīm. Meitenei ierūcās vēders un mutē saskrēja siekalas. Kas tur ir? Orsija izbijusies vaicāja.

Vabole lēnām tapa redzams. Viņš iznira uz Mošes noplu­kušās istabeles fona.

- Ko tu gribi? Orsija noprasīja, vairs nebaidīdamās no Vaboles, jo zināja, ka tas ir viņš. Smarža treknais, bagātīgais zivs aromāts lika viņai siekaloties kā izsalkušam sunim.

- Man vajag, lai tu kaut ko izdarītu, pavēstīja Vabole.

- Vai tevi atsūtīja Keins?

Vabole vilcinājās. Viņš pameta skatienu sāņus un uz dažām sekundēm atkal saplūda ar fonu. Tad uzradās no jauna. Seja savilkta Vabolēm ļoti neraksturīgā apņēmības izteiksmē. Viņš piesardzīgi palūkojās pār plecu, kā baidīdamies, ka tur varētu slapstīties un noklausīties kāds paša dubultnieks. Viņiem ir zivis.

- Es tās saožu, nokunkstējās Orsija.

- Es tev dažas atnesu, teica Vabole.

Orsijai likās, ka viņa tūdaļ noģībs. Vai tiešām es drīkstēšu tās apēst?

- Vispirms apsolies, ka darīsi to, ko tev teikšu.

Orsija zināja, ka Vabole ir sīks preteklis. Ej nu sazini, ko viņš grib! Bet meitene zināja arī to, ka nenoturēsies pretī. Nebija nekā tāda, ko viņa neizdarītu ēdiena dēļ. Zivs būtu kaut kas daudz, daudz labāks nekā tā zināmā gaļas šķirne, par ko bērni te palaikam sprieda.

- Kas man jādara? noprasīja Orsija.

- Mēs dosimies pastaigā. Tad tev būs jāizdara savs darā­mais. Ir kaut kāds tur radījums vai sazin kas. Viņi grib, lai tu izzini tā sapņus. Izdibini, ko tas grib.

- Zivs, Orsija uzstājīgi čukstēja. Vai tev tā ir līdzi?

Vabole izvilka no jakas kabatas plastmasas maisiņu ar

rāvējslēdzēju. Tajā bija balta, drupana, izjukusi zivs. Orsija drebošiem pirkstiem paķēra maisiņu, atrāva to vaļā un metās ēst kā dzīvnieks, kāri kampjot ar muti.

Viņa nerimās, līdz bija izvilkusi maisiņu ar iekšpusi uz āru un nolaizījusi plastmasu pavisam tīru. Vai tev ir vēl? viņa žēli pajautāja.

- Vispirms izdari savu darbu. Pēc tam mēs dosimies atpa­kaļ uz pilsētu un tur ari runāsim.

- Vai mēs to darīsim Perdidobīčas bērnu labā? jautāja Orsija.

Vabole nošņaukājās. Mēs sadarbojamies ar tiem, kuri var piedāvāt kaut ko labāku. Šobrīd Sema puišiem ir zivis. Tātad mēs esam viņu pusē. Bet, ja Dreiks pamanīsies mūs kaut kā notvert, mēs pāriesim viņa pusē. Vai skaidrs?

- Esmu par vārgu tik garam ceļam, teica Orsija.

- Mums jānokļūst tikai līdz šosejai. Tur mūs gaidīs auto­mašīna.

Загрузка...