Bads

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

36 STUNDAS, 47 MINŪTES

- Tāda viņa ir kopš tā brīža, Vabole redzamais Vabole pamāja ar roku, norādot uz Orsiju, kura nolaistiem pleciem un cieši kopā saspiestiem ceļgaliem sēdēja uz Koutsas Akadē­mijas lieveņa.

Keins lūkojās lejup ar vairāk nekā tikai paviršu interesi. Viņš pieskārās Orsijai pie pakauša un juta, kā meitene sarau­jas. Viņa ir pabijusi tur. Es tā domāju, viņš sacīja.

Diāna nožāvājās. Viņa vēl arvien bija ģērbusies zīda pidža­mā, kurai bija pārvilkusi pāri rītakleitu, itin kā būtu auksti. IBJZ gan nekad nebija īsti auksts.

Vabole, tik tikko spēdams palikt nomodā, šūpojās turpatpakaļ. Kas notika, kad viņa sāka iziet no zonas? Keins vaicāja Vabolēm.

- Ko? Vabole izslēja galvu, uzraujot sevi no pussnaudas.

- Viņa iegāja Sema sapnī. Tur bija kaut kādas pārtikas kārbas. Tad pēkšņi ne no šā, ne no tā vienā no tās mājas istabām sākās kaut kāda baisa gaismas izrāde, un pēc tā visa Orsija izturas kā sapīpējusies zāli vai ko tamlīdzīgu.

- Ko tu vispār no tādām lietām jēdz? vaicāja Diāna. Vabole paraustīja plecus. Nu, Džo juniors, mans lielais

brālis, viņš itin bieži ķēra kaifu.

Keins nometās Orsijas priekšā uz ceļiem un saudzīgi pacēla viņas seju. Izlauzies no tā!

Atbildes nebija. Viņš meiteni iepļaukāja stipri, bet bez ļaunprātības. Keina plauksta atstāja uz viņas vaiga sārtu nospiedumu.

Orsijas acis iezibējās. Viņa izskatījās pēc cilvēka, kurš uzmodināts vairākas stundas par agru.

- Atvaino, sacīja Keins. Viņš bija meitenei pavisam tuvu. Tik tuvu, ka ieelpoja viņas elpu. Tik tuvu, ka saklausīja viņas sirdspukstus, straujus kā stūrī iedzītam trusītim. Man jāzina, ko tu redzēji.

Orsijas mutes kaktiņš noslīdēja uz leju kā pavirši uzzīmētai komiksa varonei, kurai mēģināts piešķirt baiļu, skumju un vēl kaut kādu grūti uzminamu izteiksmi.

- Nu saki taču, Keins mēģināja meiteni pierunāt. Lai arī kādi bija šie sapņi, man ir bijuši vēl ļaunāki. Tādas šausmas, par kādām tu negribētu pat ne dzirdēt.

- Tie nebija briesmīgi, Orsija tikko dzirdami izdvesa.

- Tie bija tādi… Tie mani pārņēma. Lika gribēt vairāk.

Keins mazliet atvirzījās. Ja jau tā, tad kāpēc tu biji aiz­gājusi pa pieskari?

- Viņa sapņi… Viņa sapņu pasaule… Viss bija tik… Mei­tene izpleta rokas, kā gribēdama parādīt ko tādu, ko nespēj aprakstīt vārdiem.

- Sema sapņi? Keins pa daļai neticīgi, pa daļai dusmīgi pārjautāja.

Orsija viņu cieši uzlūkoja. Nē. Nē, ne jau Sema. Sema sapņi ir vienkārši. Tajos nav nekādas burvības.

- Tad pastāsti man par tiem. Tāpēc jau es tevi turp sūtīju.

Orsija paraustīja plecus. Viņš… Nezinu. Nu, viņš ir tāds

kā noraizējies. Vai apjucis, meitene izvairīgi teica. Viņš domā, ka ir visu salaidis grīstē, un, lai nu kā, bet grib tikt no tā vaļā. Un, protams, viņš daudz domā par pārtiku.

- Nabaga bērns, noteica Diāna. Viss šis spēks. Visa šī atbildība. Ai-ai-ai.

Keins iesmējās. Laikam jau Sems nedomāja, ka tā ir būt par vadoni.

- Manuprāt, tieši tā viņš domāja, iebilda Diāna. Šaubos gan, vai viņš kaut ko tādu jebkad ir vēlējies. Man šķiet, ka Sems gribētu, lai viņam gluži vienkārši liek mieru. Pēdējo teikumu viņa izrunāja ar uzsvaru.

- Es nemēdzu likt mierā cilvēkus, kuri man sariebuši, sacīja Keins. Noderīga informācija, Diāna.

Viņš piecēlās kājās. Tātad. Sems dreb bailēs. Bet ne bailēs no manis. Labi. Viņš raizējas par savu stulbo čammuciema vecākā amatu. Labi. Viņš papliķēja Orsijai pa pa­kausi. Paklau! Vai Sema sapņos nebija kaut kas saistībā ar spēkstaciju?

Orsija papurināja galvu. Viņa atkal bija aizpeldējusi. Aiz­peldējusi kaut kādā zombija transā, no jauna izdzīvojot nez kādu dīvainu savējo vai kāda cita halucināciju.

Keins sasita plaukstas. Labi. Sems nav apsēsts ar spēksta­ciju. Ienaidnieks, viņš ar milzīgi plašu žestu pavēstīja,

- lūkojas iekšienē, nevis uz āru. Patiesībā mēs varam dot triecienu jebkurā brīdi. Tikai…

Viņš cieši uzlūkoja Diānu.

- Es dabūšu viņu rokā, meitene apsolīja.

- Es to nevaru izdarīt bez Džeka, Diāna.

- Es dabūšu viņu rokā.

- Tev vajag Džeku? Es viņu atvedīšu, piedāvāja Dreiks.

-Tu iedomājies kādreizējo Džeku, Dreik, sacīja Keins.

- Bet atceries, ka Džekam tagad ir spēks.

- Man uz viņa spēku nošķaudīties, norūca Dreiks.

- Diāna sagādās man Džeku, turpināja Keins. Un tad mēs izdzēsīsim gaismu un pabarosim… Piepeši viņš aprāvās un samulsis samirkšķināja acis.

- Pabarosim? Dreiks izbrīnīts atkārtoja.

Keins viņu gandrīz nedzirdēja. Prāts šķita klūpam un aizķe­ramies tā mēdz notikt, ja DVD gadījies skrāpējums un attēls, pirms tas parādās no jauna, uz brīdi aizmiglojas. Pazīstamā Koutsas Akadēmijas apkārtne kaut kur aizpeldēja.

Pabarosim?

Ko viņš ar to bija domājis?

Kuru viņš bija domājis?

- Jūs visi varat iet, Keins apjucis teica.

Neviens pat nepakustējās, tāpēc viņš pateica skaidri un gaiši: Ejiet prom! Ejiet prom un atstājiet mani vienu!

Tad piebilda: Orsija lai paliek.

Kad Diāna un Dreiks bija aizgājuši, viņš atkal nometās Orsijas priekšā uz ceļiem. Tu taču viņu redzēji, vai ne? Tu viņu tur sajuti. Viņš pieskārās tavam prātam. Es to redzu.

Orsija nemēģināja liegties. Viņa sastapa Keina skatienu un pat nesarāvās. Viņš bija tā mazā puikas sapņos.

- Mazā puikas? Keins sarauca uzacis. Mazā Pīta? Vai viņš bija tas, par kuru tu runāji?

- Viņam tas puika bija vajadzīgs. Tumsas būtnei, gajafāgam. Viņš bija… Orsija meklēja īsto vārdu, un, kad bija to atradusi, tas pārsteidza viņu pašu. Viņš no tā mācījās.

- Mācījās? Keins cieši sagrāba Orsijas roku, kā gribēdams izspiest no viņas vēl ko vairāk. Meitene sarāvās. Mācījās ko?

- Radīšanu, atbildēja Orsija.

Keins tikai blenza viņā. Viņam būtu jājautā. Jājautā, ko viņa ar to domājusi. Ko Tumsa varētu radīt? Ko tā var iemācīties no piecgadnieka, kurš turklāt vēl sirgst ar autismu?

Keins palaida vaļā meitenes roku. Ej iekšā, viņš čukstus sacīja. Ej!

Palicis vienatnē, puisis meklēja padomu savā prātā, savā atmiņā. Skatiens maldījās kokos pie teritorijas robežas, it kā tur, agrajā rīta dūmakā, varētu slēpties izskaidrojums.

“Un tad mēs izdzēsīsim gaismu un pabarosim…”

Tā nebija vienkārša pārteikšanās. Tas nebija vienkārši… nekas. Tajā bija noteikta doma, kaut kas taustāms. Kaut kas tāds, kas prasījās tikt izdarāms.

Badā un tumsā.

Bija sajūta, it kā kāds būtu apmetis viņam ap smadzenēm virves cilpu. Kāds, kuru viņš nespēja saskatīt, kāds, kurš stāvēja kaut kur tālu tumsā un nebija redzams. Virve izgaisa krēslā un noslēpumā, bet tās gals bija piesaistīts viņam.

Otru galu turēja Tumsa. Un, kad tai ienāca prātā, paraus­tīja.

It kā Keins būtu uz āķa uzķērusies zivs.

Viņš uzrausās uz zemākā pakāpiena. Granīts bija auksts. Sēdēdams šādi, gandrīz sameties dubultā līkumā, zēns jutās smieklīgs un neaizsargāts. Uz pieres veidojās sviedru krellītes.

Tā bija iedzinusi viņā āķi. Tā rotaļājās ar viņu, lāgiem ļaujot auklai atslābt un Keinam nodomāt, ka nu viņš ir brīvs, bet tad atkal spēcīgi parāva, liekot saprast, ka āķis vēl arvien ir viņā. Nomokot viņu.

Rotaļājoties ar viņu.

Prātā uzzibsnīja līdz šim aizmirsta atmiņu aina. Keins redzēja savu “tēvu” uz jahtas klāja. Ģērbies sālsūdens šļa­katām izraibinātā smilškrāsas vējjakā, viņš sēdēja krēslā, turēdams rokās garu, lokanu kārti, ko šūpoja uz priekšu un atpakaļ.

Tajā vienīgajā reizē, kad Keins bija devies “tēvam” līdzi makšķerēt, tie nebija nekādi Toma Sojera vai Haklberija Fina piedzīvojumi. Keina tēvs vīrietis, kuru viņš bērnībā sauca par tēvu, nebija cilvēks, ar kuru kopā baudīt sīkus, tuvi­nošus mirkļus, noņemoties ar tārpu spainīšiem un bambusa makšķerkātiem.

Viņi ceļoja uz Mehiko. Keina “māte” bija atstāta iepirkties Kankunā, un Keinam tika dāvāta augstā privilēģija pavadīt tēvu izbraucienā, kas galu galā izrādījās biznesa tikšanās; tēva un dēla kopīgā pamakšķerēšana kalpoja tikai par aizsegu.

Keins ar tēvu. Puisis, vārdā Paolo, arī ar tēvu. Un meitene, vārdā… nu, viņas vārds gan Keinam bija pagaisis no atmiņas. Trīs tēvi uz septiņdesmit pēdu garas ātrlaivas klāja apsprieda biznesa darījumu un pie viena makšķerēja zobenzivis.

Meitene… Kāds tad galu galā bija viņas vārds?

Ak mans Dievs, viņai taču bija vārdā Diāna. Protams, ne jau šī Diāna, tā bija pavisam cita meitene ne visai pievilcīga, sarkaniem matiem, izbolītām acīm -, ar Koutsas Diānu viņai nebija ne mazākās līdzības.

Diāna aizveda viņus, Keinu un Paolo, uz jahtas priekšgalu un tālāk lejā uz šauru kambari, kurā glabājās enkurs un tau­vas, un pārējais aprīkojums. Tur viņa izvilka “kāsi” mazu, cieši satītu marihuānas cigareti.

Paolo itāļu puika, pāris gadu vecāks par Keinu paraus­tīja plecus un, lietodams amerikāņu slengu, noteica: “Nav problēmu.” Keins jutās kā iedzīts slazdā. Gūsteknis uz šīs laivas. Sagūstīts tur, šo divu bērnu sabiedrībā. Sagūstīts, lai dabūtu kaifu.

Sagūstīts.

Sajūta nebija no patīkamajām.

Viņš sēdēja tumšajā, mitrajā, ierobežotajā telpā, vilkdams “kāsi” un ilgodamies būt kaut kur labi tālu.

Paolo mēģināja to meiteni Diānu pirms Diānas lenkt. Viņa to atšuva, un beigās Paolo aizgāja sameklēt kaut ko ēdamu. Meitene sāniski piebīdījās pie Keina un darīja zināmu, ka gribētu gūt visu iespējamo, ko varētu sniegt viņu divvientulība savienojumā ar zālītes iedarbību.

Keins viņu atraidīja, bet Diāna teica: Ak tā, tu iedomājies, ka esi baigi superīgais, ja? Tu iedomājies, ka tupi uz augstāka plaukta nekā es, ja?

- Tu to teici, ne es.

- Ja? Vai zini ko? Tavam tētim ir vajadzīgs mans tētis. Kā būtu, ja es uzietu uz klāja un pateiktu savam tētim, ka tu mani piespiedi pīpēt zāli? Es to izdarīšu, un vai zini, kas tad būs? Tavs tētis pazaudēs šo darījumu un vainos tajā tevi.

Meitenes acis triumfējoši iemirdzējās. Keins bija viņas nagos. Diāna bija iecirtuši viņā āķi, kas it nemaz neatšķīrās no tiem, ar ko skaļi smejošie vīri uz klāja ķēra savas stulbās zivis.

Viņa bija par to pārliecināta, šī Diāna.

Bet Keins tikai iesmējās. Ej vien.

- Iešu arī, viņa nosolījās.

-Jauki. Ej.

Tajā dienā viņš saprata kādu dzīves patiesību: tevi nevar sagūstīt citi, tu vari nonākt vienīgi pats savu baiļu gūstā. Nepadodies un uzvari.

Tā meitene todien uz laivas bija nobijusies vairāk nekā Keins. Un viņš intuitīvi juta, ka gūst virsroku.

Nepadodies un uzvari.

Nelaime tāda, ka tagad Keins patiesi bija nobijies. Nobi­jies no šīs raktuvēs mājojošās būtnes. Nobijies līdz pat kaulu smadzenēm. Līdz pat vissīkākajam, tālākajam, slepenākajam prāta nostūrim.

Tumsai nevarēja sablefot. Tumsa zināja, ka viņš baidās.

Ap viņa prātu un dvēseli bija savilkusies cieša virves cilpa. Tās otrs gals iesniedzās raktuvju šahtas dzīlēs, kur to turēja kāda tumša būtne. Keins iztēlojās sevi pārcērtam šo virvi. Viņš domās satvēra cirvi, pacēla to augstu virs galvas un no visa spēka trieca lejup…

Nesaudzīgs un bezbailīgs. Tāds viņš bija pret Diānu.

Pret abām Diānām.

- Man tas jāizdara, čukstēja Keins.

- Man tā jāpārcērt, viņš teica.

- Varbūt es to izdarīšu, viņš murmināja.

Taču Keins ļoti šaubījās, vai to spēs.

- Viņš ir badā, sacīja Mazais Pīts.

- Tu gribi teikt, ka tu esi badā, Astrīda automātiski izla­boja viņa teikto. It kā Mazā Pīta galvenā problēma būtu vājas gramatikas zināšanas.

Viņa atradās rātsnamā, Sema birojā. Cilvēki nāca un gāja. Bērni ar prasībām un sūdzībām. Ar dažiem Astrīda tika galā pati. Dažus viņa pierakstīja, lai nosūtītu pie Sema.

Vienā jautājumā Semam bija taisnība: tā nevarēja turpinā­ties. Bērni nāca pieprasīt, lai kāds izšķirtu brāļu un māsu strīdus, vai pajautāt, vai tie drīkst skatīties pieaugušo filmas, vai lūgt Semam atļauju pārtraukt nēsāt zobu platīti. Tas bija smieklīgi.

- Viņš ir badā, atkārtoja Mazais Pīts. Puisēns bija pārlie­cies pār savu Game Boy un iegrimis spēlē.

- Vai gribi kaut ko apēst? Astrīda izklaidīgi apjautājās.

- Varbūt es varu kaut ko sameklēt.

- Viņš nevar parunāt.

- Protams, tu vari parunāt, Pītij, ja vien pacenties.

- Es nedrīkstu viņam ļaut. Viņa vārdi ir slikti.

Astrīda uzlūkoja brālīti. Viņa sejā rotājās viegls smaids.

- Un viņš ir badā, Mazais Pīts atkārtoja, nu jau čukstus.

- Badā un tumsā.

- Tāpēc, ka Sems tā teica, lūk, kāpēc, teju vai miljono reizi atkārtoja Edīlio. Tāpēc, ka, nenovākuši ražu, mēs visi būsim ļoti, ļoti izsalkuši, tā, lūk.

- Vai es to nevaru darīt citreiz? jautāja kāds zēns.

- To jau jūs visi gribat, manu mazo draudziņ, atlikt uz citu reizi. Bet mums jānovāc melones. Tāpēc kāp vien auto­busā. Paņem cepuri, ja tev tāda ir. Braucam!

Edīlio stāvēja, turēdams mājas durvis pavērtas un gai­dīdams, līdz puika sameklēs savu Fairly OddParents cepuri. Viņa noskaņojums, jau tagad drūms, rītam turpinoties, ne par matu neuzlabojās. Autobusā bija divdesmit astoņi bērni; visi žēlojās, visiem vajadzēja uz ateju, visi bija izsalkuši vai izslāpuši, visi kunkstēja, īdēja, raudāja.

Bija jau gandrīz vienpadsmit. Kad viņš tos dabūs uz lauka, būs jau dienas vidus un tie pieprasīs pusdienas. Edīlio bija apņēmies pateikt, lai viņi savas pusdienas saplūc paši. Noplū­ciet sev pusdienas, tās ir tieši jums priekšā. Pilnīgi pareizi, melones. Mani neinteresē, vai melones jums garšo vai ne, tās ir jūsu pusdienas.

Trīsdesmit bērni, ieskaitot viņu pašu. Ja tie kādas četras stundas cītīgi strādātu, katrs novāktu septiņdesmit, varbūt astoņdesmit melones. Izklausījās vērā ņemams daudzums, iekams to neizdalīja ar mazliet vairāk par trīssimt izsalkušām mutēm, turklāt, lai, ēdot meloni vien, justos paēdis, izrādās, tā jānotiesā visa.

Edīlio māca raizes: daudzas melones uz lauka jau bija sabojājušās, citas knābāja putni. Un pats ļaunākais: neviens nekala pietiekami tālejošus plānus, lai aizdomātos, ka viņiem būtu tās jāsadēsta nākamajai sezonai.

Ēdiens gāja bojā. Nekas netika dēstīts. Nekas netika lais­tīts.

Pat ja viņi novāks patlaban pieejamo ražu, vispārēja bada iestāšanās bija tikai laika jautājums. Un tad lai veicas mēģi­nājumos novērst haosu!

Izrādījās, ka Edīlio vēl ir bijis pārlieku liels optimists. Kad pēc ellīgi nepatīkama autobusa brauciena, kura laikā starp diviem sestklasniekiem izcēlās pamatīga dūru cīņa, tie nokļuva līdz laukam, bija jau gandrīz viens dienā.

Pilnīgi saprotams, ka pirmie vārdi no bērnu mutēm bija: “Man gribas ēst.”

- Nu, tur ir jūsu pusdienas, ar milzīgu gandarījumu, ka ir spējīgs pateikt viņiem to sejā, pamādams ar roku uz lauka pusi, pavēstīja Edīlio.

- Tie apaļie bumbuļi?

- Tos sauc par melonēm, atbildēja Edīlio. Un patiesībā tie ir ļoti garšīgi.

- Kā ar mūdžiem? jautāja kāda meitene.

- Tie ir kāpostu laukā, nevis šeit. Tas ir kādu jūdzi no šejienes.

Tomēr neviens nekustējās. Visi paklausīgi sastājās rindā, bet palika autobusa tuvumā, krietnu gabalu no lauka malas.

Edīlio nopūtās. Labi. Melnstrādnieks parādīs jums, kā tas darāms.

Pastaigas soli aizgājis līdz laukam, viņš pieliecās, noplūca pirmo pagadījušos meloni un, lai visi to varētu redzēt, pacēla augstu virs galvas.

Puisi paglāba laimīgs gadījums. Melone izkrita viņam no rokām.

Viņš palūkojās uz nokritušo meloni un ieraudzīja, ka zeme viņam pie kājām kustas.

Edīlio atlēca malā tik strauji, ka gandrīz zaudēja līdz­svaru, tomēr noturējās un metās skriet.

Viņš joza naskāk nekā jebkad līdz šim, zābakiem šķaidot tārpus, kas ap tiem čumēja un mudžēja. Ātrāk, ātrāk, ātrāk līdz nostiepās ar seju putekļos.

Putekļos ārpus lauka.

Pierāvis kājas sev klāt, Edīlio drudžaini aplūkoja zābakus. Sānos bija kodumu pēdas. Arī papēžos. Tomēr caurumu nebija.

Izurbties cauri tārpi nebija paguvuši.

Ap viņu drūzmējās bērni. Edīlio lūkojās viņu šausmu pilna­jās sejās. Vēl tikai pirms dažām sekundēm viņš bija neiecietīgi pavēlējis tiem doties uz lauka. Vairumam kājās bija krosa kurpes. Neviens no viņiem līdz šim nebija šos mūdžus redzējis un nezināja, kādi tie izskatās.

Tikai acumirklīgas neizlēmības dēļ viņš nebija aizsūtījis visus šos bērnus drošā nāvē.

- Kāpiet atpakaļ autobusā! balsij drebot, pavēlēja Edīlio.

- Kāpiet atpakaļ autobusā!

- Un kā tad ar pusdienām? kāds iejautājās.