DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

16 STUNDAS, 38 MINŪTES

Pikapa akumulators bija galīgi izlādējies. Tas nebija darbi­nāts jau vairāk nekā trīs mēnešus.

Bet Vientuļnieks Džims ir bijis tālredzīgs puisis. Viņam bija ar benzīnu darbināms ģenerators un akumulatora lādētājs. Lanai un Cepumam vajadzēja stundu, līdz viņi izdomāja, kā iedarbināt ģeneratoru un pieslēgt akumulatoru. Visbeidzot Lana pagrieza atslēgu, un motors pēc vairākiem mēģināju­miem atdzīvojās.

Cepums piedzina auto atpakaļgaitā pie degvielas tvertnes.

Lai iedabūtu tvertni automašīnas kravas kastē, nācās krietni pasvīst.

Kad šis darbs bija galā, bija beigusies arī nakts. Lana uzmanīgi atvēra noliktavas durvis un palūkojās ārā. Apvār­sni aizsedza kalni, bet viegli iesārtās debesis un ēnas, kas no piesātināti melnām bija pārtapušas pelēkās, liecināja par rītausmu.

Simt pēdu attālumā, izvietojušies neregulārā lokā, zvilnēja kāds ducis koijotu. Tie pagrieza galvas, lai uzlūkotu meiteni.

- Cepum! ierunājās Lana.

- Jā, Dziedniece?

- Lūk, ko es no tevis gribu. Es ņemu auto, ja? Tu dzirdēsi sprādzienu. Pēc tam nogaidi desmit minūtes. Es atgriezīšos. Varbūt. Ja ne, tev jāpagaida, līdz uzlec saule, nakti koijoti ir bīstamāki. Tad atgriezies būdā un no turienes dodies mājās.

- Es palikšu kopā ar tevi, Cepums stingri sacija.

- Nē. Viņa to pateica tonī, kas necieta nekādus iebildu­mus. Tas ir mans uzdevums. Dari, ko tev saku.

- Es tevi neatstāšu tiem suņiem.

- Koijoti ir nieks, teica Lana. Un tev šī vieta jāatstāj. Es tev to pavēlu. Neatkarīgi no tā, vai sprādziens būs vai nebūs. Lai vai kā, ja es neatgriezīšos, dabū rokā Semu. Iedod viņam vēstuli.

- Es gribu rūpēties par tevi, Dziedniece. Tāpat kā tu rūpē­jies par mani.

- Es zinu, Cepum, Lana nopūtās. Bet tieši šādi tu to darīsi. Labi? Semam jāzina, kas noticis. Izstāsti viņam visu, ko mēs te darījām. Sems ir gudrs puisis, viņš sapratīs. Un pasaki, lai nevaino Kvinnu, ja? Kvinns ne pie kā nav vainīgs. Ja nebūtu pagadījušies Kvinns ar Albertu, es tik un tā būtu izdomājusi, kā to izdarīt.

- Dziedniece…

Lana uzlika plaukstu uz Cepuma gaļīgā augšdelma. Dari, ko tev lūdzu, Cepum.

Cepums nokāra galvu. Viņš raudāja atklāti, nekaunēda­mies. Labi, Dziedniece.

- Lana, viņa maigi izlaboja. Mans vārds ir Lana. Tā mani uzrunā draugi.

Viņa notupās un sabužināja Patrika spalvu tā, kā viņam patika vislabāk. Es tevi mīlu, draudziņ, meitene čukstēja. Viņa to cieši apkampa, un suns iesmilkstējās. Ar tevi viss būs labi. Neraizējies. Es atgriezīšos.

Žigli, lai nepagūtu zaudēt apņēmību, Lana ierāpās automa­šīnā. Viņa iedarbināja motoru un pamāja Cepumam.

Cepums atvēra čīkstošās noliktavas durvis.

Koijoti pielēca kājās. Barvedis grīļīgi izgāja priekšā. Viņš kliboja. Vilna uz viena pleca bija piemirkusi asinīm.

- Tātad man tomēr nav izdevies tevi piebeigt, čukstēja Lana. Nu nekas, diena vēl tikai sākas.

Viņa ieslēdza pirmo ātrumu un noņēma kāju no bremzes pedāļa. Auto sāka lēnām virzīties uz priekšu.

Lēni un noteikti, tā tas jādara Lana zināja. Taka uz ieeju šahtā bija vienās grambās, šaura, stāva un līkumota.

Viņa pagrieza stūri. Tas nebija viegli. Ilgi nelietotais auto bija vecs un stīvs, un Lanas braukšanas pieredze visai niecīga.

Auto virzījās tik lēni, ka koijoti varēja sekot soļiem. Tie ieskāva viņas braucamo gandrīz kā eskorts.

Uzbraucot uz takas, auto spēji sasvērās. Lēnām, lēnām, Lana centās sev iestāstīt. Tomēr viņa steidzās. Meitenei gribē­jās, lai viss jau būtu galā.

Prāts zīmēja iztēles ainu. No šahtas mutes izlaužas sar­kanas un oranžas liesmas. Lido gruveši. Atskan pērkona grā­viens. Un tad klints brukšanas skaņa. Tonnām un tonnām, neskaitāmas tonnas tā visa. Tad bangojoši putekļu un dūmu vāli, un pēc tam viss būs galā.

Nāc pie manis.

- Ak, nāku jau nāku, teica Lana.

Tu man esi vajadzīga.

Viņa apklusinās šo balsi. Viņa to apraks zem kalna.

Lana sajuta pēkšņu triecienu. Palūkojusies spogulītī, viņa ieraudzīja deformēto un rētaino Barveža purnu. Dzīvnieks bija ielēcis automašīnas kravas kastē.

- Cilvēks nevest mašīnu, Barvedis teica savā neatdarinā­majā ņurdošajā balsī.

- Cilvēks dara, ko grib! Lana kliedza tam pretī. Cilvēks iešaus tavā pretīgajā vieplī, tu stulbais, smirdīgais suns!

Pagāja brīdis, līdz Barvedis to sagremoja.

Auto grīļodamies un zvārodamies lēnām rāpās augšup pa nogāzi. Nu jau bija pieveikta vairāk nekā puse ceļa.

Nāc pie manis.

- Tu nožēlosi, ka aicināji mani, murmināja Lana. Bet tagad, kad bija saskatāma ieeja šahtā, viņa juta, ka tikko vairs spēj paelpot, tik stipri dunēja krūtis.

- Cilvēks kāpt ārā. Cilvēks iet kājām, pavēlēja Barvedis.

Lana nevarēja viņu nošaut. Šāviens izsistu aizmugures logu

un koijotiem rastos iespēja uzbrukt.

Lana bija sasniegusi ieeju.

Tagad viņa grieza mašīnu pretējā virzienā. Tā bija jāap­griež otrādi. Rokas, ieķērušās stūrē, bija baltas aiz piepūles, cīpslas nospriegotas kā stīgas.

Kad Lana pagriezās, lai pārbaudītu virzīšanos atpakaļgaitā, viņai pretī vīdēja Barveža ļaunais vieplis. Tas atradās dažu collu attālumā; viņus šķīra tikai stikla rūts.

Piepeši dzīvnieks metās uz priekšu.

-Ai!

Koijota purns triecās pret logu. Stikls izturēja.

Lana bija pārliecināta, ka tas izturēs. Koijotiem vēl nebija izaugušas rokas, nedz arī tie bija iemācījušies lietot darbarī­kus. Vienīgais, ko tie varēja, bija bakstīt stiklu ar purniem.

Tu esi mana.

- Nē, sacīja Lana. Es piederu pati sev.

Automašīnas kravas kaste šķērsoja raktuves slieksni. Nu

koijoti kļuva gluži neprātīgi. Uz motora pārsega uzlēca vēl viens koijots. Sakampis zobos logu tīrītāju, viņš to mežonīgi parāva.

- Cilvēk, stāt! pavēlēja Barvedis.

Lana turpināja stūrēt auto atpakaļgaitā. Pakaļējie riteņi uzbrauca mašīnas īpašnieka mumificētajam līķim un pār­brauca tam pāri.

Tagad mašīna bija iekšā, cik vien tālu varēja tur iekļūt. Tikai dažas collas virs kabīnes jumta atradās raktuvju šahtas griesti. Arī sienas bija pavisam tuvu. Auto bija iedzīts šahtā kā vaļīgs korķis. Koijotiem, jūtot apkārt saslēdzamies sienas, bija jāizlemj, vai ļaut mašīnai sevi iesprostot. Dzīvnieki tomēr uzskatīja par labāku izsprukt ārā, kur tie, drūzmēdamies pie auto priekšgala, cits pēc cita rūkdami, kampdami un nepacietīgi skrāpēdamies ar raupjajām ķetnām gar vējstiklu, lēca uz motora pārsega.

Auto, cieši iespiests, apstājās. Durvis vairs nevērās vaļā. Tas bija labi. Tāds arī bija plāns.

Lana apgriezās sēdeklī un, uzmanīgi notēmējusi, lai netrā­pītu pa lielo degvielas tvertni, vienu vienīgu reizi izšāva.

Aizmugures stikls sašķīda miljons lauskās.

Drebēdama bailēs un saviļņojumā, Lana steigšus pārrāpās no kabīnes kravas kastē. Tas koijotus satrauca vēl vairāk. Mēģinādami tikt viņai klāt, tie centās iespiesties spraugā starp mašīnas sāniem un šahtas sienām. Starp jumtu un šķērsbaļķi sāniski iespraucās nikns purns.

Tie vaukšķēja un rūca, un Barvedis spiedza: Cilvēk, stāt!

Lana aizsniedza kurināmā tvertnes ventili un atgrieza to vaļā. Tajā pašā mirklī viņa saoda gāzei raksturīgo puvušo olu smaku.

Paies brīdis, līdz gāze izplatīsies. Būdama smagāka par gaisu, tā kā neredzama straume slīdēs lejup pa šahtas slīpo grīdu. Tā iesūksies raktuvju dziļākajos kaktos. Veidos baseinu apkārt Tumsai.

Vai viņš to saodīs? Vai sapratīs, ka Lana izlēmusi tā likteni? Vai tam maz ir deguns?

Meitene izvilka jau iepriekš sagatavoto degli. Tā bija simt pēdu gara tieva virve, ko viņa bija piesūcinājusi ar benzīnu un ievietojusi plastmasas maisā ar rāvējslēdzēju.

Lana iemeta rituli šahtas dziļumā. Tam nebija necik tālu jālido.

Atlikumu Lana paņēma sev līdzi automašīnas kabīnē. Viņa uzmina uz bremzes, iededzot bremžu ugunis, kas šahtu izgais­moja ellišķīgi sarkanu. Gāzi ieraudzīt, protams, nevarēja.

Sažņaugusi rokās stūri, Lana gaidīja. Viņas domas bija sav­starpēji nesaistītu tēlu mudžeklis; atmiņā zibēja ainas no koi­jotu gūsta, kas mijās ar ainām par viņas sastapšanos ar Tumsu.

Pirmajā reizē viņa bija…

Es esmu gajaļags.

Lana sastinga.

Tu nespēj mani iznīcināt.

Lana tikko spēja paelpot. Viņai likās, ka tūlīt zaudēs sa­maņu. Tumsa vēl nekad nebija pateikusi viņai savu vārdu.

Es tevi atvedu uz šejieni.

Lana iebāza roku kabatā un izvilka šķiltavas. Tā bija vien­kārša fizika. Šķiltavas uzšķilsies. Ar benzīnu piesūcinātā virve aizdegsies. Liesma skries lejup pa virvi, līdz sasniegs gāzes izgarojumus.

Gāze uzliesmos.

Sprādziens sadragās šahtas griestus un sienas.

Tas pat varētu sadedzināt to būtni.

Sprādziens var nogalināt arī viņu pašu. Bet, ja Lana izdzī­vos, viņa visus savus apdegumus un brūces sadziedēs. Tas bija solījums, ko Lana bija devusi pati sev: ja viņa kaut dažas minūtes paliks dzīva, tad spēs sevi izārstēt.

Un tad viņa būs patiesi izdziedināta. Balss viņas galvā būs pazudusi.

Tu pildi manu gribu.

- Es esmu Lana Arvena Lācara! viņa iesaucās, cik vien skaļi un spalgi spēja.

- Mans tētis aizrāvās ar komiksu grāmatām, tāpēc nosauca mani par Lanu Supermena draudzenes Lanas Langas vārdā.

Tu man kalposi.

- Un mamma pievienoja Arvenu par godu elfu princesei no “Gredzenu pavēlnieka”.

Es izmantošu tavu spēku kā savējo.

- Un es nekad, itin nekad nedaru to, ko man kāds liek.

Tavs spēks dos man formu. Es būšu paēdis. Atkal k/ūšu stiprs.

Un ar ķermeni, ko, liekot lietā tavu spēku, sev izveidošu, es izkļūšu no šejienes.

Tavs spēks mani atbrīvos.

Lana trīcēja. Gāze oda, un izgarojumu tvaiki viņu apdul­lināja.

Tagad vai nekad. Tagad.

Nekad.

- Barvedi! iesaucās Lana. Barvedi! Es uzlaidīšu šīs rak­tuves gaisā ellē, ratā, Barvedi! Vai tu mani dzirdi?

- Barvedis dzird, noņurdēja koijots.

- Aizvācies pats un izvāc no šejienes savus netīros kusto­ņus, citādi aiziesiet bojā kopā ar Tumsu.

Barvedis smagi uzlēca uz motora pārsega. Viņa spalva bija sacēlusies gaisā, pāršķeltā mute siekalojās. Barvedis nebaidās cilvēka.

Lana paķēra pistoli un izšāva. Mazs attālums.

Skaņa bija apdullinoša.

Stiklā parādījās caurums, ko ieskāva starains raksts, tomēr stikls nesašķīda, kā bija noticis ar aizmugures logu.

Uz tā izšļācās asinis.

Barvedis iesmilkstējās un neveikli nolēca no motora pār­sega. Viņš bija ievainots.

Lanas sirds salēcās. Viņa bija tam trāpījusi. Šoreiz tas bija kārtīgs, smags trāpījums.

Bet stikls vēl arvien bija vietā. Tam būtu vajadzējis sašķīst. Šis logs bija viņas vienīgais ceļš uz glābiņu.

Tavs spēks dos man brīvību.

- Nāvi es tev došu lūk, ko! ieaurojās Lana.

Meitene paķēra pistoli un, izmantodama to kā āmuru,

ņēmās dauzīt stiklu. Tas plīsa, bet ar katru triecienu tikai maz­liet. Viņa blieza pa to no visa spēka. Tas padevās, bet lēnām. Ja koijoti veiks saskaņotu uzbrukumu, tie tiks viņai klāt. Taču dzīvnieki turējās pa gabalu. Barveža ievainojums bija tos apstulbinājis un atstājis bez vadības.

Lana spēra, nu jau izmisīgi, paniski.

Tu mirsi.

- Tikai tad, ja tu mirsi līdz ar mani! Lana kliedza. Izveļoties kā stīvi sasalusi sega, izkrita liels drošības stikla

gabals.

Lana sāka spraukties cauri. Galva. Pleci.

Koijots metās virsū.

Viņa šāva.

Lana izspraucās ārā līdz galam. Viņa bija saskrambājusies, noplēstu ādu, taču nejutīga pret sāpēm. Tagad četrrāpus uz motora pārsega. Viņai bija jāsatausta virve. Vienā rokā eļļainā virve. Otrā pēc kordīta smirdošais ierocis.

Lana šāva. Viņa to darīja mežonīgi: vienreiz, otrreiz, trīs reizes. Lodes triecās klintī. Koijoti izklīda un bēga.

Meitene nolika pistoli uz motora pārsega.

Viņa uztaustīja kabatā šķiltavas.

Nē.

Viņa tās uzšķīla.

Liesmiņa bija sīka un oranža.

Tu to nedarīsi.

Lana pietuvināja liesmu virves galam.

Stāt.

Lana vilcinājās.

-Jā, viņa izdvašoja.

Tu to nespēj.

- Spēju gan, Lana šņukstēja.

Tu esi mana.

Liesma apsvilināja īkšķi. Bet šīs sāpes neko nenozīmēja itin neko salīdzinājumā ar pēkšņo katastrofālo sprādzienu viņas galvā.

Lana iekliedzās.

Meitene aizspieda ar rokām ausis. Šķiltavas apsvilināja matus.

Viņa nometa virvi.

Viņa nometa šķiltavas.

Šādas sāpes Lana nemūžam nebūtu spējusi iztēloties. It kā viņai būtu izrautas smadzenes un galvaskauss piepildīts ar degošām, līdz baltkvēlei nokaitētām oglēm.

Kliegdama agonijā, Lana novēlās no motora pārsega.

Viņa kliedza un kliedza, un zināja, ka tas nemūžam nebeigsies.

Загрузка...