Bads

PIECPADSMITĀ NODAĻA

30 STUNDAS, 41 MINŪTE

Sems izņēma no Astrīdas rokām sarakstu. Pārlaidis ska­tienu pirmajām pāris sadaļām, viņš to gandrīz saņurcīja.

- Kā parasti? viņš apjautājās.

Astrīda pamāja ar galvu. Kā parasti. Manuprāt, tev se­višķi patiks…

Telpā pa galvu pa kaklu iebrāzās Datordžeks.

Kuram katram nebija ļauts tāpat bez atļaujas gāzties iekšā, bet Datordžeks jau nebija kurš katrs.

- Kas noticis, Džek? jautāja Sems, ieslīgdams milzīgajā ādas krēslā aiz rakstāmgalda, kas kādreiz bija piederējis pil­sētas galvam un pēc tam īsu laiciņu Keinam.

Džeks bija uzbudināts. Tev vajadzētu ļaut man uzstādīt telefonus.

Sems samirkšķināja acis. Ko? Pēc tā, kā tu šeit iegāzies, es nospriedu, ka noticis kas ārkārtējs.

- Visi man nepārtraukti jautā, kad es taisos salabot tele­fonus, Džeks, redzami sarūgtināts, izdvesa. Visi to vien prasa, un man nākas stāstīt kaut kādus stulbus melus. Viņi domā, ka man tur nekas nav iznācis.

- Džek, to mēs jau esam izrunājuši. Esmu tev, vecīt, patei­cīgs par paveikto darbu. Neviens cits to nespētu dabūt gatavu. Bet mums, draudziņ, ir citas problēmas, vai saproti?

Džeks pietvīka. Tu man to lūdzi. Es visiem sasolīju, ka to izdarīšu. Un tad tu man vairs neļauj to darīt. Tas nav

godīgi. Džeka brilles šķita aizsvldušas tik liela acīmredzot bija viņa sašutuma kvēle.

- Paklau, Džek! Vai tu patiešām vēlies, lai Keins un Dreiks varētu piezvanīt uz šejieni katram, kuram vien iedomājas? Vai gribi, lai Keinam būtu pieeja mūsu cilvēkiem? Lai viņš varētu tiem draudēt? Mīļi ar viņiem tērzēt? Varbūt piedāvāt pārtiku apmaiņā pret ieročiem vai sazin ko vēl? Re, cik veikli viņš tajā pirmajā reizē mūs visus apmuļķoja.

-Tu tikai gribi paturēt visu savā pārraudzībā, Džeks viņam pārmeta.

Pārmetums sāpēja. Sems jau bija gatavs uzkliegt, taču apklusināja sevi. Dažas sekundes viņš, nespēdams parunāt, cīnījās ar dusmām.

Protams, es gribu pārraudzīt noliekošo, viņam gribējās teikt. Protams, Sems negribēja, lai Keins piebāztu bērnu galvas ar meliem. Bērni bija pietiekami izmisuši, lai klausītos ikvienā, kurš piedāvātu vieglāku dzīvi, pat Keinā. Vai tiešām Džeks nav sapratis to, cik tuvu katastrofai viņi pienākuši? Vai tiešām Džekam nav pielēcis, cik vāja kļuvusi Sema situācijas kontrole?

Acīmredzot ne.

- Džek, bērni ir nobijušies. Viņi ir izmisuši, teica Sems.

- Varbūt tu to neredzi, jo esi aizņemts ar citām lietām. Bet mēs esam tikai tādu gabaliņu… Viņš pacēla īkšķi un rādītāj­pirkstu tā, ka tos šķira kāda colla. -… no pilnīgas katastrofas. Vai gribi, lai Keins to uzzina? Vēlies, lai bērni trijos naktī runātu ar viņu vai Dreiku, izkratītu sirdi un stāstītu tiem, kā mums iet? Vai tiešām tu gribi, lai Keins uzzina, cik viss ir nelāgi?

Astrīda, gribēdama pārtraukt Sema aizvien niknākos vārdu plūdus, apjautājās: Kas tad atgadījās, Džek? Kas tevi tā satrauca?

- Nekas! atcirta Džeks, taču tūdaļ pat izlaboja: Cils. Viņš mani visu priekšā pazemoja, apgalvodams, ka tagad, kad

esmu mutants un tamlīdzīgi, man vairs lāgā nedarbojoties smadzenes.

- Ko viņš teica? jautāja Sems.

- Viņš sacīja, ka cilvēkiem, kuri iegūst spēku, krītoties IQ, ka viņi kļūstot stulbi. Viņš teica: “Lielisks pierādījums: nabaga vecais Džeks, kādreizējais Datordžeks, kurš spēj pacelt gaisā māju, bet vairs neprot salabot telefonus.”

- Vai zini, Džek, man žēl, ka viņš ir aizskāris tavas jūtas, bet man te darāms vesels lērums darbu. Nu jau Semu pārņēma patiess aizkaitinājums. Tu esi tehnikas ģēnijs. Tu to zini. To zinu es, un to zina Astrīda. Tātad kam kāda daļa, ko domā Cils?

- Paklau, vai tu nevarētu vienkārši darboties ar internetu kā līdz šim? ierosināja Astrīda.

Džeks uzmeta viņai indīgu skatienu. Kā tad, lai to tik un tā nedrīkstētu lietot, vai ne? Lai padarītu mani citu acīs par vēl lielāku muļķi?

Sems bija gatavs uzkliegt Džekam, pateikt, lai aizveras, lai vācas prom, beidz viņam krist uz nerviem, bet tas nebūtu labi, tāpēc viņš dziļi ievilka elpu, sakopoja visu savu atlikušo pacietību un sacīja: Džek, es nevaru neko solīt. Man ir tik daudz darāmā. Pirmā nepieciešamība, pirms pievēršamies tehnīšu lietām, ir…

- Tehnīšu lietām? Džeks viņu pārtrauca. Viņa balsī ska­nēja šoks un sašutums.

- Tas nav noniecinājums. Es tikai saku… Bet, lai arī ko Sems bija gribējis teikt, tas tika aizmirsts brīdī, kad durvīs parādījās Edīlio. Viņš negāzās iekšā, kā to bija darījis Džeks, bet gan vienkārši stāvēja un izskatījās bāls un nopietns.

- Kas noticis? noprasīja Sems.

- Mūdži. Tagad tie ir arī meloņu laukā.

- Tie izplešas, secināja Astrīda.

- Daudz netrūka, ka es būtu visus tos bērnus iedzinis nāvē, pavēstīja Edīlio. Zēns izskatījās, kā redzējis spoku. Viņš drebēja.

- Labi. Pietiek. To teicis, Sems, nikni pagrūzdams krēslu, piecēlās.

Beidzot.

Beidzot kaut kas tāds, ko viņš patiešām varēja izdarīt.

Viņam vajadzēja būt satrauktam. Un viņš tāds bija. Bet jūtas, kas Semu pārplūdināja brīdī, kad viņš mērķtiecīgā gaitā izgāja no istabas, bija atvieglojums. Saraksts var pagaidīt, Astrīd. Es grasos nomaitāt dažus tārpus.

Pēc divām stundām Sems stāvēja meloņu lauka malā. Viņam blakus bija Deka. Edīlio bija atvedis viņus atklātā džipā, taču pats nespēra kāju uz zemes.

- Kā tu to iedomājies? vaicāja Deka.

- Tu tos pacel gaisā, un es tos sadedzinu, atbildēja Sems.

- Vienā reizē es varu skart tikai nelielu laukumu. Apli kādu divdesmit pēdu diametrā, pateica Deka.

Izplatījās valodas, ka Sems grasās tikt galā ar mūdžiem. Arī citi bērni sakāpa automašīnās un furgonos, un nu pāris desmiti ziņkārīgo no droša attāluma vēroja notiekošo. Daži gluži kā tūristi vai sporta līdzjutēji bija pakampuši līdzi fotoaparātus.

Ieradās arī Hovards un Orks. Sems jutās atvieglots. Viņš bija aizsūtījis Hovardam ziņu, ka varētu savajadzēties Orka palīdzību.

- Kas par lietu, Semij? jautāja Hovards.

- Vēl vairāk tārpu. Palūkosim, vai varam veikt kaitēkļu iznīcināšanas akciju.

Hovards pamāja ar galvu. Skaidrs. Un ko tu gribi no mana drauga? Viņš norādīja ar īkšķi uz Orku, kurš stāvēja, atbalstījies pret automašīnas motora pārsegu, ar savu svaru gandrīz iebuktējot metāla klājumu un saplacinot riepas.

- Visus mūdžus nogalināt mēs nespēsim, teica Sems.

- Bet Astrīda domā, ka tie kā kopums varētu būtu gudrāki nekā viens atsevišķs nāvējoši mutējis tārps. Tāpēc mēs sūtīsim ziņu: neaiztieciet mūs!

- Pagaidām neredzu, kas te būtu darāms Orkam.

- Viņš ir mūsu kanārijputniņš, atbildēja Sems.

- Kas, kas?

- Senos laikos ogļrači ņēma sev šahtās līdzi kanārijput­niņu, skaidroja Sems. Ja izplatījās indīga gāze, pirmais nomira kanārijputniņš. Ja putns palika sveiks un vesels, ogļ­rači zināja, ka ir drošībā.

Hovards brīdi apsvēra šo domu. Tad nicīgi iesmējās. Līdz šim uzskatīju tevi, Sem, par labsirdīgu cilvēku. Bet pēkšņi izrādās, ka esi ciets un bezjūtīgs ja gribi sūtīt Orku tur, kur viņu var sagrauzt.

- Iepriekšējo reizi pagāja labs brīdis, iekams tie tika līdz viņa sejai, atbildēja Sems. Ja manīsim no tārpu puses kādu aktivitāti, viņš tūlīt pat atstās lauku.

- Ciets un bezjūtīgs, Hovards smīnēdams atkārtoja. Es parunāšu ar savu draugu. Bet viņš nemēdz strādāt par baltu velti. Tev tas ir zināms. Četras alus kastes.

- Divas.

- Trīs.

- Divas, un, ja vēl turpināsi strīdēties, es tev parādīšu, cik ciets un bezjūtīgs spēju būt.

Kad tas bija sarunāts, Sems uzlūkoja Deku. Vai esi gatava?

- Jā, viņa atbildēja.

- Nu tad pie darba.

Deka pacēla rokas augstu virs galvas un nomērķēja plauk­stas pret meloņu lauka tuvāko malu.

Pēkšņi vienā rāvienā virs zemes pacēlās gan melones, gan vīteņaugi un līdz ar tiem kā melns stabs gaisā uzšāvās putekļu mākonis. Tārpi bija skaidri saskatāmi, tie locījās un staipījās aizvien kāpjošajā mākonī.

Sems pacēla rokas plecu augstumā. Viņš izpleta pirkstus.

- Tā būs jauka sajūta, viņš nomurmināja.

No zēna plaukstām izšāvās divas zaļi baltas uguns bultas.

Melones uzsprāga kā samirkuši popkorna graudi. VIteņi pārogļojās. Zemes pikas dūmoja un kusa gaisā.

Tārpi beidzās nost. Tie gāja bojā, vai nu pārsprāgstot no savu pārmērīgi sakarsušo asiņu sutas, vai ari sačokurojoties kā pelnu rituļi, vai kā 4. jūlija “dūmojošās čūskas”. Daži vien­laikus gan tā, gan tā.

Sems šaudīja savu liesmu metēju augšup un lejup pa Dēkas izraisīto bezsvara joslu, mērķējot visur, kur vien redzēja kādu kustību. Vietās, kur viņš uzkavējās, putekļi tā sakarsa, ka pār­vērtās par lidojošiem sarkani mirdzošiem magmas pilieniem.

- Pietiek, Deka, laid vaļā! uzsauca Sems.

Deka atslābināja tvērienu. Atjaunojās gravitācija. Un viss izkausētais dūmojošais stabs krita zemē. Sabrūkot tas raidīja gaisā dzirksteļu spietu. Daži bērni, kuri bija nostājušies pārāk tuvu, iekliedzās, kad tos ķēra pilieni gandrīz lava.

Sems un Deka steidzīgi atkāpās, taču pārāk lēni, lai pa­glābtu Semu no apdeguma. Ugunīgais piliens izgāja cauri džinsiem un izdedzināja augšstilbā lāses formas laukumu.

- Ūdens pudeli! viņš iesaucās. Pakampis pastiepto pudeli, viņš uzšļāca tās saturu uz apdeguma. Sāp gan! Ak! Ai!

- Es redzēju dažus kārtīgi sagrauzdētus mūdžus, komen­tēja Hovards.

- Ķeramies atkal klāt, Deka. Ja esi ar mieru.

- Man garšo melones, meitene atbildēja. Es netaisos tās atdot šiem tārpiem.

Viņi pagāja mazliet pa kreisi un atkārtoja visu tādā pašā secībā. Tad aizgāja uz otru pusi un izdarīja to vēlreiz.

- Tā, ziņa nu būtu nosūtīta, kad tas bija paveikts, noteica Sems. Palūkosim, vai šiem ir pielēcis. Hovard?

Hovards pamāja Orkam. Zēns-briesmonis smagiem soļiem pieslāja pie lauka.

- Vispirms ieej tajā apgabalā, ko mēs nosvilinājām, norī­koja Sems.

Orks tā ari darīja. Ja ari viņa akmens kājas kaut ko sajuta no degušās zemes izdvašotā kvēlojošā karstuma, viņš to nekādi neizrādīja.

- Labi, teica Sems. Tagad tālāk. Aiz izdegušā laukuma. Mēģini noplūkt meloni.

- Dažs labs man ir parādā alu, Orks atgādināja.

- Man nav līdzi, atbildēja Sems.

- Kā gan citādi, norūca Orks. Smagi ieslampājis svaigajā, neapdegušajā melnzemē, viņš pieliecās, lai noplūktu meloni, taču tūdaļ pat izslējās ar diviem tārpiem, kas bija apvijušies tam ap roku.

Orks nopurināja tārpus un apbrīnojami veikli atkāpās uz drošāku apgabalu.

Sems bija sašļucis. Viņam nebija izdevies. Pat tas ne.

Un, piesolot alu, viņš puiku alkoholiķi bija padarījis par cilvēcisku ēsmu.

- Šodien laikam nav, ar ko palepoties, viņš sev teica.

Pūlis vilies raidīja uz Sema pusi satrauktus skatienus. Izlik­damies tos nemanām, viņš iekāpa džipā blakus Edllio.

- Vai gribi manu amatu, Edllio? jautāja Sems.

- Neparko, vecīt. Neparko.

Pie IBJZ sienas nekas neturējās. Lana bija to atklājusi. Uzvil­kusi rokās cimdus, viņa bija centusies ar līmlenti piestiprināt pie barjeras mērķi. Līmlente nelipa. Arī gumijas līme ne.

Neviens jau gan netaisījās aplīmēt barjeru ar savu iemīļoto grupu plakātiem.

Lana izmēģināja krāsas baloniņu. Bija prieks to darīt. Prieks iztēloties, ka barjeru varētu pārklāt ar grafiti. Bet aero­sola krāsa mazliet nočūkstēja, it kā būtu uzpūsta uz karstas pannas, un tad iztvaikoja un izzuda, neatstājot nekādas pēdas.

Tas kaitināja. Lanai bija vajadzīgs mērķis. Un doma šaut uz sienu viņai likās vilinoša.

Beigās meitene paņēma saliekamo krēslu, kas stāvēja pie peldbaseina, un aizstiepa to uz tenisa kortiem, kur barjera bija visvieglāk pieejama. Atstutējusi krēslu pret barjeru pret to vismaz varēja kaut ko atstutēt -, viņa pielīmēja pie krēsla mērķi.

Tie nebija parastie koncentriskie apļi, bet gan viņas pašas sameklēta fotogrāfija. Koijota attēls.

Lana izvilka no mugursomas pistoli. Tā bija smaga. Viņai nebija ne jausmas, kāds ir tās kalibrs. Pistoli viņa bija atradusi vienā no mājām, kur kādreiz bija mitinājusies. Līdz ar divām munīcijas kastēm.

Meitene pati bija izdomājusi, kā to pielādēt. Tas bija izde­vies pavisam ātri. Aptverē bija divpadsmit lodes. Bija arī viena papildu aptvere. Pavisam vienkārši bija arī izslidināt veco aptveri ārā un iestumt jauno. Pirmo reizi to mēģinot, viņa pamanījās gaužām nelāgi iespiest pirkstu, bet Lana bija Dziedniece, un tā nepārprotami bija viņas priekšrocība.

Taču viņai bija jāiemācās kaut kas vairāk nekā tikai turēt to rokā un pielādēt.

Lana satvēra ieroci un pacēla to. Bet pistole izrādījās pārāk smaga, lai to turētu tikai ar vienu roku. Viņa satvēra to abās. Tā bija labāk.

Lana nomērķēja uz koijota attēlu.

Viņa nospieda mēlīti.

Ierocis meitenes rokās palēcās.

Sprādziens bija daudz skaļāks, nekā izklausījās televīzijā vai filmās. Troksnis bija tāds, ka šķita gaisā uziet visa pasaule.

Mazliet apdullusi, Lana pagājās uz priekšu, lai aplūkotu mērķi. Nekā. Viņa bija aizšāvusi garām. IBJZ siena aiz mērķa, protams, palika neskarta.

Lana nomērķēja rūpīgāk. Viņa bija vērojusi Edīlio apmācām savus cilvēkus. Pamatus viņa zināja. Meitene salāgoja priekšas un aizmugures tēmēkli un pārliecinājās, ka abu augšmala ir vienā līmenī. Tad viņa nolaida ieroci, līdz grauds apstājās tieši zem koijota galvas.

Lana izšāva. Piegājusi klāt, viņa šoreiz atrada mērķī cau­rumu. Ne gluži tur, kur bija mērķēts, tomēr ne pārāk tālu.

Caurums papīrā pildīja viņu ar prieku.

- Izskatās, ka esi dabūjis pa ādu, Barvedi.

Lana izšāva mērķī divas munīcijas aptveres. Lai ari viņa trāpīja tikai pusi no visām reizēm, tas tomēr bija labāk nekā netrāpīt nemaz.

Kad tas bija galā, ausīs tā zvanīja, ka viņa tikko spēja kaut ko sadzirdēt. Rokas bija jēlas un saskrambātas. Skrambas būtu viegli izdziedināmas, taču Lanai šī sajūta šķita pat patīkama. Pareizāk tas, par ko tā liecināja.

Lana uzmanīgi izlādēja abas aptveres un, ieslidinājusi vienu atpakaļ pistolē, ielika ieroci mugursomā.

Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.

Lana pārmeta mugursomu pār plecu. Saule, laizdamās uz rietu, meta pār iepelēko IBJZ sienu gaiši oranžu blāzmu.

Drīz viņa būs tur. Jau rīt.