Bads

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

17 STUNDAS, 48 MINŪTES

Braiena atguvās.

Pagāja kāds brīdis, iekams viņa saprata, kur atrodas.

To viņai atgādināja sāpes. Sāpes kreisajā rokā, kreisajā gūžā, kreisās kājas lielā un potītē.

Viņai mugurā bija džinsa jaka, T krekls un šorti, kājās krosa kurpes. Jakas kapuce bija nodegusi, apsvilis arī kreisais plecs un piedurkne. Šortos tajā pašā pusē bija izdedzis trīs collu garš ovāls caurums.

Zem tā rēgojās asiņaina āda. Braiena lielā ātrumā bija uzskrējusi uz jumta. Betons bija kā smilšpapīrs.

Sāpes likās neticami stipras.

Braiena gulēja uz muguras un lūkojās augšup neīstajās zvaigznēs. Galva sāpēja. Plaukstas bija nobrāztas jēlas, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar dziļajām brūcēm kreisajā sānā.

Elsodama aiz sāpēm, Braiena piecēlās. Miesa dega kā ugu­nīs. Viņa aplūkoja sāpošās vietas, gandrīz ticēdama, ka ierau­dzīs tur īstas liesmas.

Uz spēkstacijas jumta bija biedējoši gaišs, tāpēc brūces bija saskatāmas pat pārlieku skaidri. Asinis fluorescējošajā gaismā izskatījās zilas. Ievainojumi nebija bīstami dzīvībai, un Braiena sevi pārliecināja, ka nemirs. Bet, ak vai, kā tie sāpēja un vēl turpinās sāpēt.

- Tā gadās, ja tu ar pārsimt jūdžu ātrumu stundā ietriecies betonā, viņa sev teica. Man vajadzētu nēsāt ķiveri un ādas apģērbu. Kā motociklistam.

ŠI ideja patīkami novērsa domas. Dažas sekundes Braiena aizvadīja, apcerot sev supervarones tērpu. Ķivere, melna āda, mirdzošas uzšuves zibens bultu izskatā. Tās jau nu noteikti.

Varēja būt vēl ļaunāk, meitene sev teica. Ļaunāk būtu bijis tad, ja viņas vietā būtu kāds cits, jo, ietriecoties jumtā, viņa sāka zaudēt kontroli pār savu ķermeni. Ja tas būtu noticis, viņa salauztu rokas un kājas, un varbūt pat lauztu kaklu.

Bet viņa bija Brīze, nevis kāds cits. Viņa paguva pietiekami strauji triekt plaukstas un pēdas pret betonu, lai nāvējošo kritienu pārvērstu gan tikai par mata tiesu ļoti sāpīgā slīdēšanā.

Braiena gluži cilvēciskā ātrumā aizkliboja līdz jumta malai. Taču ēka bija būvēta tā, ka tās malas neveidoja glītu deviņdes­mit grādu leņķi, bet gan liecās lejup kā apaļīgi pleci. No vietas, kur viņa stāvēja, varēja redzēt vārtus un mirdzoši apgaismoto stāvlaukumu, aiz kura slējās tumši kalni un pletās vēl tumšāka jūra, taču pati būves pakāje nebija saskatāma.

- Mjā, tā bija muļķīga doma, atzina Braiena.

Viņa bija mēģinājusi lidot. Tur tā nelaime. Savu milzīgo ātrumu viņa bija centusies pārvērst lidojošā lēcienā.

Pirmajā brīdī tas likās visnotaļ saprātīgi. Sems bija pieko­dinājis, lai viņa nemēģina ieiet spēkstacijas vadības telpā. Bet, lai redzētu, kur izvietoti visi Keina cilvēki, viņai vajadzēja kaut kā pacelties virs zemes līmeņa. Un kas gan varētu būt labāks par skatu no turbīnu ēkas jumta?

Ar lidošanas ideju Braiena bija rotaļājusies jau labu laiku. Viņa bija apsvērusi pamata principu, kas nozīmēja: skriet, cik vien ātri var, uzlēkt uz kaut kā augstāka un pēc tam uz kaut kā vēl augstāka. Tā nebija nekāda raķešu zinātne. Tas necik daudz neatšķīrās no lēkāšanas no akmens uz akmeni, šķērsojot strautu. Vai no kāpšanas uzreiz pa vairākiem pakā­pieniem.

Tikai šajā gadījumā “pakāpieni” bija minifurgons, zemā administrācijas ēciņa un pēdējais “solis” pati turbīnu ēka.

Pirmie divi soļi izdevās labi. Attīstījusi kādu trīssimt jūdžu ātrumu stundā, Braiena lēca, atspērās no minifurgona virsas, piezemējās uz administrācijas ēkas kores, veica sešus zibenī­gus soļus, lai atgūtu sākotnējo ātrumu, un uzlēca uz varenā betona milža jumta.

Bet tad arī viss nogāja greizi.

Braienai neizdevās piezemēties uz jumta plakanās daļas; tā vietā viņa ietriecās nolaidenajā “plecā”. Tas atgādināja neveiklu ievelšanos ūdenī, sasitot vēderu, nevis līganu lid­mašīnas nolaišanos uz skrejceļa, pēc kā viņa bija tiekusies.

Braiena redzēja, kā virsū gāžas betons. Viņa darbināja kājas kā negudra. No noslīdēšanas un tam sekojoša kritiena meitenei izdevās izvairīties, bet izmisīgais izrāviens beidzās ar nevadāmu sadursmi, kas viņu gandrīz nogalināja.

Un te nu bija tagad, sasniegusi jumta malu, viņa no turienes tikpat kā neko nevarēja saskatīt.

- Sems mani nogalinās, nomurmināja Braiena.

Tad, nometusies uz ceļa, izdvesa: Au!

Jumts bija pārsimt pēdu garš un platumā trešdaļa no tā. Braiena lēnītiņām tipināja no viena gala uz otru. Viņa viegli atrada avārijas izeju ķieģeļu mūrī iebūvētas tērauda durvis. Tās noteikti veda lejup uz turbīnu telpu un no turienes tālāk uz vadības telpu.

- Nu bet protams, ka šādām durvīm bija jābūt, murmi­nāja Braiena. Kāpēc es nevarētu izlikties, ka tieši no šejienes sākas mans plāns?

Viņa paraustīja rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Tās neap­šaubāmi bija aizslēgtas.

- Nu tas gan nekam neder, nosūkstījās Braiena.

Meiteni mocīja mežonīgas slāpes. Izsalkums bija pat vēl

nežēlīgāks. Pēc lielā ātruma attīstīšanas slāpes un izsalkums lāgiem kļuva neizturams. Braiena šaubījās, vai atradīs ko ēdamu uz šī jumta, kas pletās teju vai auto stāvlaukuma lie­lumā. Varbūt vienīgi ūdeni. Te bija milzīgi gaisa kondicionētāji,

katrs kā pamatīga savrupmāja. Vai tad gaisa kondicionēšana allaž neradīja kondensātu?

Braiena mērenā ātrumā aizšāvās līdz tuvākajam gaisa kon­dicionēšanas agregātam au-au, kā sāpēja skrienot! Iegājusi tajā, viņa atrada gaismas slēdzi. Sirds salēcās, kad meitene ieraudzīja Dunkin’ virtuļu kastīti. Zibens ātrumā viņa bija klāt. Bet tur nebija nekā cita kā vien pa zīdpapīru izkaisītas kraukšķīgas rozā glazūras paliekas un šķipsniņa spilgti krā­sainu dekora krikumu.

Braiena aplaizīja papīru. Cik gan sen viņa nebija garšojusi neko saldu! Bet rezultāts bija tikai vēl asākas sāpes vēderā.

Viņa atrada baltu plastmasas cauruli, kurā, jācer, bija ūdens. Lūkodamās apkārt pēc kāda rika, Braiena atrada mazu tērauda kastīti, kurā bija skrūvgriezis un dažas uzgriežņu atslēgas. Dažu sekunžu laikā viņa bija atrāvusi vaļā cauruli un pildīja kuņģi ar ledusaukstu ūdeni. Tad, lai arī bija jākliedz aiz sāpēm, viņa ļāva ūdenim plūst pār savainojumiem uz ādas.

Pēc tam Braiena paņēma skrūvgriezi tas bija liels un smags un notēmēja uz tērauda durvīm. Ievietojusi to sprau­gā starp rokturi un rāmi, meitene grūda. Nekas neizdevās. Pat ne mazdrusciņ.

Dusmās viņa dūra durvīs. Skrūvgriezis uzšķīla dzirksteli un ieskrambāja metālu. Neko vairāk.

- Lieliski. Esmu iespundēta uz jumta, viņa noteica.

Braiena zināja, ka viņai vajadzīga medicīniskā palīdzība. Lanas apmeklējums tagad būtu pašā laikā. Ja ne, noderētu vismaz pārsēji un antibiotikas.

Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar izsalkumu. Tagad, kad adrenalīns bija krities, izsalkums klupa virsū ar lauvas negantumu. Izsalkusi viņa bija visu vakaru. Bet tagad Braiena bija noskrējusi kādas divdesmit piecas jūdzes. Ar pavisam tukšu kuņģi.

Situācija, kādā bija iekūlusies Brīze, bija smieklīga. To, ka viņa ir šeit, augšā, neviens nezināja. Mēģināt kliegt? Lai arī kā

censtos, spēkstacijas rūkoņu viņai diezin vai izdotos pārkliegt. Un, pat ja tas izdotos, droši vien labāk to nedarīt, jo, ja Semam kaut kas noietu greizi, tas, kurš viņu sadzirdētu, būtu Keins.

Tad Braiena pamanīja balodi.

- Ak mans Dievs! viņa čukstus izdvesa. Nē!

Bet pēc brīža: Kāpēc gan ne?

- Kāpēc? Tāpēc, ka fui!

- Paklau, bet tas taču nemaz neatšķiras no cāļa.

Braiena paņēma virtuļu kastīti. Saplēsa papīru sīkās strēme­lītēs. Atrada vecu avīzi un saplēsa arī to. Tad viņa atrada koka plātni un, ņemot talkā zāģi no instrumentu kastes un savu pārcilvēcisko ātrumu, drīz vien radīja nelielu malkas kaudzīti.

Nelaimīgā kārtā neviens no strādniekiem nebija atstājis sērkociņus. Bet milzu ātrumā beržot tēraudu pret cementu, izšķīlās dzirksteles. Darbs bija apnicīgs, bet itin drīz Braienai jau bija ugunskurs. Maza, priecīga liesmiņa milzīgā jumta vidū.

Un tepat bija divi snaudoši baloži, kuri miegā dūdoja. Viens bija pelēks, otrs viegli iesārtens.

- Ņemšu to rozā, viņa nolēma.

Parastam bērnam izredzes noķert balodi būtu tuvas nullei. Bet viņa nebija parasts bērns. Viņa bija Brīze.

Balodis nepaguva pat sarauties. Viņa to sakampa. Roka, sakļāvusies ap golfa bumbiņai līdzīgo galvu, spēcīgi parāva, aplaužot putna kaklu.

Divu minūšu laikā ugunskurā nosvila lielākā daļa spalvu. Pagāja vēl piecas minūtes, un putns atšāvās vaļā.

Ar to arī viņas pacietība bija galā. Naža vietā lietodama skrūvgriezi, Braiena šņāpa šķēles no baloža mīkstās krūtiņas un stūķēja tās mutē.

Jau nedēļām ilgi viņa nebija baudījusi neko pat uz pusi tik labu.

- Brīze, viņa teica, tupēdama pie sava ugunskura, baložu bieds.

I

Papilnam izbaudīdama savu maltīti, Braiena atlaidās gar­šļaukus.

Pēc minūtes viņa celsies un izdomās, kā izkļūt no šī jumta sprosta.

Bet ar ēdienu pilnais vēders un neprātīgi ātros un neprātīgi tālos skrējienos pavadītās dienas nogurums viņu pievārēja.

- Atgulšos tikai uz brītiņu…

Daks gulēja uz mutes un grima. Mute bija pilna ar zemi un oļiem.

Viņš aizrijās. Nevarēja paelpot.

Galvā dunēja. Ausīs šalca asinis. Krūtis spieda smagums. Daks mēģināja ieelpot, taču nebija, ko.

Tās bija beigas.

Viņam jāmirst.

Mežonīgas panikas pārņemts, zēns ņēmās kārpīties. Rokas kūlās pa blīvo zemi, cik spēka, taču panākumi nebija lielāki kā tad, ja viņš peldētu ūdenī.

Daks vairs nedarbojās apzināti, rokas un kājas svaidījās tādās kā pirmsnāves spazmās. Smadzenes atslēdzās, un plau­šas kliedza.

- Dak! Dak! Tu esi tur, lejā?

Balss no miljons jūdžu attāluma.

Daks steigšus centās uzslieties sēdus, bet galva bija iestrē­gusi zemē, un par saviem pūliņiem viņš tika atalgots ar grants riekšavu sejā. Zēns centās atvērt acis, bet tās bija pilnas ar zemi. Viņš izspļāva no mutes pāris dubļu piku un atklāja, ka var paelpot. Kulšanās bija radījusi ap viņu telpu.

- Dak! Draugs! Vai esi dzīvs?

Daks nebija pārliecināts, vai zina pareizo atbildi. Uzmanīgi pakustinājis rokas un kājas, viņš saprata, ka spēj to darīt brīvi, bez ierobežojuma.

Pēkšņi zēnu pārņēma visaptveroša panika. Viņš bija dzīvs aprakts!

Nē. Nē. Nē.

Viņam jāapstājas. Jāaptur dusmas.

Tās bija dusmas, kas raidīja viņu kritienā uz Zemes centru.

Domā par kaut ko tādu, kas neizraisa ne dusmas, ne bailes, viņš sev pavēlēja.

Par kaut ko priecīgu.

Dzīvs aprakts!

Priecīgu… priecīgu… peldbaseins… ūdens… peldēšana…

Daks pārstāja grimt.

Tas bija labi. Labi! Priecīgs. Peldēšana. Laimīgas, laimīgas domas.

Cepumi. Viņam garšoja cepumi. Cepumi bija kaut kas burvīgs.

Un… un… un Sāra Viletsone toreiz, kad viņa Dakam uzsmai­dīja. Tas bija jauki. Tas bija iedvesis viņam jauku, siltu izjūtu, ka varbūt kādreiz viņš patiks meitenēm.

Kas vēl? Kā būtu ar televīzijas skatīšanos skatīties tele­vīzijā basketbolu? Tā bija jauka doma.

Viņš noteikti vairs negrima.

Nekādu problēmu. Vienkārši justies priecīgam. Priecīgam par to, ka esi dzīvs aprakts.

- Dak? Balss, kas viņu sauca, piederēja Hanteram. Izklau­sījās, it kā Hanters būtu tas, kurš atrastos šahtas dibenā. Protams, bija otrādi: šahtas dibenā atradās Daks.

- Priecīgs, priecīgs, viņš čukstēja.

Daks nebija dzīvs aprakts, viņš sēdēja kinoteātrī. Sēdvie­tai priekšā bija treliņi, pret kuriem varēja atbalstīt kājas. Un viņam rokās bija popkorns. Protams, ar sviestu un tā pavairāk sāls. Un kastīte ar Cookie Dough Bites.

Filmas reklāma. Viņam patika filmu reklāmas. Reklāmas un grauzdētā kukurūza un, ak, paskat, tur, sēdekļa glāzes turētājā, bija Slushee. Zils, lai arī ar kādu garšu. Zilais Slushee.

Kas tā bija par filmu? “Dzelzs cilvēks”.

Viņam patika “Dzelzs cilvēks”.

Un Slushee. Kukurūza. Peldbaseini. Meitenes.

Kaut kas skrāpējās gar seju, gar rokām, gar kājām un krūtīm.

Nedomā par to, citādi tu kļūsi nikns un nelaimīgs, un ak, tādas izjūtas tev neder. Tās dzen tevi zemē.

Uz leju vien arvien, arvien!

Dakam sanāca smiekli.

- Dak! Draugs! Tā atkal bija Hantera balss. Nu jau tā skanēja tuvāk, bija skaidrāk sadzirdama. Vai ari viņš skatījās “Dzelzs cilvēku”?

Nē, tā bija Sāra Viletsone. Sāra sēdēja viņam līdzās un cie­nājās ar viņa kukurūzu, un ak, cik burvīgi! viņai pašai bija paciņa ar zemesriekstu M&M’s. Viņa bēra tos Dakam saujā. Mazas, līksmi krāsainas futbolbumbiņas.

Skrāpēšanās rimās.

- Vecīt!

Tagad balss skanēja pavisam tuvu.

Daks sajuta vēja pūsmiņu.

Viņš atvēra acis. Tajās vēl arvien bija smiltis. Viņš tās izber­zēja. Pirmais, ko Daks ieraudzīja, bija Hantera galva.

Galvas virsa.

Hantera seja lēnām pavērsās augšup, un tajā bija lasāma patiesa godbijība.

- Draugs, tu lido, pavēstīja Hanters.

Daks palūkojās apkārt. Viņš vairs nebija dzīvs aprakts. Viņš bija izkļuvis no bedres. Viņš atradās iepretī baznīcai un planēja gaisā kādas piecas pēdas virs zemes.

- Oho, Daks noteica. Tātad tas darbojas abos virzienos.

- Mums jātiek no šejienes ārā. Pieņem Sema noteikumus. Ejam prom, mudināja Diāna.

- Esmu pamata direktorijā, pavēstīja Džeks.

Britnija zināja, ka būtu jājūt sāpes. Viņas ķermenis bija sadra­gāts. Kājas lauztas. To, gāzdamās no eņģēm, bija izdarījušas

vadības telpas durvis. Meitene zināja, ka viņai jābūt agonijā. Tomēr tas tā nebija.

Visticamāk, viņai vajadzēja būt mirušai. Vismaz viena lode viņai bija trāpījusi.

Bet Britnija nebija mirusi. Nepavisam.

Tik daudz asiņu visapkārt. Vairāk nekā pietiekami, lai viņa būtu pagalam. Tā tam vajadzētu būt.

Un tomēr…

- Neviens nekur neies! noskaldīja Keins.

Tas bija kā sapni. Britnija nejuta to, kas viņai būtu jājūt. Tāpat kā reizēm sapņos, kad cēlonim un sekām nav saistības un notiekošais nepakļaujas nekādai loģikai.

- Mums nav pārtikas, atgādināja Diāna.

- Varbūt es kaut ko varu sadabūt, piedāvāja Vabole.

- Jā, kā tad. Varētu padomāt, ka tad, ja būsi kaut ko sada­būjis, tu atgriezīsies, irgojās Dreiks. Mēs neesam šeit ieradušies, lai ēstu. Esam ieradušies, lai pabarotu viņu.

- Vai šis “viņš” tavā prātā rakstāms ar lielo burtu, Dreik? Diānas sarkasms bija iznicinošs. Vai tagad viņš ir tavs dievs?

- Viņš man ir devis šo! pavēstīja Dreiks. Britnija saklau­sīja skaļu švīkstu, Dreikam novēcinot savu pātagas roku.

Britnija ārkārtīgi uzmanīgi pārbaudīja savu ķermeni. Nē, kājas pakustināt viņa nespēja. Varēja pagrozīt tikai vienu gūžu un arī to pavisam nedaudz.

Labā roka bija nelietojama. Taču kreisā darbojās.

Man vajadzēja būt pagalam, domāja Britnija. Man vaja­dzēja būt debesīs kopā ar Teneru.

Man vajadzēja būt mirušai.

Varbūt tā ari ir.

Nē, nodomāja Britnija. Vispirms Keins.

Viņa prātoja, vai būtu kļuvusi par dziednieci tāpat kā Lana. Visi bija dzirdējuši par to, kā Lana atklāja savu spēku. Bet Lana bija jutusi šausmīgas sāpes. Britnija nejuta neko.

Tomēr viņa mēģināja sakopot domas un iztēloties savu nederīgo labo roku atlabstam. Viņa koncentrēja uz to visu savu prātu.

- Esam lamatās, Diāna rūgti noteica.

- Ne ilgi. Mēs izlauzīsimies no šejienes un aiznesīsim viņam to, kas viņam ir vajadzīgs, teica Dreiks.

- Gajafāgs. Tā Keins to dēvēja murgodams, Diāna sacīja.

- Tev taču vajadzētu zināt sava dieva vārdu, ko?

Britnija nejuta savā rokā nekādas izmaiņas.

Meiteni pārņēma šausminošas aizdomas. Ķermeņa iek­šienē valdīja šaušalīgs klusums. Viņa ieklausījās. Piepūlējās, mēģināja sadzirdēt, sajust mūžam klātesošo tuk… tuk…

Viņas sirds. Tā nepukstēja.

- Gajafāgs? ieinteresēts pārjautāja Džeks. “Fāgs” ir otrs nosaukums datorvīrusam. Patiesībā tārpam.

Britnijas sirds nepukstēja.

Tātad viņa nebija dzīva.

Nē, tas nevar būt, Britnija sev teica. Miroņi nedzird. Miroņi nevar pakustināt rokas arī tad, ja tās nav savainotas. Tie nespēj saspiest pirkstus, pat ne pavisam vieglītiņām, tā, ka neviens to nepamana.

Tam varēja būt tikai viens izskaidrojums: Keins ar Dreiku viņu ir nogalinājuši, bet Jēzus nav viņu uzņēmis debesīs, lai savienotu ar brālīti. Tā vietā Viņš dāvājis Britnijai spēku. Dzīvot, vēl kādu brīdi dzīvot, kaut gan patiesībā viņa bija mirusi.

Dzīvot tik ilgi, līdz izpildīs Viņa gribu.

- Fāgs ir kods. Programma, kas aprij citu programmu, Džeks savā ierastajā pedantiskumā paskaidroja.

Britnijai nebija šaubu, ka Dievs viņu izvēlējies šim uzde­vumam. Tāpēc Viņš atstājis viņu dzīvu.

Meitene vēl arvien spēja redzēt vismaz kaut cik -, lai arī viena acs bija blāva. Viņa varēja redzēt to vietu uz grīdas, kur Maiks bija atstājis savu pistoli, tieši tur, kur viņa bija likusi.

Lai pārvietotos, būs vajadzīga bezgalīga pacietība. Mili­metru pēc milimetra. Nemanāmas rokas un gūžas kustības. Ierocis atradās zem galda, tālākajā kaktā, septiņu astoņu pēdu attālumā.

Keins, Dreiks un Diāna: iemiesojies šajā ļaunuma trīsvie­nībā, pa zemi staigāja Sātans. Un Britnija bija izraudzīta to apturēt.

Skaties uz mani, Tener, viņa klusi lūdzās. Es rīkošos tā, lai tu ar mani lepotos.

Atpakaļceļā uz Perdidobīču Kvinns un Alberts klusēja. Automašīna bija kļuvusi smagāka. Tā bija piekrauta ar dau­dzām mārciņām zelta.

Bet arī vieglāka. Vieglāka par divu bērnu un viena suņa tiesu.

Beidzot Kvinns ierunājās: Mums tas būs jāpasaka Semam.

- Par zeltu? jautāja Alberts.

- Paklau, vecīt, mēs esam zaudējuši Dziednieci.

Alberts nokāra galvu. Jā.

- Semam tas jāzina. Lana ir nozīmīga.

- Pats zinu, atcirta Alberts. Es jau to teicu.

- Viņa ir nozīmīgāka par kaut kādu stulbu zeltu.

Alberts ilgu laiku neatbildēja. Tad beidzot ierunājās:

- Redzi, Kvinn, es zinu, ko tu domā. To pašu, ko visi. Tu domā, ka tas ir saistīts tikai ar mani. Ka mani pārņēmusi alkatība un tamlīdzīgi.

- Vai tad ne?

- Nē. Nu varbūt, atzina Alberts. Varbūt es gribu būt ietekmīgs. Varbūt gribu, lai man daudz kas piederētu un es varētu būt noteicējs, un tamlīdzīgi.

Kvinns nošņaukājās. Jā. Varbūt.

- Bet tas jau nenozīmē, ka es rīkojos nepareizi, Kvinn. Kvinnam nebija, ko atbildēt. Sirdī viņš jutās nelāgi. Viņš

tiks vainots Lanas Ārvenas Lācaras pazušanā. Dziednieces,

neaizvietojamās Dziednieces pazušanā. Sems jutīs pret viņu riebumu. Astrīda uzmetīs viņam to sev tik raksturīgo salto, vīlušos skatienu.

Viņam vajadzēja palikt pie makšķerēšanas. Viņam tas pa­tika. Makšķerēt. Tas bija mierīgi. Viņš varēja būt viens un netraucēts. Tagad, kad viņa vadībā strādāja Alberta puiši, iznī­cināts bija pat tas. Nācās viņus gan apmācīt, gan uzraudzīt.

Sems noteikti uzsprāgs no dusmām. Vai arī patapinās no Astrīdas to salto, vīlušos skatienu.

Viņi izbrauca uz šosejas.

- Laternas nedeg, ievēroja Alberts.

- Ir jau gandrīz rīts, Kvinns noteica. Varbūt tās pie­slēgtas taimerim.

- Nē, vecīt. Tām nav taimera.

Viņi sasniedza Perdidobīčas robežu. Kvinnam sāka ataust, ka noticis kaut kas ļoti būtisks un nelāgs. Varbūt pat būtiskāks un nelāgāks par Dziednieces zaudējumu.

- Viss ir tumšs, sacīja Kvinns.

- Kaut kas ir atgadījies, piekrita Alberts.

Viņi virzījās pa piķa melnajām ielām lejup uz laukumu. Viss šķita spokaini. Itin kā visa pilsēta būtu izmirusi. Kvinns prātoja, ka varbūt tas tā arī ir noticis. Viņš prātoja, vai IBJZ nav iegājusi kaut kādā jaunā fazē. Un tagad šeit palikuši tikai viņi abi ar Albertu.

Kvinns pieturēja mašīnu makdonalda priekšā.

Nobremzējis, lai apstātos, viņš kaut ko pamanīja. Kvinns pagrieza mašīnu un notēmēja lukturus uz rātsnamu.

Tur, pāri visai sienai, rēgojās ar aerosolu uzpūsts divu pēdu augsts grafīti. Asinssarkani burti uz gaišā akmens.

- “Nāvi ķertajiem!” skali izlasīja Kvinns.