Bads

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

17 STUNDAS, 54 MINŪTES

Visu ceļu līdz pat mājām Daks strīdējās pats ar sevi. Hantera problēma nav viņa problēma, viņš sev teica. Labi, varbūt ari Daks tagad bija ķertais tāpat kā Hanters. Nu un tad? Viņam piemita kaut kāds stulbs, nekam nederīgs spēks vai tad tas nozīmē, ka viņam jādalās ar Hanteru tā nelaimē?

Hanters bija kretīns. Savukārt visi Dakam tīkamie cilvēki bija normālie. Viņam, protams, patika arī Sems tā, pa gabalu. Bet, apžēliņ, kāpēc viņam pēkšņi bija jāizvēlas puse, kurā cīnīties? Viņš taču pat nezināja, kas noticis!

Lai vai kā, atstāt Hanteru izsalkušu slēpjamies gruvešos pie baznīcas Dakam negribējās. Tas likās pārlieku nežēlīgi.

Sasniedzis savas mājas slieksni un līdz ar to nosacītu drošību, Daks jau bija atrunājis sevi no jebkādas rīkošanās. Un tad viņš ņēmās iestāstīt sev pretējo. Un atkal visu no sākuma.

Daks nevilšus sāka pārlūkot virtuves skapīšus. Viņš jau gribēja tikai apskatīties. Tikai palūkot, vai vispār ir iespējams Hanteram palīdzēt.

Nekā daudz, ko redzēt, tur nebija. Divas dārzeņu kārbas. Burciņa ar hotdogu piedevām, diemžēl pat ne saldajām. Pus­tukša miltu paka un mazliet eļļas. Viņš bija iemanījies no miltiem un nedaudz ūdens un eļļas cept ne visai garšīgas tortiljas. Pēdējā laikā tas bija populārākais IBJZ ēdiens kaut kas tāds, ko spēja sagudrot pat tie, kuri no gatavošanas neko nejēdza.

Viņam negribējās pat domāt, ko viņi ēdis pēc kādas nedē­ļas. Daks bija dzirdējis, ka tīrumos ir pārtika, bet neviens negribēja to novākt, jo tur it kā esot mūdži. ŠI doma lika viņam noskurināties.

Daks nosprieda, ka varētu atlicināt hotdogu piedevu. Pašam tā necik laba nelikās, bet Hanters šķita patiešām izmi­sis. Un šajos laikos ikviens ēda to, ko agrāk droši vien pat mutē nebūtu ņēmis.

Pēkšņi Dakam acu priekšā uzpeldēja hotdoga vīzija. īsts kūpoši karsts cīsiņš maigā, baltā maizītē.

Dakam bija krustmāte, kura bija cēlusies no Čikāgas. Viņa zēnam tika stāstījusi par īstajiem Čikāgas hotdogiem ar… cik? Septiņām piedevām? Daks prātoja, vai spētu tās visas atcerēties.

Sinepes. Mērce. Sīpoli. Tomāti.

No šīs domas mutē saskrēja siekalas. Bet mute būtu pilna ar siekalām arī no domas par hotdogu ar Briseles kāpostiem.

Viņš izlēma. Te nebija runas par ķertajiem pret normā­lajiem. Runa bija par to, vai viņš drīkst tā vienkārši atstāt Hanteru vienu pašu visu cauru nakti slapstāmies.

Nē. Daks aiznesīs viņam šo hotdoga piedevu, un, ja Hanteram būs vajadzīga vieta, kur paslēpties, viņš tam atvēlēs savas mājas pagrabstāvu.

Daks ieslidināja mērces burku jakas kabatā un ar milzīgu nepatiku devās atpakaļ naktī.

Ceļš līdz baznīcai aizņēma tikai dažas minūtes.

- Hanter! Ei, Hanter! viņš aizsmacis čukstēja.

Nekā.

Vareni. Lieliski. Viņš kārtējo reizi ticis izāzēts.

Daks pagriezās, lai dotos prom. Bet no šķērsielas iznira septiņu, varbūt astoņu bērnu bariņš. Pietika ar sekundi, lai viņš pamanītu nācēju rokās beisbola nūjas.

Visiem pa priekšu soļoja Cils.

- Re, kur vēl viens! iesaucās Cils, un, pirms vēl Daks paguva attapties, visi septiņi puikas metās viņam klāt.

- Kas noticis? jautāja Daks.

Zēni bija sastājušies viņam apkārt. To draudīgais noska­ņojums bija acīm redzams, bet Daks bija nolēmis nedot tiem nekādu ieganstu vicināties ar nūjām.

- Kas noticis? Cils mēdījās. Cilvēks Urbis grib zināt, kas noticis. Viņš pagrūda Daku. Viens no tavējiem nogalināja manu labāko draugu, lūk, kas ir noticis.

- Mums tas viss ir līdz kaklam, piebalsoja kāds cits zēns.

Daudzas balsis piekrītoši murmināja.

- Puiši, es nevienam neko neesmu nodarījis, teica Daks.

- Esmu tikai…

Viņš pat nezināja, kam būtu jāseko aiz “tikai”. Viņam pie­vērsās naidīgi piemiegtas acis.

- Tikai kas? Tikai ķertais? noprasīja Cils.

- Esmu tikai iznācis pastaigāties, vecīt. Vai tas ir kas slikts?

- Mēs meklējam Hanteru, teica Henks.

- Mēs viņu piekausim.

-Jā. Varbūt mainīsim viņa deguna formu, piebalsoja Antuāns. Varbūt stilīgāk izskatīsies, ja tas būs nevis ģīmim pa vidu, bet vienā pusē.

Visi iesmējās.

- Hanteru? Daks, cenzdamies tēlot neizpratni, pārjau­tāja.

- Jā gan. Misteru Mikrovilni. To slepkavīgo ērmu.

Daks paraustīja plecus. Neesmu viņu redzējis, vecīt.

- Kas tev tur kabatā? noprasīja Cils. Viņam kaut kas ir kabatā.

- Ko? Ak, nekas. Tas ir…

Beisbola nūja triecās ar nekļūdīgu precizitāti. Daks sajuta sitienu pa gūžu vietā, kur jakas kabatā bija mērces burka. Spalga plīstoša stikla skaņa.

- Ei! iekliedzās Daks.

Viņš mēģināja izspraukties cauri uzbrucēju sienai, bet kājas neklausīja. Neizpratnē palūkojies lejup, Daks ieraudzīja, ka ir līdz potītēm iegrimis ietvē.

- Ak, beidziet taču mani tracināt! viņš izmisīgi ieklie­dzās.

- Beidziet taču mani tracināt! Cils viņu ņirdzīgi dziedošā balsī izmēdīja.

- Ei, veči, viņš grimst! iebļāvās viens no puikām.

Daks bija iegrimis jau līdz puslielam. Iesprostots. Kas ir,

vecīt? sastapdamies ar Cila nicinošo skatienu, viņš žēlojās.

- Kāpēc tu brūc man virsū?

- Tāpēc, ka tāpēc! atcirta Cils. Tāpēc, ka tu esi zemcilvēks, muķis.

-Jums vajadzīgs Hanters, ja? vaicāja Daks. Viņš, veči, ir tepat, aiz visiem tiem krāmiem.

- Vai tiešām? pārjautāja Cils. Viņš pamāja savai bandai, un visi metās rāpties gruvešos, lai meklētu savu galveno upuri. Kāds Daks neredzēja, kurš tas bija, ar savu nūju sašķaidīja atlikušo vitrāžas fragmentu.

Daks dziļi ievilka elpu. Līksmas domas, līksmas domas, viņš čukstēja. Viņš pārstāja grimt, bet vēl arvien bija iespros­tots. Zēns mēģināja grozīt pēdu vispirms uz vienu pusi, tad uz otru. Beidzot viena pēda bija izbrīvēta tikai bez kurpes. Otra iznāca ārā vieglāk un ar visu kurpi.

Daks metās skriet.

- Ei, atpakaļ!

- Viņš meloja, veči, Hantera te nav!

- Ķeriet viņu!

Daks joza, cik jaudas, pa ceļam kliegdams: Līksmas domas, līksmas domas, ha, ha, ha, ha! Zēns izmisīgi centās savaldīt dusmas un likt savai mutei smaidīt.

Dakam izdevās šķērsot ielu. No vajātājiem gan viņš bija atrāvies, bet ne pietiekami, lai pagūtu iekļūt savā mājā un aizslēgt aiz sevis durvis, pirms tie būs viņu notvēruši.

- Palīgā! Palīdziet man kāds! viņš kliedza.

Nākamais solis bija aplam smags. Aiznākamais ielauza

asfaltu.

Trešais solis izarās cauri ietvei, un Daks smagi krita, no­stiepdamies visā garumā.

Zods atsitās pret asfaltu un izkraukšķēja tam cauri kā akmens cauri stiklam.

Viņš atkal krita cauri zemei. Tikai šoreiz uz mutes.

Cils un pārējie tūlit pat bija viņam apkārt. Pār muguru gāzās zvēliens. Vēl viens pa sēžamvietu. Sitieni gan nebija sāpīgi. Likās, ka tie viņu sit ar salmiņiem, nevis nūjām. Tad uzbrucēji vairs nevarēja Daku aizsniegt, jo viņš jau bija izkritis cauri betonam un grima mālainajā zemē.

- Par vienu ērmu mazāk, Daks dzirdēja Cilu noķērcamies.

Un tūlīt pat: Veči, kas notika?

- Visas gaismas nodzisušas, kāds izbiedētā balsī atbil­dēja.

Atskanēja baiļpilna lamāšanās un skrejošu soļu dipoņa.

Daks Čangs gulēja ar seju mālzemē un turpināja grimt.

Marija, tumsā gulēdama gultā, pārslidināja rokas pār vē­deru un sajuta tur taukus. Varbūt vēl tikai dažas nedēļas, viņa domāja. Vēl dažas nedēļas jāietur diēta. Un tad tas būs sasniegts. Lai arī kas būtu “tas”.

Ūdens pudele pie viņas gultas bija tukša. Pārvarējusi ne­spēku, Marija izrausās no gultas. Meitene atvēra vannasistabas durvis un iededza gaismu. No spoguļa viņai pretī raudzījās nepazīstama seja. Tā piederēja būtnei ar iekritušiem vaigiem un dziļi iegrimušām acīm.

Tad pēkšņi iestājās pilnīga tumsa.

Rātsnama pagrabā, drūmajā telpā, ko bērni dēvēja par slimnīcu, Dāra Beidū turēja Džoša roku.

Zēns nerimās raudāt.

Viņu atveda no spēkstacijas, kur bija norisinājusies kauja. Uz šejieni viņu bija nogādājis viens no Edīlio kareivjiem.

- Gribu mammu, gribu mammu. Kurls pret jebkuriem Dāras teiktajiem vārdiem, apjucis un nelaimīgs, Džošs šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

- Gribu mammu, viņš raudāja.

- Es tikai gribu pie mammas, zēns nerimās.

- Uzlikšu tev kādu DVD, teica Dāra. Viņai nebija cita risinājuma. Šādus bērnus viņa bija redzējusi arī iepriekš. Pārāk daudzus, lai visus paturētu prātā. Dažiem bērniem tā visa bija par daudz. Tie lūza kā salmiņi, kad tos pārāk stipri saliec. Vienkārši salūza.

Dāra prātoja, cik ilgi vēl atlicis, līdz tas notiks arī ar viņu.

Cik ilgi līdz brīdim, kad ari viņa, sarāvusies čokurā, šūpo­sies šurpu turpu un raudās pēc mātes?

Pēkšņi nodzisa gaisma.

- Es gribu mammu, tumsā raudāja Džošs.

Džons Terafmo atradās bērnudārzā. Viņš bija pārguris. Atlaidies garšļaukus un ar vienu pusatvērtu aci bez jebkādas intereses skatīdamies televizorā, kuram bija nogriezta skaņa, viņš baroja no pudelītes niķīgu desmit mēnešus vecu mazuli. Pudelītē nebija piena, nedz arī piena maisījuma. Tajā bija ūdens, sajaukts ar auzu novārījumu un kādu nieku samaltas zivs.

Kaut ko tādu neieteica neviena no bērnu kopšanai veltīta­jām grāmatām. Bērns bija slims. Kļuva vārgāks ar katru dienu. Džons šaubījās, vai mazulis, kuram arī bija vārdā Džons, vēl ilgi izvilks.

- Gan būs labi, viņš čukstēja.

TV ekrāns nodzisa.

Astrīda beidzot bija dabūjusi Mazo Pītu gultā. Viņa bija pārgurusi un noraizējusies. Sāpēja acs, pa kuru bija trāpījusi beisbola nūja. Zem tās bija briesmīgs, dzelteni melns zilums. Ledus komprese bija palīdzējusi, bet tikai mazliet.

Astrīdai vajadzēja izgulēties. Bija jau viens nakti, bet miegs kā nenāca, tā nenāca. Un nenāks ari. Vismaz līdz brī­dim, kad viņa uzzinās, ka ar Semu viss ir kārtībā. Ak, kaut viņa būtu varējusi doties draugam līdzi uz spēkstaciju! Necik daudz jau viņa nespētu palīdzēt, tomēr tad vismaz nebūtu jāmokās neziņā.

Dīvaini, kā nieka trijos mēnešos Sems bija kļuvis par nepie­ciešamu Astrīdas dzīves sastāvdaļu. Pat vēl vairāk. Par viņas pašas sastāvdaļu. Kā roka vai kāja. Kā sirds.

Uz ielas bija dzirdams troksnis. Skriešana. Meitene sa­springa, gaidīdama, ka uz viņas lieveņa atskanēs dunoši soļi. Tomēr neviens netuvojās.

Vai tur atgriezās Hanters? Vai, meklēdams aizvien jaunas nepatikšanas, apkārt skraidīja Cils? Astrīda tur neko nevarēja līdzēt. Viņai nepiemita spēks vismaz ne tāds, kas varētu noderēt. Vienīgais, ko viņa varēja, bija draudēt un pierunāt.

Meitene piegāja pie loga. Iela bija tukša un klusa.

Viņa cerēja, ka Hanters ir kaut kur paslēpies. Būs jāizdomā, kā šajā situācijā rīkoties, un tas būs ārkārtīgi sarežģīti. Var­būt pat riskanti. Bet tas nekādā gadījumā nebūs atrisināms šonakt.

Kas notika ar Semu? Vai viņam ir izdevies apturēt Keinu?

Ja nu viņš ir ievainots?

Vai pat miris?

Dievs, nepieļauj to, viņa lūdzās.

Nē. Viņš nav miris. Ja būtu, viņa to sajustu.

Meitene notrausa asaru un nopūtās. Aizmigt viņa nespēs. Nekādā gadījumā. Tad nu viņa nosēdināja sevi pie datora. Rokas, pieskaroties taustiņiem, trīcēja. Viņai bija jādara kaut kas noderīgs. Kaut kas. Kaut kas tāds, kas novērstu domas no Sema.

Ekrāna apakšmalā bija ierastās Safari un Firefox ikonas. Tīmekļa pārlūkprogrammas, kas, tās atverot, vienkārši atgā­dina, ka viņa nav pieslēgusies internetam.

Astrīda atvēra dokumentu par mutācijām. Tur bija visi tie dīvainie attēli. Grāmatā iekausētais kaķis. Čūskas ar maziem spārniņiem. Kaijas ar plēsējputnu nagiem. Un mūdzis. Astrīda atvēra Word dokumentu un sāka rakstīt.

Viena no tendencēm: šķiet, ka mutācijas padara būtnes cilvēciskas un ne cilvēciskas bīstamākas. Gandrīz visas mutācijas izpaužas kā ieroči.

Astrīda apstājās un kādu brīdi to apdomāja. Tā nebija gluži taisnība. Dažiem bērniem bija attīstījies spēks, kas šķita nekam nederīgs. Semam gribējās, lai būtu vairāk mutantu, kuri attīstījuši spēku, ko viņš dēvēja par “nopietnu”. Un vēl jau bija arī Lana, kuras dāvanas noteikti nebija uzskatāmas par ieroci.

Ieroči vai aizsardzības mehānismi. Protams, var būt, ka es neesmu novērojusi pietiekami daudz mutāciju, lai izdarītu secinājumus. Bet nebūtu nekāds pārsteigums, ja mutācijas būtu izdzīvošanas mehānismi. Tā ir visas evolūcijas jēga: izdzīvošana.

Bet vai šī bija evolūcija? Evolūcija bija miljoniem gadu ilga trāpījumu un kļūmju virkne, nevis pēkšņa radikālu izmaiņu eksplozija. Evolūcija balstās uz DNS. Tas, kas notika IBJZ, būtiski atšķīrās no koda, kas miljardiem gadu bija veidojies dzīvnieku DNS. Varēja būt ātruma gēni, bet nebija taču tāda teleportācijas vai telekinēzes, vai gravitācijas pārtraukšanas gēna.

Nepastāvēja DNS ar uzdevumu laist no plaukstām gaismu.

Patiesībā es ne Ekrāns nodzisa. Istaba kļuva tumša.

Astrīda piecēlās un piegāja pie loga. Viņa atrāva vaļā aizka­rus un palūkojās ārā. Tur valdīja pilnīga tumsa. Ielas laternas bija nodzisušas.

Meitene izgāja ārā uz lieveņa.

Tumsa. Visur. Ne sīkākās gaismiņas arī no apkārtējām mājām.

Kāds dažas mājas tālāk nikni nobļāvās: Ei!

Keins bija iekļuvis spēkstacijā. Sems bija zaudējis.

Astrīda apspieda šņukstu. Ja Sems bija ievainots… Ja…

Cauri naktskreklam kā ledaini pirksti snaikstījās bailes. Astrīda aizklunkuroja līdz virtuvei. Atvēra sīkumu atvilktni un, brīdi rakņājusies pa to, atrada kabatas lukturīti. Gaisma no tā bija vāja un izdzisa jau pēc dažām sekundēm.

Bet šajās dažās sekundēs viņa paguva atrast sveci. Vis­pirms meitene mēģināja to iededzināt no plīts. Bet gāze plūda neaizdegoties, jo, lai uzšķiltos, tai bija vajadzīga elek­trība.

Sērkociņi. Šķiltavas. Kaut kur noteikti bija sērkociņi.

Taču bez gaismas tos nebija iespējams atrast. Viņai bija svece, bet viņa nevarēja to iedegt.

Astrīda taustīdamās aizgāja līdz kāpnēm un uzkāpa Mazā Pīta guļamistabā. Blakus viņa gultiņai atradās Game Boy; viņš allaž mēdza to tur atstāt. Ja puisēns piepeši pamodīsies un to neatradīs, viņš noteikti satrakosies. Un tad… kas to lai zina, ko viņš tad pasāks.

Astrīda nonesa Game Boy lejā uz pirmo stāvu un izmantoja tā izstaroto gaismu, lai pārmeklētu sīkumu atvilktni. Sērko­ciņu nebija, toties viņa atrada dzeltenas Bic šķiltavas.

Meitene uzšķīla liesmu un aizdedzināja sveci.

Vismaz tos dažus mirkļus, kamēr Astrīda nodevās meklē­šanai, viņai bija izdevies nedomāt par Semu. Tomēr nekādi nevarēja izbēgt no fakta, ka Sems bija devies apturēt Keinu. Un viņam tas nebija izdevies. Tagad vienīgais jautājums bija: vai viņš ir dzīvs?

Astrīdas gandrīz fotogrāfiskajā atmiņā iznira sena dzejas rinda. Sabrūk cerības un ilgas, viņa čukstēja rēgaini apgais­motajā virtuvē. Galvā skanēja dzejolis.

Sabrūk cerības un ilgas, izzūd gaišo domu spēks;

Uzvarošs pār zemi plešas alkatības ugunsgrēks.

Asins saduļķotās bangās nogrimst viss, kas tīrs un cēls.

Tikums iznīkst, smiets un vajāts. Grēks zeļ nevaldāms

un kvēls.'

- Sabrūk cerības un ilgas, Astrīda balsī atkārtoja.

Ilgas varbūt. Bet noteikti pat šeit, IBJZ, bija Dievs, kurš

ieklausījās savos bērnos un gādāja par tiem.

- Lūdzu, kaut ar Semu viss būtu labi! Astrīda čukstēja svecei.

Viņa pārmeta sev pār krūtīm krusta zīmi un nometās ceļos pie virtuves letes kā pie altāra.

- Svētais ercenģeli Miķeli, stāvi mums klāt kaujā! Pasargi mūs no ļaunuma un velna izliktām lamatām.

Senajās dienās, skaitot šo lūgšanu, velns viņai bija neradījums ar ragiem un asti. Tagad Astrīdas prātā velnam bija tāda pati seja kā Keinam. Un, kad viņa savā lūgšanā tika līdz vietai “ļaunos garus, kas klīst pa pasauli, tīkojot pazudināt mūsu dvēseles”, viņa gara acīm redzēja zēnu ar nedzīvām acīm un čūsku rokas vietā.

1 Viljams Batlers Jeitss. “Otrā atnākšana".