Ahilleja vairogs

Piektā nodala Mirušo ieleja, Kreta

Sarkanās klintis slejas augstu gaisā, saule mirdzēdamas, bet aizas rieva ieleju apēnoja platanu un oleandru biezoknis. Grants paeela skatienu un lūkojās cauri lapotnei, pielicis plaukstu pie acīm. Viņi atradas plašā kanjona, kas pakapeniski stiepās uz ju­ras pusi. Talu augša klinti izroboja tumši caurumi.

- Tie ir kapi. - Marinas melna kleita kada ciemata pa ceļam bija iemainīta pret vaļīgām, zaļam armijas biksēm un blūzi ar isām piedurknēm, atpogatu tieši tik daudz, lai Grants slepšus pa­mestu skatienu uz Marinu brīžos, kad viņa to šķietami neredzeja. Sievietes tumšie mati bija sasieti astē, un viņai gan nebija nekā­dās kosmētikas, bet trijās gājienā pavaditajas dienas viņas ada bija ieguvusi mirdzoši bruņu nokrāsu. Pleca viņai bija uzmests virves ritulis.

- Šajās alas cilvēki tiek apglabati jau kopš minojiešu laikiem, - Marina turpinaja. - Tapec to sauc par Mirušo ieleju.

- Man tā neizskatās īpaši biedejoša. Saulīte spīd, puķes zied, putniņi čivina.

- Vispār grieķi putnus uzskata par nāves vēstnešiem, kas nes ziņas no aizsaules un atpakaļ.

- Ak ta. - Šķita, ka līksmajas putnu dziesmas ieskanas drau­dīga nots. - Vai kads ir pētījis alas?

- Visos laikos. - Marina sarauca degunu. - Nepaiet ilgs laiks, līdz vienas paaudzes svētās relikvijas kļūst par vieglu laupījumu nakamajai. Arheologi atraduši dažus senus apbedījumus, bet vai­rums pazuda jau ļoti sen.

- Kāpēc tad…

- Mēs nenācām šeit kapu deļ. - Marina izvilka no kabatas pa­pīra lapu, uz kuras bija nokopējusi Pembertona zīmējumu. - Vai redzi ragus? Mēs meklejam svētvietu.

- Vai tad tas nav viens un tas pats?

- Minojieši neapglabaja mirušos tempļos. To nedarīja neviens, līdz paradijas kristieši. Senos ļaudis ķertu trieka no domas vien, ka mirušie tiek ienesti dzīvo mītnes. Agrāk tos apglabaja miroņu pilsētas jeb nekropolēs. Piemēram, šajas alas.

- Kur mums meklet templi?

Marina bridi domaja.

- Hogārts, vel viens arheologs, tūkstoš deviņsimt pirmaja ga­da veica izrakumus aizas ieeja. Viņš atrada vairakas minojiešu ēkas, bet nevienu svētvietu.

- Varbūt Pembertonam paveicās vairāk. - Grants paņēma zī­mējumu un to rūpīgi aplūkoja. - Tu teici, ka zigzaga līnijas var attēlot ūdeni, vai ne?

- Vai ari tas ir mtajums. Es nevani apgalvot…

- Skaties. - Grānts pacēla lapu un skatījās uz priekšu ieleja. - Šie divi trīsstūri apzīmē aizas malas. Priekša ir jura. Un šeit, - viņš iedūra pirkstu attēla vidu, - ir templis.

Marinas seja atspoguļojas šaubas.

- Pieņemums, ka minojieši savā māksla šadi izmantojuši tel­pas attēlojumu, man izklausas aiz matiem pievilkts.

- Muļķības. Viņi zīmēja, ko redzeja.

- Vai tiešam? - Marinas balsi ieskanejas ledaina nots. - Un ka tu zini, ko viņi redzēja pirms daudziem tūkstošiem gadu? Ja jau par to runājām, kā tu izskaidro lauvu, kurš karajas gaisa? Vai ari to viņi redzēja?

- Varbūt tas ir mākonis.

- Un kupols apakša? Varavīksne?

- Vai tev ir kada labaka doma?

Marina nopūtās.

-Ne.

Tomēr Granta uzvarai bija iss mūžs. Kanjons beidzas gandrīz pusjudzi pirms krasta, un atlikušo joslu veidoja izkaltuši lauki.

- hogarta atrastajam drupām jabut kaut kur šeit, - Marina bez­spēcīgās dusmās paziņoja un ielūkojas attēla. - Kas Pembertonam šeit lika iedomāties par Mirušo ieleju?

Viena no laukiem izkāmējis vērsis vilka arklu, kas šķēla sauso augsni. Tam blakus stāvēja zemnieks ar tvida žaketi mugura un ar stibu sita lopam pa sanu, bet drukna sieviete ar šalli ap galvu vēroja notiekošo. Abi klusēdami skatijas, ka viņiem tuvojas Grants un Marina.

- Kal i mēra sus, - Marina uzsauca.

-Kalimera. - Zemnieks atspiedās pret stibu un piekala viņai skatienu. Vīrieša sieva savukart uz lūkoja Marinu ta, it ka viņa nu­pat butu nokāpusi no Parīzes rēvijas skatuves.

Nedaudz stomidamas, Marina uzsaka sarunu. Grants grieķis­ki saprata pietiekami labi, lai sekotu notiekošajam, ja uzmanīgi klausītos, bet viņš pat nepulejas to darīt. Kaut kas viņu satrauca. Pembertons bija uzrakstījis vārdus "Mirušo ieleja" piezīmju gra- matas mala, bet ši nebija īsta vieta. Grants pagriezās un pameta skatienu atpakaļ aiza. Tā aizstiepās likuma pa kreisi, tadeļ no Granta pozīcijas izskatījās, ka ieleja spēji beidzas ar stāvu klints sienu. Un talak, šķietami ceļoties tieši no aizas vidus, atradas ku- polveidīgs pakalns.

- Viņš teica, ka nevienu nav redzejis.

- Ka, ludzu?

Domu gājiens bija iztraucēts, un Grants pagriezās. Zemnieks vel joprojām nekustīgi stāvēja lauka mala un viņus vēroja. Sieva bija novērsusies un cītīgi dzina vērsi uz priekšu.

-Zemnieks. Viņš teica, ka nav redzējis angļu arheologu. Var­būt viņš melo; angļi šeit nav īpaši iemīļoti, kopš sakat veidot vil­tus valdības Atēnas.

- Ta nav mana vaina, - Grants noteica. - bet paskaties sev aiz muguras.

Marina pagriezās.

- Uz ko man jaskatās?

- I uk, kas te attēlots. - Grants pacēla lapu, kas vēja raustijas, un turēja to pretī ainavai. - Klintis abas pusēs, jura šaja gala un pakalns ielejas vidu. - Augstu gaisa virs izliektas virsotnes laiski planēja vanags. - Te ir pat putni.

- Un lidojošais lauva?

- Vel guļ. - Grants plati pasmaidīja. - Mēģināsim to pamo- dinat.

Viņi lauza ceļu starp kokiem un laukakmeņiem, kas bija sakri­tuši izžuvušajā strauta gultne. Nokļuvuši aizā, kur augstu gaisa slejas klintis, viņi drīz vien vairs nevareja saskatīt virsotni, bet tur- pinaja iet uz priekšu, puledamies nepazaudet virzienu.

- Minojieši bieži vien izveidoja svētvietas kalnu virsotnes, - Marina ierunājās, smagi vilkdama elpu. bija jau gandrīz dienas vidus, un viņas blūze lipa pie adas. - Varbūt mums vajadzētu uz­kāpt klintī.

- No augšas viss izskatīsies tieši tapat, - Grants ietiepīgi pa­ziņoja. - Un attēla templis ir zem virsotnes.

- Es taču tev teicu, ka nedrīkst… - Marina apravās un pārsteig­tā iekliedzas. Paspraukusies Grantam garām, viņa piegaja pie laukakmens takas mala. Uz ta, gandrīz pilnīgi paslēpušies zem oleandra zariem, bija sakrauti četri akmeņi, veidojot piramīdu. Ma­rina to izjauca. Apakša iespīdējās plana, gluda sudraba plāksnīte.

- Minojiešu dārgumi? - Grants jautaja.

- "Fry's Turkish Delight." - Marina apgrieza foliju otrādi un paradīja viņam iesaiņojumu. - Pembertons tos dievinaja. Atveda katru reizi, kad brauca uz Angliju.

- Pilns austrumniecisku cerību, - Grants izbrīnīts nomurmi­nāja. - Interesanti, kādus vel pārsteigumus viņš mums atstajis.

Marina pārrāpās akmenim pari un nozuda biežņa. Nožēla pa­purinājis galvu, Grants viņai sekoja cauri kokiem, līdz tie atka- pās un parādijas kalna kaila nogāze. Marina bija nometusies ce­ļos pie akmens par kāres.

- Vai tas ir templis? - Akmens izskatijas parak zems, lai kads varētu zem ta iehst.

- Paskaties pats.

Grants pietupas. Zem akmens bija izklāts maisaudekls, uz ku­ra novietots divpusīgs cirvis, lapsta un petrolejas lampa. Viss bi­ja sarūsējis, bet vel varēja izlasīt burtus, kas uzkrāsoti uz darbarī­ku koka spaliem: B.S.A.

- Britu skola Atēnas, - Marina paskaidroja. - Viņi vadīja izra­kumus Knosa. Pembertons stradaja viņu laba.

Grants izvilka āra lāpstu un piedauzīja ar to pie akmens. At- dalijas dažas rūsas plēksnēs, kas nolidoja zeme, un ieleju paršal- ca sērīga atbalss. Grānts vainīgi pameta skatienu apkart.

- Man šķita, ka mēs cenšamies slēpties, - Marina noteica, viegli saraukdama uzaci.

- Vēl neesam atraduši neko slēpšanās vērtu.

Marina noņēma no pleca virves rituli, piesēja vienu galu pie cirvja kata un saka rāpties pari milzīgajiem akmeņiem. G.rants pa­gaidīja, līdz bija drošs, ka izkustinātie akmeņi nekritīs viņam uz galvas, un sekoja sievietei.

Sākuma ceļš nebija grūts, jo bija tikai jātiek no viena akmens līdz otram. Bet drīz vien milzeņu vieta paradijas sīki oļi, kas saka slīdēt prom, tiklīdz Grants tiem uzkapa. Virzīšanās augšup pa no­gāzi kļuva par skriešanas sacīkstēm, izmisīgiem centieniem tikt augša atrak, neka ripojošie oļi vilka viņu atpakaļ. Pēc tam beidzās ari šis posms un sakas stava, sarkana klints siena, un Grantam vajadzēja pieķerties pie koka saknes, lai nenoslīdētu atpakaļ līdz zemei. Viņam pie labas rokas karajas virves gals. Grants to satvē­ra un vilkās augšup, likdams plaukstu virs plaukstas, līdz, mirk­dams sviedros un nepārtraukti lamadamies, pārvēlās pari klints malai.

- Vai jus ar Pembertonu vienmer ta mocījāties? - viņš jautaja, smagi elpodams.

- Nē. Bet ir acīmredzams, ka viņš to darīja pats uz savu roku.

Grants smagnēji uztrausas kajas, pacēla roku, lai notrauktu

putekļus no krekla… un pārsteigts sastinga. Viņi bija uzrāpušies augstak, neka Grantam šķita, un nokļuvuši uz akmens izciļņa pusceļa līdz klinšu virsotnēm tūkstoš pedu augstuma. Tas sle­jas talu virs galvas, tik reibinoši stāvas, ka Grants pat neuzdro­šinājās pacelt skatienu, baidīdamies zaudēt līdzsvaru. Lejup pa­vērās skats uz zaļo lentu aizas dibena, kas vijas pretī taluma mirdzošajai jūrai. Bet Grants skatijas uz sienu: vieta, kur klints sastapas ar izcilni, akmens virsmu šķēla tumša plaisa, tieši tik plata, lai cilvēks varētu izspraukties tai cauri. Virs tās, gandrīz nepamanams parkares ena, bija iecirsts padziļinājums, ko rota­ļa akmens plāksne.

Kustedamies ļoti piesardzīgi, Grants tuvojas zīmējumam. Trīs tūkstoši gadu bija to nodeldējuši; no raksta, kas reiz bijis krāšņs un skaidrs, vairs bija redzams tikai gandrīz izzudis apveids. Ķet­nas un zobi zaudējuši asumu, krepes saplakušas, saspringtie mus­kuļi pagaisuši. Tas viss tomēr netrauceja Grantam to nekavējoties pazīt. Viņš izvilka no kabatas sagumzīto papīra lapu un pacēla gaisa.

- Luk, tavs lidojošais lauva.

Marina apbrīna vai nosodījuma papurinaja galvu (Grantam nebija ne jausmas, ka tulkot šo žestu), paņēma Pembertona lam­pu un to sapurinaja. Iekšā nošļakstēja dažas piles ļoti vecas pet­rolejas.

- Nav dakts.

Marina izņēma no bikšu kabatas nazi, atvaza to un nogrieza šauru auduma stremeli no blūzes piedurknes. Viņa savija to starp pirkstiem un ievilka lampa.

Grants pastiepa šķiltavas.

- ļauj man.

Kokvilnas dakti nolaizīja liesmu mele, tik tikko redzama spo- žaja saules gaisma. Marina devas pretī plaisai, bet Grants bija āt­rāks. Viņš izņēma lampu Marinai no rokas, nostājās viņai priek­šā un izvilka no maksts revolveri.

- Es iešu pirmais.

Grants iespraucas plaisa. Pec desmit jardiem telpa kļuva pla- taka. Viņš apstajas un pacēla lampu, gaidīdams kadu nepatīka­mu pārsteigumu - un tik tikko paguva pierast pie tumsas, kad viņam mugura ieduras ass elkonis, stumjot viņu uz priekšu. Grants ieklupa iekšā, vicinadams lampu, lai ta nenokristu zeme un nesašķīstu gabalos, beidzot atguvis līdzsvaru, viņš pagriežas.

Marina stāvēja ieeja un izskatijas vainīga.

- Piedod. Es nepamanīju, ka apstajies.

- Tev paveicās, ka te nav bezdibenis, kas mani apritu.

Tomēr Grantam nebija laika dusmoties. Viņa skatienam pave­ras kambaris, kura sienas vel joprojām kropļoja tūkstošiem gadu vecas retas, ko bija atstajuši vara instrumenti, izkaļot šo vietu klin­tī. Gar talako malu stiepās akmens sols, virs kura dziļa niša bija ievietota otrādi apgazta vaze. Pret solu bija atsliets siets koka rā­mi, ķelle, svērtenis, suka un vel viens šokolādes papīriņš. Sola ga­ruma bija izkārtota statuešu un senlietu rinda - gluži ka muzeja. Grānts un Marina nometās ceļos tiem pretī tapat, ka pirms dau­dziem tūkstošiem gadu to droši vien darīja pielūdzeji.

- Ši izskatas pec šķīstīšanas bļodas, - Marina ieminejās, pa­ņemdama roka seklu, no purpurkrasas akmens izdobtu trauku. Viņas balsi skanēja patiesa apbrīna. Viņa godbijīgi nolika senlie­tu atpakaļ un pacēla citu. Ta bija izkrāsota statuete ar lapsenes vidukli, kupliem svārkiem un rokam, kas bija izplestas ka spārni. Ta līdzinājās eņģelim, bet Grants pamanīja, ka īsa jaciņa, kas ieter- pa statuetes ķermeņa augšdaļu, bija pavērta un atklāja skatienam kuplas krūtis, gandrīz perpendikulāras pārējām stāvam.

- Glīti pupi.

Marina drūmi sarauca pieri.

- Tā ir minojiešu galvenā dieviete, visas auglības un varas avots. Šadi elki ir bieži sastopami.

Grants pieliecās viņai klat un cieši nopētīja statueti.

- Kas ir tās vijīgās līnijas uz rokam?

- Čūskas. - Marina pacēla figuriņu pie lampas. Tuvuma Grants to redzēja daudz skaidrāk: čūska locījās augšup pa vienu roku, pari kailajiem pleciem un lejup līdz otrai plaukstai. Līnijas uz krū­tīm, ko viņš bija noturējis par jaciņas malu, patiesība bija vel di­vas čūskas; viena saritinājusies dievietei ap krūtīm, otra karajas par gurniem un starp svārkiem.

- Bīstama sieviete, - Marina klirigi noteica. - Tev klātos plāni.

- Dievietes nav mana gaume.

Marina nolika figūriņu vieta un aplūkoja pārējo kolekciju. Lie­lākā daļa priekšmetu bija saplīsuši gabalos, un Pembertons tos sakartojis pec piederības: ziloņkaula šķepeles, pusducis zīmog- akmeņu ar miniatūriem gravējumiem, divi abpusīgie cirvji un dau­dzas mala lauskas, sakrautas dažadas kaudzes.

- Interesanti. - Marina paņēma divas lauskas no vistālākās čupas un salika tas kopa. - Vairums atklato senlietu pieder pie vidēja Minoja perioda, apmēram pirms trīsarpus tūkstošiem ga­du, bet šīs ir daudz jaunakas. Izskatas, ka templi pameta, bet vē­lāk atklaja no jauna.

-Cik velak?

-Teiksim, pirms trīs tūkstošiem gadu.

Grants nožāvājās.

- Man tas visas ir vecas ziņas, saldumiņ. - Viņš pārlaida ska­tienu par priekšmetiem, kas bija izkārtoti uz sola. - Cik tas viss ir vērts?

- Arheoloģiska ziņa tas ir nozimigs atklajums. Dievietes sta­tuete nav nekas ļoti rets, toties ta ir ļoti labi saglabajusies. Visvēr­tīgākie droši vien ir mala veidojumi. Ja varēsim noteikt to vecu­mu, mes daudz uzzināsim par salas apdzīvojuma vēsturi. - Marina sarauca pieri. - Mums ļoti noderētu informācijā par no- slaņošanos. Interesanti, kāpēc Pembertons nesaka… - Viņa apklu­sa, pamanījusi Granta garlaikoto smīnu. - Kapec tu uz mani ta skaties?

- Man ir pilnīgi vienalga, cik aizraujošas šīs drazas šķiet ar­heologiem. Mani interesē tikai viens: cik tas viss ir vērts.

- Vai tu nedoma ne par ko citu? - Marinas balsī ieskanējās rūgta vilšanas. - Puse šīs pasaules ir sagrauta, otra puse nevar atļauties sevi pabarot. Tu nekļūsi bagats, tirgojot retajam zināmās civilizācijas drumslas. Ja velies raust naudu, atgriezies pie saviem ieročiem. Cilvēki vienmēr kaut kur atrod naudu, lai nogalinātu.

Viņa novērsās, bet Grants satvēra viņas elkoni un spēji parā­va sievieti atpakaļ.

- Vai tev tiešam šķiet, ka es veļos stiept visas šīs lauskas uz kaut kadu bodīti un dabūt nieka grašus? Padomā. Tas patīkamais vīrs no izlūkošanas dienesta mēroja talu ceļu uz Palestīnu, lai no­skaidrotu, vai Pembertona gramata ir pie manis, un es neticu, ka viņam padoma bija kolekcijas vākšana britu muzejam. Viņaprat, gramata ir kaut kas nozīmīgs, vērtīgs ļaudīm, kas tirgo tēraudu un naftu, ieročus un dzīvības. Tāpēc es tev jautāju: vai šīs senlie­tas ir vērtīgas? Jo preteja gadījuma viņi kļūdījušies vai ari mēs esam nepareizaja vieta.

Grants atkapas. Ala gaiss bija smacējoši karsts, bet Marina trī­cēja.

- Šeit ir daži priekšmeti, kas interesetu zinātniekus, - viņa klu­si atbildēja. - Neko citu es neredzu.

- Kas ir šis?

Grants pavērsa laternu pret iedobi talakaja siena. Vispirms viņš bija noturējis tas saturu par otrādi apgaztu vazi, bet, palū­kojies ciešāk, ieraudzīja divas pēdas augstu akmens veidojumu, kas algadinaja ieroča lodi, un malas tam bija iegravētas reljefas līnijas, kas bieži krustojas. Virsma bija sekls iedobums.

- Tas… - Marina ilgi, neticīgi uzlukoja akmeni. - Tas ir ļoti ne­parasts. Ne jau vērtīgs naudas izteiksme, - viņa kodīgi piemeti­nāja, - bet ļoti reti sastopams. Ja nemaldos, tas ir svētais akmens. Droši vien meteorīts, kaut gan šī acīmredzami ir kopija. Varbūt taja iedobe reiz atradas gabals īsta akmens… vai ari kada elkdie- viba. - Marina parlaida pirkstus par auksto akmens virsmu; tas bija maigs glāsts. - Vai esi redzejis Delfu orākulu?

- Reiz. es tur tuvuma uzspridzināju vilcienu. Man gan nebija laika apmeklet tūrisma objektus.

- Tur ir kaut kas līdzīgs. Oinphalos jeb pasaules naba. Krēta ir atrastas freskas, kurās attēloti šadi akmeņi, bet neviens vēl nav redzējis kaut ko tādu.

- Es tik un ta nesaprotu, kapec… Kas tas bija?

Grānts apsviedas apkart. Viņam roka iemirdzejas revolvera spals, bet jau nakama bndi viņš ar veiklu kustību iebaza roku lam­pa un nospieda dakti. Telpu nekavējoties pārņēma tumsa.

- Paliec šeit. - Grants pastiepa roku un iegrūda Marinu alas stūri, bet pats klusi paspēra divus soļus pa kreisi, lai neatrastos tieši pretī ieejai.

- Kas noticis?

Atbilde nebija nepieciešama. No ejas atpluda krītošu akmeņu troksnis, kam sekoja balss, kas angliski ladejas. Grants pacēla re­volveri pret ieeju. Viņš dzirdēja čirkstoņu un apslāpētas lamas, kad kads centas ielauzties iekša šauraja atvere, un tuht pec tam atskanēja klusi soļi. Granta pirksts apvijas ap gaili.

Tumsu paršķela nespodrs kabatas lukturīša stars, kas ka tau­renis skraidīja pa grīdu, sienu, griestiem, līdz apstajas uz Granta revolvera stobra.

- Es tiešām ceru, ka tu negrasies mani nošaut.