Ahilleja vairogs

Trīsdesmit otra nodala

- Vai tas ir īstais?

Pēc tik ilgam pulem un zaudejumiem šis mirklis, kad viņi bei­dzot redzeja mekleto, šķita dīvaini neieverojams. Vairogs bija ne­vainojami apaļš, tikai malas nedaudz izrobotas; tas bija apmēram trīs pēdas plats un izliekts ka leca. Zem netīrumu kartas paslēp­tie raksti piešķīra tā virsmai nelīdzenu, gandriz dabisku izskatu ka koka miza. Grānts pratoja, vai tas jebkad izmantots kaujā.

- Kā mes to izdabūsim laukā? Šahta tas neietilps.

Džeksons bridi lūkojas uz Grantu un atkal pievērsās vairogam.

- Kaut kadai iespejai jābūt. Reiz taču to nonesa lejā, vai ne?

- Varbūt mums nevajadzētu to pārvietot.

- Ko? - Džeksons apsviedas apkārt, piekaldams Rīdām niknu skatienu. - Vai tu pēdējās trīs nedēļas krāci sava gulta? Mēs neie- radamies pieradīt kaut kādu stulbu teoriju, uzņemt bildītes, ko pa­radīt mājiniekiem, un laisties atpakaļ. Musu mērķis bija aizvest vairogu prom un izdabūt no tā metālu.

- Un atbrīvot Marinu, - Grānts atgadināja.

Džeksons brīdi šķita apjucis.

- Pareizi, jā. Marinu. - Viņš abam rokam satvēra vairogu un centas to pacelt. Pa pusei vilkdams, pa pusei nesdams smago nas­tu, viņš virzījās uz durvju pusi.

- "To, tverdams ar abējam rokām, nebulu cēlis tik viegli kads mirstīgais jaunekļa gados, kad i patlaban mums ļaudis," - Rids no­murmināja. Viņš palūkojas uz Grantu. - Vai jums līdzi ir pistole?

Grants izvilka revolveri un paradīja to Rīdām.

- Kapec jautajat?

- Ja Džeksona kungs spers vel kaut soli, lūdzu, nošaujiet vi­ņu.

Grānts neticeja savam ausīm.

- Kā, lūdzu?

- Pajautājiet, ko viņš grasās darīt ar vairoga metālu, ja mums izdosies dabūt to lauka.

Džeksons veltīja viņiem tīra naida piesātinātu skatienu.

- Tu esi pratu zaudējis, vai? Liec ieroci nost.

Revolveris neizlēmīgi nošūpojas Grāntam roka.

- Profesor, kas jums prātā?

- Viņš mus kavē, - Džeksons nošņaca. - Gudrītis ir uz vienu roku ar krieviem.

Rids rāmi lūkojas parmaiņus uz abiem vīriem.

-Ja nemaldos, šim noslēpumainajam Sešdesmit pirmajam ele­mentam ir vārds. To nosauca par prometiju.

- Ka jus to zināt? - Džeksons noprasīja. - Ta ir slepena infor­mācijā.

-Jums nevajadzētu atstat šifrētus ziņojumus metajamies vies­nīcas numura. Vai esat dzirdējis par Prometeju, Grant? Viņš bija titāns, kurš nozaga debesīm uguni un ielika to cilvēku rokas.

Grānts ilgi lūkojas uz Rīdu un uzmeta neticības pilnu skatie­nu amerikānim. Ta kajas bija noslēptas aiz vairoga un seja grima ena.

- Vai jūs gribat teikt… ?

Viņu partrauca troksnis aiz durvīm. Aizmirsis Džeksonu, Grants pagriezās un ieskreja atpakaļ lielaja kambarī. Tas bija daudz gaišaks nekā iepriekš - velvi pildīja sinepju dzeltena gais­ma, apstarodama izkrāsotos kareivjus un dārgumus tiem pie kājām. Grants uz tiem pat nepaskatījās.

Viņa staveja dažu pēdu attaluma no ieejas un turēja paceltu laternu, tapec Grants redzeja viņas seju. Tā bija saskrapeta un no­traipīta dubļiem; labo aci ieskava purpurkrasas zilums vietā, kur sagustitaji viņai droši vien iesituši, un mati bija sapinkati. Mugu­ra viņai vēl joprojām bija tas pašas drēbes, kadas Grants viņu re­dzeja pēdējoreiz: balta blūze un melni, gurnus apkjaujoši svārki, saplēsti un netīri.

- Marina! - Grants metās sievietei klat. Viņa pacēla galvu un gurdeni pasmaidīja… bet viņas seja nebija prieka.

- Stat!

Skarbā, auksta balss ka patagas cirtiens atskanēja eja viņai aiz muguras. Nokļuvis jau telpas vidu, Grants apstajas, it kā saņē­mis spērienu vēdera.

- Nomest ieročus. Citādi nobeigšu viņu tavu acu priekša.

l'a durvīm ienaca garš, kalsns stāvs. Zabaki skaņi klaudzēja pret akmens grīdu. Mugura viņam bija zaļš formastērps, kura epo­letes greznoja pulkveža zeltītas svītras. Vaigi bija iekrituši, sirmie, plānie mati pieglausti pie galvas, vienigā acs iegrimusi tumsa. Ot­ru sedza trīsstūrveida apsējs. Rokas viņš turēja automatu, kas bija pievērsts Marinai.

- I.ieciet zeme, - viņš atkārtoja, pārāvis ieroci uz abu pusi. - Tu un amerikanis.

- Pat nedoma, - Džeksons pavēlēja. - Viņa ir ar tiem uz vienu roku.

Grants pat neklausījās. Viņš skatijas uz Marinu un ieraudzīja aso izaicinājumu sievietes acis.

- Tu atceries, ko mes teicam kara laika, - viņa grieķiski ieru­nājās. - Nekādu kompromisu, nekādu maigu jutu.

- Tas bija musu karš. Šis… - Grants neko nejuta. Viņa muskuļi atteicās darboties. Kurčasovam aiz muguras parādījās citi viri un izklīda pa visu telpu - parak daudzi, lai tos varētu pārspēt. Visiem bija ierciči.

- Labi, - Grants neizteiksmīgi noteica. - Uzvarejat. - Viņš pie­liecas un nolika revolveri uz grīdas.

Džeksons viņam aiz muguras vēl vilcinājās. Kurčosovs notē­mēja automātu amerikanim pierē.

- F.s skaitīšu līdz trīs, Džeksona kungs. Pēc tam jūs nogalinā­šu. Odin… dva…

Grānts dzirdēja kolta būkšķi, atsitoties pret zemi.

Viņš pameta skatienu atpakaļ… un sastinga. Kambara tālāka- ja mala kads stāvs tumsā kustējās pa labi no durvīm. Viņš ap­spieda velmi izberzēt acis, to pazinis.

- Mjuir?

Mjuirs iznira no enu aizsega. Viņa sejā vidēja nepatīkams uz­varas smīns. Viņš izvilka no etvijas cigareti un to aizdedzināja.

- Ja gaidat, ka es jus glābšu, jums nāksies piedzīvot ļoti sma­gu vilšanos.

Kurčosovs pievērsās Mjuiram un paspieda tam roku.

- Lielisks darbs, biedri. Musu biedrs Staļins ļoti priecāsies.

- Kaviāru varēsim likt galda, kad vairogs bus nogādāts līdz Maskavai.

- Jeziņ, Mjuir, - Džeksons ieurba papēdi grīda. - Ir vārds, kas domāts tādiem mesliem ka tu.

Mjuirs ļauni pasmaidīja.

- Es vienmer esmu bijis neglabjams romantiķis.

- Vai tev vispār ir kada nojausma, ko viņi izdarīs ar vairogu?

- Nojausma? Ka tev šķiet, kapec mes vispār iekūlāmies šaja velna ķēpa?

Mjuirs pagriezās, jo caur gaiteni velve iesoļoja vēl viens cie­miņš. Tam ienākot lampas mestas gaismas ieloka, Grants pazina belziga strupo stāvu un salmu gaišos matus. Viņam mugura bija tas pats brūnais uzvalks, kuru Grants bija redzejis Atēnu biblio­tēka. bet vācietis acīmredzot arī bija gūsteknis.

- Tas ir šeit? - Pat Belziga atbaidošaja balsi skanēja bērnišķī­ga apbrīna, vācietim laižot skatienu par milzīgo kambari. - Mein Gott, ist das schon. Vai atradāt vairogu?

- Tas ir tur. - Mjuirs noradīja uz dibentelpu. Šķita, ka krievs, vācietis un skots nolēmuši saziņai izmantot angļu valodu. - Uz­manieties, kad iesiet iekša.

belzigs aizsteidzas uz. mazo kambari, pa ceļam izķerot later­nu Marinai no rokas. Viņš pieliecies iegaja pa durvīm. Izbrīna dvesiens atbalsojās zem plašās velves.

- Tas vel nav viss. - Mjuirs paņēma lampu no kāda krievu ka­reivja un apgaismoja melno kaudzi uz grīdas. Viņš pacēla kausu un pamētāja to rokas. - Tas viss gan izskatās pēc nevertigam drā­zām, bet šajā telpa ir vairak zelta nekā Anglijas banka. Patīkama piedeva galvenajam edienam.

- Patiesi. Paies ilgs laiks, līdz visu aiznesīsim. Amerikāņi lika mums dārgi samaksat par ielejas ieņemšanu.

- Vai kads no viņiem palika dzīvs?

Kurčosovs nievīgi nošupoja galvu.

- Pat ne tie, kuri padevās. - Viņš pameta skatienu uz telpas centru, kur stāvēja Grants, Marina, Džeksons un Rids, saspiedu­šies kopā. - Ko darīsim ar gūstekņiem?

Mjuirs paraustīja plecus.

- Visi ir sadarbojušies ar britu izlūkdienestu, pat profesors. Kad tiksim līdz Maskavai, ļausim Ļubļankas pratinātājiem ar vi­ņiem padarboties, noskaidrot, kas viņiem zināms.

Kurčosovs savilka lūpas un pamaja.

-Ja. bet vispirms vairogu. - Viņš noskaldīja kaut ko krieviski; divi kareivji nolika ieročus un skriešus metas uz dibentelpu. Grānts nopētīja ieročus. Parak talu.

Vīri atgriežas, stiepdami vairogu, belzigs tiem sekoja. Krievi pacēla vairogu ka sporta trofeju, ļaudami Kurčosovam to ap­lūkot.

- Tātad šis bija dieva Ahilleja vairogs. Pirmais varonis lielajā kara starp Austrumiem un Rietumiem. Tikai šoreiz uzvarējuši Austrumi. - Pulkvedis pārlaida pirkstus pār metālu un tos atra- va, it ka apdedzinājies. Viņš palūkojās uz Mjuiru. - Vai tas ir dro­ši?

- Dievs vien zina. - Mjuirs izpūta elpu un skatijas, kā cigare­tes dūmi kāpj augšup, atsitušies pret vairogu. - Tas japarbauda laboratorijā.

- Tad mums jāved tas prom.

Kareivji atnesa divas ar svinu izoderētas segas. Viņi ievīstīja vairogu tajas, uzvilka smago nastu augšā ar virvju palīdzību un iznesa to caur durvīm gaiteni. Grants taja visā noskatījās pavi­sam vienaldzīgi; Džeksons viņam blakus dusmas drebēja.

- Aizvediet gūstekņus, kamēr mes gatavojamies.

Palikušie sargi dzina visus četrus gustekņus uz dibentelpas pusi, paši palikdami krietni iepakaj. Tas jau gandrīz bija izdevies, bet kņada pie lielajam durvīm lika visiem apstaties. Belzigs un abi sargi bija atgriezušies, un vairogs bija pie viņiem.

- To nevar iedabūt caurumā, - belzigs paskaidroja.

Kurčosova seja atplaiksnija dusmas.

- Jāvar. Reiz taču to šeit ienesa, vai ne?

belzigs samekleja kabatas lakatiņu un notrauca sviedrus no pieres.

- Varbūt toreiz bija cita ieeja. Varbūt templi uzbuveja vairogam apkart, lai neviens nevarētu to aiznest. Lai nu ka, tagad tas neie­tilpst cauruma.

- Vai varam urbt? Padarīt to plataku?

- Te visapkart ir cieta klints trīs pedu biezuma, - Mjuirs atcir­ta. - To jus steiga neizurbsiet, vismaz ne bez īpašiem instrumen­tiem.

- Tad pardalīsim vairogu.

belzigs šausmas iebrēcās.

- Ne! Tas ir vērtīgākais vēsturēs atklajums, pierādījums, ka di­ženākais mīts pasaulē bijis īsts. Tas jāsaglaba, jānodod pētnieku rokās.

- Kapec? Hklidz biedrs Staļins bus to aplūkojis, mes izkausē­sim vairogu, lai iegutu materiālus. Tikai tiem ir vērtība. - Kurčo­sovs ļauni iesmējās, redzot belziga izmisumu. - Vai vēlies runāt man pretī, biedri? Tev jācer, ka mes neizkausesim ari tevi.

Mjuirs klusi iesmējās.

- Man gan ir padoma cits jautājums. Vai tu varēsi to sadalit gabalos? Zem visas tās meslu virskārtās ir tīrs dzelzs kodols. Var­būt tu paķēri lidzi autogēnu?

Kurčosovs niknuma saviebās.

- Ne. - Viņš bridi domāja. - Tatad mēs netaisīsim vairogu ma- zaku; taisīsim caurumu lielāku.

- Es taču teicu, ka nevaram izurbt…

-Ar sprāgstvielu lādiņiem.

Kareivji nogrieza virves gabalus un sasēja gūstekņiem rokas aiz muguras. Krievi iegrūda viņus kambari un tur atstaja. Caur atvērtajam durvīm bija redzams, ka viņi apstrada lielo telpu, raus- dami dārgumu audekla maisos. Grants nespeja uz to skatīties, tā­pēc pieversās Džeksonam, kurš bija atbalstījies pret sienu blakus bedrei.

- Ja jau visi esam laimējuši vienvirziena biļeti uz Maskavu, var­būt pastāstīsi, par ko ir runa.

Džeksons nopūtās.

- Tu tiešam vēlies vakara pasaciņu? Par lieliem vīriem ar spo­cīgiem ieročiem? Cik daudz tev zināms par atombumbu?

- Es zinu, ka neveļos būt tuvuma, kad ta sprāgst.

- Pareizi. Nu, šobrīd tu vari justies tikpat drošs kā pirms des­mit gadiem. Atombumbu nav.

- Man šķita, ka amerikani tas taisa dučiem vien.

- Jā. Vismaz taisījām. Bet tas visas ir sakrautas liela čupā Ņumeksikas glabatava un sliktākaja gadījumā var noraut kadam daiktu. - Džeksons paliecas uz priekšu, lai nevajadzētu spiest sa­saistītas rokas pie sienas. - Zinātne man ir tumša bilde. Es tikai zinu, ka radās problēmas. Ir kaut kāda reaktoru saindēšanās: ja rūpnīcas, kuras ražo bumbu degvielu, darbina parak ilgi, tās sa­bojājas. Turklāt mēs uzzinājām, ka jau pagatavotas bumbas nelī­dzinās labam vīnam; tās neprot skaisti novecot. Tātad nevienam nav ne jausmas, vai musu glabātavas gulošās bumbas vel darbo­jas, un vairāk pagatavot nav iespējams, jo rūpnīca slēgta uz re­monta laiku. Trūmens cenšas nobiedēt komunistus, un tēvocis Jo- sifs vel nav aizripinājis savus tankus līdz Parīzei tikai tāpēc, ka, viņaprat, mums gatavība ir liela kaudze bumbu, ko nomest uz Maskavu, ja viņš spers kaut vienu nepareizu soli. Bet šobrīd mums neka nav.

Grānts dziļi ievilka elpu, puledamies aptvert šos jaunumus. Viņš bija redzejis Hirosimu un Nagasaki ziņu filmās un ne pārāk labi izpratis tur notiekošo.

- Tatad šis Sešdesmit pirmais elements, šis prometijs… Tas var radīt atombumbu?

- Neviens to īsti nezina, jo neviens nav tadu brīnumu redze­jis. bet aprēķini ir veikti. Tagad viss notiek ta. - Džeksons papuri­nāja galvu, cenzdamies nokratīt sviedru lasi, kas bija iepilējusi aci. - bariņš ģēniju trīs gadus tup, ieslegušies istaba ar saviem lineāliem, un beigu beigās viņi izgudro ieroci. Hirosimas bumbu taču pat nepapūlejas parbaudīt, pirms nometa uz pilsētu. Galve­nais, lai saskan visi aprēķini.

- Un Mjuirs to zinaja?

- Mjuirs zinaja, uz ko spējīgs prometijs. Viņš nezināja, kāpēc mums tas tik izmisīgi nepieciešams. Vismaz es ta ceru. Velns. - Džeksons atsita papēdi pret grīdu. - Netīrais mesls. Viņš mūs vi­sus apmuļķoja ka mazus bērnus.

Rīds sakustējās sava vieta pie lalakas sienas.

- Vai tam ir kāda nozīme?

- Vai tam ir kāda nozīme? Es atvainojos, vai tu vispār klausījies, ko es teicu?

- Ļoti uzmanīgi. Jūs teicāt, ka Staļins baidas rīkoties, jo tic jū­su valsts atomieroču arsenala varenībai.

- Kas nemaz nepastāv.

- bet viņš to nezina. Jusu darbība šeit droši vien likusi viņam uzdot jautajumus, kapec jus tik izmisīgi dzenaties pec tik nedro­ša avota.

Durvis parādijas ena.

- Nolēmu apsveicināties ar seniem draugiem. - Tā bija Mjuira balss. Ūdeni izmirkušais krekls lipa viņam pie ādas, un viņš iz­skatījās kalsnaks neka jebkad iepriekš, gandrīz dzīvniecisks. Džeksona seja bija vērojams kaut kas tikpat zvērīgs; viņš šķita ga­tavs mesties Mjuiram virsu un saplosīt to gabalos. Automātā stobrs, kas vīdēja Mjuiram aiz pleca, lika viņam pārdomāt.

- Atkal gribi mus izspiegot?

- Vispār jau esmu aizgājis pensija. Ar prieku gaidu saulainu vasaras mājiņu proletariāta paradīzē.

- Cik ilgi tas jau turpinās? - Džeksona dusmas norima tikpat strauji, kā uzbangojušas. Palika tikai sakaves rūgtums.

- Kāds laiciņš ir. Universitātē man paradījās daži draugi. Jau toreiz mes redzējām, ka tikai krieviem pietiek dušas stāties pretī fašistiem. Vairaki jauni muļķi noskaloja savu dzīvi podā, krizda­mi dumji romantiska nave Spānija. Mes gribējām paveikt kaut ko tādu, kas tiešām mainītu pasauli. Gribējām viņiem palīdzēt.

- Ka palidzēt? Veidojot koncentrācijas nometnes? Rīkojot sa­fabricētas liesas sedes? Piedaloties nepelnītu nāvessodu izpildē?

- Viņi izglaba pasauli, - Mjuirs atcirta. - Angļi, amerikāņi… mes visi bijām tikai otra plana aktieri. Viņi uzvarēja karu Austru­mu fronte, izcīnīdami uzvaru dzīvību pa dzivibai. Vai zini, cik daud/i no viņiem gaja boja? Miljoni. Un tagad, lūk, ko jus visi cenšaties ar viņiem izdarīt. Vai zināt, kapec amerikāņi tik izmisī­gi alkst iegūt Sešdesmit pirmo elementu?

Mjuirs piekala Džeksonam aukstu, jautajošu skatienu. Džek­sons lūkojās grīda un aiz muguras plucināja virvi.

- Vašingtonas lielie vīri vēlas padarīt savus bijušos sabiedro­tos par uzskatāmu piemēru pasaules acis. Sagādat krieviem vie­lu pārdomām. Ne jau Maskavu vai Berlīni… toties Staļingradu va­rētu. Pieradīt, ka viņiem ir pa spēkam tas, ko nevareja izdarīt nacisti.

- Tā butu varena izrāde, - Rids nomurminaja. - Un ko ar vai­rogu grasāties darīt jūs?

Mjuirs paraustīja plecus.

- Tas taču ir pats par sevi saprotams.

Grantu pārņēma nejutīgums - tas pats, kas viņam uzbruka Baltajos kalnos, mērķējot uz Alekseju un cenšoties nospiest gaili. Viņš lūkojas uz Džeksonu, kurš skatījas pretī ar aukstu izaicinā­jumu acīs, un pievērsās Mjuiram.

- Es pat nezinu, kurš ir sliktāks: tu vai viņš.

Džeksona seja bija skarba un nedzīva.

- Ja jau viņi dabūjuši vairogu, drīz tu to uzzināsi.

- Nekas nemainas, - Rīds noteica. Viņš ar galvas mājienu no­radīja uz griezumiem, kas rotāja sienu, uz garo miniatūra cilvēci­ņu rindu, zirgiem, kaujas ratiem un ieročiem. Viena no šim zīmē­jumu plāksnēm divi kārotāji stāvēja starp bruņu kaudzi un kailu līķu kalnu. Cita vīrietis vilka sieviešu bariņu uz telts ieeju.

- Iespejams, - Mjuirs piekrita. - Bet nedomāju, ka nakamajā karā būs daudz varoņu, kuras apdziedās dzejnieki.

Sargs viņam aiz muguras kaut ko nomurminaja. Mjuirs pamaja un pagriezās, gatavodamies iet prom.

- Varbūt mēs vel tiksimies. Es tikai vēlējos jums visu paskaid­rot veco labo laiku varda. Cera, ka tas nebija liels pārsteigums.

- Ne gluži, - Rids noteica. - Tu vienmer esi bijis draņķis.

Klusums nolaidās par šauro kambari ka putekļu karta. Ārpu­se skanēja šķindoņa un būkšķi, kareivjiem vācot dārgumus, un šad tad kads skaļāk iesaucas. Džeksons iešļūca stūri prom no vi­siem parejiem un tēloja, ka guļ. Rids domīgi veras uz sienas gre­bumiem.

Grants pierapoja tuvāk Marinai.

- Vai viņi tev kaut ko nodarīja?

- Pavisam nedaudz. Tas nebija nepieciešams. Mjuirs jau visu viņiem bija pastāstījis.

- Ja mums izdosies tikt no šejienes laukā, es viņu nogalinašu.

Grants neredzēja Marinas seju, bet zināja, ka viņa smaida.

- Džeksona grimase brīdi, kad viņš saprata, ka Mjuirs strādā krievu laba… Tas gandrīz bija to vērts.

- Viņš smiesies pēdējais. - Grants pagriežas, lai varētu ielūko­ties Marinai acis. - Tev ar šo visu nav nekada sakara. Varbūt tev izdosies viņus pārliecināt… Tavs brālis galu gala… Varbūt viņi no­ticēs…

- Nē. - Marina atspieda galvu pret sienu. - Pat ja tas butu iespējams, es tevi nepamestu.

- Mes kaut kā izkļūsim no šejienes.

- Tas neuzlabos jūsu izredzes, - no durvju puses atskanēja balss.

Gūstekņi visi ka viens pacēla skatienu. Durvīs staveja Belzigs. Viņš vairs nebija lepnais arietis, arheoloģijas iekarotājs, kads redzams senaja fotogrāfijā. Vācieša mugura bija saliekta un ne­veikli pašūtais uzvalks izcēla novārgušo augumu. Ap acīm bija ievilktas smagnējas grumbas.

- Vai atnāci par mums paņirgaties?

belzigs kaut ko pateica sargam un ienāca stūrainajā telpa. Viņš piegaja pie tālākās sienas un izcēla no nišas nosūbējušo ķiveri.

Viņš turēja to sev preti, it ka redzēdams sen mirušo seju taja, un klusi murminaja.

Grānts saspringa.

- Ko tu teici?

- Es vēlos piedāvāt savu palīdzību.

- Kapec?

Vācietis ar asu galvas mājienu noradīja uz durvīm.

- Vai jums šķiet, ka es esmu viens no viņiem? Tie ir barbari, briesmoņi. Nezina, kas ielikts viņiem rokas. Viņi iznicinās vairo­gu, šo neiedomājami vērtīgo senlietu, lai izgatavotu bumbu. To ra­dīja dievi; tagad viņi pārņem vairoga varu un paši sevi padara par dieviem. - Belzigs lūkojas ēnas, kas pildīja ķiveri. - Un, to ieguvuši, viņi sutīs mani atpakaļ uz Sibīriju. Vai vel sliktāk. - Vā­cietis nodrebeja, it ka viņa kaulu smadzenes butu pārvērtušās par ledu. - Es negribu atgriezties.

Džeksons izslējās taisns.

- Kas tev padoma?

- Viņu ir maz. Jusu kareivji labi cīnījās, daudzus nogalēja. Ta­gad tikai četri sargi, pulkvedis Kurčosovs un angļu spiegs. - Viņš izvilka no uzvalka kabatam divus ieročus, Webley un Džeksona koltu. - Ja jus atbrīvošu, varesiet viņus nobeigt.

- Vai tu to dari tikai savas labas sirds deļ?

Šķita, ka izteiciens belzigu samulsina.

-Ja jus izbēgsiet, aizvedīsiet mani uz Ameriku. Dosiet apžēlo­šanu. Vai zināt, ka to sauc Vacija? Persilschein.

- Mazga baltaku, - Grants nomurmināja, nenolaizdams acis no Belziga. Viņš atcerejas Molho nocirsto plaukstu un drausmi sakropļoto līķi, ko atrada naktskluba. Viņš atcerējas Marinas stās­tus par Belziga paveikto Kreta. Bet visspilgtākā atmiņa bija smīns fotogrāfijā, briesmoņi, kurus senie grieķi centas padzīt uz viņpa­sauli - hidras, gorgonas, baziliski un ciklopi - vēl joprojām klai­ņoja pa zemes virsu. Šis virs ar izsitumiem noklāto seju un slikti pieguļošo uzvalku mugurā bija viens no tiem.

- Protams, - Džeksons sacīja. - Nav jēgas pieminēt pagatni. Ja dabūsi mus lauka, es tev apsolu biļeti uz ASV pirmaja klasē. Var­būt pat sameklēsim tev darbu muzejā.

- Un vairogs? Jus to sargasiet?

- Zvēru pie matēs kapa.

Šķita, ka tas belzigu apmierina. Viņš izvilka no kabatas salie­kamo nazi un notupas Džeksonam aiz muguras. Jau pec mirkļa amerikanis bija brīvs. Viņš paberzēja plaukstu locītavas un paķē­ra koltu; belzigs tikmēr atbrīvoja pārējos. Grants paņēma revolve­ri. bija patīkami atkal just ta svaru roka.

- Klausieties, kads ir plāns.

Kaprālis Ivans Serotovs ciešāk satvēra mašīnpistoli un atspie- das pret sienu. Viņš izmisīgi kāroja cigareti, bet pretojas šai vēl­mei. Viņš zinaja, ko ar viņu izdarītu pulkvedis, ja pieķertu smē­ķējam dežūras laika. Serotovs spēja noturēties. Tempļa iztīrīšana jau gandrīz bija pabeigta; viņa biedri patlaban stiepa ara pēdējo maisu ar dārgumiem. Pēc tam sekos ātrs lidojums uz Odesu, kra­va tiks nogādāta un viņš divas nedēļas pavadīs Eipatorijas smil- šainaja pludmale. Viņš pratoja, vai tiešam visi šie melnie mesli darinati no zelta. Gan jau ta bija patiesība, citādi pulkvedis netē- retu tik daudz dārga laika, tos pārvietodams. Dārgumu bija tik daudz, ka neviens jau nepamanīs vienu pašu kausu, ja tas trans­portēšanas gaitā pazudis. Odesa par to varēs saņemt dažus rub­ļus - un tos savukart iztērēt par degvīnu vai sievietem. Kapralis sapņaini pasmaidīja.

Viņš dzirdēja soļus un pagriezies ieraudzīja belzigu iznakam no gustekņu kameras. Vācietis nesa kaut ko, kas izskatījās pec sa­rūsējušas ķiveres. Serotovs sarauca pieri. Viņš nebija soļojis visu garo ceļu līdz Berlīnei, lai uzklausītu netīra fašista pavēlēs, Bel- zigs vismaz nenoslogos lidmašīnu atpakaļceļā. Kurčosovs bija licis skaidri saprast, kas ar viņu notiks.

belzigs apstājās un ar asu galvas kustību norādīja uz durvīm.

- Tur vel dārgumi, - viņš lauzītā krievu valoda pavēstīja. - Saki Kurčosovam.

Serotovam prata sāka veidoties marksisma ideoloģijai pavisam neatbilstoša doma. Viņš pagriežas un iemeta skatienu pa atvērta­jām durvīm. Trīs gūstekņi - amerikanis, vecis un sieviete - sēdēja pie talakas sienas, salikuši rokas aiz muguras. Ceturtais…

Negaidīts grūdiens mugura lika viņam iestreipuļot šauraja ni­ša. Kaprālis pret kaut ko paklupa un krita uz priekšu. Viņš no­meta ieroci un pašava gaisa rokas - bet zemes nebija. Viņš iekrita bedre ar seju pa priekšu un kliegdams triecās pret kailajiem kau­liem, kas ka pīķi slejas gaisā. Pēdējais, ko viņš redzeja acu priek­ša, bija ragu paris. Pec tam kaut kas smags uzkrita viņam virsu, roka sažmiedza rīkli un Ivans Serotovs vairs neko nejuta.

Grānts izkapa no bedres un noslaucīja nazi pret biksēm. Ro­kas mirka asinīs. Viņš caur durvīm palūkojas uz belzigu.

- Vai ceļš ir tīrs?

Viņš izbijās, redzot, ka vacieša cūkas ačteles apjukuma plati ieplešas.

- ja… nein. - belzigs papurināja galvu. - Viņi ir prom.

- Ko? - Grānts pacēla no zemes automātu un iegrūda to Mari­nai rokas. - Piesedz mani. - Viņš zemu pieliecās, izskrēja cauri durvīm, aizveļas uz kreiso pusi un ar revolvera stobru uzvilka loku gaisa.

Kambaris bija tukšs. Uz koka lādes telpas vidu bija nolikta pet­rolejas lampa, un segās ievīstītais vairogs balstijas pret sienu bla­kus ieejai, bet neka cita nebija. Grants brīdi gulēja zemē, pārbau­dīdams visu vēlreiz, bet zālē nebija neviena stūra, nevienas ēnas. Tikai tukšums.

Viņš piecēlās kājās un nopurinaja putekļus no drēbēm. Džek­sons un Marina jau staveja viņam aiz muguras, bet Rids vel slē­pās mazajā istabā.

- Viņi ir aizgājuši.

- bet vairogs vel ir tepat. - Turēdama automatu nomērķētu pret ieeju, Marina uzmanīgi pievirzījās tam klāt. - Nedomāju, ka viņi to pamestu.

- Varbūt viņiem ir pippauze.

Neviens nezinaja, ko darīt. Nebija vietas, kur paslēpties… un neviena, no ka slēpties. Viņi pamazām nonaca līdz zāles vidum zem augsta kupola, pacēluši ieročus pret neeksistējošiem drau­diem.

Grāntam prātā ienaca biedējoša doma.

- Varbūt viņi grasās iedarbināt…

- Ivan? Pošfi, bistro!

Ieeja parādijas bāls apveids, stavedams uz Granta izspertajam durvīm. Viņam rokā bija automats, bet viņš to nepacela. Puisis bri­di staveja, dumji blenzdams uz gūstekņiem - un viņi muļķīgi blen­za pretī. Pēc tam viņš pagriežas un metas skriet.

- Nein! - Belzigs, atrazdamies bēglim vistuvāk, nosvieda ķive­ri un izskrēja lauka. Grānts dzirdēja soļu skaņu augšup pa ak­mens kapnem, niknus kliedzienus un šāvienu.

- Ne, pagaidiet!

Grants metas pie sienas tieši sekundes simtdaļu pirms sprā­dziena. Zems, drausms rēciens satricinaja templi; tas vēlas le­jup pa gaileni un iebruka zale ka okeana vilnis. Bronzas durvis izrāvās no eņģēm un aizlidoja pari kambarim; lampa nokrita un apdzisa. Zale iegrima tumsa. Pa durvīm iekša ieplūda liels pu­tekļu un drazu mākonis, kas piepildīja visu lielo kupolu. Džek- sonu, kurš staveja tieši pretī durvīm, tas paķēra un svieda pret talako sienu, apberot amerikāni ar akmens šķembām. Sākas ak­mens lietus; Grants apsedza galvu ar rokam, bet Marina noslē- pas zem vairoga. Tikai Rids, palicis dibentelpa, paglabas ne­skarts.

Grants nedzirdeja troksni norimstam, jo viņam vel zvanīja au­sīs, bet zinaja, ka sliktākais ir beidzies, kad grida partrauca dre- bet. Viņš paplēta pirkstus, lūkodamies caur tiem, un pacēla ska­tienu. Zale vel virmoja putekļi un dumi, bet vismaz akmeņi vairs nekrita.

Viņš uzslējās kajas un piestreipuļoja pie Marinas, cenzdamies neizmežģīt potīti uz atkritumiem, kas bija izsvaidīti pa grīdu. Pie ieejas saka plesties ūdens peļķe.

- Vesela?

Marina viņu nedzirdeja - Grants arī pats nedzirdeja savu bal­si, - bet saprata. Viņa pamaja, pataustīja kaju un saviebas.

-1 .aikam tomēr ne.

- Mums jātiek ārā. - Grants sameklēja automatu uz grīdas, kur Marina to bija nometusi. Stobrs bija saliekts ka papīra saspraude. Viņš paspēra to mala un skriešus metas uz izejas pusi, izbriz- dams cauri seklajai peļķei, kas veidojas tai apkart. Par seno buv- nieku prasmi liecinaja tas, ka milzīgā durvju aploda bija palikusi neskarta. Jau aploda vien svēra vismaz, simt tonnu.

Grānts pameta skatienu ap stūri un samirkšķinaja acis. Kāp­ņu augšgals bija uzspridzināts; tuneļa vieta rēgojās dziļš, atklats grāvis. Jumts bija iebrucis, un lielas akmens plāksnes nu veidoja stāvu rampu uz arpasauli. Par malu iekšā šļacas ūdens un tecēja lejup; jauna straume plūda templi caur iesprāgušajiem akmeņiem un drupām. Kaut kur zem ta visa droši vien gulēja belzigs.

Grants brīdi gaidīja, ar skatienu mekledams kadu kustību. Viņš neko neredzēja - bet visapkart galu gala mutuļoja putekļi, kliede- jot saules gaismu. Nāksies riskēt, tomēr ne bez aizsardzības.

Viņš skriešus atgriežas pie Marinas un norava segas no vairo ga. Tas bija novietots pret sienu blakus durvīm, tapec sprādzienā necieta. Grants pagrieza to apkart. Adas siksna, ja tada vispār bi­jusi, jau sen vairs nepastaveja, bet aizmugurē rēgojas divi misiņa riņķi. Viņš iebaza roku starp tiem un ceļa vairogu augšup.

Svars bija milzīgs. Grants nesaprata, kā viens cilvēks spējis nest to kaujā un vel darboties ar zobenu vai šķēpu. Varbūt Ahille­ja slava bija godam nopelnīta. Tomēr labāk stiept milzīgo vainīgu neka saņemt lodi vēderā. Viņš atgriezās pie durvīm, balstīdams vairogu pret augšstilbu, un velreiz ielūkojas gaiteni. Vel joprojām neka cita, tikai dumi un putekļi. Grants uzmanīgi izspraucās caur durvīm un saka kāpt, rapdamies pari gruvešiem. Darbs bija lens un grūts, jo viņam bija jātur priekša vairogs, vienlaikus velkoties augšup pa salauzīto nogāzi. Akmeņi kļuva lielāki, plaisas starp tiem platakas. Bet putekļi pamazam izklīda, gaisma vērtas arvien spožākā. G.rānts pieveica pēdējo posmu, kajam slīdot uz mitra ak­mens, un izstreipuļoja gaisma.

Pirmais, kas pavēras viņa skatienam, bija līķi. Vai nu kāda lo­de bija nomaldījusies vai ari krievi krita panika, redzot Belziga mēģinājumu izbēgt - jebkura gadījuma lādiņi bija uzsprāguši krietni par agru. Abi krievi gulēja izpletušies zeme kā salauztas rotaļlietas, noasiņojuši un saplosīti. Formastērpu ielocēs krajas putekļi.

Grants izdzirda kādu troksni sev aiz muguras un apsviedās apkart, paceldams vairogu pie krūtīm. Instinktīva kustība izglā­ba viņam dzīvību. Vairogs trieciena nodrebeja, un Granta ķerme­nis darīja to pašu; zeme un rūsa nolobījās, atklajot zeltu un bron­zu apakša. Bet vairogs nesašķeļas.

Grants pameta skatienu pari vairoga malai. Kurčosovs staveja dažu jardu attaluma blakus vienai no abam vienlaidu statujam. Sprādziens acīmredzot bija pārsteidzis ari viņu; pulkveža formas­tērps bija saplēsts, seja notraipīta ar zemi un asinīm. Acs apsējs bija norauts un atklāja skatienam retu, uzburbušu adas veidoju­mu, kas savilkas mezgla vieta, kur butu jābūt acij. Viņš šķita ap­reibis.

Izmantodams izdevību, Grants pacēla revolveri un iešava pulkvedim aci. Lode trapija tieši mērķī. Vēlāk Grants varētu ap­zvērēt, ka uz sekundi dzirdējis karsta svina šņākoņu, saskaroties ar acs ābolu. No dobuma uzšjacas asiņu geizers, un klinšainajās sienas atbalsojas sāpju recieas. Cirants izšava vēl divas reizes, un troksnis apklusa.

Statujas pakājē aiz līķa kaut kas sakustejas. Grants pacēla ska­tienu un paguva ieraudzīt enu, kas nozuda aiz tas. Mjuirs. Viņš notupas vairoga aizsegā, priecādamies, ka var to atbalstīt pret ze­mi, un notēmēja revolveri uz pilara pusi. Stobrs virzījās no vie­nas puses uz otru, un viņš satraukts gaidīja, no kurienes paradi­sies Mjuirs.

- Padodies! - viņš uzsauca. Pēc tik skaļiem trokšņiem viņa balss dumakainaja klusuma skanēja ārkārtīgi dīvaini. - Kurčo­sovs ir miris.

Atbildes nebija. Grānts izvilka kreiso roku no vairoga riņķiem. Atbalstījis smago aizsegu pret ceļgalu, viņš paņēma nelielu ak­mentiņu un meta ar to pa statuju. Akmens aizlekaja pari gruve­šiem un apstajas pilara pakajē. Tik un ta nekas nenotika.

- Mjuir?

Grantam blakus uz akmens kaut kas nograbēja. Viņš pagrie­žas; vairogs zaudēja līdzsvaru un ar skanīgu būkšķi nokrita ze­mē. Viņš pacēla revolveri - un apturēja roku istaja mirkli. Gran­tam pretī staveja Džeksons, bet tas nebija jautrais amerikānis, kurš lepni iesoļoja Atēnu viesnīca, plati smaidīdams un zibinādams baltus zobus. Viņa mati bija izspuruši, drebes saplēstas. Seja, ko klaja asinis un nobrazumi, bija bala ka spokam. Viņš izrāpās no cauruma zeme un truli skatijas uz. ieroci, kas bija pavērsts viņam pretī.

- Jēzus. - balss bija nedzīva; amerikanis bija zaudējis visas cerības. - Un tu ari vēl.

- Man šķita, ka tu esi Mjuirs. Viņš…

Grants parava galvu, izdzirdis straujus soļos aiz pilara. Viņš uztrukas kajas. Caur putekļu miglu pavīdēja neskaidrs stāvs, kas skrēja prom. Grants raidīja šāvienu; soļi neapstājās, un viņš me­tas tiem pakaļ.

Skrienot uz priekšu pa ieleju, gaiss kļuva tīrāks. Viņš jau varē­ja skaidri saskatīt Mjuiru, kurš bega uz ūdenskrituma pusi, mēte­lim plīvojot un cīpslainajam rokam krampjaini raustoties. Viņam vēl joprojām bija ierocis. Grants ieraudzīja, ka viņš sāk griezties, un nekavejoties nospieda gaili. Šāviens bija raidīts uz labu laimi; diezin vai izdotos trāpīt, tik atri skrienot, bet tas vismaz lika Mjui­ram pārdomāt. Viņš atkal nolaida galvu un turpināja ceļu.

Tomēr nekur talu viņš netika. Nonācis klints malā, nodevējs apstājās. Grants paleninaja gaitu līdz soļiem. Mjuirs pagriezās. Ja viņš kaut par collu paceltu pistoli, Grants viņu nekavējoties no­šautu, tomēr tas nenotika. Mjuirs atvirzīja ieroci no sevis un ļāva tam nokrist aiz klints. Abi viri bridi staveja aci pret aci, smagi el­podami.

- Vai drīkstu uzsmēķēt?

Grānts pamāja.

Mjuirs iebāza roku žaketes kabata un uzmanīgi izņēma ārā zi­loņkaula cigarešu etviju. Viņš atvaza to vaļa. Aizdedzinājis ciga­reti, viņš iesvieda sērkociņu ūdenī. Straume to notvēra un iegrū­da ūdenskritumā. Mjuirs vēroja mazo koka gabaliņu aizpeldam.

- Tu izvēlējies nepareizo pusi, - viņš bez rugtuma balsī pazi­ņoja. - Gan redzēsi. Jeņķi visu sabojas.

- Es neko neizvēlējos. Tu mani piespiedi.

Mjuirs ilgi sūca cigaretes galu. Šķita, ka dumi iepūš viņa jau­nu dzīvību; viņš izslējās, pacēla zodu.

- Kad atgriezīsimies, mani droši vien pakārs.

Grants paraustīja plecus.

- Šobrīd nenotiek karš. Vismaz oficiāli ne.

-Žēl. Tad mani nošautu. Es vismaz mirtu ar nolāpītu ciga­reti…

- Netīrais nodevejs, sarkano pakalpiņš!

Straujš zibsnis pašavas garam Grantam un metas virsu Mjui­ram. Skots pacēla dūres, grasīdamies aizstaveties, bet tas bija ti­kai žests bez īsta spara. Inerce lika Džeksonam ietriekties Mjuira. Abi mirkli cīnījās uz klints malas un, saķērušies nāvīgā apkam­pienā, nokrita.

Grānts pieskrēja pie malas un palūkojās lejup. Viņš paguva ieraudzīt šļakstu, kuram sekoja tukšums. Melnais ūdens sakļa- vas virs abiem ienaidniekiem. Pec dažam minūtēm viņu līķi uz­peldēja vieta, kur ezers ieplūda upe. Ķermeņi bridi svārstījās uz malas un pazuda.

Grānts pagriezās un juta, ka viņa kāja kaut ko aizsper. Tas aiz­slīdēja pār ūdens slacīto akmeni un apstājās uz sūnu kumšķa. Mjuira cigarešu etvija. Nespodrais ziloņkauls lūkojās uz Grantu ka acs ābols uz melnajam sūnām - balts ka nave.