Ahilleja vairogs

Ceturta nodala

Marina noveda savu viesi leja uz pirmo stāvu - šķūni, kas pār­vērsts par noliktavu zem dzīvojamas daļas. Pie sienam karajas la­bi ieeļļoti rīki zemes apstradašanai, un grīdu sedza salmu karta. Marina nometas uz ceļiem talakaja stūri un saka to attīrīt no pār­klājumā, līdz skatienam atklajas plaisa, kas četrstūra forma stie­pās apkart akmens plāksnei. Noņēmusi no sienas lauzni, Marina iebīdīja to plaisa un piespieda, lēnam celdama plāksni augša. Grānts nepiedavaja palīdzību, tikai staveja pie durvīm un pētīja apkartni. Viņu mocīja kāda ļauna nojauta, ko viņš nesaprata un varētu ari atgaiņat, tomēr no pieredzes zināja, ka tas ir bīstami.

Dzelzs nošķinda pret akmeni; Marina nosvieda lauzni. Pame­tis vel pēdējo skatienu lauka, Grants nostājās viņai blakus un ielū­kojas bedre, kas pavērās. Ta bija apmēram trīs pēdas dziļa, divas pēdas plata un izklātā ar netīriem dēļiem. Pret bedres sienu bija atbalstīti trīs saiņi, ietīti kazadas, un paša apakša bija nolikta mu­nīcijas kaste. Marina nogulās uz vedera, pastiepa roku un izvil­ka to ara. Slēdži noknikšķeja, vaks iečīkstējās, un tur jau ta bija. Kremkrasas lapas bija nodzeltējušas, un vāku rotaja ieroču eļļas traipi, bet uz monogrammas vel pietika zeltījuma, lai varētu izla­sīt burtus DžMI 1P.

- laba paslēptuvē, - Grants pauda savu atzinību. - Ka tu zi­nāji, ka gramata ir tik vērtīga?

- Četrdesmit trešaja gadā šeit bija kads virs, nacists, varda belzigs. Tu toreiz klīdi pa kontinentu. Viņš bija arheologs, bet ne­līdzinājās Pembertonam. Viņš bija cūka. Viņš piespieda ļaudis strādāt ka vergus; daudzi nomira. Un viņš gribēja gramatu. Bs no bralena padzirdēju, ka viņš izpostījis Ariadnes villu, meklēdams Pembertona mantojumu. To neatradis, viņš sapulcēja visus kal­potājus, kuri tur strādājuši, un darīja ar tiem kaut ko neapraksta- mu, pulēdamies noskaidrot, kur dienasgramata pazudusi.

- Kapec viņš to gribēja?

- Ks viņu nesatiku, tapec nezinu. Ja butu satikusi, viņš jau bu­tu miris.

Grānts lūkojas uz gramatu, un viņa domas joņoja neprātīga ātruma. Kas gan tik svarīgs taja paslēpts? Viņš atcerejas Pember­tona navi; vecais virs bija pavadījis visu mužu pagatnes drošaja kuniņa un gaja boja vēstures jauna posma radīšanas bridi. Kurš no viņa atklajumiem varētu but tik nozīmīgs pēdējo tns gadu tuk- stošu laika?

- Vai tu to izlasīji? - Grants versas pie Marinas.

-Ne.

- Tu taču strādāji kopa ar Pembertonu. Vai tiešam tevi nemāca ziņkāre?

Marina noraidoši pamaja ar roku.

-Sakas karš. Es aizmirsu to dzīvi. Aizmirsu arheoloģiju, aiz­mirsu Pembertonu. Ja tu neatgrieztos, kads droši vien atraktu gra­matu pec tūkstoš gadiem un ieliktu muzejā. - Marina uzmeta Grantam drūmu skatienu. - Žel, ka tu atgriezies. Citādi es varētu aizmirst ari tevi.

- Tad jau došos vien talak. - Grants pastiepa roku, grasīda­mies paņemt gramatu, bet Marina nekustējās.

- Ko tu ar to darīsi?

- Izlasīšu. Noskaidrošu, vai… - Viņš apravas, jo Marina saka skaļi smieties. - Kas noticis?

- Nekas. - Viņas balss skanēja lietišķi, bet lupu kaktiņš no­raustījās. - Ņem to. Izlasi. - Marina pasvieda gramatu pari šķu- nim. Cirānts to noķēra ar vienu roku un atvēra. Viņš palūkojas uz lapu, atšķīra citu un vēl vienu arvien pieaugošā aizkaitinajuma.

- Te viss ir grieķiski.

-Sengrieķu valoda. Ja tu varētu lasīt grieķiski tikpat labi, ka angliski, tas tik un ta līdzinātos meģinajumam izprast Čoseru.

- Nekad neesmu mēģinājis.

Marina savilka lupas, pauzdama, ka viņu tas nepārsteidz.

- Daudzi vārdi izskatas tapat ka modernaja valoda, bet da­žiem ir pavisam cita nozīme un dažus tu vispār nesaprastu.

- Jēzus! Pembertons nav centies atvieglot mums dzīvi.

- Viņš vienmer rakstīja piezīmes sengrieķu valoda. Teica, ka ta jūtoties tuvāks pagatnei.

- Ja, tagad viņš ir tai pavisam tuvs. - Grants iedomājās, ka ar­heologa līķis droši vien vel joprojām guļ Knosās pamatos, kur viņš to bija apbedījis. - Velns un elle, ka man to izlasīt?

-Samekle vārdnīcu. - Marinas seja liesmoja neapvaldīta de­dzība, ko Grants lieliski atcerejās. - Vel arī arheoloģijas vārdnī­cu. Un kaudzi vēsturēs gramatu. Pat tad, ja spēsi to visu izlasīt, paies seši meneši, līdz sapratīsi, par ko viņš runaja.

Grants palūkojās uz gramatu. Kārtīgās neatšifrējamo burtu vir­knes šķita peldam acu priekša. Marina viņu tīšam tracinaja, to­mēr runadama patiesību. Protams, Grants varētu gluži vienkārši pārdot gramatu, sameklēt to maitasgabalu no izlūkdienesta un no­slēgt darījumu, bet ka gan pieprasīt īsto cenu, nezinot, ko viņš pārdod? Turklāt Grants nespēja atbrīvoties no vienkāršās, ietie­pīgas vēlmes noskaidrot visu, ko kads viņam nevēlejas atklat.

- Varbūt… - Viņš uzmeta Marinai iesāņus skatienu. Sieviete staveja blakus bedrei, pie kleitas bija pieķērušies netīrumi un sal­mi, piere bija norasojusi sviedriem pec smaga darba, atbīdot ak­mens plāksni. Viņas lupas bija viegli pavērtas uzvaroša smaida, un tumšajas acis liesmoja izaicinājums. Marina jau bija pieņemusi lēmumu - bet liks viņam pacīnīties.

Grants nokremšļojas.

- Vai palīdzēsi man noskaidrot, kas Pembertonam bija slēp­jams?

Viņi ienesa grāmatu maja un nolika uz galda. Grants gribēja sakt no beigām, secinadams, ka Pembertons savu atklajumu dro­ši vien veicis neilgi pirms nāves, bet Marina uzstaja, ka gramata jaatver pirmaja lapa, un izlasīja visu, klusi murminadama vār­dus. Grants aizdedza cigareti. Tālumā klabēja kazu zvani, un vē­ja čabēja aprikožu koku lapas. Ciemata visi patlaban aizvēra slē- ģus, gatavodamies pēcpusdienas snaudai. Vienīgas skaņas istaba bija kads rets sprakšķis kamīna un pāršķirto lapu čaukstoņa.

Grants veras lauka pa logu. Kreisaja puse, kur vijas ceļš uz krastu, kalna lēnam virzījās mašīna. Ta pazuda likuma, paradi- jas un atkal pazuda, zibsnīdama saulē ka spogulis. Grants juta pazīstamu kņudoņu vēdera.

- Cik ilgi vel? - viņš jautaja, puledamies runāt nevērīgi.

- Mūžību, ja turpināsi mani traucēt. - Marinas sejā vidēja spraiga interese. - Te ir daudz B raksta, ko es nesaprotu. Ja ne­maldos, Pembertons centas to atšifrēt.

Grants nezinaja, kas ir B raksts, bet tieši šobrīd viņam tas ari nerūpēja. Mašīna bija nozudusi ciemata šaurajas ieliņas. Varbūt tas bija tikai vietejais dižmanis, kurš gribēja palielīties ar savu tu­rību, vai ari ierēdnis no Heraklijas, ieradies atstat iespaidu uz iedzīvotājiem; vismaz Grants centas to sev iegalvot.

- Vai šeit paradas daudz automašīnu?

- Jorgosam tur tālāk ir fords.

Dažu simtu jardu attaluma melns, strups automobiļa priekš­gals leni kustējās pa šauro ielu un iegriezās taka starp ābeļdār­ziem.

Grānts pieskaras revolverim, ko turēja aizbāztu aiz jostas.

- Vai taja munīcijas kaste bija ari lodes?

- Tikai gramata. Lodes es aizsutiju vāciešiem. - Aizkaitināju­mu bija nomainījusi ziņkāre, un Marina pacēla skatienu. - Kapec tu jauta?

Mašīna apstājās pie vārtiem. Dzinējs mirkli drebeja un spēji apklusa. Laukā izkapa divi vīrieši melnos meteļos un cepurēm galvās; viens apgaja mašīnai apkart un izņēma no bagažnieka ga­ru saini ar strupu galu, ievīstītu bruņa papīra.

- Jo mums ir viesi.

Grants izgrozījās caur nelielo lodziņu majas sētas puse un no­lēca zeme. Aiz stūra skanēja naglotu zabaku klaudzoņa, mērojot ceļu lidz parades durvīm. Lai kas tie butu, viņi neslepas. Grants nebija pārliecināts, vai tās ir labas ziņas.

Soļi apstajas pie durvīm, un pret tam nobukšķeja dure. Neveik­la skaņa liecinaja, ka tas ir smagnējs virs, kurš cenšas izturēties nepiespiesti. Vel viens bukšķis, un zabaki nepacietīgi pamiņajas.

Darza ramo mieru satricinaja ass troksnis, kam sekoja plīsto­ša koka skaņa un skaļš rībiens, durvīm atspragstot vaļa - droši vien naglota zābaka speriena rezultātā. Pēc brīža mēbeles smagi krita zeme un atvilktnes grabēdamas tika izrautas ara no savam vietām, to saturam izkaisoties pa grīdu. Marina staveja viņam bla­kus, niknuma saviebusies, un Grants satvēra viņas roku, iespiez­dams nagus miesa.

- Vai otra majas gala ir logs?

Marina papurinaja galvu.

- Lieliski. Skrienam.

Turēdamies mājas aizsega, viņi strauji šķērsoja nelīdzeno ze­mi, pārmetās pari apdrupušai mura sienai un iekrita seklaja pa­kalna ieplaka. Zem kajam čirkstēja oļi un grants, bet nelūgtie vie­si rūpīgi postīja maju, un troksnis apslapēja visas Granta un Marinas radītas skaņas. Viņš dzirdēja niknuma kliedzienus iek­ša, bet caur sienam nespēja atpazīt valodu. Varbūt angļu?

Gulēdami uz. vedera, abi rāpās augša. Nospriedis, ka nu jau ticis pietiekami talu, Grants ar mājienu lika Marinai apstaties. Pusdienlaika saule kveldeja viņam muguru, un krekls bija kļuvis slapjš grutaja kāpienā pret kalnu. Satvēris revolveri, Grants uz­manīgi paceļas augša un pameta skatienu par ieplakas malu.

Maja bija iestājies klusums. Grants no savas paslēptuvēs ne- redzeja parades durvis un mašīnu, bet dzīvojamas istabas loga bija manāms tumšs stāvs paša telpas vidu. Spriežot pec ta kustī­bām un žestiem, šķita, ka notiek kads strīds. Grānts pagriežas pret Marinu.

- Vai gramata ir pie tevis?

Viņa to nedaudz, pacēla gaisa. Nobružāto adas vaku tagad ro­taļa vel dažas skrambas, bet nekas cits nebija noticis.

- Vai tapec viņi ieradušies?

- Nedomāju, ka viņus interesē tikai tava patīkama sabiedrība.

- Kas tie tad i ir?

G.rantam bija diezgan laba nojausma, bet viņš to noklusēja, tē­lota neizpratne paraustīdams plecus.

- Cilvēki, ar kuriem mes negribam satikties.

Viņš atkal pievērsās majai. Tumšais stāvs bija pazudis. Otra puse ieklepojas dzinējs, un vel pec brīža mašīna paradijas uz ce­ļa, virzīdamas atpakaļ uz. ciematu. Tā izlaviereja pa šauro ieliņu starp majam un nozuda. Marina grasījās celties kājas, bet Grants nekavējoties satvēra sievietes roku un vilka viņu atpakaļ leja, tur­klāt tik strauji, ka Marina gandrīz uzkrita viņam virsu. Niknuma ieņurdējusies, viņa aizvēlas nostāk un pieceļas; Grants ieraudzī­ja viņai roka nelielu nazi, kas bija paradijies gluži ka no gaisa.

- Ko tu dari?

Kritiena bija savilkusies Marinas kleita tā, ka gandrīz atklajas krūtis. Viņa pati to, šķiet, pat nemanīja.

- Tu nedrīksti atgriezties, - Grants paskaidroja un ļoti uzsvēr­ti ļava skatienam aizklīst no naža līdz kailajai adai zem Marinas atslēgas kaula. Zem melnas kleitas vidēja baltu mežģīņu maliņa.

Riebumā nosprauslājusies, Marina sakartoja kleitu.

- Kapec? Vispirms paradies tu, kaut gan es nekad vairs neve- lejos tevi redzēt, un pec stundas jau divi malakics ka lopi plosās pa manu maju. Vai tu gribi man iestāstīt, ka ta ir tikai sagadīša­nās?

- Gandrīz noteikti nē.

- Velns un elle, kāpēc tu iedomājies, ka vari man kaut ko pa­vēlēt?

- Ja tagad ieiesi maja, tas bus pēdējais, ko tu jebkad darīsi. - G.rants noradīja ar pirkstu. Caur logu bija redzamas koka šķēpe­les, sadauzīts porcelāns, sasisti fotogrāfiju rāmji un pa grīdu iz­bārstīti nieki. Uz ši haotiskā fona ieroča stobrs bija gandrīz ne­mānāms un, pat ieraudzīts, droši vien tiktu uzskatīts par daļu no vispārējās postažas. Tikai bridi, kad tas nedaudz pakustejas, acs uztvēra savado gaismas un ēnas neatbilstību.

Marina, kura reiz pavadīja ilgas stundas izlūkos un mekleja tieši šādas pazīmes, to pamanīja uzreiz.

- Viens no viņiem palika šeit. - Marina atkal notupas ieplaka. - Kā tev šķiet, vai viņš mus redzēja?

-Tādā gadījuma mes to jau zinātu.

- Tad varam viņu pārsteigt. - Marinas acis gailēja mežonīgs prieks, ko Grants tik labi atcerējās vel no kara laikiem. Vācieši sev par postu bija atklājuši, ka Kretas iedzīvotajiem ilgas, neželigas cīņas ir asinīs. - Tev ir revolveris. F,s pievērsīšu viņa uzmanību durvīm, un tu varēsi viņu nošaut caur logu. - Grants papurinaja galvu, un Marinas acis paradījās šaubas. - Kapec ne?

- Tāpēc, ka ikkatru stundu, ko viņš pavada maja, mes varam izmantot bēgšanai.

Viņi gaja gandrīz visu dienu, virzīdamies pretī milzīgajam kal­nu masīvam, kas slejas pretī debesim austrumos. Tieši pirms kres- las iestašanas viņi atrada tukšu gana budu augstienes pļava; tas iepriekšējais iemītnieks bija atstajis malku, segas un divas sausā uztura kārbas, kas droši vien bija piemiņa no kara laikiem. Grānts iekura uguni, un abi ievistijas segas. Ielejā valdīja pavasaris, bet kalna vel kavējas ziema. Sniegs pildīja ieplakas kalna ziemeļu pu­si, un virsotne vel dižojās ar balto ziemas cepuri. Apkart svilpoja auksts vējš, un Grants savilka segu ciešāk ap pleciem. Daudz iedarbigak butu abiem ietīties viena segā, ka viņi bieži darīja auk- stajas naktis kara, bet šoreiz Grānts to pat nemeģināja.

Kad abi bija paēduši, Marina paņēma gramatu un turēja to pie uguns, ļaudama liesmām mest atspīdumu uz lapam. Grants ap­spieda bailes, ka nejauša dzirkstele iznicinās viņu meklejumus vel pirms to sakšanas.

- Divus menešus pirms iebrukuma Pembertons devas uz Atē­nām. Toreiz man tas šķita dīvaini; visi zinaja, ka tuvojas vācieši, un viņam tik tikko izdevās atrast vietu uz pramja, jo visi kareivji ceļoja uz fronti, bet viņš teica, ka tas ir ļoti svarīgi. Kad Pember­tons atgriežas, kaut kas bija mainījies. Viņš neko neteica, bet es redzēju, ka viņam paradijusies kada jauna apsēstība. Ta notika vienmēr, ja viņš atrada jaunu izrakumu vietu vai kadu senlietu, kuras izcelsmi nespēja noteikt. Villā katru nakti dega gaisma, un Pembertons kļuva arvien noslēgtāks, arvien satrauktaks. Protams, toreiz satraucas visi, tapec mes tam nepieversam uzmanību. Ap nli viņš pazuda uz veselu nedeļu. Pēc tam es uzzināju, ka viņš bijis salas austrumos, netālu no Sitijas. Viņš kaut ko mekleja.

- Vai tāpēc tu devies uz austrumiem?

- Ja. - Marina lūkojas uz gramatu, domīgi saraukusi pieri. - Ja Pembertons kaut ko atklaja, viņš to noteikti ierakstīja šeit. - Viņa izvilka pirkstus cauri nesapītajiem matiem. - Bet es nevaru to atrast.

Grānts pievirzījās tuvāk un pameta skatienu Marinai par ple­cu. Daudzas glīti savilktu zīmju rindas plaiksnija uguns atspi- duma, talas un nepazīstamas ka cilvēki, kuri šo rakstību izdomā­juši. Grants pazina grieķu burtus, pat varēja izlasīt dažus vien­kāršākos vārdus, bet lielāko lapas daļu aizņēma simboli, kurus viņš nekad sava mūža nebija redzējis. Viņš pastiepa roku, skar­dams Marinas plecu, un noradīja uz tiem.

- Kas tie ir?

- Tas ir linearais B raksts.

Grants atcerejas, ka viņa to jau pieminēja maja, pirms paradi- jās nelūgtie viesi.

- Ko tas nozīme?

-Alfabēts. Sena rakstības sistēma. To atklaja Knosa pirms piec­desmit gadiem.

- Tatad ta ir grieķu rakstība?

Marina papurinaja galvu.

- Šos burtus izgudroja ilgi pirms grieķu valodas. Tie radas… - Viņa bridi domaja, virpinadama pirkstos matu šķipsnu. - Vai esi dzirdējis par Teseju un Minotauru?

- Tas ir mīts, vai ne?

Viņa iesmejas.

- Mes ar Pembertonu strādājām vieta, kur vēsturē un miti sasto­pas ka upe un jura. - Marina ieraka pirkstus zeme un izcēla nelielu akmeni. - Šis akmens neko nenozīme. Bet, ja es izdaru, lūk, ko… - Viņa ievietoja to akmeņu loka, kas veidoja pavardu. - Tam piepeši ir jēga. Nākotne kads to atradis, varbūt pec diviem tūkstošiem gadu, un viņi nekad nebūs redzējuši pavardu vai pat to iztēlojušies, bet zinas, ka nezināms cilvēks to izveidojis ar nodomu. Un centīsies uzminēt, kads bijis šis nodoms. Varbūt viņi atradis pel­nu atliekas apļa vidu un sviluma pēdas uz akmeņiem, varbūt kadu sarusejušu kārbu un tavus cigarešu nodeguļus. Un viņi secinās…

- Ka mes šeit edam vakariņas?

- Ka ši bijusi kada primitīva pīlāru kulta svētvieta, noteikti ar falliskam iezimem. Ka akmens loks kalpojis par pamatu koka ko­lonnai, ko mēs savā primitivaja nezinašana pielūdzam. Ka mes nesam pārtikās ziedojumus metala tvertnēs un smēķējam šo ne­daudz psihotropi) vielu dievišķas ekstāzes sasniegšanai. Viņi do­mas, ka pelni un sviluma pēdas radušas no uguns, varbūt saistī­ba ar iebrukumu vai karu, kad svētais pīlārs tika nodedzināts. Viņi rakstīs to visu savos zinātniskajos žurnālos un stndesies, vai visas līdzīgas vietas, kas atrodamas sala, nozīmē oficiālu reliģiju vai ari tas ir tikai paralēlas vietējās tradīcijas. Un visi šie secinā­jumi būs absolūti nepareizi.

Marina paņēma akmeni un aizsvieda to tumsa. Grants gaidī­ja, vērodams atspīdumu spēli uz viņas sejas.

- Kads tam sakars ar Mmotauru?

- Miti paliek, kad viss parejais jau ir aizmirsts. Un dažreiz, mi­ti, lai cik manīgi butu, par pagatni pavesta mums vairak neka no­postītas sienas un saplēstas vāzes. Trīs tūkstošu gadu gamma ne­viens neticēja, ka Kretā reiz bijusi varena aizvēsturiska civilizācijā, bet nekad neaizmirsa stāstu par Teseju un Minotauru. To zinaja pat bērni. Pirms piecdesmit gadiem ieradas Evanss un devas uz leģendās minēto vietu. Viņš visu atrada, l abirintam līdzīgu vei­dojumu. I )zeramtraukus vērša forma, vēršu statuetes, akmens ra­gus - pat zīmējumus ar jauniem vīriešiem, kuri vērša mugurā veic akrobatiskus vingrojumus.

- Varbūt viņš atrada ari cilvēka skeletu ar galvaskausa ieau­gušiem vērša ragiem un kamolu blakus?

- Nē. - Marina pievilka ceļgalus pie krūtīm. - Miti izkropļo pagatni. Bet šeit, Krēta, mitinājās pirmā Eiropas civilizācija, vairak ka tūkstoš gadu pirms Grieķijas zelta laikmeta un pus­otru tūkstoti pirms Cezara, un pec trim tūkstošiem gadu tās ek­sistence bija saglabajusies tikai mītos. Bez tiem Knosās pils bu­tu tikai akmeņu čupa. Un Evanss, beidzot celis to gaisma, deva civilizācijai minojiešu vardu, godinadams leģendāro karali Minoju.

Marinas seja mirdzēja zeltaina uguns atspīduma, it ka viņa bulu seno laiku sibilla, kas ielūkojas tala pagatne. Viņa pat nepa­manīja Granta ciešo skatienu, līdz viņš, klusi ieklepojies, pavaicaja:

- Kads tam sakars ar gramatas tekstu?

- Minojieši atstaja ko vairak neka tikai drupas un senlietas. Viņi atstaja savu rakstību. Tai bija divi veidi - viens primitīvāks, ko Hvanss nodēvēja par A rakstu, un vēlāk attīstījies alfabēts jeb b raksts. Vairums piemeru atrasti iegravēti uz mala plāksnēm, kas apdega pils ugunsgrēka.

- Un kas uz tam rakstīts?

- Neviens to nezina, jo neviens nav spējis rakstu atšifrēt. Tas ir viens no arheoloģijas lielajiem noslepumiem.

Grants atkal uzlukoja gramatu.

- Vai Pembertons centās to izprast?

- Strādājot šaja joma, to cenšas visi. Arheologiem tas ir kaut kas līdzīgs krustvārdu miklai, ar ko nodarboties ziemas vakaros pie kamīna. Cik zinu, Pembertonam nekas neizdevās.

- Varbūt kaut kas ir gramata?

- Ne. - Marina paršķira dažas lapas. - Viss ir parak kārtīgs. Viņš nokopējis dažus gravējumus, bet nav mēģinājis tos tulkot.

- Kas ir šis? - Grants iedūra pirkstu gramata. Virs dažam B raksta rindiņām bija savilkti vienkārši līniju zīmējumi. Tie izska- tijas ka veidoti ar bērna roku: divi trīsstūri, starp kuriem iezimets mazs, ragains kvadrats, un zem ta stiepās divas robainu līniju virknes. Lapas vidu virs ši neizprotamā ansambļa bija uzzīmēts kads stilizēts dzīvnieks, kurš šķietami lidoja virs apaļa kupola, un abas puses tam bija putni.

- Droši vien mīnojiešu radīts attēls, - Marina nomurminaja. - Bet es to neesmu redzējusi. Tas nepieder Knosās kolekcijai. - Viņa pievērsās nakamajai lappusei. Taja bija tikai trīs rindiņas grieķu valoda. Neka cita gramata vairs nebija.

- Kas tur rakstīts? - Grants jautaja.

Traka tur Ķilda un Burzma, bet šausmīga Nave starp viņiem

Aizrauj gan neievainotu, gan tikko kā triektu ar šķēpu,

Vilkdama krituša līķi aiz kājām caur kareivju rindām.

Varbūt vainojami bija dumi, kas plūda no uguns, bet Marinas balss kļuva zemāka un acis sariesās asaras.

-Tas ir Homērs. "Iliada". Pembertons acīmredzot to lasīja, kad ieradas vācieši. Tas ir pēdējais, ko viņš uzrakstīja. Nekāda saka­ra ar attēlu. - Viņa atgriežas iepriekšējā lapa un ilgi lūkojās uz zīmējumu, it ka ši piepūle varētu likt izžūt asaram. - Ikonografija… - Marina dziļi ievilka elpu. - Pec ikonografijas spriežot, at­tēls datējams ar vidējo vai velo Minoja periodu. Zigzaga līnijas droši vien ir tikai ornaments, kaut gan to iespejams uztvert ari ka ūdens simbolu. Dzīvnieks augša… - Viņa samiedza acis un pacē­la gramatu tuvāk ugunij. - Varbūt lauva vai sfinksa… Lai nu kā, tas ataino sargu vai aizstavi. Iespejama saistība ar karalisko dzim­tu. Putni ir dūjas, kas parasti simbolizē vietas svētumu. Šaja ga­dījumā secinājumus apstiprina ari svētvieta attēla centra.

- Kā tu zini, ka ta ir svetvieta?

- Vērša ragi virsu. Tie parasti nozīme mīnojiešu svetvietas. Ta­pat ka krusts uz kādas ēkas nozīmē baznīcu.

Marina ilgi vēroja liesmas. Grants nezināja, vai viņa doma par attēlu vai Pembertonu, bet drošības pēc paņēma gramatu, lai vi­ņa to neiemestu uguni. Viņš palūkojās uz attēlu, atbalstīja grā­matu pret ceļgalu un atlauza abas puses vaļa. Grāmatas muguri­ņa protestejot iečīkstējās, un Marina pacēla skatienu.

- Uzmanies.

- Ko nozīme… - Grants aplaizīja lupas, pūledamies skaidri no­lasīt nepazīstamos burtus. - Pha… raggi… ton… Nekron?

- Pharangi ton Nekron? Kur tu to redzi?

Grants pacēla gramatu un paradīja to Marinai. I ,apas iekšma- la blakus attēlam stabiņa bija uzrakstīti trīs grieķu vardi, gandrīz pazuduši iesejuma rievā. Marina izrava gramatu Grantam no ro­kam un neticīgi to uzlukoja.

- Protams, - viņa nomurminaja. - Pharangi ton Nekron.

- Kas viņš ir?

- Tā ir vieta. Ieleja. Austrumu krastā netālu no Zakrosas cie­mata. Tas nozīme… - Marina bridi domaja. - Mirušo ieleja.

- Daudzsološi.