Ahilleja vairogs

Piecpadsmita nodaļa

Kefalinija, Jonijas jura

Lidmašīna glasmaini pieskaras jūrai, nolaidas un ar liganu kus­tību virzījās uz krasta pusi. Kad ūdens zem lidaparala vairs nebija dziļāks par divām pedam, Džeksons izslēdza dzinējus un ļāvās viļ­ņiem. Grants izlēca no kabīnes un aizbrida līdz sauszemei, vilkdams lidmašīnas statni. Kad aparats bija droši piestājis krastā, viņš samek- leja karti, ko no rīta bija nopircis Atēnas, un to nopētīja.

- Spriežot pec pieteikuma, ko belzigs aizpildīja ministrija, iz­rakumiem jābūt kaut kur tur. - Viņš noradīja uz ziemeļiem, kur krasta plakano līdzenumu vainagoja klinšains pakalns.

- Glīta vietiņa.

- Lieliski piemērota slēpnim, - Grānts saji noteica. Spožā sau­les gaisma un juras gaiss nespeja uzlabot viņa omu. Viņš jau no paša sakuma neuzticējās Džeksonam, un divas stundas, kas bija pavadītas šaura kabīne, uzklausot amerikāņa banalas pļapas, ne­speja šīs izjūtas mainīt.

- Mes tiksim gala. - Džeksons ar plašu vēzienu nometa no ple­ca adas mugursomu un izvilka no tās Colt pistoli. - Starp citu, ko mes vispār meklejam?

Cirants paraustīja plecus.

- "Mikeniešu pazemes būves", ja ticam Belziga atļaujas pie­teikumam. Pec Rīda domam, mums jāmeklē Odiseja pils.

- Odiseja? Viņa pils bija llaka. - Amerikānis ieraudzīja pār­steigumu Granta seja. - Vai tad tu koledžā nelasīji "Odiseju"?

-Nē.

-Lieliska gramata. Bet laikam jau mums jauzticas profesoram. Tas nu gan ir Einšteins, vai ne?

Cirants sakniebtam lupām pasmaidīja.

- Ta gan.

Viņi atrada uzbērumu, kas veda pari purvainajai zemei aiz pludmales, un gaja pa to. Zeme kļuva cietāka un ceļas pretī iele­jai, kas atdalīja kalnu no grēdas rietumos. Vietas, kur taka saza­rojas, viņi pagriezās pa kreisi un pakapeniski virzījās augšup pa arvien stāvāko nogāzi, līdz sasniedza kokiem apaugušu virsotni. Zarus kustinaja nerimtīga vēja pūsma; palūkojies atpakaļ, Cirants redzēja lidmašīnu krasta, kur ta saule mirgoja ka spogulis, un lī­ča malas aizvijamies tai apkart.

Abi vīrieši izšķiras un saka meklejumus, laipodami starp ko­kiem. Ciaiss bija silts pat ena, bet Cirants pavadīja laiku nezūdoša spriedzē. Viņam gan bija japeta zeme, meklejot nesen veiktus iz­rakumus, bet viņš ik pa brīdim pameta skatienu apkart. Talu la- baja puse Džeksons ka liels vepris bradāja pa krūmiem un lauza to zarus. Nebija iespejams sadzirdēt neko citu, un tas Grantu da­rīja vel nemierīgāku. Viņš uzmanīgi vēroja apkārtni.

Labrīt. Koki to gandrīz pilnība slēpa, bet Cirantam izdevās kreisaja pusē ieraudzīt kaut ko, kas izskatījās pec krāsotās sie­nas. Viņš aizmirsa visas bailes un devās lejup pa nogāzi tai pretī.

Koki kļuva arvien retāki, un Grants nonaca neliela izcirtuma. Tas līdzinājās milzīgam, kurmju izrakņātam laukam: visapkārt bi­ja sakrautas zemes čupas, kas gan šķita neskartas jau vairakus gadus. Šis kaudzes grima zem nezāļu un puķu svara; no vienas pat spraucās jauna koka dzinums. Izcirtuma mala vidēja šķība koka buda, kuras durvis karajas eņģes.

- Šurp! - Granta balss memo koku ielenkuma izklausījās ne­dabiski skaļa. Viņš pratoja, kurš vel to dzirdējis. Viens pīpis, viņš nodomāja; Džeksons ar saviem trokšņiem jau sen visiem bija pa­ziņojis par abu mekletaju atrašanas vietu.

Amerikānis ieklupa izcirtuma, pa ceļam nolauzdams trīs ze­mus zarus. Acīmredzot ari viņš nejutās īpaši ērti; Grants pama­nīja, ka Džeksons, iznirdams no krūmiem, iebāž pistoli bikšu ka­bata. Tā manami izspiedās.

Džeksons iemeta skatienu tukšaja buda.

- Izskatas, ka te jau kads pabijis pirms mums.

- Ciemata iedzīvotāji droši vien uzlauza durvis, lai paņemtu darbarīkus.

- Velns un elle. - Džeksons riebuma pašūpoja galvu. - Nav brīnums, ka sarkanajiem šeit tik labi veicas.

- Viņi mirst badā, - Grants asi noskaldīja. - Jau sešus gadus. Un tagad viņi kļuvuši par starptautisku futbola bumbu, kas tiek spārdītā no vienas valsts uz citu. Viņi izmisīgi cenšas izdzīvot. Tāpēc komunistiem šeit veicas. Viņi vienīgie piedāvā šiem cilve- kiem kadu cerību.

Džeksons uzmeta viņam neticības pilnu skatienu.

- Tu esi pratu izkūkojis? Tā runāt nedrīkst. Pēc I.emnas tev jazina, ka sarkanie jau mus izošņājuši.

- Viņi vienmer pamanas uzrasties…

Grants apsviedas apkart un pacēla revolveri, kas piepeši bija paradijies viņam roka. bet viņš nokavēja. Izcirtuma otra puse vie­na pati acs nedaudz samiedzās, piespiesta pie ieroča tēmēkļa.

Rids un Marina sēdēja viens otram pretī pie gara bibliotēkas galda, un viņus šķira gramatu kalni. Galds Rīda puse bija nokai­sīts ar saburzītam papīra lapam: daļēji aizpildītam tabulam, sa­rakstiem, diagrammam, izsvītrotiem burtiem un tekstu, kas izska- tijas pec glītrakstīšanas uzdevumiem. Marina savukart bija pievērsusies tikai vienai grāmatai, piezīmju bloknotam un asam zīmulim. Pretstata Rīdām viņas papīrs bija gandrīz balts.

No viņas lupām atskanēja nopūta, nepārprotami domāta, lai izraisītu jautajumu virkni. Galda otra pusē balta matu kodeļa ne- atravās no savas vietas virs gramatam. Pildspalvas uzgalis stei­dzīgi skrapeja papīru.

- Es redzu tikai problēmas, - Marina izmēģina ja tiešāku pie­eju.

Aiz gramatu kaudzes iznira brilles raga ietvara.

- Kā, ludzu? - Viņš šķita satrūcies, bet Marina nespeja noteikt, kas vainojams - kads dižens atklajums vai ari piepešais atgādi­nājums, ka viņa vel ir šeit.

- Es parlasu "Odiseju". Meklēju kadu mājienu par to, ko Odi­sejs izdarījis ar vairogu.

- Petnieki un filologi jau gadsimtiem ilgi cenšas izveidot Odi­seja ceļojumu karti, - Rids noteica. - Tas nav iespejams.

Marinas seja atspoguļojās vilšanas.

- Kāpēc?

Rīds uzlika vāciņu pildspalvai, pagrūda mala "Mīnojas pils" sējumu, kas aizšķērsoja viņam skatu, un izklaidīgi pastūma bril­les augstak.

- Ka jums šķiet, kurš sarakstījis "Iliadu" un "Odiseju"?

Viņa iesmējās.

-Ja izglītība iegūta Grieķijas skola, atbilde ir tikai viena: 1 lo- mers. Pembertons mēdza mani par to ķircināt. Viņš apgalvoja, ka tas esot āķīgais jautajums, jo poēmas nesarakstija neviens. Viņš teica, ka tās veidojušas gadsimtiem ilgas mutiskas tradīcijas re­zultātā, ka dzejnieki paaudžu paaudzēs nodevuši tās cits citam un attiecīgi pārveidojuši tekstu. - Marinas balsi iezagās skumjas. - Viņš teica, ka meklet sākotnējās rindas šajas poēmas ir tikpat bezcerīgi, ka lūkoties uz bērna seju un mēģināt saskatīt taja vec- vecvecvectēva vaibstus.

- Pembertonam bija savs viedoklis. Es tam nepiekritu. Nedo­māju, ka dzejnieku pūlis varētu radīt šis poēmas. Tas butu pa spē­kam tikai vienam diženam pratam, vienam diženam skalam, kas devis dzīvību tik spožai ģenialitātei, bet es neapšaubu, ka dzej­niekam-vai dzejniekiem; es neapgalvoju, ka "lliadu" un "Odi­seju" uzrakstījis viens un tas pats cilvēks, - bija ārkārtīgi baga- tigs materials, ar ko strādāt. Miti, ģenealoģijas, teikas, atmiņas un tradīcijas. Daži elementi poēmas ir gandrīz biedējoši precīzi - upes, ko Homērs nekad nav redzējis, jo viņa mūža laika tas jau bija izsīkušas; ieroči un bruņojums, kas poēmu rakstīšanas die­nas nebija lietots jau piecsimt gadu. Vai redzējāt ķiveri ar kuiļa ilkņiem, ko Šlimanis atrada Mikēnas? Homērs to aprakstīja ļoti precīzi.

Rids laikam pamanīja, ka Marina zaudē interesi, jo papurinā­ja galvu un sakartoja kaklasaiti.

- Atvainojiet. Es gribēju pateikt, ka, rakstot "Odiseju", dzejnie­kam bija daudz dažadu tradīciju, no kuram smelties idejas.

- Izskatas, ka viņš izmantojis tas visas un sajaucis lielā putra. Dažviet poēma Odisejs kuģo pa Vidusjūras rietumu daļu; citviet viņš jau ir kaut kur pie Ēģiptes; un desmitaja, vienpadsmitaja un divpadsmitaja gramata ir daudz simbolisko elementu - klintis, kas saduras, sirēnas, saules salas -, kas parasti tiek saistīti ar Mel­nas juras apvidu. Un tas ir neticami! Kapec viņš grib, lai noticam, ka Odisejs, gudrakais no visiem grieķiem, kuģo uz austrumiem, uz Melno juru, ja viņa ceļamerķis ir majas Itaka? - Šķita, ka šis apstaklis Marinu personiski aizvaino.

- Droši vien tas ir iemesls, kapec 1 lomers par to raksta tik ne­skaidri. Viņš galu gala saprot ģeogrāfiju un brīžos, kad pats to ve­ļas, sniedz tikpat pareizu informāciju ka jebkurš ceļvedis. Viņš sa­audis kopā visus šos dažados stāstus un cenšas apslēpt plaisas.

Marina nopūtas.

- It ka mums nepietiktu neskaidrību.

Abi pacēla skatienu, jo durvis ar blīkšķi atveras. Iekša platiem soļiem ienaca Mjuirs.

- Ka veicas?

Rids pakasīja kuplu uzaci.

- Mes ar Marinu diskutējam par Homēra daudzšķautņaino darbu.

- Jēzus! - Mjuirs atslīga uz koka krēsla. - Vai jus tiešam ne mirkli nevarat veltīt nopietnam darbam? Dzejā jus atbildes neat­radīsiet. Varbūt Homērs uzrakstīja ari sen pazaudētu turpināju­mu, paskaidrodams, kur paslēpts vairogs? Veļams, ar pievienotu karti.

Viņš atgrūda krēslu un novietoja ievainoto kaju uz galda.

- F.s nosūtīju telegrammu uz Londonu, painteresejos par mu­su draugu doktoru belzigu, vācu arheologu, lai noskaidrotu, vai viņš mums ir zināms. Izrādās, ka mums par viņu savakta liela divu pirkstu biezumā. Viņš bija algots parakas rases loceklis, viens no Hitlera mīļajiem zinātniekiem, kam bija japierada sava no pirksta izzīsta teorija. Trīsdesmit astotaja gada viņš nedaudz padarbojas Kairas izrakumos, nakamaja gada apošņaja Spartu un četrdesmitā gada rudeni aizjoza uz Kefaliniju. Kara gadus viņš pavadīja Kreta. Tika saņemtas neskaitamas sūdzības, ka viņš tur savos izrakumos paverdzinaja cilvēkus - vietējie viņu salīdzinā­ja ar gestapo, turklāt par sliktu belzigam. - Viņš uzmeta skatienu Marinai. - Tu gan to jau zini. Žēl, ka mums neizdevās viņu dabūt rokā.

- Kas notika?

- Četrdesmit ceturtaja gada viņš saoda nepatikšanas un aiz- laidas uz berlīni. Varbūt cerēja, ka dievinatais fīrers viņu paglabs. Protams, viņš kļūdījās; rezultātā belzigs krita krievu nagos, nevis mūsējos. Londonieši vesta, ka pedejo reizi viņš redzēts ļoti pār­pildītā vilciena ceļa uz Sibīriju.

- Vai jums šķiet, ka viņš krieviem pastastija par plāksnēm?

-Ja krieviem ienaca prata viņam kaut ko jautat. Spriežot pec

nesenajiem notikumiem, ta varētu but. Un tapec es butu ļoti pa- teicigs, ja jus izbeigtu rotaļāties ar dzeju un ķertos pie tās sasodī­tas plāksnes tulkošanas.

Viņš nikni pablenza uz Rīdu, bet tas bija velti darīts. Visu sa­runas laiku Rids bija pavadījis, lūkodamies uz lapu sev priekšā, it ka ta viņu hipnotizētu. Tagad profesors divas reizes samirkšķi- naja acis un pacēla skatienu, mulsi smaidīdams.

- Kā, lūdzu? - Viņš brīdi gaidīja, domādams, ka Mjuirs uzde­vis kadu jautājumu un tāpēc klusē. - Mani interesē, vai šaja bibli­otēkā ir "I Irestomātija".

Grants cieši vērās garām šautenes stobram. Viena acs lūkojas viņam preti, un ta arī bija vienīgā, ko viņš redzēja no sejas, gan­drīz. pilnīgi apaugušas ar melnu, biezu bardu. Plakana cepure ar nagu, sarža bikses un vilnas veste atgādinaja Grantam mežsar­gus, kuri apstaigāja vietējās muižas mežus viņa bērnība. Un nu viņš atkal bija pieķerts malumednieciba.

- Pios einai? - vīrs ņurdēja. Pēc tam viņš ļoti smagnēja vācu valodā jautāja: - Wer sinJ Sie?

- Grānts. - Kustēdamies ļoti leni un nemitīgi smaidīdams, viņš iebaza revolveri maksti. Šautene sekoja katram žestam. Grants ierunājās grieķiski: - Mes meklējam… - Viņš apklusa. Ko tad viņi mekleja? Vērodams viru ar ieroci, Grants redzēja, ka ikviena ka­vētā sekunde padara to arvien nemierīgāku. - … izrakumus.

Kokos kaut kas nočabeja. Grants saspringa - cik vel uzbrucē­ju slepas meža? Viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka Džeksona plauksta lēnam slīd uz kabatas pusi, bet to ieraudzīja ari grieķis. Ierocis strauji pagriežas un pirksts ciešāk piegula gailim. Džek­sons lava rokai nokrist gar sāniem.

Troksnis biežņa pieņemas speķa. Kaut kas krūmos kustējās. Grants juta, ka pa muguru skrien skudriņas.

Caur zariem rukšķēdama un šņaukādamas izlauzās milzīga cuka, nobrida leja pa nogāzi un sāka ošņāt kāda rakuma malu. Grānts un Džeksons pārsteigti nolūkojās.

- Eumaioss, - grieķis paziņoja, noradīdams uz cuku, - es viņu vedu est zīles.

- Ko viņš saka? - Džeksons noprasīja. Amerikaņa roka bija saspringta, ka neredzama gumija vilktu viņa plaukstu pie ieroča.

- Viņš tikai baro savu cuku. Cūkas, - Grants izlaboja, jo no meža izskrēja vel četri dzīvnieki un saka meklet zeme kārumus. Viņš uzsmaidīja cūkganam. - Kuli choiri.

- Ko tas nozīme?

- Es pateicu, ka viņam ir skaistas cūkas.

Grieķis nolaida ieroci.

- Kali, - viņš piekrita. - Zīles padara gaļu ļoti saldu.

- Reiz šeit bija vēl kads, kurš ieradās rakņāties zemē. Vācietis. - Cirants ielūkojas grieķim acis. - Vai tas notika šeit?

Cūkgans piešķieba galvu.

- Tu esi vācietis?

- Anglis.

- 1,1a. - Viņš atbalstīja ieroci pret koku un iebāza mku audekla soma, kas šūpojās plecā. Kad plauksta atkal paradijas, tā turēja maizes klaipu un siera šķēli, ievislilu audumā. Gans nolauza mai­zes ņuku un sniedza to Grantam.

- Ephuristo. Paldies. - Grants atspradzēja no jostas blašķi un piedavaja grieķim padzerties. Visi trīs vīrieši apsēdas uz zalai- nās nogāzes un vēroja cūkas barojamies starp zemes kaudzēm.

- Vācietis…

- Belzigs. Viņu sauca Belzigs.

Grantam sirds iepukstējās straujak, bet viņš centas to neizrā­dīt.

- Vai tu viņu pazini?

Gana seja atkal paradijas aizdomas.

- Un tu?

- Ne. - Grants bridi apdomaja, ko dant, un nolēma teikt patie­sību. - bet mums ir kas tāds, kas piedereja viņam. Kaut kas, ko

viņš šeit atrada.

/

Cūkgans izknibināja no zemes zīli un pasvieda to tuvakajai cūkai, kas aizrautīgi to aprija.

- Skaties, - viņš noteica un ar plašu žestu noradīja uz izcirtu­mu. - Apakša daudz senas vēsturēs. Mes pavadām mūžu, cenšo­ties to uzrakt, bet tagadne vienmer atkal apglaba.

- Par ko viņš runā? - Džeksons lūdzoši jautaja.

- Vai tu ari šeit raki?

Grieķis pamaja.

- Ja. Es strādāju pie Belziga. Neesmu nacists, - viņš uzsvērti paziņoja un piesita pie ieroča laides. - Daudzus nogalināju. Bet pirms tam, pirms kara, es strādāju pie Belziga. Raku zemi.

- Ko jūs atradāt?

- Akmeņus. - Cūkgans noradīja uz akmens pamatiem, kas spraucas no zemes kā zobi. - Vecus akmeņus.

- Keramiku?

-Ja, podus. - Viņš noplēsa vēl vienu gabalu maizes un to ska­ļi košļaja.

- Un plāksni? Mala plāksni, apmēram… - Grants ar žestiem parādīja tas izmērus. - Tik lielu. Ar seniem rakstiem viena puse un zīmējumu otra?

Cūkgans nolika maizi nost un cieši ielūkojās Crāntam sejā.

- Tu redzēji?

- Tikai attēlu, - Cirants izlocījās.

- Ela. - Grieķa acis iezagas ilgas. - Kad to atradam, mes zinā­jām, ka plāksne ir īpaša. Belziga seja… ta bija ka vilkam. Viņš sa­ka, nekas tads vel nav atrasts. Viņš saka, tā karte uz apslēptiem dārgumiem. 1 la. - Cūkgans nospļāvās. - Viņam labāk klusēt. So­krāts dzirdēja.

- Kas ir Sokrāts?

- Mans brālēns. Viņš arī strada pie Belziga. Nakti iet Belziga telti un nozog. Belzigs ļoti dusmīgs, grib visus nošaut. Bet viņš neatrod Sokrātu.

- Kas notika ar Sokrātu?

- l aikam gaja uz, Atenam pārdot. Sākas karš, mums ļoti gri­bas ēst. Zogam no vāciešiem… - Grieķis paraustīja plecus. - Viņi mums zog vairak.

- Vai Sokrāts atgriezās?

- Ne. Tēvocis saka, viņš iestājās undartes. Vācieši viņu nogali­na. - Cūkgans pasvaidija roka zili un skumji pasmaidīja. - Tatad belzigs atriebies.

- Kas notika ar belzigu? Vai viņš parādijas vēlreiz?

- Ne. Viņš paņem visu, ko atrada. Varbūt uz Vāciju. Viņš ne­kad vairs nav Kefalinija.

Grants bridi doma ja.

- Un ta plāksne, ko viņš atrada. Vai esi pārliecināts, ka bija tikai viena? Nevis divas?

-Tikai viena. Un Sokrāts to nozog.

- Kas ir ta sasodīta "Hrestomātija"? Izklausas pec slimības, kas jāslēpj no sievas.

Rīda seja nezaudēja labvēlīgo izteiksmi. Tikai lupu kaktiņš, ne­daudz noraustīdamies, pauda viņa riebumu.

- Ta ir gramata… vismaz bija. Tagad no tas palikuši tikai frag­menti.

-Atkal kaut kadi velna fragmenti. Kā tie mums palīdzes?

Rids sakniebtam lupām pasmaidīja.

- Tie varētu jums sniegt karoto.

- Lineāra B teksta vārdnīcu?

-Senzaudēto Homēra poēmu turpinājumu.

Rids pieleca kajas, paberzēja pret biksēm ar tinti notraipītas plaukstas un izvilka no kartotēkas garu atvilktni. Viņš šķira no­dzeltējušas kartītes, pie sevis murminadams.

- Luk, kur ir. - Profesors parlaida skatienu piekrautajiem plauktiem kā cilvēks dzelzceļa stacija, kurš cenšas atrast seju pu- li. Viņš pamazam cēla galvu augstak, līdz ar acīm atrada pašu augšējo plauktu skapi, kas bija vismaz divreiz garāks par profe­soru pašu.

- Es to nocelšu. - Marina piebīdīja pie plaukta kāpnes. Viņai kāpjot augšup, tas čīkstēja un biedējoši šūpojās. Rids nostājas uz apakšēja pakāpiena, tas nolidzsvarodams, un Mjuirs savukart centās ielūkoties sievietei zem kleitas.

- Ja tas ir sen zudušais turpinājums, kapec to var atrast kata­loga? Tikai nemēģiniet man iestāstīt, ka pedejo divu tukstošu ga­du laikā neviens nav pacenties to meklēt.

Rids viņu ignorēja tik absolūti, ka Mjuirs jau saka prātot, vai tiešam pateicis šos vārdus skaļi. Marina uzmanīgi nostājās uz pē­dēja pakapiena, pastiepas un izvilka no plaukta biezu, cietos vā­kos iesietu grāmatu. Gaisa uzvirmoja putekļi; viņa nošķaudijas, zaudēja līdzsvaru un izmisīgi savicinaja rokas. Tas nelīdzēja. Kāpnes sašūpojas ka pulksteņa svārsts, nočīkstēdamas tik skaļi, ka likās - tas tūlīt sašķīdis šķēpelēs. Marina iespiedzas, palaida vaļa grāmatu un pieķērās pie skapja.

Grāmata krita ka akmens un ar blīkšķi ievēlās Ridam rokas. Viņš saravās, nolika gramatu mala un pietureja kāpnes, kamēr Marina uzmanīgi rapas lejā. Viņa paraustīja kleitu, kas panikas mirkli bija uzrāvusies parak augstu.

Rids nolika grāmatu uz galda un atvēra to. No titullapas iz­krita divas beigtas mušas.

- Izskatas, ka nevienam ta tiešām nav bijusi vajadzīga jau di­vus tukstošus gadu, - Mjuirs noņurdēja.

- "Hrestomātija" ir literāra antoloģija, kaut kas līdzīgs klasis­kas literatūras parskatam. To izveidoja zinātnieks, vārdā Prokls, par kurn mums nav zināms gandrīz nekas, un tas notika ap piekto gadsimtu musu ēra.

Rids šķira lapas, un parejie redzēja, ka tā nav parasta grāma­ta. Tā vairak līdzinājās kolažai, jo to veidoja nelieli apdrukata papīra kvadrati, i/griezti ar šķērēm un pielīmēti pie baltajam lā­pām. Vairakās vietas tie bija atlupuši un piestiprināti atpakaļ ar hmlenti. Šķita, ka tas ir nepabeigts darbs: daudzi izgriezumi bija sašvikati vai laboti ar tinti, dažiem pari bija uzzīmēti citi fragmen­ti. Dažus veidoja tikai viens teikums, citus - garas rindkopas. Viss bija rakstīts grieķiski.

- ŠI ir saglabajušos fragmentu kolekcija. - Rids parlaida pirk­stu par lapu.

- Fragmenti… Vai tas nozīmē šis pergamenta vai papīra skran­das, vai kas nu tas bija, uz ka tas rakstīts?

Rids papurinaja galvu.

- Ļoti reti. I'arsvara tie ir nelieli tekstu gabaliņi, kas saglabaju- šies tikai ka citāti, minēti citos, vairak vai mazāk pilnīgi atrastos darbos. Atcerieties Šekspīru. Pat ja musu ricībā nebutu pilna vi­ņa lugu teksta, mes varētu to atjaunot, vismaz daļēji, no visu pā­rējo pētnieku tekstiem, kuri Šekspīru citēja. Daži no tiem pārklā­jās, un tad iespējams tos savienot kopa; citu aptuveno atrašanas vietu teksta var uzminēt, zinot šo to par lugas sižetu. Laiks un vēsture cenšas izdzēst cilvēku puliņus, bet no tiem ir grūti atbrī­voties pavisam. Tie iztur visus pārbaudījumus ka keramikas laus­kas, apraktas zemē. Luk!

Profesora pirksts bija apstajies uz garas rindkopas, kas pletās gandrīz pa visu lapu.

- Milētas Arktinija "Aethiopis".

- Jus taču teicat, ka autors ir kaut kads Prokls, - Mjuirs atga- dinaja.

- Prokls sarakstīja "Hrestomātiju", - Rids pacietīgi skaidroja. - bet viņš tikai veidoja kopsavilkumu no citu rakstnieku darbiem, un šaja gadījuma tas bija Miletas Arktmijs. Velak daži pārrakstī­tāji, kopēdami "lliadu", pievienoja fragmentus no Prokla darba kā papildu materiālu.

-Tas ir tik izturīgs, - Marina apbrīna izdvesa. - Ciluži ka vī­russ, kas atstaj savus dubultniekus neskailamos nēsātājos, līdz atrod vienu, kurš izdzīvo.

Nieki un blēņas, - Mjuirs viņu asi apsauca. - Kas tur rak­stīts?

- Mums jāziņo policijai.

Cirants izbrīnīts lūkojas uz Džeksonu. Viņi gaja lejup pa kal­nu, un zem zabakiem krakšķeja kritušie zari un /.lies.

Viņa brālēns to plāksni nozaga, vai ne? Tatad viņš droši vien zina vairak, neka atklaj mums. Manuprat, mums vajadzētu sa­meklēt vietējos likuma puišus, lai tie viņu aizved uz nopratināša­nu. Policisti šeit droši vien ir stulbeņi, bet mums taču ir vienalga. Varbūt viņi šo nedaudz papurinas. Jebkura gadījuma mums viņš bus roka. - Džeksons uztvēra Granta neticības pilno skatienu. - Kas ir? I's lasīju lavu lietu. F.s zinu, ar ko tu nodarbojies kara laika. Un meitene ari. Vai ta visa ir patiesība? Viņa bijusi īsti ugu­nīga meiča.

Mes nedrīkstam iesaistīt policiju, ja tas nav īpaši nepiecie­šams, C irants paziņoja un dusmīgs papurināja galvu. Kaut kas nebija īsti skaidrs, bet viņš nesaprata, kas tieši. Cirants jutas ka risinadams saliekamo miklu: trūka tikai viena gabaliņa bet kas­te bija tukša.

Viņš piepeši apjauta, ka Džeksons kaut ko saka.

- Ka, lud/.u?

I'S teicu, ka mums jāatrod komanda, kas uzraks visu pakal­nu. Mes gribam atrast otru plāksnes pusi, taisnība? Ja tas cuku vecis apgalvo, ka šie atrada tikai vienu gabalu, tad otrs tepat vien ir. Vismaz ta apgalvoja profesors.

-Otra puse. - (irants spēji apstajas. Belzigs zinaja, ko vērta ir plāksne. Ja viņš atrada tikai pusi, kapec viņš neatgriežas mek­let otru daļu?

I I/.eksons šķila apmulsis.

Kapec?

Bet (irānis amerikāni jau bija aizmirsis. Viņš metās skriet aug­šup pa nogāzi, lauzdamies cauri zariem. Steiga lika viņam zau­dēt piesardzību. Viņa kaja salocijas, atdurusies pret akmeni, un C irānis krita uz. priekšu; viņš klupa, savicinaja rokas un gandrīz jau atguva līdzsvaru, bet pa kajas stilbu trapija kaila koka sakne. Viņš apgazas, izkrita cauri krūmam un atduras ar seju zeme.

Pivas šauras ačteles vēroja viņu, aizslēpušās aiz tukla, sarta snuķa. (Juka pagrozīja galvu un, pārmetoši ierukšķējusies, atkal ķeras pie barības meklēšanas.

Izcirtuma otra mala cūkgans bija pielecis kājas.

-Tu kaut ko aizmirsa?

(irānis uzlrausās kajas un nopurina ja netīrumus. Puse sejas bija notraipīta ar zemi, un roka asiņoja vielā, kur viņš to nobraza pret akmeni.

- I'laksne… ar rakstiem un zīmējumu. Jus atradat likai vienu?

- Viens gabals, ja.

- Un to nozaga tavs brālēns.

-Ja.

Cirants dziļi ievilka elpu, sajutis sauso zemi uz meles.

Paklau, vai plāksne bija salau/la, kad to atradat? Vai ari ve­sela?

Šķila, ka grieķi šis jautajums samulsina.

- Viens gabals. Mes atrod vienu gabalu.

-Ja. bet… Cirants atpogaja krekla kabatu un izvilka no tas Pembertona uzņemto fotogrāfiju. Viņš iegrūda to pārsteigtajam grieķim rokas. Vai jus atradat šo?

Cūkgans vērīgi aplūkoja attēlu. Tas bija neskaidrs un miglains, bet plāksnes apveidi bija pieliekami labi redzami.

Nu?

Grieķis pa purina ja galvu.

- Mes atrada vienu gabalu. Šile tikai puse.

Rids atkal pabīdīja brilles augstak.

- Jūs jau zināt, ka "lliada" un "Odiseja" izmantoja sen zinā­mo stāstu ciklu par Trojas karu. Šajas poēmas aplūkotas konkrē­tas epizodes - Ahilleja dusmas, Odiseja atgriešanas majas. bet, kad Homērs guva tādus panakumus, ari citi potenciālie dzejnie­ki izmeģinaja roku pie Trojas kara. Viņi vēlējās aizpildīt tukšas vietas Homēra stasta, lai ar laiku visa leģenda par Troju, sākot no 1 Ielenas nolaupīšanas un beidzot ar uzvarējušo grieķu atgrieša­nos pie savam ģimenēm, butu iemūžinātā episkaja dzejā. 1'rotāms, šie darbi nebija īpaši kvalitatīvi, un tas droši vien ir galvenais iemesls, kapec retais no tiem ir saglabajies. Neviens neuzskata, ka "1 lamletu" varētu uzlabot ar vel piecām lugām par Danijas viduslaiku vēsturi.

Viņš palūkojās uz Mjuiru.

- "Aethiopis" ir sen zudušais turpinājums "Iliādai", ko jūs vē­lējaties. Taja runāts par Ahilleja pēdējo ciņu un navi. Un… - Viņš laida pirkstu par sablīvētajiem grieķu burtiem, lasot kustinadams lūpas, - … arī turpmāko. "Tie noguldīja Ahilleja stāvu. Viņa māte, jūras nimfa Tetida, atved līdzi mūzas un sero par dela navi. Rēc tam ta noceļ Ahilleju no sārta un aiznes uz Balto salu."

Profesora pirksts drebēja virs lapas, bet viņa seja aizgrabtiba iemirdzējās.

- Protams. Baltu sala.