Ahilleja vairogs

Divdesmit pirmā nodaļa

Viesi apsēdas uz cietajam mebelem. Sulainis ielika kamīna jau­nu pagali un atkapas. Sursels palūkojās uz. Rīdu - un viņam pie- versas ari visi parejie, instinktīvi juzdami, ka nepieciešams ārkār­tīgi varens spēks, lai sacenstos ar Surselu viņa paša valstība.

-Jus mani pagodinat ar savu apciemojumu, profesor Rid. Dro­ši vien jums zināms, cik ļoti es apbrīnoju jusu sasniegumus. Bet kas ir jūsu draugi?

Rids nokremšļojas.

- Džeksona kungs un Mjuira kungs attiecīgi no britu un Ame­rikas valdības rindām. Papadžianopoulu jaunkundze, kura stra- daja angļu arheologa Džona Pembertona pakļautība Kreta pirms viņa nāves. Un… - Profesors nevarēja atrast īsto aprakstu. - Gran­ta kungs.

Sursels uzmeta Grantam vērīgu skatienu. Tas nebija naidīgs, toties piesardzība taja vidēja gan.

- Priecājos iepazīties. Vai nobaudīsiet konjaku? Kalvadosu?

- Nē, pateicos. - Rids runāja visas grupas varda, kaut gan Grānts šobrīd labprat noritu kadu siltu malku.

- Bien. - Sursels atlaidas uz zviļņa, iekārtodamies ka laisks kaķis. Pasniedzies pec kastītes uz galdiņa tam blakus, viņš izvil­ka garu sudraba iemuti, ievietoja laja cigareti un dziļi ievilka du- mus plaušās, lie izveidoja nimbu viņam ap galvu. Visi gaidīja - bet namatēvs šķita pilnīgi aizrāvies ar šo jauno nodarbi un viesus gandrīz aizmirsis.

- Pirms sešiem gadiem jūs Atēnās nopirkāt minojiešu mala plāksni no tirgotājā, vārda Molho, - Rids iesāka. Viņš runāja bik­li, ka students, kurš konsultācijā lasa zemas kvalitates eseju.

Sursels vienaldzīgi noraustīja plecus.

Rids turpinaja:

- Plāksne nebija vesela. To salauza divās daļās.

- Virs, kurš jums plāksni pardeva, - Grants precizeja. Sursela acis nozalgoja ka čūskai. - Vai to viņš jums pateica? Otru gabalu Molho pardeva Džonam Pembertonam.

Sursela skatiens pieversas Marinai.

- Jus to redzejāt? Jums ir pierādījumi?

- Vel pirms divām dienam mums bija plāksne. To nozaga vā­cietis… bet viņš droši vien apgalvotu, ka to tikai atguvis, jo pats to izraka no zemes.

- Ka ta izskatījās?

- Apmēram tik liela. - Rids ar plaukstām parādīja izmērus. - Priekšpuse linearais 15 teksts divpadsmit rindas. Reversa ne­skaidrs zīmējums, kura attēlota parasta ikonografija, saistīta ar minojiešu svetvietam. Jusu plāksne droši vien izskatās ļoti līdzī­ga. Varbūt šada?

Viņš izvilka no kabatas Pembertona fotogrāfiju nobružātiem stūriem un pasniedza to Surselam. Francūzis uzmeta attēlam pa­visam paviršu skatienu.

- Tas var but jebkas. Mana kolekcijā ir daudz priekšmetu. Ma- nuprat, ta ir labaka Mikenu senlietu kolekcija visa pasaulē. Pri- vātkolekcija, - viņš uzsvēra. No francūža mutes līdz ar vārdiem izspruka nelieli dumu mākonīši. - Ta nav paredzeta plašakai sa­biedrībai.

- Mes neesam sabiedrība, - Grānts noteica. - Un neesam vie­nīgie, kuri šeit ieradušies plāksnes meklējumos. Varat piezvanīt Atēnu policijai un noskaidrot, kas notika ar Molho. Viņš jau zau­dēja plaukstu, sargadams jus no Belziga ķetnām. Vai to jus zina- jat? - Viņš nopētīja Sursela seju, tas balo, pergamentam līdzīgo adu, un secinaja, ka francūzis to zinājis. - Šoreiz Molho zaudēja dzīvību un nespēja jus sargat. Belzigs zina, ka plāksne ir pie jums. Viņš jus uzmeklēs un droši vien jau ir ceļa. Vai jūs interese, ko viņš nodarīja Molho? Tas nav patīkams stāsts.

- Un kas notiks, ja es jums paradīšu plāksni? Kadam mērķim jus izmantosiet gūtas zināšanas? Vai jūs vispār paši zināt, ko meklejat? - Sursels veltīja Grantam caururbjošu skatienu, neredze- ja atbildi un nicīgi iespurdzas.

- Balto salu, - Marina ierunājās. Viņas acis cieši vēroja Surse- lu, nepievēršot uzmanību aizdomu pilnajiem skatieniem, ko uz viņas pusi raidīja parejie. Sursels lūkojas sievietei pretī. Viņa mu­tes kaktiņi paravas uz augšu smīna, kaut gan Cirants nespeja sa­prast, vai taja slēpjas cieņa vai prieks par kādu slepenu uzvaru.

- Balta sala bija pēdējā Ahilleja atdusas vieta, uz kuru pēc va­roņa nāves Troja viņu aiznesa mate. Tur sakas Ahilleja kults. Plāksnē rodama atslēga ceļam uz to.

Sursela smiekliem bija piejaukts viegls nicinājums.

- Iespējams. Bet ka jus to atslēgsiet? Vai atšifrējat mīnojiešu rak­stību? - Atbilde bija viegli lasāma ciemiņu sejas. - Nedomāju vis. To centušies izdarīt daudzi, arī es pats, turklāt neskaitamas rei­zes. Plāksnes ir comme unefemme. Mes varam iegūt ķermeni, bet noslēpumus tas patur pie sevis.

Francūzis izpūta gaisa dumu apli.

- Vai zināt, kas sākotnēji bija inuseuin? Ne jau izstāžu zāle, ku­ra neizglītotas masas blenž uz sev nesaprotamam relikvijām. Tas bija templis mūzām, museion, svelvieta atmiņas dievietem. Cilvē­ki, kuri taja stradaja, piederēja pie svētas priesteru un dzejnieku brālībās; tie nebija garlaikoti vientieši, kas maksa savus divus pe­nijus par prastu izklaidi.

- Mes neesam tūristi, - Džeksons izgrūda. - Profesors Rids strādā Oksfordas universitāte.

Sursels iesmejas.

- Esmu viesojies Oksforda, jaunībā es apmekleju visas lielā­kās zinātnes mītnes. Parīzi, Berlīni, Oksfordu. Es sēdēju pie diže­no pētnieku kajam un uzdevu jautajumus par Trojas karu. Viņi smejas. Šlimanis pieradīja, ka Homēram bija taisnība, bet viņi tik un ta nespeja tam noticēt. Viņi saka vērpt melu tiklu ap Šlimani: viņš bagatinajis savus atradumus ar Atēnu tirgu pirktiem spīgu­ļiem, safabricējis ierakstus par izrakumiem, nevarējis atšķirt da- žados atradumu līmeņus. Zaimi un mani. Kad šlimanis devas uz Troju, zinātnieki teica, ka viņš neko neatradis. Kad viņš atrada nevis vienu, bet sešas pilsētas, tie apgalvoja, ka neviena nav īsta - parak vecas, parak vēlīnas, bez jebkādām kara pedam. Tie par vi­ņu ņirgājās, jo šo zinātnieku iztele nespeja pacelties Šlīmaņa ga­ra augstumos. Šie paši cilvēki mani uzskatīja par vel vienu Šli­mani, garlaikotu bagatnieku, kurš par savu naudu ceļ sapņu pilis. Viņiem bija vienaldzīgi varoņi. Viņi bija sīki, ļauni cilvēciņi, kuri nespeja izprast patieso varoņu elpu aizraujošo verienu. Viņi ne­bija ta vērti. Tapec es apņemos, ka izmantošu visus iespejamos līdzekļus, lai vāktu varoņu laikmeta relikvijas un godam sagla- batu atmiņu par diženajiem.

- Turklāt Balta sala nav paslēpta, tapat ka paslēpta nebija Troja un Mikenas. Ja cilvēki to pazaudējuši, tas noticis tikai ticības tru- kuma deļ. Vai atceraties stāstu par Kasandru, Trojas priesterieni, kuras liktenis bija runāt patiesību, kam neviens neticeja? Viņa ir šis leģendas patiesa varone - nevis 1 lelena, Ahillejs vai Odisejs, bet tieši Kasandra. Trīs tūkstošus gadu katrai paaudzei bijusi pie­ejama patiesība par Trojas karu - un katra paaudze sava bērna prata to noraidījusi.

- Visi avoti ir pretrunīgi, - Marina iebilda. - Atkarība no auto­ra, kura vārdus pieņem par patiesību - Phniju, Pausaniju, Likof- ronu, Strabo vai Arianu -, Balta sala var atrasties pie Donavas ietekas, pie Dņepras vai kaut kur atklata jura.

Sursels pamaja. Šaja žesta jautas kaut kas gandri/, tēvišķīgs, pargudrai meitai veltīta atziniba, tomēr tai piejaucas ari alkatīga velme ievilināt lamatās. Viņš pieceļas un piegaja pie sienas skap­ja. Izvilcis no plaukta plānu, bruņu sējumu, francūzis nolika to uz galda istabas vidu. Grants pamanīja uz vaka zelta burtiem iespiestu Sursela vardu. Viņš to atvēra vieta, kur pa divām lapam bija izplētusies karte, un pieplacinaja muguriņu. Pārējie pieliecas, lai to aplukotu tuvāk.

- Melna jura. - Uz biezā kremkrasas papīra ta līdzinājās kā­dam cilvēka orgānam ar neskaitamam upēm, šaurumiem un pie­tekam, kas zarojas no tas ka vēnas. - Šeit, - francūzis radīja uz ziemeļrietumu stūri, - ir Donavas grīva, un šeit, pašos ziemeļos, - Dņepra. Pa vidu pusceļa ir Dņestra. Abas šķir simts kilometru. Alors…

Sursels izņēma no lādītes koka cirkuli un pasniedza to Mari­nai.

-Madeinoisrlle. Paradiet mums punktus piecsimt stadiju atta- luma no Dņestras grīvas.

Marina aprēķināja mērogu, novietoja cirkuļa kājiņu uz Dņes­tras grīvas un pagrieza. Tik tikko manamais aplis, ko viņai izde­vās uzvilkt, skara gan Donavu, gan Dņepru.

- Tas nepalīdz mums virzīties talak, - Rids komentēja.

Sursels izlikās to nedzirdam.

- Plinijs ir fausne pistr - ka to pateikt? Viņš maldina. Seit, - viņš ar sudraba zīmuli piesita pie Dņepras grīvas, - bija grieķu Olbi- jas kolonija. Sestajā gadsimta pirms Kristus dzimšanas to dibina- ja milētieši, kuri ieradas pirkt no skitiem kažokadas un dārgak­meņus. Ahillejs bija vietējais varonis, svētais aizstavis, vai saprotat? Viņam uzcēla templi uz nelielas salas vieta, kur upe ie­tek jura. Bet to šie kolonizetaji izdarīja tapec, ka stāsts par Balto salu jau bija zināms, tapec ka Ahilleju leģendas jau saistīja ar šo vietu. Pec vairakiem gadsimtiem rakstnieki un ģeogrāfi atcerejas stāstu par Balto salu, atcerējās Ahilleja templi uz salas netālu no Olbijas un nodomaja, ka runa ir par vienu un to pašu.

-Tātad Baltajai salai jabut pie Donavas.

- C'est possible. Tas ir Pausanija un 1 .ikofrona uzskats, un Do­navas grīvā ir daudz salu. Bet Pausanijs ne reizi nebija redzejis Melno juru. Viņš tikai atkartoja daudz senākā avota lasītus ap­galvojumus. Un pieļava kļūdu tulkojuma. Pareizi jalasa nevis "Donavas grīva", bet gan pretī tai.

Marina ar pirkstu izsekoja pašas novilktajai cirkuļa līnijai prom no Donavas grīvas, pari jūrai un atpakaļ uz ziemeļu krasta pusi. Viņas pirksts slīdēja par karti - un apstajas apļa talakaja punkta. Tieši pie Marinas naga vidēja melns traips, kuru gandrīz visu šķērsoja zīmuļa līnija. Tas izskatijas pēc tintes pleķa vai sa­spiestas mušas, bet, ielūkojusies ciešāk, Marina redzeja…

- Ta ir sala. - Viņa samirkšķinaja acis. - Kas tas ir?

- Krieviski to dēvē par Zinejinij, turki lieto vārdu Yilonda. - Sur­sels pasmaidīja, redzot neizpratni viesu sejas. - Visiem nosauku­miem ir viena nozīme. Grieķu vārds ir Ophidonis.

- Čūskas sala, - Marina un Rids gandrīz vienlaicīgi iztulkoja.

Sursels pamaja.

- Jus zināt, kads simboliskums piemīt čūskai. Ta ielaužas vis­tumšākajos zemes caurumos, ta sasniedz melnākas dzīles, kuras nav vietas cilvēkam. Tai pieder vara par navi… un dzīvību.

- Dzīvību? - Grants skeptiski atkartoja.

Sursels uzvilka viļņainu līniju lapas apakšējā mala un paršķē- la to vidu uz pusēm ar horizontālu taisni.

- Vai zināt farmaceitu simbolu? Čūska apvijusies ap zizli. Tas ir sens grieķu simbols, Asklepija zizlis. Čūska ir viens no agrīna­jiem primitīvās dzīves simboliem - bezdzimuma būtne, kas stāv pari laika plūdumam un spēj atjaunoties, nometot veco adu un atstajot to aiz sevis. Čūskas tika saistītas ari ar pareģa davanam. Kasandra guva savas spējas tapec, ka vecāki atstaja viņu vienu un klat pielavījās čūskas, kas nolaizīja viņai acis un ausis. Un Apollona priesteriene Delfos bija Pitija, pitons cilvēciskā veidola, kas iegaja transā, lai varētu caur sevi atspoguļot orākulā vārdus.

- Tapat kā minojiešu sieviete ar čuskam, - Grants ieminejās. Ap tas krūtīm un gurniem ložņājošie milzu tārpi bija nepatīkami iesēdusies viņam prata.

Sursels ironiski sarauca uzaci ka skolotājs, kurš izbrīnās, dzir­dot zēnu klases aizmugure paceļam balsi.

- Tres bien. Arians vesta, ka baltās salas Ahilleja templi bija orākuls. Kur gan butu iespējams meklet labaku vietu šim nemir­stīga varoņa templim, šim durvīm uz viņpasauli, ja ne Čusku sa­la?

- Bet ta ir sasodīta I'SKS! - Džeksons ieaurojas. Viņš iegrūda pirkstu gramata. - Vai jūs gribat teikt, ka krievi jau no paša saku­ma sēdējuši templim virsū?

Aiz loga ieleju izgaismoja zibens, un lietus lāses sitas pret stik­liem ka lodes. Visapkart skanēja ūdens, plūzdams lejup pa jum­tiem, notekam un kalna nogāzi.

- Vai kads tur ir bijis? - Mjuirs, nedaudz nomierinājies, jau- taja.

Sursels pavicinaja savu iemuti ka burvju nūjiņu.

- Tūkstoš astoņsimt divdesmit trešaja gada salas krasta izce­ļas krievs Kritskijs, Melnas juras flotes virsnieks. Viņš nodeva sa­vu atskaiti par redzēto Impērijas Zinātņu akadēmijai un Belles Irt- res Sanktpeterburgā.

Visi pieci bija saspringti un liecās uz priekšu. Uguns sprak­šķēja un laida gaisa dzirksteles, kas ceļas augšup skursteni.

- Vai viņš kaut ko atrada?

- Viņš uzzinaja, ka salas vārds ir pelnīts. - Sursels aizdedzi- naja jaunu cigareti un iesprauda to iemuti. - Visapkart čumeja un mudžēja čūskas. Un ari putni. Kritskijs nevareja paspert pat di­vus soļus, kadam neuzkāpjot. Vai lasijat Ariana stāstu? - viņš jau- taja, pēkšņi pievērsies Marinai. Viņa domīgi pamaja. - Balta sala esot pilna ar juras putniem. Katru ritu tie nirstot ūdeni un viļņos saslapina spārnus, pec tam ceļas augšup un norasina ūdeni par templi. Velak putni nolaižas un ar spārniem uzslauka tempļa pa­galmu.

Džeksons sagrozijas krēsla.

- Vai butu iespejams mest mala pasakas? Mums nav daudz laika, it īpaši, ja tēvocim Josifam ta sala visu laiku bijusi deguna priekša. Vai tas Kriskis vai Ruskis, vai ka nu viņu sauca, atrada kaut ko svarīgu?

Sursels uzmeta viņam skatienu, kadu tikai francūzis spej vel­tīt amerikanim, un ļoti uzsvērti pagriežas pret pārējiem.

- Viņš atrada senu templi.

Neviens nezināja, ko teikt. Visi lūkojās uz Surselu, memi sa­vas cerības, alkatībā, bailes no nakamajiem vārdiem.

- Vai viņš atrada ko citu? Kaut ko, emm… vērtīgu?

Sursels samiedza acis un piekala Džeksonam iznīcinošu ska­tienu.

- īpatnējs jautajums. Sakiet, Džeksona kungs. Esmu atbildējis uz visiem jūsu nogurdinošajiem jautajumiem, cik vien spēju; es­mu uzņēmis jus sava nama, kaut gan jus man draudejat. bet ta­gad mani sak makt interese - kapec jūs ta alkstat zinašanu par balto salu? Vai esat arheologs? Kas licis piecām tik atšķirīgam un, atvainojiet, savadām personībām paradities uz manu durvju sliekšņa šajos bīstamajos laikos? Vai esat bijuši pret mani atklati? Manuprat, atbilde ir "ne". - Viņš vēroja savus viesus - drūmo Mjuiru, aizkaitinato Džeksonu, Rīdu, kurš mulsi pētīja kurpes. Neviens neskatijas francūzim acis.

- Leģenda vēsta, ka salā bija apslēpti vērtīgi dārgumi. - Mari­na runaja ļoti mierīgi, bet viņas vardi šķietami elektrizeja visu is­tabu. Mjuirs izdvesa aizžņaugtu skaņu, it ka kritis par upuri pēk­šņai lēkmei. Džeksona roka nemānāmi iesniedzas aiz žaketes atloka, kur bija paslēpts kolts. Grants katram gadījumam satvēra revolveri. Tikai Rids un Sursels nekustejas. Francūzis ar mājienu lūdza Marinai turpināt.

- Ja ticam Arianam, Baltas salas templis saņēma bagatigus zie­dojumus no jūrniekiem, kuri taja piestaja. Viņš apraksta sudraba trauku kalnus un zelta gredzenus, un dargakmeņu čupas, baga- libu krātuve.

Mjuira sirds atkal saka pukstēt; Džeksona roka paradijas ska­tienam. (irānis vienīgais neatlaida revolvera stobru.

- Spriežot pec teksta, viņi ziedoja ari daudz. kazu. - Sursels un Marina pārmijā sazvērniecisku smaidu. Grantam tas nepati­ka. -Tomēr ne, cik man zināms, Kritskijs atrada tikai akmeņus. Nekādu bagatibu. Varbūt ta paslēpta zemes dzīles. Visticamak, to visu izlaupīja jau pirms daudziem gadsimtiem. Melna jura vien- mer kalpojusi par patvērumu pirātiem un zagļiem. - Viņš vesi pa­smaidīja un pielieca galvu savu viesu virziena. - Ja dosieties uz. salu, esiet piesardzīgi. Grieķi ne velti baidījās no Melnas juras un uzskatīja to par vietu ārpus savas pasaules, par robežjoslu, kura mīt mežoņi. Kareivīgas amazones, kanibāli, sirēnas un čūskas.

- Neļaujieties apmanam, ko rada baltas salas šķistais nosau­kums. Kristietība mums iedvesusi pārāk daudz priekšstatu par viņpasauli ka laimes pārpilnu vietu ar koriem, arfam un puķai­niem mākoņiem. Grieķi bija gudrāki. Fat varoņiem ta bija skarba, mokpilna vieta. Filostrata darbos ir kads stāsts par balto salu, ku­ra Ahilleja spoks pavel garambraucošam tirgotajam atvest viņam no Mazāzijas kadu verdzeni. Tirgotājs pavēli izpilda, un Ahillejs viņu bagatigi pamielo sava templi, pec tam ļaudams tam iet savu ceļu. bet, kuģodams prom, tirgotājs dzird no salas skanam klie­dzienus, drausmīgus kliedzienus, kas liecina par vārdos neap- rakstamam ciešanam. Tur kliedz, meitene, kurai Ahillejs citu pec cita norauj visus locekļus.

Džeksons pieceļas kajas.

- Sirsnīgi pateicos, Sursela kungs. Mums jadodas ceļa. Jus mums, emm, ļoti palīdzējāt.

Pārējie palika sēžam.

- Vēl ir plāksne, - Mjuirs atgadināja. - Mes ieradamies pec tas.

- Ieradāties pec tas? - Sursela balsi iedardejas kvēlošas dus­mas. Viņš pieceļas. Uguns meta par istabu garu, melnu enu. - Jus nevarat ienākt mana nama un kaut ko pieprasīt. Mana kolekcija pieder tikai man. Es to nedalu ne ar vienu citu. Ja vien jums nav kads cjuid pro quo, ko piedāvāt man apmaiņai.

- Iesim, - Džeksons mudinaja pārējos. - Salu mēs atradīsim paši. Plāksne mums nav vajadzīga. Tik un ta jau nevaram izlasīt to smērējumu.

- Un ko mes darīsim, kad nokļūsim uz salas? - Grants nekad vēl nebija redzējis Rīdu tik pārskaitušos. - Ja nebutu plāksnes un tajā rodamās informācijas, mums nemaz neizdotos sakt šis medī­bas. Ja nu otra puse ir paslēpti vēl kadi mājieni? Varbūt salā kaut kas ir atrodams, bet tas noteikti nemetasies acu priekša.

- Muti ciet! - Džeksons nikns pavēlēja. Šobrīd Sursels bija pie­mirsts pats sava nama, šiem trim vīriem dusmas uzlūkojot citam citu. Francūzis tos vēroja no savas vietas pie kamīna, bezkaislīgi ieinteresēts.

Tukšo maju piepildīja sērīga melodija. Visi pieversas Surselam, kurš paraustīja plecus.

- Durvju zvans. Žaks par to parūpēsies.

- Jus kadu gaidat? - Grants ciešāk aptvēra ieroča spalu.

- Non.

- Droši vien Kerbijs, - Džeksons sacīja. - Nevar saprast, kā­pēc mes kavejamies.

Zvans noskanēja velreiz. Sursela seja atplaiksnija dusmas.

- Kur palicis Žaks? - Viņš piegaja pie liela loga un to atvēra. Istaba ieplūda auksts, mikls gaiss, un lietus murdoņa pieņemās

spēkā. Sursels lūkojas ara, kaut gan tumsa dārzs nebija saskatams.

- Qui est l??

- Ne! - Grānts aptvēra notiekošo vienu sekundi par veļu. No­vilcis Marinu lejup, viņš metās uz atvērto durvju pusi. Viņš vēl bija lēciena vidu, kad nospindza pirmā lode.