Ahilleja vairogs

Trīsdesmitā nodala

7

Melna jura uz austrumiem no Kerčas šauruma

Pīkst. 7.58

Lidmašīna nolaidas, uzsizdama ūdens šalti zem šīferpeleka- jam debesim. Klintis slejas augšup no jūras spoži baltas, un aiz tam vidēja kalnu sienas. Grantam tas viss šķita dīvaini pazīstams; viņš atkal tuvojās naidīgam krastam. Kara laikā - vai pat vel pirms meneša, kad viņš pieveda ieročus pie tās liktenīgas plud­males Palestīna, - viņu pārņemtu ass nepacietīga satraukuma vil­nis, bet šoreiz Grants nebija uz to spējīgs. Viņu sava varā turēja neveselīga apatija; pat lēkājošā laiva, kurā viņš atradās, šķita kā mirusi. Viņš cereja, ka ta nav likteņa zīme.

Lidlaiva ievirzījās zem klintīm, un viņi paleninaja gaitu, mek- ledami vietu, kur piestāt. Gaisa riņķoja jūras putni, atraudamies no klintīm un ar žēliem kliedzieniem nirdami jura. Cirants ierau­dzīja vienu no tiem uzpeldam ar zivi knābi; ūdens straumē plū­da nost no putna spārniem, kurus tas vicinaja, puledamies uzli­dot augstāk. Viņš atcerējās Sursela stāstu par putniem, kuri mazga templi ar ūdeni no saviem spārniem, un nodrebeja.

Pirms trim stundām, kad saule vel nebija uzlēkusi, viņi sapul­cējas piestātne pretī ne ar ko neieverojamai noliktavai bosfora šau­ruma Āzijas pusē. I ,ija viegls lietutiņš, apslakot sarūsējušo metā­lu un ieplaisājušo betonu ar svaigu rasu, kas makslīgaja apgaismojuma mirdzēja oranža. I.idlaivas dzinējs rūkdams dre- beja, gaiss oda pēc ogļu dūmiem un motoreļļas, un tas viss kopā šķita pienācīgs sakums ceļojumam uz viņpasauli. Tieši pirms pa­celšanas blakus bija apstajusies kravas mašīna. Grants atcerējas, ka nočīkstēja tas riepas uz mitras piestātnes. No mašīnas izlēca trīs viri kaujas tērpa. Divi steigšus pārcēla sešas audekla somas uz komunistu lidlaivu, bet trešais pienāca apsveicināties.

- Leitnants Kovaļskis, jūras kājnieki. - Viņš jau sāka celt plauk­stu militārajām sveicienam, bet atcerējās saņemtas pavēles un pār­vērtā kustību par neveiklu rokasspiedienu.

- Džeksons. Šis ir Grants.

Viņš pakratīja Granta roku un pievērsās Rīdām.

- Kas ir šis cilvēks? I .inkolns?

- Es viņus aizņemos no vēstniecības, - Džeksons paskaidroja saviem biedriem. - Neko citu viņi man tik veļa stundā nevarēja piešķirt. Kurčosovs gaida plāksni, bet nevaru galvot, ka viņš tā­pēc sēž, rokas klēpi salicis. Ja viņš atkal uzradisies, es gribu, lai šoreiz mums līdzi ir papildspēki.

Grants parlaida skatienu tukšajai piestātnei, pratodams, kas slēpjas ēnās aiz ķēžu žoga.

- Ja mums paveiksies, viņš nezinās, kurp doties.

- Viņš sagraba Marinu, un viņa jau bija nonākusi pie Filos- trata.

- Marina neko neteiks.

Šķita, ka Džeksonam ļoti gribas kaut ko atcirst, tomēr viņš sa­valdījās.

- Cerēsim.

-Rau!

Paša zemesraga gala klintis pāršķēlās uz pusēm. Grants ar skatienu meklēja vītolus vai papeles, bet redzeja tikai niedres, kas maigi plīvoja vēja aiz oļu pludmales. Tālāk pletās neliela lagūna, ieslēpusies pludmales ielokā, bet viens gals tai bija vaļējs - tur sekls kanals ieplūda jura. I.idlaiva virzījās uz. la pusi. Baltas klin­tis slejas ceļiniekiem pari; propellera raidītais pulss atbalsojas no augstajam sienam, urbjoties viņiem galvā. Kanals bija tik šaurs, ka Cirants baidijas nolauzt lidlaivas spārnu pret klinti vai sagai­dīt lielāku vilni, kas triektu viņus pret akmens sienu.

Lidlaiva iepeldēja lagūna un apstājas ramaja ūdeni. Ceļinieki izlēca ārā un saka brist pa putam, slīdēdami uz slapjajiem akme­ņiem zem kajam. Kovaļska viri noenkuroja lidlaivu un izkrava ap­rīkojumu. Grānts tikmēr devas pa oļiem nobērto nogāzi atpakaļ uz pludmales talako malu. Aiz tās bija redzama šaura aiza, ap­augusi kokiem un krūmiem. No tas lagūnā ietecēja maza upīte.

Rids viņam pievienojās. Pat šeit, Padomju Savienībai piedero­ša krastā, profesors bija ģerbies kārtīgā uzvalkā, veste un aplicis kaklasaiti. Vienīgā piekapšanas praktiskiem apsveramiem viņa apģērba bija melnie armijas zabaki, kas uzkrītoši rēgojās zem tvī- da bikšu starām.

-Ap varoņu tempļiem vienmēr zaļoja kupli koki un krami, li­ka uzskatīts, ka tas pierāda varoņa klātbūtnes auglību.

-Toties nepalīdz templi atrast.

Rids neatbildeja. Viņš lūkojās uz vientulīgo krastu, drūmajam klintīm, tumšajam debesim, želi klaigajošajiem putniem un oļiem, kas grabēja ka kauli.

Bet, kad ar kuģi tu būsi jau pari Okeāna straumei,

Redzēsi lezenus krastus un tuvu Persefones birzis,

Papeles augstas visapkārt un vītolu zarus bez augļiem,

Stājies šai vieta ar kuģi pie dziļā Okeānu krasta,

I'uduļ put dodies ar steigu uz Aīda smacīgām mītnēm.

- Vismaz izklausas, ka šoreiz esam istaja vieta.

Grānts izdzirda sev aiz muguras čerkstošus soļus. Viņš pagrie­žas un ieraudzīja Džeksonu.

- Kurp tālāk, profesor?

Rīds paraustīja plecus.

- "Odisejā" ir minēta upe. Laikam jau jāseko tai.

Viņi apgaja apkart lagūnas malai, brizdami caur sēkļiem un niedrēm, līdz sasniedza vietu, kur taja ieteceja upe. Kovaļska viri stenedami stiepa smago aprīkojumu; viņi bija paņēmuši līdzi ne tikai šautenes un mugursomas, bet ari kapļus, lāpstās, Bismatro- nu un sprāgstvielu lādiņus.

Džeksons sasniedza nelielu saliņu, ko veidoja salauzīti akme­ņi, un pameta skatienu atpakaļ.

- Vai šai upei ir vārds?

- Homērs to sauc par Ahcrontu - bēdu upi.

Džeksons tēlota izmisuma pašūpoja galvu.

- Jus tiešām protat izvēlēties nosaukumus. Tikai nesakiet, kurp ta aizved; man patik pārsteigumi.

Viņi sekoja upes ceļam. C irants gāja pirmais. Nebija nekādās takas, nekada ceļa, kas izcirsts biezaja pameža. Šauraja ielejā ko­ki auga tik cieši kopa, ka nebija apejami. Tie slēpa debesis, stiep­dami zarus preti gaismai ka nolādēto rokas. Daudzus no maza- kajiem kokiem garakie sāncenši bija nožņauguši, bet tiem nebija vietas, kur krist. Pat miruši tie palika stāvam ka melni, trūdoši liķi. Vienigais veids, ka tikt šim biezoknim cauri, bija pārvietoties gar upi, lecot no akmens uz akmeni, un dažbrīd ari brist pa ūde­ni. Par laimi, tas nebija dziļš un vairak līdzinājās strautam, nevis upei, tapec ūdens nekad nešļācas augstak par ceļgaliem. Tik un ta vīriem nācās vairīties no augiem. Liānas karajas no augstajiem kokiem ka čūskas un ķeras viņiem matos, bet ūdeni pusiegrimuši celmi un zari gaidīja iespēju viņus paklupinat.

Nebija gandrīz neka cita, ko redzēt, vienīgi ūdens un mežs, bet ar laiku Grāntam radas iespaids, ka ieleja kļūst šauraka. Zeme bija stavaka, straumes ātrums pieauga. Priekša skanēja straujš troksnis, kas šķietami lidinājās virs kokiem. Viņš nonaca neliela ūdenskrituma pakaje, kur putoja un burbuļoja ūdens, un pacēla skatienu. Priekša starp kokiem, kas veidoja tādu ka gleznas rāmi, vidēja klintis un debesis.

Troksnis bija kļuvis par vienmērīgu rēkoņu. Grants pārrāpās pari vel pēdējiem akmeņiem, nepievērsdams uzmanību ūdenim, kas šļacas viņam pari, izmērcējot kreklu un bikses. Viņš pilēdams apstajas paša augša, notupies uz plakana akmens.

Grānts bija nokļuvis ielejas augstakaja punkta. Mežs stiepās tālāk abas puses un izliecās, lai sastaptu klintis, kas savukart iz­liecas tam pretī. Apaļo tukšumu, kas izveidojās vidu, pildīja plašs baseins, ieplūzdams upe. Ezera virsma bija melna un nesatrau­cama, tikai klinšu pakaje ta burbuļoja un putoja zem ūdenskritu­ma, kas gāzās lejup.

Džeksons un Rids uzrāpās Grantam blakus, saspiedušies uz akmens kā kuģa avarija cietušie uz plosta. Kovaļskis un ta viri pacietīgi gaidīja leja.

- Ko tagad?

Rids lūkojas uz ūdeaskritumu.

- Homērs apgalvo, ka mums jānonāk vieta, kur upei pievieno­jas vel divas straumes.

- Ka tas sauc? Sāpju upe un Ciešanu strauts?

- Ne. Uguas upe un Žēlabu upe.

- Man tiešam žel, ka es vispār pajautaju.

Grants izvilka no somas plāksni un iztina to no audekla, cenz­damies pasargat dārgo relikviju no ūdens šļakatam.

- Šī vieta līdzinās abam straumēm attēla. Ja vien tas nav kal­na kontūras. Kas sakāms bismatronam?

Džeksons norāpās leja pie juras kājniekiem. Grants skatijas, ka viņš izņem bismatronu no kastes un ieslēdz. Ūdens troksnis apslāpēja skaņu, ko radīja aparāts; adata tik tikko nodrebeja.

- Nekas daudz. - Amerikānis sarauktu pieri uzlukoja skalu. - Varbūt kaut kas. Mums laikam jaturpina ceļš. - Džeksons nora- dija uz klintīm, kas ieskāva ūdenskritumu. - Vai tur augšā mes varam tikt?

Grants to nopētīja. Uzdevums nebutu viegls. Klintis bija tikai piecdesmit pēdu augstas, bet baltais akmens šķita gluds ka ledus, pat neņemot verā smalko rasas kārtiņu no ūdenskrituma šļaka- tam.

- Protams, - viņš nevērīgi noteica. - Vai tev ir virve?

Paņēmis līdzi vienu no Kovaļska vīriem, Grants aizbrida ap-

kart ūdenskritumam. Pārējie viņu vēroja no ezera talaka gala. bi­ja grūti pat pietuvoties klints pakajei; šķita, ka tā atrodas dziļi zem ūdens virsmas, tapec trūka akmeņu, uz kuriem kapt. Nonācis vie­ta, kur apvienojās klints un koki, Grants apstajas. Nebija nevie­nas vietas, kur nostāties - tikai dažas collas plats izcilnis, kas rē­gojas no klints pamatnes vairaku jardu attaluma. Grants ielūkojas ezerā, bet redzeja tikai savu seju melnaja spīguli.

- Tik un ta jau esmu slapjš, - viņš nomurminaja, nometa mu­gursomu, pārmeta par plecu virves rituli un ielēca ūdeni.

Tas bija siltāks, neka Grants bija gaidījis, un šajā baseina stūri straume pat vilka viņu klat pie klints, nevis grūda tuvāk upei. Viņš aizpeldeja līdz izcilnim un uzrāpās uz ta, drebedams vēja. Klints slējās viņam preti stalta ka priede; viņš pat nevareja nostāties pil­na auguma, nebaidoties kuru katru mirkli krist atmuguriski.

Viņš palūkojas uz kājnieku, kurš viņu vēroja no krasta.

- Novēli man veiksmi.

Kapšanas jautajumos Grānts nebija iesācējs. Būdams zēns, viņš stundām ilgi kapeleja pa krita zemesragiem Flemboro; pie­audzis viņš bija uzvilcies augšā pa tik daudzam sienam un klin­tīm, ka visas jau pat neatcerejas. bet šoreiz mestais izaicinājums bija cits. Klints virsma bija mīksta un viļņaina ka ada. Vienīga ce­rība kaut kur pieķerties bija izplesties ka ķirzakai, ķeroties pie ne­lielajiem izaugumiem klinti. Viņš varēja virzīties uz priekšu tikai collu pa collai. Kaut gan virsma nebija īpaši abrazīva, pirksti driz vien noberžas jeli. Piemirkušas drēbes vilka Grantu lejup, kaut gan vismaz krekls lipa klāt pie klints tapat ka viņa ķermenis. 1 )ažbnd šķita, ka tikai tas notur viņu gaisā.

Grants pameta skatienu lejup. Ta bija kļūda - ne jau tapec, ka viņš baidītos no augstuma; viņš ieraudzīja, cik nelielu ceļa pos­mu pieveicis. Grānts atkal pieversa visu uzmanību klintij un tur­pināja kāpt. Uz bridi nogāze nedaudz izliecās un kāpiens kļuva raitāks. Pec tam siena piepeši izliecās ta, ka nedaudz karājās Grāntam pari. Viņš nevarēja cerēt, ka tiks tai pari. Piespiedis vai­gu pie akmens, viņš palūkojās apkart: ne, ari apkārtceļa nebija. Pabaja pusē šalca ūdenskritums, kas pēkšņi šķita apdullinoši skaļš.

Citas iespējas nebija. Atsperies pret seklajiem iedobumiem klin­ti, cik vien varēja, Grants metās uz augšu. Viņa plauksta triecās pret pārkāri; roka nodrebeja; pirksti sakļāvas - un sajuta šauru sabiezējumu akmeni. Pašā pēdējā mirkli. Tiklīdz viņš tam pieskā­rās, kaja zaudēja atbalstu. Viņš spārdījās, izmisīgi meklēdams vie­tu, kur pieķerties, bet zābaki tikai slīdēja pret klinti. Grānts mirkli karajas tukšumā, visu svaru balstīdams pret pirkstu galiem.

Viņš varēja laist akmeni vaļa, krist, cerēt uz veiksmi un glābjo­šo ezeru apakšā. Doma pazibēja un tikpat ātri nozuda. Grants vil­kās augšup collu pa collai, mārciņu pa mārciņai. Cīpslas pirk­stos šķita biezas ka troses; krampis, kas sarava plaukstas, bija gandrīz neizturams. Sapēja pat roku kauli. Viņš atkal pasniedzās augšup, un šoreiz plauksta sagrāba kaut ko pamatigaku. Cerība sniedza Grantam spēku; kājas lielais pirksts atrada nelielu iedo­bi klinti, un viņš cēlās augšā. Atvieglojuma iestenejies, viņš pār­metās pari nelielajai parkarei un nokļuva uz tās. Akmens mala bija šaura, tikai pedu plata, bet Grantam tā šķita milzīga ka fut­bola laukums.

Nedaudz atguvis elpu, viņš palūkojās augšup. Virsotne vēl bija talu, bet ceļš kļuva vieglāks. Klinti šķēla šaura plaisa - nekas īpašs, tomēr zabaku purngals tur varēja iespraukties. Pec nupat piedzīvota ta šķita tikpat ērta kā kāpnes. Grānts virzījās augšup un beidzot nokļuva virsotne. Sasniedzis kāroto, viņš brīdi gulēja, smagi elpodams un berzedams rokas.

- Ko tu atradi?

Sauciens no apakšas lika Grantam atgriezties tagadnē. Viņš pameta skatienu lejup. Rīds un Džeksons staveja uz akmens strau­mes izteka, lūkodamies augšup kā vardes, kas tup uz ūdensro­zes lapas.

Ko viņš bija atradis? Grants pavērās apkārt. Viņš bija nokļu­vis augstā, stāvam nogāzēm ieskautā ielejā, kas nedaudz līdzi­nājās iegrimušai pļavai. Koku nebija, tikai strauts vijās cauri bie­zajām velēnām. Seit valdīja pārsteidzošs miers; pat ūdenskrituma šalkoņa šķita tāla un apslāpēta. Ši vieta Grantam atsauca atmiņā Skotiju. Ielejas tālākajā galā pretī vel vienai klintij no zemes kā milzu ilkņi slējās divas akmens kolonnas.

Grants noņēma no pleca virvi un apsēja to ap lielu akmens izaugumu. Virves galu viņš nometa leja un aizdedzinaja cigareti. Pec paris minūtēm paradijās pirmais jūras kājnieks, kuram seko­ja Džeksons un parejie. Rids ieradās pēdējais kopa ar visu aprī­kojumu; viņš bija iesejies virves, un kājnieki uzvilka viņu augša. Šķita, ka tas nav atstajis uz profesoru nekādu nelāgu iespaidu; patiesībā viņa seja prieka staroja. Viņš sajusminats lūkojās apkārt.

- Apbrīnojami, - viņš izdvesa. - Ši ir zudusi pasaule, ko at- klaj drosmīgais Kortess kopā ar saviem vīriem. Mes droši vien esam pirmie, kuri šeit sper kāju trīs tukstošu gadu laika.

- Cerams, būsim arī pēdējie.

Ieleju paršalca vēja brāzma. Izmirkuši pec brišanas pa upi, vi­ņi salīgi trīcēja. Grants pameta skatienu lejup. Mežiem apaugusi nogāze slēpa pludmali, bet jūra bija gandrīz pazudusi aiz smal­kas miglas aizkara.

Ceļinieki devas pretī abiem pīlāriem. Zeme bija mīksta, zāle au­ga bieza un kupla. Gar upītes krastiem likumos auga savvaļas selerijas. Ieleju sedza drūms klusums.

Tās galā slējās vel viena klints; ielejas sienas ieliecas kā kuģa priekšgals, to noslēdzot. Tuvodamies šai vietai, viņi nopētīja ak­mens pīlārus, ko redzēja no ūdenskrituma malas. Tie bija milzīgi un cēlas pretī debesim abās pusēs upei; no pamatnes līdz virsot­nei tie sasniedza trīsdesmit pēdas. Baltais akmens bija vēju no­gludināts, bet Grānts, uz tiem lūkojoties, manīja kaut ko netvera­mi mākslīgu zem šis maskas, it kā kolonnas butu pārklātās ar kausētu vasku, kura vel redzamas cilvēka veidotas kontūras apak­ša. Jo ilgāk viņš skatijas uz pīlāriem, jo vairak sevi pārliecināja, ka redz akmeni iekaltus cilvēku tēlus: izspiedumus, kas varēja būt gurni un pleci, iedobes vietās, kur vajadzētu būt vidukļiem. Paša augša, ko no zemes bija grūti saskatīt, abus pīlārus vainagoja ko­niska forma, kas reiz varētu but kalpojusi par statujas galvu. Un labas puses kolonnu apmēram trīs ceturtdaļas no zemes rotaja di­vi uzkumpumi, kas reiz noteikti bijušas krūtis. Grants paradīja tas Rīdām, kurš pamaja.

- Pilostrats runa par divām statujām templi, "Liktens dievību veidotam". Viņš apgalvo, ka tie ir Ahillejs un Helena.

- Trojas Helena?

- Tieši ta; seja, kas sūtīja kara tūkstoti kuģu. - Profesors pama­nīja apjukumu, kas atausa Granta sejā, un iesmējās. - Ja, parasti viņa netiek saistīta ar Ahilleju. Bet ir kada maz zinama leģendas versija, kurā apgalvots, ka viņa sekoja Ahillejam uz Balto salu.

- Kāpēc gan? Man šķita, ka Trojas kara galvenais iemesls bija nosūtīt viņu atpakaļ pie vira. Vai tad beigas nav sabojatas, ja vi­ņa aizbēg kopa ar citu vīrieti?

- Turklāt mirušu. - Rīds nopūtas. - Pedejo divarpus tūkstošu gadu laika grieķu miti ir uzspodrināti un pārkārtoti līdz nepazī­šanai. Lielu daļu šī darba paveica paši klasiska laikmeta grieķi, sašutuši par senču atstato jucekli. Citās mita versijas minēts, ka Ahillejam sekoja Hekate vai Medeja, ragana, kuras vārds parasti minēts blakus Jāsonam un Argonautiem. - Rids pameta rokas gai­sa. - Varat izvēlēties, kas jums labak patīk. Visticamāk, visas šīs būtnes bija tikai lielās dievietes aspekti.

- Čusku sieviete?

- Tieši ta.

Grānts vēlreiz aplūkoja labas puses pīlāru. Pat pec gadsim­tiem ilgušās dilšanas akmeni vel bija manāma nojausma par die­vietes smilšu pulksteņa apveidiem. Viņš atcerējās sīko figuriņu Kretas sala, un jau nākamajā mirkli viņa gara acu priekšā parā- dījas Marina, noliekusies pār viņu viesnīcas gultā, vaļēju blūzi un izstieptam rokam. Grānts ielūkojas pulksteni. Vēl astoņas stundas līdz Kurčosova noteiktajam termiņam.

Viņš papurinaja galvu, gribēdams to noskaidrot.

- Ja šīs ir Filostrata pieminetas statujas, mēs esam istaja vieta.

- Un skatieties. - Rīds pavērtu muti lūkojās uz klinti. Aiz ak­mens pīlāriem, līdz šim paslēptas to ena, par klinti gāzās divas ūdens straumes. Abas izteceja no caurumiem klintī, lija lejup pa dziļi izdobtiem kanāliem un plūda pa mīksto zemi, sastopoties upes gala dažus jardus nostāk no klints. Ūdens virsma savieno­juma vieta burbuļoja, un gaisā kāpa rēgainas tvaika vērpetēs.

Džeksons uzmeta skatienu Rīdām.

- Kura no abām ir Uguns upe?

Rids devās uz priekšu. Viņš izgaja pa vidu starp abiem pīlā­riem - Granta acīs tie uz brīdi pārvērtās par milzu durvju stende- rem - un nometās ceļos pie kreisas straumes. Viņš iemērca taja pirkstu.

- Ūdens ir silts! - profesors iesaucās. Viņš piegaja pie otras straumes un atkartoja darbību. - Šeit tas ir ledaini auksts.

Džeksons nedaudz atkapas, it kā negribēdams nostāties starp pīlāriem, un lūkojas uz klinti. Tas pakajē abi kanali ietvera nelie­lu trīsstūri, kura smailais gals beidzās straumju sastapšanās pun­ktā. Siena aiz tā bija gluda un viendabīga.

- Ko darīsim tagad?

Tuvu pie minētās vietas tev lieku es, vamni krietnais.

Izrakt bedri ap olekti garu un olekti platu.

Kovaļskis nicīgi ieņurdējās.

- Ko tas nozīme, Šekspīr?

Rids veltīja viņam pieklājīgo, tukšo smaidu, ko taupīja īpaši neaptēstiem skolniekiem.

- Tas nozīme, ka jums jārok bedre.

Ceļinieki paņēma lāpstās un devas uz trīsstūri starp abam straumēm. Kamēr Rids skatijas, pārējie izcēla lauka zemes četr­stūrus un veidoja valni upes krasta, bet pec tam sāka rakt melno zemi apakšā. Augsne nebija dziļa, un nepagāja ilgs laiks, līdz lāpstas atsitās pret akmeni.

Džeksons nepacietīgi staigaja apkart.

- Ko tieši mes meklējam?

- Homērs stasta, ka Odisejs runaja ar mirušajiem, notupies bedrē. Ja musu pieņēmums, ka šeit atrodams templis, ir pareizs, es pieņemu, ka mes to atradīsim kaut kur sev zem kājām.

- Vai varam darīt vel kaut ko?

- Varam izliet ziedokli mirušajiem. Homērs min pienu, medu un vīnu, kam seko miežgraudu kaisīšana.

- Ser, paskatieties!

Viņi pavēras atpakaļ. Kājnieki bija attīrījuši jau trīs jardus ga­ru bedri, kas sniedzās līdz pamatiezim divu pedu dziļuma. Tieši pie klints akmeni bija iecirsts četrstūris, ko pildīja melna zeme. Viens no kājniekiem iedūra taja lāpstu un spieda to lejup, cik talu vien varēja. Asmens iegrima iekša, neizdodot nekādu skaņu.

- Šķiet, ta ir bedre, kas aizbērta ar zemi.

- Rociet vaļa. Hs paņemšu… - Džeksons apravās. Ieleju pār­šalca klusa dūkoņa, it ka virs tās lidotu milzu kamene. - Velns un elle, kas tas bija?

Grants pacēla galvu, bet mākoņu sega bija parak zema, lai aiz tās varētu kaut ko saskatīt.

- Varbūt nekas. - Tomēr viņa instinkti vēstīja ko citu. - Varbūt ikdienas patruļa. Padomju Savienībai Melnaja jura ir daudzas bā­zes.

- Un kā vel. - Džeksons nemierīgs aplūkoja ieleju. - Kovaļski, savac savus vīrus un pārliecinies, ka mus nekas nepārsteigs no aizmugures. Grant, sac rakt.

Kovaļskis skriešus aizveda savus vīrus atpakaļ uz ūdenskri­tuma virsotni. Grants saka kapat bedre sabērto zemi. Šķita, ka ta ir šahta, kas izkalta akmeni, un bija tikai divas pēdas plata. Rakt bija grūti; no katras riekšavas, ko viņš izcēla, puse noslīdēja no lāpstās, pirms viņš paguva izņemt to no bedres.

Džeksons rosījās dažu pedu attāluma; viņš bija izcēlis no kas­tes Bismatronu un nometies ceļos tam blakus. Viņš nospieda slē­dzi. Grants dzirdēja, ka aparats iedūcās. Atskanēja statiska trok­šņa sprakšķis, kam sekoja strauja paukšķu virkne, it ka kaut kur tāluma mašīnai niķotos izpūtējs.

- Velns, - Džeksons izdvesa. - Bismatrons darbojas ka traks. Mes esam pavisam tuvu. Ka sviežas?

Bedre Grantam pie kajam bija gandnz divas pēdas dziļa. Lāp­stā vairs nebija derīga; to nebija iespejams iedabūt iekšā kaut cik vērtīga leņķi. Viņš to izvilka arā, atbalstīja pret zemi un salieca katu, līdz tas veidoja pareizo leņķi attiecība pret asmeni. Tā jau bija labak; tagad iespejams izmantot lāpstu ka milzu liekšķeri.

Caurums kļuva dziļāks collu pa collai, bet beigas vel nebija manāmas. Grants jau tupēja uz ceļiem, virzīdams lāpstu augšup un lejup ka santehniķis, kas darbojas ar aizdambējušos tualeti. Pat šadi viņam tik tikko izdevās aizsniegt bedres dibenu.

Viņš iegrūda salocīto lāpstu mīkstajā zeme vēl reizi, pavilka uz savu pusi, lai izraustu augsni, un cēla to augšup. Ta nepakļā­vās, un Cirants gandrīz iekrita bedrē. Atguvis līdzsvaru, viņš pa­meta skatienu lejā. Lāpstās plakanais gals bija aizķeries aiz kaut kadas malas klintī; viņš redzeja tumšu plaisu starp zemi un ak­meni. Cirants iegrūda lāpstu atpakaļ un to nedaudz pagrozīja. Plaisa kļuva plataka; zeme iebira taja iekšā un nozuda neredza­mā tukšumā. Zem šahtas acīmredzot bija kaut kāds tunelis vai kambaris.

- Vai tev ir kabatas lukturis?

Džeksons to paķēra no instrumentu kaudzes un pameta Gran­tam. Amerikānis un Rids pienaca tuvāk un skatijas Grāntam pār plecu, kad viņš iespidināja staru plaisa. Redzama bija tikai zeme un tumsa.

- Pjam lejā, - Grants nomurminaja un apsēdas uz šahtas ma­las, karinadams kajas leja. Viņš pieskārās gurnam, parliecinada- mies, ka revolveris ir pie sāniem, un cieši satvēra lukturi. Un leca.